Ēģiptes kultūrai raksturīga stabilitāte, kas balstījās uz drošām cerībām par nākotni. Ēģiptieši interesējās par pārlaicīgām vērtībām, ticēja dažādām nemainīgām patiesībām, cilvēka ciešai saistībai ar valsti, valdnieku. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks dzīvos arī pēc nāves, un cerēja uz laimīgu dzīvi aizkapa valstībā.
Ēģipte līdzās Divupei parasti tiek minēta kā viena no senākajām civilizācijām Tuvajos Austrumos, kuras sasniegumi laiku laikos būtiski ietekmējuši kultūrprocesus pasaules vēsturē. Aplūkojot senās Ēģiptes sasniegumus, varam minēt racionālās apūdeņošanas ierīces, papirusa izgatavošanu, kuģu būvi, zināšanas astronomijā, kalendāru, saules un ūdens pulksteņu izveidē, zināšanas aritmētikā, ģeometrijā, algebrā, ana
tomijā, medicīnā, mirušo balzamēšanā, hieroglifiskās rakstības sistēmas izveidošanā, monumentālu un unikālu arhitektūras formu radīšanā. Ēģiptes kultūras izpēte sākās 19.gs 1.pusē. Tās rezultātā radās zinātne, ko sauc par ēģiptoloģiju. Par tās aizsākumiem uzskata laiku, kad franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions, izmantojot Rozetas akmeni, uz kura trīs valodās bija iegravēts valdnieka Ptolemaja V kronēšanas dekrēts, atrada atslēgu ēģiptiešu senās rakstības atšifrēšanai.
Tāpat kā visu seno kultūru priekšstatos arī ēģiptiešu uztverē cilvēku un dievu pasauli tūkstošiem dažādu ietekmju, nosacījumu un atkarības saišu saista vienā lielā veselumā. Mitoloģija, kļūstot par reliģisko uzskatu avotu, ietekmējusi visas ēģiptiešu dzīves sfēras. Senajā Ēģiptē nepastāv
cits pasaules uzskats kā vien reliģiskais, pretēji mūsdienu sabiedrībai, kur līdztekus pastāv gan reliģiskais, gan laicīgais pasaules uzskats. Senās Ēģiptes vēsture mums ir atstājusi bagātīgu rakstu pieminekļu klāstu, pēc kuriem šodien varam spriest par viņu reliģiskajiem priekšstatiem.
Džosera piramīda
Valdnieks Džosers pasūtīja savu "mūža māju" slavenajam arhitektam, zinātniekam un ārstam Imhotepam. Vieta Džosera piramīdai tika izraudzīta netālu no Memfisas līdzās jau agrākajiem valdnieku apbedījumiem. Kad mastaba bija jau gandrīz gatava, sākās kapenes paplašinājumi. Imhoteps stūros lika pievest vēl akmens bluķus un tos pārklāt ar akmens plāksnēm. Un tad pēkšņi viņam radās doma, kas vēlāk pilnībā izmainīja ēģiptiešu priekšstatus par kulta arhitektūru.
Imhoteps pavēlēja celtniecību turpināt nevis plašumā, bet uz augšu. Tā kapenei radās otrais stāvs - vēl viena mastaba, tikai nedaudz zemāka. Pēc tam virsū no zemes un akmeņiem uzbēra vēl vienu un vēl vienu. Rezultātā plata un zema paugura vietā parādījās ap 60 m augsta pakāpjveida piramīda. Tai bija seši viens uz otra novietoti pakāpieni. Dziļi zem piramīdas (pēc ēģiptiešu sensenām tradīcijām) bija izveidota faraona apbedījuma kamera līdz ar palīgtelpām. Tās bija noliktavas ar lieliskiem alabastra traukiem (kopskaitā ap 25 tūkstošiem). Šeit atradās arī koka sarkofāgi ar zeltītu rotājumu, kas acīmredzot bija faraona mirušie tuvinieki. Ieeja atradās 28 m dziļumā, tā tika noslēgta ar 3 tonnu smagu granīta bloku. Apbedījuma komplekss ietvēra sevī vairākus tempļus, un dažu no tiem faraons izmantoja savas dzīves gaitā. Bijis arī tā sauktais Bēru templis - mauzolejs jeb Džosera Dienvidu kapenes, kas faktiski bija viltus veidojums.
Heopsa piramīda
Pati lielākā ir Heopsa piramīda (augstums 146,6 m). Tā celta no rūpīgi pulētiem akmens blokiem. Katrs no tiem sver 2,5 tonnas. Celtnei izmantoti 2300000 šādi bloki, to cēla divdesmit gadus. Acīmredzot Heopsa varenība bija iespaidīga, ja jau pavalstnieki uzcēla viņam šādu pēcnāves pieminekli. Piramīdas iekšienē arhitekts
Hemiuns izveidoja pāra apbedījumu kameras. Līdzās piramīdai ir divi tempļi. Viens (t.s. Augšējais) atradās piramīdas tiešā tuvumā, bet otrs - tik tuvu Nīlas krastam, ka paisuma laikā to sasniedza upes ūdeņi. Krasta templi dēvēja par Zemienes templi, ar pārējo kompleksu to savienoja tā sauktais Rituāla ceļš.
Hefrena piramīda
Netālu no Heopsa piramīdas atrodas viņa pēcteča Hefrena piramīda - arī grandiozs komplekss. Piramīdas izmēri ir tikai nedaudz mazāki (augstums 143,3 m), un no attāluma šī atšķirība faktiski izzūd. Toties Hefrena pēcnāves kompleksam ir sarežģītāks kopējais plānojums. Šeit ir plašs pagalms, kurā priesteri un pats valdnieks varēja veikt dažādas kulta darbības, speciālas telpas faraona t.s. svētku statujām, milzu noliktavas. Pagalma iekš
ienē pie sienas tika novietoti faraona akmens atveidi. Līdzās Augšējam templim atradās faraona laivu pazemes kameras. Četras no tām bija paredzētas faraona pēcnāves ceļojumiem apkārt pasaulei, bet pati krāšņākā - piektā - atveda mirušā faraona mūmiju pa Nīlu no galvaspilsētas.
Lielā sfinksa
Pazīstamākā ir Lielā sfinksa pie Heopsa piramīdas. Tā ir 20 m augsta un 50 m gara. Šobrīd tēlam pilnībā nodrupis deguns. Tā atrodas līdzās ceļam, kas veda no Zemienes tempļa uz Hefrena Augšējo templi. Iespējams, ka šī fantastiskā būtne ar lauvas ķermeni un faraona galvu vēl lielākā mērā nekā piramīdas atspoguļoja faraona "dievišķo" izcelsmi. Kādas citas sfinksas iekšpusē atrasts daudz nogalinātu vergu. Zināmas veselas nelielāku (līdz 3 m garu) sfinksu alejas, kas izv
ietotas gar ceļiem tempļu tuvumā.
