Slava tev, ak, Ra, tu cēlais Spēks; skaties: ķermenis [tavs) - tas ir Tefnuta.

Slava tev, ak, Ra, tu cēlais Spēks; skaties: ķermenis [tavs] - Izīda.

Slava tev, ak, Ra, tu cēlais Spēks; skaties: ķermenis [tavs] - Neftīda.

Slava tev, ak, Ra, tu cēlais Spēks; tu dievišķais avots, tu vienīgais, kas rada visu; skaties: ķermenis [tavs] - tas ir Hors.

Slava tev, ak, Ra, tu cēlais Spēks, kas apgaismo debess jumu; skaties: ķermenis [tavs] - tas ir Nuns."

"Kādā vēstījumā valdnieks raksta savam dēlam pamācību, kurā norāda, ka galvenais ir pārvaldīt tautu, kā gans pārvalda savu ganāmpulku.

"Rūpējies par ļaudīm, Dieva ganāmpulku. Radījis viņš (Ra) tiem debesis un zemi, pēc viņu vēlēšanās, iznīcinājis viņš ūdens tumsu, radījis viņš tiem gaisu, lai dzīvotu viņu deguni. Tie ir viņam līdzīgi, kas nākuši no viņa ķermeņa... Viņš radījis tiem augus, lopus, putnus, lai tos barotu. Viņš nogalinājis ir ienaidnieku un iznīcinājis tā pēcnācējus... Viņš radījis gaismu un pēc viņu vēlēšanās apbraukā ar laivu debess jumu, lai redzētu tos. Uzcēlis viņš ir svētnīcu aiz to mugurām un dzird, kad tie raud. Viņš radījis tiem vadītāju, kā atspaidu, lai atbalstītu muguru vājākam...

Neradi ciešanas. Manas lūpas dod likumus valdniekam. Atsedz savu seju, lai tu paaugstinātos kā cilvēks. Kad tuvojies tu man, lai neatrastos neviena, kas žēlotos par tevi... Lai tevi mīl ļaudis un piemin tevi tavas labestības dēļ..." "

"...Dzejā sastopamas savā skaistumā pārsteidzošas dabas gleznas:

"Jo, lūk, ziema ir projām,

Lietusgāzes beigušās, aizgājušas,

Zeme rotājas ziediem,

Putnu dziesmu laiks ir sācies,

Ūbeles balss mūsu pusē ir dzirdama,

Vīģes kokā aizmetušās vīģes,

Vīnkoks patīkami smaržo." "

"Ja tu atrodies valdnieka pieņemamajā istabā, vienmēr ieņem vietu atbilstoši savam rangam, kuru tev devis valdnieks."

"Nozīmīgākais mākslas veids Ēģiptē bija arhitektūra. Tās raksturīgākie tipi ir kapene un templis. Savā tieksmē pēc mūžīgā ēģiptieši šīs celtnes veidoja akmenī. Tāpēc arī tās daļēji saglabājušās līdz mūsu dienām, turpretī no niedrēm, koka un ķieģeļiem celto piļu, māju un agrīno tempļu formas pazīstamas tikai pēc izrakumu materiāliem, atveidiem un analoģijas ar sarkofāgiem. Akmens celtnēm arhitekti izmantoja granītu, diorītu, dzeltenīgo un sarkano cieto smilšakmeni, dažādus kaļķakmens paveidus, visbiežāk alabastru."

"Pēc ēģiptiešu tradīcijām mirušā ķermeni vajadzēja iebalzamēt vai arī aizstāt ar mirušā skulpturālu atveidu. Tāpēc par tēlniecības uzdevumu kļuva skulpturālo portretu veidošana. Ēģiptē bija simtiem tēlnieku, un no paaudzes paaudzē pieauga to meistarība. Tā tomēr nevarēja attīstīties individuāli: pasūtījumu izpildīšanai tika izstrādāti zināmi priekšraksti - kanoni, kuri bija jāievēro katram meistaram. Vēlāk memoriālās mākslas principus sāka attiecināt arī uz tempļos novietojamiem dievu tēliem."

"Bez virszemes tempļiem Ēģiptē pastāvēja vēl dieviem veltītie klinšu, t.i., klints masīvā izcirstie tempļi, arī parasti trīsdaļīgi. Slavenākais no tiem atrodas Abusimbelā."

"Ēģiptē bija ļoti attīstīta lietišķā māksla. Raksturīgi lietišķās mākslas pieminekļi ir māla un akmens trauki, metāla pektorāles - faraona krūšu rota, no koka un ziloņkaula darinātas ziešu karotītes cilvēka ķermeņa vai zieda formā u.c. Raksturīgi, ka Ēģiptes mākslā pat vismazākais sīkums netika radīts tikai skaistuma dēļ vien, bet visam bija svarīga nozīme. Katra forma bija "zīme" vai zināms "hieroglifs". Tā, piemēram, piekūns bija faraona hieroglifs, sarkans aplis - dieva Amona Ra hieroglifs utt. Ir katru reizi vienā un tai pašā lineārajā un koloristiskajā sniegumā. Ar to izskaidrojams, ka katram augam, dzīvniekam un cilvēka tēlam ir vienmēr vienāds risinājums neatkarīgi no tā, vai tā izmēri ir daži milimetri vai vairāki metri. Ēģiptiešu māksla netiecās radīt priekšstatu par dzīvnieku tam parastajā vidē, bet gan izraisīt skatītāja apziņā ar šo simbolu saistīto ideju. Mākslas formu dziļi idejiskais simboliskais saturs noteica ēģiptiešu mākslas monumentāli dekoratīvo raksturu. Formu vienveidība atvieglināja mākslas valodas izpratni un kopsummā veidoja to, ko mēdz parasti apzīmēt par stilu."

"...galīgās hieroglifu atšifrēšanas gods pieder ievērojamam franču zinātniekam Fransuā Šampoljonam. Kritiski izmantodams savu priekšteču sasniegumus, Šampoljons rūpīgi izpētīja daudzos uzrakstus, kuri bija nokopēti Napoleona ekspedīcijas laikā un publicēti grāmatā "Ēģiptes apraksti"; īpašu uzmanību viņš veltīja Rozetas divvalodu uzrakstam, kas bija uzzīmēts grieķu valodā ar grieķu burtiem, bet ēģiptiešu valodā, - ar hieroglifiem un demotiskajām (ātrraksta) zīmēm. 1882. gadā Šampiljonam izdevās pareizi izlasīt vairākus šā uzraksta vārdus, pamatojoties uz pareizu pieņēmumu, ka ēģiptiešu hieroglifi apzīmējuši ne tikai veselus vārdus, bet arī atsevišķas zilbes un pat skaņas. Šampiljons salīdzināja Ptolemaja un citus grieķu vārdus, kas bija minētu grieķu un ēģiptiešu Rozetas uzrakstā, ar tādiem pašiem šos vārdus apzīmējošiem hieroglifiem citos viņam zināmos uzrakstos. Tādējādi Šampiljonam izdevās noskaidrot, ka daži ēģiptiešu hieroglifi apzīmē tikai skaņas, un pat noteikt gandrīz visas ēģiptiešu alfabēta zīmes."

"Daudzas vēsturiskas ziņas var iegūt no reliģiski maģiska satura uzrakstiem. Senās Valsts piramīdu teksti satur atmiņas par Augšēģiptes cīņu pret Lejas Ēģipti un attēlo izveidoto ideoloģiju par valdnieku un viņu varas pielīdzināšanu dievībai. Himna saules diska dievam Atonam, kura sacerēta saules viendievības pasludināšanas laikā, paver iespēju izpētīt šo reliģijas reformu, kurai tajā laikā, bija liela politiska nozīme. Lieli reliģiska satura krājumi, it sevišķi "Mirušo grāmata", himnas dieviem un valdniekiem, mīti, rituāli, dvēseles aizlūguma teksti, maģisku burvestību krājumi un, beidzot, "laimīgo un nelaimīgo dienu kalendāri" dod iespēju sīki aprakstīt ēģiptiešu reliģiju un maģiju, bet dažkārt satur arī vairākas interesantas vēsturiskas ziņas."

"Valdnieka pielīdzināšanu dievībai un viņa kultu īpaši spilgti raksturo "Piramīdu teksti", kuri atrasti uz apbedīšanas telpu sienām V un VI dinastijas valdnieku piramīdās. Šajos uzrakstos valdnieks iztēlots kā dievība. Kāda uzrakstā teikts: "Tu stāvi, ak, Pepi, Līdzīgi dievam Ozirisa atveidā viņa tronī." Mirušā valdnieka parādīšanās debesīs dievu vidū attēlota kā jauna dieva parādīšanās. Valdnieka varas pielīdzināšana dievībai, tās ideoloģija tika izplatīta organizēti - ar svinīgām ceremonijām, rituāliem un svētkiem. Visapkārt Džosera terasveidīgajai piramīdai Sakarā atrakts liels arhitektūras komplekss, kas sastāv no tempļiem un kapellām, kur tika rīkotas mirušā un par dievu pasludinātā valdnieka godināšanas ceremonijas. Taču arī valdnieka dzīves laikā viņu attēloja dieva atveidā. Tikai valdniekam pašam bija tiesības izpildīt svinīgākos reliģiskos rituālus tempļos, piemēram, dažādu dāvanu pasniegšanu dieviem. Leģendās vēstīts par valdnieku piedzimšanu no saules dieva un vienkāršas mirstīgās sievietes laulībām. Tā radies vissenākais prototips mītam par šķīsto ieņemšanu, pie tam valdnieks tiek atainots kā dieva dēls un tiešais mantinieks. Valdnieku dēvēja par "dižo dievu" un "labo dievu". Pakāpeniski radās idealizēts varena un brīnišķīga, dievu sargāta valdnieka tēls, kurš atspoguļojās arī mākslā. Dažkārt valdnieku attēloja pārdabiskas būtnes atveidā - kā gigantisku lauvu ar cilvēka galvu (sfinksu)."

"Tautas daiļrades elementi atspoguļojas sakāmvārdos, dziesmās un pasakās. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājušās tikai nedaudzas parunas. Ļoti raksturīga, piemēram, ir šāda paruna: "Cilvēka mute glābj viņu, tomēr viņa runa var viņu piespiest paslēpt savu seju [no kauna]." Liela vienkāršība un dabiskums raksturo dziesmas, kuru teksti saglabājušies uz kapeņu sienām. Šo dziesmu vienveidīgais, monotonais ritms bija zemkopja, krāvēja un gana pavadonis viņu sūrajā darbā. Tāda ir arī kūlēju dziesma:

Jo diena šodien pavēsa." "

"Tautas daiļradei tipiskās zemkopju dzīves un patriarhālās ikdienas epizodes, kas mijas ar neikdienišķu reliģisku fantastiku, sastopamas arī vēlāko laiku pasakās. Tādas ir "Pasaka par diviem brāļiem" un "Pasaka par patiesību un meliem", kuras sastādītas Ramesidu laikā. Visu "Pasaku par diviem brāļiem" caurauž motīvi par ļauno sievu un nevainīgo jaunekli, kuru viņa cenšas savaldzināt un, beidzot, par nevainīgi cietušā taisnā cilvēka uzvaru; šie motīvi saglabājušies ne tikai ēģiptiešu literatūrā - tos vēlāk aizguvušas arī citas tautas. Abās minētajās pasakās galvenais varonis ir nevainīgais un taisnīgais cietējs. "Pasakā par diviem brāļiem" šā varoņa vārds ir "Maizes dvēsele", bet "Pasakā par patiesību un meliem" - "Patiesība". Acīmredzot abos gadījumos šis literārais tēls ir saistīts ar reliģisko tēlu - zemkopju pielūgto mirstošās un atdzimstošās dabas dievu, kuru attēloja dīgstoša labības stāda atveidā un uzskatīja par labo, "brīnumjauko" spridzinošās valgmes, dabas dzīvinošo spēku un aizkapa taisnās tiesas dievu. Abas minētās pasakas literāri apstrādātas Jaunās Valsts periodā. Tās sarakstītas vienkāršā, tam laikam raksturīgā lakoniskā valodā. Šo pasaku pamatideja - galu galā uzvar labais."

"Pasakām ļoti tuvu ir mīti, īpaši mīts par Ozirisu, kas vispilnīgākā formā saglabājies grieķu rakstnieka Plutarha grāmatā "Par Izidu un Ozirisu". Diemžēl šā mīta pilnīgs ēģiptiešu teksts līdz mūsdienām nav saglabājies. Saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti, kuri attiecināmi uz dažādiem periodiem. Senās Valsts "Piramīdu Tekstos" saglabājušās īsas mirušo piemiņas un maģiskās formulas, kurās aprakstīts, kā Izida un Neftida atrod Ozirisa līķi, kā viņas apraud Ozirisu, kā Oziriss noslēpumainā kārtā augšāmceļas un kļūst par aizkapa pasaules valdnieku. Uz vēlīno periodu attiecināms stāsts par to, kā Ozirisa sieva, dieviete Izida, "dzemdējusi...Horu, Ozirisa dēlu, papirusa pudurī un ļoti priecājusies, jo saskatījusi...atriebēju par viņa tēva nāvi. Slēpusi...viņu, slēpusi...no bailēm, ka kāds pazīs Horu." Mīts "Hora cīņa pret Setu" vēstī par ilgstošu prāvu dievu tiesā un cīņu par varu starp Ozirisa dēlu, dievu Horu, un Ozirisa brāli, ļauno nāves un svešo tuksnešu zemju dievu Setu. Tālāk pastāstīts par Hora uzvaru, viņa attaisnošanu un galīgo triumfu, par to, kā dievi Horam "uz galvas uzlikuši baltu kroni pašu iecēluši viņa tēva Ozirisa kārtā". Viņi Horam pateikuši: "Tu esi Ēģiptes brīnišķīgais valdnieks un katras zemes brīnišķīgais valdītājs uz mūžīgiem laikiem." "

"Daudzu Jaunās Valsts himnu vidū īpašu interesi izraisa himnas Ēģiptes valsts augstākajam dievam Amonam, un it sevišķi - saules dievam Atonam, kuru faraons Ehnatons pasludinājis par visas Ēģiptes vienīgo dievu. Šo himnu autori vienkāršā, nesamākslotā formā apdzied dižo un radošo spēku, kas piemīt saulei, kura rada dzīvību uz zemes un modina dabu:

"No rīta laistās un spīd apvāršņa malā

Tavs mirdzošais lēkts Atona gaisošanos staros.

Tumsa gaist, kad tavas karstās rokas pasauli apgaismo,

Gavilē abas Ēģiptes, gan karstie dienvidi, gan ziemeļi,

No miega piecēlusies, kājās raušas tauta.

Nomazgājušies un saposušies drānās,

Cilvēki tevi cildina, kad debesu velvē tu augšup kāp,

Un visi cilvēki tavā zemē savu darbu veic.

Mierīgi uz savām ganībām ganāmpulki dodas,

Visa daba atdzīvojas tavos staros,

Un putni izspurdz no savām nakts ligzdām." "

"Vairākos poēzijas daiļdarbos izskan neticība aizkapa dzīvei un aicinājums baudīt visus laicīgos priekus. Kādā dzīru dziesmā tekts:

"Dienu pavadi līksmi, priesteri,

Ieelpo smaržu un smaržeļļu aromātu...

Atmet visam ļaunajam ar roku.

