Citēts no: A.Mūrnieks, “Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē I. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas.”, RAKA, 1998

“Netaupīju viņam (dievam) vērsi no kūts.

Netaupīju viņam aitu no ganībām,

Netaupīju viņam mantu, kas man pieder.”

“Kad dievi līdzīgi cilvēkiem

Nastu nesa, stiepa grozus,

Dievu grozi milzīgi bija,

Smags bija darbs, likstas lielas.”

“Cilvēks – viņa dievs pievērsa ausi viņa raudām un rūgtajām asarām.

Jauneklis – viņa lūgšanas un žēlabas padarījā mīkstāku viņa dieva sirdi.

Dievs uzklausīja viņa taisnīgos vārdus, patiesos vārdus, kurus viņš izrunāja…”

“Iepriekšējais patvērums pēc lūgšanas atgriezīsies,

Pielabinātā dieviete, izpildīs lūgumu, atgriezīsies;

Tie, kas tev nepiedeva, iežēlosies par tevi.

Taisnības saprašanu meklē pastāvīgi.”

“Niknā nāve netaupa cilvēku:

Vai gan uz mūžiem mēs būvējam mājas?

Vai gan uz mūžiem mēs uzspiežam zīmogu?”

“Celies un pastaigā pa senajām drupām,

Paskaties uz vienkāršo ļaužu un augstmaņu galvaskausiem:

Kurš no viņiem bija ļaundaris, kurš labdaris?”

 

Citēts no: Velta Pāvulāne, “Hrestomātija. Senā Ēģipte un senā Divupe – divas agrīnās Tuvo Austrumu civilizācijas, 3.nodaļa”, Zvaigzne ABC, 1998

 

“Visu Babiloniju, tāpat kā Ēģipti, viscauri šķērso kanāli. Pats lielākais no tiem ir kuģojams; tas tek dienvidaustrumu virzienā no Eifratas uz otru upi – Tigru, pie kuras atrodas Nīna pilsēta.

No visām zemēm, cik man zināms, šī zeme neapšaubāmi ražo vislabākos Dēmetras augļus. Turpretim augļu koki tur vispār neaug: nedz vīģes koks, nedz vīnogulāji, nedz olīvkoks. Kas attiecas uz Dēmetras augļiem, tad zeme tos dzemdē tādā pārpilnībā, ka raža šeit parasti ir divsimtais grauds, bet (labos gados) – pat trīssimtais.

Kviešu un miežu lapas tur ir četru pirkstu platas. Man labi zināms, ka prosa un sezams tur mēdz būt koka augstumā, bet es par to nestāstīšu. Es taču zinu, ar kādu neuzticību manu stāstu par dažādu graudaugu ražīgumu uzņem tie, kuri paši Babilonijā nav bijuši. Olīveļļu babilonieši nelieto nemaz, bet [izmanto] tikai sezama eļļu. Visā ielejā aug dateļpalmas, vairums no tām dod augļus. No palmu augļiem gatavo maizi, vīnu un medu. (..)”

“[Visu, kas man bija], es [Utnapišti] iekrāvu tajā kuģī [šķirstā]; cik bija sudraba, to iekrāvu, cik bija zelta, to iekrāvu, es to piekrāvu ar visa dzīvā sēklām. Es uzvedu uz kuģa savu ģimeni, savu dzimtu, stepju dzīvniekus un mājlopus; es uzvedu uz kuģa visādus amatniekus.

Šamašs noteica laiku: “[Kad] naktī pēc saules rieta sāksies briesmīgs lietus, [tad] kāp kuģī un aiztaisi durvis [lūkas].” Šis laiks pienāca. Naktī pēc saules rieta sākās briesmīgs lietus. (..) Es iekāpu kuģī un aiztaisīju durvis. (..) Kad ausa rīts, no debesu dzīlēm pacēlās melns mākonis, no tā dārdēja Adads (..), lielais Irra nogāza mastu, (..) Anunnaki nesa lāpas, apgaismojot zemi. Viss gaišais pārvērtās tumsā. (..) Septiņas dienas un [septiņas] naktis plosījās vētra un pārplūdināja zemi. (..)”

“Zeme ir briesmīgo ienaidnieku rokās.

Dievi aizvesti gūstā.

Tautai uzliktas klaušas un nodevas.

Kanāli un ariki aizlaisti postā.

Tigra vairs nav kuģojama.

Lauki netiek apūdeņoti.

Lauki nedod ražu.”

 

Citēts no: Filips Lī Ralfs, Roberts Lerners, Stendišs Mičems, Edvards Makneils Berns, “Pasaules civilizācijas. 1.sējums Senie laiki”, RAKA, 1998

 

“Viss Hammurapi likumu kodekss saglabājies uz divarpus metrus augstas bazalta kolonnas. Kolonnas augšdaļā attēlots, kā Babilonijas ķēniņš izrāda cieņu sēdošajam taisnības dievam. Tūliņ zem attēla sākas ķīļraksti – likumu teksts.”