Ēģiptes valstī valdnieka slavināšanai kalpoja ne tikai arhitektūra, bet arī tēlniecība. Viens no faraona pārcilvēciskās varenības idejas un simbolizējošā saules dieva iemiesojumiem bija sfinksa - būtne ar lauvas ķermeni un cilvēka seju, kurā bija idealizēti atveidoti valdnieka vaibsti. Sfinksa ir grieķu pārveidots ēģiptiešu vārds, kas nozīmē - "dzīvais tēls". Izcilākais šāda tipa veidojums ir 4. dinastijas faraona Hafras (Hefrena) piramīdas sargātājs - lielā sfinksa. Tās ķ
ermenis veidots no dabiskas klints, bet milzīgās ķepas no kaļķakmens plāksnēm. Tēla augstums - 20 m. Sfinksa novietota ar muguru pret tuksnesi un ar seju pret Nīlu. Tā raugās tālumā un it kā smīn. Sfinksas galvu sedz lakats, kādu mēdz valkāt tikai faraoni. Tās pierē redzama svētā čūska - kobra, kas reizē personificē valdnieka kroni un simbolizē saules dieva Ra ugunīgās acis. Sejā idealizēti atveidoti faraona Hafras vaibsti, un tā nokrāsota sarkanā krāsā. Vēlākie iekarotāji, vingrinādamies šaušanā, sfinksas seju izkropļojuši. Mazākus sfinksas tēlus novietoja arī pie tempļu ieejām, bet vēlākos laikos izveidoja no tām veselas alejas, kas veda uz tempļiem.
Mirušo piemiņas kults
Mirušo kults ir apliecinājums nevis ēģiptiešu drūmumam, bet gan prieka un dzīves mīlestībai. Pēc viņu priekšstatiem, nāvei nav varas pār cilvēka ķermeni, jo paredzēta tā augšāmcelšanās. Tādēļ dzīve ir mūžīga un dzīvība neiznīcīga. Jau sākot ar ģints iekārtas laikiem, senču kults un ar to saistītais mirušo piemiņas kults sekmēja ģints
vecākā varas un autoritātes iedeoloģisko stiprināšanu. Ēģiptieši tāpat kā citas tautas, ticējuši, ka nāve esot nevis cilvēka eksistences beigšanās, bet gan viņa pāreja citā, transcendālā pasaulē. Šo aizkapa dzīves pasauli viņi atainoja kā zemes dzīves formu fantastisku sagrozījumu. Uzskatīdami, ka pēcnāves dzīve ir tikai savdabīgs turpinājums dzīvei virs zemes, ēģiptieši centās dot mirušajiem iespējas lietot šajā iedomātajā pasaulē visus priekšmetus, kurus nelaiķis lietojis savas dzīves laikā. Viņi ticējuši, ka mirušais, saņemdams no saviem tuviniekiem ēdienus, dzērienus un dažādus viņiem nepieciešamos priekšmetus, spēs dzīvot mūžīgi un aizsargās savus pēcnācējus, kuri palikuši virs zemes. Šā mirušo piemiņas kulta attīstībā, plašā izplatībā un ilgstošajā pastāvēšanā atspoguļojušās ģints iekārtas paliekas. Tieksme nodrošināt mirušajam mūžīgu dzīvošanu pirmām kārtām izpaudās līķa apglabāšanas veidā. Vissenākajos laikos mirušos ietina ādās, mašā vai audumā un bieži vien guldīja kapā saliektā stāvoklī, kas atgādina gulošu cilvēku. Ķermenim blakus novietoja ēdienus, ieročus, kā arī cilvēku un dzīvnieku statuetes. Senās Valsts periodā, kad sāka veidoties vissenākā vergturu valsts, mirušo piemiņas kultam bija jānostiprina doma par jaunās - vergturu iekārtas nemainīgumu un mūžīgumu. Bagātos ierēdņus un priesterus sāka apglabāt lielās kapenēs (mastabos). Mirušā ķermeni iebalzamēja, lai tas varētu eksistēt mūžīgi. Uz kapeņu iekšējo telpu sienām parasti attēloja mirušo aristokrātu, viņa ģimeni un īpašumus - viņam piederējušos ganāmpulkus un laukus, kuros strādāja viņa padotie. Turpat tika uzzīmētas medību un zvejas ainas, strādājošie amatnieki un dažādas sadzīves ainas. Zīmējumus paskaidroja uzraksti un skaitļi. Lai mirušajam aizkapa valstībā nodrošinātu labklājību, tuvinieki nesa viņam upurus. Mirušo piemiņas kultam, kas Ēģiptē bija plaši izplatīts, bija jānostiprina tautas masās ticība tam, ka īpašās apbedīšanas ceremonijas un īpašs reliģiski maģisks rituāls nodrošina aristokrātiem iespēju saglabāt aizkapa pasaulē uz viņu kapeņu sienām attēlotos īpašumus un priviliģēto stāvokli, kuru viņiem nodrošinājis valdnieks. Līdz ar to ticējumu sistēma palīdzēja ideoloģiski nostiprināt visu vergturu iekārtu kopumā. Pielīdzinādami dabas parādības un spēkus dievībām, ēģiptieši centās apvienot domu par nemitīgi atdzimstošās dabas mūžīgumu ar priekšstatu par mirušā un dievībai pielīdzinātā senča augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Senās Valsts periodā, kad šie ticējumi sāka tērpties teoloģijas formā, senais ūdens un augu valsts dievs Oziriss kļuva par mirušo piemiņas kulta centrālo figūru. Priekšstats par Ozirisu kā par augu valsts un ūdens dievu veidojās zemkopības rašanās laikmetā. Izjuzdami savu atkarību no dabas, ēģiptieši uzskatīja, ka viņu laicīgā un aizkapa dzīve ir atkarīga no Ozirisa: tieši Ozirisā bija it kā iemiesoti dabas apslēptie un mūžīgie spēki. Tāpēc Ozirisa augšāmcelšanos uzskatīja par ķīlu cilvēka atdzimšanai jaunai dzīvei aizkapa pasaulē.