"Lūgšanas un buramvārdus, kurus Vidus Valsts periodā rakstīja uz sarkofāgu sienām, Jaunās Valsts periodā jau rakstīja uz papirusa tīstokļiem; tā radās "Mirušo grāmata", kuru pareizāk būtu dēvēt par "Augšāmcelšanās grāmatu". "Mirušo grāmata" un citi reliģiski maģiskie krājumi satur daudz buramo vārdu, himnas dieviem, aizkapa dzīves aprakstus; šeit parādīts arī cilvēks liktenis pēc viņa nāves. Pats lielākais un izplatītākais apkopojums šo krājumu vidū ir, kurš iesaukts par "Mirušo grāmatu", daļēji radies jau Senās Valsts periodā. Šā krājuma atsevišķas nodaļas ietvertas jau V - VI dinastijas laika "Piramīdu tekstos". Vēlāk šos tekstus sāka rakstīt un sarkofāgu sienām. No šiem tekstiem pakāpeniski izveidojās "Mirušo grāmata". Šis reliģiski maģiskais krājums atstāj iespaidu, it kā tas būtu ar mirušo piemiņas kultu saistīto lūgšanu, garīgo dziesmu, slavinājumu un buramvārdu haotisks samudžinājums."

"Tuksnešainajos rajonos, kuri ieskauj Nīlas ieleju austrumos un rietumos, dažādos apbedījumos, klintīs cirstās kapenēs, apmetņu un pilsētu drupās atrasti daudzi un dažādi materiālās kultūras pieminekļi, mākslas izstrādājumi, reliģiskā kulta priekšmeti un uzraksti. Ēģiptiešu tieksme saglabāt mirušo mūmijas, apgādāt tās ar pārtiku un upuru dāvanām, iecirst kapeņu sienās augstmaņu un ierēdņu biogrāfijas un tempļu sienās - karu aprakstus, valdnieku varoņdarbus un, dažādus reliģiskus uzrakstus ir lielā mērā saistīta ar reliģiskajām ceremonijām, mirušo piemiņas kultu, ticību aizkapa dzīvei un faraonu pielīdzināšanu dievībai. Doma par dižciltīgo, bet vēlāk - arī par pārējo cilvēku nemirstību caurauž ēģiptiešu reliģiju un kultūru."

"Diemžēl Ēģiptē laicīga rakstura dokumenti saglabājusies sliktāk nekā Senajā Mesopotāmijā. Ēģiptieši rakstīja vēstules, pārskatus, aktus un kvītis uz trausla papirusa, kas nebija tik izturīgs kā apdedzinātās ķīļraksta māla plāksnītes. Tāpēc zinātnieki bija spiesti (zināmā mērā pat mūsdienās) izmantot antīko autoru darbus. Tā kā lielākā daļa šo autoru nepārvaldīja senēģiptiešu valodu, mūsdienu vēsturniekam grieķu un romiešu stāstījumi ir jāizmanto visai piesardzīgi un stingri kritiski. Senās Ēģiptes vēstures un kultūras vispilnīgākais apskats saglabājies Hērodota rakstos, kurš sava lielā darba otro grāmatu veltījis Ēģiptei. Hērodots nav pārvaldījis senēģiptiešu valodu un dažkārt bijis spiests vākt vajadzīgās ziņas no vāji informētiem cilvēkiem. Taču Hērodota lielā interese par tās senās piramīdu zemes kultūru, kuru viņš pats bija apmeklējis, viņa savdabīgais vēstures stāstnieka talants un viņa tieksme kritiski vērtēt daudzās Ēģiptē savāktās ziņas padara viņa dzīvo stāstījumu interesantu mūsdienu vēsturniekam. Dažas Hērodota liecības apstiprina ēģiptiešu avoti, bet leģendas un stāsti, ar kuriem vinš piebārstījis savu vēstures apcerējumu, ir vērtīgas grieķu - ēģiptiešu folkloras un tā laika vēsturisko teiku miniatūras. Cenzdamies pēc iespējas pilnīgāk atainot seno ēģiptiešu dzīvi, Hērodots aprakstījis Nīlas ielejas un deltas dabas apstākļus, iedzīvotāju parašas un pat sniedzis dažas ziņas par šīs zemes saimniecību un sabiedrisko iekārtu. Īpaši sīki Hērodots aprakstījis ēģiptiešu reliģiju, pareizi atzīmēdams tās rituālo raksturu, kā arī priesteru kārtas milzīgās bagātības un ietekmi. Lielu uzmanību Hērodots veltījis arī Ēģiptes politiskajai vēsturei. Viņš savā darbā iekļāvis leģendu par Ēģiptes valsts vissenāko dibinātāju Minu, kura vārds sastopams ļoti senajos ēģiptiešu uzrakstos un faraonu ģenealoģijās. Daudz ticamāks un detalizētāks ir Hērodota stāstījums par notikumiem Ēģiptes vēstures vēlīnajā laikposmā Saisu un persiešu kundzības periodos (VII un VI gadsimtā p. m. ē.). Šajā laikā Ēģiptē sāka apmesties grieķi un Nīlas deltā radās grieķu kolonijas. Pilnīgi dabiski, ka šis Ēģiptes vēstures periods bija grieķiem labāk zināms nekā senākie laiki."

"Diodors dzīvoja I gadsimtā p. m. ē. un apmeklēja Ēģipti aptuveni 400 gadu vēlāk nekā Hērodots. Tāpēc vinš nevarēja savākt tik daudz vērtīgu ziņu par Ēģipti, cik to bija savācis Hērodots. Toties Diodors izmantoja daudzus savu priekšteču darbus, kuru grāmatas tikai daļēji saglabājušās līdz mūsdienām. Diodors sīki aprakstīja, kā ēģiptieši ekspluatējuši zelta raktuves Nūbijā, kurās notiesātie noziedznieki, pēc viņa vārdiem, "iekalti važās, strādā bez atpūtas dienu un nakti, bez vismazākām cerībām izbēgt, jo viņus apsargā svešzemju karavīri"."

"Strabona (I gs. p. m. ē. - m. ē. I gs.) ievērojamais vēstures un ģeogrāfijas sacerējums satur daudz ziņu par Ēģipti, galvenokārt par Ēģiptes un tās kaimiņzemju dabu un iedzīvotājiem. Plaši izmantodams savu priekšteču darbus, Strabons aprakstīja Ēģiptes ekonomiku, arī zemkopību, olīvkoku audzēšanu un vīna ražošanu. Arī Strabons, tāpat kā Hērodots un Diodors, atzīmēja Senās Ēģiptes kultūras ietekmi uz Grieķiju. Viņš rakstīja, ka tādi ievērojami grieķu zinātnieki un filozofi kā Eidokss un Platons ilgu laiku dzīvojuši Ēģiptē un mācījušies pie ēģiptiešu priesteriem."

"Heronejas Plutarhs (m. ē. 46. - 120. gadā) savā darbā "Par Izīdu un Ozirisu" aprakstījis Ēģiptē un visā antīkajā pasaulē plaši izplatīto mītu par dabas dievībām - Izīdu un Ozirisu un ar tām saistīto kultu. Šis apraksts ir vienīgais, kas mītu saglabājis līdz mūsdienām. Plutarhs aprakstījis ēģiptiešu reliģiju tās vēlīnajā formā un aplūkojis to no sava - grieķu reliģiski filozofiskā pasaules uzskata aspekta par Austrumu tautām. Tomēr Plutarha aprakstam ir vēsturiska vērtība, jo tas pamatojas uz daudziem zudušiem avotiem. Daudzus Plutarha apgalvojumus, piemēram, ka Ozirisu uzskatīja par pirmradītājas valgmes dievu un Nīlas personificējumu, apstiprina senēģiptiešu uzraksti."

"Īpašu vietu to antīko autoru vidū, kuri aprakstīja Ēģipti, ieņem ēģiptiešu priesteris Manetons, kas dzīvoja IV - III gs. p. m. ē., kad Ēģipti ietekmēja grieķu kultūra. Sakarā ar augsto priestera rangu Manetonam bija pieejamas tempļu bibliotēkas un arhīvi, tāpēc vinš varēja izpētīt ēģiptiešu dokumentus. Diemžēl no Manetona rakstiem saglabājušies tikai īsi fragmenti, piemēram, Josifa Flāvija (m. ē. I gs.) un Eisēbija (m. ē. IV gs.) darbos. Ir saglabājies arī Manetona darba īss konspekts, kurā uzskaitīti faraoni, kas apvienoti 30 dinastijās, un paņemtas īsas vēsturiska rakstura ziņas. Vairāki fragmenti no Manetona darba, piemēram, apraksts par hiksu iekarojumiem, kas saglabājies Flāvija darbā, izraisa lielu interesi."

"Ēģipte, kura ievērojami ietekmējusi antīkās civilizācijas attīstību, daudzus gadsimtus pievērsusi sev eiropiešu ceļotāju un zinātnieku uzmanību.

Šī interese īpaši pastiprinājās renesanses laikmetā, kad Eiropā sāka pētīt Senās Grieķijas un Romas kultūru, kura bija cieši saistīta ar Senajiem Austrumiem. Izcilais XVI gadsimta progresīvais fi1ozofs Džordano Bruno norādīja uz seno ēģiptiešu kultūras lielo nozīmi; pēc viņa domām, ēģiptieši bijuši grieķu, romiešu un senebreju skolotāji. XVIII gs. vidū Pokoks, Nordens un Brjūss, kuri apmeklēja Ēģipti, aprakstīja piramīdu zemes saglabājušos pieminekļus, arī valdnieku kapenes, kuras atradās "Valdnieku ielejā" netālu no Tēbām. Tomēr iespēja dziļāk izpētīt Senās Ēģiptes kultūru radās Eiropā tikai pēc Napoleona 1798. gada militārās ekspedīcijas uz Ēģipti. Pēc šās ekspedīcijas tika izdots darbs vairākos sējumos - "Ēģiptes apraksti", kas saturēja senēģiptiešu tempļu drupu zīmējumus, uzrakstu kopijas un daudzu senlietu attēlus. Vairāki zinātnieki sāka aizrautīgi atšifrēt senēģiptiešu uzrakstus. Viņu vidū izcēlās franču filologs F. Šampoljons (1790-1832), kas atklāja ēģiptiešu uzrakstu atšifrēšanas atslēgu. Ar šo atklājumu un vairākiem zinātniskajiem darbiem viņš radīja ēģiptoloģijas pamatus. Šajā ēģiptoloģijas sākotnējā posmā tika uzkrāts faktu materiāls dažādu senlietu, uzrakstu, zīmējumu un kopiju veidā. Šampoljons, visus spēkus veltīdams ēģiptoloģijas pētīšanai, savās "Piezīmēs par literārā ceļojuma uz Ēģipti projektu" norādīja uz nepieciešamību izpētīt uz vietas visus ēģiptiešu civi1izācijas lietišķos priekšmetus. Šampoljons kā sava laika pārstāvis interesējās ne tikai par ēģiptiešu mākslu, reliģiju un mitoloģiju, bet arī par zinātņu un amatniecības attīstību Nīlas ielejā un "Faraonu valsts" politisko vēsturi. Tāpēc Šampoljons atzina par nepieciešamu nokopēt Eģiptē saglabājušos attēlus, piemēram, "etnogrāfiskos ciļņus" un "astronomiskos attēlus", kā arī hieroglifu uzrakstus, it īpaši ar divvalodu tekstiem. Šampoljonam izdevās realizēt savu rūpīgi pārdomāto projektu. Viņš 1828. gadā noorganizēja ekspedīciju uz Ēģipti, kas ilga pusotra gada. Šajā laikā viņš veica izrakumus, skicēja un kopēja uzrakstus. Zinātnieka neatlaidīgā darba rezultāti tika publicēti albumu sērijā "Ēģiptes un Nūbijas pieminekļi". Albumi tika laisti klajā pēc viņa nāves. Šampoljona nopelns ir ne tikai senēģiptiešu uzrakstu atšifrēšana, bet arī pirmās ēģiptiešu valodas gramatikas un vārdnīcas sastādīšana.

XIX gs. vidū lielas arheoloģiskās izlūkošanas ekspedīcijas rīkoja vācu ēģiptologi - Lepsiuss, vēlāk Brugšs, kuri izpētīja ne tikai visu Ēģipti, bet arī tuvākos Sinaja pussalas, Palestīnas un Nūbijas tuksneša apgabalus. Ekspedīcijas savāca daudz vērtīgu pieminekļu, kuri izveidoja vēlāk nodibinātā Berlīnes muzeja eksponātu kodolu. Lepsiusa un viņa līdzstrādnieku arheoloģiskie pētījumi, ilustrēti ar lieliskiem zīmējumiem un rūpīgi izgatavotām uzrakstu kopijām, ir publicēti monumentālajā izdevumā "Ēģiptes un Etiopijas pieminekļi"."

"Talantīgais autodidakts un pašaizliedzīgais zinātnes entuziasts Mariets, turpinādams savu priekšteču darbu, pirmais drosmīgi mēģināja pēc iespējas pilnīgāk atrakt atsevišķus arheoloģiskus kompleksus Ēģiptes teritorijā. Viņš atklāja milzīgu kapu velvi, kurā apbedīti svētie vērši (Sarapejā) un Senās Valsts kapenes Sakarā, senās Memfisas rajonā. Vēlāk viņš atklāja XIX dinastijas tempļus Abidosā un uzsāka izrakumus citas Senās Ēģiptes galvaspilsētas - Tēbu teritorijā, kur bija saglabājušās grandiozu tempļu (Karnakas) drupas. Mariets palīdzēja organizēt Izrakumu un senlietu pārvaldi un nodibināt Ēģiptoloģijas muzeju Kairā."

"Šampoljona un Marieta darbu tikpat pašaizliedzīgi turpināja ievērojamais franču ēģiptologs Gastons Maspero (1846 - 1916), kurš bija gan neatlaidīgs arheologs, gan arī erudīts filologs un vēsturnieks ar plašu redzesloku. Viņam izdevās iekļūt V-VI dinastiju piramīdās Sakarā. Uz šo valdnieku kapeņu iekštelpu sienām viņš atklāja senus reliģiskus tekstus. Slēptuvē Tēbu apkaimē Maspero atklāja Jaunās Valsts ievērojamāko faraonu mūmijas. Pēc vairākiem sekmīgiem izrakumiem Maspero tika atzīts par vienu no izcilākajiem ēģiptologiem. Tieši viņam Ēģiptē izdevās labi organizēt senlietu aizsargāšanu, pētīšanu un materiālu publicēšanu. XIX gs. beigās tika izveidots speciāls "Ēģiptes pētīšanas fonds"."

"De Morgāns atklāja arhaiskās Ēģiptes pieminekļus. Navils sīki izpētīja alu templi Deirelbahrijā, bet angļu arheologs Flinderss Petrijs veica lielus izrakumus daudzos Ēģiptes rajonos. Viņam izdevās atklāt pirmsdinastiju laikmeta valdnieku kapenes Abidosā un Vidus Valsts perioda pilsētas drupas Fajumas oāzes apkaimē, kā arī grieķu kolonijas paliekas Dafnē un Naukratisā."

"XX gadsimtā arheoloģiskie izrakumi ieguva vēl sistemātiskāku raksturu. Kļuva nepieciešama nopietna zinātniska sagatavošanās un rūpīga arheoloģiskā metodika. Šajā darbā iesaistījās ievērojami Eiropas un Amerikas muzeji un institūti. Tajā pakāpeniski izvirzījās arī Ēģiptes zinātnieki, kuri Kairā izveidoja jaunu, vietējo ēģiptoloģijas skolu. Izrakumi sāka norisēt uz lielākiem zemes gabaliem. Arheologi centās sīki izpētīt katru seno pieminekļu kompleksu. Amerikāņu arheologs Reisners izpētīja kapeņu rajonu Hufu piramīdu tuvumā un it īpaši pie Menkauras piramīdām Gizē. Valdnieču un dižciltīgo kapenēs viņš atrada daudz vērtīgu senlietu. Šie izrakumi Reisneram deva iespēju izpētīt ēģiptiešu kapeņu formas evolūciju Senās Valsts periodā."