“Zinātnieki ir vienisprātis par to, ka “Hammurapi kodekss”, akmenī iecirsts dokuments, kurā iekļauti 282 likumu panti, ticis veidots saskaņā ar šumeru likumu principiem, kam piejaukti semītu jaunievedumi. Mazāk vienprātības ir jautājumā par to, tieši kuri principi būtu šumeriskas un kuri semītiskas izcelsmes, tālab prātīgāk būtu visu tekstu uzlūkot vienkārši par vispilnīgāk saglabājušos dokumentu, kurā iemūžināta “mezopotāmiešu likumdošana” .”

“Viens no šumeru ievērojamākajiem izgudrojumiem bija riteņu transports, kas tika ieviests apmēram šumeru ēras sākumā ap 3200.g.p.m.ē. Lai novērtētu cik progresīvs bija šis atklājums, salīdzinājumam minēsim, ka Ēģiptē par riteņu transportu nebija ne jausmas līdz pat 1700.g.p.m.ē. un ka Rietumu puslodē riteņu nebija vispār, līdz tos tur neieviesa eiropieši.

Iespējams, ka doma par apļveida konstrukciju, kas, griežoties ap savu asi, nodrošina taisnvirziena kustību, šumeriem pirmoreiz iešāvās prātā, lūkojoties uz podnieka ripu, jo jau 4000.g.p.m.ē podnieka ripas tika izmantotas Irānā, no kurienes apmēram piecsimt gadus vēlāk ieviesās arī Šumerā. Podnieka ripas principa piemērošana transporta vajadzībām nebūt nebija tik pašsaprotama lieta, ēģiptieši podnieka ripu pazina jau 2700.g.p.m.ē., ja ne vēl agrāk, tomēr viņi riteņu transportu sāka izmantot tikai tūkstoš gadu vēlāk, turklāt visticamāk, ka nevis “izgudroja riteni no jauna”, bet gan aizguva to no mezopotāmiešiem. Tādējādi mums nezināmais šumerietis, pirmoreiz pielāgodams sliecēm riteņus, lai iemantotu labāku transporta līdzekli, patiesi pelnījis to, lai tiktu nostādīts līdzās visu laiku dižākajiem tehnoloģijas ģēnijiem.”

“Šumeru senākie ritošie transporta līdzekļi bija kaujas divriči un četrriteņu rati. Gan vienos, gan otros tika iejūgti vērši, un gan vieniem, gan otriem riteņi bija viengabalaini, nevis spieķoti: divas vai trīs koka plāksnes tika nodarinātas ripas formā un sastiprinātas ar kniedēm vai skavām.

Vēršu vilktie rati nekustējās diez cik ātri, tomēr tie neapšaubāmi izrādījās nopietns ieguldījums kolektīvajā karadarbībā, jo saglabājušās ilustrācijas, kas datējamas aptuveni 2600.g.p.m.ē., iemūžinājušas skatus, kuros rati ienaidnieku sadragā.

Ratiem, kas bija domāti kravas pārvadāšanai, pārvietošanās ātrums bija otršķirīga lieta, un tie šumeriem droši vien bija neaizstājams palīgs smagajos irigācijas un pilsētbūviecības darbos.”

“Līdzās ar riteni šumeri mums atstājuši mantojumā vēl vienu no cilvēces pirmajiem svarīgākajiem izgudrojumiem – lunāro (mēness) kalendāru. Ņemot vērā Mezopotāmijas draudīgos klimatiskos apstākļus, sēju vai ražas novākšanu, bija absolūti nepieciešams sākt pašā pareizākajā brīdī; tāpēc vajadzēja atrast droši ticamu veidu, kā sekot dienu ritējumam un noteikt, kad iestājas zemkopības darbiem darbiem labvēlīgais laiks.

Visvienkāršāk bija šim nolūkam izmantot mēness ciklus. Tā kā jaunais mēness sirpis pie debesīm parādās ik pēc divdesmit deviņām ar pusi dienām, šo laikaposmu (sauksim to par mēnesi) iespējams izmantot kā laika skaitīšanas pamatvienību un tad skaitīt mēnešus, līdz pilnu ciklu iziet arī gadalaiki.

Tātad šumeri nosprieda, ka “gads” pagājis tad, kad mēness izgājis divpadsmit tādus ciklus (no kuriem puse bija divdesmit deviņu un otra puse – trīsdesmit dienu garumā), un tieši tad atkal pienācis laiks sākt sēju. Diemžēl viņi nezināja to, ka “gada” garumu patiesībā nosaka laiks, kādā Zeme apmet pilnu loku ap Sauli, un ka divpadsmit lunārie cikli jeb mēneši par saules gadu ir vienpadsmit dienas īsāki. Gadsimtu gaitā šumeri nāca pie atklāsmes, ka ik pēc pāris gadiem, viņu kalendārā nākas iekļaut vienu papildu mēnesi, lai paredzētais gadalaika sākums sakristu ar reālo.

