Citēts no: A.Lorbēra, Olimpiskās sacīkstes. Rīga, Ģenerālkomisijā pie akc. sab. Valters un Rapa, 1927.

Ievadam.

Olimpiskās sacīkstes notikušas periodiski Grieķijā jau sirmā senatnē. Pirmās olimpiskās sacīkstes atzīmē ar 776. gadu priekš Kristus. Visa grieķu tauta ar lielu sajūsmu un nopietnību gatavojās uz šīm sacīkstēm, kuras tad arī izvērtās par visas tautas svētkiem. Uzvarētāji tika lietišķi godināti un visa tauta bij lepna uz viņiem un jo sevišķi viņu dzimtene. Šīs sacīkstes grieķus pārvērta par stipri varonīgu un kareivisku tautu. Grieķijas vēsture ir bagāta ar savu tautas dēlu īpatnībām.
1895. gadā Francijā atlētiskās sportu biedrību apvienības ģenerālsekretārs barons de Coubertin mēģināja atjaunot olimpiskās sacīkstes, modernizējot un pārveidojot pašas sacīkstes, ignorējot pa daļai arī vecās grieķu tautas parašas. 1896. gadā Atēnās tika noturētas pirmās atjaunotās olimpiskās sacīkstes. Pāris gadus atpakaļ 1924. gadā Parīzē notika jau pēc skaita septītā olimpiskā sacīkste. Šinī sacīkstē piedalījās arī Latvija, deleģēdama uz Parīzi savus labākos sportistus.
Šī grāmatiņa domāta mūsu sporta mīļotājiem, sporta biedrībām, skolām un armijai, kuru grāmatu krātuvēs tai gan nevajadzētu trūkt. Sportisti tanī atradis vienu otru lietišķu aizrādījumu - padomu un garīgu atpūtu pēc beigtiem treniņiem un sacīkstēm, kā arī jaunu iedvesmu turpmākām cīņām. Jaunatnē mums jāmodina mūsu senču varoņu gars, tai jābūt garīgi un fiziski stiprai. Lai atceramies sen dzirdēto parunu - veselās miesās mājo vesels gars, kura vienmēr dveš to īsto patiesību un kurai piekrituši ne tikai grieķi, bet arī pārējās tautas. Tādēļ lai audzinām mūsu dēlos un meitās patiku uz sportu.
Arī skolām grāmatiņa būs noderīga vienu otru reizi stundās pie seno grieķu vēstures pāriešanas, tā palīdzēs skolēniem tuvāki iepazīties ar šīs tautas parašām un īpatnībām.

III. Kāda goda pilna aizceļošana.
Bij 35. Olimpiādes pirmais gads. Hekatombu mēnesis, mūsu jūlija mēnesis, tuvojās lieliem soļiem. Šā mēneša beigās vajadzēja notikt tām sacīkstēm, uz kurām bij saaicinātas visas Grieķijas tautas Olimpijā.
Kādā jūnija mēneša beigu siltā rītā Rodas ostas ielas un laukumi ņudzēt ņudzēja no ļaudīm. Un šis pūlis stumdījās un grūstījās, viens mina otram uz kājām un laiku no laika atskanēja lamu vārdi, kā tas parasts lielākās ļaužu sapulcēs. "Muļķi, uzmanies taču!"
"Mežoni, ko tu grūdies ar elkoņiem man sānos !"
"Kas tev par daļu ?"
"Man būtu maz daļas ar tavu noliesējumu, ka tavi kauli man nedurtos krūtis."
Laiku no laika kāds jocenieks iekliedzās stiprāki kā citi, uz ka viss šis pūlis apklusa un tapa uzmanīgs, visu skati vērsās uz vienu un to pašu pusi. "Tur viņi ir, tie ir viņi!"
Bet pēc dažām sekundēm klusuma un uzmanības čala sākās atkal no jauna.
"Skaties," sacīja kāda māte uz savu bērnu, kuru tā uz rokām bij pacēlusi pār šo galvu jūru, "vai tu redzi svēto kuģi? Masti un rājas apvīti puķēm, pat airi, tu nekad neredzēsi neko skaistāku!"
Beidzot iestājās galīgs klusums, pārtraukts vienīgi no heroldu tauvu skaņām.
Ar katru brīdi skaņas tapa skaidrākas, kareivji, stāvēdami divās rindās ielas vidū, nesaudzīgi atgrūda atpakaļ nepacietīgo, redzēšanas kāro pūli.
Piepēši sacēlās milzīga klaidoņa, kurai piemaisījās dažādi atsevišķi kliedzieni, briesmīgs, ķērkstošs apsveikums gaidītai procesijai.
Un aiz taurētājiem nāca no priekā starojoša Scillisa vadīta Rodas salas delegācija, kuras pirmajā rindā starp Skopasu un Alkamenu atradās gans Diagorass.
Archonti, kuri to sagaidīja pie ostas, devās tai pretī. Viņu priekšnieks tiem turēja sajūsminātu runu, kura nobeidzās ar sekošiem vārdiem:
"Ejiet, Rodas salas bērni, ejiet uz kontinentu gūt laurus, uz kuriem tēvzeme būs lepna uz visiem laikiem. Viņa ir mūsu visu māte, un gods, kuru jūs tai sagādāsiet, atstaros atpakaļ uz mums visiem. Tādēļ mēs no visas sirds jums novēlam, ka jūs pārnāktu kā uzvarētāji."
Tad, priesteriem uzkāpjot uz altāra, kurš bij uzcelts pie kuģa tauvas, nesot upurus visiem Olimpa dieviem un izlūdzoties no tiem priekš delegācijas laimīgu pārbraukšanu un labus panākumus, atlēti ar savu pavadonību pārgāja pār vieglo tiltu, kurš savienoja kuģi ar cietzemi. Airētāji ieņēma savas vietas uz kādu komandanta dotu mājienu visi airi uz reizi sakustējās, un puķotais kuģis lēnām izpeldēja no ostas, sveicināts ar dziesmām un kliedzieniem, ar kuriem pūlis savukārt izsacīja savus novēlējumus tiem, kuri devās ceļā uz cīņu priekš viņa.

VII. Lielā diena.

Lielā ar nepacietību gaidītā diena beidzot bij pienākusi, un svētki sākās pēc visiem reliģiskiem priekšrakstiem.
Šo rītu gar skriešanās laukuma pakāpieniem, uz kuriem nevienu vietu vairs nevarēja atrast tukšu, procesijā pagāja garām delegācijas viena pēc otras, pie kam taurētāji pūta svētku meldijas. Tad viņas nostājās tās tribīnas priekšā, kuru savās izrotātās svaidītās tērpās bij ieņēmuši Hellanodici.
Šo priekšnieks piecēlās un uzrunāja delegācijas ar parastiem vārdiem :
"Kad jūsu uzcītība vingrinājumos jums ir izpelnījusies to godu parādīties uz Olimpiskām sacīkstēm, kad jūs sevim nevariet pārmest nekādu nekrietnību, nekādu gļēvulību, tad paliekiet šeit droši; bet kad jūs neesiet tādi, kādus mēs jūs prasam, tad atkāpjieties."
Tā kā neviens nebij atkāpies, tad atlēti gāja procesijā garām kādam heroldam, kurš, uzlikdams roku uz viņu galvas un ar skaņu balsi izsaukdams viņa vārdu un dzimteni, vaicāja katram no tiem:
"Vai atlēts, kurš šeit stāv, savos tikumos ir nevainojams vai viņš nav ne vergs, ne zaglis ? Katrs pilsonis, kurš zinātu kaut kādu iemeslu kas viņam liegtu ņemt dalību pie sacīkstēm, tiek lūgts darīt to tūliņ zināmu."
Pēc šī pārbaudījuma, kurš nevienu no pierakstītiem atlētiem neizslēdza, herotds no jauna izsauca viņu vārdus, uzskaitīdams pie tam tā cīņas, uz kurām katrs no viņiem bij ieteicies:
Tad, pēc šī atkārtojuma, tie atlēti, kur nebij pierakstīti pirmajam pārbaudījumam, atkāpās ārpus skriešanās laukuma, nogaidīdami, kamēr pienāktu viņu rinda stāties priekšā žūrijai.
To starpā, kuri bij uzaicināti palikt uz skriešanās laukuma, atradās Alkamens.
Pirmais pārbaudījums, kas bij jāiztur, bij dalika. Tā pastāvēja iekš tā, ka, apkrāvušamies ar tā laika ieročiem, vajadzēja noskriet septiņreiz garāku gabalu par skriešanās laukumu, kurš bij taisnstūris divisimti vienpadsmit metru garumā un trīsdesmit divi metri platumā.

 

Citēts no : K. Kolobova un H. Ozerecka, Olimpiskās spēles. Rīga, LVI, 1960.

 

Grieķijas dienvidos, Elidas novada, strauts Kladejs, savienojoties ar upi Alfeju, norobežo no rietumiem un dienvidiem nelielu ieleju. Šajā ielejā, ko senatnē iekļāva ar mežiem apauguši pakalni, atradās Olimpija. Tā nebija pilsēta. Daudzie tempļi, altāri, priesteru mājokļi, nodarbību telpas atlētiem, - lūk, arī visas Olimpijas celtnes. Tās pastāvīgie iedzīvotāji bija vienīgi kulta kalpotāji.
Septiņi ceļi savienoja 0limpiju ar grieķu pasaules pārējiem apgabaliem. Uz diviem no tiem valdīja sevišķa rosība. Galvenais ceļš - svētais jeb t. s. olimpiskais - sākās Elidas pilsētā un virzījās 55 km pa līdzenumu, šķērsojot vispirms auglīgus laukus, bet pēc tam aizlokoties gar nelielu ezeru ar dzidru ūdeni. Pie Letrinas pilsētiņas, 25 km attālumā no Olimpijas, ceļš pievirzījās Alfeja Artemidas templim. Šeit senos laikos atradās Piera fontāns, kura dzidrajā avota ūdeni mazgājās olimpiskajām spēlēm izraudzītie tiesneši. Nokāvuši jaunu meža cūku, viņi zvērēja dieviem, ka E l i d a - galvenā pilsēta tāda paša nosaukuma apgabalā Peloponēsas pussalā. Šai pilsētai ilgus gadus bija tiesības rīkot olimpiskās spēles.
Precīzi izpildīs savus pienākumus. No šejienes, sekojot Kladejam gar labo krastu, bet vēlāk šķērsojot strautu, ceļš sasniedza Olimpijas ziemeļrietumu vārtus.
Otrs ceļš, kaut arī īsāks, nebija tomēr mazāk iecienīts par olimpisko. Pie šī ceļa nelielajā apdzīvotajā vietā Heraklejā, 5 km attālumā no Olimpijas, atradās slavenais avots, kas, kā stāsta kāda teika, esot spējis izārstēt no visām kaitēm ļaudis, kas gremdējušies tā ūdeņos. Pie tilta pāri Kladejam šis ceļš savienojās ar olimpisko ceļu.
Svēto Olimpijas apvidu, kur bija koncentrēti visi tempļi un vairums altāru, sauca par Altini birzi. Slavenākie grieķu mākslinieki, tēlnieki un arhitekti gādāja par tā izdaiļošanu. Svētā apvidus robežās harmoniski viens otru papildināja slavenu grieķu meistaru darinātie pieminekļi un statujas. Olīvas un platānas maigi apēnoja saulē apžilbinoši mirdzošās statujas.
Senos laikos Olimpija nav bijusi bagāta ar ūdeni. Taču vēlāk - IV gadsimta beigās un sevišķi Romas virskundzības laikos šeit veikti īpaši apūdeņošanas darbi. Izdarot izrakumus, atsegtas 125 apūdeņošanas ierīces - kanāli, ūdensvadi, ūdens krātuves un peldētavas. Ziemeļu ūdens tika uzkrāts sevišķos rezervuāros, lai to karstajai, sausajai vasarai.
Senos laikos Altes rietumu daļā atradās tūkstošiem pieminekļu, kolonu un triumfa ratu, kā arī bronzas, kaļķakmens un marmora statujas, kas bija celtas par godu dieviem, varoņiem un olimpiskiem.
Vairākas koku ieskautas alejas veda uz tempļiem un ziedokļiem. Šeit tās savienojās ar lielo «Procesijh ceļu», kas sākās pit: Altes ziemeļrietumu vārtiem. Šis ceļš virzījās Elidas valsts padomes ēkai - hritanejam. Celtnes centrā bija kolonām iežogots pagalms ar ziedokli, kur visu gadu dienu un nakti dega Olimpijas svēta uguns. Šajā pagalmā, tā sauktajā «dzīru telpā». Elidas padomes locekļi spēļu noslēgumā rīkoja mielastu par godu uzvarētājiem. Pagalmam piekļāvās vairākas nelielas telpas, arī tajās bija pa mazam ziedoklim. Šeit alometās Olimpijas godaviesi. Tālāk ceļš noveda pie senā Hēras tempļa, ko greznoja ozolkoka durvis no ziloņkaula izgatavotas statujas - Hēra uz troņa un viņai blakus Zevs. Šajā pašā templī atradās slavenā grieķu tēlnieka Praksitela veidotais ķermenis ar zīdaini Dionīsu uz rokām.
Talāk «Procesiju ceļš» virzījās garām piecstūrainajai svētnīcai Pelopionam. Tās centrā pie altāra bija novietota seno Mikēnu valdnieku ciltstēva Pelopa statuja. Viņa vārdā par Peloponēsu nosaukta visa pussala. Upurējot dieviem, grāvī altāra priekšā tika nokauts melns auns. Kā vēsta sena teika, Pelopa kapa vietas tuvumā rīkotas pirmās sacensības. Tas bijis olimpisko spēju pirmsākums.
Apejot Pelopionu, ceļinieki varēja nokļūt pie Zeva, kas sīki aprakstījis Olimpiju, «priesteri nesa šurp pie Pritaneja zicdokļa savāktos pelnus un, sajaucot tos ar Alfeja ūdeni, uzzieda šos pelnus uz altāra.» -«Saslapināt pelnus ar kādu citu ūdeni nebija atļauts tālāk piezīmē Pausanijs, «un tāpēc tiek uzskatīts, ka no visām upēm Zeva sirdij vistīkamākā ir Alfejs.» No pelniem veidotais altāris ar katru gadu palielinājies un savu apmēru ziņā pārsniedzis visus pārējos Grieķijas altārus. Pēc priesteru domām, tas liecinājis par ticīgo centību un upuru daudzumu, kas veltīti olimpiskajam dievam.
Dzīvnieki tika nogalināti uz apakšējās terases. No turienes nokauto, upurēšanai sagatavoto dzīvnieku pa pelnos iecirstiem pakāpieniem nogādāja uz augšēja te
Spēles aizņem trīs no piecām svētku dienām, misija desmit personu sastāvā, ko izraudzīja speciāli katrai olimpiādei no Elidas pilsētas aristokrātu ģimenēm, savus pienākumus sāka pildīt jau 10 mēnešu pirms svētkiem.
Helanodli sekoja, lai olimpisko spēļu noteikumi tiktu stingri ievēroti. Lūk, daži no šiem notikumiem.
l. Vergi un negrieķi spēlēs nevar piedalīties.
2. Aizliegts piedalīties spēlēs tiem, kas kādreiz sodīti tiesā.
3. Aizliegts piedalīties arī tiem, kas pieķerti negodīgā rīcībā izdarījuši amorālus pārkāpumus.
4. Ikvienam dalībniekam savlaicīgi jāpieteicas, noteikti laikā jāveic 30 dienu treniņš Elidas ģimnāzijā un ar zvērestu svinīgi jāapliecina, ka viņš ir pilsonis un ievēros visus sacensību noteikumus.
5. Dalībnieki, kas aizkavējas, spēlēs nevar piedalīties.
6. Sievietes svētku laikā Olimpijā nedrīkst rādīties. Par to viņām draud nāves sods.
7. Sacensību laikā treneriem jāuzturas speciālās telpās blakus stadionam. Viņiem jābūt pilnīgi kailiem.
8. Aizliegts nogalināt savu pretinieku.
9. Aizliegts pielietot neatļautus paņēmienus.
10. Katru, kas mēģina uzpirkt tiesnešus, soda ar pletni.
11. Aizliegts uzsākt strīdu ar tiesnešiem.

Par ikvienu šo noteikumu pārkāpumu draudēja naudas sods. Noteikumu pārkāpēja ģimene un pat pilsēta bija atbildīga par soda naudas savlaicīgu samaksu.
Sacensību dalībnieki ieradās no dažādām vietām, pat no visdažādākajiem senās Grieķijas novadiem. Pa lielākai daļai tic bija pilsētu turīgākie civiliedzīvotāji. Piedalīšanās sacensības izmaksāja dārgi. Tikai ļoti bagāti cilvēki varēja iegādāties, piemēram, sacensībām hipodromā nepieciešamos sacīkšu ratus un zirgus. Lai varētu veikt sagatavošanos spēlēm, bija jātrenējas katru dienu visus četrus gadus, t. i., jādzīvo nestrādā jo tādu iespēju, protams, nebija zemniekiem un pilsētu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Tāpēc hipodromā sacentās tikai slaveno un bagāto piederīgie, bet stadionā - pārstāvji no turīgo ļaužu kārtas.
Pieteikšanās bija jāizdara savlaicīgi - gadu iepriekš. Visi kandidāti, izņemot iepriekšējo spēļu uzvarētājus, bieži vien ieradās Elidā krietni agrāk pa- obligāto 30 dienu termiņu, lai varētu izmantot slaveno Elidas treneru palīdzību.

Dzejnieks Sofokls savā traģēdijā apraksta drausmīgo katastrofu, kuras laikā dūrās astoņi no desmit startējušiem ratiem, un tā viens no dalībniekiem sacensību beidza neievainots.

No vietas šīs, kad lozes bija izvilktas
Un rīkotāji novietoja divričus,
Tie aizlaižas pēc signāla un zirgus triec,
Gan grožus pievelkot, gan skaļi mudinot.
Visapkārt zirgu dipoņa, klab divriči,
Un pāri skrejceļam kūp gaisā putekļi.
Drīz sajūk kārtība; vairs zirgu nesaudzē,
Ar dzenuļiem tos triec, lai priekšā aizsteigtos
Tam braucējam, kas blakus vada kumeļus.
Drīz pleci važonim un loki riteņiem
Ar putām pārklājas un zirgi sprauslāt sāk.
Bet viņš, gar pagrieziena stabu virzoties,
Ar rumbu skāra to, jo straujāk aizlaidās
Zirgs labējais, kad kreiso centās savaldīt.
Vispirms pa ceļu rati taisni virzījās,
Bet pēkšņi ainijieša straujie kumeļi,
Jau sesto apli skriedami vai septīto,
Pa labi novirzās un virsū uzdrāžas
Ar savām pierēm barkajieša divričiem.
Bet tūdaļ pārējie cits citam virsū krīt
Un zemē nogāžas; tad Krīsas ieleja
Ar sadragāto ratu drumslām piepildās.
Kāds atēnietis, būdams manīgs divričnieks,
Pa labi atraujas un sānis novirzās
Un zirgu sastrēgumam garām aizlaižas.
Ar saviem divričiem aiz viņa Orests brauc
Vispēdējais, jo uzvaru grib beigās gūt.
Bet, redzot atēnieti sveiku, veselu,
Ar pātagu tas savas ķēves slānīt sāk,
Tās steidzinot, lai panāktu šā pajūgu.
Kad abi līdzās sanāca ar kumeļiem,
Viens otram tūdaļ pirmo vietu atraut steidz...
Kad priekšpēdējais aplis bija droši veikts,
Viņš, pārdrošnieks, kaut stingri ratos stāvēdam,
Bet kreisā zirga grožus brīvāk palaidis
Un griezties piemirsis, ar asi stabu skar.
Tad rata rumba pēkšņi drumslās sagāžas;
Zem ratiem paklupis, viņš siksnās stingrajās
Drīz sapinas; ar pakritušo braucēju
Uz priekšu ķēves aizlaižas pa skrejceļu.
Kad tauta redz, ka varonis pa zemi slīd
Zem divričiem, tā skaļi vaid par jaunekli,
Ka šādi varoņdarbi nes tam nelaimi.

OLIMPISTKO SPĒĻU NORISE

Pirmā svētku diena bija veltīta dažādām sagatavošanās ceremonijām un upurēšanai. Sacensību dalībniekiem treneru un draugu klātienē bija jāiztur svinīgā pārbaude. Viņi sapulcējās pie Zeva, ar zvērestu sargāja statujas, kur pēdējais bija auļot ar zobenu labajā rokā - par brīdinājumu krāpniekiem, viltus zvēresta devējiem. Zevam tika upurēta cūka, un sacensību dalībnieki solījās nepielietot uzvaras sasniegšanai neatļautus paņēmienus Dieva priekšā atlēti apliecināja, ka viņi desmit mēnešus atbilstoši senajām, cienījamām lielo svētku tradīcijām. Pēc tam uzstājās tiesneši. Viņi savus lēmumus pieņems, būdami nepiekukuļojami.
Lai informēto nokrāsota dēļa tika atzīmēti sacensībās pielaisto atlētu vardi.
Visu šo dienu atlēti, viņam noderīgie un draugi izdarījuši upurēšanu un priekšā, kurus viņi uzskatīja par saviem aizstāvjiem.
Upuri tika nesti arī pie iepriekšējo olimpiāžu uzvarētāju statujām. Liela piekrišana bija pareģiem un orākuliem.
Turpmākās dienas bija veltītas sacensībām hilodromā un stadionā.
Stadions atradās uz Krona pakalnu grēdas tās atzarojumiem, austrumos. Tā izveicināšanā bija ņemtas vērā vietējas apvienības. Īpatnības - līdzenums, kurā atradās pats stadions, un kalnu nezes, kas tika izmantotas skatītāju vietu iekārtošanu Kalnāja austrumu un rietumu atzarojumi tika nolīdzināti tā, ka garumā izstieptais stadions ieguva parceļ veidu. Dienvidu pusē atnestās zemes masas izveido gar stadionu plakanu uzbērumu. Iznāca iegarena arēna ar skatītāju vietām ziemeļos un dienvidos, savukārt skatītāju vietām uzbēruma ārējā malā bija no, ļoti goda trijliīji un kārtis ar tajās uzkārtu pilnu karavīra apbruņojuma; tetrītla pat bruņu cepures ar pārejošām spalvām. Tās bija kara trofejas, ko katra, kas bija uzvarējusi savus ienaidniekus, veltīja Zeva.
Šajā nolūkā, t. i., novietošanai Olimipijā, tika izraudzītas visdārgākās un skaistākās bruņas.
Daži vienlaicīgi atbalstoties ar kāju pret viņa vēderu spējā trieciena ietekmē pretinieks tad nokrita zemē un palika guļot neizdevīgā pozā.
Vislielāko slavu Olimpijā iemantoja atlēti, kas vien laikus guva uzvaras pankratijā un dūru cīņā, t. i.; divos visgrūtākajos sporta veidos. Šādu uzvarētāju vārdus atzīmēja nevis kopējos, bet sevišķos sarakstos, un viņi tūliņ kļuva pazīstami visā Grieķijā. Taču šie saraksti bija ļoti īsi, jo pankratija un dūru cīņas sacensības notika vienā un tajā pašā dienā. Mūsu ēras II gadsimtā, t. i., gandrīz 1000 gadus pēc tam, kad sāka rīkot olimpiskās spēles, šādā uzvārētāju sarakstā bija atzīmēti tikai deviņu atlētu vārdi.
Skrējiens kaujas tērpā. Ar skrējienu kaujas tērpā, noslēdzās olimpiskās spēles. Bija jānoskrien divi stadiji (366 m) kaujas tērpā. VI gadsimtā pirms mūsu ēras sacensības dalībnieki skrēja, ģērbušies hoplīta apbruņojumā - ar vairogu, galvas segu, šķēpu un ceļgalu aizsargiem. Pakāpeniski noteikumi tika grozīti atvieglojot skrējienu. IV gadsimtā pirms mūsu ēras atlēti skrēja, ņemot līdzi tikai vairogu.

UZVARĒTĀJI

Uzvarētājs kļuva slavens jau tūliņ pēc sacensības. Stadiona vidū iznāca izsaucējs un paziņoja uzvarētāja vārdu, viņa tēva vārdu un dzimtās pilsētas nosaukumu. Atlēts vai sacīkšu ratu īpašnieks piegāja pie helanodika, un tas apbalvoja viņu ar olīvu lapu vainagu. Lapas vainaga darināšanai tika ņemtas no Zeva tempļa apkaimē savvaļā augoša olīvu koka, ko sauca par «skaisto vainagu olīvu». Zarus ar zelta sirpi nogrieza zēns, pēc izcelšanās grieķis, kura vecāki vēl bija dzīvi. Vainagus novietoja uz trijkāja. V gadsimtā pirms mūsu ēras veco dzelzs trijkāji nomainīja galds, kas bija izgatavots no ziloņkaula un sudraba. Galda izgatavotājs bija toreiz slavenais mākslinieks Kolots. Galds glabājās Hēras templī.
Piederīgie, draugi, tautieši, cienītāji - pazīstami un nepazīstami - apsveica uzvarētāju, meta viņam ziedus, ielenca viņu, nesa uz pleciem. Slavenais rodietis Diagors, kas pats kādreiz bija olimpioniks, atveda uz Olimpiju divus dēlus, un abi tie izcīnīja uzvaras. Jaunekļi vainagoja savu tēvu un triumfējot nesa viņu uz rokām pa stadionu. Sajūsminātie skatītāji apmētāja viņus ziediem un sauca: «Mirsti, Diagor! Mirsti, tāpēc ka tev nav vairs ko vēlēties dzīvē!»
Vakarā, pilnam mēnesim uzlecot, sākās skaļa līksmošana un dziedāšana. Uzvarētāji un viņu draugi ar vainagiem galvā jautri devās uz Alti, vispirms pavadīja cīnītāju pulks, flautas pavadībā dziedot grieķu dzejnieka Arhiloha seno triumfa dziesmu:
Tēnella! Slaca tev, Herakls varenais, Kas sacīkstēs uzvaru guva. Slava tev un Jolajam, abiem šķēpu metējiem! Tērella! Slava tev, Ai Herakl varenais!
Dažkārt dziedāja arī jaunas uzvaras himnas, ko bija sacerējuši Hora dziesmu autori Piodars un Bakhilids. Sajās himnās bija slavināts ne tikvien varonis, bet arī visa viņa dzimta un pilsēta, kurā viņš dzīvoja, kā arī visi šīs pilsētas iedzīvotāji.
Pēc svinīgās procesijas dienas varonis parasti sarīkoja dzīres. Pazīstamais atēnietis Alkibiads pēc uzvaras zirgu skriešanās sacensībās uzaicināja uz dzīrēm visus, kas bija klāt šajās spēlēs, pat zirgus, kas piedalījās sacensībās. Šo milzīgo dzīru organizēšanā piedalījās visa Grieķija. Lesbas sala atsūtīja vīnu, Hiosas sala - barību zirgiem un nastu nesējiem ēzeļiem, Efesa - greznas teltis. Alkibiadam vajadzēja aizņemties šo dzīru vajadzībām visus traukus, kas piederēja Atēnu teoram.
Līdzīgi svinēja uzvaru arī daudzi citi bagātnieki. Piemēram, filozofs Empedokls, būdams veģetārietis, pagādāja viesu pacienāšanai vērs, kas bija mākslīgi pagatavots no dārgām garšvielām.
Visu nakti turpinājās dzīres, nākošajā rīta uzvarētāji steidzās izpildīt iepriekš doto solījumu dieviem un veltīt tiem pateicības upurus.
Svētku pēdējā dienā tika rīkots svinīgs gājiens par godu uzvarētājiem. Priekšgalā gāja helanodiki. Viņiem sekoja jaunie olimpioniki, civilo iestāžu vadītāju un kulta kalpotāju pavadīti. Uzvarētāji bija ģērbušies spilgtos, daudzkrāsainos tērpos, ar vainagiem galvā un pat ar zariem rokās. Flautām skanot, viņi lēnām devās lejup uz Alti, kur tos sagaidīja entuziasma pārņemts pūlis. Aiz viņiem veda ziediem greznotos zirgus un kumeļus, kas bija uzvarējuši sacensībās.