"Lielus izrakumus Sakarā veica angļi Ferts un Gens, francūži Lauers un Žekjē. Rūpīgi atraka arhitektūras kompleksu, kas iežogoja Džosera terasveida piramīdu, kā arī VI dinastijas kapenes un tempļus."

"Izrakumi deva arvien bagātīgāku materiālu Senās Ēģiptes politiskās, kultūras un pat sociālās vēstures pētīšanai. Lištā pie Vidus Valsts perioda piramīdas tika atklāts trūcīgo ciemats. Flinderss Petrijs Teleljehudijā atklāja hiksu laikmeta apmetnes paliekas. Elamarnā tika atraktas faraona Ehnatona uzceltās jaunās galvaspilsētas drupas un kapenes. Saglabājušies uzraksti un attēli liecina, ka šī greznā pilsēta -"Atona horizonts" ar saviem bagātajiem tempļiem, pilīm, augstmaņu villām, parkiem, ielām un pat noliktavām laikabiedriem šķitusi brīnišķīga mirāža, kura pēkšņi parādījusies svelmainajā tuksnesī."

"Īstu sensāciju izraisīja Tutanhamona kapeņu atklāšana, kuras neizlaupītas savā sākotnējā veidā bija saglabājušās līdz mūsdienām. Kārters un Karnarvons atklāja šo apslēpto kapeņu četrās telpās faraona mazās pils bagātīgo iekārtojumu un viņa neskarto mūmiju, kura bija izrotāta ar diadēmu, zelta masku, mākslinieciski izstrādātām dārglietām, amuletiem un visiem valdnieka varas atribūtiem. Lieli izrakumi un restaurēšanas darbi veikti Jaunās Valsts galvaspilsētas Tēbu teritorijā, kur saglabājušās milzīgas tempļu drupas. Ļoti rūpīgi atraktas Ramzesa III pils un tempļa drupas Medinetabu, kuras devušas zinātnei bagātīgu arhitektūras un epigrāfijas materiālu. Liela zinātniska nozīme ir Nūbijā un Sudānā izdarītajiem izrakumiem. Tā, piemēram, Fairmens atklāja XVIII - XIX dinastiju perioda nocietinātās pilsētas drupas Sesebijā (Sudānā). Pirms dažiem gadiem angļu arheologs Emerijs atklāja Buhenā ēģiptiešu cietokšņa atliekas. Šis cietoksnis ilgu laiku bijis Ēģiptes varenības balsts šajā rajonā. Čehu arheologs Z. Žaba rūpīgi atraka augstmaņa Ptašepsesa kapenes Abusirā. Poļu arheologs K. Mihailovskis atklāja Telatribā grieķu - romiešu laiku villu."

"Daudz vērtīgu arheoloģisko izrakumu veikuši Ēģiptes vietējās ēģiptoloģijas skolas pārstāvji. Z. J. Saads atracis pāri par 700 senākā laikmeta (I - II dinastijas) apbedījumu Heluānā. M. Z. Honeims atklājis Sakarā III dinastijas faraona Sehemheta nepabeigto terasveida piramīdu. Vairākus gadus izrakumus Gizē, Hufu un Hafras piramīdu rajonā veicis viens no vecākajiem Ēģiptes arheologiem - S. Hasans, kurš atklājis mirušo piemiņas tempļa uzrakstus un svinīgo gājienu ceļu pie lielas piramīdas. A. Fahri atracis un ļoti rūpīgi izpētījis teritoriju pie faraona Snofru piramīdas Dahšurā, kur viņš atklājis ielejas templi un mirušo piemiņas templi, svinīgo gājienu ceļu un daudz vērtīgu pieminekļu; turklāt viņš izpētīja arī minētās piramīdas iekšējo daļu."

"Ļoti vērtīgus izrakumus Gizē veicis Abubakrs, kurš izpētījis vairākas interesantas Senās Valsts perioda kapenes un sarakstījis interesantu darbu par Hufu piramīdas tuvumā atrastajām lielajām koka barkām."

"Vērtīgi rezultāti bija lielo Nīlas deltas pilsētu (Bubastijas, Saisas un citu) arheoloģiskajai izpētei, kuru veica Labibs Habaši. Taču šis darbs vēl nav pabeigts, jo izrakumi šajā biezi apdzīvotajā rajonā, kas ir bagāts ar grunstūdeni, saistīti ar lielām grūtībām. Padomju arheoloģiskā ekspedīcija B. Piotrovska vadībā veikusi izrakumus Nūbijas ielejā, kur tā Vadi Alaki aizā atklājusi ļoti interesantus uzrakstus.

Tādējādi izrakumi, kuri Ēģiptē veikti gandrīz pusotra gadsimta laikā, devuši zinātnei daudz materiālās kultūras pieminekļu, uzrakstu, mākslas darbu un reliģiskā kulta priekšmetu. Šo daudzo senlietu pētīšana bija spēcīgs stimuls ēģiptoloģijas tālākattīstībai. Vislielākais sasniegums bija senēģiptiešu rakstības un valodas izpētīšana, kas kļuva iespējama sakarā ar ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanu, ko veicis franču zinātnieks Šampoljons."

"Antīkie autori, kuri aprakstījuši senēģiptiešu rakstību, pārspīlējuši tās simbolisko raksturu. Šie autori apgalvoja, ka ēģiptiešu hieroglifi esot apzīmējuši veselus vārdus un pat reliģiski filozofiskus jēdzienus. XVI-XVII gs. zinātnieki, pamatodamies uz antīko autoru neprecīzajiem un neskaidrajiem izteikumiem, atkārtojuši šo autoru kļūdas un tāpēc nav bijuši spējigi sākt atšifrēt ēģiptiešu uzrakstus. Tā, piemēram, A. Kirhers XVII gadsimtā sarakstījis vairākus zinātniskos darbus, kuros nesekmīgi mēģinājis atšifrēt ēģiptiešu hieroglifus, nepamatoti izskaidrodams katru zīmi kā veselu vārdu vai jēdzienu. Tomēr viņa nopelns bija koptu valodas atzīšana par senēģiptiešu valodas pēcteci. XVIII gadsimtā vairāki zinātnieki (piemēram, Degiņs, Coega un citi) pareizi noskaidrojuši, ka ēģiptiešu hieroglifi daļēji apzīmējuši skaņas un ovālos ierakstīti īpašvārdi, acīmredzot valdnieku vārdi. Vēlāk Tomass Jungs noskaidroja, ka ēģiptiešu rakstībā bijušas fonētiskās zīmes, un pareizi iztulkoja vairāku hieroglifu un to grupu nozīmi; turpinot savu priekšteču darbu, Jungs atšifrēja vairākus vārdus."

"Lielo izrakumu gaitā Ēģiptē atklāts daudz pieminekļu, kuri visai plaši iepazīstina mūs ar Senās Ēģiptes vēsturi. Vēsturniekam īpaši nozīmīgi ir uzraksti, kuri atklāti uz kapeņu un tempļu sienām, kapu pieminēkļiem, akmens plāksnēm, sarkofāgiem, māla plāksnītēm un papirusa tīstokļiem. Senākie uzraksti saglabājušies uz šīfera un ziloņkaula plāksnēm, melnkoka dēlīšiem un zīmogiem. Uz arhaisko periodu attiecas valdnieka Narmeras uzvaras uzraksts uz lielas šīfera plāksnes. Tajā attēlots valdnieka triumfs, uzvara pār ienaidnieku, cietokšņa ieņemšana un valdnieks, kas apskata kaujas lauku. Īsajos uzrakstos uz zīmogiem un kapu plāksnēm minēti ierēdņu tituli, kuri raksturo vissenākās, tikko radītās valsts pārvaldes sistēmu. Uz Senās Valsts periodu attiecas daļa hronikas, kura iecirsta tā saucamajā "Palermas akmenī". Hronikā saglabājušies faraonu vārdi līdz V dinastijai un īsas ziņas par svarīgākajiem notikumiem."

"Uz vēlāku periodu attiecas "Turīnas Valdnieka papiruss", kurā uzskaitīti faraoni līdz XVIII dinastijai un minēts katra faraona valdīšanas laiks, norādot konkrēti gadu, mēnesi un dienu. Lai gan šis teksts, kas sastāv no 164 atsevišķām daļiņām, saglabājies slikti, tam ir ļoti svarīga nozīme Ēģiptes hronoloģijas noteikšanā. No Jaunās Valsts perioda līdz mūsdienām nonākušas detalizētākas hronikas un vēsturiski uzraksti, kuri daudzos gadījumos iecirsti tempļu sienās (piemēram, "Tutmosa III annāles", kurās aprakstīti šā iekarotāja karagājieni, ēģiptiešu karaspēks pārgājiena laikā, kaujas, Sīrijas pilsētu aplenkums un ieņemšana, nodevu vākšana, trofeju sagrābšana). Lielu interesi izraisa daļa Ramzesa II hronikas, kuras teksts iecirsts tempļu sienās Abu-Simbelē, Luksorā un Rameseumā. Hronikā sīki aprakstīts Ramzesa II karagājiens uz Sīriju, kuru viņš veicis savas valdīšanas piektajā gadā, kā arī pazīstamā kauja pie Kadešas sienām. Šie uzraksti jāaplūka ļoti kritiski, ņemot vērā hronista - galma historiogrāfa centienus pārspīlēt un piepušķot valdnieka uzvaras un varoņdarbus. Lai noteiktu Sīrijas un Nūbijas vēsturisko ģeogrāfiju un ēģiptiešu iekarotos rajonus, liela vērtība ir iekaroto zemju un pilsētu sarakstiem, kuri saglabājušies no Jaunās Valsts laikiem. Taču šiem uzrakstiem ne vienmēr var ticēt, jo vēlākie faraoni, cenzdamies izcelt savus "varoņdarbus", nereti nokopēja savu priekšteču analogos sarakstus, tādējādi piedēvēdami viņu iekarojumus sev."

"Spilgtu ainu par Ēģiptes ārpolitiku XVIII dinastijas periodā sniedz ķīļraksta dokumenti, kuri iegūti faraona Ehnatona uzceltajā galvaspilsētas Ahetatonas valsts arhīvā (Amarnas arhīvā). Šie diplomātiskie vēstījumi ir ēģiptiešu faraonu sarakste ar Priekšāzijas un Kipras valdniekiem, ar Palestīnas un Sīrijas apgabalu un pilsētu pārvaldniekiem un vietvalžiem. Ēģiptes diplomātijas vēstures pētīšanā īpaši svarīgs ir Ramzesa II un hetu valdnieka Hatušila III miera līguma teksts. Uzraksti, kuri atklāti pie Ēģiptes dienvidu robežām un Nūbijā, no Asuānas līdz Nīlas ceturtajām krācēm (piemēram, Tutmosa III uzraksts Džebel-Barkalā), vēstī, kā ēģiptieši iebrukuši Nūbijā un to iekarojuši. Vadi Hamamatas aizā un Sinaja pussalas klintīs sag1abājušies īsi uzraksti, kuri stāsta par faraonu karagājieniem uz šo apgabalu un ekspedīcijām pēc klinšakmens un dzelzs rūdas."

"No Senās Valsts laikiem saglabājušies valdnieku izdotie likumi, kuros noteiktas tempļu un to apmetņu tiesības. Spilgtu ainu par faraonu darbību celtniecībā sniedz Jaunās Valsts perioda uzraksti, kuros aprakstīti tempļu būvdarbi un uzskaitītas bagātīgās dāvanas, kuras valdnieki ziedojuši šiem tempļiem. Viens no tiem ir ļoti vērtīgais vēsturiskais teksts uz "Harisa Lielā papirusa", kas sarakstīts Ramzesa III valdīšanas laikā. Tajā aprakstīti tā laika politiskie notikumi un sīki zskaitīti Ramzesa III ziedojumi lielajiem tempļiem, sniegts arī savā ziņā tempļu īpašumu apraksts. Šis dokuments, tāpat kā citi, liecina, ka Jaunās Valsts periodā ēģiptiešu tempļi iedzīvojušies milzīgās bagātībās. Uz tā laika "vēstures skarabejiem" saglabājušies uzraksti par notikumiem, kurus uzskatīja par īpaši nozīmīgiem, piemēram, par valdnieka svinīgajām laulībām, par jaunas pilsētas celtniecību un citiem notikumiem."

"Daudzās statujas un statuetes, tēlnieku un mākslinieku skices, kapeņu sienu ciļni un apgleznojumi, zīmējumi un vinjetes, kuras rotā senos papirusa tīstokļus, spilgti liecina par seno ēģiptiešu savdabīgās mākslas augsto attīstības līmeni. Dievu skulptūras, amuleti un mākslas izstrādājumi dod vēsturniekam iespēju ne tikai noteikt dažādu materiālu (akmens, māla, koka, metāla u. tml.) apstrādāšanas paņēmienus, bet arī izpētīt vairākus Senās Ēģiptes kultūras vēstures jautājumus."

"Šampoljona sekotāji - Brugšs un Lepsiuss Vācijā, Deveria, Deružē un Šabā Francijā, Rozelini Itālijā un Berčs Anglijā - uzmanību galvenokārt veltījuši ēģiptiešu rakstīto pieminekļu pētīšanai un publicēšanai. Lepsiuss izstrādāja pirmo Ēģiptes vēstures periodizāciju, kura pamatojās uz vēsturisko avotu un hronoloģijas pētīšanu, bet Brugšs sastādīja pirmo vispārīgo Ēģiptes vēstures aprakstu un vairākus savam laikam vērtīgus izziņu krājumus, arī pirmo lielo ēģiptiešu valodas vārdnīcu."

"Lielu ieguldījumu ēģiptoloģijā devis talantīgais franču zinātnieks Maspero, kurš vienlaikus bijis arheologs, filologs un vēsturnieks. Savā plašajā darbā "Klasisko Austrumu tautu seno laiku vēsture" Maspero daudzu Ziemeļaustrumāfrikas tautu attīstības vēsturē pirmoreiz iekļāva arī Senās Ēģiptes vēsturi un kultūru. Īpaši sīki Maspero izpētīja Senās Ēģiptes kultūru un noteica senēģiptiešu reliģijas un mākslas galvenos attīstības posmus."

"XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Ermans un Zete veltīja vairākus plašus darbus ēģiptiešu valodas pētīšanai. Viņu darbiem bija liela nozīme, lai gan autori nedaudz pārspīlējuši ēģiptiešu valodas radniecību ar semītu grupas valodām un līdz ar to pārmērīgi vienkāršojuši ēģiptiešu sintaksi."