Rakstība (hieroglifi)
Neviena no agrāk aplūkotajām kultūras jomām Ēģiptē nebūtu bijusi iespējama bez rakstības. Ēģiptieši bija vieni no senākajiem rakstu zīmju izgudrotājiem. Šī prasme Ēģiptē sasniegusi augstu attīstības pakāpi un vēsturē pazīstama kā viena no izcilākajām. Hieroglifu rakstība un papirusa izgudrošana, uz kura varēj
a uzrakstīt daudz plašākus sacerējumus nekā uz akmens, koka vai māla plāksnītēm, bija pamats nākamo civilizēto tautu grāmatniecībai. Rakstība izveidojās ap 3300. - 3100.g.p.m.ē. Vārds hieroglifs sengrieķu valodā nozīmē "svētie grebumi (akmenī)". Paši ēģiptieši savu rakstību dēvēja par "dievišķo valodu". Rakstības izcelšanos ēģiptieši skaidroja ar mītiem par dievu Totu, kurš bija zinātnes un rakstvežu aizbildnis. Rakstīšana ar hieroglifiem bija svēta nodarbošanās, reliģiskās kalpošanas veids. Ēģiptiešu raksts saturēja ap 700 - 900 zīmju, taču to skaits ar laiku pieauga līdz dažiem tūkstošiem. Lielākā daļa no tiem ir vienkāršoti dažādu priekšmetu un dzīvnieku attēli. Katrs hieroglifs apzīmēja vienu vai vairākus burtus. Tajā pašā laikā ar vienu zīmi varēja apzīmēt atsevišķo objektu. Hieroglifu rakstība balstījās uz sava laika valodu. Kā valoda, tā rakstība pamazām mainījās, turklāt valoda pārveidojās ātrāk par izmaiņām hieroglifu rakstībā. Tas rada papildu grūtības seno tekstu izlasīšanā. Vēlākajā vienkāršotajā hieroglifu rakstībā apzīmēja tikai līdzskaņus un dažas īpatnējāk izrunājamas skaņas, piemēram "j". Tādēļ nav īstas skaidrības, kā daži vārdi lasāmi. Tā, piemēram, vārds Amenhoteps, kas pierakstīts kā "mnhtp", tikpat labi varēja arī skanēt kā Amunheteps vai Amanhatpi, Amenofis utt. Hieroglifi varēja būt rakstīti no kreisās uz labo, no labās uz kreiso vai no augšas uz leju. Uz kuru pusi bija vērsti zīmēs attēloties dzīvnieki un cilvēki, tādā virzienā arī jālasa hieroglifi. Senie ēģiptieši rakstīja ar otiņu un tinti uz papirusa, ko izgatavoja no īpašas papirusa niedres. Niedres stiebru ar nazi sagrieza garās, plānās sloksnēs un ievietoja veidnē. Auduma gabalu pārklāja papirusa sloksnēm, tās izdauzīja un sapresēja, tad papirusu ar plakanu akmeni nogludināja un pēc tam izkaltēja. Uz papirusa rakstītās grāmatas saritināja tīstokļos. Ēģiptiešu grāmatas bija ruļļos satīti papirusi, kuri glabājās speciālos māla traukos, ādas futrāļos vai kastē. Papiruss bija līdzīgs papīram, šie abi vārdi ir līdzīgi arī pēc izrunas. Papīra nosaukums cēlies no papirusa vārda. Dažreiz uzrakstus izdarīja arī uz māla traukiem vai akmens plāksnēm. Tinti ieguva, sajaucot ogli ar ūdeni un līmi. Tika izgudrots arī ātrraksts ikdienas vajadzībām, vienkāršojot hieroglifus. Ēģiptē Senās Romas valdīšanas laikā ieviesās kristietība, kas vēlāk kļuva par valsts reliģiju. Hieroglifi tik ļoti bija saistīti ar daudzo dievu simboliskiem attēlojumiem, ka kristietības idejas nebija iespējams izteikt šajā rakstā. Radās nepieciešamība pāriet uz burtu alfabētu. Tomēr galīgās hieroglifu atšifrēšanas gods pieder ievērojamam franču zinātniekam Fransuā Šampoljonam. Kritiski izmantodams savu priekšteču sasniegumus, Šampoljons rūpīgi izpētīja daudzos uzrakstus, kuri bija nokopēti Napoleona ekspedīcijas laikā un publicēti grāmatā "Ēģiptes apraksti"; īpašu uzmanību viņš veltīja Rozetas divvalodu uzrakstam, kas bija uzzīmēts grieķu valodā ar grieķu burtiem, bet ēģiptiešu valodā, - ar hieroglifiem un demotiskajām (ātrraksta) zīmēm. 1882. gadā Šampiljonam izdevās pareizi izlasīt vairākus šā uzraksta vārdus, pamatojoties uz pareizu pieņēmumu, ka ēģiptiešu hieroglifi apzīmējuši ne tikai veselus vārdus, bet arī atsevišķas zilbes un pat skaņas. Šampiljons salīdzināja Ptolemaja un citus grieķu vārdus, kas bija minētu grieķu un ēģiptiešu Rozetas uzrakstā, ar tādiem pašiem šos vārdus apzīmējošiem hieroglifiem citos viņam zināmos uzrakstos. Tādējādi Šampiljonam izdevās noskaidrot, ka daži ēģiptiešu hieroglifi apzīmē tikai skaņas, un pat noteikt gandrīz visas ēģiptiešu alfabēta zīmes.
"Piramīdu teksti"
XIX gadsimta beigās netālu no Kairas slavenais franču ēģiptologs Maspero atklāja uzrakstus piramīdās. Tie attiecināmi uz 5. un 6. dinastiju faraoniem 23. gadsimtā pirms mūsu ēras. Literatūras vēsturē šos uzrakstus dēvē par "Piramīdu tekstiem". Vairāku simtu rindu izlasīšana prasīja milzu piepūles, bet atklājums bija tā vērts - tie ir paši senākie maģiskie teksti pasaules literatūrā. Šeit arī bija iekodēta mumificēšanas un piramīdu ideja, lai vislabāk pasargātu valdnieka ķermeni. "Pir
amīdu tekstos" teikts: "Tev jāņem Ra tronis, lai dotu pavēles dieviem, tev jākļūst par Ra." Lai šo mērķi sasniegtu, pie mumificēta valdnieka šķirsta tika lasīta rituālā dzeja, kas apvienota "Piramīdu tekstos". Lai paspilgtinātu maģisko efektu, ēģiptiešu dzejnieki izmantoja gan aliterāciju, gan paralēlismu, gan vārdu tēlainību un ekspresiju. Kapu uzraksti ar laiku kļuva arvien plašāki. Sākumā tie bija vārdi, tituli un amatu uzskaitījums, bet vēlāk arī ievērojami mirušā dzīves notikumi. Ar laiku šāds uzraksts kļuva par mirušo izvērstām biogrāfijām. Tekstu autori laikam bija ļoti talantīgi cilvēki, jo nemanot cilvēcīgais akcents sāka pārmākt reliģisko, maģisko. Senās valsts beigās sāka parādīties didaktiskā jeb pamācošā literatūra.