 

Citēts no: Kārļa Rijnieka, Sengrieķu dzīves gudrība. Rīga, Zvaigzne, 1992.

 

2. SEPTIŅI GRIEĶU GUDRIE PAR CILVĒKU DZĪVI

«Septiņi·gudriem... Tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta pirmajā pusē p. m. ē. un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām sentencēm par cilvēka dzīvi. Savu gudrību šie valstsvīri bija mācījušies praktiska dzīvē, sabiedriskā darbā un dziļās pārdomās par cilvēkiem, tāpēc viņu izteicieni jau Senajā Grieķijā bija pārvērtušies par tautas sakāmvārdiem, un daži no tiem, piemēram, «Pazīsti pats sevi!», «Neko par daudz», bija rakstīti pat virs ieejas Apollona templī Delfos, kas bija galvenā visu grieķu nacionālā svētnīca. Turklāt šo vīru nopelns ir vēl arī tas, ka viņi ir filozofiskās dzīves gudrības celmlauži - pirmie, kas savas atziņas sāk izteikt nevis mitoloģiskos tēlos, bet gan vispārīgos jēdzienos.
«Kas ir šie septiņi gudrie»? To nemaz nevar tik viegli pateikt, jo paši senie rakstnieki par šiem 7 dzīves gudrajiem uzskata dažādas personas. Ja tās visas saskaita kopā, tad iznāk 22 gudrie. Bet kāpēc grieķi runā par 7 gudrajiem? Tāpēc, ka senatnē 7 bija svēts skaitlis: 7 planētas noteica cilvēku likteņus, bija 7 pasaules brīnumi un arī 7 gudrie. Šo septiņu gudro lokā visi senie autori ierindo šādas slavenības: 1) Atēnu satversmes pamatlicēju (594. g. p. m. ē.) S o l o n u (starp 640 un 635 - ap 559) 2) pirmo grieķu filozofu un zinātnieku T a l e s u (ap 624-.546), kas bijis arī ievērojams tirgotājs un valstsvīrs Mazāzijas pilsēta Milētā, 3) Lesbas salas ievērojamo valstsvīru P i t a k u (miris ap 570) un 4) Priēnes pilsētas (Mazāzijā) sabiedrisko darbinieku B i a n t u (6. gs. vidū p. m, ē,). Par pārējiem grieķu rakstos nav vairs vienprātības. Visbiežāk minēti vēl šādi vīri: lindietis K l e o b ū l s (6. gs, sāk.), spartietis H ī l o n s (6. gs. sāk.), korintietis P e r i a n d r s (ap 600 - ap 585) un krētiešu brīnumdaris E p i m e n ī d s (6. gs. sāk.).
Kāda tad ir dzīves gudrība, ar ko šie viri audzinājuši savu tautu un kļuvuši slaveni? Tā ir mērena, saprātīga un valstiska pilsoņa dzīves gudrība. Visās lietās viņi iesaka i e v ē r o t m ē r u, vairīties no pārmērībām un s a v a l d ī t s e v i. Krietns tikums stāv augstāk par baudas priekiem, labais ir vērtīgāks par patīkamo. Lai varētu savaldīt savas jūtas un kaislības, cilvēkam j ā p a z ī s t pašam s e v i. Ievēro mēru, savaldi sevi un pazīsti sevi - šie trīs prasījumi stāv visas grieķu tautas nacionālās dzīves gudrības pamatā. Uz tiem balstās arī grieķu morāles filozofija.
Pazīsti pats sevi! Šo prasījumu tomēr nedrīkst iztulkot individuālā garā - kā iedomīgu noslēgšanos no pasaules un egocentrisku iegremdēšanos sevī. Grieķi bija pārliecināti, ka atsevišķais indivīds nav vis atrauts no pasaules, bet gan neskaitāmiem pavedieniem ieausts visas pasaules un visas dzīves likumībā, tāpēc pašizpratne grieķisko cilvēku nevis attālināja no pasaules, bet gan tuvināja tai. Ja cilvēks dziji ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un otrādi: nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir cilvēkā. Ja Heraklīts mūža beigās teica «Es esmu meklējis sevi», tad tas nenozīmēja, ka viņš būtu noslēdzies sevī, jo viņš bija pirmais, kas atklāja visas pasaules kustības likumu. Tikai pirmie individuālisti cilvēces vēsturē - grieķu sofisti 5. gadsimtā - iedrošinājās pateikt: «Cilvēks ir visu lietu mērs.» Grieķu pamatuzskats tomēr bija tas, ka nevis cilvēks ir pasaules mērs, bet pasaules un dzīves pamatlikums ir cilvēka mērs. Tāpēc dziļā gudrība, kas slēpjas grieķu tautas sakāmvārdā «Pazīsti sevi!» (gnothi seauton), izteic tikai šādas domas- 1) lai varētu valdīt pār sevī un atrast savu pareizo vietu dzīvē, - pazīsti sevi; 2) lai skaidri saprastu dzīves un pasaules likumus, - ieskaties sevī.
Cilvēkam nav, jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem bet tam jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt, godā savu: vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē! Dažbrīd gan ieskanas pat diezgan pesimistiski uzskati par cilvēkiem, piemēram, uzskats par to, ka vairums cilvēku ir Jauni (Biants), ka nevar ne par vienu galvot (Taless), bet tas raksturo tikai šo viru lielo uzmanību pret cilvēkiem un kritisko pieeju tiem. Visu to Taless un Biants bija mācījušies savā sabiedriskajā praksē.
Minēsim pazīstamākos gudro vīru izteicienus.
I. Solons.
1. Neko par daudz! - 2. Vairies no baudām, kas dzemdē ciešanas. - 3. Otram ieteic nevis patīkamāko, bet labāko! - 4. Draugus neiegūsti ātri, bet tos, kurus esi ieguvis, pārsteidzīgi nepamet! - 5. Esi lēnprātīgs pret saviem apakšniekiem! - 6. Kad birsi iemācījies paklausīt, pratīsi arī pavēlēt. - 7. Par neredzamu spried pēc redzamā! - 8. Neviens mirstīgo pārkāpums nepaliek ilgi bez soda. - 9. Pirms nāves neviens nav laimīgs.

II. Taless.
1. Pazīsti pats sevi! - 2. Uzņemies galvot par kādu, un nelaime jau klāt. - 3. Ieturi mēru! - 4. Pašsavaldīšanās trūkums ir kaitīgs. - 5. Netopi bagāts jaunuma dēļ! - 6. Mīlestību, kādu izrādīsi pret vecākiem, sagaidi vecumā pats no saviem bērniem. -7. Audzināšanas trūkums grūti izturams. - 8. Neesi bezdarbīgs, pat tad ne, ja esi bagāts. - 9. Labāk iemanto skaudību nekā līdzcietību! - 10. Bezdarbība neiepriecina. - 11. Neuzticies katram! - 12. Ūdens ir visa esošā pirmpamats.

III. Pitaks.
1. Grūti ir labam būt. - 2. Nepalaid garām īsto bridi! 3. Par saviem nodomiem daudz nerunā: ja tev neizdosies, tevi izsmies. - 4. Ieguvums ir nepiepildāms (jo pēc katra guvuma cilvēks grib ko vēl). - 5. Droša ir zeme; jūrai nevar uzticēties.

IV.Biants.
1. Vairums cilvēku ir ļauni. - 2. Visu, kas mans, es nesu sev līdzi (latīniski: omnia mea mecum porto). - 3. Pie darba ķeries lēnām, bet, ja esi iesācis, tad izturi! --- 4. Neesi ne labsirdīgs, ne ļaunsirdīgs! - 5. Ja esi ko labu izdarījis, tad atzīsti to par dievu, nevis par savu nopelnu!

V. Kleobūls.
1. Ieturēt mēru ir vislabākais. - 2. Valdi pār savu baudkāri! - 3. Saviem līdzpilsoņiem ieteic tikai to labāko! - 4. Paklausi labprāt un daudz nerunā! - 5. Godā savu tēvu! - 6. Neko nedari varmācīgi! - 7. Bērni jāaudzina. - 8. Tautas ienaidnieks jāuzskata par valsts ienaidnieku. - 9. Dzīrēs nepārmāci vergus; citādi domās, ka esi piedzēries. - 10. Preci savas kārtas jaunavu; ja apprecēsi augstākas kārtas sievieti, iegūsi pavēlnieci, nevis radinieci.

VI. Hīlons.
1. Pazīsti pats sevi! - 2. Apvaldi dusmas! - 3. Par mirušiem nerunā ļaunu! - 4. Godā to, kas par tevi vecāks! - 5. Labāk izvēlies zaudējumu nekā negodīgu ieguvumu, jo zaudējums tikai vienreiz rada sirdēstus, bet negodīgs ieguvums - mūžīgi. - 6. Paklausi likumiem!

VII. Periandrs.
I. Pārsteidzība ir bīstama. - 2. Prieki ir pārejoši, tikumi nepārejoši. - 3. Laimē esi mērens, nelaimē - apdomīgs! 4. Pret saviem draugiem vienmēr izturies vienādi - kā viņu laimē, tā nelaimē! - 5. Dzīvo tā, lai būtu savu vecāku cienīgs!

3. HERAKLĪTA DIALEKTISKĀ DZĪVES GUDRĪBA

Slavenais efesietis H e r a k l ī t s* (ap 544 - ap 483 p. m. ē.) ir viens no interesantākajiem domātājiem cilvēces vēsturē. Viņš cēlies no senas aristokrātu dzimtas un arī pats ir naidīgi noskaņots pret demokrātiju. Dzijā rūgtumā pret pūli Heraklīts atstāj savu senču pilsētu Efesu (Mazāzijas dienvidrietumu piekrastē) utt aiziet vientulībā - apmetas uz dzīvi kāda tempļa tuvumā apkārtējos kalnos un kļūst par pirmo slaveno eremītu (gr. erēmos-vientuļš). No kalnu virsotnēm vērodams cilvēku dzīvi, viņš iegūst lielāku pārskatāmību un pravietiski iedvesmotu gudrību par to kņadu, ķildām un cīņām, kas notiek ne tikai viņa dzimtajā pilsētā, bet visā cilvēku dzīvē, dabā un pasaulē. Klausīdamies nerimstošajā jūras čalā un vērodams ūdeņu nemitīgo plūšanu upē, raudzīdamies uguns liesmās, kas vienmēr veidojas un ir citādas, viņš iegrimst dzijās pārdomās par cilvēku un visas pasaules likteņiem un tā atklāj savu slaveno universālās kustības likumu: v i s s p l ū s t u n m a i n ā s, nekas nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds bijis. Mūžīgas identitātes nav. Katra identitāte ir mainīga un iznīcina pati sevi. Viss, kas pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga esošā nav, ir tikai topošais.
Cilvēks «nevar iekāpt divreiz vienā un tai pašā upē», saka Heraklīts, jo «tek arvien jauni un jauni ūdeņi klāt un garām», tāpēc upe savā ziņā «ir tā pati un arī nav tā pati».

5. SENGRIEĶU DZĪVES GUDRĪBA DĒMOKRITA ĒTIKĀ
Dēmokrits ir viens no gudrākajiem grieķiem un cienīgi nostājas blakus Platonam un Aristotelim. Savā pasaules uzskatā Dēmokrits gan ir konsekvents mehānistiskais materiālists, kas visu, arī cilvēka dvēseli, pārvērš mehāniskā matērijas kustībā, tomēr dzīves izpratnē viņš ir viens no idejiskākajiem cilvēkiem.
Kā skaidra, cēla un diža personība Dēmokrits bija ieguvis lielu cieņu jau pašā Grieķijā un tika saukts par «smaidošo» filozofu savas gaišās, harmoniskās un priecīgās dzīves izjūtas dēj. Dēmokrits ir devis filozofisku formulējumu dzīves gudrībai, kāda bija raksturīga plašām tautas masām Grieķijā klasiskajā laikmetā. Šai ziņā viņu var saukt pat par grieķu tautas filozofu.
Dēmokrita dzīves gudrība īsā kopsavilkumā ir izteicama vairākās atziņās. - Cilvēka dzīves augstākais mērķis ir piepildīta l a i m e, svētlaimība (eidemonija - gr. eudaimonia). Tā nav meklējama ārpus cilvēka dažādos materiālos labumos, bet gan pašā cilvēkā, viņa dvēseles līdzsvarā un saskaņā. Viss, kas cilvēku satrauc, izbiedē, neprātīgi aizrauj, neapturami saviļņo, nepārvarami iekārdina vai kaut kā citādi izjauc līdzsvarotu gara kustību, harmoniju un samērību jūtās, tieksmēs un domās, - ir kaitīgs. Gaišs, viegls, mierīgs un priecīgs dvēseles noskaņojums, līdzsvarota gara labsajūta jeb laba oma, ko visu Dēmokrits vienā vārdā nosauc par e i t i m i j u (gr. eutimia), ir īstās laimes pamats.
Ļ a u n u m s cilvēku dzīvē nerodas no pārdabiskiem spēkiem, bet izaug no pašiem cilvēkiem. Cilvēku aklums un muļķība, skaudība un naids, mantkārība un neapvaldīta baudkāre kopā ar rakstura vājumu ir galvenie spēki, kas rada dzīvē ļaunumu. No tā cilvēks atbrīvosies tikai tad, ja dzīvos t i k u m ī g u dzīvi. Arī Dēmokritam, tāpat kā visiem sengrieķu domātājiem, tikumība ir laimes priekšnoteikums. Tikai tikumīgais ir laimīgs, jo tikai godīgais, krietnais, labais valda pār savām kārībām un nekļūst pārmērīgs. Tikumība ir arī cilvēka augstākā personības vērtība. Tā ir objektīva vērtība un tāpēc nav atkarīga no citu cilvēku ieskatiem. Tas, kas labs, ir labs pats sevī neatkarīgi no tā, vai citi cilvēki to peļ vai slavē. Par cilvēka tikumisko krietnumu liecina ne tik daudz viņa darbi kā sirdsprāts, iekšējais noskaņojums. Ne jau tas ir labs, kas labu dara aiz bailēm no soda vai kāda personiska aprēķina dēļ, bet gan tas, kas labu dara tāpēc, ka atzīst to par savu pienākumu.
Dēmokrita dzīves gudrība ir tik vienkārša un populāra, ka lieki to sīkāk izskaidrot. Tāpēc ļausim runāt Dēmokritam pašam un citēsim dažus raksturīgākos viņa izteicienus, kas uzglabājušies fragmentu veidā.
Par laimi un labo omu. 1. Cilvēka laime un nelaime atrodas viņa dvēselē. - 2. Tas, kas izvēlas dvēseles labumus, rod dievišķo, bet tas, kas kāro pēc miesas labumiem, gūst cilvēcīgo. 3. Garam jāiemācās un jāpierod pašam sevī smelties prieku. 4. Cilvēkam vislabākais ir dzīvot tā, lai tas pēc iespējas vairāk būtu labā omā un pēc iespējams mazāk bēdātos. Tas panākams tikai tad, ja cilvēks savus priekus nemeklē gaistošās lietās. 5. Dvēselei, ko ārda asi pretstati, nav ne droša pamata, ne mierīga prāta un gara labsajūtas. - 6. Gara labsajūtu cilvēks iegūst, ja baudās ietur mēru un dzīvo harmoniski.
Mērs un pieticība. 1. Pareizais mērs ir vienmēr drošāks nekā pārmērība. - 2. Iekārot bez mēra ir zēna, nevis vīra tikums. 3. Skaisti ir visur ieturēt pareizo vidusceļu. To, kas pāri pār mēru vai arī nesniedz mēra, es nevaru paciest. - 4. Mērenība saglabā prieku un vairo labsajūtu. - 5. Cilvēki lūdz dieviem veselību un nemaz nepadomā, ka tā ir viņu pašu varā. Ar savu pārmērību tie posta veselību un top par tās nodevējiem. - 6. Tam, kas ēdienos un dzērienos ir mērens, nakts nekad nav gara. - 7. Ja tu daudz neiekārosi, tavs mazums liksies liels, jo pieticība piešķir nabadzībai tādu pašu vērtību, kāda piemīt bagātībai: - 8. Mantkārīgie ir līdzīgi bitēm: tie strādā tā, it kā viņiem būtu lemts mūžīgi dzīvot. - 9. Skauģis gremžas par sevi kā par personisku ienaidnieku. - 10. Dzīvnieks zina, cik tam vajadzīgs, bet cilvēks to nezina. - 11. Ja baudās pārkāpj mēru, tad vislielākā bauda dzemdē ciešanas. - 12. Nenododies baudām, kas nedod nekā laba, kaut arī tās būtu patīkamas! - 13. Ne vien tas ir varonis, kas uzvar savus ienaidniekus, bet arī tas. kas pārvar savas iegribas un kaislības. Ir cilvēki, kas valda pār pilsētām un valstīm un tomēr paliek sievu vergi.
Gudrība un prāts. 1. Ārsta māksla atbrīvo ķermeni no slimībām, bet gudrība - dvēseli no kaislībām. - 2. Skaistā miesā, ja tajā nav saprāta, ir kaut kas dzīvniecisks. - 3. Ļaunākais, ko vien var bērnos ieaudzināt, ir vieglprātība. Jo tieši vieglprātība bieži rada visas tās iegribas, kas rada ļaunumu. - 4. Grūti ir cīnīties ar kārībām: lai tās savaldītu, vajadzīga vīra apdomība. -5. Labāk draudzēties ar vienu prātīgu cilvēku nekā ar neskaitāmiem nejēgām. - 6. Nevis vārdi, bet nelaimes māca neprātīgos. - 7. Patiesību teikt ir pienākums arī tad, ja tā daudziem nepatīkama. - 8. Es labāk atklāju vienu pašu patiesību nekā topu par Persijas valdnieku. - 9. Ir cilvēki, kas visu zina, bet maz ko saprot. - 10. Cilvēkam vajag nevis daudz zināt, bet daudz saprast. - 11. Cilvēki, lai attaisnotu savu nevarību, ir izdomājuši likteni. Reti liktenis runā pretim labi pārdomātai rīcībai, un visvairāk dzīvē sasniedz gudra tālredzība. -.12. Prātīgs ir cilvēks, kas neskumst pēc tā, kā viņam nav, bet priecājas par to, kas ir. - 13. Gudrība, kas ne par ko pasaulē nebrīnās, ir visvērtīgākā.
Humanitāte. 1. Ne jau tas ir labdaris, kas tīko pēc atalgojuma, bet gan tas, kas labu dara bez kādiem blakus nolūkiem. - 2. Nevis smieties par otra nelaimi, bet gan līdzi just ir cilvēka cienīgi. - 3. Kas pats neviena nemīl, to arī neviens cits nemīl. 4. Dzīvei nav vērtības, ja nav uzticama drauga. - 5. Ne jau radniecības sakari rada draudzību, bet gan interešu kopība un domu saskaņa. - 6. Bailes dzemdē glaimus, nevis mīlestību.
Tikumiskais krietnums. 1. Nevis baiļu dēļ jāvairās no grēka, bet gan tāpēc, ka negrēkot ir pienākums. - 2. Arī tad, kad tu esi viens, nesaki un nedari nekā jauna! Mācies kaunēties vairāk no sevis nekā no citiem! - 3. Dzīve, kas pilna jaunuma un nejēdzības, dzīve, kurā nav nekā tīra un svēta, nav dzīve, bet pamazītēja miršana. - 4. Jācenšas pēc lieliem darbiem, nevis vārdiem. - 5. Skaisti vārdi nevar aizklāt ļaunu darbu, un pelšana nevar apkaunot labu darbu. - 6. Krietnais neraizējas par ļaunu cilvēku mēlēm. - 7. Cilvēks vērtējams ne tikai pēc viņa darbiem. bet arī pēc viņa gribas. - 8. Ja arī nelaimē cilvēks saglabā gaišu noskaņojumu, tās ir kaut kas sevišķi liels. - 9. Drosme dara likteņa sitienus nespēcīgus. - 10. Labo var izcīnīt tikai ar mokām, bet ļaunais pats iekrīt klēpī. -Cilvēka dabas vājums ir tik liels, ka dažs labs grimst ļaunumā pat pret savu gribu. 11. Skaisti ir dzīvot līdzi labiem darbiem, bet slavēt jaunus darbus ir tas pats, kas pašam piedalīties tajos. - 12. Labais un patiesais visiem cilvēkiem ir viens un tas pats, turpretim patīkamais katram ir savs. - 13. Ļaunums nav dievu dots, bet ir pašu cilvēku radīts.
Likumība un taisnība. 1. Paklausīt likumiem, priekšniecībai un gudrākajiem ir pašdisciplīnas pazīme. - 2. Likumi nemaz netraucētu ikvienam dzīvot pēc savas patikas, ja vien paši cilvēki nemēģinātu cits citam kaitēt. Tieši skaudība ir pilsoņu nesaticības pirmpamats. - 3. Cilvēks, kas ir naudas varā, nekad nevar būt taisnīgs. - 4. Tas, kas nedara nekādu netaisnību, nav vēl tikumiski labs, tāds ir tikai tas, kas netaisnību pat negrib darīt. 5. No visām lietām valsts lietas ir vissvarīgākās; ikvienam jārūpējas, lai valsts tiktu labi pārvaldīta,... jo labi pārvaldīta valsts ir lieliskākais iekārtojums; viss ir tajā ietverts: uzplaukst valsts uzplaukst viss, sabrūk valsts - sabrūk viss.
Cilvēces vēstures pirmsākumi. Dēmokrits ir viens no pirmajiem cilvēces domātājiem, kas licis pamatus ne vien dabaszinātniskajai matērijas izpratnei, bet arī vēsturiskajai cilvēku sabiedrības un kultūras izpratnei. Gan pasaule, gan arī pats cilvēks Dēmokrita izpratnē ir v ē s t u r i s k ā s a t t ī s t ī b a s r e z u l t ā t s. Par to spilgti liecina fragments, kurš saglabājies Diodora (1. gs. p. m. ē.) rakstos un kurā tagadējie pētnieki saskata paša Dēmokrita uzskatus.
«Savas izcelšanās sākumā cilvēki dzīvoja baros līdzīgi dzīvniekiem. Izklīduši pa dažādām vietām un baros apmetušies tur, kur varēja atrast barību, viņi pārtika no ēdamām zālēm un koku augļiem, kas auga bez kopšanas. Kad cilvēkiem uzbruka plēsīgi zvēri, viņi palīdzēja cits citam. Šis kopējās intereses un bailes viņus apvienoja un mācīja pazīt citam citu pēc izskata un stāva. Bet, tā kā skaņas, ko cilvēki izdvesa, bija neskaidras un saplūdušas, tad viņi pamazām mācījās no tām izveidot artikulētus vārdus, kopīgi noteica apzīmējumus katrai lietai un tā paši radīja iespēju saprasties par visām lietām...
Šīs sākonējās cilvēku baru vienības vēlāk kļuva par visu tautu pirmsenčiem.
Tā kā nebija vēl nekādu dzīvei noderīgu izgudrojumu, tad pirmo cilvēku dzīve bija ļoti bēdīga: tiem nebija nekāda apģērba, nekāda mājokļa un pavarda, nekādas sājēgas par pārtiku, kas iegūstama kulturālā ceļā. Nepazīdami savvaļā augošo augļu ievākšanu, viņi nerūpējās arī par barības krājumiem vajadzības gadījumā. Tāpēc daudzi cilvēki ziemas laikā aizgāja bojā aukstuma un pārtikas trūkuma dēļ. To piedzīvojuši, viņi pamazām kļuva gudrāki: ziemu sabēga alās un sāka. uzkrāt augļus, kurus varēja uzglabāt.
Kad pēc tam cilvēki iemācījās lietot uguni, viņi pievērsās amatiem un citām derīgām lietām, kas sekmēja viņu dzīvi, kā arī mākslām. Vispār jāsaka, ka visos ieguvumos vajadzība ir bijusi cilvēku skolotāja, kas likusi cilvēkam ieskatīties lietu būtībā un tā iegūt saprašanu, prātu. To cilvēks kopā ar rokām ir izmantojis par palīgu visos pasākumos.»
Kādās Hēsioda sholijās par uguns nozīmi cilvēces vēsturē ir vēl tā teikts: «Cilvēki, kad viņi vēl nepazina uguni, dzīvoja vienkāršu un nabadzīgu dzīvi mīlestībā cits pret citu un draudzībā. Viņiem vēl nebija ne ķēniņu, ne valdnieku, ne kungu; viņi nepazina ne karagājienus, ne varmācīgas laupīšanas, bet zināja tikai dzīvi draudzīgā kopībā, brīvībā un vienkāršībā.
Taču pēc tam, kad cilvēki atklāja uguns mākslu, viņi, tapdami piesardzīgāki un rūpīgāki, sāka iekārot labākas lietas un pilnīgi pārmainīja savu vienkāršo un brīvo dzīvi to lietu dēļ, kas grezno pasauli un mums sagādā patikšanu, iepriecinājumu un ērtības, kas mūs apņem kā sievietes glāsti un ko dzejnieks sauc par sievietes izgudrojumu.

