SENĀS ĢRIEĶIJAS KULTŪRA

Seno Grieķu pasaules uzskats

Nevienā senajā tautā nevar saskatīt tādu uzticību brīvības ideāliem un ticību cilvēka cēlumam kā grieķos. Grieķi cilvēku uzskatīja par visnozīmīgāko būtni visā izplatījumā un neļāvās priesteru un despotu varai. Viņu domāšanas veidu var uzskatīt kā pasaulīgu un racionālu, viņi slavināja neierobežotu zinātkāri un zināšanas cienīja vairāk nekā ticību. Pašos pamatos grieķu pasaules uztvere bija materiālistiska. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka grieķu ideāli vislabāk iemiesoti arhitektūras un tēlniecības pieminekļos.
Mitoloģija mums vēsta, ka grieķu pasaules uzskatā nozīmīgu vietu ieņem moiras (likteņa lēmējas). Likteņa lēmumam nevar pretoties pat dievi. Sengrieķu mīti un literatūra rāda mums cilvēka domas attīstību un straujo progresu. Senie grieķi ir likuši pamatus visiem vēlākajiem pasaules uzskatiem.
Ļoti svarīga sengrieķu kultūras īpatnība ir demokrātija. Paši Grieķijas polisu iedzīvotāji arī bija šī valsts. Tas radīja absolūtu personīgā un sabiedriskā vienību.
Cita svarīga sengrieķu kultūras iezīme ir sacensība. Un ne tikai olimpiskās spēles, bet arī dramaturgu, tēlnieku, mūziķu sacensības. Sengrieķu kultūrā gandrīz vai vienīgais objekts ir cilvēks.
Sengrieķu skaistuma principi bija mērs, harmonija un līdzsvars. Visspilgtāk šie principi atklājās Atēnu Akropolē. Tieši tur ansambļa izjūta, harmonija un mērs ir visa pamatā.
Dailes jēdziens grieķu domāšanā bija ļoti plašs - skaists ir viss, kas ir vērtīgs, kas ir cienīgs būt atzīts par labāko. Cilvēka skaistums vienmēr tiek samērots ar viņa krietnajām īpašībām. Skaists vīrietis- tas pirmām kārtām ir vīrišķīgs, spējīgs savaldīties un koncentrēties. Jaunietim spēks, veiklums nu lokanība noteikti pastāv līdzās labsirdībai un krietnumam. Ķermeņa skaistums noteikti harmonēja ar dvēseles daiļumu.
«Septiņi gudrie" - tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta pirmajā pusē p. m. ē. un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām sentencēm par cilvēka dzīvi. Savu gudrību šie valstsvīri bija mācījušies praktiskajā dzīvē, sabiedriska darbā un dziļās pārdomās par cilvēkiem, tāpēc viņu izteicieni jau Senajā Grieķijā bija pārvērtušies par tautas sakāmvārdiem, un daži no tiem, piemēram, «Pazīsti pats sevi!», «Neko par daudz», bija rakstīti pat virs ieejas Apollona templī Delfos, kas bija galvenā visu grieķu nacionālā svētnīca. Turklāt šo vīru nopelns ir vēl arī tas, ka viņi ir filozofiskās dzīves gudrības celmlauži - pirmie, kas savas atziņas sāk izteikt nevis mitoloģiskos tēlos, bet gan vispārīgos jēdzienos.
Kāda tad ir dzīves gudrība, ar ko šie vīri audzinājuši savu tautu un kļuvuši slaveni? Tā ir mērena, saprātīga un valstiska pilsoņa dzīves gudrība. Visās lietās viņi iesaka ievērot mēru, vairīties no pārmērībām un savaldīt sevi. Krietns tikums stāv augstāk par baudas priekiem, labais ir vērtīgāks par patīkamo. Lai varētu savaldīt savas jūtas un kaislības, cilvēkam jāpazīst pašam sevi. Ievēro mēru, savaldi sevi un pazīsti sevi - šie trīs prasījumi stāv visas grieķu tautas nacionālās dzīves gudrības pamatā. Uz tiem balstās arī grieķu morāles filozofija.
Grieķi bija pārliecināti, ka atsevišķais indivīds nav vis atrauts no pasaules, bet gan neskaitāmiem pavedieniem ieausts visas pasaules un visas dzīves likumībā, tāpēc pašizpratne grieķisko cilvēku nevis attālināja no pasaules, bet gan tuvināja tai. Ja cilvēks dzļi ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un otrādi: nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir cilvēkā.
Grieķu pamatuzskats tomēr bija, ka nevis cilvēks ir pasaules mērs, bet pasaules un dzīves pamatlikums ir cilvēka mērs. Tāpēc dziļā gudrība, kas slēpjas grieķu tautas sakāmvārdā «Pazīsti sevi!» (gnothi seauton), izteic tikai šādas domas - 1) lai varētu valdīt pār sevī un atrast savu pareizo vietu dzīvē, - pazīsti sevi; 2) lai skaidri saprastu dzīves un pasaules likumus - ieskaties sevī.
Cilvēkam nav jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem, bet tam jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt, godā savus vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē!