"Ptahotepa pamācības"
Se
nās valsts beigās sāka parādīties didaktiskā jeb pamācošā literatūra. Pilnībā ir saglabājies "Ptahotepa pamācības" teksta oriģināls - milzīgs papiruss, kas tagad glabājas Parīzes Nacionālajā bibliotēkā, bet tas saglabājies arī neskaitāmajās kopijās. Pamācības literārais stils, forma ir nevainojami un lakoniski, toties teksts ir grūti tulkojams un skaidrojams no saturiskā viedokļa.
Reliģiskās himnas
Jaunās valsts literatūrā ienāk jauni žanri, bez tam jaunākā literatūra ir arī labāk saglabājusies. Šajā laikā rodas reliģiskās himnas, piemēram, Himnas Atonam. Tās ir ārkārtīgi skaistas himnas dabas skaistumam. Atons slavēts kā dzīvības radītājs, kā valstu veidotājs. Dievs runā visās valodās un ir labvēlīgs visām tautām: "Tu noteici laika ritumu. Tu radīji
ziemu, kas dod valgmi pļavām un laukiem. Tu radīji debesis, lai no augstumiem spētu redzēt visu un visus..."
"Pasakas par diviem brāļiem"
1852.gadā angļu lēdija d'Orbinei nopirka Itālijā ēģiptiešu papirusu, kas tagad glabājas britu muzejā un tiek dēvēts lēdijas vārdā. Šo papirusu lēdija d'Orbinei parādīja izcilajam franču ēģiptologam Emanuelam de Ruže, kurš iztulkoja to un publicēja tulkojumu. Tā bija sensācija: pirmo reizi Vecā Pasaule uzzināja par ēģiptiešu literārā darba eksistenci. Tā kā ēģiptiešu
literārajam darbiem nebija nosaukumu, tad Ružē to nosauca - "Pasakas par diviem brāļiem".
Mastabas
Jau senās Ēģiptes pirmsdinastiju laikā bija pazīstamas tā saucamās mastabas. Tās ir kapenes, kas celtas no ķieģeļiem un veido četrstūrainu ēku ar plakanu virsu. Ēkas iekšpusē ir dziļa šahta, kas ved stāvus zemē, kura atrodas mūmija. Mastabās mēdz ierīkot arī nelielu ziedokli, kas atradās tā saucamo "neīsto" durvju priekšā. Šīs durvis bija attēlotas uz sienas un simboliski norādīja uz neredzamo aizkapa pas
auli. Ar laiku mastabas sāka būvēt citu uz citas. Tā rodas pakāpju veida piramīdas, kas ir senākās Ēģiptē.
Mastaba ir milzīga akmens sola formā no dūņu ķieģeļiem celta kapene ar plakanu virsmu.
Amona templis Luksorā un Karnakā
Jau Senās valsts laikā svarīgākā reliģiskā kulta vieta līdztekus piramīdām bija tempļi. Savu lielāko uzplaukumu tempļu celtniecība piedzīvoja Jaunās valsts laikā, kad tika celti lielie Karnakas un Luksoras kompleksi. Tie ir divi lielākie Ēģiptes tempļi, kas ir veltīti dievam Am
onam-Ra un savienoti savā starpā ar 2 km garu sfinksu aleju. Abu tempļu celtniecība turpinājās vairākus gadsimtus. Senajā Ēģiptē templis bija lūgšanu un upurēšanu vieta, tas tika atdalīts no pārējās pasaules ar sienām un vārtiem. Lai nokļūtu tajā, bija jāveic noteikts ceļa gabals pa svēto dzīvnieku sfinksu vai aunu alejām. Tempļa būvju kompleksa izvietojums bija it kā uzvērts uz vienas ass - tas pasvītro tikai vienu, stingri iezīmētu pieeju svētumam. Tempļa priekšā atradās viens vai divi obeliski, vārtus veidoja divi piloni jeb vārtu torņi, bet aiz tiem sākās tempļa pagalms. Pilonu priekšā novietoja milzīgas faraonu statujas un karogus garos mastos. Vienkāršie dievlūdzēji parasti netika tālāk par tempļa vārtiem vai pagalmu, tur sēdēja rakstvedis, kas pierakstīja cilvēku vajadzības un jautājumus, saņēma dāvanas un upura dzīvniekus. Pēc upurēšanas pacietīgi gaidošajam lūdzējam tika paziņots par tās rezultātiem un pavēstīti dievu norādījumi. No saules apspīdētā, kolonnu ieskautā pagalma ceļš veda pustumšā hipostilu - daudzu kolonnu - zālē un tālāk svētnīcā. Šāds iedalījums trijās daļās raksturīgs visiem tempļiem, tas pasvītroja garīgā ceļa pakāpenību un izteica noteiktu kārtību, kādā iespējams tuvoties dievišķajam. Luksoras templī atklāto pagalmu ieskauj 72 kolonnas, lielāko kolonnu augstums ir 20 m, to diametrs - 3,5 m, kolonnu kapiteļi ir izveidoti ziedoša lotosa vai papirusa veidā. Ienākot templī, cilvēks it kā nokļūst varenā mūžamežā, kur kolonnas aizvieto koku stumbrus. Griesti un sienas ir rotāti ar bareljefiem. Templis simbolizēja pasauli - apakšējā daļa attēloja zemi, no kuras izaug lotosa un palmas formā izveidotās kolonnas, bet griesti attēloja debesis, tāpēc tie tika apgleznoti ar zvaigznēm un putniem. Iekšējās zālēs, lai nestu upurus un izpildītu rituālus, devās tikai priesteri un faraons. Visdziļākā svētnīca bija maza un tumša, priesteri iegāja tajā ar lāpām un atvēra svētnīcas durvis, lai tuvotos dieva tēlam, šeit tika nesti upuri un skaitītas lūgšanas. Tēls simboliski saņēma arī ēdienu, bet pēc tam tā tika atdota priesteriem kā daļa no atlīdzinājuma par upurēšanu un ceremoniju izpildi. Īpašos svētkos dievu tēli ar lielu godu tika iznesti no svētnīcas un vesti apkārt pa pilsētu. Sienas un kolonnas apgleznoja dažādās krāsās, tempļa iekšējai apdarei sākoties, to iekšpusi piebēra ar zemi. Darbiem virzoties uz priekšu, zemi pamazām noraka, tādējādi atsedzot izrotātos griestus, sienas un kolonnas.