SOKRATA DZĪVES CEĻŠ

Lai labāk izprastu Sokrata dzīves gudrību, tad īsumā iepazīsimies ar viņa dzīvi. Tā ir ļoti īpatnēja un sarežģīta savā iekšējā saturā, īpaši beigu posmā, kad Sokrata individuālā dzīve saplūst ar viņa kultūrvēsturisko dzīvi visas domājošās cilvēces apziņā.
Sokrats dzimis 469. gadā Atēnās. Viņa vecāki ir trūcīgi un pieder pie aprindām, kam pašām jāpelna sev uzturs. Tēvs ir tēlnieks, māte - bērnu saņēmēja. Jaunais Sokrats iegūst tikai tā laika pamatizglītību un ir spiests mācīties tēva arodu un tam palīdzēt. Tomēr jauneklis ir zināšanu kārs un sāk nodoties pašmācībai. Drīz Sokrats atmet tēva arodu un kļūst pair gudrības meklētāju. Viņu interesē ne tik daudz lielās pasaules ,problēmas kā pati cilvēka, dzīve. Viņš grib zināt, kā cilvēkam jādzīvo, lai tas būtu laimīgs. Sokratu nomoka jautājums: kas ir īstā dzīves gudrība? Pats viņš saviem spēkiem nevar atrisināt šo jautājumu un tāpēc prasa padomu tā laika ievērojamākiem sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri vada cilvēku dzīvi un kuriem tāpēc būtu jāzina atbilde uz jautājumu, kas pārņēmis viņa prātu. Taču tie nevar Sokratu apmierināt, un viņš dodas pie dzejniekiem, arī pie Atēnu amatniekiem, bet visur pārliecinās, ka neviens nezina īsto dzīves gudrību.
Pastāv nostāsts, ka Sokratu uz šim patiesības meklētāja gaitām pavedinājis Delfu orākuls. Kāds viņa draugs jautājis Delfu pītijai - pareģotājai priesterienei: kas ir gudrākais cilvēks pasaulē? Tā atbildējusi: Sokrats. Šī atbilde Sokratu samulsinājusi, jo viņš pats bijis pārliecināts ka nekā nezina. Tāpēc Sokrats devies pārbaudīt orākula atbildi. Izrādījies, ka arī tie, kurus visi uzskatījuši par gudriem, tāpat kā viņš, nezinājuši īsto dzīves gudrību. Starpība bijusi tikai tā, ka citi atēnieši neesot zinājuši savu n e z i n ā š a n u, bet Sokrats to zinājis, un ar savas nezināšanas zināšanu viņš izrādījies gudrāks par citiem. Tā apstiprinājušies pareģes vārdi, ka viņš zina vairāk nekā citi.
Tomēr tas Sokratu neapmierina. Viņam vairs nav miera nekur. Viņš nojauš, ka ir kāda vispārīga patiesība, kāda īsta dzīves gudrība. Tāpēc tas asi nostājas pret tai laikā Atēnās valdošo filazofisko virzienu - pret sofistiem, kas mācīja, ka katram cilvēkam ir sava patiesība, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Sokrats iet un staigā pa Atēnu ielām, tirgus laukumiem, vingrotavām, skolām, veikaliem, darbnīcām un privātiem mājokļiem. Visur viņš iztaujā un izprašņā, saņemtās atbildes dziļi pārdomā un meklē patiesību tālāk. Visur, kur vien sapulcējas un sarunājas cilvēki, neuzkrītoši ir klāt arī Sokrats; sākumā viņš uzmanīgi klausās sarunās, bet vēlāk arī pats nopietniem runātājiem uzdod jautājumus. Tā pamazām Sokrats gūst pareizo atziņu, jo ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks var atrast patiesību, ja tam palīdz. Tāpēc Sokrats mēdzis sevi saukt par «gara vecmāti», kas cilvēkam palīdz dzemdēt patiesību. Ja runātājs bijis iedomīgs un pārliecināts, ka viņš visu zina, Sokrats uzdevis tādus jautājumus, kas runātāju noveduši strupceļā un pretrunā ar sevi pašu, atseguši tā nezināšanu un uzpūtību, un iedomīgais viszinis juties izsmiets ļaužu acīs, samulsis un daudzreiz sācis pat raudāt. Sokrats bijis ļoti asprātīgs šādās sarunās, dzelžaini loģisks un apbrīnojami lietišķs. Tāpēc daudzi atēnieši, īpaši jaunieši, viņu apbrīnojuši un dievinājuši. Gudrība. Senajā Grieķijā tikusi ļoti augstu cienīta, un grieķi dievinājuši cilvēkus, kuri uzskatīti par gudrajiem. Tādējādi Sokratam radās daudz skolnieku un cienītāju.
Ārējais Sokrata dzīves veids bijis ļoti vienkāršs. Materiālajām dzīves rūpēm viņš nav pievērsis nekādu uzmanību, - tās gūlušās galvenām kārtām uz viņa sievas Ksantipes pleciem, kurai vēl bijis jāgādā arī par trim dēliem. Platona «Apoloģijā» Sokrats pats aizrāda, ka viņš dzīvo «desmittūkstoškārtīgā nabadzībā». Tādas īpašības kā mantkārību viņš nekad nav pazinis. Arī par dzīves ērtībām Sokrats nav raizējies, bet visas savas intereses pievērsis tikai tikumiskam dzīves veidam un patiesīgumam. Vienmēr viņš staigājis kailu galvu, basām kājām, nodilušā ģērbā un, tikai uz viesībām ejot, apāvis sandales, labi nomazgājies un iesmaržojies, lai, kā pats tādos gadījumos smējies, «skaists pie skaistiem ietu». Sokrats piedalījies arī trijos karagājienos 27 gadus ilgajā Peloponēsas karā. Tur viņš varonīgi pārcietis visas grūtības, un par to viņu apbrīnojuši pat viņa karabiedri.
406. gadā Sokratu ievēlēja valsts padomē (būle), un kādu laiku viņš bija viens no 50 pritaniem - valsts administratīvas varas augstākajiem nesējiem. Taču drīz vien Sokratam izraisījās pirmā sadursme ar atēniešu demokrātisko vairākumu, kad viņš aizstāvēja 6 augstākos atēniešu flotes vadoņus, kuri bija apvainoti nolaidībā par to, ka tie neesot pietiekami rūpējušies, lai glābtu slīkstošos jūrniekus pēc kaujas pie Arginūsu salām. Kaujā gan bija iegūta spoža uzvara, bet pēc tam tūliņ sacēlusies liela vētra un šai vētrā aizgājuši bojā 4000 vīru. Tas atēniešus ļoti uztrauca, un šai uzbudinājumā viņi nepamatoti piesprieda nāvi šās kaujas stratēģiem. Pret to Sokrats noteikti protestēja.
Par atēniešu demokrātiju Sokrats vispār nebija sajūsmināts, jo balstījās uz aristokrātiskiem uzskatiem un mācīja, ka tikai tas drīkst valdīt pār citiem, kurš pats ir krietns, kurš pats prot sevi savaldīt un pareizi saprot to, kas pilsoņiem labs, kas ļauns. Sokrats kādreiz aizrādījis, ka neviens nekāps kuģī, kura kapteinis un personāls neprot savu amatu, neviens neuzticēs savu dzīvību ārstam, neviens nedos savu māju būvēt arhitektam un zābakus šūt kurpniekam, kas neprot savu amatu un mākslu. Turpretim svarīgos dzīves jautājumos, politikā un valsts vadīšanā katrs grib spriest līdzi neatkarīgi no tā, vai viņam ir kāda sajēga par cilvēka dzīvi un valsti vai nav. Sokrata skolnieks Antistens stāsta, ka reiz, kad atēniešiem pietrūcis zirgu, viņš esot ieteicis tiem ar nobalsošanas palīdzību tautas sapulcē pārvērst ēzeļus par zirgiem. Tiem, kas par šādu zobgalību uztraukušies, Sokrats atcirtis: «Bet kā gan par karavadoņiem pie mums var tapt nemācaties - ar vienkāršu nobalsošanu?»
Viss tas ļoti kaitināja demokrātiskos atēniešus. Turklāt starp Sokrata skolniekiem bija arī atklāti Atēnu demokrātiskās iekārta pretinieki, piemēram, Kritijs, viens no nežēlīgajiem 30 tirāniem. kas 404. gadā sagrāba varu Atēnās un nesaudzīgi izrēķinājās ar demokrātiem. Tāpēc dažus gadus vēlāk, kad Atēnās atkal nostiprinājās demokrātija, Sokrats bija viens no pirmajiem, ko sauca tiesas priekšā. Oficiāli Sokratu gan apsūdzēja par to, ka tas nicināt valsts reliģiju, ieviešot jaunus dievus un samaitājot jauniešus, tomēr īstais iemesls bija tas, ka Atēnu demokrātija gribēja atsvabināties no aristokrātijas idejiskā vadoņa. Sokratam liktenīgi bija arī vēl tas, ka viņš tautas tiesas sapulcē izturējās ironiski un izaicinoši. Tāpēc tiesas spriedums bija tāds, ka Sokrats ir vainīgs un sodāms ar nāvi. 399. gada maijā cietumā viņš izdzēra pasniegto kausu ar nāves zālēm...

VĒRTĪBU PĀRVĒRTĒŠANA

Kiniķi ir pirmie domātāji cilvēces vēsturē, kas apzināti izvirza mūsdienās populāru kļuvušo «vērtību pārvērtēšanas» lozungu. Viņi gan nerunā mūsdienu valodā, tāpēc saka: «vērtību pārkalšana». Tā, piemēram, Diogens apgalvo, ka viņš «ir pārkalis vērtības», ka pats orākuls viņam uzdevis «pārkalt naudu» (tāpēc senatnē arī radās anekdote par Diogenu - naudas viltotāju).
Kā kiniķi veic jau atzīto dzīves vērtību pārvērtēšanu? Kādas ir tās jaunās vērtības un atziņas, ko viņi izkaļ?
«Kam piemīt ī s t ā vērtība?» jautā kiniķi un atbild: «Tam, kas cilvēkam ir b ū t i s k i nepieciešams, bez kā cilvēks nevar iztikt. Visam pārējam, t. i., tam, bez kā cilvēks var iztikt, nav īstas vērtības, tā ir tikai šķietama. Kas cilvēkam nepieciešams? Tas, kas ir dabisks, kas nāk no pašas dabas un tieši tā, kā tas dabā atrodams. Viss pārējais, ko cilvēks izdomājis, izgudrojis, ar dažādiem likumiem noteicis un paražu veidā piesavinājies, nav dabisks un nepieciešams, bet ir tikai cilvēka iedama, ilūzija, maldi, un tāpēc tam ir tikai iedomāta vērtība. Viss, ko cilvēks piesavinājies un ieguvis kultūras un civilizācijas ceļā, viss tas atmetams kā lieks un- kaitīgs, jo tas apkrauj cilvēku ar jaunu vajadzību nastu.
Tā kiniķi nonāk pie pretnosacījuma: dabiskais un izgudrotais (konvencionālais), daba un ieražas. Šo pretnostatījumu tie pārņem no sofistiem, kuri arī visur meklē to, ko pati daba dod līdzi cilvēkam un ko izveidojuši cilvēku dotie likumi un paradumi. Kiniķi tikai piešķir negatīvu novērtējumu visam tam, ko paši cilvēki radījuši.
Īsts ir tikai dabiskais, viss pārējais - cilvēka iedoma un tātad neīsts. Parasti cilvēki par vērtīgāko uzskata kultūras ieguvumus un pēc tiem vairāk cenšas. To kiniķi neatzīst. Diogens saka: «Cilvēki nevērtīgo uzskata par vērtīgu, iet vērtīgo par nevērtīgu, jo par statuju maksā 3000, bet par miltu sieku tikai 2 naudas gabalus.» Tāpēc kiniķi prasa dzīves vērtību tabulā un cilvēku uzskatos izdarīt radikālu apvērsumu: kultūra jāatmet, jāpieņem vienīgi daba. Tāds ir kiniskais dzīves uzskatu pārvērtēšanas rezultāts. Diogens to izsaka šādos vārdos: «Liktenim es nostādu pretim vīrišķību, cilvēku likumiem un ieražām (nomoi) - dabu, iegribām - prātu.»

BRĪVĪBA BAUDĀ

Vai katra bauda ir tikums? Nē, laba ir tikai tā bauda, domā Aristips, kas neiznīcina cilvēka iekšējo brīvību, viņa iespēju lemt pašam par sevi. Aristips neatzīst tādu stāvokli, kad cilvēks kļūst par baudas vergu. Senie grieķi sevi sauca par brīvajiem, un šo apzīmējumu viņi centās paturēt arī baudā. Kā iespējama brīvība baudā? Spriežot pēc saglabātiem Aristipa izteicieniem un viņa dzīvesveida, ir domājams, ka Aristips šo problēmu atrisinājis šādi: baudā brīvs ir tas, kas saglabā varu pār sevi, kas valda pār savu baudkāri, nevis tā pār viņu. Tas iespējams tikai tad, ja tiek izpildīti divi priekšnoteikumi: 1 ) baudā cilvēks nedrīkst nonākt baudas objekta varā; 2) cilvēkam jābūt neatkarīgam arī no savām kaislībām.
Var likties, ka pirmais noteikums tiks izpildīts tad, ja cilvēks centīsies baudas objektu iegūt pilnīgi s a v ā varā un to piemērot savām prasībām. Taču šāds ceļš ne vienmēr noved pie mērķa, jo ne jau visi baudu objekti ir iegūstami un piemērojami pēc savas patikas. Cik gan ir tādu cilvēku, kas var iegādāties dārgus mākslas darbus, algot lielus māksliniekus un pārveidot mākslu pēc savas gaumes? Bet vai tāpēc jāatsakās no mākslas baudas? Un kurš gan ir tik spēcīgs, ka var likt saulei spīdēt un sniegam snigt pēc savas patikas? Tāda cilvēka nav. Bet arī dabas baudā brīvība jāsaglabā. Tāpēc Aristips, kur tas nepieciešams, iet pretēju ceļu: viņš savas izjūtas piemēro pasaulei un attiecīgai situācijai un no visa tā, kas viņam gadās ceļā, paņem to, kas tīkams. Tā ir viņa lielā māksla: katrā situācijā atrast kaut ko interesantu, kaut ko patīkamu un baudāmu.
Svarīgākais, kas jāievēro Aristipa mācībā, ir tas, ka viņš ne tik daudz pats piemērojas dzīves situācijām, bet vairāk gan sava, izjūtas pārveido tā, lai tās būtu spējīgas ar prieku uzņemt sevi to, kas tīkams attiecīgajā situācijā. Tā ir svarīga atšķirība, jo tas, kas pats pilnīgi piemērojas dzīves situācijām un ci1vēlcu kaprīzēm, nonāk baudas objektu varā un zaudē savu neatkarību. Aristips nekad nav bijis verga dvēsele, lišķis un gļēvulis. Viņš palicis situācijās kungs pat tad, kad meties pie valdnieku kājām un lūdzis naudu. Protams, zināma piemērošanās apstākļiem šai gadījumā ir, bet tas, kas visam grib spītēt, arī nevar cerēt uz pretimnākšanu un baudas izredzēm. «Burinieka kapteinis nemaina vēju, bet buru stāvokli,» tā 3. gadsimtā p. m. ē. raksta kāds no kiniskajiem hēdonistiem - Boristenas Bions. «Ja saķersim čūsku vidū, tā mums iekodīs, bet nekodīs tad, ja sagrābsim to aiz kakla,» pamāca Bions. Tā ir visās lietās. Cilvēkam visur jāatrod pareizā pieeja, tad tas izbēgs arī no sāpju «kodieniem» un iegūs vairāk baudas. Arī operā un teātrī visvairāk baudas un projeka atrod tas, kas sevi attiecīgi noskaņo un aizmirst personiskās likstas. Tā ir tikai personisko izjūtu pieskaņošana baudas objektam un nepavisam nenozīmē verdzību, tieši otrādi - lielu varu pašam pār savu garastāvokli un tieksmēm. Bauda rodas ai tad, ja ir saskaņa starp baudas subjektu un objektu. Tas, kas šo saskaņu panāk apzināti, nepazemojot sevi, paliek brīvs. Lai saglabātu neatkarību no baudas objekta, jāatmet arī bailes, raizes, zūdīšanās, uztraukums, šaubas un visāda veida n e r v o z ē š a n a par to, ka n e z ū d tikai tas, ko bauda un par ko priecājas. Tikai bezrūpīga bauda ir brīva un var sniegt lielāko mierinājumu. Raizes iznīcina brīvību baudā, jo raizes vienmēr saistītas ar kaut kādām bailēm, bet bailes - ar nebrīvību. Aristips arī tāpēc bijis brīvs baudā, ka nepazinis raizes un bailes. Viņš pat bailēs no baudas saskatījis zināmu cilvēka nebrīvību un kiniķiem izteicies: «Ne tas uzvar baudu, kas atturas no tās, gan tas, kas nododas tai un tomēr paliek nesagūstīts.» To pašu pauž arī kāds cits Aristipa izteiciens: «Nevis atstāt baudas iespējamības neizmantotas, bet valdīt pār baudu un nebūt uzvarētam ir vislabākais. Tas, kas panikā bēg, ir nebrīvāks par to, kas drošsirdīgi paliek uz vietas un iztur.
Otrs priekšnoteikums brīvībai baudā ir tas, ka baudot cilvēkam jāsaglabā vara pār savām kaislībām. Ja baudā visu nosaka kaislības, nevis prāts un apzināta griba, tad brīvības vairs nav. Tas ir tad, kad cilvēks vairs nevar atrauties no baudas, nevar irs pārtraukt tīksmes pārdzīvojumu un labprātīgi atteikties no. Brīvs paliek tas, kas valda pār savu gribu baudīt saskaņā ar pareizu situācijas izpratni. Lai nenotiktu pretējais, tad pati tiek pēc baudas nedrīkst pārvērsties k a i s l ī b ā, bet var būt tikai cilvēka - ņēmēja i z t u r ē š a n ā s pret attiecīgo apkārtni. Lai saglabātu brīvību, nedrīkst akli skriet pakaļ visam, kas liekas kārdinošs, bet jāņem tas, kas ir un kas apmierina.
Senais grieķis ir tik uzticīgs p r ā t a rn, ka pat baudā nevar iztikt bez tā. Tam, kas pazaudējis pratu, baudā nav vairs brīvības. Tā ir Aristipa pamatpārliecība šai jautājumā. Tikai g u d r a i s spēj atrast īstu prieku baudā un nepazaudēt sevi. Tikai gudrais spēj valdīt pār savām tieksmēm, atteikties no neiespējamā, saglābāt garīgo mieru, atbrīvoties no bailēm un aizspriedumiem. katrā situācijā paņemt sev piemērotāko un tīkamāko. Ci1vēks, kam prāta nav un īstas saprašanas trūkst, paies garām patīkamajam, to neredzējis un nebaudījis, dzīsies pēc mānīgā, šķietamā un kļūs savu muļķīgo vēlēšanos vergs. Arī baudā, varbūt pat visvairāk, jāprot atšķirt, kas ir īsts un kas neīsts, kas reāls un kas iedomāts. Nevis ar nākotnes cerībām un pagātnes atmiņām Aristipa gudrais mierina sevi, bet gan baudot to, kas tagadnē vislabākais. Vēlēšanos, kas sevī slēpj ciešanas, piemēram, mīlestību un skaudību, Aristipa gudrais nepazīst. Viņa baudu neaptumšo arī bailes no gariem un nāves. Kāds no vēlākajiem hēdonistiem - Teodors aizrāda, ka tikai neparedzēta nelaime rada ciešanas, nevis nelaime, ko cilvēks savā prātā jau paredzējis un uz ko iekšēji sagatavojies.
Tālāk palūkosimies, kā pats Aristips realizējis šo savu mācību.

GUDRAIS

Gudrais visu apskata no dzīves nepieciešamības viedokļa: kas nepieciešams, un, ka; nav nepieciešams, vai arī, kā stoiķi saka, kas ir manā varā, un kas nav manā varā. Otrkārt: to, ka nepieciešams, gudrais pieņem to ar to saskaņo savu gribu. Citādi sakot: gudrais piemērojas dzīves likumībai.
Pēc stoiķa Epiktēta uzskatiem, «manā varā ir mana paša griba, manas tieksmes un vēlēšanās, tāpat arī mana izturēšanās pret visu to, kas dzīvē notiek, kā arī mani ieskati. Tas, kā es izturos pret lietām ir atkarīgs no manis, tāpat arī tas, kā es novērtēju dažādos labumus. Manā varā tātad tas, kā es n o s t ā j o s pret pasauli un ko es d a r u. Nav mana vara manta, gods, slava, bagātība, mana miesa, mani vecāki, brāļi, māsas, bērni, tēvija, draugi, jo to visu var man atņemt.» Bet kāpēc stoiķu gudrajam tik asi un skaidri jāapzinās, kas ir viņa varā un kas nav viņa varā? Tas ir tāpēc, lai viņš zinātu, uz ko paļauties un uz ko ne, par ko raizēties un par ko ne, ko iekārot un ko ne, ko atzīt par labu un kam paiet vienaldzīgi garām. Par to, kas nav viņa varā gudrais neuztraucas un neraizējas, bet visu uzmanību pievērš tam, lai viņš pats pareizi izturētos dzīves situācijās. Ja tu vēlies, lai tavi bērni, tava sieva un tavi draugi dzīvotu mūžīgi,» saka Epiktēts «tad tu esi nelaimīgs, jo tu velies, lai tavā varā būtu kaut kas tāds, kas nav tavā varā, lai tavs būtu tas, kas nav tavs. Tāpat: ja tu vēlies, lai tavs vergs nedara neko nepareizu, tad tu esi muļķis, jo tu gribi, lai zemais nav zems, bet ir kaut kas cits.»
Gudrā nostatījumi pret pasauli lieliski raksturo vēl šādi Epiktēta vārdi: «Tātad kā jāizturas dažādās dzīves situācijās? Vai ne tā: kas ir mans, un kas nav mans? Ko es varu, un ko es nevaru? Labi man jāmirst, bet vai man tāpēc jāmirst vaimanājot? Mani ieslēdz važās, bet vai man tāpēc arī jāraud? Man jāiet trimdā, bet kas man var liet to darīt smejoties, jautrā, priecīgā garastāvoklī? - Man jāatklāj kāds noslēpums? Nē, to es nedarīsit, jo tas ir manī varā. - Bet tevi tāpēc ieslēgs važās! - Cilvēk, ko tu gan iedomājies? Mani važās? Manas kājas tu vari iekalt važās, bet manu gribu nevarētu uzvarēt pat Zevs. -- Es tevi iemetīšu cietumā! - Jā, manu ķermeni. - Es likšu tev nocirst galvu! - Bet vai gan es kādreiz esmu apgalvojis, ka mans kakls nav apgriežams?» Kādā citā vietā līdzīgs domu gājiens beidzas ar šādiem vārdiem: «Zevs mani ir sūtījis pasaulē brīvu... Bet pār manu līķi kungs esi tu: saņem to!» Epiktēts pats kādu laiku ir bijis vergs, tāpēc šajos vārdos nav nekā deklamatoriska, bet tie slēpj sevī dziju, neuzvaramu iekšējas brīvības apziņu, ka, izcīnīta dzīves grūtībās. Visas garīgās enerģijas koncentrēšana uz to, lai ieņemtu pareizu stāvokli savā gribā un ieskatos, nevis ieķeršanās dzīves ārējiem labumiem - tieši tas ir brīvības amatā.
Epiktēts arī saka, ka Zevs viŅam devis «spēku gribēt un negribēt, vēlēties un nevēlēties, īsi sakot - valdīt pār savām omām. Ja tu rūpēsies par šo spēku un uz tā dibināsi savu dzīvi. Tad tev nekad dzīvē nebūs jāsaduras ar nepārvaramiem šķēršļiem, nekad tev nebūs jāsmok važās, ne par ko jāžēlojas neviens nebūs jānopeļ, nevienam jāglaimo... Man pietiek, ja es varu dzīvot netraucēts un bez sāpēm, varu pacelt galvu pret lietām kā brīvs cilvēks un skatīties debesīs kā dieva draugs, nejūtot bailes ne pret ko, kas varētu attiekties uz mani.»
Lai iegūtu šādu brīvību, jāatraisās no n e p a r e i z i e m i e s k a t i e m par lietu dabu un vērtībām. Epiktēts ļoti bieži pasvītro. Ja cilvēka laime ir atkarīga nevis no pašām lietām, bet gan no tā, kādos ieskatos ir cilvēks par šīm lietām. «Ne lietas uztrauc cilvēkus, bet gari ieskati par šīm lietām. Piemēram: nāve nav nekas briesmīgs, jo tad arī Sokratam tā būtu likusies tāda, bet gan uzskats par nāvi, ka tā ir briesmīga, - tas ir tas briesmīgais.»
«Kas ir asaras un kliedzieni?» jautā Epiktēts un atbild: «Iedoma. Kas ir nelaime? Iedoma. Kas ir ķilda? Kas nesaticība? Nopelšana? Sūdzēšanās? Apmelojums? Aprunāšana? Tas viss ir tikai cilvēku iedomas un vairāk nekas. Tas ir ieskats, it kā lieta, kas neatrodas mūsu varā, būtu kas labs un ļauns.»
«Parastā cilvēka stāvoklis un raksturs,» paskaidro Epiktēts, «ir tāds, ka viņš nekad negaida palīdzību un jaunu pats no sevis, bet vienmēr no ārienes, bet filozofa (t. i., gudrā) stāja un raksturs ir citāds: gudrais gaida katru palīdzību un jaunu pats no sevis.»
Neizmērojamas sāpes un ciešanas rodas tad, ja cilvēks nepieciešamo notikumu gaitu izjūt kā personisku pārestību sev. Gudrais piekrīt visam nepieciešamajam, tāpēc liktenis nerunā pretim viņa gribai. Romiešu stoiķis Mūsonijs Rūfs (dzimis ap 25. g. m. ē.) šo atziņu formulē šādi: «Nepieciešamais jāpārdzīvo tā, kā to pārdzīvo tas, kas to grib.» Epiktēts par sevi izsakās: «Vienmēr es atzīstu par labāku to, kas notiek. Jo to, ko dievs grib, es vērtēju augstāk par to, ko es pats gribu. Kā kalps un ceļabiedrs es pievienojos viņam, vēlos būt kopā ar viņu un tiecos pēc kopības ar viņu.» Kāds no vecākajiem stoiķiem - Hrīsips atzīstas: «Ja es zinātu, ka man tagad lemts saslimt, es būtu vēlējies arī to.»

 

Citēts no: Ksenofonta, Kad uzvarētāji atkāpjas. Rīga, Liesma, 1971.