Sengrieķu mitoloģijas raksturojums un galvenie tēli

Mīti - fantastiski vēstījumi par dieviem un varoņiem radušies sirmā senatnē, pirmatnējās kopienas iekārtas uzplaukuma un sairšanas posmā. Mītu fantastiskajos tēlos iemiesoti grieķu centieni izprast dabas parādības un savu attieksmi pret tām, kā arī iedziļināties, arvien sarežģītākajās sabiedriskajās attiecībās.
Grieķu tauta, būdama sadalīta daudzās ciltīs, nebija vienprātīga nostāstos par saviem dieviem un varoņiem.
Sākotnēji ļaudis lietas fetišizēja (fetišs - priekšmets, kam tiek piedēvēts pārdabisks, maģisks spēks). Jebkurš priekšmets pirmatnējā cilvēka acīs varēja kļūt par dvēseles mājokli, pārdabisku spēku patvērumu. Tā Zevu kādā no Peloponēsas pilsētām pielūdza kā akmens piramīdu, bet Arkādijā kā kolonnu. Savukārt Hēru Boiotijā saskatīja koka stumbrā. Nereti Zevu saista ar ozoliem. Dodonas pilsētā ap Zeva svētnīcu bijusi ozolu birzs, kurā priesteri tulkojuši varenā dieva gribu pēc koku lapu šalkām.
Fetišizēti tiek arī dzīvnieki, kas vēlākajos mītu variantos minēti kā viena vai otra dieva simboli. Dievu valdnieka Zeva pavadonis ir ērglis. Tā simboliskās nozīmes pamatā ir tādas ērgļa īpašības kā spēks, izturība, lidojuma augstums. Atēnas atribūts ir pūce. Pūce spēj redzēt tumsā, tālab to uzskatīja par gudrības iemiesojumu. Savukārt Afrodītes putns ir balodis.
Sengrieķu literatūras autori Hēsiods un Homērs savos darbos būtībā iedibināja tipiskos dievu tēlus un haotiskajā dievu pulkā ieviesa zināmu sistematizāciju, ņemot vērā dievu izcelsmi un savstarpējās ģimenes attiecības. Homērs ir eposu "Iliāda" un "Odiseja" autors, dzīvoja VIII gadsimtā p. m. ē., bet Hēsiods VII gs. p. m. ē. uzrakstīja poēmu "Teogonija".
Olimpa dievu uzvara nekad nebija pilnīga, jo grieķu tauta nekad nebeidza ticēt ļaundabīgajam mirušo spēkam un neļāva sev atņemt akmens un koka elkus.
Grieķu mitoloģiskajiem priekšstatiem bija noteikta shēma, noteikta kārtība, no kā kas radītie; kas bijis iesākumā, kas pēc tam.
Sākumā bija Haoss - visu stihiju cīņa un sajaukums. No Haosa radās māte zeme - Gaja, Tartars - mitoloģiskā telpa, kas atrodas kosmosa dziļumā, un Erots - mīlas dievs, pasaules lielākais spēks. Gaja radīja Urānu - debesis. Gaja un Urāna savienībā radās Krons - laiks, kurš apņēma par sievu Reju. Gaja pareģojusi, ka Krona dēls atņems tēvam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus. Izglābies tikai jaunākais - Zevs, kurš ar Prometeja palīdzību iekarojis Visumu, un pasaulē beidzot iestājusies kārtība.

Grieķu reliģija nepiedāvā vienu noteiktu garīgo vērtību ideālu, uz kuru cilvēkam, koncentrējot prātu un gribu, būtu jātiecas. Olimpa dievi cilvēkam neko nesola un nepiedāvā, tie māca saprātīgi dzīvot tagadnē. Grieķu dievi ir līdzīgi cilvēkiem un vienīgā atšķirība - tie ir nemirstīgi.
Olimpa kalns ir visu dievu mītne. Zevs ir tā valdnieks, kas sēž augstā zelta tornī. Dievi pulcējas kopējās sanāksmēs, kas pēc lemjamo jautājumu atrisināšanas pārvēršas līksmās dzīrēs. Zevs savu virsvaru izmanto tikai tad, ja kāds grauj iedibināto kārtību, neievēro likumus. Galvenās lēmēju tiesības Olimpā ir divpadsmit dieviem. Dievu un cilvēku tēvs ir ZEVS. Smagās cīņās ieguvis varu, Zevs - sākotnējā stihisko zibeņu un pērkona personifikācija - veido mītni pēc patriarhālās kopienas parauga. Tieši Zeva vadībā ir darīts viss nepieciešamais, lai pasaule kļūtu stabila, lai tajā svarīgu vietu ieņemtu likumi, māksla un morāle. Vienīgais, pār ko viņam nav varas, ir liktenis, ko iemieso trīs moiras, kas auž cilvēka dzīvības audumu.
HĒRA - Zeva māsa un laulātā draudzene. Hēra tika godāta kā laulību aizgādne, tikuma uzraudzītāja. Ķildīgumu un greizsirdību viņā izraisa daudzās vīra mīļākās. Spraiga ir spēkošanās starp Zevu un Hēru, kurā parasti, kā jau cienījams patriarhs, uzvar dižais olimpietis. Tomēr ir brīži, kad triumfē arī viņa laulātā draudzene. Zevam gan ir spēks un vara, bet Hērai sievišķīga viltība un burves spējas.
Viens no galvenajiem Olimpa dieviem ir Krona un Rejas dēls jūras valdnieks POSEIDONS. Viņš nereti tiecas apšaubīt Zeva varu. Poseidons bieži izmanto savu trijzari, kas apveltīts ar maģisku spēku. Ar to var gan izveidot zemē jaunus avotus, gan jebkurā brīdī sacelt jūrā vētru. Poseidonam ir daudz bērnu, bet tie, tāpat kā tēvs, ir stihiski, nereti draudīgi un briesmīgi.
AĪDS ir saistīts ar pazemes valstību un iemieso visneapstrīdamāko nenovēršamību - nāvi.
DĒMETRA - auglības un zemkopības dieviete. Viņa ir labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos.
Taisnības un gudrības dieviete ir ATĒNA. Zevs mīlēja viņu vairāk par visiem saviem bērniem, sēdināja viņu dievu padomē goda vietā, vienmēr augstu vērtēja viņas domas.
AFRODĪTE - mīlas un skaistuma dieviete. Viņa bija apjozusies ar burvju jostu, kas visas sirdis padarīja tai pakļāvīgas un paklausīgas. Mīti apliecina, ka pēc mīlas tiecas visi, arī dievi, bet nereti tā ir īslaicīga un brīnišķa ziedēšana, kas nes līdzi ciešanas. Arī pati Afrodīte kā to apliecina nostāsts par viņas un daiļā mednieka Adonīda jūtām, nav no tām pasargāta.
APOLLONS - saules un gara gaismas, mākslas un gudrības dievs.
DIONĪSS - zemes auglības spēku un vīnkopības dievs. Viņš māca ļaudis nodarboties ar vīnkopību. Dionīss rīkoja gaviles, ar apdullinošu mūziku un vīna reibumu izraisot cilvēkos ekstāzi, reliģisku aizmiršanos. Vēlāk šīs orģijas pārtapa karnevāliskos gājienos, saglabājot reliģiskā rituāla būtību.
HĒFAISTS - amatniecības dievs. Dievišķais dzelzs lietu meistars strādā dienu un nakti. Hēfaists ir visčaklākais no dieviem.
ARTEMĪDA - medību dieviete.
AREJS ir kara dievs, kam raksturīga ļaunprātība un nodevība.
Sengrieķu mitoloģija atklāj mums ne tikai dievu, bet arī cilvēku pasauli. Tikumus, paražas, ļauno un labo, visu cilvēcīgo un dievišķo.
Grieķi savus dievus godināja tempļos, pie altāriem, svētbirzīs, avotos un upēs. Kulta ceremonijas grieķiem bija saistītas gan ar sabiedrisko, gan ar privāto dzīvi. Godinot dievus - polisu patronus, uz altāriem tempļu priekšā upurēja dzīvniekus, lūdza dievus.
Līdz ar sabiedriskajām reliģiskajām ceremonijām dažādas kulta ceremonijas notika arī katrā ģimenē, lielākoties pie mājas pavarda, kas noderēja par altāri. Ar tām atzīmēja bērna piedzimšanu, kāzas, bēres. Liela nozīme katrā ģimenē bija mirušo senču kultam.