"Ēģiptologi galveno uzmanību joprojām veltīja ēģiptiešu valodas un rakstības, kā arī literatūras un reliģijas pētīšanai. Pamatojoties uz leksikas materiāliem, kurus bija savākuši dažādu zemju zinātnieki (arī krievu zinātnieki B. Turajevs un V. Goļeņiščevs), A. Ermans un G. Grapovs sastādija un laida klajā monumentālu vārdnīcu. Tajā pašā laikā iznāca daudz dažādu rokasgrāmatu. Uz šo darbu pamata radās iespēja publicēt lielu skaitu senēģiptiešu tekstu ar visdažādāko saturu. K. Zete, bet pēc viņa V. Helks izdeva daudzus hieroglifu tekstus daudzsējumu sērijā "Ēģiptes senatnes avoti". J. Černijs publicēja ostrakonus - tekstus, kas bija saglabājušies uz akmens un māla lauskām. A. Gardiners izdeva nelielas senēģiptiešu vārdnīcas, komerciālus un juridiskus dokumentus, kuriem bija liela nozīme sociāli ekonomisko attiecību pētīšanā. Visi šie vērtīgie filoloģiskie darbi deva iespēju sastādīt vairākas jaunas un pilnīgākas ēģiptiešu valodas gramatikas, kuru vidū izceļas A. Gardinera sastādītā gramatika. Ēģiptoloģijas attīstībā liela praktiska nozīme bija bibliogrāfiskajam rādītājam (I. Prats), topografiskajai bibliogrāfijai (D. Porters un R. Moss), ēģiptiešu īpašvārdu vārdnīcai (G. Ranke), kā arī ļoti vērtīgajai Ž. Vandjē grāmatai par Ēģiptes arheoloģiju un arhitektūru un vienīgajam šādam pētījumam par tehnoloģijas vēsturi, kura autors ir Kairas muzeja restaurators A. Lukass."

"Amerikāņu ēģiptologs D. Bresteds centās wienādā mērā darboties gan filoloģijas, gan arī vēstures jomā. Lielā piecsējumu krājumā viņš publicēja daudzu vēsturisku dokumentu tulkojumus un uz šo avotu pamata sastādīja "Ēģiptes vēsturi" divos sējumos, kas bija plaši izplatīta un pārtulkota vairākās Eiropas valodās. Bresteda grāmata satur ļoti daudz faktu materiālu, un tai ir liela zinātniska nozīme. Tomēr autors kā tipisks buržuāziskās zinātnes pārstāvis pauž savā darbā visus šai zinātnei raksturīgos galvenos trūkumus. Galveno uzmanību veltīdams politiskajai vēsturei, D. Bresteds pietiekami nenovērtēja sociāli ekonomiskās attiecības un šķiru cīņu. Viņš pārspīlēja personības un idejiskā faktora (galvenokārt reliģijas) lomu. Ēģiptiešu zemes īpašniekus viņš pielīdzināja angļu lendlordiem un uzsvēra "valdības pienākumu dziļu izpratni", kura, pēc autora domām, bijusi raksturīga faraoniem. Daudz lielāka nozīme ir Bresteda speciālajām zinātniskajām publikācijām, kuras veltītas Ehnatona "saules himnām", kaujai pie Kadešas, E. Smita medicīnas papirusam, kā arī Vidus Valsa perioda sarkofāgu tekstiem.

"Pirmie mēģinājumi atšifrēt ēģiptiešu hieroglifu uzrakstus izraisīja krievu vēsturnieku - Austrumu pētnieku vidū lielu interesi par Seno Ēģipti un ēģiptoloģiju. Mākslas akadēmijas prezidents un Publiskās bibliotēkas direktors A. Oļeņins novērtēja Šampoljona atklājuma lielo zinātnisko nozīmi, un viņi bieži sarakstījās par šo jautājumu. A. Norovs, kurš 1834. - 1835. gadā apmeklēja Ēģipti un Nūbiju, lielā, aizraujoši sarakstītā grāmatā pastāstīja par Ēģiptes kultūras pieminekļiem, kurus viņš redzējis Nīlas ielejā. Līdztekus viņš skāra vairākus interesantus vēstures jautājumus, piemēram, par Ēģiptes kultūras ietekmi uz Grieķijas kultūru, par senās kultūras paliekām, kas vērojamas XIX gs. Ēģiptes iedzīvotāju paražās. Norova grāmatai bija lieli parākurni, to savā atsauksmē pozitīvi novērtēja N. Černiševskis. Norovs vairākkārt tikās ar Maskavas universitātes profesoru T. Granovski un pamudināja viņu sarakstīt vispārējās vēstures mācību grāmatu, kurā Granovskis bija paredzējis izteikt vairākas oriģinālas domas. Dažus mēnešus pirms nāves 1855. gadā Granovskis sarakstīja mācību grāmatas nodaļu, kas bija veltīta Seno Austrumu vēsturei."

"Klinšainajās augstienēs, kuras ieskauj Nīlas ieleju, atrasti senākā akmens laikmeta (paleolīta) krama rīki. Tā, piemēram, rietumos no Tēbām atklāta vesela krama apstrādes darbnīca. Kanas rajonā, dienvidaustrumos no Siutas, atrasti nīlzirga un cilvēka kauli, kuri attiecas uz paleolīta laikmetu. Primitīvi krama darba rīki atrasti arī Fajumas oāzes senajos slāņos; domājams, ka tie lietoti lidz jaunākajam akmens laikmetam, kad vietējās ciltis lietoja koka sirpi ar akmens akmeņiem un glabāja labību lielās bedrēs."

"Kad Ziemeļāfrikā sāka izzust augu valsts un tās teritorija pārvērtās par gandrīz vienlaidu tuksnesi, iedzīvotāji sāka koncentrēties oāzēs un pakāpeniski pārvietojās uz upju ielejām. Klejotāju mednieku ciltis sāka apmesties Nīlas ielejā un deltā un pakāpeniski pārgāja uz nometnieku zemkopību. Šo pāreju paātrināja labvēlīgie dabas apstākļi. Savvaļas graudaugi, kuri atrasti Ēģiptei pieguļošajos Āfrikas rajonos, apstiprina, ka bija iespējams aklimatizēt šos augus un pāriet uz zemkopību Nīlas ielejā jau senajos laikos."

"Dažādos Ēģiptes rajonos - Nīlas deltā, Fajumas oāzē un zemes dienvidos atklātas jaunākā akmens laikmeta (neolīta) apmetnes. Apmetnēs atrastie priekšmeti liecina par neolīta laikmeta Ēģiptes kultūras sakariem ar vissenāko Ziemeļāfrikas kultūru. Merimde-Beni-Salames rajonā, Deltas ziemeļrietumos, atklāta liela apmetne, kura sastāvējusi no divām ielām; tās savukārt iedalītas 100 metru garās sekcijās jeb kvartālos ar apmēram 13 būdām katrā. Vairākas būdas celtas no niedrēm uz koka pamatiem, citas būvētas no māliem vai neapdedzinātiem ķieģeļiem. Šajās ovālajās būdās grīda bija klāta ar primitīvi izgatavotiem kieģeļiem. Apmetnes iedzīvotāji nodarbojušies ar lopkopību un zemkopību; par to liecina vēršu un cūku kauli, koka sirpji ar krama zobiņiem, graudberži un apbedījumos atrastie graudi. Akmens apstrāde bija sasniegusi neolīta laikmetam raksturīgu līmeni. Apmetnē atrasti šķēpu un bultu uzgaļi. Līdzās primitīvi gatavotajiem melnajiem māla traukiem atrasti arī dažādu formu skaisti izgatavoti un pat pulēti trauki."

"Atsevišķi apbedījumi liecina par mirušo piemiņas kulta rašanos. Mirušos apglabāja izolētās kapa vietās mājoklu tuvumā vai grupās apmetnes attālākās nomalēs. Atradumi liecina, ka šī neolīta laikmeta kultūra bijusi radniecīga ar vissenāko protolībiešu kultūru, kura savukārt bijusi saistīta ar Ziemeļāfrikas kapsu kultūru. Acīmredzot Merimde-Beni-Salames nometnieki - lopkopji un zemkopji dzīvojuši ģints iekārtas apstākļos un veidojuši stabilu kopienu."

"Badari iedzīvotāji no dažādiem materiāliem izgatavoja darba rīkus, ieročus, sadzīves priekšmetus, rotaslietas, amuletus un statuetes. Viņi prata pulēt cietus akmeņus, izgatavoja no akmens cirvjus, skaldnažus un bultu uzgaļus. No kaula, arī no ziloņkaula, viņi gatavoja ķemmes, karotes un amuletus. No gliemežvākiem izgatavoja makšķerāķus. Oriģināls ieroču veids bija koka bumerangi. Uz garām slānekļa plātnēm saberza malahīta krāsu, kuru lietoja sejas krāsošanai un higiēnas nolūkiem. Apbedījumos atrasts liels daudzums akmens kreļļu ar zaļu glazējumu. Badari iedzīvotāji prata sagatavot ādas, ar kurām viņi parasti apsedza mirušo līkus; viņi prata arī aust audumus un pīt grozus. Dažādu priekšmetu izgatavošanai vini plaši lietoja mālus. Badari apmetnē atrasti daudz dažādu formu māla trauku, kurus rotā ģeometriskais ornaments, kas kļuva tipisks arhaiskā laikmeta keramikai. Īpaši raksturīga ir metalurģijas rašanās; par to liecina no vara izgatavotie naži, gredzeni, dažādas adatas un citi priekšmeti. Reljefākas kļūst arī reliģisko ticējumu formas, piemēram, mirušo piemiņas kults. Saglabājušies apbedījumi ar saliek tiem skeletiem, ar kapa piederumiem, virszemes kapu ķieģeļu celtnēm, kā arī ar totēmisma laikmetam raksturīgiem amuletiem un kulta statuetēm."

"Daudz dažādu materiālās kultūras priekšmetu tika atrasti apbedījumos Augšēģiptē (piemēram, Balasā, Negadā, Elamrā un Abidosā). Šie priekšmeti galvenokārt attiecināmi uz tā dēvēto pirmo jeb agrīno pirmsdinastiju periodu. Raksturīgākie priekšmeti šajos apbedījumos ir bultu vara uzgaļi, vāļu granīta ciļņi un bazalta vāzes, kā ari rombveida dunči; šie priekšmeti liecina par akmens apstrādāšanas augsto tehniku."

"Tikpat augsti šajā laikmetā bija attīstīta arī keramika. Pirmā pirmsdinastiju perioda podnieki prata no sarkanajiem un melnajiem māliem izgatavot dažādus traukus, īpašā veidā tos apdedzinot un uzzīmējot uz tiem ģeometriskus ornamentus un attēlus, kuros atainoti cilvēki, dzīvnieki un lielas, savdabīgas airu laivas. Par tā laika mākslas un reliģisko ticējumu attīstību vēstī dzīvnieku veidā izgatavotās šīfera plāksnītes krāsu beršanai, gaumīgi izgatavotie priekšmeti no kaula, dzīvnieku un cilvēku māla statuetes, kā arī tam laikam raksturīgie apbedījumi."

"Par materiālās kultūras tālākattīstību liecina metalurģijas attīstība: dažādas adatas un makšķerāķus gatavoja no vara, lai gan tajā pašā laikā joprojām lietoti arī akmens rīki, tātad tehnika vēl pārdzīvojusi pārejas periodu. Izgatavojot vara priekšmetus, tika izmantoti no akmens apstrādāšanas tehnikas pārņemtie paņēmieni, tāpēc, dabiski, netika ņemta vērā metālu kausējamība."

"Šajā laikmetā jau radās daudzu priekšmetu privātīpašums. Vienās kapenēs ievietotie trauki apzīmēti ar vienādām zīmēm, acīmredzot ar speciālu "īpašuma zīmi". Atrastas dažādas gūstekņu statuetes ar aiz muguras sasietām rokām, kalpu vai verdzeņu statuetes, vēl biežāk kalpones un verdzenes, kuras dažkārt nes traukus ar ūdeni; visas šīs statuetes liecina par zināmu mantisku noslāņošanos, tomēr ģints iekārta vēl nebija izzudusi. Cilvēki maz atšķīrās cits no cita bagātības zinā. Atklāto apbedījumu vidū nav īpaši greznu apbedījumu, kuri varētu piederēt tādiem cilšu vadoņiem, kas kaut zināmā mērā pēc sabiedriskā stāvokļa tuvotos vissenākajiem valdniekiem."

"Izrakumi Armontā (senajā Hermontisā) Luksoras tuvumā, kā arī Anibā (Nūbijā), kur atrasti dažādi aizvēsturiskā laikmeta priekšmeti, dod iespēju noskaidrot, kādi ekonomiskie un kultūras sakari pastāvējuši starp ēģiptiešiem un kaimiņu senafrikānu ciltīm, kuras ilgi saglabājušas savu pirmatnējo sabiedriski ekonomisko iekārtu. Senajā kapsētā Anibā arheologi atklājuši lielus akmens stabus un plāksnes, kā arī ģeometriskajiem rakstiem izrotātu keramikas izstrādājumu paliekas. Šie pieminekļi attiecināmi uz laikmetu, kad ēģiptieši, kuri, tāpat kā viņiem radniecīgās Nūbijas un Lībijas ciltis, pielūdza svētos akmeņus, sākuši izmantot celtniecībā lielas akmens plāksnes un izrotāt māla traukus ar vienkāršiem ģeometriskajiem rakstiem, no kuriem pakāpeniski izveidojušies ornamenti, zīmējumi un piktogrāfiskās rakstu zīmes."

"Agrīnā dinastiju perioda interesanta apmetne atklāta Hordaudā (Nūbijā). Spriežot pēc daudzajiem māla traukiem, kviešu un miežu graudiem, vietējie iedzīvotāji nodarbojušies galvenokārt ar lopkopību un daļēji - ar primitīvo zemkopību. Līdzās akmens darba rīkiem atrasts vara kalts. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka šajā laikmetā Augšēģiptes un Ziemeļnūbijas ciltis bijušas radniecīgas un atradušās. vienādā kultūras attīstības līmenī."

"Pirmsdinastiju perioda un pirmo divu dinastiju laika pieminekļi sniedz vispārīgu ieskatu par vissenākās šķiru sabiedrības un valsts izveidošanas procesu Nīlas ielejā un deltā IV gadu tūkstoša sākumā p. m. ē. Šajā laikmetā Ēģiptes iedzīvotāji dzīvoja atsevišķās kopienās, kuru priekšgalā atradās kopienu padomes un vecākie. Līdzās medniecībai, zvejniecībai un lopkopibai arvien nozīmīgāka kļuva zemkopība apūdeņojamās platībās. Ikgadīgie periodiskie Nīlas pali izvirzīja nepieciešamību vienmērīgi sadalīt pārlieko palu ūdeņu daudzumu pa visu zemes teritoriju. Tāpēc sākumā kopienas, bet pēc tam valsts vara uzņēmās funkciju radīt irigācijas sistēmu, uzturēt to kārtībā un nemitīgi paplašināt. Mākslīgās apūdeņošanas nozīme vissenāko zemkopju kopienu dzīvē atspoguļojusies hieroglifu zīmēs, ar kurām apzīmēja vārdus "apgabals", "novads" un "apgabala valdītājs". Vārdi "apgabals", "novads" atainoti ar attēla zīmi - plakanu teritoriju, kuru apūdeņošanas kanāli iedala vienādās daļās, bet vārdu "apgabala valdītājs" apzīmēja ar attēlu zīmju grupu, un to vidū bija zīme, kas nozīmēja vārdu "kanāls". Acīmredzot galvenā funkcija "valdītājam", kura vara radusies no kopienas vecākā varas, bija pārraudzīt irigācijas ierīces, arī kanālus, kā arī veicināt zemkopibas attīstību."