Izlase

Sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts (dzimis 430. g. pirms m. ē., miris 355, g. pirms m. ē.) bija karavīrs un rakstnieks. Ksenofonts bija viens no Sokrāta skolniekiem, piedalījās viņa diskusijās ar Atēnu jauniešiem un vēlāk sarakstīja atmiņas par Sokrātu. Tā kā Tūkidida Peloponnēsas kara vēsture autora nāves dēļ bija uzrakstīta tikai līdz 411. gadam, Ksenofonts to turpināja līdz kara beigām (404. g.) un tālāk, pabeigdams ar 362. g. Viņam pieder arī vairāki citi darbi. Ksenofonts nebija nekāds Atēnu demokrātijas draugs. Viņš cildināja Spartas iekārtu, to stipri idealizēdams, un savā darbā «Kīra I audzināšana» propagandēja monarhiju. Šis darbs ir kaut kas līdzīgs vēsturiskam romānam, kurā autors tēlo savu valdnieka ideālu.
Kad Persijas ķēniņa Artakserksa brālis Kīrs nodomāja gāzt no troņa savu brāli, lai kļūtu viņa vietā par valdnieku, un, savācis lielu karaspēku no savas satrapijas (viņa pārvaldīšanā nodotās provinces) un turklāt vēl desmittūkstoš grieķu algotņu, devās 401. gadā ar šo armiju pret Artakserksu, karagājienā piedalījās arī Ksenofonts. Viņa «Anabāze» ir atmiņas par šo karagājienu. ai darbā laimīgi apvienojas intriģējošs sižets ar vēsturiski nozīmīgu saturu. Stāstījuma nemāksloto pievilcību vienmēr slavējuši literatūras pazinēji, un šīs pievilcības dēļ Ksenofontu senatnē dēvēja par mūzu. Tie, kuri mācās grieķu valodu, parasti kā pirmo grāmatu lasa Ksenofonta «Anabāzi».
Kīra vadītie desmittūkstoš grieķu kareivji nonāca dziļi Persijā, līdz pat Babilonai. Viņu uzvarai kaujas laukā I Kīrs Vecākais, Persijas lielvalsts dibinātājs, nebija izšķirošas nozīmes, jo Persijas troņa pretendents Kīrs, kas viņus bija salīdzis karagājienam, krita. Sabiedrotie atstāja grieķus, viņu vadoņus nodevīgi nogalināja, un atkāpties pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši, nebija iespējams. Gājienam pa tuksnešainu zemi uz Babiloniju bija sagādāta pārtika. Tā, protams, jau bija izsīkusi, apēsts arī viss, kas sadabūjams pa ceļam. Grieķiem tātad bija jāizlauž ceļš pa nepazīstamu zemi līdz jūrai. Jūru viņi sveica kā dzimteni, jo no katra augstāka Grieķijas kalna to redzēja zilgojam vienā vai otrā pusē. Bet viņu nelaimes ar to vēl nebeidzās, vēl bija jāizcīna sīvas cīņas, jāpārvar lielas grūtības. Visa karagājiena laikā lielākās rūpes bija rūpes par pārtiku. Ja tikai dažas dienas tās pilnīgi pietrūktu, karaspēks izirtu, veltas būtu visas uzvaras, kareivju liktenis tad būtu verdzība vai nāve.
Gandrīz neiespējamais galu galā tika veikts, un šis karagājiens ir viena no spožākajām lappusēm grieķu vēsturē.
Rodas jautājums - kā izskaidrojami grieķu panākumi, viņu izglābšanās? Ksenofonta atbilde ir vienkārša - ar grieķu taktikas pārākumu kaujā, ar kareivju varonību. Tā tas, protams, arī bija. Bet vai tad Persijas valdnieks nevarēja noorganizēt sev labi apmācītu izlases karaspēku, vai tad persieši bija gļēvuļi? Grieķi uzvarēja tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu sabiedriskā un valsts iekārta bija daudz pārāka par Persijas despotiju. Grieķu saliedētajai falangai persieši nevarēja likt pretim neko līdzvērtīgu, jo viņi nebija sakļauti tādā ciešā vienībā kā grieķu valstiņu pilsoņi. Armijas iekārtu nevar improvizēt, nevar izveidot pēc abstrakti izdomātas shēmas, tā dabiski izaug no valsts un sabiedrības struktūras. Persiešiem tāpēc nevarēja būt tādas armijas kā grieķiem.
Grieķu iekārtas pārākums labi saskatāms notikumos pēc vadoņu nodevīgās nogalināšanas. Grieķi izvēlē sev citus vadoņus, kuriem ir pietiekama autoritāte, kuriem kareivji paklausa. Svarīgākos jautājumus izlemj kareivju sapulce. Nav domājams, ka sapulce, kurā sanākuši tūkstošiem kareivju, varētu kaut ko apspriest un izlemt, ja šiem kareivjiem nebūtu politiskas pieredzes, ja viņi nebūtu bijuši Urīvas valsts pilsoņi, kas paraduši piedalīties tautas sapulcē. Par tiešām priekšzīmīgu kārtību kareivju sapulcēs liecina tas, ka runātāji bieži izteica pretējas domas, bet pulcējušies kareivji ļāva kā vieniem, tā otriem savus uzskatus pamatot.
Ja persiešu armijai tiktu nogalināti vadoņi, tā kļūtu par dezorganizētu baru, turpretim grieķi saglabāja disciplīnu un kaujas spējas. Vadoņi bija pirmie starp līdzīgiem. Fiziska ietekmēšana bija apvainojums, par kuru žēlojās kareivju kopsapulcē, un vadonis, kas to bija darījis, nokļuva ļoti nepatīkamā stāvoklī. Ksenofonts īpaši atzīmē, ka Klearhs dažkārt atļāvis nolaidīgos pat sist, bet Klearhs jau bija algotņu armijas komandieris, un viņam bija liela autoritāte. Grieķu armijā tātad nebija rungas disciplīnas, bet visumā labprātīga pakļaušanās pašu vēlētai vadībai.
No valsts tiesību viedokļa, interesants ir grieķu algotņu stāvoklis pēc Kīra nāves. Viņi tad nebija padoti nekādai valsts varai, viņu kopība bija kļuvusi par suverēnu valsti. Tas, protams, apgrūtināja disciplīnas, kārtības un armijas vienības saglabāšanu, bet deva kareivjiem pilnīgu rīcības brīvību. Ksenofonts kā vadonis, kam armijā bija noteicoša ietekme, pat loloja plānu ieņemt kādu grieķu koloniju pie Melnās jūras un tā rast šai staigājošai valstij noteiktu teritoriju un nodrošināt saviem cīņas biedriem labas nākotnes izredzes.
Nonākusi pie jūras, algotņu armija bija spiesta rēķināties ar to politisko stāvokli, kas bija izveidojies pēc Peloponnēsas kara grieķu pasaulē.
Nokļūt dzimtenē nemaz nebija tik viegli. Visi reizē aizbraukt pa jūru nevarēja, nekādi nebija iespējams sadabūt tik daudz kuģu. Ja armija sadalītos, tā būtu vāja, kareivji zaudētu visu karagājiena laikā iegūto, viņiem draudētu pat verdzība.
401. g. pirms m. ē. Spartai Grieķijā bija noteicošā vara. Ar Spartu vajadzēja visiem rēķināties, un Spartas interesēs bija dabūt savā rīcībā bijušos Kīra algotņus, jo tā laika apstākļos tas bija ievērojams militārs spēks. Sparta un tas sabiedrotie savu varu bija ieguvuši pēc ilgā un grūtā Peloponnēsas kara pret Atēnu savienību. Atēnas kapitulēja bez noteikumiem 404. g. pirms m. ē. Kara beidzamajā posmā Spartu atbalstīja arī Persija. Tās varā atkal nāca Mazāzijas rietumu piekraste. Tā bija atlīdzība par palīdzību. Uzvarētās Atēnas un tās sabiedrotās pilsētas saglabāja savu patstāvību, bet lielākajās pilsētās un arī atsevišķos novados Spartas harmosti raudzījās, lai nekur nenotiktu nekas tāds, kas varētu kaitēt Spartas interesēm.
Tāda bija situācija Grieķijā, kad Persijas troņa pretendentam, ķēniņa brālim Kīram izdevās savākt 10 000 algotņus. Tā laika apstākļos tas bija ievērojams militārs spēks. Nav ticams, ka Spartā to nezināja. Bez Spartas klusas piekrišanas algotņu vervēšana nekad nevarētu notikt. Ko Kīrs varēja spartiešiem par to piedāvāt? Uzvaras gadījumā viņš varēja apsolīt grieķu Mazāzijas pilsētu atbrīvošanu. Atklāti sākt karu pret savu neseno sabiedroto spartiešiem bija neērti, nebija droši arī panākumi, tāpēc viss šis pasākums tika organizēts it kā bez spartiešu ziņas, kaut gan algotņus komandēja spartietis Klearhs. Taču spartieši varēja mazgāt rokas nevainībā - Klearhs ir trimdinieks, par viņa rīcību Sparta neatbildēs. Tā tas formāli bija. Bet kā īstenībā?
Kad Kīra pasākums neizdevās, Spartai gribot negribot vajadzēja sākt karu ar Persiju (399. g.), jo viņai kā Grieķijas hegemonei bija jāuzņemas grieķu pilsētu atbrīvošana no barbaru jūga. Tas bija grieķu kopējās ārpolitikas pirmais un svarīgākais uzdevums. Kīra savāktā grieķu algotņu armija bija pēc grūtām cīņām izkļuvusi no Persijas, tagad tā varēja lieti noderēt, un spartieši darīja visu, lai tā stātos viņu dienestā. To viņi arī panāca. Spartas dienestā iestājās arī atēnietis Ksenofonts, kas palika pie spartiešiem arī tad, kad Atēnas sāka pret Spartu karu. Par piedalīšanos karā pret savu dzimteni Ksenofontu tiesāja un viņam aizmuguriski piesprieda nāves sodu.
Kīra karagājienā Ksenofonts piedalījās kā stratēga Proksena draugs un pavadonis, bet nekādas varas viņam sākumā nebija. Pavisam nesen uzvarēto Atēnu pilsonis taču nevarēja komandēt peloponnēsiešus. Militārā pieredze Ksenofontam noteikti bija, citādi pēc grieķu vadoņu nogalināšanas viņu nebūtu ievēlējuši par stratēgu un uzticējuši atbildīgo uzdevumu vadīt arjergardu. Tik kritiskā stāvoklī tam faktam, ka Ksenofonts bija atēnietis, vairs nebija izšķirošas nozīmes. Savu militāro pieredzi Ksenofonts varēja iegūt, tikai cīnīdamies pret Spartu Peloponnēsas kara beidzamajos gados. Varbūt viņš bija tajā taksiarhs vai pat stratēgs. Atzīmēt šādu savas biogrāfijas faktu nebija Ksenofonta interesēs pēc tam, kad kopā ar citiem bijušajiem Kīra algotņiem viņš cīnījās spartiešu rindās. Anabāzes latviešu valodā iznāk pirmo reizi, tā tulkota izlases veidā un domāta pirmām kārtām jaunatnei. Atsevišķo epizodu virsraksti nav paša Ksenofonta doti, bet sniegti labākas pārskatāmības dēļ. Vajadzīgie paskaidrojumi atrodami alfabētiskā kārtībā grāmatas beigās.

Ko hellēņi pirms kaujas veikuši Kīra karagājiena laikā un kas noticis pēc Kīra nāves, kad viņi atkāpušies kopā ar Tisafernu, par to stāstīs iepriekšējās grāmatās.

BĒDU NAKTS

Kad stratēgus sagūstīja un nobendēja tos lohagus un kareivjus, kas viņiem sekoja, hellēņi bija pilnīgā izmisumā. Viņi saprata, ka atrodas tālu ķēniņa zemē, ka visapkārt daudz naidīgu tautu un pilsētu, ka pārtiku vairs neviens negādās un līdz Helladai ir ne mazāk kā desmit tūkstoši stadiju. Nebija neviena ceļveža, un nepārejamas upes šķērsoja ceļu uz mājām. Hellēņus bija nodevuši persieši, kas gāja karā kopā ar Kīru, un tagad viņi bija palikuši vieni paši bez viena sabiedrotā jātnieka, un bija pilnīgi skaidrs, ka pat tad, kad viņi uzvarētu, viņi nenogalinātu nevienu ienaidnieku, bet neviens no viņiem nepaliktu dzīvs, ja viņi kauju zaudētu.
To visu pārdomādami, hellēņi bija ļoti nomākti, un tovakar rets kāds kaut ko ēda, rets kāds iekūra uguni, daudzi tonakt negulēja savās vietās, bet pārlaida nakti, kur gadījās. Aizmigt viņi nevarēja, ilgodamies pēc savām dzimtajām pilsētām, vecākiem, sievām un bērniem un bēdādamies par tiem. Redzēt tos viņi vairs necerēja.

ATĒNIETIS KSENOFONTS

Hellēņu karaspēkā bija arī kāds atēnietis Ksenofonts. Viņš piedalījās karagājienā, nebūdams ne stratēgs, ne lohags, ne kareivis. No Atēnām viņu bija ataicinājis Proksens, vecs draugs, kas solīja viņam Kīra draudzību. Proksens teica, ka Kīrs viņam nozīmējot vairāk par tēviju.
Tas ir pārspīlējums, taisnība tomēr, ka uzvaras gadījumā visvairāk ienaidnieku nogalināja jātnieki, vajādami bēgošos.
Izlasījis Proksena vēstuli, Ksenofonts par paredzamo ceļu pastāstīja atēnietim Sokrātam, un prasja par šo ceļojumu padomu Apollonam, jo Sokrāts bažījās, ka, kļūdams par Kīra draugu, Ksenofonts varētu noziegties pret savu tēviju, Kīrs taču bija daudz palīdzējis lakedaimoniešiem viņu karā pret Atēnām. Ieradies Delfos, Kseoofonts jautāja Apollonam, kuram dievam upurēt un no kura dieva izlūgties, lai ceļojums, kurā tas domāja doties, labi un laimīgi Sokrāts veiktos un varētu sveiks
un vesels atgriezties mājās, panācis, ko vēlējies. Apollons atbildēja, ka jāupurējot tiem dieviem, kam tas pienākas, un Ksenofonts, atgriezies mājās, pastāstīja par šo atbildi Sokrātam. Sokrāts viņu pēla, ka nav vispirms jautājis, vai vispār labāk ir doties ceļojumā vai palikt mājās, bet pats izlēmis par ceļojumu, jautājis tikai, kā vislabāk to veikt. Bet, ja nu viņš tā jautājis, tad arī jādarot, kā dievs licis.
Ksenofonts tagad upurēja dieviem, kuriem upurēt Apollons bija norādījis, un devās ar kuģi ceļā. Proksenu un Kīru viņš sastapa Sardās, kad tie pašlaik jau gatavojās sākt karagājienu. Tur Proksens stādīja viņu priekšā Kīram un neatlaidīgi lūdza palikt, un Kīrs, Proksena lūgumu atbalstīdams, apsolīja, ka atlaidīšot tūlīt mājās, līdzko karš būšot beidzies. Viņš vēl paskaidroja, ka karagājiens būšot pret pisidiešiem.
Tā maldināts, Ksenofonts devās karā, taču viņu nebija maldinājis Proksens, jo ne Proksens pats, ne arī cits kāds no hellēņiem, izņemot Klearhu, nezināja, ka viņi iet pret ķēniņu, bet, kad viņi nonāca Kilikijā, tad gan visiem jau bija skaidrs, ar ko būs karš. Kaut gan hellēņi no šāda pasākuma baidījās un nelabprāt tajā piedalījās, tomēr sekoja Kīram, jo viņiem bija kauns atteikties kā Kīra, tā citu biedru dēļ. Viens no tādiem bija Ksenofonts.

ARMIJAS DEMOKRATISKA IEKĀRTA

Šajā briesmu pilnajā brīdī arī Ksenofonts bija tāpat nomākts kā visi pārējie un nevarēja aizmigt. Mazliet aizsnaudies, viņš redzēja sapni. Viņš sapņoja, ka pērkona negaisa laikā zibens iespēris viņa tēva namā un tas tūlīt bija viss vienās liesmās. Izbailēs pamodies, Ksenofonts sprieda, ka sapnis, vienuprāt, bija labs, jo nelaimē un briesmās viņš redzējis spožu Zeva sūtītu gaismu, bet arī bija izbijies, jo šķita, ka sapni sūtījis Zevs-Ķēniņš un namu visapkārt apņēmušas liesmas. Vai tas nenozīmētu, ka viņš nevarēs izkļūt no ķēniņa zemes, jo dažādi šķēršļi to ietver no visām pusēm? Bet, ko nozīmēja tāds sapnis, par to var spriest no turpmākā, bet turpmākā notikumu gaita bija šāda.
Kad Ksenofonts pamodās, viņam tūlīt ienāca prātā: ko gan es guļu, nakts paies, un, jādomā, līdz ar gaismu atnāks arī ienaidnieki, bet, ja būsim ķēniņa varā, kas gan mūs glābs, lai mēs nepiedzīvotu vislielāko nelaimi, lai mums nebūtu jācieš visbriesmīgākās mokas un jāmirst visšausmīgākajā nāvē. Taču neviens neko nedara, Zevs-Ķēniņš nav gluži tas pats, kas Ķēniņš Zevs. Zevs-Kēniņš (tāpat kā, piemēram, Zevs-Glābējs) uzsver vienu no dievības daudzajiem aspektiem, šai gadījumā valdonību.

neviens nedomā, kā šo nelaimi atvairīt, visi guļam, it kā tagad būtu īstais laiks atpūtai. No kādas pilsētas es gaidu vadoni, kas kaut ko uzsāktu? Vai gribu sagaidīt, kamēr kļūšu vecāks? Vecāks es taču vispār vairs nekļūšu, ja tagad nodošu sevi ienaidniekiem.
Tad viņš pietrūkās kājās, saaicināja vispirms Proksena lohagus un, kad tie bija sanākuši, sacīja:
- Lohagi, es nevarēju aizmigt - domāju, ka arī jūs tāpat, - nevarēju arī mierīgi gulēt, apzinādamies, kas mūs sagaida. Ir taču skaidrs, ka ienaidnieki nesāka karu ar mums, pirms nebija pārliecinājušies, ka ir labi sagatavojušies, bet no mums neviens neko nedara, lai tiem pienācīgi stātos pretī, taču, ja nepretosimies un nāksim ķēniņa varā; kas gan tad (kā jūs domājat) ar mums notiks? Šis ķēniņš tak lika vēl pēc nāves savam miesīgajam brālim nocirst galvu un labo roku un tad sist to krustā. Kas gan nebūs, pēc jūsu domām, jācieš mums, kuriem nav neviena aizstāvja, kuri gājām pret viņu karā, lai viņu padarītu par vergu vai nogalinātu, ja tas būs mūsu spēkos? Vai viņš tāpēc nedarīs visu, lai, mūs briesmīgi mocīdams, kuram katram iedvestu bailes vēl kādreiz sākt pret viņu karu? Bet mums jādara, kas vien iespējams, lai nekristu viņa rokās.
Par sevi teikšu, ka vienmēr, kamēr vēl bija pamiers, nožēloju mūs un apskaudu ķēniņu un viņa ļaudis, vērodams, cik liela un bagāta ir viņu zeme, cik daudz viņiem pārtikas, cik daudz kalpu un ganāmpulku, cik daudz zelta un drānu. Bet, kad es domāju, ka mūsu kareivjiem nav nekā no visiem šiem labumiem, ka mums viss jāpērk, ka maz ir to, kuriem ir ar ko pirkt, un ka citādi mēs pie pārtikas netiekam, jo mūs saista ar zvērestu apstiprināts līgums, tad, to visu pārdomādams, dažreiz baidījos vairāk no miera nekā no kara. Bet tagad, kad viņi lauzuši miera līgumu, man šķiet, ir arī beigas viņu augstprātībai un mūsu šaubām - visas šīs bagātības ir uzvaras balvas tiem, kas būs krietnāki vīri. Piespriedīs tās dievi, un viņi, protams, būs mums labvēlīgi, jo persieši lauza zvērestu, mēs turpretim, kaut gan redzējām tik lielas bagātības, tām pat nepieskārāmies, jo dievu priekšā bijām to zvērējuši. Tāpēc, man šķiet, mēs varam iet cīņā ar daudz lielāku paļāvību nekā viņi un labāk nekā viņi varam arī panest aukstumu un karstumu. Esam vispār, lai dieviem gods, drošsirdīgāki un krietnāki vīri. Viņus turklāt var vieglāk ievainot un nogalināt, ja dievi, tāpat kā agrāk, dos mums uzvaru. Bet varbūt arī pārējie domā tāpat, tāpēc negaidīsim, dievu dēļ, lai citi nāktu pie mums un aicinātu uz varonīgu cīņu, sāksim paši tos mudināt būt vīrišķīgiem. Esiet krietnākie no lohagiem, esiet stratēgi, kas visvairāk pelnījuši par tādiem būt. Arī es gribu jums pakļauties, ja jau tā darīsiet, bet, ja jūs liksiet man vadīt, neaizbildināsies, ka esmu par jaunu, bet teikšu, ka esmu pietiekami vecs, lai atvairītu man draudošo nelaimi.
Tā runāja Ksenofonts, bet vadoņi, to dzirdēdami, visi sauca, ka viņam jāuzņemoties vadība. Nepiekrita tikai kāds Apollonids, kas savā boiotiešu izloksnē teica - melšot niekus, kas apgalvojot, ka izlūgties ķēniņa žēlastību, ja vien tas iespējams, esot vienīgā iespēja izglābties, un viņš sāka uzskaitīt grūtības un šķēršļus.
- Tu, dīvainais cilvēks, - viņu pārtrauca Ksenofonts, - acis tev ir, bet tu neredzi, ausis tev ir, bet tu nedzirdi. Tu biji kopā ar mums, kad pēc Kīra nāves ķēniņš savā iedomībā sūtīja pie mums vēstnešus un pavēlēja nodot ieročus, bet, kad mēs tos nenodevām un atnācām apbruņojušies un apmetāmies nometnē viņam blakus, ko gan viņš tad darīja - sūtīja vēstnešus, piedāvāja pamieru, gādāja pārtiku, līdz beidzot pamieru arī panāca. Turpretim tagad, kad stratēgi un lohagi, kā tu ieteic, paļaudamies uz pamieru, aizgāja bez ieročiem vest sarunas, vai viņus tagad nesit un nemoca, vai par viņiem neņirgājas? Pat nomirt šie nelaimīgie nevar, kaut arī ļoti to vēlētos. Bet tu, - kā tu vari teikt, visu to zinādams, ka niekus melš tie, kas mudina pretoties, kā tu vari ieteikt iet pie viņiem un atkal pakļauties! Es, hellēņu vīri, domāju, ka ar šo cilvēku mums nevar būt nekā kopēja, ka par lohagu viņš nav atstājams, viņam jāliek nastas nest kā vergam, jo viņš apkauno savu dzimto pilsētu un visu Helladu. Tas nav hellēnis, kas tā kaut ko var teikt...
Šeit viņu pārtrauca stimfalietis Agasijs:
- Bet šim cilvēkam taču nav nekā kopēja ne ar Boiotiju, ne vispār ar Helladu, jo es redzu, ka viņam pēc līdiešu paraduma izdurtas abām ausīm ļipiņas.
Un tā tas arī bija. Apollonidu, protams, padzina. Pārējie, apstaigādami vienības, aicināja uz apspriedi stratēgu, ja stratēgs bija dzīvs, stratēga palīgu, ja stratēga nebija. Kur bija lohags, aicināja lohagu. Kad visi bija sanākuši, viņi apsēdās, bet sanācis bija kāds simts stratēgu un lohagu, un bija gandrīz jau pusnakts. Pirmais runāja ēlidietis Hieronims, vecākais no Proksena lohagiem:
- Mēs, Proksena lohagi, redzēdami, kāds tagad stāvoklis, atzinām par vajadzīgu pašiem sanākt un arī jūs pieaicināt, lai apspriestos un kaut ko derīgu un labu nolemtu. Tu, Ksenofont, pastāsti arī šeit to pašu, ko teici mums.
- Mēs visi zinām, - sāka tad Ksenofonts, - ka ķēniņš un Tisafems tos no mums, kurus varēja, ir saņēmuši ciet un gribētu nobendēt arī visus pārējos, ja vien varētu, bet mums, es domāju, jādara viss, lai mēs nekad nenonāktu barbaru varā, labāk lai barbari pakļaujas mums. Tad ziniet arī, ka viss atkarīgs no jums, kas šeit sanākuši. Uz jums raugās kareivji, un, ja viņi redzēs, ka jums nav drosmes, drosmes nebūs arī viņiem, bet, ja jūs paļāvīgi dosieties cīņā pret ienaidniekiem un mudināsiet arī kareivjus, tad varat būt pārliecināti, ka viņi jums sekos un centīsies neatpalikt. Tā tam arī noteikti jābūt, jums jārāda laba priekšzīme, jūs taču esat stratēgi, jūs - lohagi, un, kad bija miers, jums vairāk maksāja, jūs vairāk godāja, bet tagad, kad ir karš, jums jābūt pašiem krietnākajiem un, ja vajadzīgs, pirmajiem jāuzņemas grūtības, pirmajiem jādod labs padoms.
Vispirms jau, es domāju, jūs daudz līdzētu hellēņiem, ja parūpētos, ka bojā gājušo stratēgu un lohagu vietā pēc iespējas ātrāk tiktu ievēlēti citi. Bez vadības taču neko labu un krietnu nekur vispār nevar panākt, bet karā jau nu vismazāk. Laba kārtība, cik zināms, daudzus glābusi, nekārtības dēļ daudzi gājuši bojā. Kad būsiet ievēlējuši vajadzīgos stratēgus un lohagus, tad, es domāju, jums būtu īstais laiks sasaukt un uzmundrināt visus kareivjus. Jūs droši vien arī paši redzējāt, cik nomākti viņi bija, iedami savās vietās, cik nomākti, stādamies sardzē. Bet, ja tas tā, tad nezinu, kādam gan pasākumam viņi varētu noderēt, vienalga, vai tas būtu dienā, vai naktī. Tomēr, ja kāds no jums viņiem iedvestu citu pārliecību un viņi nedomātu tikai par to, kas ar viņiem notiks, bet vairāk par to, ko viņi veiks, tad viņi būs daudz drosmīgāki.

ARMIJAS SASTĀVS UN LAUPĪJUMA SADALĪŠANA

Tā kā Heirisofs neatgriezās, nebija pietiekami daudz kuru un pārtiku vairs nekur nevarēja dabūt, hellēņi nolēma iet tālāk. Slimos, kā arī tos, kas bija vecāki par četrdesmit gadiem, sagūstītos bērnus un sievietes sasēdināja kuģos, kuģos sakrāva arī visu, kas nebija tieši nepieciešams. Pārējie gāja pa sauszemi. Ceļš bija labots, un trešajā dienā viņi nonāca Kerasūntā, hellēņu pilsētā pie jūras, sinopiešu kolonijā kolhu zemē. Tur viņi palika desmit dienas un pārbaudīja karaspēka sastāvu. Izrādījās, ka bija astoņi tūkstoši seši simti kareivju. Tik daudz bija atlicis. Pārējie bija gājuši bojā: daudzi cīņās ar ienaidniekiem, citi sniegā un salā, citi no slimībām.
Tur viņi arī sadalīja par pārdotajiem gūstekņiem dabūto naudu. Desmito daļu veltīja Apollonam un Efesas Artemidai, un katrs stratēgs apņēmās kādu daļu no šīs naudas saglabāt dieviem. Ksenofonts lika pagatavot velti Apollonam, novietoja to atēniešu mantnīcāt Delfos. Un uz tās uzrakstīja savu un Proksena vārdu. Par Artemīdai veltīto naudu viņš nopirka zemes gabalu, kur dievs to viņam bija norādījis. Un bija tā sagadījies, ka pa šo zemes gabalu tecēja Solimīntas upe, un arī Efesā gar Artemidas templi tek Solimīntas upe. Un abās šais upēs ir zivis un gliemeži 3, bet zemes īpašumā pie Skillūntas ir arī daždažādi medījumi. Par veltīto naudu Ksenofonts uzcēla arī altāri un templi un noteica, ka turpmāk desmitā daļa no šī īpašuma ražas izlietojama upuriem dievei, un visi Skillūntas pilsoņi un visi kaimiņi - vīrieši un sievietes piedalījās šajos svētkos. Dieve dāvāja svētku dalībniekiem miežu miltus, kviešu maizi, vīnu, augļus, cepumus un gaļu kā no dievei svētajiem ganāmpulkiem, tā no medījumiem, jo Ksenofonta un citu pilsoņu zēni rīkoja medības svētkiem, kurās varēja piedalīties arī pieauguši vīri. Viņi medīja meža cūkas, stirnas un briežus gan pašas dieves svētajā īpašumā, gan Folejā.
1 Lielākajām grieķu valstīm ievērojamās svētvietās (Delfos, Olimpijā) bija mantnīcas, nelielas svētnīcas, kur glabāja valsts vai tās atsevišķu pilsoņu veltes dievam (Apollonam, Zevam).
2 Tas nozīmē: kur Apollona orākuls Delfos viņam bija norādījis.
3 Tikai trīs no Grieķijas upēm vasarā neizžūst. Viena no tām ir Alfeja pie Olimpijas. Solimīnta ir tās pieteka, un, kad Solimīntā ir ūdens, zivis tajā ienāk no Alfejas.