Šumeru lunārie rēķini bija pirmie vēsturei zināmie soļi virzienā uz to, ko mēs tagad saprotam ar eksaktu, prognozējošu zinātni (dabas iekļaušanu mēru sistēmās ar mērķi izdibināt tās “darbības likumības”). Mēness kalendārs izmantojams vēl šobaltdien, ja tā ik pa laikam iekļauj papildu dienas, - šo faktu apstiprina mūsdienu jūdu un islama kalendāri, kas balstās uz mēness cikliem un ko jūdi ar muhamedāņiem saņēmuši mantojumā no senās Mezopotāmijas.”

“Hammurapi likumi nav vienīgais Senbabilonas civilizācijas piemineklis – vienlīdz slavens ir arī dzejojums, kas pazīstams ar nosaukumu “Eposs par Gilgamešu”. Gluži tāpat kā likumu kodekss, arī šis darbs radies kā šumeru un babiloniešu kultūras hibrīds.

Eposa varonis Gilgamešs bija aizvēsturiska persona – šumeru ķēniņš, kurš valdījis ap 2600.g.p.m.ē. un viņa varoņdarbi tik ļoti rosinājuši tālaika cilvēku iztēli, ka Gilgameša vārds pamazām ticis apaudzēts ar veselu lēveni pasakainu nostāstu.”

“Gadsimtu gaitā stāstītas un pārstāstītas šumeru mēlē, šīs teikas vērtās aizvien neticamākas, līdz gandrīz zaudēja jebkādu sakaru ar īstenību. Nostāsti bija tik aizraujoši, ka trešā gadu tūkstoša nogalē Šumeras iekarotāji ņēmās tos tulkot paši savos dialektos. Tā eposa versija, kas nonākusi līdz mūsu dienām, tapusi eposa evolūcijas beigu posmā. Apmēram ap 1900.g.p.m.ē. kads no semītiem četras vai piecas leģendas par Gilgamešu sakombinēja vaļīgas struktūras “eposā”, un tieši šis variants ir brīnišķīgais dzejojums, ko mēs pazīstam šodien.”

“ “Eposu par Gilgamešu” izcilu dara tas, ka eposam piemīt gan izjustas poētiskas valodas vara, gan pārsteidzoši laicīga daba, jo dzejojumā apcerētas tikai un vienīgi cilvēku dzimuma varoņa darbi un centieni pasaulē, kurā valda neizbēgama nāve.”

“Pēc smagām cīņām un mīlas dēkām Gilgamešs no kāda vecīša un viņa sievas izdibina nemirstības noslēpumu. Vecīši, paglābdamies šķirstā, neskarti pārdzīvojuši plūdus, ar kuru palīdzību dievi bija nosprieduši pazudināt visu pasauli. Abi apgalvo, ka nemirstību iemantot nav iespējams, tomēr izpauž Gilgamešam to, kur atrodams augs, kurš cilvēkam vismaz spēj atdot zaudēto jaunību. Ar necilvēciskām pūlēm Gilgamešs brīnumaino augu no jūras dibena sadabū, taču noguris iemieg, un bez uzraudzības atstāto dārgumu nelaimīgā kārtā apēd čūska. (Saskaņā ar eposu tieši tādēļ čūska, ik gadus nomezdama ādu, iemanto arī jaunu dzīvību.) Tādējādi nemirstības kārotājs pēdīgi ir spiests atzīt, ka vajag priecāties par katru jaunu dienu un par rītdienu neraizēties: “Gilgameš, kamdēļ tu klejo? / Dzīvību, pēc kuras tīko, tu neradīsi nemūžam, / Jo dievi, cilvēku radīdami, noteikuši, ka nāve būs viņa daļa. / ..Gilgameš, uzvelc tīras drānas, un noskalo savu vaigu, un mazgājies tīrs. / Paveries uz bērnu, kas tur tavu roku, / un lai tava sieva gūst prieku vīra skaujās. / Tas ir viss, par ko gādāt stāv cilvēka spēkos.” ”

“Grūti noskaidrot to, ciktāl šumeri palīdzējuši saviem vēsturiskajiem pēctečiem šai ziņā, jo visas senākās rakstiskās liecības, kas attiecināmas uz matemātisko zināšanu līmeni Mezopotāmijā, atstājuši senbabilonieši. Tomēr tajās parādās tk augsta līmeņa aritmētikas un algebras teorija, ka jādomā – šumeri pamatus ielikuši.”