"Arhaiskā laikmeta beigās parādās ļoti primitīvs arkls, taču līdzās šim arklam vēl ļoti ilgi tiek lietots arī pirmatnējais kaplis. Uz kādas vāles lauskas attēlota svinīga lauku darbu ievadīšanas ceremonija. Valdnieks tur rokā kapli, gatavodamies uzirdināt pirmo vagu. Viņa priekšā, zemu noliecies, stāv maza auguma cilvēks ar grozu, gatavs iesēt pirmo sēklu valdnieka raktajā vagā. Darbība notiek kanāla krastā. Ar savu autoritāti svētīdams zemkopja darbu, valdnieks it kā apliecina, ka viņa svarīgākais pienākums ir rūpēties par zemkopības saimniecības attīstību.

Arhaiskajā laikmetā galvenais augsnes uzirdināšanas rīks tomēr bija kaplis. Ar kapli nedaudz uzirdinātajā augsnē sēja sēklu, pēc tam uz tīruma uzlaida lopus, kuri sēklu iebradāja ar palu ūdeņiem apūdeņotajā un Nīlas auglīgajām dūņām mēslotajā augsnē. Arī kulšanā izmantoja lopus, kuri kuļamklonā, mīdīdami vārpas, izkūla graudus. Šie pirmatnējie zemkopības darbu panēmieni tehnikas un visas verdzības sabiedrības ekonomikas stagnācijas dēļ saglabājās Ēģiptē līdz pat V gadsimtam p. m. ē."

"Līdztekus zemkopībai arhaiskajā laikmetā attīstījās arī dažādi amatniecības veidi. Viens no vissenākajiem amatniecības veidiem, kas plaši attīstījās un sasniedza augstu tehnikas līmeni, bija akmens apstrādāšana. Ēģiptieši no akmens gatavojuši ieročus un darba rīkus, sirpju zobiņus, zāģus, nažus, cirvjus, skrāpjus, bultu un šķēpu uzgaļus, dunčus. No cietajiem akmens iežiem, piemēram, no bazalta, porfīra un serpentīna viņi rūpīgi izgatavoja traukus. Akmeni jau kopš pirmo dinastiju laikiem izmantoja lielu celtņu, valdnieku kapeņu un tempļu celtniecībā. Tā, piemēram, I dinastijas valdnieka Usefaja kapeņu grīdas klātas ar lieliski apstrādātām granīta plātnēm. II dinastijas faraona Hasehemuji kapeņu iekštelpa izbūvēta no aptēstām kaļķakmens plātnēm. Šī tehnika ir radniecīga Ziemeļāfrikas tautu megalītiskās arhitektūras tehnikai."

"Vissenākie metāli, kurus pazina ēģiptieši, bija svins, varš, zelts, vēlāk - meteorītu dzelzs. Svinu ieguva Sarkanās jūras piekrastē, Koseiras rajonā un Asuānas tuvumā. Aizvēsturiskajos apbedījumos atrasti daudzi svina priekšmeti. Plaši tika izmantots varš, kuru ieguva Austrumu tuksnesī un Sinaja pussalas dienvidrietumos. Šeit arheologi atklājuši vara rūdas paliekas, sārņu kaudzes, ēzes lauskas, saplēstus kausējamos traukus, formas plākšņu un asmeņu liešanai un, beidzot, vara kausēšanas tīģeļa paliekas. Zeltu ieguva Austrumu tuksnesī un Nūbijā. Pirmo dinastiju laika apbedījumos atrastas zelta rotaslietas, kuras liecina par juvelieru meistarību. Dzelzi līdz pat I gadu tūkstotim p. m. ē. izmantoja ļoti reti. Metalurģiju jau arhaiskajā laikmetā uzskatīja par nozīmīgu amatniecības nozari. Iespējams, ka pie valdnieka pils pastāvēja metalurģiskās darbnīcas, kuras pārvaldīja īpašs ierēdnis, "valdnieka pils metāllējēju priekšnieks". Tomēr metalurģija attīstījās ļoti gausi. Lielu vara priekšmetu izgatavošanu uzskatīja par tik svarīgu notikumu, ka par to rakstīja valsts hronikās, tāpat kā par svarīgākajiem valsts politiskās un reliģiskās dzīves notikumiem. Tā, piemēram, Senās Valsts II dinastijas faraona Hasehemuji valdīšanas laika hronikās minēts par "[Valdnieka statujas] "Hasehemuji ir augsts" izgatavošanu [no] vara"."

"Lauksaimniecības un amatniecības attīstība izraisīja ražošanas pieaugumu un virsprodukta rašanos. Nepieciešamība tos pārdot un iegādāties dažādus aizrobežu zemju izejvielu veidus izraisīja preču maiņas rašanos un attīstību. To apliecina dažādi atradumi arhaiskā laikmeta apbedījumos. Malahītu un varu ieveda no Sinaja pussalas, lazurītu - no Priekšāzijas, skuju kokus - no Sīrijas, zeltu - no Nūbijas. MTO Palestīnas un Sīrijas ieveda māla traukus ar viļņveida osām (arheologi atrada tādus traukus ar augu eļļas paliekām). Izrakumos senajā feniķiešu pilsētā Biblā atrasti ēģiptiešu priekšmeti: krama naži un ķemmes, šīfera plāksnītes krāsu beršanai, oniksa, kristāla, jašmas un zelta krelles, dzīvnieku māla statuetes. Acīmredzot pastāvējuši sakari arī ar Egejas jūras zemēm; par to liecina Krētas salā Knosas pilsdrupās atrastie porfīra trauki, kas darināti pēc ēģiptiešu parauga, kā arī ēģiptiešu kapenēs atrastās pēc Egejas jūras tautu parauga darināto māla trauku lauskas. Egejas jūras salu cilšu nosaukums - hanebu - rodams piramīdu tekstos, kuru atsevišķas daļas sastādītas jau sirmā senatnē. Obsidiānu, no kura izgatavoja mazus asmeņus, ieveda Ēģiptē no Priekšāzijas, Nūbijas vai Egejas jūras salām.

Raksturīgi, ka obsidiānu lietojušas dažādas senās tautas, kuras atradušās tādā pašā sociāli ekonomiskās attīstības līmenī, piemēram, vissenākās Aizkaukāza tautas; šajā rajonā izrakumos atrasti daudzi obsidiāna priekšmeti."

"Zināmu ieskatu par tā laika primitīvo zemkopju kopienu dzīvi sniedz apmetne, kura atrakta deltas ziemeļrietumu daļā. Šī apmetne sastāvēja no ovālām mājiņām, kuras bija izvietotas vairākās rindās un veidoja savdabīgas ielas. Hieroglifu rakstībā līdz jaunajiem laikiem saglabājusies piktogramma, ar kuru apzīmēja vārdu "apgabals", "novads" (grieķu valodā - "nom"). Ēģiptē šīs administratīvās teritorijas - nomi, kuras ar savām reliģiskajām emblēmām pastāvējušas jau arhaiskajā laikmetā, daudzus gadu tūkstošus saglabājušas savus senos nosaukumus, vietējos reliģiskos kultus, savu saimniecisko savrupību un savas separātisma tendences. Tas viss liecina, ka Senajā Ēģiptē pastāvējusi stabila kopienu saglabāšanās tendence."

"Svarīgs notikums tā laika Ēģiptes vēsturē bija Amenhotepa IV (kurš vēlāk pieņēma Ehnatona vārdu) īstenotā plašā reliģijas reforma, kuras mērķis bija aizstāt seno un tradicionālo daudzdievību ar jaunu, viena vienīgā saules dieva kultu. Šīs reformas pamatā bija noteikti sociāli ekonomiskie cēloņi. XVIII dinastijas perioda aneksionistiskie kari., kuru rezultātā bagātības ierausa tikai neliela galma aristokrātijas un augstāko priesteru saujiņa, smagi ietekmēja iedzīvotāju zemāko slāņu stāvokli. Vislielākās bagātības saplūda tempļos, pirmām kārtām Amona tempļa priesteru rokās. Reliģijas reforma, kura bija vērsta pret bagātajiem kļuvušajiem Tēbu augstākajīem priesteriem, tika īstenota konsekventi un sistemātiski. Uzkāpis tronī, Amenhoteps IV sāka cīņu pret Tēbu priesteru virsotni, kura sakarā ar savu bagātību iepriekšējo faraonu valdīšanas laikposmā jūtami ietekmēja Ēģiptes valdības politiku. Savā cīņā Amenhoteps balstījās uz provinces priesteru palīdzību (piemēram, uz Heliopoles un Memfisas priesteriem), kur jau sen plauka viena vienīgā, augstākā saules dieva kults. Pretstatā Tēbu dieva Amona kultam Amenhoteps IV sāka izcelt Heliopoles dieva Ra-Horahta kultu. Pasludinājis sevi par šā dieva virspriesteri, faraons sāka celt Tēbās templi Ēģiptes senajai saules dievībai un pasludināja to par dievu, "kurš apvāršņa malā līksmo savā slavā - saules diska mirdzošajā gaismā". Šajos saules dievībai veltītajos epitetos skaidri saskatāmas jaunās, saules viendievības reliģijas kontūras. Amenhoteps IV vēl neatrada par iespējamu izšķiroši satriekt Tēbu priesterus un tradicionālo daudzdievību. Tieši uz šo Iaikposmu attiecināmi saules dievības attēlojumi dieva Horahta atveidā ar vanaga galvu, kuru rotā saules disks. Lai uzsvērtu reliģijas reformas nozīmi, Amenhoteps IV savus celtniecības darbus veica ļoti pompozi. Kādā uzrakstā vēstīts, ka valdnieks, lai uzceltu lielu obelisku, saaicinājis visus mūrniekus no Elefantinas līdz deltai."

"Lai slava tev, lielais dievs, kas esi radījis pārējos dievus! kas radījis pats sevi, kas radījis debesis un zemi. (..) Un zeme bija tīta tumsā, bet, kad biji ieradies tu, tad tapa gaisma, kas apmirdzēja Ēģipti ar saviem stariem, kad iemirdzējās tavs spožais disks, un ļaudis kļuva redzīgi, kad iemirdzējās tava labā acs, bet tava kreisā acs padzina nakts tumsību." "

"Himna Ozīrisam:

"Mūžības valdniek, tev paklausa debesis, zvaigznes! Pēc tavas gribas lauki dod barību un zaļo augi. Godinot tevi, dzīvie noliecas tavā priekšā. Un līksmo senči, skatot tavu veidolu! Vienmēr dižs, ar stipru prātu! varens un daiļš starp dieviem! Tevi slavina Ēģipte! Tu nodrošini patiesību abos Nīlas krastos! Tu satriec ienaidniekus, kam ļauni nodomi!" "

"Senās Ēģiptes teritorija sastāvēja no divām daļām: garas, šauras, vietām tikai dažus kilometrus platās Nīlas ielejas, kas sākās ar pirmajām krācēm pie Asuānas, un no plašās, sazarotās deltas, ko senie grieķi līdzības dēļ ar grieķu burtu ? ("delta") sauca par Deltu. Nīlas ieleja īstenībā bija gigantiska oāze, ko tika radījusi viena no pasaules varenākajām upēm. Tur pēcplūdu sausā gadalaika dēļ zemkopība ir iespējama, tikai izveidojot komplicētu apūdeņošanas sistēmu. Savukārt purvainajā deltā bija jāveic plaši nosusināšanas darbi. Ēģiptē ārpus pašas ielejas austrumu tuksnešainajā kalnienē bija nedaudzas vara un zeltā atradnes un bagātīgas dažādu akmens šķirņu ieguves vietas. Tomēr Ēģiptes civilizācijas attīstība nebija iedomājama bez kokmateriālu, metāla, tādu materiālu ievešanas no citām zemēm, kas bija nepieciešami greznuma priekšmetu izgatavošanai un kulta vajadzībām."

"Ēģipte bija noslēgta zeme, stipri izolēta no pārējās pasaules, arī sakaru iespējas ar kaimiņiem bija apgrūtinātas. Rietumos plašais bezūdens smilšu tuksnesis ar retām oāzēm senatnē bija gandrīz nepārvarams. Kalnainajam Arābijas tuksnesim austrumos cauri gāja ne viegli veicams ceļš uz Sarkano jūru, pa kuru tika uzturēti neregulāri sakari ar Arābiju un Putnu (domājams Somālijā). Pa Nīlu augšup varēja nokļūt Kušas zemē (Ziemeļnūbija), kaut arī traucēja krāces. Delta uzturēja sakarus pa Vidusjūru, galvenokārt ar tās austrumu piekrasti un Kipru. Izmantojot zemes ceļu pāri Suecas zemes šaurumam, Ēģiptei bija visai intensīvi sakari ar Priekšāziju."

"Apkārtējie tuksneši Ēģipti izolēja no svešu kultūru ietekmes un pasargāja no iekarotājiem. Tāpēc Ēģiptes vēsture ilgi attīstījās vienmērīgi, bez spēku iejaukšanās no ārienes. Neviena senā valsts nepiedzīvoja tik ilgu ārējo miera periodu kā Ēģipte. Tas lika ēģiptiešiem īpaši novērtēt savus resursus un uzticēties savai pašu vērtēšanai. Ēģiptiešiem bija īpaši izteikta "mēs" un "viņi" (citu zemju iedzīvotāji) izjūta. Ēģiptieši tautas, ar kurām viņi saskārās, iedalīja kušītos (nūbiešos) , lībiešos (rietumu tuksnešu nomadi) un aziātos, pie kuriem pieskaitīja visas Priekšāzijas tautas. Savu zemi ēģiptieši sauca par "Kernet" - "Melno zemi", kuras auglību regulāri atjaunoja Nīlas plūdu dievs - Lielais Hapi. Turpretim apkārtējos tuksnešus viņi dēvēja par "Sarkano zemi", ko uztvēra kā cilvēkiem naidīgu vidi, kurā valda bargais, postošais tuksneša un svešo zemju dievs Sets."

"Pieaugot Ozīrisa lomai, pēcnāves kultā pamanāms ētisks aspekts - Ozīrisa tiesa. Pēc nāves mirušā cilvēka dvēsele nonāca dievu tiesas priekšā, kura izvērtēja viņa dzīvi no tikumiskā viedokļa. Tiesu vadīja Ozīriss. Mirušā dvēsele noliedzošā grēksūdzē uzrādīja, ka viņš dzīvē neko sliktu nav darījis. Uz svariem tika svērta mirušā sirds, par atsvaru liekot dievietes Maatas figūriņu vai patiesības simbolu - strausa spalvu. Tā kā Ozīrisa pēcnāves taisnā tiesa tika spriesta neatkarīgi no izcelšanās un bagātības, nostādot blakus valdnieku un nabagu, tad tas ļāva cerēt uz mūžīgu dzīvošanu viņsaulē arī pašam zemākajam. Tāpēc Ozīriss bija sevišķi populārs tautā."

"...Arī medicīnā jau bija plašas zināšanas, īpaši ēģiptiešiem. Mumifikācija deva iespēju labi iepazīt cilvēka ķermeni. Ēģiptieši uzskatīja sirdi par dzīvības centru. Taču tajā pašā laikā viņi bija pārliecināti, ka sirds ir arī domāšanas un emociju orgāns, bet smadzenēm tie nepiešķīra nekādu nozīmi. Ēģiptiešiem nebija pazīstama arī asinsrite. Ir saglabājies sens ēģiptiešu teksts, kurā atrodamas pāri par 3000 dažādu ziežu receptes. Gan ēģiptieši, gan šumeri izgatavoja zāles no minerāliem, augiem un dzīvnieku valsts vielām. Vienlaikus tika lietoti dažādi brīnumlīdzekļi. Papirusos aprakstīti dažādu ķermeņa daļu ārstēšanas paņēmieni. Gan Ēģiptē, gan Divupē šajā agrīnajā laikmetā pastāvēja ārstu specializācija: bija ķirurgi, zobārsti, acu ārsti, vēdera ārsti. Ēģiptieši lielu uzmanību veltīja tīrībai un personiskajai higiēnai, kas vēlāk izraisīja grieķu izbrīnu."