Šis zemes gabals atrodas pie ceļa, kas iet no Lakedaimonas uz Olimpiju, kādus divdesmit stadijas no Zeva tempļa Olimpijā, un šajā dievei svētajā vietā ir pļavas un ar mežu apauguši kalni, tā ka tur var turēt cūkas, kazas, govis un zirgus un tie, kas ierodas uz svētkiem, var dabūt barību saviem zirgiem un mūļiem. Ap pašu templi ir augļu koku svētbirze. Tās augļi, kad nogatavojušies, ir laba uzkoda. Pats templis ir ļoti līdzīgs Artemidas templim Efesā, bet, protams, ir daudz mazāks. Arī cipreses koka dieves tēls ir līdzīgs dieves zelta tēlam Efesā. Pie tempļa atrodas sfēla ar uzrakstu:
«Artemidas svētvieta. Valdītājam, kas to izmanto, ir katru gadu jāupurē dievei desmitā tiesa. No pārējā ienākuma viņam jāuztur kārtībā templis. Kas to nedarīs, atbildēs par to dievei!»
Pēc Ksenofonta tēlojuma Artemidas svētvieta ir tiešām kluss stūrītis. Bet neaizmirsīsim, ka nauda tās ierīkošanai iegūta, pārdodot verdzībā gūstekņus. Tikai par kādu daļu no visas šīs naudas nopirkta zeme un ierīkota svētnīca. Kā redzams, gūstekņu bija daudz. Šie nelaimīgie un nelaimīgās (arī pusaudži) aizvesti no savas dzimtenes šķirti no tuviniekiem, padarīti par darba lopiem. Kā dievei varēja patikt svētvieta, kuras ierīkošana saistīta ar tik daudz ciešanām? Tāds jautājums Ksenofontam, protams, ne prātā nenāk.
To dzirdējis, Hērakleids ļoti izbijās, piegāja pie Seuta un teica:
- Būsim prātīgi un dosimies prom no šejienes, kur mēs esam šo hellēņu varā.
Un, uzkāpuši zirgos, viņi aizjāja uz savu nometni.
Tad Seuts sūtīja savu tulku Abrozelmu pie Ksenofonta tam lūdza viņu palikt ar tūkstoš hoplītiem Trāķijā, solīdams viņam novadus pie jūras un visu citu, ko bija solījis. Kā noslēpumu viņš tam vēl lika teikt, ko dzirdējis no Polinīka. Ja Ksenofonts nākšot lakedaimoniešu rokās, Tibrons viņu noteikti likšot nogalināt. Arī daudzi citi brīdināja Ksenofontu, ka viņš esot apmelots un viņam vajagot būt piesardzīgam.
Dabūjis to zināt, Ksenofonts ņēma divus upura lopus un upurēja Zevam-Ķēniņam, lai izzinātu, vai labāk palikt pie Seuta un pieņemt Seuta noteikumus, vai arī aiziet kopā ar karaspēku. Viņam jāejot, bija atbilde.
Ksenofonts ar karaspēku pārceļas uz Āziju, kur komandu pārņem spartiešu karavadonis Tibrons, bet vēl pirms tam Ksenofonts panāk no Seula algas parāda izmaksu kareivjiem.

 

Citēts no: Lukiāna, Dievu, mirušo un Hetēru sarunas. Rīga, Zinātne, 1980.

 

DIEVU SARUNAS
2. EROTS UN ZEVS
1. Erots. Piedod man, Zev, ja izdarīju ko nepareizi! Vēl esmu nesaprātīgs bērns.
Zevs. Ko? Tu - un bērns, Erot? Tu esi daudz vecāks par Iapetu! Vai tāpēc, ka nav ne bārdas, ne sirmu matu, iedomājies, ka tevi uzskatīs par bērnu, kaut esi vecs vīrs un turklāt nekrietnelis?
Erots. Bet ko tad es, vecs vīrs, - lai tā būtu, kā saki! - tev esmu nodarījis, ka grib mani saistīt? Zevs. Padomā pats, sasodītais! Vai tas kāds sīkums, kā tu par mani ņirgājies, likdams pārvērsties gan par šo, gan par to - par satīru, vērsi, zeltu, gulbi, ērgli? Nevienai sievietei vēl neesi licis iemīlēties manī, un ne reizi neesmu manījis, ka ar tavu palīdzību būtu kādai iepaticies. Lai tiktu viņām klāt, man visādi jāslēpjas un jāķeras pie burvestībām. Un šīs tad iemīlas vērsī un gu1bī, bet aiz bai1ēm mirst vai nost, līdzko ierauga mani.
2. Erots. Dabiski! Būdamas mirstīgas, viņas nespēj izturēt tavu skatienu, Zev!
Zevs. Bet kālab tad Branhs un Hiakints iemīlējās Apollonā?
Erots. Toties Dafne no viņa bēga, kaut gan viņam ir sprogaini mati un nav bārdas. Ja vēlies, lai tevi mīl, tad pārstāj kratīt aigīdu un nenēsā mūždien savu zibeni līdzi! Parūpējies, lai izskaties cik iespējams patīkamāks! Lai cirtas tev apņem galvu, un neaizmirsti apsiet to ar lenti! Valkā purpura tērpu, nēsā zelta sandales un, skanet flautai un timpāniem, soļus sper vieglītēm! Tad redzēsi, pielūdzēju tev būs vairāk nekā Dionīsam menādu.
Zevs. Atstāj mani mierā! Nevēlos būt pievilcīgs, ja tādēļ man šādi jāuzcērtas.
Erots. Tad atsakies no mīlestības, Zev! Tas taču nav grūti!
Zevs. Nē, no mīlestības gan neatteikšos, tikai gribētos sievietes iegūt bez liekiem pūliņiem. Ar tādu noteikumu palaidīšu tevi vaļā.

11. AFRODĪTE UN SELĒNE

1. Afrodīte. Ko tik par tevi nedzird, Selēne! Nokļuvusi Kārijā tu apstādinot savus ratus un raugoties lejup medniekā Endimionā, kas tur guļ zem klajām debesīm, bet dažkārt pat ceļa vidū nokāpjot pie viņa.
Selēne. Pavaicā savam dēlēnam Erotam, Afrodīte! Šis pie visa vainīgs.
Afrodīfe. Lūk, kā! Tas jau nu patiešām ir nebēdnieks. Iedomājies, ko viņš izdarīja ar mani, savu māti! Nesen viņš piespieda mani trojieša Anhīsa dēļ ierasties Idas kalnā, citreiz - Libānā pie asīriešu jaunekļa, tu taču viņu pazīsti. Un tajā viņš lika iemīlēties arī Persefonei, tādējādi iemīļoto man atkal pa pusei atņemdams. Ne reizi vien piedraudēju, ja nepārstās palaidņoties, salauzt viņam loku un bultu maku un apgriezt spārnus. Reizēm pat sadodu ar sandali pa dibenu. Tad viņš uzreiz nobīstas un lūdz piedošanu, bet jau pēc mirkļa visu ir atkal aizmirsis.
2. Bet saki man: vai Endimions ir skaists? Ja tā. tas būtu mierinājums nelaimē.
Selēne. Man, Afrodīte, viņš šķiet brīnumskaists, it sevišķi, kad guļ uz klints, paklājis apakšā apmetni. Kreisajā rokā viņš satvēris metamos šķēpus, kas slīd no tās ārā, bet labā saliekta virs galvas un daiļi apvijas ap to. Kad Endimions ieslīdzis dziļā miegā, viņa elpa ir salda kā ambrosija. Tad klusītiņām nokāptu zemē un tuvojos uz pirkstgaliem, 1ai viņu neuzmodinātu un neizbiedētu. Vai man vēl jāstāsta, kas notiek tālāk? To tu taču pati zini. Teikšu tikai vienu: es degtin sadegu šīs mīlas liesmās.

19. AFRODĪTE UN EROTS

1. Afradīte. Ko tas nozīmē, Erot? Tu pievārēji visus pārējos dievus - Zevu, Poseidonu, Apollonu, Reju un arī mani, savu māti, bet neaiztiec Atēnu. Viņai tava lāpa nedeg; Atēnai tavs bultu maks ir tukšs un tev nav loka, nedz vispār tu vairs esi šāvējs.
Erots. No viņas baidos, māmiņ. Šī ir tik briesmīga, pārlieku vīrišķīga, un acis tai zibēt zib! Ik reizi, kad tuvojos Atēnai ar uzvilktu stopu, viņa, kratīdama bruņucepures spalvu pušķi, man iedveš bailes; sāku trīcēt, un bultas izslīd no rokām.
Afrodīte. Vai tad Arejs nav daudz briesmīgāks? Un tomēr atbruņoji viņu un pieveici.
Erots. Nē, tas labprāt redz mani tuvojamies, pat aicina. Atēna turpretī uz mani vienmēr aizdomīgi noskatās. Reiz viņai nejauši laidos garām un mana lāpa šai gadījās pavisam tuvu. Tad viņa man uzkliedza: «Nedomā nākt klāt! Citādi, zvēru pie sava tēva, caururbšu tevi ar šķēpu vai satveršu aiz kājas un notriekšu Tartarā, vai pati savām rokām saplosīšu gabalu gabalos!» Un izteica vēl daudz citu tamlīdzīgu draudu. Viņa mūždien ir īgna un uz krūtīm nēsā kādu baismu galvu ar čūskām matu vietām. No tās es baidos visvairāk. Tā manī modina šausmas, un, līdzko ieraugu, tūliņ metos bēgt.
2. Afrodīte. Tātad tu saki, tev bail no Atēnas un viņas Gorgonas, kaut itin nemaz nebaidījies Zeva zibeņu. Bet kāpēc neaiztiec mūzas un tavas bultas viņām nav bīstamas? Vai varbūt arī šīs krata spalvu pušķus un tām redzamas Gorgonu galvas?
Erots. Man pret viņām pārāk lie1a cieņa, māmiņ. Viņas ir tik nopietnas, pastāvīgi gremdējas domās vai nododas dziesmām. Bieži vien, mūzu dziesmu apburts, pie viņām apstājos un klausos.
Afrodīte. Lai nu tā būtu, ja viņas ir tik nopietnas. Bet kālab neraidi bultas Artemīdai?
Erots. Šo notvert vispār nav iespējams, jo tā nemitīgi skraida pa kalniem. Turklāt tai jau ir pašai sava kaislība.
Afrodīte. Kāda tad, bērniņ?
Erots. Viņa aizraujas ar medībām, stirnām un briežiem, aizvien dzenas tiem pakaļ, lai notvertu vai ar bultu nogalinātu. Par to vien domā. Toties viņas brāli, kaut gan arī tas ir loka šāvējs, turklāt tāds, kas trāpa pa gabalu, es...
Afrodīte. Zinu, dēliņ, šo tu esi ievainojis ne reizi vien.


PROMETEJS JEB KAUKĀZS

HERMEJS, HĒFAISTS UN PROMETEJS

1. Hermejs. Te nu, Hēfaist, ir Kaukāzs, kur vajadzēs pienaglot nelaimīgo titānu. Sameklēsim piemērotu klinti, kur nebūtu sniega, lai važas stingrāk turas un piekaltais visiem ir labi redzams!
Hēfaists. Jā, meklēsim, Hermej! Viņu nedrīkst piekalt pārāk tuvu zemei, lai nenāk palīgā paša radījumi - cilvēki, bet arī ne pie virsotnes, jo citādi viņš no zemes nebūs redzams. Ja esi ar mieru, pienaglosim viņu tepat - kaut kur vidū, virs aizas, rokas izplešot no šīs te klints līdz tai tur otrā pusē.
Hermejs. Tev taisnība. Klintis šeit stāvas, pat nedaudz pārkarenas un no visām pusēm nepieejamas. Šai pakājē ir tik šauri, ka tik tikko var nostāvēt uz pirkstu galiem. Soda izpildei tā ir pavisam piemērota vieta. Tad nu vairs nekavējies, Prometej! Kāp augšā un ļauj sevi piekalt pie kalna!
2. Prometejs. Hēfaist un Hermej, apžēlojieties par mani, nelaimīgo, jo ciešu bez vainas!
Hermejs. Tātad tu, Prometej, gribi, lai mūs par pavēles nepildīšanu tūdaļ pat piekaļ tavā vietā? Varbūt tu domā, ka šis Kaukāzs nav pietiekami liels, lai tur piekaltu vēl divus citus? Dod labo roku šurp! Bet tu, Hēfaist, ieslēdz to gredzenā un pienaglo, uzsit dūšīgi ar veseri. Tagad dod otru! Arī šo cieši piekalsim! Tā, viss kārtībā! Tūlīt atlaidīsies ērglis, kas tev knābās aknas. Tad tev būs papilnam atmaksāts par taviem jaukajiem, asprātīgajiem izgudrojumiem.
3. Prometejs. Ai, Kron un Iapet! Ai, māt! Cik briesmīgi man, nelaimīgam, jācieš, kaut gan nekā ļauna darījis neesmu!
Hermejs. Tad tu, Prometej, neesi darījis nekā ļauna? Vispirms: kad tev uzticēja gaļas sadali, tu rīkojies tik netaisni un negodīgi, ka labākos gaba1us pievāci sev, bet Zevam iegrūdi kaulus, «slēpdams tos mirdzošos taukos». Nudien, es vēl labi atceros, kā Hēsiods par to ir izteicies. Pēc tam no māla izveidoji cilvēkus, visnelietīgākos radījumus, arī - un tas ir pats ļaunākais - sievietes. Tad vēl nozagi dieviem viņu lielāko dārgumu - uguni un iedevi to cilvēkiem. Un, izdarījis tik daudz noziegumu, vēl apgalvo, ka esi iekalts važās, bez vainas būdams.
4. Prometejs. Man šķiet, ka arī tev, Hermej, tik, runājot Homēra vārdiem, «apvainot to, kas bez vainas». Tu man pārmet tādas lietas, par kurām, ja vien valdītu taisnība, es būtu pelnījis mieloties pritanejā. Ja tev būtu laiks, es labprāt aizstāvētos pret šīm apsūdzībām un pierādītu, cik netaisni par mani spriedis Zevs. Bet tu, pats būdams gan daiļrunīgs, gan tiesību zinātājs, uzņemies viņa aizstāvību un pierādi, ka Zeva lēmums piekalt mani pie Kaukāza kalna netālu no Kaspijas Vārtiem - kāds nožēlojams skats visiem skitiem! - bijis taisnīgs!
Hermejs. Pārāk vēlu, Prometej, tu iesniedz pārsūdzību, vairs neko nepanāksi. Tomēr runā vien! Tik un tā mums jāgaida, kamēr atlaidīsies ērglis un aprūpēs tavas aknas. Būtu tīri jauki tikmēr uzklausīt tavus sofismus, jo esi milzīgi rafinēts runātājs.
5. Prometejs. Runā vien pirmais, Hermej, apsūdzi mani jo spēcīgāk un neaizmirsti nevienu argumentu, kas liecina tēvam par labu! Bet tevi, Hēfaist, ieceļu par tiesnesi.
Hēfaists. Nē - lai Zevs man liecinieks! Nevis tiesnesis tev būšu, bet gan apsūdzētājs, jo nozagi uguni un atstāji manu ēzi aukstu.
Prometejs. Tad sadaliet pienākumus! Tu, Hēfaist. runāsi par zādzību, bet Hermejs lai apsūdz mani gaļas sadalē un cilvēku darināšanā. Jūs abi esat veikli puiši un, kā šķiet, prasmīgi runātāji.
Hēfaists. Lai Hermejs runā arī manā vietā. Prāts nenesas uz tiesas runām, mans darba lauks ir kalve, bet viņš ir rētors, un šī lieta tāpat skar viņu.
Prometejs. Es gan nebūtu domājis, ka Hermejs gribēs runāt par zādzību un man, savam amata brālim, to pārmest. Bet, ja esi ar mieru uzņemties arī šo pienākumu, Majas dēls, tad būtu laiks formulēt apsūdzību.
6. Hermejs. It kā tavi nodarījumi prasītu garu garās runas un īpašu sagatavošanos! Pietiks ar to, ka nosaukšu pašus galvenos no tiem.
Kad tev uzdeva sadalīt gaļu, tu sev paturēji labākos gabalus, bet dievu valdnieku apvedi ap stūri. Tad izveidoji no māla cilvēkus, kaut gan nebija ne mazākās vajadzības, un nozagi mums uguni, lai iedotu to viņiem. Man šķiet, cienījamais, ka tu pat neapjēdz, kādu cilvēkmīlestību, nevērojot tādus noziegumus, tev izrādījis Zevs. Ja tu tajos neatzītos par vainīgu, man nāktos uzskaitīt pierādījumus, teikt garu runu un iespējami pilnīgāk noskaidrot patiesību. Bet, tā kā atzīsties, ka šo gaļu tiešām sadalīji, kā sacīju, ka izgudroji cilvēkus un nozagi uguni, tad mana apsūdzība ir pietiekama un vairs neko nepiebi1dišu, jo tās būtu tikai tukšas pļāpas.
7.Prometejs. Drīz vien redzēsim, vai nav tukšas pļāpas arī tas, ko jau sacīji. Bet, ja uzskati savu apsūdzību par pietiekamu, lūkošu iespēju robežās to atspēkot.
Vispirms paklausies, ko teikšu attiecībā uz gaļu, kaut gan - lai Urāns liecinieks! - man, runājot par to, jāsarkst Zeva vietā: viņš ir tik sīkumains un īdzīgs, ka: atradis savā daļā nelielu kaulu, tāpēc sūta uz kāķi tik senu dievu kā mani, vairs neatcerēdamies palīdzību, ko tam reiz sniedzu kā sabiedrotais, nedz padomādams, cik niecīgs pamats viņa dusmām. Cik tas ir bērnišķīgi - pukoties un skaisties, ja pats nav dabūjis lielāko gabalu!
8. Man liekas, Hermej, tādas draiskulības, kādas dzīrēs ir tik parastas, nebūtu jāatceras, un, ja arī kāds no viesiem atļāvies pārāk daudz, tad vajag to uzskatīt par joku un savas dusmas atstāt turpat mielastā. Bet glabāt īgnumu līdz nākamajai dienai, nodarīto pieminēt ar ļaunu un ļaut dusmām iesīkstēt tpu! -dieviem neklājas un nepavisam nav valdnieka cienīgi. Ja dzīrēm atņemtu asprātības, jautrību un jokus, ja aizliegtu trāpīgās piezīmes un zobgalības, tad nekas cits vairs neatliktu kā vien piedzerties, pieēsties un klusēt. Cik tas būtu drūmi un nepievilcīgi un nepavisam nepiederētos dzīrēm! Tāpēc arī nebiju domājis, ka Zevs vēl otrā dienā to atcerēsies, kur nu vēl tik ļoti dusmosies un uzskatīs par briesmīgu pārinodarījumu, ja kāds, dalot gaļu, pa jokam ir gribējis pārbaudīt, vai viņš sapratīs, kurš gabals labāks.
9. Taču pieņemsim vēl ļaunāku gadījumu, Hermej, - proti, Zevs dabūjis nevis sliktāko gabalu, bet vispār palicis tukšā. Vai arī tad būtu vērts, kā saka, jaukt debesis ar zemi, likt lietā važas, kāķus, visu Kaukāzu un sūtīt ērgļus plosīt man aknas? Padomā: vai tas neliecina, ka dusmonim trūkst vēriena, ka viņš ir sīkumains un nesavaldīgs? Ko tad viņš darītu, ja pazaudētu veselu vērsi, ja jau ir tik nikns dažu gaļas kumosu dēļ?
10. Vai cilvēki šai ziņā nav daudz augstsirdīgāki, kaut gan viņiem, dabiski, dusmās vajadzētu būt straujākiem nekā dieviem? Taču neviens no viņiem vēl nav licis uzraut kāķī pavāru, ja tas, gatavodams ēdienu, iebāzis mērcē pirkstu un to nolaizījis, ja nolauzis un apēdis kādu cepeša gabaliņu. Cilvēki tādos gadījumos piedod. Ja nu viņi kādreiz saskaišas pār mēru, tad iekausta vainīgo vai iepļaukā, bet krustā sists par tādiem niekiem vēl gan nav neviens:
Par gaļu nu pateikts viss. Man bija kauns aizstāvēties pret tādu apsūdzību, taču daudz lielāks kauns Zevam tādu celt.
11. Tagad vajadzētu runāt par maniem veidošanas darbiem, par to, ka darināju cilvēkus. Šai apsūdzībai, Hermej, ir divas puses, un es nezinu, ko man īsti pārmet. Vai cilvēkiem nevajadzēja rasties vispār un būtu bijis labāk nemaz nepieskarties māliem, lai izveidotu viņus? Vai tomēr vajadzēja viņus darināt, tikai ne tādus, bet citādus? Taču tik un tā runāšu par abiem gadījumiem.
Vispirms centīšos pierādīt, ka ar cilvēku parādīšanos pasaulē dieviem nekas ļauns nav nodarīts, bet vēlāk - ka tas viņiem pat ir izdevīgi, daudz labāk, nekā atstāt zemi neapdzīvotu, bez cilvēkiem.
12. Sensenos laikos - es sākšu ar tiem, jo tā būs vieglāk noskaidrot, vai, līdz ar cilvēku radīšanu ieviešot pārmaiņas dabā, tiešām izdarīju noziegumu, - pastāvēja tikai dievišķais un debesu iemītnieku cilts. Bet zeme vēl bija pirmatnēja un nepievilcīga, visnotaļ drūmu mūžamežu klāta; toreiz nebija ne dievu ziedokļu, ne tempļu - no kurienes gan tie būtu varējuši rasties - ne akmens vai koka tēlu, vispār - nekā tāda, kas mūsu dienās lielā skaitā sastopams ik uz soļa un ko ļaudis bijīgi godā. Bet es, aizvien domādams par citiem un rūpēdamies par to, lai dievu labklājība augtu, kā arī cenzdamies visam piešķirt kārtību un skaistumu, nospriedu, ka būtu vislabāk paņemt nedaudz māla un izveidot dzīvus radījumus, kas izskatā līdzinātos mums pašiem. Man šķita, ka dieviem kaut kā trūkst, kamēr nav pretstata, ar ko viņus varētu salīdzināt, lai viņu labklājība parādītos visā pilnībā. Jaunajām būtnēm gan vajadzēja būt mirstīgām, taču apveltītām ar izdomu, asu prātu un tieksmi uz viņu labo.
13. Un tā, runājot dzejnieka vārdiem, «jaukdams ar ūdeni zemi», samīcīju to un izveidoju cilvēkus, uzaicinājis talkā arī Atēnu. Tāds nu ir mans lielais noziegums pret dieviem un viņiem nodarītais zaudējums: darināju no māliem dzīvas būtnes un piešķīru kustību tam, kas bijis nekustīgs. Varētu gandrīz vai domāt, ka dievi ir ko zaudējuši no savas dievišķības, kopš arī uz zemes parādījušies dzīvi radījumi. Zevs tik ļoti saskaitās, it kā cilvēku rašanās būtu iedragājusi dievu varenību. Vai tik viņš nebaidās, ka arī cilvēki sacelsies pret viņu un dosies cīņā pret dieviem tāpat kā giganti? Ir taču acīmredzami, Hermej, ka ne es, ne mani radījumi neesam jums nodarījuši nekā ļauna. Ja uzrādīsi kaut visniecīgāko ļaunumu, es apklusīšu un atzīšu, ka solis ir pelnīts.
14. Par to, ka mani radījumi dieviem īstenībā ir pat noderīgi, vari pārliecināties, vērodams, ka zeme vairs nav mežonīga un neapstrādāta, bet to rotā pilsētas, tīrumi un dārzu augi, ka jūru vago kuģi un salas ir apdzīvotas. Itin visur sastapsi ziedokļus un svētnīcas, visur dieviem tiek nesti upuri, svinēti svētki. «Un ielas Zeva pilnas, un ļaužu pilni laukumi.» Ja es šos radījumus būtu darinājis tikai sev, iespējams, pašam no tā atlēktu kāds labums. Bet es viņus nodevu jūsu rīcībā par kopīgu īpašumu. Visbiežāk sastopami Zeva, Apollona, Hēras un tavi tempļi, Hermej, bet Promstejam nekur nav neviena paša. Tad nu tu redzi, ka rūpējos vienīgi par sevi, atstādams novārtā un nododams kopīgās intereses!
15. Un padomā, Hermej, vēl par ko citu: vai labums, kuram nav liecinieka, piemēram, manta, kas tev pieder, vai lieta, ko esi pagatavojis, bet ko neviens neredz un nepaslavē, tev būs tikpat mīļa un patīkama? Kālab vaicāju? Ja nebūtu cilvēku, visu parādību skaistumam trūktu liecinieku un mums piederētu bagātības, ko neviens cits neapbrīnotu un kas mums pašiem neliktos vērtīgas, jo pasaulē nebūtu nekā niecīgāka salīdzinājumam: Mēs neapjaustu savu laimi, ja acu priekšā nebūtu citu, kuriem tā liegta. Lielais taču ir liels tikai tad, ja to sastata ar kaut ko mazu. Bet jūs, kuriem vajadzētu man par šādu visiem noderīgu veikumu parādīt godu, sitat mani krustā. Tā jūs atmaksājat par labajiem nodomiem!
16. Taču cilvēku vidū, droši vien iebildīsi, ir nelieši, kuri piekopj izvirtību, karo, prec savas māsas un vērpj viltu pret saviem tēviem. Bet vai tas nav sastopams arī pie mums? Tomēr neviens tāpēc nepametīs Urānam un Gajai, ka tie mūs radījuši. Varbūt sacīsi, ka rūpes par cilvēkiem jums prasa lielas pūles. Tad jau arī ganam vajadzētu būt neapmierinātam, ka viņam ir ganāmie, kas jāaprūpē. Bet tas taču ir jauki, kaut gan prasa darbu. Un vispār - patīkami gādāt par citiem, jo tas zināmā mērā ir laika kavēklis. Ko mēs darītu, ja mums nebūtu, par ko rūpēties? Mēs ļautos laiskumam, vadītu dienas bezdarbībā, tikai sūktu nektāru un pielocītos ar ambrosiju.
17. Taču visvairāk esmu sašutis par to, ka pārmetat man cilvēku, īpaši sieviešu, radīšanu un tomēr iemīlaties viņos un nerimstaties, pārvērtušies par vēršiem, satiriem vai gulbjiem, nokāpt zemē, un uzskatāt mirstīgos par cienīgiem laist pasaulē dievus. Varbūt sacīsi, ka radīt ci1vēkus gan vajadzēja, tikai savādākus, tādus, kas nebūtu mums līdzīgi. Bet vai es varēju izraudzīties kādu citu, labāku paraugu par šo, ko visādā ziņā uzskatīju par visskaistāko? Varbūt vajadzēja radīt dzīvniekam līdzīgu mežonīgu būtni bez saprāta? Bet kā tie varētu ziedot dieviem un arī citādi jums parādīt godu, ja nebūtu tādi, kādi ir tagad? Kad viņi jums ziedo hekatombas, jūs nenoraidāt tās un to dēļ esat ar mieru doties līdz pat Okeāna upei pie «krietnajiem aitiopiešiem». Un tomēr sitat krustā tieši to, kas jums sagādājis šos cieņas apliecinājumus un upurus.
Par cilvēkiem nu gana runāts.
18. Tagad, ja tev nav nekas pretim, pievērsīšos ugunij, tās nozagšanai, kas izpelnījusies visasāko nopēlumu. Atbildi man, dievu dēļ, skaidri un gaiši: vai uguns mums tagad ir mazā kopš tā pieder arī cilvēkiem? Nē, to apgalvot nevarēsi. Tāda jau, manuprāt, taisni ir uguns daba, ka tās nekļūst mazāk, ja tiek vēl kādam citam. Uguns taču neapdziest, ja ar to ko aizdedzina. Tā vienkārši ir nenovēlība - nedot citiem, kas tiem vajadzīgs, kaut gan pašiem no tā nekāds ļaunums nerodas. Jums, dieviem, klājas būt labiem, «svētības devējiem» un stāvēt pāri jebkurai nenovīdībai. Pat tad, ja es nolaupītu jums visu uguni un nestu to prom uz zemi, neatstādams šeit ne dzirkstelītes, dieviem nebūtu nodarīts nekāds lielais zaudējums: tiem taču uguns nemaz nav vajadzīga, jo ne jūs salstat, ne vārāt ambrosiju, ne jums vajadzība pēc mākslīga apgaismojuma.
19. Cilvēkiem turpretim uguns nepieciešama daudz kam, bet visvairāk - ziedošanai, lai ielas pildītos ar upursārtu dūmiem, lai kvēpinātu vīraku un uz ziedokļiem cepinātu upurlopu gurnu gabalus. Redzu, ka arī jums šie dūmi sagādā 1ielu prieku un cienasts vistīkamāks ir tad, kad «upuru dūmi pret debesīm vijas». Tādējādi šī apsūdzība ir spilgtā pretrunā ar jūsu pašu vēlmēm. Tikai brīnos, ka neesat vēl Saules dievam aizlieguši dot cilvēkam gaismu, jo arī tā taču ir uguns, turklāt daudz dievišķāka un liesmaināka. Jeb varbūt pārmetat Hēlijam, ka viņš izšķiež jūsu mantu?
Esmu beidzis. Ja jums abiem, Hermej un Hēfaist, šķiet, ka pateicu ko aplamu, palabojiet un atspēkojiet, pēc tam no jauna aizstāvēšos.
20. Hermejs. Nav viegli, Prometej, cīkstēties ar tik spēcīgu sofistu. Bet tev gan ir laimējies, ka Zevs nedzirdēja, ko runāji. Citādi viņš, nešaubos, atsūtītu sešpadsmit k1ijas, kas plosītu tavas iekšas: tik neganti uzbruki viņam, izlikdamies, ka aizstāvies. Tiesa, par vienu gan brīnos: kā, būdams pareģis, iepriekš nezināji, ka tapsi par saviem nodarījumiem sodīts?
Prometejs. Es to paredzēju, Hermej, bet zinu arī, ka būšu atkal brīvs. Drīz vien no Tēbām ieradīsies tavs brālis un notrieks ērgli, kurš, kā sacīji, atlidos pie manis.
Hermejs. Lai notiek tā, Prometej! Kaut atkal redzēti tevi brīvu un dzīrojam mūsu pulkā, bet tikai ne kā gaļas dalītāju!
21. Prometejs. Esi bez bēdu: es dzīrošu jūsu pulkā Zevs mani atbrīvos pret visai svarīgu pakalpojumu. Hermejs. Pret kādu? Saki, lūdzams!
Prometejs. Tu tak pazīsti Tetīdu, Hermej? Taču nē, nedrīkstu neko teikt. Labāk glabāšu noslēpumu kā izpirkuma maksu par soda atlaišanu!
Hermejs. Glabā vien, titān, ja tā ir labāki Mēs nu dosimies ceļā, Hēfaist, jo ērglis jau klāt. Bet tu, Prometej, paliec nelokāms! Lai tēbiešu strēlnieks, par kuru runāji, ierodas jo ātrāk un izbeidz mokas, ko tev sagādās šis putns!