Homēra eposi

Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi ir eposi "Iliāda" un "Odiseja", par kuru autoru tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs.
Abas poēmas ietver milzīgu materiālu, kas attiecas uz diviem senākajiem Grieķijas vēstures periodiem - Krētas-Mikēnu posmu, kā arī laiku no XI līdz IX gadsimtam p. m. ē., kuru vēl nesen dēvēja par Homēra periodu. Poēmās sīki attēlota sadzīve, kara veiksmes un šo laikmetu ideoloģiskie priekšstati.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojas arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā.
Eposs "Iliāda" stāsta par grieķu karagājienu uz Mazāzijas pilsētu Troju un tās ieņemšanu pēc desmit aplenkuma gadiem. Sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Agamemnona aizvainots, viņš atsakās cīnīties, un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts viņa tuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
Poēmas "Odiseja" pamatā tikai viens temats - Odiseja atgriešanās dzimtenē, bet autors to izvērsis par plašu poēmu, saistījis ar daudzām epizodēm. "Odiseja" ir it kā turpinājums "Iliādas" varoņu tālākajiem likteņiem.
Poēmā ir risināti divi galvenie motīvi - par varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Poseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Penelopes, un par dēlu, kas dodas svešumā meklēt savu tēvu. Vīra klaiņojumi un ilgā prombūtne, kuras laikā sieva atraida daudzu precinieku bildinājumus, tāpat arī vīra atgriešanās un atriebība ir parasti pasaku motīvi. Lai atgūtu sievu, vīram bieži jāpārvar daudz grūtību, jāveic daudzi varoņdarbi. Varonim bieži vien palīdz dievi - visi šie pasaku motīvi ir "Odisejā".
Homēra poēmās redzami dažādu kultūras laikmetu noslāņojumi. Dzejnieks, stāstīdams par Trojas kara notikumiem, t. i., par XII gs. p.m.ē., visumā ievēro vēsturiskuma principu.

Trojas cikls

Trojas mītu ciklu veido eposu "Odiseja" un "Iliāda" saturs un teiksmas (leģendas) par šiem notikumiem.
Mīts par kara izcelšanos vēstī, ka viss sākās Olimpā. Ķildu dieviete Erīda neaicināta ieradās valdnieka Pēleja un jūras dievietes Tetīdas laulību svinībās un uzmeta uz galda ābolu. Uz kura bija rakstīts "visskaistākajai". Hēra, Atēna, un Afrodīte saķildojās par to, kurai pienākas ābols. Zevs uzticēja izšķirt strīdu Parīdam. Trojas valdnieka dēls, uzklausījis dieviešu kārdinošos solījumus, dāvāja ābolu Afrodītei, jo tā novēlēja viņam visskaistāko zemes sievieti. Nonācis Spartā, Parīds atklāj, ka skaistākā sieviete ir jau Menelāja apprecētā Helena. Afrodīte palīdz Parīdam to savaldzināt, iegūt un aizvest līdzi uz Troju.
Eposa "Iliāda" ietvaros ir dots pārskats par visu Trojas karu un tā dalībniekiem, kā arī atspoguļoti dažādi mītu motīvi no dievu dzīves. Poēmā spilgti iezīmēti abu karojošo pušu varoņi un attēlota kara postošā ietekme uz cilvēku.
Savukārt eposa "Odiseja" sižets aizgūts no varoņteiku cikla par Trojas karu. Teikā par Trojas pilnīgu sakāvi stāstīts, ka divi no varoņiem - Diomēds un Odisejs - ielavījās Trojā, lai nolaupītu Atēnas tempļa statuju, kurai piemita brīnumains spēks. Kamēr tā atradās svētnīcā, pilsēta bija neieņemama. Kaut arī bēdas vēstošā statuja bija pazudusi, trojiešus pēkšņi pārņēma prieks: no Īlijas mūriem redzams, ka ahajieši neizskaidrojamu iemeslu dēļ pošas projām, kuģi peldēja projām. Tukšajā nometnē rēgojās vienīgi liels koka zirgs. Priecīgie trojieši steidzīgi nolēma milzeni zirgu kā trofeju ievilkt pilsētā. Netika uzklausīts priesteris Lāokoonts, kas brīdināja no iespējamās viltības. Kamēr trojieši pilsētā līksmoja, no zirga, neviena nemanīti, iznāca divpadsmit drosmīgākie ahaju varoņi, kuru vidū bija arī Odidejs, šīs viltības izdomātājs, un atvēra pilsētas vārtus. Kuģi, kas bija paslēpušies netālu, atgriezās. Iesākās asiņains kautiņš, kas beidzās ar Trojas pilnīgu sakāvi.