“Lai nu kā, sākot ar Senaheriba laiku, gan asīriešu mākslā, gan politiskajā darbībā izpaudās izteikta cietsirdība. Ciļņos, kas rotā Nīnivi, slavināts karš un slepkavības. Iecienītākās bijušas ainas, kurās tēlotas lauvu medības: vīri ar nesatricināmu drosmi un tikpat nesatricināmu cietsirdību vajā bēgošus lauvas, turklāt īpaša uzmanība veltīta ievainoto zvēru nāves agonijai. Arī cilvēkus asīrieši slepkavoja tikpat nežēlīgi. Viens no Senaheriba militārajiem sasniegumiem bija 689.g.p.m.ē. apspiestais dumpis – pret asīriešu virsvadonību bija sacēlušies babilonieši. Tiklīdz nekārtības bija likvidētas, ķēniņš saviem karavīriem pavēlēja ķerties pie pamatīgas laupīšanas un grautiņiem, par ko atstājis plātīgu uzrakstu: “Es Babilonu sagrāvu vēl pamatīgāk nekā ūdens plūdi…Nopostīju to ar ūdens straumēm un pataisīju līdzenu kā pļavu.” ”

“Asīriešu cietsirdības politika militārajās kampaņās pirmām kārtām bija domāta tam, lai tautas ienaidnieku sirdīs sētu bailes.”

 

Citēts no: J. Veinbergs, “Piramīdu un zikurātu ēnā”, Rīga, “Zinātne”, 1988

 

“Nīlas ielejas ekoloģiski ģeogrāfiskās vides atšķirīgās īpatnības ir zināma teritoriāla noslēgtība. Ieleju no pārējās pasaules norobežo Lībijas tuksnesis rietumos un Arābijas tuksnesis austrumos, Nīlas krāces dienvidos un Vidusjūra ziemeļos. Otra raksturīga pazīme – dabas procesu regularitāte un pastāvīgums. Tā izpaudās Nīlas plūdu stingrajā periodiskumā, ainavas un klimata simetriskumā, floras un faunas vienveidībā. Saprotams, nebūtu pareizi tiešā ceļā izskaidrot senēģiptiešu kultūras savdabīgumu ar tikko minētajām tās ekoloģiski ģeogrāfiskās vides īpatnībām.”

“Atšķirībā no senēģiptiešu “mūžīgajām” akmens piramīdām senās Divupes zikurāti, kas bija celti no nededzinātiem ķieģeļiem, ne visai ilgi pārdzīvoja savus cēlājus. Iespējams, ka arī šai apstāklī izpaudās atšķirība Nīlas ielejas un Divupes iedzīvotāju pasaules uztverē. Divupes ekoloģiski ģeogrāfisko vidi raksturo zemes lielāka “atklātība”, neregulārie, iepriekš neparedzamie, palaikam postošie Eifratas un Tigras plūdi, ainavas un klimata asimetriskums, floras un faunas daudzveidība.”

“ “Kas vakar bija dzīvs, šodien mirst. Kas vakar trīcēja, šodien ir priecīgs. Vienu mirkli viņš dzied un līksmo, tas paiet – viņš rūgti raud.” ”

“ “Ar vilni klāta visa viņa miesa, līdzīgi sievietei matus nēsā,

Matu šķipsnas kā labība biezas: ne cilvēkus, ne pasauli nav iepazinis. Tērpies viņš kā Sumukans. Kopā ar gazelēm ēd viņš zāli, kopā ar zvēriem viņš uz dzeršanas vietu spiežas. Kopā ar lopiem veldzēdamies priecē savu sirdi.” ”

“Šumeru – babiloniešu epā Enkidu tuvība dabai un dzīvniekiem, mežonība, kas pauž viņa pirmatnību, netiek īpaši nosodīta. Turpretī senēģiptiešu tekstos, gan rakstītajos, gan attēlos atveidotajos, pirmatnējā, austrumu un ziemeļaustrumu “aziātos”, rietumu lībiešos un dienvidu “nicināmajos kušītos” iemiesotā, pasaule tiek parādīta ne tikai mežonīga un atpalikusi, bet arī no sākta gala pastāvīgi naidīga ēģiptiešiem.”

“ “Brauc, mans kungs, brauc. Brīvs klaidonis vienmēr piepilda vēderu, klejojošs suns kauliņu atrod, gājputns ligzdu ierīko, skrejošs onagrs barību atrod pat tuksnesī.” ”

“ “Nebrauc, mans kungs, nebrauc. Brīvā klaidoņa liktenis ir nedrošs, klejojošs suns aplauž zobus, gājputnam viņa māju aizmūrē sienā, skrejošam onagram stepe – viņa guļasvieta.” ”