15. ZEFIRS UN NOTS

1. Zefirs, Vēl ne reizi, kamēr vien dzīvoju un elpoju, nebiju redzējis uz jūras tik lielisku svētku braucienu. Un tu, Not? Vai neievēroji to?
Nots. Par kādu braucienu tu runā, Zefir? Un kas tajā piedalījās?
Zefirs. Tātad tev gājis secen tik brīnišķīgs skats, kādu diezvai jebkad dabūsi vērot.
Nots. Biju aizņemts Sarkanajā jūrā, un nācās pūst arī Indijas piekrastes novados. Tāpēc nezinu, par ko tu īsti runā.
Zefirs. Sīdonieti Agēnoru taču pazīsti?
Nots. Jā, Eiropas tēvu. Un tad?
Zefirs. Taisni par Eiropu vēlos teV pastāstīt.
Nots. Varbūt to, ka Zevs šajā meitenē jau labi sen iemīlējies. To - kur tas laiks - zinu pats.
Zefirs. Ja zini par šo Zeva aizraušanos, tad paklausies, kas notika tālāk!
2. Eiropa bija aizgājusi uz jūras krastu, lai parotaļātos ar savām vienaudzēm, bet Zevs brīnumskaista vērša izskatā draiskojās turpat kopā ar tām. Viņš bija baltum balts, glīti izliektiem ragiem un miermīlīgu skatienu, un, kad vērsis pludmalē, maigi maudams, nebēdnīgi lēkāja apkārt, Eiropa sadūšojās un kāpa tam mugurā. Bet, līdzko viņa to bija izdarījusi, Zevs ar visu meiteni aizjoņoja uz jūru, ieskrēja ūdeni un metās peldus. Eiropa izbijusies ar kreiso roku turējās pie ragiem, lai nenoveltos, bet ar otru sakļāva kopā vēja pluinītās drānas.
3. Tas nu gan bija jauks, valdzinošs skats: peldošais Zevs, kas nes uz muguras savu iemīļoto!
Zefirs. Bet tas, kas notika pēc tam, bija vēl nesalīdzināmi jaukāk, Not. Jūrā pēkšņi norima bangas, un pār to pletās bezgalīgs klusums. Mēs, vēji, izturējāmies rāmi jo rāmi un visam sekojām vienīgi kā skatītāji. Abiem līdzās, dziedādami kāzu briesmas, ar iedegtām lāpām laidās eroti - tik tuvu jūras virsmai, ka brīžiem skāra to ar kājām. No dzelmes bija iznirušas Nereīdas, kas, lielākoties puskailas sēdēdamas uz delfīniem, plaukšķināja rokas. Arī trītoni un visas pārējās tīkamās jūras būtnes līksmi dejoja ap meiteni. Visiem pa priekšu, iekāpis savos ratos, ar Amfitrīti pie sāniem, brauca Poseidons, rādīdams ceļu brālim, kas peldēja aiz viņa. Visbeidzot, atlaidusies uz divu trītonu vilktas gliemežnīcas, sekoja Afrodīte, apbērdama līgavu ar dažnedažādām puķēm.
4. Tā viņi devās no Feniķijas līdz Krētai. Izkāpis krastā, vērsis piepeši nozuda, un Zevs, paņēmis Eiropu pie rokas, veda viņu uz Diktes kalna alu. Meitene bija nosarkusi un gāja, acis nodūrusi, jo saprata, kas viņu gaida. Bet mēs, saceldami viļņus, atkal metāmies virsū katrs savam jūras nogabalam.
Nots. Cik tu gan esi laimīgs, Zefir, ka dabūji to visu skatīt! Bet es tikmēr redzēju vienīgi lijas, ziloņus un melnādainus cilvēkus.

13. DIOGENS UN ALEKSANDRS

1. Diogens. Kā nu tā, Aleksandr? Vai arī tu esi miris kā mēs visi?
Aleksandrs. Kā redzi, Diogen. Un vai par to jābrīnās, ka, būdams cilvēks, nomiru?
Diogens. Tātad Ammons melojis, sacīdams, ka esi viņa dēls, un tavs tēvs patiešām ir Filips.
Aleksandrs. Acīmredzot. Būdams Ammona dēls, es taču nebūtu miris.
Diogens. Bet arī par Olimpiādu stāstīja, ka viņai bijuši sakari ar pūķi un tas redzēts viņas gultā. Tu esot piedzimis drīz pēc tam, un Filips maldīgi domājis, ka esi viņa bērns.
Aleksandrs. Arī es tiku par to dzirdējis, bet tagad redzu, ka māte un Ammona priesteri niekus vien melsuši:
Diogens. Tomēr šie meli taviem nodomiem lieti noderēja, Aleksandr, jo daudzi, ticēdami, ka esi dievs, sāka no tevis baidīties.
2. Bet teic, kam atstāji savu milzīgo valsti? Aleksandrs. Nezinu, Diogen. Es nepaspēju sniegt kādus norādījumus. Mirdams vienīgi paguvu Perdikam iedot savu gredzenu. Ko smejies, Diogen?
Diogens. Atcerējos, kā pret tevi izturējās grieķi, kā viņi, tiklīdz biji uzkāpis tronī, tev sāka glaimot, ievēlēja par savu aizbildni un virspavēlnieku cīņai pret barbariem. Daži pat pieskaitīja tevi pie divpadsmit dieviem; cēla tev tempļus un upurēja kā pūķa dēlam.
3. Taču saki - kur maķedonieši apglabājuši tevi? Aleksandrs. Vēl atrodos Babilonā, jau trīsdesmito dienu. Bet Ptolemajs, miesassardzes priekšnieks, solās, līdzko tikšot galā ar pašreizējām jukām, pārvest mani uz Ēģipti un tur apglabāt, lai es kļūtu par vienu no ēģiptieša dievībām.
Diogens. Kā lai nesmejos, Aleksandr, kad redzu, ka pat Aīdā esi tikpat nesaprātīgs un vēl ceri kļūt par Anūbiju vai Osīriju? Bet atmet šīs cerības, dievišķais! Tam, kas reiz šķērsojis šo ezeru un ienācis pazemes valstībā, vairs nav lemts atgriezties. Aiaks ir modrs, un arī ar Kerberu nav ko jokot.
4. Bet es labprāt no tevis dzirdētu, kā jūties, kad iedomājies laimi un greznību, ko pameti uz zemes: miesassargus un ieroču nesējus, satrapus, zelta kalnus un tautas, kas tevi dievināja, Babilonu un Baktras, milzīgos dzīvniekus, cildinājumus un slavu, un kā, tērpies purpura drānās un ar baltu diadēmu galvā, brukāji krāšņos ratos. Vai, to visu atceroties, nesāp sirds? Ko raudi, nelga? Vai tad gudrais Aristotelis tev nav varējis pat iemācīt atziņu, ka laimes veltes ir nedrošas?
5. Aleksandrs. Gudrais? Visslīpētākais no visiem lišķiem! Es jau nu vislabāk zinu, kāds šis ir: ko viņš no manis prasīja, ko mācīja, kā izmantoja manu godkāri - vēlēšanos būt par zinātnes veicinātāju; kā glaimoja cildinādams gan manu skaistumu, kas esot tikuma daļa, gan manus darbus, gan bagātību. Arī tā esot tikums, viņš sacīja, lai pašam nebūtu neērti pieņemt no manis dāvanas. Viņš nav nekas cits kā mācīts blēdis, Diogen, un vienīgais, ko esmu guvis no viņa gudrības, ir tas, ka tagad skumstu pēc visa, ko nupat. uzskaitīji, it kā tie būtu nezkādi milzīgi labumi.
6. Diogens. Zini ko? Ieteikšu tev skumju remdinātāju līdzekli. Tā kā mums šeit neaug cemeriņi, dzer pilniem malkiem Lētes ūdeni, vēl un vēl, vairākkārt! Tad pārstāsi raizēties par Aristoteļa labumiem. Taču redzu Kleitu, Kallistenu un daudzus citus skrienam šurp - viņi grib tevi saplosīt gabalos, lai atriebtos par to, ko viņiem nodarīji. Tāpēc ej prom pa citu ceļu un dzer, kā sacīju, jo biežāk Lētes ūdeni!

1. GLIKERA UN TAĪDA

1. Glikera. Vai atceries, Taīda, virsnieku - akarnānieti, kas kādreiz uzturēja Abrotonu un tad iemīlējās manī, nu to, kas staigāja apmetnī ar purpura apmali? Varbūt jau esi aizmirsusi viņu?
Taīda. Nē, mīļā Glikera, pat ļoti labi atceros. Pērn ražas novākšanas svētkos viņš dzēra ar mums. Bet kālab tu vaicā? Tev laikam par viņu kas stāstāms.
Glikera. Gorgona, tā neliete - un es viņu vēl uzskatīju par savu draudzeni! - no manīs paslepus šo atvīla.
Taīda. Un nu viņš pametīs tevi un dzīvo ar Gorgonu?
Glikera. Jā, Taīda. Un tas man briesmīgi ķērās pie sirds.
Taīda. Tas ir nekrietni, Glikera, taču mani nepārsteidz. Pie mums, hetērām, tā ir parasta lieta. Tāpēc nevajag pārāk gremzties par to, nedz turēt ļaunu prātu uz Gorgonu. Arī Abrotona tev toreiz neko nepārmeta viņa dēļ, kaut gan bijāt draudzenes.
2. Tikai brīnos, ko gan šis karotājs viņā tādu atradis, ja vien nav pavisam akls. Vai tad viņš neredzēja, cik plāni tai mati un galva virs pieres jau pavisam plika. Lūpas zilganas kā mironim, deguns garš un kakls tik tievs, ka var saskaitīt visas dzīslas. Vienīgais - viņai glīts augums, laba stāja un pievilcīgs smaids.
Glikera. Tu tātad domā, Taīda, ka akarnānietis iemīlējies viņas skaistumā? Vai tad nezini, ka Hrisarija, Gorgonas māte, ir ragana, kas prot tesāliešu buramvārdus un māk noburt no debesim mēnesi zemē? Viņa, tā stāsta, naktīs pat lidojot apkārt. Šī arī iedevusi nabadziņam kādu no savām dzirām un sajaukusi prātus, un nu abas slauc viņu.
Taīda. Tad tu, mīļā Glikera, slauc kādu citu, bet šis lai staigā vesels!

12. IOESA, PITIĀDA UN LĪSIJS

1. Ioesa. Tātad gribi par mani ņirgāties, Līsij? Cik jauki! Es taču ne reizi neprasīju naudu, nekad neliedzos pieņemt tevi, sacīdama, ka pie manis ir kāds cits. Neliku krāpt tēvu vai apzagt māti, lai man ko atnestu, bet jau no paša sākuma piederēju tev bez maksas, bez atlīdzības. Tu tak zini, cik daudzus pie1ūdzējus esmu atraidījusi: Pītoklu, pašreizējo pritanu, kuģu īpašnieku Pasionu, tavu vienaudzi Melisu, kaut gan viņam nupat kā nomira tēvs un viņš tagad pats ir noteicējs par visu mantu. Bet tu visu laiku biji mans vienīgais Faons - es neskatījos ne uz vienu citu, nevienam pašam neļāvu sev tuvoties. Es, muļķe, noticēju taviem zvērestiem un tālab, tev pieķērusies, biju tikla kā Pēnelope, lai gan māte piekliedza pilnas ausis un sūdzējās par mani draudzenēm. Bet tu? Tik1īdz jauti, ka esmu tavā varā un tvīkstu pēc tevis, sāki gan atklāti lakstoties ap Likainu, lai sāpinātu mani, gan mūsu tuvības brīžos slavēt muzikanti Magidiju. Bet es par to jutos aizvainota un lēju asaras.
Nesen, kad jūs - Trāsons, tu un Difils - dzīrojāt, klāt bija flautiste Kimbalija un Pirallīda, ar kuru naidojos. Kaut gan to zināji, tu ne vien piecreiz noskūpstīji Kimbaliju - tas man gan bija pavisam vienaldzīgi, jo tu tikai apkauno pats sevi, skūpstīdams tādu sievieti, - bet arī vairākkārt pamāji ar galvu Pirallīdai. Un, kad izdzēri savu kausu tukšu, to parādīji viņai, tad iedevi vergam un tam pie auss pavēlēji, ja Pirallīda prasīšot dzert, viņu pildīt tikai šajā kausā. Beidzot, iekodis ābolā un redzēdams, ka Difils aizņemts ar ko citu, - viņš tieši bija pagriezies uz Trāsona pusi un sarunājās ar to, - veikli iesviedi ābolu Pirallīdai klēpī, pat necenzdamies to no manis slēpt, bet viņa ābolu noskūpstīja, ielika krūšu dobītē un noglabāja lejpus apsēja.
2. Kālab tu tā rīkojies? Vai esmu tevi jebkad aizvainojusi kaut vai sīkumos vai sarūgtinājusi? Vai es vispār redzu kādu, izņemot tevi? Vai nedzīvoju tikai tev vienam? Darīt pāri nelaimīgai sievietei, kas tevi neprātīgi iemī1ējusies, nav cēli, Līsij. Taču vē1 ir Adrasteja, dieve, kas to visu redz. Varbūt kādreiz tev būs žēl, kad dzirdēsi, ka esmu pakārusies vai ielēkusi akā, vai kādā citā veidā dabūjusi galu, lai vairs neapgrūtinātu tevi ar savu klātbūtni. Tad varēsi lepoties, ka esi paveicis spožu varoņdarbu.
Ko tu tā lūkojies manī caur pieri? Kam griez zobus? Ja gribi ko pārmest, tad runā! Lai šī te Pitiāda mums ir šķīrēja. Kas noticis? Un tā, neatbildēdams ne vārda, tu vienkārši aizej, pamet mani? Vai redzi, Pitiāda, kā Līsijs ar mani apietas?
Pitiāda. Cik cietsirdīgi! Pat asaras nespēj viņu iežēlināt! Tas jau ir akmens, ne cilvēks! Bet patiesību sakot, pati esi samaitājusi viņu, Ioesa, pārlieku mīlēdama un to pārāk klaji pauzdama. Tādas lietas vispār nevajag izrādīt: tiklīdz vīrieši to mana, tie uzreiz kļūst iedomīgi. Bet neraudi vairs, nabadzīte, labāk uzklausi manu padomu un reizi vai divas nelaid viņu iekšā, kad atnāks! Tad redzēsi - šis no jauna pa īstam iedegsies un savukārt aiz mīlestības vai prātu zaudēs.
Ioesa. Klusē jel, liec mani mierā! Lai nelaižu Līsiju iekšā? Kaut viņš tik neaizsteigtos priekšā un nepamestu mani pavisam!
Pitiāda. Re, viņš nāk atpakaļ!
Ioesa. Tu pazudināji mani, Pitiāda! Viņš droši vien dzirdēja, ka sacīji «nelaid viņu iekšā!».
3. Līsijs. Es nenāku atpakaļ viņas dēļ, Pitiāda, jo šo sievieti vispār vairs negribu redzēt, bet pie tevis, lai tu nenosodītu mani un neteiktu «Līsijs ir cietsirdīgs».
Pitiāda. Tieši tā arī sacīju, Līsij.
Līsijs. Tu tātad gribi, Pitiāda, lai es paciešu šo Ioesu, kura tagad lej asaras, bet kurai nesen uzskrēju virsū, kad viņa, mani krāpdama, gu1ēja ar citu jaunu cilvēku?
Pitiāda. Viņa taču ir hetēra, Līsij! Bet kad tu abus pieķēri?
Līsijs. Tas bija apmēram pirms sešām dienām - jā, patiešām, pirms sešām, mēneša otrajā dienā; šodien tak ir septītā. Mans tēvs, zinādams, ka sen jau mīlu šo krietno sievieti, ieslēdza mani mājās un aizliedza sargam atdarīt vārtus, bet es nespēju bez viņas iztikt un tāpēc liku Dromonam nostāties pie pagalma žoga, kur tas viszemāks, un pieliekties. Tā, balstoties uz viņa muguras, viegli uzrāpos uz tā. Īsāk: pārrāpos pāri un atnācu šurp, bet atradu nama durvis cieši noslēgtas, jo bija jau pusnakts. Nepieklauvēju, bet, kā jau pāris reizes biju darījis, klusītēm izcēlu durvis no virām un bez mazākā trokšņa iegāju iekšā. Visi jau gulēja, un es, taustīdamies gar sienu, pienācu pie gultas.
4. Ioesa. Ai, Dēmetra, kas vēl būs? Jau trīcin trīcu!
Līsijs. Tā kā dzirdēju elpojam ne tikai vienu cilvēku vien, sākumā iedomājos, ka pie Ioesas guļ Līdija, bet tā, Pitiāda, nebija viņa! Aptaustīju un sapratu, ka tas ir jauns cilvēks ar maigu ādu, bez bārdas, ar pavisam gludi apcirptiem matiem un ka arī viņš ieziedies ar smaržīgām eļļām. Būtu man tobrīd bijis zobens, ne mirkli nevilcinātos - lai tas jums skaidrs! Ko smejaties, Pitiāda? Vai mans stāsts tev liekas tik smieklīgs?
Ioesa. Tad par to, Līsij, biji tik pikts? Ar mani taču gulēja šī te pati Pitiāda!
Pitiāda. Nesaki, lūdzama, viņam neko, Ioesa!
Ioesa. Kālab lai nesaku? Jā, tā bija Pitiāda, mans dārgais, kuru atsaucu, lai guļ pie manis, jo biju noskumusi, ka neesi atnācis.
5. Līsijs. Tātad tas ar gludajiem, nocirptajiem matiem bija Pitiāda! Un sešu dienu laikā viņa atkal ataudzējusi tik garus matus?
Ioesa. Viņa matus nogrieza slimības dēļ, Līsij, jo tie bija sākuši strauji izkrist, un tagad nēsā parūku. Parādi viņam to, Pitiāda, parādi, lai viņš ticētu! Nu paskaties uz jauno cilvēku, savu sāncensi, uz kuru biji greizsirdīgs!
Līsijs. Kā nebūt greizsirdīgam, kad pats savām rokām aptaustīju tavu mīļāko.
Ioesa. Taču tagad pārliecinājies pats. Bet varbūt man savukārt pamocīt tevi? Gribi? Iemeslu tam netrūkst.
Līsijs. Nevajag! Labāk iedzersim, un lai piedalās arī Pitiāda, jo pieklātos, ka viņa kopā ar mums nosvin miera līgumu.
Ioesa. Protams, lai piedalās! Ai, cik daudz man nācies izciest tevis dēļ, dižais jaunekli Pitiād!
Pitiāda. Toties es jūs atkal pati samierināju. Tāpēc nedusmo man! Bet vienu gan tev lūdzu, Lisij: nestāsti nevienam par maniem matiem!

PASKAIDROJUMI
DIEVU SARUNAS

Dievu sarunas
1 Jāpapildina: «ar savu tēvu Kronu». Zevs savam tēvam Kronam atņēma varu.
Prometejs te domā pareģojumu, ka Tetīdas dēls būšot stiprāks par savu tēvu. Zevs tāpēc atsakās no Tetīdas, un pareģojums piepildās tādējādi, ka Tetīdas dēls Ahillejs ir stiprāks par savu tēvu Pēleju.
2 Zevs tuvojās Eiropai vērša izskatā, Antiopei - satira, Lēdai gulbja izskatā, Danajai -- zelta lietus veidā un nolaupīja Ganimēdu, pārvērties par ērgli.
3 T, i., viņa tēls.
4 Ganimēdu.
5 Zevs savu ieceri par mākoņtēlu tomēr īstenoja, un tā Īksions kļuva par kentauru ciltstēvu. Taču izbēgt no soda viņam neizdevās (sk. Vārdnīcā Īksions).
6 Hermeju.
7 Hermeju uzskatīja par liras izgudrotāju.
8 Kad Hēfaists reiz steidzies palīgā Hērai, savai mātei, kad tā ķildojusies ar Zevu, tas viņu nosviedis no Olimpa. Kopš tā laika Hēfaists ir klibs. Pēc mīta cita varianta, Hēra nosviedusi Hēfaistu pati, jo tas piedzimis kropls.
9 Atēna, kas dzimusi no Zeva galvas. Kad viņa atradās savas mātes - Metīdas (Gudrības), Zeva pirmās sievas, miesās, Zevs māti aprija, jo saskaņā ar pareģojumu tā pēc Atēnas dzemdētu dēlu, kas kļūtu par dievu un cilvēku valdnieku.
10 Mēness dieve savu iemīļoto, ganu (vai mednieku) Endimionu iegremdēja dziļā miegā, lai varētu viņu slepus skūpstīt. Pēc mīta cita varianta, viņam mūžīgu miegu nemirstībā, jaunībā un skaistumā piešķīra Zevs.
11 Adonīda (sk. Vārdnīcā)
12 Atīda (sk. Vārdnīcā).
13 Asklēpijs šajā sarunā atgādina Hēraklam vairākus notikumus no viņa dzīves un varoņa bojā ejas apstākļus. Hērakls ārprāta lēkmē nogalināja visu savu ģimeni, bet kādā citā reizē savu draugu Īfitu. Par tā nogalināšanu viņam nācās trīs gadus kalpot gar vergu līdiešu valdniecei Omfalei. Kad Hērakls bija nāvīgi ievainojis kentauru Nesu, kad tas uzmācās Hērakla otrajai sievai Dējaneirai, kentaurs mirstot iedeva viņai hitonu un ieteica to uzvilkt vīram. Tas saglabāšot viņai Hērakla mīlestību. Dējaneira noticēja, bet hitons bija saindēts ar Nesa asinīm un, tiklīdz Hērakls to apvilka, pielīga pie miesas un sagādāja viņam neizturamas mokas. Tāpēc Hērakls lika sevi sadedzināt sārtā Oites kalnā (Tesālijā).
14 Grieķiem šķita, ka hiacinšu ziedos saskatāmi burtu AI-AI (ai, ai) apveidi.
15 Mīta pazīstamākajā variantā Hēfaistam ir tikai viena sieva Afrodīte.
16 Pēc kāda mīta varianta, tauriešu zemē (Krimā) Artemīdai upurēti cilvēki. Šo mītu Eiripīds izmantojis savā traģēdijā «Ifigenija tauriešu zemē».
17 Delfi, Klara, Didimas - slavenas Apollona kulta vietas ar orākuliem.
18 Sal. «Odiseja», VIII, 266-366.
19. Trāķiešu valdnieku Likurgu, Dionīsa kulta pretinieku, Dionīss sodīja, atņemot tam saprātu (vai redzi). Tēbu valdnieku Penteju, kas pretojās Dionīsa kulta ieviešanai, saplosīja gabalos menādas, to vidū arī Penteja māte Agave, kas uzskatīja dēlu par briedi.
20 Dioniss atēniešu zemniekam Īkarijam par viesmīlību uzdāvāja vīnogulāju. Kad gani ieraudzīja savus biedrus, kuriem Īkarijs bija devis dzert vīnu, iereibušus, viņi domāja, ka tie ir saindēti, un Īkariju nogalināja.
21 Persajs Atēnai uzdāvināja Gorgonas Medūzas galvu. Sk. Vārdnīcā Gorgonas un Aigīda, kā arī «Jūras dievību sarunas», 14.
22 Nimfa Oinone.
23 Ganimēdā.
24 «Baltroce» un «lielace» ir Hēras epiteti Homēra eposos.
25 Pēc kāda mīta varianta, Helena izšķīlusies no olas (Zevs Lēdai bija tuvojies gulbja izskatā).
26 Himers, Pots - Afrodītes pavadoņi, kas personificē mīlas alkas un ilgas; Himenajs - kāzu dievs, Dionīsa un Afrodītes (vai Apollona un kādas mūzas) dēls.
27 Sal. «Iliāda», VIII, 19-27.
28 Sal. «Iliāda», I, 399-406.
29 Pēc nostāsta, Maratonas kaujā (490. gadā p. m. ē.), kurā atēnieši sakāva persiešu karapulkus, grieķiem nācis palīgā Pāns. radot pretiniekos «paniskas bailes».
30 Sk. «Dievu sarunas», 16, 1, kā arī 16. paskaidrojumu.
31 Ganimēds.
32 Dioskūri (sk. Vārdnīcā).
33 Hērakls un Dionīss.
34 Semeli.
35 Featontam - Hēlija un Klimenes dēlam.
36 Heliādas - Hēlija un Klimenes meitas.
37 Bebriku (Bitīnijā) valdnieks Amiks bija prasmīgs dūru cīnītājs un izaicināja visus svešniekus uz cīņu, kurā tos nogalināja. Viņu pieveica un nonāvēja Polideiks.