Literatūra

Sengrieķu literatūra ir ļoti bagāta un daudzveidīga. Galvenais grieķu literatūras materiāls ir mitoloģija. Literatūras pieminekļus kā vēstures avotus var iedalīt vairākās grupās. Senākā no tām ir mīti, pasakas, episkās poēmas un citi mutvārdu daiļrades sacerējumi, kas vēlāk tikuši literāri apstrādāti. Literatūrā grieķu rakstnieki ir izveidojuši dažādas mākslinieciskās formas un daudzveidīgus stilistiskos līdzekļus. Visi jauno laiku literatūrā pārstāvētie žanri - episkā poēma, idile, traģēdija un komēdija, oda, elēģija, satīra, epigramma - jau antīkajā literatūrā ir sasnieguši augstu attīstības pakāpi un kļuvuši par paraugu mūsdienās.
Sengrieķi ap 7. gs. p.m.ē. pārņēmuši alfabētu no feniķiešiem (tā tos sauca grieķi; paši viņi sevi dēvēja par kaāniešiem), papildinot to ar patskaņiem. Alfa, beta, gamma, delta - tā iesākas grieķu alfabēts, ar omegu tas beidzas. Balstoties uz grieķu alfabētu, lielākā daļa Eiropas tautu veidoja savējos. Grieķu literatūra ir vissenākā un vienīgā Eiropā, kas attīstījusies pilnīgi patstāvīgi.
Senākie grieķu literatūras darbi ir episkās poēmas "Iliāda" un "Odiseja", kuru autors bija Homērs. Eposu tapšanas laiks ir 9. gadsimta beigas un 8. gadsimta sākums. Abu poēmu sižeti aizgūti no varoņteiku cikla par Trojas karu. Cits šī laika episko vēstījumu sacerētājs ir Hēsiods. Viņa eposs "Teogonija" vēstīja par dievu un pasaules izcelšanos, bet poēma "Darbi un dienas", kas vēsta par sava laika (8. - 7. gs.) zemnieku dzīves problēmām.
Ļoti populāras ir Ēzopam (6.gs. p.m.ē.) piedēvētās fabuls. Tajās atrodami grieķu tautas atzinumi par labo un ļauno, cilvēkam derīgo un kaitīgo.
Ar rakstības izveidošanos 7. - 6. gs. p.m.ē. saistāms sengrieķu liriskās dzejas uzplaukums. Lirika savu vārdu ieguvusi no mūzikas instrumenta liras, kuras pavadībā lirika tika dziedāta. Jaunais žanrs bija kā radīts, lai attēlotu patiesu kaisli, spēcīgas jūtas. Vienlaikus pastāvēja vairāki lirikas žanri. Odu radīja, lai slavinātu dievus un varoņus. Elēģijās senie grieķi ielika gan politisko, gan intīmo tematiku. Uzplauka arī monodiskā lirika (dziesmas solo dziedāšanai), tā galvenokārt slavēja mīlestību. Savukārt kora lirikā bija saglabājušās reliģiskās kulta tradīcijas. Kā redzamāko pārstāvi šajā žanrā var minēt Pindaru.
Arhaiskajā laikmetā dzima arī proza. Tā radās no mutiskiem stāstiem par ceļojumos redzēto un dzirdēto. Stāsti bija par reāliem notikumiem ar ģeogrāfisku, etnogrāfisku un vēsturisku saturu, ko papildināja cilvēku izdomājumi. Šos stāstus sāka pierakstīt prozā.
Literatūrā 5. - 4. gs. p.m.ē. radās jauni žanri. Priekšplānā izvirzījās dramaturģija - traģēdija un komēdija. Traģēdijām pārsvarā bija mitololoģiski sižeti, bet bija arī vēsturiskas tēmas. Savukārt komēdiju pamatā bija ikdienas dzīves sadzīviskie notikumi, kā arī politiskas intrigas. Pazīstamākie grieķu dramaturgi bija Aishils, Sofokls, Aristofans un Eiripīds. Šie izcilie autori ar mītiskā sižeta starpniecību centā pievērst uzmanību aktuālām sava laika problēmām.
Klasiskajā laikmetā daudz plašāk attīstījās prozā rakstīti darbi: filozofu, vēsturnieku, oratoru sacerējumi.

Retorika

V gs. p.m.ē. populārs kļuva vārda mākslas amats. Rakstnieki pēc pasūtījuma sāka sacerēt runas oratoriem. Valsts aparāta funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa bija publiska pilsoņu uzstāšanās demokrātiskajās polisās lielas publikas priekšā. Ne visi cilvēki bija apveltīti ar runas dāvanām, bet sabiedrības vajadzība pēc personām, kas māk uzstāties tautas priekšā, tika apmierināta divējādi: apmācot pilsoņus oratora mākslā un sacerot runas klientiem, kas nopirkto runu iemācījās no galvas un savā vārdā to norunāja. Lai mācītu daiļrunību un rakstītu pēc pasūtījuma, bija jāzina noteikumi, no kuriem atkarīgi oratora panākumi, kā arī paņēmieni, kas padara runu pārliecinošu. Antīkās pasaules cilvēkam māka pārvaldīt vārdu bija neatņemama politiskās un pilsoniskās dzīves sastāvdaļa. Grieķi nodibināja skolas, kurās par samaksu ikviens varēja apgūt runas uzbūves pamatlikumus, runu teikšanas manieres, prasmi izkārtot materiālu. Visi politiskie līderi bija spoži oratori. Bija trīs runu iedalījumi: politiskās, svinīgās un tiesas runas. Par oratora mākslas augstāko sasniegumu atzina politiskās runas. Oratori paši izvirzīja jautājumus diskusijai, jo uzskatīja, ka politisko runu uzdevums - pilsētas labklājības celšana, kurai par godu viņi veltī savas runas dāvanas.
Izcils orators bija Īsokrats (436 - 338), kuram piedēvē ap 60 runu. Viņš nekad publiski neuzstājās, bet vienīgi rakstīja savas runas (Īsokrats uzskatīja, ka viņam nav īpašību, kas varētu imponēt klausītājiem). Īsokratu centās atdarināt visi vēlākie antīkās pasaules oratori. Slavu ar oratora mākslu vēl guvuši Dēmostens (384 - 322), tiesu sfērā panākumus guva Līsijs (469 - 380) un Īsijs (420 - 350) vienīgais no pazīstamajiem atēniešu oratoriem.
Helēnisma periodā līdz ar politiskās dzīves pagrimumu grieķu pilsētās priekšplānā izvirzījās svinīgās runas. Politiskās runas tiecās klausītājus pārliecināt, svinīgās - tiem iepatikties.