“Vispasaules plūdos, kas iznīcināja cilvēku cilti, pēc Jahves gribas izglābās taisnais Noahs (Noass). Viņa pēctečiem “bija vienāda mēle un vienāda valoda”. Bet tad cilvēki sāka celt pilsētu un torni, kura virsotne sniedzās debesīs. Par to Jahve sadusmojās un nolēma: “Nolaidīsimies zemē un sajauksim tiem tur viņu valodu, lai neviens nesaprot sava tuvākā valodu.” Tas ir vēls etioloģiskais mīts, kas cenšas izskaidrot Bābeles (senebr. bavel) izcelšanos un nozīmi ar to, ka “...Jahve tur sajauca (balal) visas zemes valodu, un no turienes Jahve tos (cilvēkus) izklīdināja pa visu zemes virsu”. Bābele 1. g. t. p. m ē. otrajā pusē bija milzīga pilsēta, kuras iedzīvotāji - babilonieši, persieši, ēģiptieši, jūdi, saki, arābi, atnācēji no tālās Indijas un citi - runāja dažādās valodās.”

“Noma valstij (jeb pilsētvalstij) 3.- 2.g.t.p.m.ē. bija dabiski norobežota teritorija, ko apūdeņoja maģistrālais kanāls. Valsts centrs bija ar mūri apjozta pilsēta, un tajā atradās galvenā dieva templis un valdnieka pils, ap kuru izvietotas pārtikas un ieroču noliktavas, kā arī amatnieku darbnīcas. Tāda noma valsts nevarēja būt liela, piemēram, Lagašas valsts teritorija Divupes dienvidos nepārsniedza 3000 km2, bet iedzīvotāju skaits - 150000 cilvēku. Eblā mita ap 260000 cilvēku, bet vairums Šumeras, Palestīnas un Sīrijas noma valstu bija vēl mazākas.”

“Tādai pundurvalstiņai, kuras kaimiņi bija tā paša tipa valstis, kas nemitīgi sacentās ar to ūdens un zemes dēļ un palaikam atradās tiešas saredzamības robežās, galvenais bija droši nostāties uz savām kājām, izstrādāt un aizstāvēt savu savdabību. Tādēļ noma valsts uzstājās galvenokārt kā kultūras attīstību diferencējošs faktors: valsts visiem spēkiem cenšas ieviest savu pilsoņu apziņā vienotu attieksmi pret svešiniekiem, pasvītro pretnostatījumu “mēs – viņi”. To sasniedz ar dažādiem līdzekļiem - ieviešot sev kopēju pašnosaukumu (“Lagašas bērni”), pielūdzot savus dievus, ieviešot savus likumus utt.”

“ “Gilgamešs savas pilsētas vecajo priekšā vārdu runā, viņos vārdus meklē.” ”

“ “(Lūk) taisnīgie likumi, kuros noteica Hammurapi, varenais valdnieks un (ar to) deva zemei patiesu laimi un labu pārvaldīšanu. Es - Hammurapi, pilnīgais valdnieks, nebiju nevērīgs pret melngalvainajiem…” ”

“Divupē 3. - 2.g.t.p.m.ē. pilsētu pašpārvaldi īstenoja visu pilsoņu sapulce “pie (pilsētas) vārtiem” nelielās pilsētās un kvartālu sapulces “pie (kvartāla) vērtiem” ”

“ “Un tu, ak cilvēka bērns, vai gribi tiesāt, vai gribi tiesāt to asins pilsētu, un rādi viņai visas viņas negantības. Un saki, tā saka Jahve: ak pilsēta, kas asinis izlej savā vidū... Tēvu un māti pie tevis nicina, svešiniekam tie dara varasdarbus tavā vidū, bāriņus un atraitnes tie apspiež pie tevis.” ”

“Sākumā tās bija lielas patriarhālas ģimenes (lielģimeņu kopienas), kas pēc tam pārvērtās mazās monogāmās ģimenēs, kuras nereti saistīja radniecības saites. Tās piekopa praktiski vienu un to pašu dzīvesveidu, pastāvīgi tikās gan ciema putekļainajās ieliņās, gan dedzinošas saules pielietajos laukos, kur, kā teikts senās Divupes parunā: “visiem jāēd kopā, lai kāds arī būtu ēdiens”. Šajā parunā atspoguļoto lauku kopienas kolektīvismu noteica jauktais - daļēji kopienas, daļēji privātais - zemes īpašums un vairāk individuālais nekā kolektīvais saimniekošanas veids.”