Amona templis Luksorā
Ne mazāk slavens ir otrs lielākais Jaunās valsts templis Luksorā. To iesāka celt 15.gs 2.pusē pirms mūsu ēras Amenhotepa III laikā, bet celtniecība turpinājās arī Ramzesa II laikā. Visu telpu kopplānā ievērota stingra simetrija. Pirms ieejas atrodas atvērtais pagalms, kuru apjož divkāršā kolonāde. Šī pagalma projekta autors bija Amenhoteps.
Visu pagalmu pilnībā neuzcēla, tikai centrālo kolonādi ar 14 kolonnām, kuru augstums bija 20 m un kuru kapiteļi bija atvērta papirusa veidā. Luksorā celtniecība tika pabeigta Ramzesa II laikā. Tieši tad Luksorā notika dīvainības, kas "sajauca prātus" vēlāko laiku pētniekiem. Ēģiptieši par ārkārtīgi būtisku uzskatīja cilvēka vārdu, tā attēlojumu arhitektūras cilnī, obeliskā vai kur citur. Ramzess II pavēlēja nevis iznīcināt vecos obeliskus un pilonus, bet gan izdzēst tajos savu priekšgājēju vārdus un ievieto savējo. Tomēr pats brīnišķīgākais Luksoras elements bija un palika kolonnas, kolonādes, kolonnu pagalmi un kolonnu "meži". Tie atgādināja milzīgu izmēru papirusu saišķus, tāpēc ienācējam varēja rasties iespaids par lielu, aizaugušu papirusu audzi, kurā it viegli varēja arī apmaldīties. Un pāri visam šim akmens mežam pacēlās gigantiskie centrālās kolonādes akmens ziedi.
Amona templis Karnakā
Pats grandiozākais Jaunās valsts arhitektūras piemineklis ir Amona templis Karnakā. Līdz pat šai dienai tas tiek uzskatīts par Ēģiptes vēstures arhīvu. Apbrīnojamākā tā daļa ir Seta I un Ramzesa II laikā celtā kolonnu zāle. Līdzās piramīdām tā ir iespaidīgākā Ēģiptes celtne. Zāle aizņem 5406m2, tā ir 102m plata un 53m gara. Lielās kolonnas sasniedz 23m augstumu, b
et to diametrs ir 3,7m. Pavisam zālē atrodas 134 kolonnas. Grīda telpās bijusi segta ar sudraba plāksnēm, bet ciedru koka durvis rotātas ar zelta apkalumiem. Griestos uz zila fona bija redzamas zelta zvaigznes un dievību simboli. Kolonnas bija krāsotas, arī sienas sedza krāsaini ciļņi. Sienas, kolonnas, obeliski klāti ar oficiāliem uzrakstiem. Šeit lasāmi ne tikai tradicionālie faraonu un dievu vārdi, bet arī vēsturisko notikumu apraksti, celtniecības darbu hronoloģija, karagājienu iespaidi. Uz vienas no Karnakas tempļa sienām var izlasīt poēmu par Ramzesa II cīņu ar hetiem pie Kadešas. Karnakas tempļa celtniecības sākuma posms saistīts ar slavenā arhitekta Ineni vārdu. Tieši Ineni uzcēla apkārt jau esošajiem vecajiem tempļiem varenu mūra sienu, kā arī tempļa iekšienē augstu kolonādi. Arhitekts izveidoja tādas tempļa fasādes, kas vēlāk kļuva tradicionālas, un to priekšā uzcēla augstus granīta obeliskus. Cauri samērā nelielajai ieejai varēja nokļūt pirmajā plašajā Kolonnu zālē, bet ar portikiem. Līdzās kolonnām bija redzamas varenas faraona Tutmosa I statujas. Neliels Vidējās valsts templītis organiski iekļaujas atvērtajā pagalmā, nemaz neizjaucot tā stila vienotību. Toties vēlākās piebūves, paplašinājumi un papildinājumi varbūt bija interesanti paši par sevi, bet vienoto tempļa stilu izjauca. Izņēmums ir vienīgi tā tempļa daļa, kas atradās pirms Ineni piloniem un ko cēla Amenhotepa III arhitekts.
Medicīna
Medicīnā bija pazīstama dažādu slimību diagnostika. Ārsti bija specializējušies atsevišķu slimību ārstēšanā. Lietoja dažādas zāles, ziedes, uzlējumus, mikstūras, sāļus, plāksterus, no ārstnieciskiem augiem izgatavotus pilienus. Daži ārstniecības paņēmieni pat saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, ieteikums kakla iekaisuma gadījumā elpot zāļu uzlējuma tva
ikus caur niedres caurulīti. Pazīstami daudzi traktāti un grāmatas par slimībām, cilvēka organismu, piemēram, grāmata, kurā aprakstīti 48 traumu veidi un to ārstēšana. Ēģiptes priesteri pētīja sirdsdarbību, pulsu, asinsriti. Veica arī operācijas, izmantojot dažādus ķirurģiskos instrumentus, kas tika pagatavoti no bronzas un speciāli slīpēti (piemēram, skalpeļi, zāģīši, šķēres utt.) Lai operāciju laikā slimais nejustu sāpes, lietots opijs - sāpju remdējoša narkotiska viela. Ēģiptiešu ārsti bija cieņā pat kaimiņu valstīs. Medicīna pārsvarā attīstījās un veidojās, balstoties uz praksi un pieredzi, kas uzkrāta, jau sākot ar pirmsdinastiju periodu. Bija arī maģijas elementi, bet salīdzinoši ar citu seno civilizāciju ārstniecību visai maz un pārsvarā slimības rašanās posmā: dēmoni un "ļaunie" dievi uzsūtījuši šo slimību, bet "labie" dievi - Tots, Izīda, Hors - palīdzējuši to izārstēt. Laika gaitā maģijas elementi medicīnā, pieaugot praktiskās ārstniecības lomai, acīm redzami samazinās. Tomēr, lai arī cik praktiski un zinātniski apmācīts bija ārsts, viņš vienalga bija un palika dievietes Sehmetas mags, cīnītājs pret noslēpumaino slimības ierosinātāju.
Matemātika
Senajā Ēģiptē praktiska nozīme bija ģeometrijai.