Izcilākie sengrieķu arhitektūras pieminekļi

Visu grieķu polisu raksturīgākā celtne ir templis, kas agrīnajā periodā bija vienīgā sabiedriskā celtne. Pašas pilsētas centrs bija akropole - nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā, kur arī atradās pilsētas templis.
Templis bija dieva mājoklis, kas bija veidots aplūkošanai no ārpuses. Nelielo iekštelpu izmanto tikai dieva statujas un pilsētas kases glabāšanai, bet visas reliģiskās ceremonijas norisinājās tempļa ārpusē. Grieķu tempļi bija ļoti vienkārši, nelieli un ārkārtīgi harmoniski.
Arhaiskajā laikmetā dažādos Grieķijas apgabalos vietējo celtniecības īpatnību ietekmē izveidojās divi galvenie sengrieķu orderi (tipi) - doriskai un joniskais orderis. Senākais bija doriskais, kuru raksturo samērā masīvas kolonnas ar ļoti vienkāršu kapiteli. Doriešu akmens kolonna veido:
* rievots stāvs,
* ļoti vienkāršas formas kapitelis,
* antamblements - pārseguma daļa, kuru veido trīs kārtas (arhitrāvs, frīze, un noslēgumā rievota dzega).
Kā šī ordera pielietojuma piemēru var minēt Hēras templi Olimpā, kas celts ap 460. g.p.m.ē. no poraina kaļķakmens.
Joniskais orderis elementu sakārtojumā bija līdzīgs doriešu, tikai kolonnas bija slaidākas, elegantākas ar greznāku dekoratīvo kapiteli. Nelielās celtnēs šādas kolonnas dažreiz tika aizstātas ar sieviešu figūrām - kariantīdēm. Kā doriešu, tā arī joniešu templis bija bagātīgi rotāts ar skulptūrām. Viens no pašiem spilgtākajiem joniskā ordera piemēriem ir Artemīda templis Efesā (6. gs. p.m.ē.). Tas bija viens no lielākajiem un skaistākajiem sengrieķu tempļiem, to aptvēra dubults divdesmitmetrīgu kolonnu vainags. Šī marmorā veidotā celtne tika iekļauta senās pasaules brīnumu skaitā. 356. g. p.m.ē. templis tika nodedzināts, to izdarīja kāds cilvēks vārdā Hērostats, kurš tādā veidā gribēja padarīt uz laikiem neaizmirstamu savu vārdu.
Klasiskajā periodā ap 5. gs. p.m.ē. izveidojās trešais ordera veids - korintiskais. To viegli atšķirt no abiem iepriekšējiem, jo tā kapitelis bija ļoti grezns ar sarežģītu augu dekoru. Visspilgtāko priekšstatu par grieķu celtniecību sniedz Atēnu Akropole. Tā tika atjaunota valdnieka Perikla laikā (490.-429. g. p.m.ē.).
To kopīgi veidoja daudzi speciālisti, izcilā tēlnieka Fīdija vadībā. Akropoles apbūve tapa kā ansamblis, kurā galvenie objekti, brīvi izvietoti, ar saviem apjomiem papildināja cits citu. Nocietinātā Akropole pacēlās 150 metrus virs jūras līmeņa, no visām pusēm to ietvēra nocietinājuma mūris, aiz kura kara gadījumā bija iespējams paslēpties visiem lejas pilsētas iedzīvotājiem. Ieeju veidoja grezni vārti ar kolonnām - propileji. Akropoles ansambļa ievērojamākās sastāvdaļas bija Atēnai Jaunavai veltītais templis - Partenons. Tā bija doriešu ordera balta marmora celtne, kuras visas daļas apvienojās harmoniskā lieliskumā. Jāpiemin arī templis senajam leģendārajam Atēnu valdniekam Erehtejam - Erehteions, uzvaras dievei Nīkei veltītais mazais templis, kā arī divas diženas statujas: Atēnas Jaunavas statuja Partenonā un Atēnas karotājas statuja ārpus tempļa. Atēnas bronzas statuja, kuru bija veidojis Fīdijs, pacēlās iepretim vārtiem deviņu metru augstumā. Akropole bija kļuvusi par pilsētas māksliniecisko un reliģisko centru, svētkos turp devās svinīgas procesijas.
Helēnisma laikā lielāku uzmanību pievērsa sabiedrisko ēku celtniecībai. Tās bija pilis, teātri, sabiedriskās un sporta celtnes, kā arī individuālo namu celtniecība. Arhitekti atkāpās no visiem kanoniem un brīvi kombinēja orderus.

Sengrieķu tēlniecība

Grieķijas mākslā vadošā ir tēlniecība. Tās galvenie objekti ir kails jauneklis (kuross), jaunava (kora). Šajos tēlos mākslinieki centās ielikt antīkās pasaules priekšstatus par varonīgo, skaisto, neraugoties uz to, ka sejas izteiksme palikusi bez emocionālo iezīmju atspulga.
Vienlaikus ar arhitektūru klasiskajā laikmetā uzplauka arī tēlniecība. Tempļos bija nepieciešami dievu tēli, tempļu frīzes un frontonus vajadzēja rotāt ar skulpturālām grupām. Tēlniecību senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma.
Līdz VI gs. beigām p.m.ē. tēlnieki deva priekšroku mīkstajam kaļķakmenim, V gs. p.m.ē. visvairāk pievērsās bronzas skulptūru lietošanai. IV gs. p.m.ē. ar bronzu kā stājtēlniecības materiālu sāka konkurēt marmors.
Arhaiskajā periodā cilvēks tika attēlots nekustīgs un sastindzis. Savukārt klasiskajā laikmetā meistari lieliski prata atveidot atraisītības, izteiksmīgas figūras gan darbībā, gan miera stāvoklī. To jūtam visos klasiskā laikmeta izcilo mākslinieku darbos neatkarīgi no tā, vai attēloti olimpisko spēļu uzvarētāji vai dievi. Tēlnieka Līsipa darbos radās telpiskuma un mirkļa tvēruma izjūta. Viņa tēli ir vingri un lokani jaunieši. Līsipa pazīstamākā statuja ir "Apoksimens". Tas ir jauneklis, kas pēc spraigas cīņas noguris un vēl nav nomierinājies pēc pārdzīvotā saviļņojuma. Šis tēlnieks cilvēkos un dievos vairāk attēlo individuālo raksturu, personīgos pārdzīvojumus.
Fīdijs kā lielākais no Atēnu māksliniekiem tika minēts, jau runājot par Akropoles uzbūvi. Viņa meistardarbi - bronzā atlietā statuja laukuma centrālajā daļā Atēna Karotāja, kā arī templī ievietotā divpadsmit metrus augstā statuja Atēna Jaunava. Dievietes stāja izstaroja svinīgu pašapziņu un dziļu gudrību. Vēl majestātiskāks par Atēnu bija Fīdija darinātais Olimpijas Zevs, kuru mākslinieks attēlojis dievišķajā tronī sēdošu. Pat tad skulptūras augstums sasniedzis 17 metrus. Skulptūra ir bijusi tik grandioza, ka ļaudīm, kas skatījuši šo darbu, licies, ka tas patiesi ir pats Olimpa valdnieks. Viens no slavenākajiem 5. gs. vidus tēlniekiem ir Mirons. Vispazīstamākais darbs ir diska metēja figūra. Mirons spēja ārkārtīgi pārliecinoši atklāt kustības sajūtu, apvienojot to ar uzvarētāja triumfālo mieru un uzvaras saldmi. Tikpat slavena ir arī Mirona skulptūru grupa "Atēna un Marsijs". Tā sižets vēsta par epizodi no dievu ikdienas. Atēna nometusi zemē flautu, kuru spēlējot viņas vaigi neglīti piepūtušies, padarot viņu par pārējo dieviešu apsmieklu. Meža dēmons Marsijs steidzies pacelt flautu, tā īsti nesaprazdams Atēnas dusmu iemeslu. Atēna Marsiju nobūrusi šajā nedabiskajā izbīļa pozā. Šajā darbā ir attēlots apturēts mirklis, kas pauž emocijas, iegribu un aizvainojuma jūtas. Ievērojams atlētu mākslinieks bija Polikleits. Viņš izstrādāja speciālu sistēmu, kā attēlot cilvēka ķermeņa proporcijas un izklāstīja to traktātā "Kanons". Polikleits radīja varenus, nedaudz smagnējus atlētus ar platiem pleciem un mierīgu sejas izteiksmes. Viņa skulptūras Dorifors un Diadumens apliecina lieliskas autora zināšanas anatomijā.
Grieķu tēlnieki savos darbos centās akcentēt fiziskā un garīgā skaistuma harmoniju, un tikai ar 4. gs. p.m.ē. varam runāt par mākslas pavērsienu uz individuālo raksturu un personīgajiem pārdzīvojumiem.