"Lielākā daļa seno tautu bija apguvušas mumifikācijas mākslu, arī bagātnieki to praktizēja. Nav runa par neapstrīdamicm faktiem, bet par atbildi uz jautājumu, kā radusies ideja par ķermeņa atmodināšanu, atgriešanu dzīvē. Vai šī ideja kādam valdniekam vai augstdzimušam firstam ienāca prātā gluži nejauši vai arī kāds bagāts kungs, iespējams, novēroja "dievus", kā tic ar komplicētas metodes palīdzību apstrādāja savējo līķus un uzglabāja tos bumbu drošos sarkofāgos? Vai arī kaut kādi "dievi" (astronauti) nodeva savas zināšanas, kā pēc speciālas alostrādes līķus no jauna var atgriezt dzīvē, kādam zinātkāram, inteliģentam valdnieka dēlam? Šī spekulatīvā motivācija prasa mūsdienīgu pamatojumu. Cilvēce pēc vairākiem simtiem gadu veiks kosmiskos lidojumus šodien vēl neparedzamā tehniskā izpildījumā. Tūrisma biroji savos prospektos piedāvās ceļojumus uz citām planētām ar precīziem izlidošanas un atgriešanās laikiem. Priekšnoteikums šai tehniskajai pilnībai, protams, ir tāds, ka attīstās visas zinātņu nozares. Elektronika un kibernētika vienas pašas nesasniegs šo mērķi. Savs vārds jāsaka arī medicīnai un bioloģijai, kurām jāizdibina ceļi, kā panākt to, lai cilvēka dzīvības procesus būtu iespējams pagarināt. Šodien arī šī kosrniskās izpētes nozare attīstās pilnā sparā. Utopiska konsekvence: vai seno laiku astronautiem jau bija tās zināšanas, kas mums tagad jāapgūst no jauna? Vai šis svešais intelekts jau pazinis metodes, kā jāapstrādā ķermenis, lai to pēc x tūkstošiem gadu būtu iespējams no jauna atdzīvināt? Iespējams, ka gudrajiem "dieviem" bija interese "uzglabāt" vismaz kādu mirušo, lai varbīit kādreiz viņu varētu iztaujāt par šīs paaudzes vēsturi? Ko mēs par to varam zināt? Vai nevarētu būt, ka šāda aptauja, "dieviem" atgriežoties, jau ir nolikusi?"

"Mums tiek stāstīts, ka akmens bluķi piramīdu būvei transportēti un sliecēm un veltņiem! Taču tos nedaudzos kokus, pārsvarā palmas, kas toreiz (tāpat kā tagad) auga Ēģiptē, bija sarežģīti nocirst un pārstrādāt veltņos, tā kā dateles, kas tajās auga, bija vitāli nepieciešamas pārtikai, un palmu stumbri un vēdekļvaidīgās lapas vienīgās deva ēnu izkaltušajai zemei. Tomēr tiem vajadzēja būt koka veltņiem, jo citādi piramīdu būvei nevarētu rast pat vāji argumentētu tehnisko izskaidrojumu. Varbūt kokus importēja? Kokmateriālu ievešanai no svešām zemēm būtu bijusi nepieciešama vērā ņemama flote, un no Aleksandrijas kokmateriālus būtu vajadzējis transportēt tālāk pa Nīlu uz Kairu. Tā kā ēģiptiešiem piramīdu būvniecības laikā vēl nebija ne zirgu, ne ratu, citas iespējas nebija. Tikai 17. dinastijas valdīšanas laikā, ap 1600. gadu pirms Kristus dzimšanas, tika ievesti zirgi un rati."

"Piramīdu būves tehniskos jautājumos vēl ir daudz mīklu un nav pārliecinošu atrisinājumu. Kā viņi iekala klintīs savas kapenes? Kādi līdzekļi bija viņu rīcībā, lai izveidotu eju un telpu labirintu? Sienas ir gludas un lielākotics izrotātas ar reljefiem gleznojumiem. Šahtas slīpi iet klints iekšienē, tām ir gludi, labākajā amatnieku manierē apstrādāti pakāpieni, kas ved uz dziļi klintī izveidotajām kapenēm. Tūristu bari izbrīnā stāv to priekšā, bet neviens nerod izskaidrojumu, ar kādiem tehniskiem līdzekļiem tas viss paveikts. Pie tam ir skaidrs, ka ēģiptieši šo pazemes eju būvēšanas mākslu apguvuši jau vissenākajos laikos, jo pašas vecākās kapenes izbūvētas tieši tāpat kā jaunākās. 6. dinastijas pārstāvja Teti kapenes neatšķiras no Ramzesa I kapenēm, kas būvētas Jaunās valsts laikā, kaut gan tās šķir 1000 gadu! Acīmredzot senajiem, kādreiz apgūtajiem paņēmieniem, nekas jauns nebija nācis klāt, gluži otrādi - vēlākās būves aizvien vairāk līdzinājās savu vecāko priekšteču nožēlojamām kopijām."

"Tūrists, kurš uz kamieļa muguras tiek šūpots uz rietumiem no Kairas Heopsa piramīdas virzienā, vēderā jūt to dīvaino kņudoņu, ko vienmēr izraisa neaptveramās pagātnes relikvijas. Vipš noklausās, ka te un tur kāds faraons licis uzbūvēt kapenes. Un no jauna atsvaidzinājis šīs skolas gudrības, izdarījis dažus iespaidīgus fotouzņēmumus, viņš atgriežas mājās. It īpaši par Heopsa piramīdu izvirzīti vairāki simti nepamatotu, muļķīgu teoriju. 600 lappušu biezajā Čārlza P. Smita grāmatā "Mūsu mantojums Lielajā piramīdā", kas iznāca 1864. gadā, mēs varam izlasīt veselu lērumu briesmīgu muļķību par sakarībām starp piramīdas masu un mūsu zemeslodi. Taču arī pēc viskritiskākajām pārbaudēm joprojām paliek daži fakti, kas mūs padara domīgus. Ir zināms, ka senie ēģiptieši piekopa saules kultu: Viņu Saules dievs Re braucis barkā pa debesīm. Senās valsts piramīdu tekstos attēloti pat valdnicka braucieni debesīs, kas, protams, tika īstenoti ar dievu un viņu barkas palīdzību. Arī Ēģiptes dieviem un valdniekiem bija kāds sakars ar lidošanu... Vai tiešām tā ir sagadīšanās, ka, pareizinot Heopsa piramīdas augslumu ar miljardu, iegūstam aptuvenu attālumu no Zemes līdz Saulei? Proti, 149 504 000 kilometrus! Vai tā ir sagadīšanās, ka caur piramīdu ejošais meridiāns sadala kontinentus un okeānus divās vienādās daļās? Vai tā ir tikai sakritība, ka piramīdas apkārtmērs, dalīts ar tās dubultu augstumu, dod slaveno "Ludolfa skaitli" ?= 3,1416? Vai tā ir sakritība, ka atrasti aprēkini par Zemes svaru, un vai arī tā ir tikai sagadīšanās, ka klinšainais pamats, uz kā stāv šī celtne, ir rūpīgi un precīzi nivelēts? Nekur nav atrodami norādījumi, kāpēc Heopsa piramīdas cēlājs faraons Hufu izvēlējās tieši šo klinti tuksnesī savas celtnes būvniecībai. tespējams, ka tā bija dabīga klints plaisa, ko viņš izmantoja savai kolosālajai celtnei. Izskaidrojums, kaut arī nepārliecinošs, varētu būt arī tas, ka viņš no savas vasaras pils varēja novērot, kā virzās uz priekšu darbi. Abi iemesli neatbilst veselajam saprātam: pirmkārt, būtu bijis nesalīdzināmi praktiskāk izraudzīties būvvietu tuvāk austrumpuses akmeņlauztuvēm, lai saīsinātu transportēšanas ceļu, un, otrkārt, grūti iedomāties, ka faraons būtu gribējis, lai viņu gadu pēc gada gan dienu, gan nakti traucētu troksnis būvlaukumā. Tā kā tik daudzkas runā pretī bērnišķīgajiem skaidrojumiem par vielas izvēli, rodas jautājums, vai arī šeit savu vārdu nav teikuši "dievi", un kaut vai tikai ar senos sacerējumos doto kategorisko norādījumu starpniecību, ko pārmantojuši priesteri. Bet, ja pieļaujam šādu skaidrojumu, tad gūstam vēl vienu svarīgu pierādījumu mūsu teorijai par cilvēces utopisko pagātni. Jo piramīda ne tikai sadala kontinentus un okeānus divās vienādās daļās - tā bez tam atrodas kontinentu smaguma centrā! Un: attālums no Lielās piramīdas līdz Zemes centram ir tieši tikpat liels kā attālums no tās līdz ziemeļpolam. Ja šeit pieminētie fakti nav tikai sagadīšanās, un ir ārkārtīgi grūti noticēt, ka tās ir nejaušības, tad tas nozīmē, ka celtniecības vietu noteikušas būtnes, kuras bijušas lietas kursā par Zemes lodveida formu, kā arī par kontinentu un jūru sadalījumu. Šeit mēs varam atļauties atgādināt par Pīrija Reisa pasaules karti! Ne viss ir izskaidrojams ar sagadīšanos vai ar pasakām."

"Ar kādu spēku, ar kādām "mašīnām", ar kādiem tehniskiem paņēmieniem vispār tika nivelēts klinšainais apvidus? Kādā veidā celtniecības meistari izveidojuši pazemes ejas? Un kā viņi tās apgaismojuši? Ne šeit, ne klinšu kapenēs Ķēniņu ielejā netika lietotas lāpas vai kas tamlīdzīgs: nekur nav nomelnējumu uz griestiem vai sienām un ne mazāko pazīmju, ka tamlīdzīgas pēdas tikušas likvidētas. Kā un ar ko tikuši sazāģēti milzīgie bloki, kas nākuši no akmeņlauztuvēm? Ar asām šķautnēm un gludām sānu plaknēm? Kā tie tikuši transportēti un savienoti ar precizitāti līdz milimetriem? Te atkal netrūkst visdažādāko izskaidrojumu: slidenas plaknes; slideni ceļi, pa kuriem tikuši pārbīdīti akmeņi; sastatnes, rampas, uzbērumi... Un, protams, daudzu simttūkstošu ēģiptiešu darbs... Neviens no šiem izskaidrojumiem neiztur kritisku vērtējumu. Lielā piramīda ir (un paliek?) acīmredzama neaptveramas tehnikas darbības lieciniece. 2 600 000 milzīgi bloki no akmeņlauztuvēm tika izgriezti, noslīpēti, aiztransportēti līdz būvlaukumam un tur savietoti ar precizitāti līdz milimetriem. Piramīdas atrašanās vieta bija faraona iegriba... Nepārspējamie "klasiskie" piramīdas izmēri celtniecības meistariem icnākuši prātā nejauši... Vairāki simti tūkstoši strādnieku ar virvēm (par to pielietošanu pierādījumu nav) vilkuši un bīdījuši divpadsmit tonnas smagos blokus pa sliecēm un veltņiem (pierādījumu nav) augšup uz rampu... Šī strādnieku armija pārtikusi no labības (par tās esamību šādos daudzumos pierādījumu nav)... Viņi pārgulējuši būdās (pierādījumu nav), kuras faraons ļāvis uzcelt savas vasaras pils priekšā... Pa skaļruni (pierādījumu nav) tika dota uzmundrinoša komanda "Aiziet!", un tādējādi, reizē pieliekot spēku, slrādnieki bīdīja divpadsmittonnīgos blokus augšup... Ja čaklie strādnieki, strādājot akorddarbu, būtu sasnieguši tādu ārkārtīgi augstu darba ražību kā desmit vietā novietotus blokus dienā, tad viņi (ja turpinām turēties pie šīs smieklīgās hipotēzes) aptuveni 250 000 dienās (tas ir 664 gados) būtu salikuši tieši 2,5 miljonus akmens kluču šajā lieliskajā piramīdā! Jā, un nevajag aizmirst: tas viss radās kāda ekscentriska valdnieka iegribas rezultātā, kurš nemaz nepiedzīvoja paša uzsāktās būves nobeigumu. Ļoti jauki un bezgala skumji. Laikam nav jātērē vārdi, lai pateiktu, ka šī nopietni domātā teorija ir smieklīga. Kurš ir pietiekami vientiesīgs, lai ticētu, ka piramīda nav nekas cits kā valdnieka kapenes? Kurš arī turpmāk uzskatīs matemātiskās un astronomiskās zīmes piramīdās par tīru nejaušību?"

"Šodien Lielās piramīdas būves uzsākšana un pārraudzīšana neapstrīdami tiek piedēvēla faraonam Hufu. Kāpēc? Patiesībā Lielajā piramīdā nav neviena vienīga uzraksta. Neviens, pat visnožēlojamākais hieroglifs, neapliecina kādus visuvarenā valdnieka Hufu/Heopsa, kurš vadījis šīs piramīdas celtniecību, varoņdarbus. Ka šīs piramīdas nevarēja būt uzceltas viena cilvēka dzīves laikā, mums liekas pārliecinoši.Oksfordas bibliotēkā atrodas kāds manuskripts, kurā koptu rakstnieks Masudi apgalvo, ka Lielo piramīdu licis celt Ēģiptes valdnicks Surids. Dīvaini, šis Surids valdīja Ēģiptē pirms grēku plūdiem! Un savādi, ka gudrais valdnieks Surids licis saviem priesteriem visas zināšanas un pierakstus noglabāt piramīdas iekšienē. Tātad pēc koptu mītiem piramīda ir uzcelta pirms grēku plūdiem. Šādu pieņēmumu savā 2. grāmatā par vēsturi apstiprina Hērodots, kurš apmeklēja Ēģipti 448. gada jūlijā pirms Kristus dzimšanas: priesteri Tēbās viņam esot parādījuši 341 liela izmēra statuju, kas attēlo kādas augstu priesteru dzimtas dažādas paaudzes 11340 gadu ilgā periodā. Tagad ir zināms, ka katrs augstākais priesteris jau savas dzīves laikā lika veidot savu paša statuju; un arī Hērodots, atgriezies no sava ceļojuma uz Tēbam, ziņoja, ka viens aiz otra priesteri viņam rādījuši savas statujas par pierādījumu tam, ka vienmēr tēvam sekojis dēls. Un priesteri Hērodotam apgalvojuši, ka viņu dati esot ļoti precīzi, jo paaudzi pēc paaudzes viņi visu esot pierakstījuši; tā kā kopā ir 341 statuja, tad katra no tām atspoguļojot viena cilvēka mūžu, un pirms šīs 341 paaudzes cilvēku vidū dzīvojuši arī dievi, taču nekad pēc tam vairs neviens dievs cilvēka izsicatā viņus neesot apciemojis. Vēsturē vispārpieņemtais Ēģiptes vecums ir ap 6000 gadu. Kāpēc tad priesteri būtu tik bezkaunīgi melojuši ceļiniekam Hērodotam un uzdevuši 11340 gadus? Un kāpēc tik kategoriski uzsvēruši, ka kopš 341 paaudzes viņus vairs neesot apmeklējuši dievi? Šiem precīzajiem datiem, ko priesteri demonstrēja ar savu statuju palīdzību, nebūtu gluži nekādas nozīmes, ja vien sirmā senatnē "dievi" tomēr nebūtu dzīvojuši cilvēku vidū! Starp citu: visi citi antīkie vēsturnieki, kas pirms 2000 un vairāk gadiem rakstījuši par Ēģipti, vienā balsī apgalvo, ka tās vēsture sniedzas vairāk nekā 12000 gadu garumā."