“Seno Tuvo Austrumu cilvēks skaidri apzinājās un pieņēma savas sabiedrības kārtu organizāciju. To apstiprina, piemēram, Hammurapi likumi, kas paredz atšķirīgus sodus par vienādiem pārkāpumiem, kurus izdarījuši dažādu kārtu pārstāvji, un atšķirīgu atlīdzību par vienādiem pakalpojumiem, kas izdarīti dažādu kārtu pārstāvjiem:

“Ja dziednieks izdarījis cilvēkam (t. i., brīvajam) smagu operāciju ar bronzas nazi un izglābis cilvēku vai ar bronzas nazi noņēmis kataraktu (?) cilvēkam un izglābis aci cilvēkam, (tad) viņš var saņemt 10 siklu sudraba. Ja (tas ir) muškenuma dēls, (tad dziednieks) var saņemt piecus siklus sudraba. Ja (tas ir) cilvēka vergs, (tad) verga saimniekam jādod dziedniekam 2 sikli sudraba.” ”

“Pusdieno, mans kungs, pusdieno. Bieža ēšana atvieglo sirdi. Cilvēka pusdienas – viņa dieva pusdienas, Šamašs ir labvēlīgs nomazgātām rokām.”

Bet, kad kungs sāk šaubīties par šāda lēmuma lietderību, vergs atkal viņam piekrīt:

“Nepusdieno, mans kungs, nepusdieno. Ēdiens un izsalkums, dzēriens un slāpes – vienmēr ar cilvēku.”

“Mācības notika mutiski - kā skolotāja saruna ar skolnieku. “Plāksnīte ir daiļrunības māte, tā ir skolotāju tēvs,” māca Divupes paruna. Tā apliecina, ka mācības skolā apvienoja rakstiskos paņēmienus (tekstu pārrakstīšanu) ar mutiskajiem (šo tekstu iemācīšanos no galvas).”

“Tīstoklī uzrakstītais uzceļ namus un piramīdas to sirdīs, kuri atkārto rakstveža vārdus, lai uz lūpām būtu patiesība. Cilvēks izdziest, viņa miesa kļūst par pīšļiem, bet raksti liek viņu atcerēties…”

“Piemēram, šumeri sacīja ih-kid (“durvis pagrūst”) pat tad, kad runa bija par tirdzniecības ceļa atklāšanu; lai pateiktu “nogalināt”, viņi sacīja sag-giš-rah, kas nozīmēja “sist ar rungu pa galvu”, bet Vecajā derībā emocijas “niknums” apzīmēšanai lietoja vārdus haron ap, kuru burtiskā nozīme ir “nāšu svelme”, utt.”

Senbabiloniešu (1.g.t.p.m.ē.) episkajā poēmā “Enuma eliš…” stāstīts, ka dievi Anunnaki vispirms uzcēluši Marduka templi debesīs:

“Kad nu pabeidza Esagilu, visi Anunnaki lūgšanas namus sev uzcēla...”

Pēc tam tāds pats templis esot uzcelts uz zemes Bābelē. Arī daudzos citos tekstos līdz pat vēlajiem Kumrānas un kristiešu rakstiem sastopami priekšstati par “debesu templi”.

“Jo, lūk, ziema ir projām, lietusgāzes beigušās, aizgājušas, zeme rotājas ziediem, putnu dziesmu laiks ir sācies, ūbeles balss mūsu pusē ir dzirdama, vīģes kokā aizmetušās vīģes, vīnkoks patīkami smaržo.”

“Pārcirta viņa liemeni, smalki izdomātu radīja. Pārcirta viņu uz pusēm gluži kā gliemežnīcu. Ņēma pusi – apklāja ar to debesis.”

 

Citēts no: V. Avdijevs, “Seno Austrumu vēsture”, Rīga, “Zvaigzne”, 1977

 

“Lai dievs Enki mūžu mūžos stiprina savu troni

Un lai viņš dod tev scepteri daudzām dienām un gadiem!...

Tu, ak valdniek, slej savu galvu līdz pat padebešiem.

Bābelē, dieva Sina “dievišķā spēkā” pilsētā,

Esi dižs kā spožā saule...

Kad tu līdzīgi mirdzošai dienai ausmas staros parādies,

Lai dievii Anu un Enlils nosaka tavu diženo likteni.”

“Valdnieks apstājās, tā līķi vērodams,

Tā rumpi viņš pāršķēla, gudra nodoma vadīts:

It kā gliemežvāku pārdalīja to uz pusēm.

Vienu pusi viņš slēja par debesu jumu.

Aizbīdīja tad bultas, pielika tām sargus,

Tiem kalnu ūdeņus uzraudzīt pavēlēja.”

“Tu liki Tammuzam, savam jaunības draugam,

Gadu gadiem raudāt rūgtas asaras.”

“Kurš ir visskaistākais starp varoņiem?

Kurš visdiženākais starp vīriem?

Gilgamešs pats skaistākais varonis.

Enkidu pats dižākais vīrs!”

“Enkidu, mans jaunākais brāli, kas vajāji tuksneša onagrus un panteras,

Ar tevi kopā visus uzvarējām, kāpām kalnos,

Kopā saķērušies, vērsi uzveicām,

Ciedru birzs sargu Humbabu nonāvējām.

Kādā nāves miegā tu esi iegrimis?

Tavs skatiens sastindzis, un manī tu vairs neklausies.”