Sengrieķu keramika

Vārds keramika ir grieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē māls. Grieķi ļoti agri, jau ap 10. gs. p.m.ē., izstrādājuši dažādas māla trauku formas, kas bijušas piemērotas gan kulta, gan apbedīšanas, gan ikdienas saimnieciskās dzīves vajadzībām. Ar māla izstrādājumiem sastopamies visās kultūrās, tomēr grieķi bija vienīgie, kas pārvērta māla izstrādājumus par stājmākslas darbiem. Trauki galvenokārt tika gatavoti no māla. Savukārt trauki no metāla bija tikai bagātniekiem, jo metāla bija maz, un tas bija dārgs.
8. - 9. gs. p.m.ē. vāžu apgleznošanā raksturīgi, diezgan neizteiksmīgi ornamenti sakārtoti šaurās horizontālās joslās, kā arī stilizēti dzīvnieki.
Ar 5. gs. p.m.ē. sākās sengrieķu keramikas uzplaukuma laiks. Šajā laika periodā ornaments kļuva par pieticīgu ietvaru trauka vidusdaļā, kur mākslinieks meistarīgi, grafiski risinātā figurālā kompozīcijā izklāstīja kādu mitoloģisku, sadzīvisku vai arī sacensību tēmu. Laikam ritot šie zīmēju mainās. Tādā veidā viņi dokumentēja grieķu vēsturi, mītus, leģendas un reālo dzīvi. Mūsdienās grieķu trauki jāvērtē ne tikai kā mākslas darbi, bet arī kā ziņu avots par grieķu dzīvi.
Sengrieķu keramiku iedala divos stilos:
* melnfigūru - uz sarkanīgi oranža māla glezno ar visaugstākās kvalitātes melno krāsu, t.s. laku.
* sarkanfigūru - ar melnu laku tika ieklāts viss trauks, atstājot sarkanas tikai figūras, kas uzsvēra melnās apģērba līnijas un citas detaļas.
Jau X, IX gs.p.m.ē. nostabilizējās grieķu trauku tipi (amforas, lekita, krāteri, oinohoja, kiliki, hidrijas u.c.). Šiem traukiem, tāpat kā arhitektūrā, raksturīga katras daļas funkcionālās nozīmes izcelšana gan formā, gan rotājumā. Vispopulārākā no vāžu tipiem bija amfora (trauks ar diviem rokturiem), bija dažādos izmēros, kurā glabāja eļļu vai vīnu. Tieši amfora bija galvenā balva Olimpisko spēļu uzvarētājiem. Senie grieķi ļoti bija iecienījuši dievišķo dzērienu vīnu. Vispirms milzu krāteros vīnu stipri atšķaidīja ar ūdeni un atdzesēja. Lielo krāteri tieši uz svētku galda nelika. Uz galdiem bija visdažādākās amforas.
Saviem mirušajiem grieķi nesa baltus lekitus. Senajā Grieķijā nāves krāsa bija balta. Grieķi nesēroja par mirušajiem, bet apzinājās, ka tie nokļuvuši mūžības, tātad baltajā pasaulē. Savus mīļos viņi centās atcerēties tikai ar labu un viņu simbols bija balts lekits. Vēl šīs vāzes izmantoja eļļas dažādu smaržvielu uzglabāšanai.
Hidrijas labi piemērotas ūdens pārnēsāšanai, jo pilnu trauku var nest divatā, bet tukšu - novietot uz galvas, pieturot aiz trešās joslas. Bet kā dzeramtrauku grieķi izmantoja zemo un lēzeno kiliku.
Šādu trauku ražošanai Ģrieķijā pastāvēja daudzas mākslinieku darbnīcas un keramika kļuva par vienu no galvenajām eksporta precēm.
Helēnisma laikmetā sākās keramikas trauku noriets. Dārgie un greznie metāla kalumi aristokrātu aprindām šķita reprezentablāki.