"Par to, kā, kāpēc un kad tika būvēta piramīda, mēs nezinām gandrīz neko. Tur stāv 150 metru augsts un 31 200 000 tonnu smags mākslīgs kalns kā prātam neaptverama darba liecinieks, un tas neesot nekas vairāk kā ekstravaganta valdnieka kapavieta! Kas grib, lai tam tic..."

"...Līdzīgā veidā neizprotamas un līdz šim vēl pārliecinoši neizskaidrotas, maģiski un noslēpumaini mūs uzlūko sirmās senatnes mūmijas. Daudzas tautas ir apguvušas līķu iebalzamēšanas tehniku, un atradumi apstiprina pieņēmumu, ka aizvēstures cilvēki ticējuši tam, ka ķermenis var atjaunoties un norāda ceļu, kā mēs, 20. gadsimta cilvēki, varētu ļaut sevi dzīvot vēl otru dzīvi. Šādu izskaidrojumu varētu akceptēt, ja iesaldēt, lai, raugoties no medicīniskā un bioloģiskā viedokļa, ticība šādai ķermeniskai atdzimšanai kaut vai ar grūtībām mūsu šūnas darbotos tālāk biljoniem reižu lēnāk. Lai arī pagaidām mums šāda doma šķiet utopiska, taču jau šodien katras modernās klīnikas rīcībā ir "kaulu banka", kur gadiem ilgi dzīlis sasaldētā stāvoklī var tikt iekonservēti un valadzības gadījumā no jauna padarīti dzīvotspējīgi cilvēku kauli. Svaigas asinis - arī tas jau tiek praktizēts - mīnus 1900C temperatūrā var tikt uzglabātas neierobežoti ilgi, jā, un dzīvu šūnu uzglabāšanas laiks sašķidrināta slāpekļa temperatūrā ir gandrīz vai bezgalīgs. Vai faraonam tā bija utopiska doma, kas tagad stāv savas realizēšanas priekšā?"

"Pirmās pēc visiem priekšrakstiem preparētās mūmijas gadsimtu gaitā kļuva par modes lietu. Pēkšņi katrs gribēja tikt no jauna pamodināts, pēkšņi katrs domāja, ka kādu dienu viņš modīsies jaunai dzīvei, ja tikai rīkosies tāpat kā viņa priekšteči. Augstākie priesteri, kuriem tiešām bija zināšanas par šādu atmodināšanu, pielika visus spēkus, lai veicinātu šo kultu, jo ar to bija saistīti labi ienākumi. Mēs jau runājām par šumeru valdnieku vai Bībeles tēlu neiespējamo fizisko vecumu. Mēs uzdevām jautājumu, vai tam nevarētu būt kāds sakars ar kosmiskiem starpzvaigžņu lidojumiem, kur, lidojot tikai nedaudz lēnāk par gaismas ātrumu, laika nobīdes dēļ, astronautu vecums attiecībā pret mūsu planētu palielinājās tikai ļoti nedaudz.

Varbūt ka rakstos minēto personu neiedomājamā vecuma izskaidrojumam mēs varētu nākt uz pēdām, ja pieņemtu, ka šīs personas tika mumificētas vai iesaldētas? Ja seko šai teorijai, tad svešajiem astronautiem vajadzēja mākslīgi iemidzināt senatnes svarīgākās personības un, kā stāsta leģendas, vēlākos apmeklējumos tās izvilkt no plaukta, atkausēt un sarunāties ar tām. Katra apmeklējuma beigās astronautu iecelto un instruēto priesteru uzdevums bija dzīvos miroņus no jauna preparēt un uzglabāt milzīgajos tempļos, līdz kādu dienu "dievi" atkal atgrieztos.

Neiespējami? Smieklīgi? Tie parasti ir cilvēki, kas jūtas tik īpaši saistīti ar dabu, ka ceļ vismuļķīgākos iebildumus. Vai tad pati daba mums nesniedz spilgtus "ziemas miega" un atmošanās piemērus? Ir tādas zivju sugas, kas, sasalušas ragā, labvēlīgā temperatūrā no jauna atkūst un vislabākajā noskaņojumā peld pa ūdeni. Puķes, daudzi kāpuri, piemēram, maijvaboļu, ne tikai aizvada bioloģisko ziemas miegu - tie pavasarī pie tam vēl parādās skaistā, jaunā tērpā."

"Posmā starp 2800. un 2400. gadu p. m. ē. (tā saucamajā Senajā valstī) Ēģipte piedzīvoja uzplaukumu. Spēcīgi attīstījās lauksaimniecība. ierēdņu uzraudzībā zemi apstrādāja vergi un kopienu zemnieki. Sirojumi uz Sinaja pussalu un Nūbiju deva valstij vergus, lopus, varu un zeltu. Vairojās valsts bagātība. Attīstījās amatniecība. "Dieva dēla" - faraona vara arī bija sasniegusi maksimālās robežas. Reliģija, plaši izmantodama zinātnes sasniegumus, stāvēja sociālās nevienlīdzības un despotijas sardzē. Šai laikā arī izveidojās ēģiptiešu mākslas pamatprincipi. Galvenais kultūras centrs bija galvaspilsēta Memfida. Mākslas pamatprincipu veidošanās bija saistīta ar Ēģiptei raksturīgo mirušo kultu. Mirušo kultu veicināja mitoloģiskie priekšstati, galvenokārt visām senajām lauksaimniecības zemēm raksturīgā dabas spēku godināšana. Kā dievs Ozīriss, simbolizēdams gadalaiku maiņu, mira un cēlās augšā, tāpat arī cilvēks, pēc ēģiptiešu ticējumiem, varēja atdzīvoties. Ēģiptieši pat nelietoja vārdu "nāve", bet runāja par "norietu". Tāpēc viņi cēla saviem mirušajiem mūža mājokļus, ko sauca par "mūžīgajiem horizontiem", un apgādāja ar visu dzīves turpināšanai nepieciešamo. Dzīvajiem bija jāapmierinās ar vieglām, bieži steigā darinātām telpām, bet kapeņu iespaidīgie masīvi stāv vēl šobaltdien."

"Sirmā senatnē mirušos glabāja bedrēs. Pamazām, celtniecības tehnikai attīstoties, sāka būvēt apakšzemes kameras. Radās arī virszemes veidojumi, kas atgādināja smiltis un akmeņu krāvumus virs kapa. No tiem ar laiku izveidojās vienkārša, bet iespaidīga virszemes celtne ar biezām, ieslīpām ķieģeļu sienām un plakanu jumtu. Šo celtni tagadējie ēģiptieši, kas runā arābiski, nosaukuši par mastabu, kas nozīmē sols, tāpēc ka tā atgādina plakanu un smagnēju solu, ko arābi novieto savu māju priekšā. Sarkofāgs ar iebalzamētu mirušo atradās apakšzemes kamerā, ko ar virszemes telpu savienoja dziļa eja. Pēc apbedīšanas eju aizbēra. Mastabām līdzīgās celtnēs sākumā glabāja valdniekus, bet, viņu varai un slavai pieaugot, radās nepieciešamība pēc citas - iespaidīgākas kapeņu formas. tāpēc 3. - 4. dinastijas laiku mastabas cēla tikai augstmaņiem."

"Valdniekiem tagad bija vajadzīgi ne tikai kapenēm domāti veidoli, bet dzīvo faraonu iespaidīgi monumenti - statujas. Kā rast tādus? Pirmkārt, likās, ka

jāpalielina skulpturālo tēlu izmēri. Tā radās milzīgās, masīvās faraonu statujas ar stabveida kājām un torņveida torsiem. To risinājumā joprojām tika izmantotas kanonizētās svinīgās formas. Tikai valdnieku sejas vairs nav idealizētas. Faraonu statujas jau ir konkrēts portrets, kas pauž valdnieka jaunās īpašības. Nav vairs bezrūpīgo, it kā smaidošo senās valsts seju. Tās tagad ir drūmas. Asie sejas vaibsti, pēc ēģiptiešu mākslinieku domām, vislabāk spēja paust varas ideju. Lai jūt bijību tauta un krīt pīšļos! Laī atceras, ka "nebūs kapenes vina augstības ienaidniekam un tā ķermenis tiks iemests upē". Tas bija briesmīgākais drauds, jo, iznīcinot ķermenī, nebīja cerības uz pēcnāves dzīvi. Valdnieku statujas lielāko tiesu bija veidotas sēdošā pozā, un tās ļoti bieži novietoja tempļos. Šinī laikā Tēbās izraisījās plaša tempļu celtniecība, jo jaunie faraoni nāca no Tēbām un kopā ar valdniekiem izvirzījās arī viņu labvēlis - Tēbu saules dievs Amons."

"Tempļi, kuros valdnieku statujas bija novietotas, nav saglabājušies, jo vēlāko posmu faraoni tos pārbūvēja. Nav saglabājušās neskartas arī pašas statujas - ne tempļos, ne ārpus tempļiem novietotās. Mūsdienu pētnieku rīcībā ir tikai monumentu fragmenti, galvenokārt valdnieku galvas, kas glabājas dažādos muzejos. Tās veidotas pa lielākajai daļai no jau pazīstamajiem cietajiem materiāliem. Vidus valstī lietojamo akmens šķirņu skaits tomēr palielinājās, sevišķi iecienīts šai posmā bija zaļais šīferis. Monumenti bija pulēti līdz spīdumam, bet dažreiz atsevišķas detaļas, piemēram, lūpas, nāsis u. c., izceltas ar krāsojumu. Viena otra no šīm galvām pārsteidz ar smalku sejas veidojumu un dziļi tvertu raksturojumu. Kā vienu no labākajiem Vidus valsts mākslinieku sniegumiem var minēt faraona Senuserta III galvu no obsidiāna. Šeit valdnieks attēlots ar raksturīgo faraonu galvas rotu - svītraino lakatu, nav saglabājusies tikai svētā čūska pierē, kas ar savu ugunīgo dvašu sarga valdnieku no visa ļauna. Valdnieka seja drūma, asie sejas vaibsti pauž stingrību, dziļi iedobumos novietoto acu skatiens skaudrs, jo tas pievērsts pasaules lietām, kas nebūt neiepriecina. Seja veidota asās šķautnēs, izceltas grumbas, un jūtama muskuļu struktūra. Grūti atrast otru tik spilgtas nepiekāpīgas gribas iemiesojumu kā šis tēls. Ne velti kādā Senusertam III veltītajā himnā teikts, ka "viņa augstības mēle saista Nūbiju, viņa vārdi liek bēgt aziātiem." "

"Vidus valsts posmā stipri pieauga vergu un kopienu zemnieku ekspluatācija. Sakarā ar to notika apspiesto slāņu sacelšanās. Ap 1750. gadu p. m. ē. varu sagrāba kopienu trūcīgie zemnieki, pilsētu amatnieki un vergi. Par tā laika noteikumiem Leidenes papirusā teikts: "Zeme apgriezās kā podnieka ripa, un tas, kas bija apakšā, nokļuva augšā." Sacelšanās dalībnieki īeņēma faraona pili, sākās dižciltīgo iznīcināšana un mantas pārdalīšana. Domājams, ka jau sacelšanās laikā Ēģiptē no Āzijas iebruka hiksu ciltis. Tās vairāk nekā uz 100 gadiem pakļāva sev ēģiptiešus. Tomēr iebrucēju virskundzība izraīsīja jaunas sacelšanās un centienus pēc neatkarības. Sākās cīņa pret iebrucējiem. Cīņas priekšgalā nostājās Tēbu valdnieks Jahmess I (ap 1584. - 1559. g. p. m. ē.), kas uzvarēja un nodibināja faraonu 18. dinastiju. Hiksu padzīšana, iekšējo nemieru apspiešana, Ēģiptes apvienošanās 18. dinastijas varā ievadīja jaunu posmu, tā saucamo Jauno valsti. Tā kā lauku kopienu zemnieku pārmērīga ekspluatācija tagad bija bīstama, faraoni centās iegūt vairāk citzemju vergu. Tika rīkoti plaši karagājieni. Īsā laikā Ēģiptes faraoni pakļāva Nūbiju, Palestīnu, Sīriju. Šinī posmā Ēģipte kļuva par īstu lielvalsti. Tās robežas sniedzās līdz Eifratai."

"Lai nodrošinātu pastāvīgu kontroli, ēģiptieši iekarotajās zemēs būvēja cietokšņus un ieveda garnizonus. Ēģiptei tagad bija pastāvīgs karaspēks, kura vienībās ietilpa no hiksiem pārņemti zirgu iejūgi - dižciltīgo lepnums. Tādā veidā viņiem izdevās noturēt paklausībā visus iekarotos novadus, jo tiem bija liela nozīme Ēģiptes ekonomikā. No turienes bez vergiem valstī ieplūda zelts, sudrabs, dārglietas, izejvielas un amatniecības izstrādājumi. Bagātību pavairoja plašā tirdzniecība, kas atradās faraonu rokās. Faraona vara kļuva atkal nesatricināma. Vienīgie, kas varēja ar to sacensties, bija priesteri, jo viņu rokās koncentrējās milzīgās tempļu bagātības. Lepnā pašapziņā valdnieki visiem līdzekļiem tiecās pasvītrot valsts varenību. Līdz ar to uzplauka celtniecība. Jaunie uzdevumi piešķīra šī posma celtnēm, kā arī visai mākslai svīnīgās pacilātības, greznuma un spilgta dekoratīvisma raksturu. Iezīmējās arī jauni meklējumi. Karagājieni, ārējās tīrdzniecības attīstība un biežie jūras braucieni veicināja Ēģiptes kultūras tuvināšanos ar Sīrijas, Krētas un Mezopotāmijas kultūrām, sniedza jaunus iespaidus. Tiesa, pilnīga atteikšanās no konservatīvisma, no kanonizētiem pamatprincipiem nenotika, tomēr reizēm, it īpaši pastiprinoties iedzīvotāju vidējo slaņu nozīmei, mākslā sāka ieviesties daudzveidīgākas, patiesākas formas."