Ēģiptē lietoja decimālo skaitīšanas sistēmu, pazina svara, laukuma mērīšanu, spēja aprēķināt riņķa laukumu, nošķeltas piramīdas tilpumu, pat puslodes virsmas laukumu. Ēģiptiešu matemātiķi prata:
- riņķa līniju sadalīt 360 grādos
- pirmie, kas ievēroja attiecības starp perimetru un diametru (pi)
- aprēķināt trīsstūra laukumu un piramīdas, cilindra un puslodes tilpumu
- prata aprēķināt kuba virsmas laukumu
- ieviesa savdabīgas skaitļu zīmes. Garumu mēru apzīmējumus atvasināja no cilvēka ķermeņa - "elkonis" = 52,3cm, "elkonis" = 7 "plaukstas", "plauksta"
= 4 "pirksti"
- prata izvilt kvadrātsakni
- pārvaldīja ģeometriskās progresijas likumības
- izveidoja daļskaitļu sistēmu
Atsevišķas pamatzināšanas ēģiptieši bija apguvuši algebrā: viņi prata atrisināt vienādojumus ar vienu nezināmu lielumu, kuru dēvēja par "kaudzi", iespējams "graudu kaudzi". Slavenais sengrieķu matemātiķis Arhimēds esot pat braucis mācīties pie Ēģiptes priesteriem.
Sadzīve
Senie ēģiptieši bija vienota tauta, kas runāja vienā valodā. Starp dažādiem novadiem bija tikai nelielas dialektiska rakstura atšķirības. Ēģiptiešu valoda piederēja afraziešu valodu grupas atzaram. Pēc ārēja izskata ēģiptieši izcēlās ar slaidām ķermeņa proporcijām un tumši brūnu ādas krāsu. Sievietes bija nedaudz gaišākas. Laikam tas saistīts ar to, ka viņas pā
rsvarā nodarbojās ar mājas darbiem un mazāk laika pavadīja saulē, vairījās iedegt. Mati un acis visiem ēģiptiešiem bija melnā krāsā. Seja bija ļoti maz apmatota, atšķirībā no Priekšāzijas tautām, sevišķi bārdainajiem semītiem. Faraonu garās bārdas, kuras lietoja ceremoniju laikā un kas attēlotas daudzajās skulptūrās, bija mākslīgas. Tautas, kuras ienāca Ēģiptē kā klejotāji vai iekarotāji, parasti ātri asimilējās un neradīja īpašas izmaiņas ēģiptiešu izskatā. Parastie vienkāršo ēģiptiešu apģērba gabali bija gurnauts vai garš krekls. Dažreiz cilvēki strādāja pilnīgi kaili. Uz galvas nereti nēsāja galvassegu ar pagarinājumu, kas pasargāja kaklu no apdegšanas saulē. Visumā ēģiptieši bija dzīvespriecīga tauta, kas labprāt nodevās svētku svinēšanai un spēlēm. Tās līdzinājās arī mūsdienās pazīstamajām (kauliņu mešana, loto, dažādas galda spēles). Izrakumos ir atrasti dažādi spēļu priekšmeti, galdiņi, kauliņi. Brīvo laiku ēģiptieši pavadījuši, ne vien spēlējot spēles, bet arī stāstot pasakas, dažādus ceļojumu stāstus, piedzīvojumus, kas saglabājušies arī rakstītā veidā.
Mēbeles
Mājas interjers ēģiptiešiem parasti bijis ļoti krāšņs un bagātīgs. Iespaidīgas bija kolonnas, freskas, paklāji. Kad 1992.gadā pētnieki atklāja Tutanhamona kapenes, tika atrasti arī Ēģiptes Jaunās valsts lietišķās mākslas priekšmeti, starp tiem - mēbeles. Sensenais paradums sēdēt tieši uz zemes saglabājās arī Ēģiptē. Ir zināmas skulptūras, kas attēlo sēdošus cilvēkus. Un tomēr var droši apgalvot, ka mūsdienu mēbeles, kas domātas sēdēšanai,
radušās tieši Ēģiptē. Sākumā ēģiptiešiem bijuši tikai zemi ķeblīši un soliņi, kas norāda, ka viņiem līdzīgi kā citiem austrumniekiem paticis sēdēt sakrustotām kājām. Ķebļiem parasti bija virpotas kājas ar mākslinieciski noformētām stiprinājuma vietām. Tieši Ēģiptē radās saliekamais soliņš, un praktiski tā forma nav mainījusies līdz pat mūsdienām, ja nu vienīgi ēģiptiešiem tam bija bagātīgi rotātas dekoratīvas "dzīvnieku ķepiņas" kāju vietā, un arī sēdeklis bija bagātīgi rotāts. Šaurajās dienvidu ieliņās vergi savus kungus varēja pārvietot tikai uz nestuvēm, bet, nonākuši kaut kādā galapunktā, kungi apsēdās uz verga atnestā saliekamā soliņa. Tieši šāda saliekamā sola forma ļoti ātri ieviesās Senajā Grieķijā, kur teātrī sākotnēji nebija paredzētas sēdvietas. Tieši Ēģiptē radās sēdeklis ar atzveltni, kam šajā zemē bija loģisks pamatojums. Ēģiptiešu krēslu forma pirmo reizi paredz arī elkoņu atzveltnes. Stipri vēlāk, iespējams, tikai Jaunajā valstī rodas "zvēra" kājas. Tomēr vispārsteidzošākais Jaunās valsts krēslos ir mīkstais polsterējums sēdeklī. Protams, tas neparādījās uzreiz. Vispirms spilvens tika piešūts pie krēsla un tikai vēlāk radās prasme polsterēt. Ēģiptieši bija pirmie, kas pārstāja gulēt caurvējā uz netīrās grīdas un izgudroja gultu. Pirmās guļvietas bija pārnēsājamas (kaut kas līdzīgs nestuvēm uz kājiņām). Agrīnās gultas bija līdzenas, bez paaugstinājuma, tāpēc ēģiptieši izgudroja speciālu galvas atzveltni, izgrieztu no melnkoka. Pastāvēja trīs galdu veidi - ēdamgaldi, rakstāmgaldi un galdiņi - paliktņi. Ēģiptiešu lādes atgādināja sarkofāgu. Tām varēja būt ieapaļš vai divslīpju vāks. Ēģiptieši prata savas mēbeles konstruēt ar lineāla, cirkuļa un trijstūra palīdzību. Mūsdienu amatnieki nav izgudrojuši neko citu. Tiesa, instrumenti bija visai nepilnīgi. Ēģiptieši vēl nepazina ēveli un nemācēja virpot slēpjot atsevišķo detaļu salikuma defektus, mēbeli vispirms pārklāja ar biezu aizkrāsotāju, bet pēc tam krāsoja.