Aleksandrija - kultūras centrs, bibliotēkas , zinātne

Aleksandrijā, Helēnisma periodā izveidojās pasaulē lielākais zinātniskās pētniecības centrs, kuru nodibināja valdnieks Ptolemajs I ar lielāko un bagātāko bibliotēku (ap 700 000 tīstokļu). Pētniecības centrā uzturējās daudz zinātnieku, galvenokārt grieķi. Daudzi zinātnieku veikumi bija apbrīnas vērti. Šajā laikmetā tika atklāts daudz kas jauns, bet šiem atklājumiem nebija praktiskas nozīmes, jo nepastāvēja nedz iespējamība, nedz nepieciešamība tos izmantot. To var izskaidrot ar to, ka vergi nemaksāja dārgi un mainīt cilvēku dzīvi ar tehniku nebija nepieciešams.
Sengrieķiem pieder lieli sasniegumi matemātikas jomā. Uz Eiklīda (ap 300. g.p.m.ē.) ģeometrijas pamatiem un Pitagora (580.-500 g.m.ē.) teorēmu un skaitļu teoriju balstās arī mūsdienu matemātikas zinātne. Pitagoru varam uzskatīt par vienu no izcilākajiem sava laika matemātiķiem un astronomiem. Viņš pirmais apgalvoja, ka Zemei ir lodes forma un ka tā atrodas Visuma centrā. Izcilais zinātnieks uzskatīja, ka ar skaitļu palīdzību iespējams izteikt kosmosa uzbūves principus. Eiklīdam ar deduktīvās metodes palīdzību izdevās izveidot tādu matemātikas zinātni, kas balstās uz aksiomu un teorēmu sistēmu.
Ievērojamāko matemātiķu vidū jāmin arī Arhimēds (287.-212. g. p.m.ē.). Zinātnieks izstrādājis dažādu figūru virsmas un tilpuma aprēķināšanas metodes, noteicis riņķa līnijas garuma un diametra attiecības (pī) aptuveno vērtību, kā arī pierādījis naturālās skaitļu virknes bezgalīgumu un formulējis hidrostatistikas un aerostatistikas pamattēzes (Arhimēda likums).
Noteikti jāpiemin grieķu vēsturnieku Hērodotu (485. - 425. g. p.m.ē.), kas apceļoja grieķiem zināmo pasauli, rakstīja par valstīm, cilvēkiem un to paražām.
Īpaša vieta Senajā Grieķijā bija medicīnai. Vislielākā slava bija Kosas salas medicīnai, kas cieši saistīta ar leģendārā Hipokrata vārdu (5. gs. p.m.ē.). Viņš ir daudzu medicīnisko traktātu autors un zinātnieks. Hipokrats centās savu priekšgājēju pieredzi sistematizēt un apkopot. Viņš izstrādāja slimību aprakstus un ārstēšanā ieteicamo gaitu kā arī meklēja slimību cēloņus un to pārvarēšanas iespējas. Zinātnieks mācīja, ka jāārstē nevis slimība, bet cilvēks, ievērojot tā organisma individuālās īpatnības.
Liela nozīme medicīnā bija arī Hipokrata zvērestam: " Es zvēru pie Apollona, ārsta, un Askēpija, un Higijas, un Paiāna, un visiem dieviem un dievietēm, ko es pieaicinu par lieciniekiem tam, ka es šo zvērestu un šeit uzrakstīto pildīšu pēc labākā nodoma un spējām. Es godāšu to, kas man iemācīja šo mākslu, tāpat kā savus vecākus, un dalīšos ar viņu savā dzīvē, un, ja viņam gadītos nokļūt parādos, atbalstīšu viņu un viņa dēlus pielīdzināšu saviem brāļiem, un mācīšu viņiem šo mākslu, ja viņam būtu vēlēšanās to iemācīties, un proti, - bez jebkādas atlīdzības un rakstiskas saistības, un ļaušu saviem un mana skolotāja dēliem piedalīties priekšrakstos, priekšlasījumos un visās pārējās pamācībās, kā arī visiem tiem kopā ar mani imatrikulētajiem mākslas sekotājiem, kas saistīti ar ārsta zvērestu, bet nevienam citam.
Un es ar labāko nodomu un prasmi izmantošu dzīvesveida principus slimnieku labklājībai, bet nekad - viņu postam un ļaunumam.
Es arī nevienam nedošu zāles, kuras izraisa nāvi, arī tad ne, ja man to lūgs, kā arī šai virzienā nevienam nesniegšu padomu. Es arī nedošu nevienai sievietei līdzekli, ar kura palīdzību varētu iznīcināt aizmetušos dzīvību.
Es glabāšu savu dzīvi un savu mākslu vienmēr skaidru un tīru.
Es arī neoperēšu ar akmeņiem sirgstošos un izvairīšos no cilvēkiem, kuri to praktizē. Lai arī uz kuru māju es ietu, es ieiešu tajā tikai slimnieku labklājības dēļ, izvairoties no jebkuras apzinātas netaisnības un posta, jo sevišķi no jebkuras seksuālas rīcības attiecībā pret sievietēm, kā arī pret vīriešiem, brīvajiem un vergiem.
Tas, ko es savā praksē redzu un dzirdu vai ko ārpus tās satiksmē ar cilvēkiem uzzinu, nekādā gadījumā nedrīkst būt izpausts citiem cilvēkiem; par to es klusēšu pārliecībā, ka šādas lietas ir jātur stingrā slepenībā.
Ja nu es šo zvērestu uzticīgi ievēroju un neapgānu, tad vēlos gūt svētību savai dzīvei un savai mākslai, būt augstā cieņā pie visiem cilvēkiem jebkurā laikā; bet, ja es to pārkāpju un laužu, tad lai ar mani notiek pretējais."

Helēnisma māksla

Helēnisma periods aptver laikposmu no 4. gs. p.m.ē. pēdējās trešdaļas līdz apmēram 1. gs. otrajai pusei p.m.ē. Lai izprastu helēnisma kultūras būtību, nepieciešams ieskats tā laika vēsturiskajās norisēs.
Ap 330. g. p.m.ē. Maķedonijas Aleksandra varai bija pakļauta Mazāzija, sauszemes Grieķija, Egejas jūras salas, Persija, Ēģipte un Sīrija. Izveidojās milzīga lielvalsts. Šai valstij tomēr nebija lemts garš mūžs. 323. g. p.m.ē. Aleksandrs nomira un lielvalsts sadrumstalojās. Izveidojās atsevišķas patstāvīgas un spēcīgas monarhijas ar Aleksandra karavadoņiem priekšgalā. Šajā posmā grieķu un austrumu sasniegumi savstarpēji ietekmējās un izveidojās jauna - helēnisma kultūra.
Helēnisma laikmetā grieķu valoda iegūst starptautiskas valodas statusu. Šo valodu lieto visās helēnisma valstīs - politikā, sarakstē, tirdzniecības sakaros, kā arī jurisprudencē.
Tuvajos Austrumos izveidojas lielpilsētas - helēnisma kultūras centri. Ievērojamākie no tiem Aleksandrija Ēģiptē, Antiohija Sīrijā, Pergama Mazāzijā. Joprojām pastāv Atēnas un Sirakūzas centri. Šeit tiek nodrošināts zinātnes uzplaukums. Tā laika lielākie sasniegumi bija saistīti ar matemātikas un dabas zinātņu kā arī materiālistiskās filozofijas uzplaukumu.
Šī laika literatūra vairs nepieskārās sabiedrības dzīves vai ētikas problēmām, bet tiecās tikai izklaidēt lasītājus. Attīstījās vieglie žanri - sadzīves komēdija, idille un elēģija.
Helēnisma arhitektūra uzplauka 4. gs. līdz 3.gs., kad tika celtas jaunas galvaspilsētas. Arhitektūrai bija raksturīga tieksme uz monumentalitāti, greznu iekšējo un ārējo apdari, populārs kļuva greznais korintiskais orderis. Arhitektūras uzdevums bija paust monarhu varenību un izdabāt individuālā pasūtītāja gaumei.
Tēlniecība šajā periodā kļūva daudzveidīga, jo jauno pilsētu galvenajām ielām, laukumiem, sabiedriskām celtnēm, dārziem, strūklakām bija vajadzīgas statujas. Visiecienītākā bija monumentālā tēlniecība - liela apjoma statujas, daudzfigūru grupas. 5. gs. p.m.ē. mākslinieki cilvēku tēloja nevis kādā atsevišķā brīdī, bet sniedza vispārinātu dzīves un darbības raksturojumu.
Pergamas altāris ir viens no raksturīgākajiem helēnisma mākslas pieminekļiem. Pergama bija neliela valsts Mazāzijā. Slavena bija Pergamas pilsētas akropole. 2. gs. sākumā p.m.ē. tās ansamblis pievienoja vēl vienu celtni - Zeva altāri, ko uzcēla iemūžinot uzvaru pār galliem, kas savos klejojumos bija nonākuši līdz Pergamai. Senajā Grieķijā, dieviem veltīti altāri sastāvēja no ziedokļa un nelielas nožogotas teritorijas. Helēnisma laikā tas izveidojās par īstu celtni. Pergamas altāra pamati izveidoja augsta platforma, ko no trim pusēm apņēma joniešu ordera kolonāde. Ceturtajā pusē platformai bija iecirstas kāpnes, kas veda līdz pašam ziedoklim. Apkārt platformai stiepās 2,5 m plata frīze ar ciļņa rotājumiem. Tur bija attēlota cīņa starp gigantiem - dabas stihijas spēkiem un dieviem. Tur redzam satraukto Nīki, lepno Artemīdu, ienaida pārņemto Klitiju, nikno Porfirionu un skumjo gigantu māti Heju, kas lūdz Atēnu saudzēt tās dēlu. Šo tēlu sejas veidotas ļoti izteiksmīgi.
Rodosas koloss bijusi 31 metru augsta bronzas statuja, kas ierindota Septiņu pasaules brīnumu sarakstā. Koloss atveido Saules dievu Hēliju ar lāpu rokās pie ieejas Rodas ostā. Blakus statujai atveidotas vecu cilvēku, bērnu, zvejnieku un citu vienkāršās tautas pārstāvju figūras.
Lāokoonta skulptūru grupa radīta 1. gs. p.m.ē. Darbam izmantots sižets no senā mīta par Trojas priesteri Lāokoonu, kurš pretēji dievu lēmumam izpostīt Troju centies to glābt un devis trojiešiem padomu neievest pilsētā koka zirgu, kur slēpušies grieķi. Par to dievi viņam atriebdamies uzsūtījuši čūskas, kas to nožņaugušas. Mākslinieki Agesandrs, Polidors un Atenodors attēlojuši brīdi, kad dievu sūtītās čūskas apvijas ap nelaimīgo priesteri un viņam palīgā atsteigušos dēlu ķermeņie. Tēlnieki parādījuši mokas tikai ar ārējiem līdzekļiem, plosošo moku atspoguļojuma dalībnieku sejās nav.