"Visvairāk Jaunās valsts posmā cēla tempļus dievu un "Amona - Ra miesīgo dēlu, visu svešo zemju pavēlnieku" - faraonu slavināšai. Templis kļuva par raksturīgāko Jaunās valsts celtnes formu. Parasti templis sastāvēja no trim daļām - pagalma, kolonnu zāles svētnīcas (lielajos tempļos šis kārtojums varēja atkārtoties veda svinīga sfinksu aleja. Šāds veidojums pamatos bija radies Senajā valstī faraonu pēcnāves kulta tempļos. Tikai toreiz viss bija veidots vienkāršāk. Jaunās valsts celtnieki plānojumā ienesa nelielus labojumus, galvenais pieauga arhiektūras formu izmēri un rotājumu greznums, jo ar templi ēģiptiešu valdnieki un priesteri gribēja pārsteigt, iedvest bijību, izraisīt cilvēkos niecīguma sajūtu un līdz ar to izcelt savu, dieviem radniecīgo varenību. Šim nolūkam bija mobilizētas visas mākslas. No bagātā Senās valsts un Vidus valsts formu pūra atlasīja visiespaidīgāko un greznāko. No daudzveidīgajiem kolonu tipiem, ko ēģiptieši jau plaši lietoja, sākot ar 5. dinastiju, visvairāk apmierināja kolona, kas atgādināja uzplaukuša papirusa lapotni. Kolonas visbiežāk bija pilnīgi gludas, un tās varēja izmantot bilžu rakstiem un tēlojumiem cilnī. Bija arī kolonas, kas atgādināja vairākus it kā cieši kopā sastiprinātus augu stiebrus. No ornamentiem, kas rotāja durvis, griestus utt., sevišķi iemīļoti bija spārnotie saules diski, sarežģīto spirāļu un lotosa ziedu savirknējumi. Formu izteiksmība likās nepietiekoša, un to kāpināja ne tikai ar izkrāsojumu kā agrāk, bet ar dārgmetālu mirdzumu un dārgakmeņu žilboņu. Sakarā ar jaunajiem uzdevumiem pārveidojās daudzu veco formu nozīme. Piemēram, Senajā valstī pazīstamais kulta objekts - obelisks bija masīvs, uz augšu mazliet nosmailināts akmens stabs, bet Jaunajā valstī tas jau izstīdzējis, ar meāla apkalumu augstajā smailē, un vairāk kalpo dekoratīviem nolūkiem. Kontrasti izmēros, kontrasti materiālos, kontrasti apgaismojumā, formu atkārtojumi bija meistarīgi izmantoti tempļa telpu kompozīcijai. Arī ciļņi, kur tika stāstīts par faraona uzvarām, valdnieku tēli, neskaitāmās statujas un statuetes - ticīgo ēģiptiešu ziedojumi templim kuplināja te monumentalitātes iespaidu."

"Plaši plūst Nīla gar Tēbām, gar Ēģiptes Jaunās valsts galvaspilsētu, kuras bagātību daudzums salīdzināms tikai ar tuksneša smiltīm. Upes kreisajā krastā kapeņu (aizlūgumu) tempļi un nepieejama drūma aiza, kur, sākot ar 18. dinastiju, klintīs glabā valdniekus un augstmaņus, kas arī šeit seko savam kungam. Labajā krastā plaši izvēršas pilsēta un atrodas slavenie Luksoras un Karnakas tempļi, kas tika celti gadsimtiem ilgi. Kari, zemestrīces un laiks nav saudzējuši šos pieminekļus, bet arī tas, kas vēl saglabājies, pārsteidz. Celtņu stāvi ir tik vareni, ka augstās to priekšā izskatās kā niedres. Tempļi aizņēma milzīgas teritorijas, jo tie veidoja izmēro kompleksus. It sevišķi slavens bija Karnakas templis. To sāka celt jau 12. dinastijas laikā, t. i., ap 2. gadu tūkstotī p. m. ē., bet pat 3. gadsimtā p. m. ē. tas vēl nebija pabeigts. Karnakas kompleksā ietilpa daudzi vairākiem dieviem veltīti tempļi. Dievlūdzēju gaitas uz Karnakas kompleksa galveno Amonam veltīto templi sākās pie granītā kaltās laivu piestātnes Nīlas krastā. Tālāk bija jāiet pa garu, platu palmu aleju, kur abās pusēs pacēlās lieli granītā veidoti, spilgti izkrāsoti svētie auni ar lauvu ķermeņiem. To izteiksme bija augstprātīga un vienaldzīga. Pilnīgi vienādi pēc izskata, tie bija sakārtoti cits aiz cita, lai sargātu un virzītu gājējus. Aleja izbeidzās pie pilona, t. i., pie vārtiem, ko veidoja divi plakani piramīdveida torņi ar šauru eju starp tiem. Pilons izcēla ieeju tempja teritorijā, ko iežogoja mūris. Pilonu skaits tempļa teritorijā bija dažāds, jo katrs valdnieks, ja vien ļāva līdzekļi, cēla sev jaunu pilonu, tiekdamies ikreiz pārspēt savu priekšgājēju celtniecības izmēru ziņā. Uz pirmā pilona, kas veda hipostilu jeb daudzkolonu zālē, iedobta ciļņa tehnikā bija attēlotas ainas no faraona Ramzesa II Sīrijas karagājiena. Izmēros pārcilvēcīgi kāpinātā faraona figūra kaujas ratos brāžas cauri ienaidnieku pūlim. Viņam blakus iet, skrien, cīnās un mirst viņam padotie karavīri. Lūkojoties uz cilni no attāluma, visu šo cilvēku mazās figūriņas saplūst un uz to fona izceļas tikai valdnieka milzīgā figūra. Faraona galva attēlota profilā, acis un ķermeņa augšdaļa pretskatā, kājas profilā - tāpat kā pirms 1000 gadiem. Tomēr kustību atveidojumā jau jūtama drosme un daudzveidība, ķermeņu daļas slaidākas, apdare smalkāka, kompozīcija sarežģītāka. Karstajā dienvidu gaisā šķita, ka figūru kontūras vibrē tāpat kā karodziņi ar zeltu apkaltajos mastos virs pilona. Kā pretstats ciļņa līniju un krāsu virmojumam pie pilona dārgmetālā kaltajiem ciedru koka vārtiem smagā nekustībā stīnga divi Ramzesa II tēli. Tālāk sekoja daudzkolonu zāle. Tā bija gigantiska. "Visas līdz šim redzētās celtnes ir rotajlietas salīdzinājumā ar šo milzīgo masu savirknējumu," rakstīja 19. gadsimtā ceļotājs Norovs. Kolonas bija ļoti masīvas, un to skaits sasniedz 144. Tās stāvēja cieši cita pie citas, un starpkolonu posmi gandrīz līdzinājās neredzēti vareno kolonu diametram. Šo ciklopisko formu kopums iedarbojās nospiedoši. Zāles centrā kolonas pacēlās augstāk par pārējām, un to noslēgums atgādināja uzplaukušu papirusu. Malējās kolonas noslēdzās ar neuzplaukuša papirusa lapotni. Milzīgās kolonas pielīdzināšana trauslam augam kāpināja tās emocionālo iedarbību. Zāles pārseguma neiedomājami smagās plaksnes bija apgleznotas ar zvaigznēm, tāpēc griesti izskatījās kā debess velve. Arī zāles sienas un kolonas rotāja iedobtais cilnis, ko pastiprināja izkrāsojums. Šajos ciļņos bija iemūžināta Ēģiptes jauno laiku vēsture. Uz attēlu nepārtrauktajām joslām skatoties, reiba galva; attēlu dzīļi cirstās kontūras likās mainām savas vietas zāles nenoteiktajā gaismā, it sevišķi ēģiptiešu priesteru nakts procesijās. Zem kājām kā dzīva sudraba upe plūda ar metālu pārklāta grīda. Aiz kolonu zāles atradās vēl piloni, citi pagalmi, kur obeliski ar savām mirdzošajām smailēm līksmi slavināja Amona varenību, vēl citas kolonu zāles, tad bibliotekas, noliktavas, pārējās telpas un beidzot svētnīca ar Amona laivu un lādi, kur glabājās pats Amona tēls. Franču zinātnieka ēģiptologa Šampoleona vēstulēs no Ēģiptes atrodami interesanti Ēģiptes arhitektūras novērtējumi, kas radušies Karnakas tempļa iespaidā: "Neviena tauta, ne senā, ne mūsdienu," raksta Šampoleons, "nav sasniegusi arhitektūras mākslā tik plašu un grandiozu mērogu kā senie ēģiptieši. Viņi cēla un radīja kā īsti titāni. Un eiropietim, kas savā iztēlē spēj pacelties tikai līdz portika augstumiem, atliek sastingt bezspēkā 140 kolonu zāles priekšā." "

"Jaunās valsts meistari cēla ne tikai kolosālus virszemes tempļus, bet arī klinšu tempļus. Izmantojot to materiālu, kas bezgalīgā daudzumā atrodams Ēģiptē, ēģiptiešu celtnieki parādīja šī materiāla apbrīnojamu izpratni un pat zinātnisku vērīgumu. Klinšu tempļa vietas izvēle no ģeoģijas viedokļa ir ļoti grūta, bet ēģiptieši nekļūdījās. Viņu eksaktās zināšanas šajā laikā jau bija teicamas. Viens no slavenākajiem klinšu tempļiem ēģiptē ir Abusimbelas templis Lejasnūbijā. Tas veidots sārtajā smilšakmenī Nīlas kraujā un iecerēts 19. dinastijas faraona Ramzesa II slavināšanai. Četras ciklopiskas sēdošas faraona figūras, ar mugurām smilšakmens kraujā ieaugušas, rotā tempļa pilonu. Visas tempļa telpas iecirstas klintī un ir tumšas. Tikai agrā rītā saules stari nokļūst līdz pat 63 m dziļumā paslēptajai svētnīcai. Kā ieejas figūras tēli, tā arī pats templis ir nezināmo autoru darbs."

"Jaunās valsts laikā faraoni uzsāka pastiprinātu cīņu pret spēcīgo priesteru kārtu un nomu augstmaņiem par savas centralizētas varas nostiprināšanu. Faraonus atbalstīja vidējie slāņi. Cīņa notika reliģiskā formā. Priesteri un aristokrāti aizstāvēja daudzdievību ar Tēbu galveno dievu Amonu - Ra priekšgalā. Faraons Amenhoteps IV jeb, kā viņš sevi nosauca, Ehnatons ( 1419. - 1402. g.) nāca ar viendieva kultu un guva uzvaru nodibinot jaunu reliģiju - Saules jeb Aona kultu. Sakarā ar jaunās reliģijas ieviešanu notika veco tradīciju laušana. Cilvēks, lai tas būtu pat valdnieks, vairs netika rādīts idealizēti. Mākslinieki stiprā mērā tika atbrīvoti no kanona. Šai laikā spilgtāk nekā iepriekš uzplaukst portreta māksla. Par jauno kultūras centru kļūst Ehnatona galvaspilsēta Ahetatona, ko viņš steigā lika sev uzcelt 450 km uz ziemeļiem no Tēbām. Vēlāk šai vietā radās ciems Telamarna. Telamarnas izrakumos atrasti vairāki mākslas darbi, galvenokārt faraona un viņa ģimenes locekļu portreti. Tie visi nākuši no mākslinieka Tutmosa vadītās tēlniecības darbnīcas. Starp visiem portretiem sevišķi izceļas faraona sievas Nofretetes krūšutēls, kas darināts dabiskā lielumā no kaļķakmens un spilgti apgleznots. Tas vairs nav Ēģiptes mākslā parastais tēls, bet gan mākslas darbs ar neatkārtojamām spilgtām indivīda iezīmēm. Bija vajadzīga liela meistarība, lai atveidotu lepnās sejas starojošo daili, ovālo uzacu, izliektās mutes, slaidā kakla skaidrās, saskanīgās līnijas. Bija jābūt lielam psihologam un ģeniālam tēlniekam, lai neaplaupītu šī tīrā veidola smalko, mazliet skumjo gara pasauli, laī nepārkāptu šīs neizsakāmi valdzinošās, mazliet slimīgās sejas pievilcīguma smalkās nianses. Nezināmais meistars godam ticis galā ar uzdevumu, un zēniski skaidrā un sievišķīgi noslēpumainā valdnieces galva ne velti tiek uzskatīta par vienu no īpatnējākiem sieviešu portretiem pasaules mākslā. Ar lielu gaumi mākslinieks saskaņojis apgleznojuma toņus un, ietērpjot galvu lazurītā un zeltā, panācis, ka zilgmes vizma un kaklarotas spožais dzirkstījums nespēj aizēnot dīvaini smaidošo lūpu, zem smagajiem plakstiņiem paslēpušos domīgo acu un drosmīgo, tumšo uzacu mirdzumu. Maigas pārejas modelējumā palīdz kāpināt tēla apgarotību. Arī pārējie nepabeigtie Nofretetes portreti no iedzelteni brūngana smilšakmeņa, kā arī vēlāko gadu statuja visā augumā ar vēl lielāku siltumu, intimitāti un patiesīgumu, spīlgtākā gaismēnu rotaļā atveido valdnieces smalko sievišķīgumu, gara smeldzi un rakstura nepiekāpību. Šo laiku portreti liecina, ka Ēģiptes māksla, par spīti gadu tūkstošiem ilgo kanonu un maģiski reliģisko priekšstatu virskundzībai, bija patiesa un dzīves spējīga un prata ne tikai atveidot ārējo līdzību, bet arī patiesu cilvēciskumu. Citiem vārdiem, tie iezīmēja ceļus portreta mākslas attīstībai vispār."

"Ēģiptiešiem padevās ne tikai kolosālie tempji, statujas un portreti. Ēģiptiešu mākslinieki bija arī smalku lietišķo formu meistari. Par to liecina daudzi daiļamatniecības izstrādājumi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, - kokgriezumi, akmens un kaula izstrādājumi, juvelierdarbi. Sevišķi daudz priekšmetu tika atrasti faraona Tutanhamona kapenē. 15. - 14. gadsimtā p. m. ē. materiālu apdares grūtības vairs nestāvēja Ēģiptes mākslinieku radošo nodomu ceļā. Kā koks, tā ziloņkauls vienādi viegli padevās kaltu pieskārieniem. Tāpēc izstrādājumu apdare ir nevainojama, formas vieglas un saskanīgas. Daiļamata meistaru dzīves novērojumi pa lielākajai daļai iemiesojās greznuma priekšmetu (spoguju rokturu, ziežu karotīšu u. c.) plastikā, jo šos izstrādājumus ļoti pieprasīja Jaunās valsts turīgā sabiedrība. Ziežu karotīte, kas glabājas Maskavā Puškina Tēlotājas mākslas muzejā, ir viens no šāda tipa mākslas darbiem (15. - 14. gs. p. m. ē.). Viegla, slaida, it kā peldoša sievietes figūra tur izstieptajās rokās lotosa ziedam līdzīgu ziežu trauku. Dzeltenīgais ziloņkauls, sievietes brūngani melnā parūka un sārtais lotosa zieds veido izsmalcinātu kolorīta gammu. Roktura lietderība panākta ar kermeņa izstieptajām, plūstošajām, vispārinātajām formām. Praktiskam uzdevumam pakļautais detaļu sakārtojums ienes zināmu nedabiskumu kakla un galvas nostādnē, bet nespēj laupīt darbam poēzijas un lirisma siltumu. Neskaitāmie sadzīvē lietotie akmens un fajansa mākslinieciskie izstrādājumi, trauki un amuleti kalpoja arī kulta vajadzībām. Piemēram, vaboles - skarabeja veidolu, vienu no daudzveīdīgajiem saules dieva iemiesojumiem, izmantoja kā zīmogu, vēra krellēs, lika gredzenos un tai pašā laikā izmantoja arī kā sirds simbolu apbedījumos. Spilgtas glazūras, visdažādāko toņu fajansi un dažādāko šķirņu pusdārgakmeņi kāpināja šo izstrādājumu izteiksmīgumu. Kad zaļo un gaišzilo halcedonu, sarkano serdoliku, caurspīdīgo kalnu kristālu, debeszilo lazurītu, dzelteno, sarkano vai zaļo jašmu un melno hematītu spīdīgumu ietērpa zeltā, sudrabā, elektronā reizēm arī bronzā, radās lieliskie un smalkie juvelierizstrādājumi, kas bija ļoti iecienīti Ēģiptē un aiz tās robežām. Tikai uz pašiem šo skaisto darbu meistariem ēģiptiešu dižciltīgie skatījās ar dziļu nicināšanu."