Cilnis
Apaļskulptūra nevarēja apmierināt visas ēģiptiešu mirušo kulta prasības. Tai palīgā nāca cilnis. Lai nevajadzētu bažīties par dubultnieka eksistenci, kad tuvinieki būs miruši un dāvanas neviens vairs nenesīs, uz mastabu un faraonu kapeņu tempļu sienām attēloja lauksaimniecības darbu ainas. Šīs ainas bija darinātas cilnī un sakārtotas
joslās. Ēģiptieši ticēja, ka pēc maģiskās formulas nolasīšanas tēlotie atveidi atdzīvosies un aizgājēja būs nodrošināts ar visu vajadzīgo - maizi, pienu, gaļu, drēbēm. Turpat bija tēlotas arī aizgājēju iemīļotās izpriecas un svarīgākie dzīves notikumi, jo tiem vajadzēja kuplināt mirušā viņpasaules dzīvi Visbagātākās darba procesu ainas sastopamas 5. dinastijas faraonu celtniecības darbu galvenā priekšnieka augstmaņa Tī kapenē. Tur nav nedz dievu, nedz pārcilvēcīgu būtņu atveidu, tur valda tikai mirušais, bezgala reižu atkārtots. Taisni izslējies un augstprātīgs, viņš attēlots vairākkārt lielāks par saviem padotajiem un mājiniekiem. Attēlos redzami cilvēki ejam, guļam, strādājam laukos, šķūņos, amatnieku darbnīcās. Senajā valstī iecienīts bija zemcilnis. Tam piemīt grafisks raksturs, tas tik tikko paceļas virs pamatnes, nedod ēnu un īstenībā ir uz kaļķakmens pārnests zīmējums. Zemciļņa kontūru izteiksmīgumu kāpina izkrāsojums. Fons parasti krāsots gaišās un siltās krāsās, vīriešu ķermeņi brūni, bet sieviešu - dzelteni, mati melni, tērpi balti. Sastopama arī zilā, zaļā un sarkanā krāsa. Citi toņi pavīd samērā reti. Vēlāk - Jaunajā valstī tiek it sevišķi iemīļots otrs ēģiptiešu ciļņa paveids, tā saucamais iedobtais cilnis. Iedobtajā cilnī figūru kontūras dziļi iecirstas akmenī, bet pati figūras virsma nedaudz iedobta uz iekšu.
Faraons
Faraona dzīve bija pilna ceremoniāliem norādījumiem, un tā bija sava veida nosacījumu verdzība, ko diez vai varētu saukt par laimīgu dzīvi. Gandrīz katrs faraona solis bija rituālu un priekšrakstu nosacīts. Pastāvēja uzskats, ka no tā, cik precīzi visas ceremonijas tiks ievērotas, būs atkarīga zemes labklājība, dievu labvēlība. Faraoniem bija ne tikai galms, bet Vēlākās valsts laikā arī harēms ar daudzām sievām. Nereti tajā nokļ
uva arī skaistākās vienkāršo ļaužu meitenes un verdzenes. Arī apgabalu pārvaldnieki centās atdarināt faraona galma paražas, veidoja savus galmus.
Kanons
Svarīga vieta mākslas darba izveidē bija kanonam - paņēmienu un normu kopumam, kas noteica mākslas darba formu, lai tā varētu attēlot valstiski nozīmīgu un dziļu reliģisku saturu. Par kanonisku paraugu uzskatīja arī sevišķi izdevušos mākslas darbu. Tādu, kas, pēc ēģiptiešu domām, bija tuvs pilnībai, derīgs atdarināšanai. Daudziem tēliem bija simbolisk
a nozīme. Tos nevar izprast, ja nezina dziļāko, simbolisko jēgu. Piemēram, dzīres varēja nozīmēt arī pārējo Ozīrisa valstībā, kas saistījās ar dievišķa reibuma stāvokli. Papirusa audzes tēloja viņpasaules purvus. Krokodilu un pīļu medības - ļaunu garu vai kaislību padzīšanu. Zivs tīklā simbolizēja cilvēka likteni. Kobra - valdnieka varu un gudrību. Tās attēlojums atradās uz faraona kroņa. To uzskatīja par dieva aci. Lotosa zieds simbolizēja Augšēģipti, papiruss - Lejasēģipti. Visbiežāk sastopamais simbols Ēģiptē bija anhs jeb ēģiptiešu krusts, kas nozīmēja dzīvi un mūžību. Ozīrisam par godu tika celtas kolonnas džedi, kas simbolizēja viņa augšāmcelšanos. Daudzas detaļas saskaņā ar kanonu varēja attēlot nosacīti un stilizēti. Tas raisīja skatītāja fantāziju. Taču, lai varētu izprast attēloto atbilstoši iecerei, bija nepieciešama arī iepriekšēja sagatavotība. Parādības vai tēla klātbūtni, kas zīmējumā nebija redzami, attēloja ar kādu raksturīgu detaļu. Koku vietā bija redzamas to lapas, par putnu klātesamību liecināja spalvas. Bieži viena un tā pati aina ietvēra kādas norises dažādus laika momentus. Nereti parādību attēloja no dažādiem skata punktiem. Cilvēka figūra tika attēlota šādi: galva profilā (no sāniem), acis no priekšas, kājas profilā, bet pleci, rokas pretskatā. Acis parasti palielināja, jo pastāvēja uzskats, ka tās atklāj cilvēka dvēseli. Putnu dažreiz zīmēja profilā, bet asti - it kā skatoties no augšas. Šajā paņēmienā izpaudās vēlēšanās attēlot parādības kopumā, telpiski, no visām pusēm. Māksliniekiem bija jāievēro speciāli izstrādātas pamācības un norādījumi, kas tika apkopoti speciālās grāmatās. Tas, no vienas puses, ierobežoja, bet, no otras puses, veicināja izdomu un nostiprināja tradīciju, vienotu stilu. Visbiežāk mākslas darbu neveidoja viens cilvēks, bet mākslinieku un amatnieku grupa. Turklāt šādas grupas ietvaros pastāvēja darba dalīšana. Ar kanona palīdzību varēja attēlot cilvēku kārtu un profesiju atšķirības, viņu vietu sabiedrības sistēmā. Katram sabiedrības slānim mākslas darbos bija savs raksturīgais apģērbs. Faraonu parasti attēloja vairākas reizes lielāku par padotajiem vai ienaidniekiem. Bija jāuzsver valdnieka dievišķais spēks, gudrība, mūžīgā jaunība. Kompozīcijā faraonu novietoja kopā ar dieviem kā tiem līdzīgu. Mirušo skulptūrām bija raksturīgas statiskas pozas, saskaņā ar pieņemtajām normām novietotas kājas un rokas. Vīriešu figūras krāsoja sarkani brūnas, sieviešu - dzeltenas. Mati bija melni, apģērbs parasti balts. Raksturīgs bezkaislīga sejas izteiksme, skats vērsts tālumā, it kā jau skatītu neredzamo viņpasauli. Kanons nemainījās gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi. Laicīga rakstura darbos bieži parādās motīvs, kas tēlo katra ēģiptieša sapni par savrupmāju ar dārzu un dīķi koku paēnā. Ēģiptiešu skaistuma ideāls bija 13 gadu vecas meitenes slaidais stāvs, kas attēlots neskaitāmās freskās un zīmējumos.