“Un vai gan es pats tāpat nenomiršu kā Enkidu,

Dziļas skumjas mani pārņēmušas.

No nāves baidos es un bēgu tuksnesī.”

“Ko man darīt, Utnapištim, kurp iet?

Manā guļamistabā slēpjas nāve.”

“Kas attiecas uz mani, tad es centīgi esmu raidījis augšup lūgšanas un lūgumus.

Lugšanas bijušas manas rūpes, bet upurēšana – likums...

Valdnieka varenību es cildināju augstāk par visu.

Es iemācīju tautu bīties no pils.

Es zinu, ka dievam tas tīk.”

“Es piesaucu savu dievu, bet viņš man nerādīja savu vaigu,

Es lūdzu savu dievieti, bet viņa nepacēla savu galvu.”

“Mesopotāmijas ģeogrāfiskais stāvoklis sekmēja agru ekonomikas un kultūras sakaru nodibināšanos starp Divupes iedzīvotājiem un kaimiņu ciltīm. Tigra un Eifrata – šīs dabiskās tirdzniecības maģistrāles – Mesopotāmiju apvienoja saimnieciskajā ziņā. No Eifratas rietumu loka relatīvi īss karavānu ceļš veda uz Vidusjūras austrumu piekrasti.”

“Vietējā dieva cildināšanas doma veido pamatu Babilonijā plaši izplatītajam episkajam sacerējumam, kas pēc tā pirmajiem vārdiem nosaukts “Enuma eliš” (“Kad augšā”). Šās poēmas šumeru prototipos kā pasaules radītāji atveidoti pirmradītā ūdens un gudrības dievs Enki, debesu dievs Anu un it īpaši gaisa un radošo spēku dievs Enlils, bet par “valsts” pašām pirmajām pilsētām – Šumeras senās pilsētas, piemēram, svētā pilsēta Nipura. Centralizētās Babilonijas valsts izveidošanās periodā priesteri sāka babiloniešu dievu Marduku atainot kā augstāko dievu un Visuma radītāju; tas atspoguļojies arī poēmas “Par pasaules radīšanu” babiloniešu redakcijā. Šīs poēmas pamatā ir kosmoginiska doma: pavasara saules un tās pasaulradītāju spēku dievs Marduks – kārtības, gaismas un visa labā iesākums – uzvar haosa tumšos spēkus, proti, Tiamata briesmoni, un no tā ķermeņa rada visu pasauli.”

“Tāda pati doma par mūžīgo dzīvošanu, tie paši centieni pēc nemirstības pausti “Poēmā par Adapu”. Tajā stāstīts, kā ideāls un gudrs cilvēks, “cilvēces sēkla” Adapa, gudrīvas dieva Ea dēls, būdams priesteris, kas apgādā Eridu templi ar maizi, dzeramo, medījumu un zivīm, kādreiz salauzis dienvisu vējam spārnus un par to izsaukts uz tiesu augstākā dieva Anu priekšā. Paklausīdams tēva padomam, Adapa noskaņo sev labvēlīgi dievus – debesu sargus, bet pēc tam arī augstāko dievu. Taču, to darīdams, viņš ir atteicies no mūžīgās dzīvošanas ēdiena un nemirstības dzēriena. Tādējādi Adapa savas pārmērīgās piesardzības dēļ zaudē to nemirstību, kas viņam bijusi lemta no augšienes.”

“Tādas pašas pamācošas un daļēji reliģiski filozofiskas tendences caurauž leģendu par Etanu; arī šī poēma sastāv no vairākām daļām. Tajā pastāstīts par ērgļa un čūskas draudzību, par ērgļa nodevību, par čūskas nežēlīgo atriebību un par Etanas mēģinājumu ar ērgļa spārniem uzlidot debesīs, lai tur iegūtu “dzimšanas zāli” un augstākās valdnieka varas zīmes. Didaktiska rakstura fabula no “zvēru epa” cikla, kas radusies senajā tautas daiļradē, savijas ar reliģisko leģendu par to, ka dievam pielīdzināta valdnieka varas zīmes – un pat drosmīgais varonis Etana tos nespēj iegūt, jo valdnieka varu nevar sagrābt ar spēku, izmantojot nodevīgo un nesaprātīgo ērgli, - vara taču debesu dota un pašu dievu apmirdzēta. Tādējādi priesteri centās reliģisko literatūru piemērot valdnieka varas pamatošanai un attaisnošanai. Ar lielu māksliniecisko meistarību atveidots slavenais “Etanas lidojums” ar ērgļa spārniem pašās debesīs, kur mīt dievi un atrodas “dievietes Ištaras tronis”. Pēc kārtas nolidotās stundas Etana skatās uz leju un redz, kā zeme un jūra pakāpeniski samazinās, kļūdamas ne lielākas par pīrāgu un grozu. Etanu pārņēma šausmas. Viņš lūdz ērgli pārtraukt lidojumu. Taču visi viņa lūgumi ir veltīgi. Etana, pēkšņi zaudējis savu drosmi, strauji krīt zemē. Arī šajā poēmā ietverta doma par cilvēka ierobežotajiem spēkiem un iespējām.”