Prometejs jeb Kaukāzs
38 Sal. «Dievu sarunas», 1.
39 Hēsioda «Teogonija», 541.
40 «Iiāda», XIII, 375.
41 Kaspijas Vārti - šaura eja starp kalniem un Kaspijas jūru pie tagadējās Derbentas.
42 Hermejs ir arī zagļu patrons. Sal. «Dievu sarunas», 7.
43 Prometejs Zeva pusē cīnījās pret titāniem.
44 Hēsioda «Darbi un dienas», 61.
45 Domājams, citāts no Arāta (ap 310.-245, g. p. m. ē.) nesaglabājušās poēmas «Debess parādības».
46. Simt vēršu upuri; arī katrs bagātīgs un svinīgs upuris.
47«Iliāda», I, 423.
48 Bieži sastopams dievu epitets Homēra un Hēsioda eposos.
49. «Iliāda», I, 317.
50 Hērakls.
51 Sal. «Dievu sarunas», 1, un 1. paskaidrojumu.

Jūras dievību sarunas
52 Polifēms.
53 Sal. «Odiseja», IX, 355-505.
54 Sal. «Odiseja», IX, 287-293.
55 Peloponēsas lielākās upes Alfejas dievs. Pastāvēja uzskats, ka Alfejas ūdeņi, šķērsojot Jonijas jūru, aiztek līdz Ortigijas salai pie Sirakūzām.
56 Avota nimfa. Medniece Aretūsa, Alfeja vajāta, patvērās Ortigijas salā, kur Artemīda viņu pārvērta par avotu.
57. Protejs - jūras dievība, kas Poseidonam gana roņus un kam piemīt pareģošanas un pārvēršanās spējas. Menelājs to piespieda viņam pareģot nākotni. Sal. «Odiseja», IV, 448-570.
58 Panope un Galēne - Nereīdas.
59 Ķildas dieve, kara dieva Areja māsa.
60 Domātas Tetīdas un Pēleja kāzas.
61 Parīda. Sal, «Dievu sarunas», 20.
62 Sk. Vārdnīcā Danajs.
63. Sk. Vārdnīcā Īo un «Dievu sarunas». 3.
64 Īo tika identificēta ar Isīdu, viņas dēls Epafs - ar Āpiju.
65 Hermejs tika identificēts ar Totu, ēģiptiešu dievu ar paviāna galvu (grieķi dēvēja paviānu par «suņgalvi»).
66 Melikartu. Sk. Vārdnīcā Īno.
67 Arīonu, dzejnieku no Mētimnas pilsētas Lesbas salā (ap 600. g: p. m. ē.). Nostāstu, kas ir pamatā šim Lukiāna dialogam, sniedz Hērodots savā «Vēsturē», I, 23-24.
68 Delfīni kādreiz bijuši jūras laupītāji, kurus pārvērtis Dionīss.
69 Periandrs - Korintas tirāns (ap 600. g. p. m. ē.).
70 Helle. Sk. Vārdnīcā Īno.
71 «Hellesponts» (tag. Dardaneļi) nozīmē «Helles jūra».
72 Pēc nostāsta, Helle apglabāta Trāķijas Hersonēsā (pie Hellesponta).
73 Sk. Vārdnīcā Īno.
74 Par to viņai atriebās Hēra, laupīdama Atamantam saprātu.
75 Domāta Dēlas sala. Lukiāns te izmanto vārdu spēli: gr. dēlos nozīmē «redzams», un arī salas nosaukums grieķiski ir Dēlos.
76 Zeva.
77 Apollonu un Artemīdu
78 Šā dialoga pamatā ir Ksanta un Ahilleja cīņas epizode «Iliādā», XXI, 211-384.
79 Danaja ar dēlu Perseju.
80 Stindzinošs bijis tikai tiešs Medūzas skatiens.
81 Zevam.

Harons jeb Vērotāji

82 Protesilājs. Sal. «Mirušo sarunas», 23.
83 Milži Efialts un Ots. Sal. «Odiseja», XI, 305-320.
84 Sal. «Odiseja», 315-316.
85 «Iliāda», V, 123-128, tulk. A. Ģiezens.
86 «Iliāda», III, 226-223, tulk. A. Ģiezens.
87 Parodija par iepriekš citētajām «Iliādas» vārsmām (sk. 86. paskaidrojumu).
88 Kīrs II (valdīja no 559. līdz 529. g. p. m. ē.) nodibināja Persijas lielvalsti.
89 Šajā epizodē Lukiāns izmanto Hērodota stāstījumu par Solona sarunu ar Krēzu («Vēsture», I, 30-33). Taču Hērodotam Solons par pašu laimīgāko cilvēku uzskata Tellu, bet Kleobiju un Bitonu min tikai otrajā vietā.
90 Apollonam. Par to, ka Krēzs Delfu templim dāvinājis zelta ķieģeļus, stāsta Hērodots («Vēsture», I, 50).
91 Apollonam. Pīto ir senāks Delfu nosaukums.
92 Kīrs krita kaujā pret masagetiem (skitu cilts), kuru valdniece bija Tomirija.
93 Kīra II dēls Kambīss, iekarojis Ēģipti, neveiksmīgi cīnījās Lībijā un Etiopijā. Ēģiptē viņš nogalināja ēģiptiešu svēto vērsi Āpiju.
94 Īstas un parodētas «Odisejas» vārsmas kombinējums (I, 50, 180).
Lukiāns izmanto Hērodota stāstu par Samas tirānu Polikratu (miris 522, gadā p. m, ē.). Viņš gribējis dieviem ziedot vērtīgu gredzenu un iemetis to jūrā, bet dievi velti nepieņēmuši: valdnieka pavārs pēc pāris dienām gredzenu atradis zivs vēderā («Vēsture», III, 41-42). Hērodota stāstu izmantojis arī F. Šillers balādē «Polikrata gredzens» («Der Ring des Polykrates»).
95 Lukiāns arī šeit seko Hērodotam (III, 122-125)
96 Sal. «Iliāda», VI, 146-149.
97 Sirēnas - dēmoniskas būtnes, pa pusei sievietes, pa pusei putni, kas mitušas Dienviditālijas piekrastē. Viņu brīnišķo dziesmu apmāti, jūrnieki neievēroja bīstamās klintis un gāja bojā. Odisejs saviem ceļabiedriem aizbāza ausis ar vasku, bet sevi lika piesiet pie masta. Tā grieķu kuģis laimīgi izglābās no briesmām.
98 «Iliādas» un «Odisejas» pārfrazētu vārsmu kombinējums.
99 Nīna - Nīnive.
100 Kā vēstī eposs, Trojas karš ildzis desmit gadus.
101 Spartiešu pavēlnieks karā pret Argosu (6. gs. p, m. ē.).

MIRUŠO SARUNAS

1 Filozofu kiniķi. Gr. kyon (ģen, kynos) nozīmē «suns». Kiniķu nosaukums saistīts gan ar Kinosargas gimnasiju (telpa sporta nodarbībām), kur mācīja kiniskās filozofijas skolas nodibinātājs Antistens, gan arī ar šo filozofu «sunisko» dzīves veidu.
2 Kranejā, Korintas priekšpilsētā, mucā mita Diogens; Likejs birzs un gimnasijs Atēnās, kur mācīja Aristotelis.
3 Ik mēneša beigās Hekatei māju priekšā un krustcelēs nolika ēdienu, ko pievāca ubagi. Sk. Vārdnīcā Hekate.
4 «Ragi» un «krokodili» bija senatnē populāri siloģismi. «Ragu» siloģisms: ko neesi pazaudējis, tas tev vēl ir; ragus neesi pazaudējis, tātad tev ir ragi.
5 Šis izteiciens bija rakstīts virs ieejas Apollona svētnīcā Delfos.
6 Iolājs - Hērakla līdzgaitnieks. Kad Mikēnu valdnieks Eiristejs vajāja Hērakla bērnus, dievi Iolājam uz laiku atdeva jaunību, lai viņš varētu cīnīties pret Eiristeju.
7 Tītons - Trojas valdnieka Lāomedonta dēls, kurā iemīlējās Ēosa, rītausmas dieve. Viņa no Zeva izlūdzās Titonam nemirstību, bet aizmirsa izlūgties arī mūžīgu jaunību. Tāpēc Titons laika gaitā aizvien vairāk saruka un beidzot pārvērtās par cikādi.
8 Mitilēnietis Faons pārcēla ar savu kuģi Afrodīti no Hijas salas uz kontinentu. Par to dieve viņam uzdāvāja pudelīti ar smaržīgu eļļu, kas Faonu pārvērta par skaistuli un sievietēm iedvesa mīlestību pret viņu. Kā stāsta leģenda, dzejniece Sapfo aiz nelaimīgas mīlas pret Faonu izdarījusi pašnāvību.
9 Eipatrīdi («cildenu tēvu dēli») - dižciltīgie atēnieši.
10 Palaistra - telpa cīkstēšanās sacensībām un treniņiem.
11 «Iliāda», XXIII, 724.
12 Haldieši - šeit: babiloniešu priesteri, kurus uzskatīja par izciliem astrologiem un pareģiem; Pītojas dievs - Apollons. Sk. arī Vārdnīcā Pītoja.
13 Lībietis - šeit: afrikānietis.
14 Aristotelis astoņus gadus bijis Aleksandra audzinātājs.
15 Prūsijs - Bitīnijas valdnieks. Bitīnijā romiešu vajātais Hanibāls izdarīja pašnāvību.
16 Olimpiāda - Aleksandra māte.
17 Aleksandra karavadonis (ap 365.-321. g. p. m. ē.), kas pēc valdnieka nāves nesekmīgi centās saglabāt valsts vienotību.
18 Aleksandra mirstīgās atliekas sākumā aizveda uz Memfisu, vēlāk - uz Aleksandriju.
19 Cemeriņus uzskatīja par zālēm pret gara slimībām.
20 Kleits - Aleksandra draugs un cīņu biedrs, ko viņš dzīrēs dusmu lēkmē nogalināja; Kallistens - vēsturnieks, kas piedalījās Aleksandra karagājienos uz Austrumiem, Aleksandra biogrāfs. Kad Kallistens atteicās valdnieku sveikt pēc austrumnieku paražas, krītot tam pie kājām, Aleksandrs viņu sodīja ar nāvi.
21 Kad Kīrs Jaunākais gribēja atņemt troni savam brālim - Persijas valdniekam Artakserksam II (valdīja no 404. līdz 358. g. p. m. ē.), viņš salīga desmittūkstoš grieķu algotņu, kurus komandēja spartietis Klearhs. Kīram krītot kaujā, grieķu algotņiem nācās atgriezties dzimtenē (400.-399. gadā). Šie notikumi aprakstīti Ksenofonta darbā «Anabāze».
22 Kad 335. gadā p. m. ē. tēbieši sacēlās pret Aleksandru, viņš pēc sacelšanās apspiešanas lika Tēbas, izņemot dažas svētnīcas un māju; kur bija dzimis dzejnieks Pindars, nopostīt, bet iedzīvotājus pārdot verdzībā.
23. 324. gadā Aleksandrs vienlaikus apprecēja persietes Stateiru un Parisatīdu (bez tam viņam bija vēl cita sieva - baktriešu princese Roksane) un sarīkoja masu kāzas, kurās apprecināja maķedoniešus ar persietēm.
24 Hēfaistions - Aleksandra draugs un mīlulis.
25, 26 Indijā.
27 Sal. «Odiseja», XI, 489-491. Ahilleja vārdi ir krasā pretrunā ar viņa tēlu «Iliādā».
28 Diogēns, it kā aizmirsis, ar ko runā, zvērestā piesauc pašu Hēraklu.
29 «Odiseja», XI, 603.
30 «Odiseja», XI, 602.
31 Sk. 19. paskaidrojumu.
32 «Iliāda», III, 157.
33 «Odiseja», X, 521.
34 Filozofs Pitagors (ap 540.-500, g, p. m, ē.), kas uzskatīja, ka dvēsele iemiesojas jaunos (cita cilvēka, dzīvnieka vai auga) ķermeņos (t. s, metempsihoze), un apgalvoja, ka viņš jau reiz dzīvojis kā trojiešu karavīrs Eiforbs («Iliāda», XVI, 808; XV1I, 59), bet pirms tam - kā Apollons. Plūtarhs («Numas dzīves apraksts», 1) min nostāstu, ka Pītagoram bijis zelta gurns, ko viņš rādījis savas dievišķās izcelsmes pierādīšanai. Sal. tekstā Menipa nākamo jautājumu: «Vai gurns tev vairs nav no zelta?»
35 Pītagors esot izteicies, ka ēst pupas ir tas pats, kas ēst senču galvas (pupas bijušas saistītas ar senču kultu).
36 Jau dialogā «Harons jeb Vērotāji» minētais Solons, filozofs milētietis Talēts (ap 624.-546, g. p. m. ē.) un Mitilēnes tirāns Pitaks pieder pie septiņiem grieķu gudrajiem.
Filozofs Empedokls (akragantietis, ap 495.-435. g. p. m. ē.) esot ielēcis Etnas krāteri, Lai būtu līdzīgāks dieviem, viņš esot staigājis vara apavos.
38 Aristips (ap 435.--3,55. g, p. m. ē.), hedonisma filozofijas pamatlicējs, un Platons 423.-343. g. p. m. ē.) bija Sokrata (470.-399. g. p. m. ē.) skolnieki. Platons patiešām kādu laiku dzīvojis Sirakūzu valdnieka Dionīsija I galmā, bet savas atklātās valodas dēļ esot kritis nežēlastībā un pat pārdots verdzībā. Menipa pārmetums katrā ziņā vēsturiski nepamatots.
39 Kleini ja dēls - Alkibiāds, atēniešu valstsvīrs un karavadonis.
40 Sk. 1. paskaidrojumu.
41 Uz nāvi notiesātais Sokrats izdzēra, kā to paredzēja Atēnu likumi, kausu ar velnarutku indi.
42 Satīriķa brīva interpretācija.
43 T. i., filozofu.
44 Sk. 3. paskaidrojumu.
45 Plūtons (Aīds) ir mirušo dievs. Tāpēc Protesilājs uzrunā to ar «mūsu Zev!»
46 Ortejs - mītisks dziedonis, kas pēc sievas Eiridikes nāves nokāpa Aīdā un, ar savām dziesmām aizkustinot pazemes valdnieku, izlūdzās atjauju tai atgriezties dzīvē. Bet, tā kā viņš pretēji aizliegumam ceļā atskatījās uz sievu, kas viņam sekoja, tai bija uz mūžīgiem laikiem jāatgriežas Aīdā. Alkestīda - Feru (Tesālija) valdnieka Admēta sieva, kas labprātīgi mira vira vietā. Hērakls viņu atņēma Nāvei un no jauna atdeva ģimenei.
47 Sal. «Iliāda», II, 633-634.
48 Sal. Eiripīda «Mēdeja», 230-251.
49 Āēdona, Tēbu valdnieka Zēta sieva, kas nogalināja savu dēlu Itilu un tika pārvērsta par lakstīgalu; Likāona meita - Kallisto. Artemīdas pavadone, kuru Hēra (vai Artemīda), uzzinājusi, ka meitene gaida no Zeva bērnu, pārvērta par lāču māti; Datne pārvērsta laurkokā (sk. Vārdnīcā).
50 Sal. «Odisejas» XI grāmatu.
51 Ahillejam.
52 Odisejs.
53 Sostrats ir reāla persona, kas dzīvojusi 4. gadsimtā p. m·ē.

HETĒRU SARUNAS

1 Tesāliju uzskatīja par burvju un raganu novadu.
2 Tesmoforiji - sieviešu svētki par godu Dēmetrai.
3 Alopēke - dēms Atikā.
4 Artemīdai.
5 T. i., kādu slavenā atēniešu tēlnieka Kalamīda (5. gs. vidū p. m. ē.) darinātu statuju.
6 «Lai nenoskaustu.» Sk. arī Vārdnīcā Adrasteja.
7 Vistautas dieve - Afrodīte; Dārzi (gr. Kēpoi) - vieta dienvidaustrumos no Atēnām; Labklājības dāvātāja - Dēmetra.
8 Abas dieves - Dēmetra un Persefone; Pilsētas sargātā ja Atēna.
9 Dāreiks - persiešu zelta monēta, kas bija apgrozībā arī Grieķijā un svarā līdzinājās divām drahmām, t. i., 8,72 g.
10 Areopaga loceklis. Lukiāna laika Atēnās Areopags formāli bija augstākais pārvaldes orgāns.
11 Kollita - dēms Atikā.
12 Aharna - dēms Atikā.
13 Par algotni.
14 Raibais portiks - ar gleznām rotāts portiks Atēnās, kur, starp citu, kādreiz pulcējušies pirmie filozofi stoiķi (to apzīmējums radies no šā portika nosaukuma Ston poikilē).
15 Mazāzijā.
16 Tauta Mazāzijas dienvidos,
17 Steirija - dēms Atikā.
18 Domāti algotņi. Odrisieši - kāda Trāķijas tauta.
19 Pavasara mēnesis.
20. «Mirušo sarunas», 8, paskaidrojumu.
21 Lohagi, taksiarhi - komandieri karaspēka vienībās, kuru sastāvs nav precīzi zināms; hīliarhs - tūkstoš vīru vienība mandieris.
22 Kā vēstī mīts, Lemnas sievietes esot nogalinājušas visus vīriešus; Danaīdas - sk. Vārdnīcā Danajs.
23 Airodīsiji - svētki par godu Afrodītei.
24 Oinoja - dēms Atikā.