Kapenes
Ēģiptes senās arhitektūras apbrīnas vērts meistardarbs bija piramīdas. Tās "apaugušas" ar leģendām un jau izsenis dēvētas par vienu no pasaules brīnumiem. Pēc savas funkcionālās būtības piramīdas bija faraonu kapenes, un tām bija jānodrošina valdnieka, kurš pēc savas nāves kļuva par daļu no paša saules dieva Ra, mūžīga dzīvošana. Tās cēla no monumentāliem, perfekti apstrādātiem akmens kvadriem, iekšpusē ierīkojot veselu
gaiteņu sistēmu, kas savienoja apbedījuma kameru ar pārējām telpām, kas paredzētas nelaiķim līdzi dotajiem priekšmetiem, dārglietām, laupītāju maldināšanai, vēdināšanai un citiem nolūkiem. Lai gan laiks darījis savu un slīpētās, no vienas vietas ar hieroglifiem norakstītās marmora plāksnes, ar ko bija apdarināta piramīdas ārpuse, vairs nemet debesīs žilbinošus saules atstaru kūļus, piramīdas atstāj iespaidu ar savu monumentalitāti, precizitāti, dievišķu harmoniju (gandrīz 150 metru - tas atbilst 40 stāvu mājas augstumam) un īpašu noslēpumainības auru. Simboliski piramīda ir pasaules kalna modelis: tās pamatne simbolizē zemi, 4 malas - četras debess puses, bet vertikāle - zemes un debesu dialogu. Piramīdas nebija vientuļas, tās veidoja celtņu kompleksu, kurā ietilpa lūgšanu telpas, tempļi, pagalmi, pavadoņpiramīdas un mastabas, kurās apglabāja faraona piederīgos. Mastaba ir milzīga akmens sola formā no dūņu ķieģeļiem celta kapene ar plakanu virsmu. Šahtas dibenā parasti atradās apbedījumu kamera. Ziedojumus un ēdienu mirušā dvēselei nolika virszemes telpā. Šo procesu pa caurumu sienā uzraudzīja mirušā cilvēka "dubultnieks" - viņa statuja, kas novietota blakus telpā. Jaunās valsts laikos drošības nolūkos faraonus sāka apglabāt klinšu kapenēs. Tās bija maskētas un ne tik viegli atrodamas: pazīstamākā - faraona Tutanhamona apbedījuma vieta, kura bija vismazāk izlaupīta.
Mūmija
Mūmija ir mirušā ķermenis, kas speciāli sagatavots ilgai saglabāšanai. Tā kā cilvēka ķermenis tika uzskatīts par gara mājvietu, tam pievērsa sevišķu uzmanību gan dzīvam esot, gan it sevišķi, sagatavojot to nāvei - balzamējot un mumificējot. Balzamēšanai bija vairāki veidi atkarībā no personas maksātspējas. Augstmaņu un faraonu balzamēšana ilga vairākas nedēļas un prasīja augstu meistarīb
u. Katrs no balzamētājiem pārstāvēja kādu dievību. Darbu vadītājs uzlika sev Anubisa šakāļa masku. Iekšas tika izņemtas un mumificētas atsevišķos traukos ar vāciņiem. Ķermenis tika turēts īpašā (natrona) maisījumā, tad satīts ar auduma gabaliem un sveķiem. Mūmijas pēc balzamēšanas varēja glabāties tūkstošiem gadu. Ēģiptieši ticēja, ka cilvēks pēc nāves dzīvo citā pasaulē, ja ķermenis tiktu iznīcināts, tad tā gars nevarētu dzīvot viņpasaulē. Tāpēc ēģiptieši centās saglabāt mirušā ķermeni cik labi vien mācēja. Vispirms ēģiptieši pilnībā iztīrīja ķermeni, tad ķermenim tika uzšķērsts vēders un izņemti iekšējie orgāni. Galvenokārt tie bija: plaušas, aknas, zarnas un kuņģis. Šīs iekšējās ķermeņa daļas tika ietītas apsējos un saliktas traukos, kuri tika cieši noslēgti. Tālāk ķermenis tikai žāvēts ogļskābā nātrija sāļu gultā, tikai pēc 40 dienām tas tika ieziests ar smaržvielām un eļļām. Tikai tad mūmijas bija gatava ietīšanai apsējos. Uz mūmijas tika uzlikta apzīmēta maska un tad mūmija bija gatava likšanai zārkā. Viss process ilga 70 dienas. Ir vēl viens mumificēšanas rituāla beigu variants. Ēģiptieši beidza mirušo apbedīšanas rituālu aprokot mūmiju karstās Ēģiptes tuksneša smiltīs. Ķermenis tika ievietots seklā kapā verga pozā, ēdiens un vērtīgās lietas tika novietotas blakus ķermenim un tas viss apbērts ar smiltīm. Akmeņi tika novietoti pašā augšā kā kapa zīmes, lai pasargātu kapu no šakāļiem un citiem savvaļas dzīvniekiem. Tā kā ķermenis bija apbērts ar smiltīm un pasargāts no jebkādas ūdens iekļūšanas kapā, tas bija droši pasargāts no trūdēšanas.
Sarkofāgs
Sarkofāgs ir akmens zārks.
Sfinksa
Akmens tēls ar cilvēka galvu un lauvas ķermeni. Viens no Ēģiptes senākajiem simboliem ir sfinksa. Tā simbolizēja faraona varenību. Sfinksām nereti bija valdošā faraona sejas vaibsti. Sfinksas sastingušā seja atstāj hipnotizējošu iespaidu, tāpēc ieguva noslēpumainību un mīklainību.
Hatšepsutas templis Deirelbahrā
Hatšepsutas klinšu templis celts Jaunās valsts laikā. No Nīlas piekrastes uz valdnieces templi veda sfinksu aleja. Akmens skulptūrām bija raksturīgi faraones vaibsti. Templi veido vesels komplekss ar terasēm, mākslīgajiem dārziem, un ap 200 dievu statuju tajos. Pati svētnīca izcirsta klintīs.
Nofretete
Nofretete, varenā faraona Amenhotepa IV (Ehnatona) sieva. Tās skulptūra ir Jaunā stila darbs, kas priekšroku dod reālistiskajam atveidojumam salīdzinājumā ar nedzīvajām un sastindzinātajām formām iepriekšējā perioda mākslā. Tēlam raksturīga sievišķība, inteliģence un savas vērtības apziņa.