“Cenzdamies izprast gadalaiku maiņu, noskaidrot katru gadu vērojamās dabas novīšanas un atdzimšanas cēloni, Senās Mesopotāmijas iedzīvotāji radījuši mītu par dabas dieva Tammuza nāvi un augšāmcelšanos; šo dievu jaunā dzīvē atsauc viņa draudzene – mīlas un auglības dieviete Ištara. Leģenda vēstī, ka pēc Tammuza nāves Ištara nokāpj pazemes valstībā, atstādama katram pekles septiņu vārtu sargam vienu no savām rotām. Tammuza un Ištaras ieslodzīšana aizkapa valstībā aptur visu dzīves procesu virs zemes. Tāpēc dievi ir spiesti no pazemes dzīlēm atbrīvot auglības “aizgādņus”. Poēmas nobeigumā attēloti mirstošā un atdzimstošā auglības dieva svētki. Šī poēma ir bijusi cieši saistīta ar reliģisku drāmu, kurā atveidota dieva Tammuza nāve un augšāmcelšanās. Šī drāma tēlota tempļos atdzimušā dabas dieva svētku dienās.”

“Saimnieciskās dzīves, lielākoties zemkopības attīstība izvirzīja nepieciešamību izveidot kalendāra sistēmas, kuru pirmsākumi vērojami jau šumeru laikmetā. Lai izveidotu kalendāru, bija vajadzīgas noteiktas zināšanas astronomijā. Senās observatorijas parasti iekārtotas tempļu torņu (zikurātu) augšējā platformā; to atliekas atrastas Ūrā, Urukā un Nipurā. Babiloniešu priesteri ir pratuši atšķirt zvaigznes no planētām, kurām viņi devuši īpašus nosaukumus. Saglabājušies zvaigžņu saraksti; tās izkārtotas pa atsevišķiem zvaigznajiem. Izveidota ekliptika, kas iedalīta 12 daļās un attiecīgi 12 zodiaka zvaigznājos, kuru nosaukumi saglabājušies arī vēlākos laikmetos. Dažādos dokumentos reģistrēja planētu, zvaigžņu, komētu un meteorītu novērojumus, Saules un Mēness aptumsuma novērojumus. Par ievērojamu astronomijas attīstību liecina dati, kas iegūti, fiksējot dažādu zvaigžņu lekšanas, norietēšanas un kulminācijas momentus, kā arī prasme aprēķināt laikaposmu starp šīm parādībām. VIII – VI gs.p.m.ē. babiloniešu priesteri un astronomi ir uzkrājuši daudz zināšanu, izveidojuši priekšstatu par precesiju (aizsteigšanos priekšā ekvinokācijām) un paredzējuši pat aptumsumus.”

“Visai senajai matemātikai ir bijis ļoti praktisks raksturs. Saglabājušās reizināšanas, saskaitīšanas un atņemšanas tabulas ar skaitļiem līdz 180000 reizināšanā; šīs tabulas deva iespēju ātri veikt aritmētiskās darbības. Atrastas arī dalīšanas tabulas ar dalītājiem no 2/3 līdz 81. Lai izmērītu zemes gabalus un uzceltu lielas ēkas, bij avajadzīgas dažas praktiskas zināšanas ģeometrijā. Aprēķinot dažādas formas lauku platību, tos iedalīja vairākos taisnstūros un trapecēs, atsevišķi aprēķināja katras daļas laukumu un tādējādi iegūtos lielumus saskaitīja. Arheologi ir atraduši šumeru laikmeta ēku plānus un Bābelē uzceltā Bela – Marduka tempļa atsevišķo arhitektūras kompleksa daļu izmērus.”

“Uzmanīgi vērojot apkārtējās dabas dzīvi, šumeri centušies savus novērojumus zināmā mērā sistematizēt, taču vienmēr to darījuši ar noteiktu praktisku mērķi. Tā, piemēram, dzīvnieku uzskaitījumā viņi vienā grupā ir apvienojuši ēzeļus, zirgus un kamieļus, kuri izmantoti kravu pārvadāšanai. Augu sarakstā izdalītas īpašas koku grupas (teiksim, augļu koki), graudaugi un aromātiskie zālaugi. Praktisks raksturs bijis arī pirmajām zināšanām ķīmijas jomā; tās bija vajadzīgas “metalurgiem”, krāsu un krāsaino emalju (fjansa, lejamo glazūru), mākslīgā lazurīta un visdažādāko zāļu izgatavošanai.”

 

ATPAKAĻ