ĪPAŠVĀRDU,
MITOLOĢIJAS UN VĒSTURES TERMINU VĀRDNĪCA

Adonīds - asīriešu valdnieka Teianta skaistais dēls, kuru mīlējusi Afrodīte. Kad medībās viņu nogalinājis mežakuilis, Persefone pēc Afrodites lūguma atļāvusi viņam ik gadu uz sešiem mēnešiem atgriezties dzīvē; pārējos sešus mēnešus Adonīds pavadījis Aīdā.
Adrasteja - atmaksas dieves Nemesīdas cits vārds.
Afrodīte - mīlestības un skaistuma dieve, Hēfaista sieva.
Agamemnons - Atreja dēls, Menelāja brālis, Mikēnu valdnieks, grieķu karaspēka virspavēlnieks Trojas karā.
Agēnors - feniķiešu valdnieks, Eiropas un Kadma tēvs.
Ahajieši - grieķu cilts; Homēra eposos ar šo nosaukumu apzīmēti grieķi vispār.
Ahillejs - Tetīdas un Pēleja dēls, dižākais grieķu varonis cīnās pret Troju.
Aiaks - Pēleja tēvs, Ahilleja vecaistēvs, kas par dievbijību un taisnīgumu pēc nāves līdzās Minojam un Radamantijam iecelts par tiesnesi Aidā. Pēc mīta citas versijas, ko izmanto arī Lukiāns, Aiaks ir Aīda vārtu sargs.
Aīds - 1. Mirušo valstība; 2. (arī Plūtons, Aīdonejs) Krona un Rejas dēls, Zeva brālis, mirušo valstības valdnieks.
Aigīda - Zeva (dažkārt arī Atēnas un Apollona lietots) vairogs, kas ar tajā redzamo Gorgonas Medūzas galvu cilvēkos un dievos vien šausmas.
Aitolija - novads Vidusgrieķijā.
Ajants - Telamona dēls, pēc Ahilleja spēcīgākais un drosmīgākais grieķu varonis Trojas karā. Kad, Ahillejam krītot, tā ieroči piešķirti nevis Ajantam, bet Odisejam, viņš ārprāta lēkmē apkāvis ganāmpulka lopus, ko uzskatījis par saviem ienaidniekiem. Atguvis saprātu, Ajants izdarījis pašnāvību. Sal. Lukiāna «Mirušo sarunas», 29.
Akarnārija - novads Vidusgrieķijas rietumos.
Akrisijs - Argosas valdnieks, Danajas tēvs.
Aktaions - lielisks mednieks, kas redzējis Artemīdu peldamies un tāpēc ticis pārvērsts par briedi, kuru tad saplosījuši paša suņi. Pēc mīta cita varianta, Artemīda viņu pārvērtusi par briedi tāpēc, ka Aktaions lielījies ar savu mednieka prasmi.
Aleksandrs - 1. sk. Parīds; 2. Maķedonijas valdnieks (35n.323. g p. m. ē.).
Alkmēne - Tēbu valdnieka Amfitriona sieva, kas no Zeva dzemdējusi Hēraklu.
Amfilohs - slavens pareģis, kuram bija daudz kulta vietu un orākuls Mallā (Kilikijā).
Amfitrions - Tēbu valdnieks, Alkmēnes - Hērakla mātes vīrs.
Amfitrīte - Nereīda, Poseidona sieva.
Amiklas - pilsēta Lakonijā.
Amimona - kāda no Danaja meitām, Poseidona iemīļotā.
Ammons - ēģiptiešu dievība, ko grieķi identificēja ar Zevu.
Andromeda - Etiopijas valdnieka Kēfeja meita. Viņas māte Kasiopeja lielījusies, ka esot skaistāka par Nereīdām. Par to Poseidons uzsūtījis Etiopijai jūras nezvēru, kuram Kēfejs, paklausot orākulam, gribējis atdot Andromedu. Persejs Andromedu atbrīvojis un kļuvis viņas vīrs.
Anhīss - Dardanas (Mazāzijā) valdnieks, Afrodites iemīļotais, no kura viņa dzemdējusi Eneju.
Antilohs - Pilas valdnieka Nestora dēls, Ahilleja draugs, kritis pie Trojas.
Antiope - upes dieva Āsopa vai, pēc mita citas versijas, Tēbu valdnieka Nikteja meita, kas no Zeva, kurš viņai tuvojies satīra izskatā, dzemdējusi dvīņus Zētu un Amfionu.
Antistens (ap 444.-ap 366, g. p. m. ē.) - filozofs atēnietis, Gorgija uu Sokrata skolnieks, kiniskās filozofijas skolas nodibinātājs.
Anūbijs - ēģiptiešu mirušo dievība ar suņa galvu; grieķi viņu pielīdzināja Hermejam.
Apollons (arī Foibs) - Zeva un Lēto dēls, Artemīdas brālis, gaismas, dzejas, mūzikas un pareģojumu dievs, arī dievs dziednieks (Paiāns).
Arejs - Zeva un Hēras dēls, kara dievs.
Argosa - pilsēta Argolīdā (Peloponēsas austrumos).
Args - simtacis, kuram Hēra likusi apsargāt Īo. Hermejs tirgu iemidzinājis vai, pēc citas versijas, nogalinājis.
Arkādija - kalnu novads Peloponēsas centrālajā daļā.
Artemīda - Zeva un Lēto meita, Apollona māsa, jaunavīgā medību dieve un dzemdētāju sargātāja.
Asklēpijs - Apollona un Koronīdas dēls, ārstniecības dievs. Kad Asklēpijs ķēries pie mirušo atdzīvināšanas, Zevs viņu ar zobenu nogalinājis.
Atēna - Zeva meita, dzimusi no tēva galvas (sk. «Dievu sarunas», 8 un attiecīgo paskaidrojumu), jaunavīgā gudrības, arī kara dieve.
Atīds - skaists frīģiešu jauneklis, Kibeles (Lukiāna «Dievu sarunās», 12 - Rejas) iemīļotais, kas ārprāta lēkmē izdarījis pašnāvību.
Atlants - titāns, Iapeta un Klimenes dēls, kas, sodīts par līdzdalību titānu cīņā pret Zevu, galējos Rietumos uz saviem pleciem tur debess jumu.
Baktras - Baktrijas (tagadējā Ziemeļafganistāna) galvaspilsēta.
Bitīnija - zeme Mazāzijas ziemeļrietumos.
Boiotija - novads Vidusgrieķijā.
Branhs - pareģis, kam pareģošanas prasmi piešķīris Apollons.
Briarejs - milzis simtrocis.
Dafne - nimfa, kura, bēgdama no Apollona, kas bijis viņā iemīlējies, pārvērtusies laurkokā.
Danaja - Argosas valdnieka Akrisija meita, Perseja māte. Sk. «Jūras dievību sarunas», 12.
Danajs - ēģiptiešu valdnieka dēls; nevēlēdamies savas piecdesmit meitas dot par sievām brāļa Aigipta piecdesmit dēliem, aizbēdzis ar tām uz Argosu. Cietis sakāvi cīņā pret Aigipta dēliem un būdams spiests piekrist meitu nevēlamajām laulībām, ieteicis viņām kāzu naktī vīrus nogalināt. To visas, izņemot vienu (Hipermestru), arī izdarīja. Par to viņām vajadzēja Aīdā ar sietiem mūžīgi smelt ūdeni caurā mucā.
Dārijs - Dārijs III, Persijas valdnieks (336.-330. g. p. m. ē.), kuru Maķedonijas Aleksandrs sakāva pie Isas (333. gadā) un Gaugamēlām (331. gadā).
Dēla - viena no Kiklādu salām Egejas jūrā, Apollona un Artemīdas dzimšanas vieta.
Delfi - pilsēta Fokidā, Parnāsa kalna pakājē, kur atradās Apollona templis ar orākulu; šā dieva galvenais kulta centrs.
Dēmetra - Krona un Rejas meita, kas dzemdējusi Zevam Persefoni.
Dēms - mazākā administratīvā vienība Atikā.
Diogens - (ap 412. - ap 323. g, p. m. ē.) - filozofs kiniķis, Antistena skolnieks, mitinājās Korintā kādā mucā.
Diomēds - Argosas valdnieks, īpaši varonīgs Trojas kara dalībnieks.
Dionīss (arī Bakhs) - Zeva un Semeles dēls, auglības un viņa dievs.
Dioskūri («Zeva dēli») - dvīņu brāļi Polideiks un Kastors, Lēdas un Zeva dēli (pēc mīta citas versijas, Polideiks ir Zeva, Kastors - Lēdas vīra Tindareja dēls), no kuriem pirmais bijis nemirstīgs, otrs - mirstīgs. Kastoram ejot bojā, Polideiks izlūdzies no Zeva atļauju dalīties ar brāli nemirstībā. Saskaņā ar kādu mīta variantu brāļi kopā pavadījuši pārmaiņus vienu dienu debesīs, otru - Aidā, pēc citas versijas - nomainījuši viens otru. Polideiks izcēlies ar zirgu savaldīšanas prasmi, Kastors - dūru cīņā. Dioskūri bijuši palīgi kaujās un briesmās nonākušu jūrnieku glābēji. Viņu kults bijis īpaši izplatīts Spartā. Sk. arī «Dievu sarunas», 26.
Dorīda - jūras dievība, Nēreja sieva, Nereidu māte.
Drahma - masas un naudas vienība. Atēnu drahma=4,36 g resp. 6 oboli.
Ēho - kalnu nimfa, no kuras, tai mirstot, palikusi pāri tikai balss (atbalss).
Eileitija - dzemdību dieve.
Eiropa - feniķiešu valdnieka Agēnora meita, kurā iemīlējies Zevs. Viņš pārvērties par baltu vērsi un aizvedis savā mugurā Eiropu uz Krētu.
Eleisīna - pilsēta Atikā, Dēmetras un Persefones mistēriju kulta vieta.
Elīda - novads Peloponēsas ziemeļrietumos.
Elisijs - svētlaimīgo zeme, ko iedomājās pasaules galējos Rietumos, vai atsevišķs novads mirušo valstībā, kur dievu izraudzītie izcilie ci1vēki (hēroji, taisnie) pēc nāves vada laiku mūžīgā svētlaimē.
Enipejs - Enipejas upes (Tesālijā) dievs, ko mīlējusi Tīro.
Ēridana - mītiska upe Rietumos, vēlāk identificēta ar Po upi.
Erīnijas - atmaksas dievības.
Erots - Afrodītes un Areja spārnotais dēls, mīlas dievs, kas ar savām bultām modināja mīlestību gan cilvēkos, gan dievos. Eroti - spārnoti zēni, Afrodītes pavadoņi.
Filips - Filips II (382.--336, g, p. en, ē.), Maķedonijas valdnieks, Aleksandra tēvs.
Fīnejs - trāķiešu valdnieks, kuram dievi par kādu noziegumu atņēmuši redzi.
Foinīks - Ahilleja skolotājs, kas kopā ar viņu piedalījies Trojas karā.
Fokīda - novads Vidusgrieķijā, kur atradās Delfi.
Frīģija - novads Mazāzijā. Tā sauktajā Mazajā Frīģijā, kas atradās Hellesponta un Propontīdas dienvidpiekrastē, ietilpa arī Troāda (apgabals, kur atradās Troja). Tāpēc literatūrā pat frīģiešiem bieži dēvēti trojieši.
Gadeiras - pilsēta Dienvidspānijā (tagadējā Kadiksa).
Gaja (Zeme) - dzīvības radītājas zemes dieve, dievu ciltsmāte.
Galateja - Nereīda
Galati - ķeltu cilts Mazāzijā.
Ganimēds - Trojas valdnieka Troja skaistais dēls, ko Zevs ērgļa izskatā aizvedis uz Olimpu un tur iecēlis par dievu vīnlēji.
Gargars - Idas kalnāja virsotne.
Gela - pilsēta Sicīlijā.
Giganti - milži, kas piedzimuši Gajai no tās izrūnītā Urāna asins lāsēm. Viņi sacēlušies pret Olimpa dieviem, bet tikuši pieveikti.
Gorgonas - trīs sievietes, kuru skatiens pārakmeņojis ikvienu, kas tās uzlūkojis. Divas no tām bijušas nemirstīgas, viena, Medūza, - mirstīga. To nogalinājis Persejs. Sk. arī «Jūras dievību sarunas», 14.
Hanibāls (247.-183, g. p. m. ē.) - kartāgiešu karavadonis.
Haribda - jūras nezvērs; sk. Skilla.
Haritas - (parasti trīs) dailes dieves.
Harons - pazemes valstības laivinieks, kas pārceĻ mirušos pār Aherontu. Viņš saņem no katra miroņa pa obolam, ko tuvinieki mirušajiem lika mutē.
Hēbe - Zeva un Hēras meita, mūžīgās jaunības dieve, kas apkalpoja dievus viņu dzīrēs; kad Hērakls pēc nāves tika iecelts dievu kārtā, viņa kļuva par tā sievu.
Hēfaisis - uguns un kalēju amata dievs, klibais Zeva un Hēras dēls, Afrodītes vīrs.
Heirons - Tesālijas kentaurs, dziednieks, Ahilleja skolotājs. Hērakla saindētās bultas nedziedināmi ievainots, atteicies no nemirstības par labu Prometejam.
Hekate - burvestību un nakts spoku dievība, kas uzturas kapos un krustcelēs.
Helena - Zeva un Lēdas meita, Spartas valdnieka Menelāja sieva, ko Parīds ar Afrodītes palīdzību aizvedis uz Troju (Troja kara cēlonis). Helenu vēl pavisam jaunu bija nolaupījis Tēsejs un aizvedis uz Atiku, bet viņas brāļi Dioskūri māsu atkal atveduši atpakaļ.
Hēlijs - Saules dievs, kas ik ritu austrumu pusē ar saules ratiem izbrauc no Okeāna, vada tos pa debess jumu un vakarā rieta pusē atkal iegrimst Okeānā.
Hēra - Krona un Rejas meita, Zeva māsa un sieva, grieķu augstākā dieve, laulības un dzemdētāju sargātāja.
Hērakls - Zeva un Amfitriona sievas Alkmēnes dēls, grieķu mitoloģijas populārākais varonis.
Hermafrodīts - Hermeja un Afrodites skaistais dēls, kurā iemīlējusies kāda avota nimfa, taču bez pretmīlestības. Pēc viņas lūguma dievi nimfu savienojuši ar jaunekli, kad tas reiz peldējies viņas avotā, vienā būtnē, kas bijusi pa pusei vīrietis, pa pusei sieviete.
Hermejs - Zeva un Majas dēls, dzimis Arkādijā, Killēnē («Killēnietis»), dievs ar daudzpusīgām funkcijām: viņš ir dievu ziņnesis, tirdzniecības un tirgus dievs, zagļu un krāpnieku patrons, mirušo dvēseļu aizvadītājs uz Aīdu; izceļas ar viltību un veiklību.
Hēroji - pusdievi, mītu varoņi, kuriem nereti viens no vecākiem ir kāds dievs; arī izcili, nopelniem bagāti cilvēki (pilsētu dibinātāji, likumu devēji, dzimtu ciltstēvi, par dzimteni karā krituši varoņi, ievērojami dzejnieki), kas, pēc seno grieķu priekšstatiem, varējuši arī pēc nāves cilvēkiem palīdzēt (vai kā atriebēji kaitēt). Hēroju kults Grieķijā bija ļoti populārs.
Hēsiods - grieķu dzejnieks (ap 700. g. p, m. ē.) - eposu «Darbi un dienas» un «Teogonija» autors.
Hiakints - skaists spartiešu jauneklis, Apollona mīlulis. Kad Apollons Hiakintu ar disku nevilšus nogalinājis, viņš no tā asinīm licis uzdīgt hiacintei.
Himaira - nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūsku astes vietā.
Himenajs - Dionīsa un Afrodītes (vai Apollona un kādas mūzas) dēla, kāzu dievs.
Hoplīti - smagi apbruņoti kājnieki.
Horas - Zeva un Temīdas (taisnības dieves) meitas, gadalaiku, kārtības un likumības dieves.
Iapets - titāns, Urāna (Debess) un Gajas (Zemes) dēls, Prometeja, Atlanta un citu titānu tēvs.
Ida - kalnājs dienvidos no Trojas.
Īdomnenejs - Krētas valdnieks, Trojas kara dalībnieks.
Īksons - lapitu (Tesālijā) valdnieks, kuram Zevs atļāvis dzīrot pie dievu galda. Kad Īksions gribējis pavest Hēru, viņš par sodu Tartarā piesiets pie uguns rata, kas mūžos griežas kopā ar viņu.
Īlija - Trojas cits nosaukums.
Illīrija - Balkānu pussalas ziemeļrietumu daļa.
Īnahs - Īnahas upes dievs, Argosas valdnieku ciltstēvs, Īo tēvs.
Īno - Tēbu valdnieka Kadma meita, Orhomenas valdnieka Atamanta sieva; viņa ļauni apgājusies ar saviem pabērniem, mākoņu dieves Nefeles. bērniem Friksu un Helli, kurus viņu māte aizvedusi projām uz zeltvilnas auna. Vēlāk, kad Atamants ārprāta lēkmē nogalinājis savu un Īno dēlu Learhu, Īno ar, otru dēlu Melikartu ielēkusi jūrā un pārvērtusies jūras dievībā Leikotejā.
Īo - upes dieva Īnaha meita, Zeva iemīļotā, kuru greizsirdīgā Hēra pārvērtusi par govi. Hēra likusi simtacim Argam viņu apsargāt un, kad Hermejs sargu iemidzinājis (vai nogalinājis), ar dunduru trenkājusi Īo pa daudzām zemēm, kamēr tā beidzot nokļuvusi Ēģiptē, kur, atguvusi sievietes izskatu, dzemdējusi Epafu. Ēģiptē Io tika identificēta ar Isīdu.
Irīda - varavīksnes dieve, dievu ziņnese, kas pa varavīksni nokāpj uz zemes.
Īrs - ubags Homēra «Odisejā».
Istms - zemes šaurums, kas savieno Peloponēsu ar Vidusgrieķiju.
Istra - tagadējā Donava.
Jāsons - Iolkas valdnieka Aisona dēls, kas vadījis argonautu braucienu uz Kolhīdu pēc zelta aunādas.
Jonija - apgabals Mazāzijas rietumos.
Kadms - Tēbu dibinātājs un pirmais valdnieks, Semeles Dionīsa mātes tēvs.
Kapadokija - zeme Mazāzijas austrumos.
Kārija - zeme Mazāzijas dienvidrietumos.
Kastors - sk. Dioskūri.
Kēfejs - Etiopijas valdnieks, Andromedas tēvs.
Keltibēri - dažu centrālais Spānijas cilšu kopīgas nosaukums.
Kentauri - Nefeles un Īksiona pēcnācēji (sk. «Dievu sarunas» 6, kā arī 5. paskaidrojumu), puscilvēki - puszirgi.
Kerameiks - Atēnu priekšpilsēta, podnieku kvartāls. Kerbers (Cerbers) - suns, kas sargā ieeju Aīdā.
Kiklopi - Urāna un Gajas dēli, milži ar vienu aci pieres vidū. Homēra «Odisejā» (arī Lukiāna Jūras dievību sarunās») - Poseidona dēli.
Killēnietis - Killēnē (Arkādijā) dzimušā Hermeja epitets.
Kitairons - kalnājs starp Boiotiju un Atiku.
Kleonas - pilsēta Argolīdā.
Klimene - Saules dieva Hēlija iemīļotā, kas viņam dzemdējusi Faetontu.
Kloto (Vērpēja) - viena no trim Moirām, kura vērpa likteņa pavedienus.
Kodrs - mītisks Atēnu valdnieks.
Kokita (Vaimanu upe) - kāda mirušo valstības upe.
Koribanti - dēmoniskas būtnes, Mazāzijas dievu mātes Kibeles (Lukiāna «Dievu sarunās», 12 - Rejas) pavadoņi.
Korinta - pilsēta Istmā.
Kratēts (4. gs. otrajā pusē p, m. ē.) - filozofs kiniķis no Tēbām, Diogena skolnieks.
Krēzs - pēdējais Lidijas valdnieks (560.-543. g, p, m. ē.), slavens ar savām milzīgajām bagātībām.
Krons - titāns, Urāna (Debess) un Gajas (Zemes) dēls. Gāza savu tēvu un kļuva par dievu valdnieku. Kronam varu savukārt atņēma viņa dēls Zevs, kas tēvu ieslodzīja Tartarā. Pēc mīta cita varianta, Krons ar Zevu izlīga un kļuva var valdnieku Svētlaimīgo salās.
Ksants - Ksantas upes (pie Trojas) dievs.
Kserkss - persiešu valdnieks no 486. līdz 465. gadam p. m. ē., piedzīvoja sakāvi karagājienā pret Grieķiju.
Lakedaimona - 1. Lakonija; 2. Sparta.
Lakonija - novads Peloponēsas dienvidaustrumos; tā galvenā pilsēta - Sparta.
Lampsaka - pilsēta Mīsijā (pie Hellesponta), Priapa kulta centrs.
Lēda - Spartas valdnieka Tindareja sieva, kuru Zevs, pārvērtis par gulbi, pavedis. Lēda no Zeva dzemdējusi Helenu un Polideiku, no Tindareja - Kastoru un Klitaimnestru. Pēc mīta cita varianta, Zevs bijis arī Kastora tēvs.
Lemna - sala Egejas jūrā.
Lēte (Aizmiršana) - «Aizmirstības upe» mirušo valstībā. Tās ūdens bija jādzer visiem mirušajiem, lai tie aizmirstu savu kādreizējo dzīvi.
Lēto - Apollona un Artemīdas māte.
Lībija - sākotnēji (no ēģiptiešiem pārņemts) nosaukums visai Āfrikai, vēlāk - Āfrikas ziemeļaustrumiem (rietumos no Ēģiptes).
Līdija - zeme Mazāzijas rietumos.
Linkejs - mitoloģijas varonis, kas izcēlies ar asu redzi.
Maja - kalnu nimfa, Zeva iemīļotā, Hermeja māte.
Mantineja - pilsēta Austrumarkādijā.
Maratona - līdzenums Atikas ziemeļaustrumu piekrastē, kur atēniešu karaspēks 490. gadā p. m. ē. sakāva persiešus.
Marsijs - satirs, kas izaicinājis Apollonu uz sacensību flautas spēlē. Mūzas piešķīrušas uzvaru Apollonam, kas pieveiktajam pretiniekam dzīvam novilcis ādu.
Mausols - Kārijas valdnieks, kuram sieva Halikarnāsā uzcēla greznas kapenes («mauzoleju»), ko uzskatīja par vienu no pasaules brīnumiem.
Medimns - beramvielu mērvienība (52,53 l).
Medūza - sk. Gorgonas.
Menādas (arī bakhantes) - Dionīsa pavadones, kas reibumā un ekstāzē saplosījušas dzīvniekus un tos apēdušas.
Menelājs - Atreja dēls un Agamemnona brālis, Spartas valdnieks; Helenas vīrs.
Menips (3. gs. otrajā pusē p. m. ē.) - filozofs kiniķis un rakstnieks no Gadarām (Sīrijā).
Mids - Frīģijas valdnieks, kuram Dioniss pēc viņa lūguma piešķīris spēju pieskaroties pārvērst zeltā ikvienu priekšmetu. Bet, tā kā līdz ar to arī ēdiens un dzēriens Mida rokās pārvērtās par zeltu, viņam nācās no šīs veltes atteikties.
Mikēnas - pilsēta Argolīdas ziemeļu daļā (Peloponēsā).
Milons - izcils cīkstonis no Krotonas, kurš laikā no 532. līdz 516, gadam p. m. ē, sešas reizes uzvarēja olimpiskajās spēlēs. Mina - masas, kā arī naudas vienība. Atēnu mina - 436,6 g, respektīvi, 100 drahmu.
Mīnojs - Zeva un Eiropas dēls, Krētas valdnieks, par taisnīgumu pēc nāves iecelts par vienu no trim Aīda tiesnešiem.
Moiras - trīs likteņdieves.
Moms - mēlnesības dievs.
Mūzas - Zeva un titānes Mnēmosines (Atmiņas) meitas, mākslu un zinātņu sargdieves (parasti deviņas).
Narkiss (Narciss) - skaists jauneklis, kas neatbildējis uz nimfas Ēho mīlestību un ticis sodīts ar to, ka iemīlējies pats savā spoguļattēlā; beidzot ticis pārvērsts narcisē.
Nefele - mākoņu dieve, Helles un Friksa māte. Sk. arī Ino. Nektārs - dievu dzēriens.
Nereīdas - jūras nimfas, jūras dievību Nēreja un Dorīdas meitas.
Nestors - Pilas (Mesēnijā) valdnieks, vecākais no grieķiem, kuri piedalījušies Trojas karā.
Niobe - Tēbu valdnieka Amfiona sieva. Lepodamās ar saviem daudzajiem bērniem (parasti - septiņi dēli un tikpat daudz meitu), viņa zobojusies par Lēto, kurai bijuši tikai divi. Atriebdami māti, Lēto bērni - Apollons un Artemīda - ar bultām nogalinājuši visus Niobes bērnus, bet viņa pati pārvērtusies mūžam raudošā klintī.
Nīrejs - Haritas Aglajas un Simes salas valdnieka Haropa dēls, pēc Ahilleja skaistākais no grieķiem, kuri piedalījušies Trojas karā.
Nīsa - kalns, kur uzaudzināts Dionīss. Nots - dienvidvējš; arī šā vēja dievs.
Obols - sīkākā sudraba vai vara monēta. Mirušajiem ielika mutē vienu obolu kā pārcelšanas maksu Haronam, pazemes laiviniekam.
Odisejs - Itakas salas viltīgi gudrais valdnieks, viens no grieķu galvenajiem varoņiem Trojas karā. Viņa atgriešanās dzimtenē ilgusi veselus desmit gadus.
Oite - kalnājs Dienvidtesālijā.
Okeāns - pēc grieķu senākajiem priekšstatiem, upe, kas apņem apdzīvoto zemes ripu.
Olimps - kalnu masīvs starp Maķedoniju un Tesāliju. Senie dzejnieki to iedomājās kā galveno, «olimpisko» dievu mitekli.
Osa - kalns Tesālijas ziemeļaustrumos.
Osīrijs - ēģiptiešu dievība, kurai atbilst grieķu Dionīss.
Paflagonija - Mazāzijas novads pie Melnās jūras.
Paiāns - Apollons kā dziednieks.
Paionija - novads Ziemeļmaķedonijā.
Palomēds - Eibojas valdnieka dēls, Trojas kara dalībnieks, prasmīgs izgudrotājs.
Pāns - Hermeja dēls, ganu un ganāmpulku dievs ar āža kājām, dažkārt attēlots arī ar āža ragiem; sīringas izgudrotājs. Negaidot parādoties, radījis «paniskas bailes» (piemēram, saskaņā ar nostāstu - persiešu karaspēkā Maratonas kaujā).
Parīds (arī Aleksandrs) - Trojas valdnieka Priama dēls, šķīrējtiesnesis Hēras, Atēnas un Afrodītes strīdā par to, kura skaistāka. Parīds uzvaru piešķīris Afrodītei, kas viņam par to palīdzējusi aizvest uz Troju Spartas valdnieka Menelāja sievu Helenu.
Parnāss - kalns Vidusgrieķijā, kura pakājē atradās senie Delfi un mūzām svētais Kastalijas avots.
Partenijs - kalnājs Arkādijas austrumos.
Peiritojs - Zeva un Īksiona sievas Dījas dēls, lapitu valdnieks.
Pēlejs - Ftījas (Tesālijā) valdnieks, Tetīdas virs, Ahilleja tēvs.
Pēlijis - kalns Tesālijā.
Peloponēsa - Grieķijas dienviddaļa, pussala, kuru ar Vidusgrieķiju saista Īstms.
Pelops - Tantala dēls, Elīdas un Argosas valdnieks.
Peltasti - viegli apbruņoti kājnieki ar ādas vairogu (gr. peltē).
Pēnelopa - 1. Odiseja uzticīgā sieva; 2. Hermeja iemīļotā, Pāna māte.
Persefone - Zeva un Dēmetras meita, zemes auglības dieve un pazemes valdniece, Aīda sieva.
Persejs - Zeva un Danajas dēls, Medūzas uzvarētājs un Andromedas atbrīvotājs. Sk. arī «Jūras dievību sarunas», 12. un 14. Pīreja - piejūras pilsēta, Atēnu osta.
Piriflegetonta («Uguns upe») - kāda mirušo valstības upe, kas aptver Tartaru.
Pitija - nimfa, Pāna iemīļotā.
Pītoja - sens nosaukums vietai Pārnāsa pakājē, kur atradās Delfi; arī Delfu sinonīms.
Plūtons - mirušo valstības valdnieka Aida cits vārds.
Polideiks - sk. Dioskūri.
Polifēms - kiklops. Sk. Kiklopi.
Pors - Indijas valdnieks, ko uzvarēja Maķedonijas Aleksandrs. Poseidons - Krona un Rejas dēls, Zeva brālis, jūras un visu citu ūdeņu dievs, kas ar savu trijzari saceļ jūras vētras un izraisa zemestrīces.
Priams - Trojas valdnieks.
Priaps - auglības un dzimumdziņas dievs.
Pritunejs - pārvaldes ēka grieķu pilsētās, kurā bez maksas ēdināja nopelniem bagātos pilsoņus, ārvalstu sūtņus un valsts pārvaldes amatpersonas (pritanus).
Pritans - valsts pārvaldes amatpersona grieķu polisās.
Prometejs - titāns, kas saskaņā ar kādu mīta versiju no māla radījis cilvēkus, kuru interesēs piekrāpis Zevu, sadalot upurlopa galu, un kuriem nodevis dieviem nozagto uguni. Par sodu Zevs licis Prometeju piekalt pie Kaukāza kalna, kur ērglis viņam ik dienas plosījis aknas. Beidzot Hērakls ar Zeva ziņu ērgli nogalinājis un Pronteteju atbrīvojis.
Protesilājs - pirmais grieķis, kas kritis Trojas karā un kam dievi atļāvuši no Aīda uz brīdi atgriezties pie jaunās sievas. Kad viņš nomiris otrreiz, sieva sekojusi viņam nāvē.
Reja - Krona māsa un sieva, Zeva un citu olimpisko dievu māte; vēlāk atbilst Mazāzijas dievei Kibelei.
Sama - sala netālu no Mazāzijas rietumu piekrastes. Sardenapāls - Asīrijas valdnieks; gājis bojā Nīnives aplenkumā 880. gadā p. m. ē.
Sardas - Līdijas galvaspilsēta.
Sarīsa - garš maķedoniešu šķēps.
Scīpions, Publijs Kornēlijs (ap 235.-183. g. p. m. ē.) - romiešu valstsvīrs un karavadonis.
Selēne - mēness dieve.
Semele - Tēbu valdnieka Kadma meita, Zeva iemīļotā, Dionīsa māte. Sk. arī «Dievu sarunas», 9.
Serīfa - Kiklādu sala, Perseja kulta vieta.
Sīdona - pilsēta Feniķijā.
Sikiona - pilsēta Peloponēsas ziemeļu piekrastē.
Skilla - jūras nezvērs; Skilla un Haribda, atrodoties katra savā pusē Mesīnas jūras šaurumam, uzglūnējušas jūrniekiem.
Solons (ap 640.-560. g. p. m. ē.) - atēniešu valstsvīrs un dzejnieks, viens no grieķu septiņiem gudrajiem.
Sparta - Lakonijas galvenā pilsēta.
Stiksa («Nīstamā») - kāda mirušo valstības upe.
Stratēgi - armijas un flotes pavēlnieki, Atēnās - vēlēta desmit vīru kolēģija.
Tāigets - kalnājs Lakonijā.
Tainars - zemesrags Peloponēsas dienvidos.
Talants - lielākā grieķu masas mēra vienība = 26,2 kg. Kā naudas vienība talants = 60 minu, resp., 6000 drahmu.
Tanaīda - tagadējā Dona.
Tantals - Zeva dēls, Pelopa un Niobes tēvs, kam bijis jauts piedalīties dievu dzīrēs un kas par saviem noziegumiem sodīts ar mūžīgām slāpēm un badu Aīdā.
Tartars - pazemes valstības dziļākā daļa, kur noziedznieki izcieš sodu; arī vieta, kur mīt Zeva sodītās dievības (piemēram, titāni).
Tēbas - Boiotijas galvaspilsēta.
Tegeja - pilsēta Arkādijā.
Teiresijs - tēbiešu pareģis, kas dzīvojis septiņus mūžus. Divreiz, čūsku sadzelts, pārvērties par sievieti, tad atkal par vīrieti. Par to, ka Teiresijs izšķīris kādu strīdu Zevam par labu, Hēra tam atņēmusi redzi.
Tersīts - ķēmīgi neglīts grieķu karavīrs «Iliādā».
Tesālija - novads Grieķijas ziemeļaustrumos.
Tēsejs - Aigeja dēls; Atēnu mītisks valdnieks, populārs grieķu mitoloģijas varonis.
Tetīda -- Nereīda, Pēleja sieva, Ahilleja māte.
Tīro - Enipejas upes dieva iemīļotā, kas dzemdējusi dvīņus Poseidonam, kurš viņai tuvojies, pieņēmis Enipeja izskatu. Sk. arī «Jūras dievību sarunas», 13.
Tirss - ar efeju apvīts Dionīsa un viņa pavadoņu zizlis.
Titāni - Urāna (Debess) un Gajas (Zemes) bērni, dievu paaudze, kuru Zeva vadībā pieveikuši olimpiskie dievi. Zevs tos ieslodzījis Tartarā.
Titijs - milzis, kuram par Lēto apvainošanu Tartarā divas lijas plosa aknas.
Tmols - kalnājs Līdijā.
Trāķija - novads Grieķijas ziemeļaustrumos.
Trītons - Poseidona un Amfitrītes dēls, jūras dievība ar zivij līdzīgu ķermeņa apakšdaļu. Trītoni - zemākas jūras dievības.
Troāda -- novads Mazāzijas ziemeļrietumos, kur atradis Troja.
Trofonijs - Orhomenas (Boiotijā) valdnieka dēls, kas nogalināja savu brāli un ko par sodu aprija zeme. Netālu no Lebadejas pilsētas Boiotijā Trofonijam bija orākuls.
Troja (arī Īlija) - pilsēta Mazāzijas ziemeļrietumos. Urāns (Debess) - grieķu dievu ciltstēvs.
Zefirs - rietumvējš; arī šā vēja dievs.
Zevs - titāna Krona un Rejas dēls, grieķu augstākais dieva.