Teātris

Pirmais akmens teātris bija uzcelts Atēnās Akropoles dienvidaustrumu nogāzē (apmēram 500. g.p.m.ē.) un tas bija paraugs visiem vēlāk celtajiem teātriem.
Teātra vietu veidoja vairākas sastāvdaļas:
- orhestra - apaļš laukums, kur uzstājās koris, laukuma centrā atradās Dionīsa altāris;
- teatrons - skatītāju sēdvietas (sākotnēji bija no koka, vēlāk no akmens);
- skēna - aktieru ģērbtuves un teātra rekvizītu glabātuve (tika uzbūvēta blakus orhestrai segts paaugstinājums;
- proskēnija - vieta, kur uzstājās aktieri.
Izrādes notika zem klajas debess, dienas gaismā un bez jumta. Par ieeju teātrī bija jāmaksā. Grieķu teātrī spēlēja tikai vīrieši un tikai brīvie pilsoņi. Teātris bija veltīts Dionīsam, un aktieris bija dievu priesteris, kam tika izrādīts liels gods.
Grieķu literatūras augstākais sasniegums bija traģēdija, kuras aizsākumi meklējami reliģijā. Pavasara un vīna dievam Dionīsam veltītajos svētkos piedalījās vīriešu koris, kas dziedāja un dejoja ap altāri, un izpildīja fragmentus no Dionīsam veltītās kora lirikas. Drāma izveidojās apmēram 5. gs. sākumā p.m.ē., kad teātra priekšnesumā sāka piedalītie aktieri un tāpēc samazinājās kora nozīme. Aktieriem spēlēt vajadzēja ļoti maz, jo galvenokārt viņi nodarbojās ar deklamēšanu. Izrādes dalībnieki uzstājās maskās: tās apsedza ne tikai seju, bet arī galvu. Grieķu traģēdijas pamatmotīvs bija konflikts starp cilvēku un pasaules kārtību un nevis starp diviem cilvēkiem vai personības iekšējās nesaskaņas kā tas ir mūsdienu traģēdijās. Grieķu traģēdijas uzdevums bija attēlojot taisnības uzvaru, stiprināt skatītāju morālās jūtas.
Pirmais traģēdiju autors bija Eshils (525. - 456. g. p.m.ē.), viņš un tiek uzskatīts par traģēdijas žandra pamatlicēju. Viņa darbu tēma ir vaina un sods, kas atkārtojās vai visās viņa traģēdijās. Zināms, ka viņš sarakstījis apmēram astoņdesmit lugas, pilnībā saglabājušās tikai septiņas: "Lūdzējas", "Persieši", "Septiņi pret Tēbām", "Saistītais Prometejs", "Agamemnons", "Ziedotājs", "Labvēlīgās".
Otrs pazīstamākais traģēdiju autors bija Sofokls (496. - 406. g. p.m.ē.). Salīdzinājumā ar Eshilu, viņa darbu stils ir izkoptāks un filozofija dziļāka. Sofokls sarakstījis vairāk nekā simts lugu, no kurām saglabājušās tikai septiņas. Slavenākās no tām ir "Ķēniņš Edips", "Antigone".
Trešais ievērojamākais traģēdiju autors ir Eripīds (480. - 406. g. p.m.ē.). Viņš bija skeptiķis un individuālists, kas savās lugās mīlēja pazemot augstprātīgos un celt godā apspiestos. Viņš pirmais savās lugās ieviesa vienkāršo cilvēku, tai skaitā ubagu un zemnieku, personāžu. Kā ievērojamākās Eiripīda traģēdijas var minēt "Elektra", "Mēdeja", "Hipolits".
Tāpat kā traģēdija, arī sengrieķu komēdija izaugusi no Dionīsa svētku tradīcijām. Vienīgais komēdiju autors, kura darbi saglabājušies līdz mūsu līdz mūsdienām, ir Aristofans (ap 445. - 385. g. p.m.ē.). Viņš sarakstījis četrdesmit komēdijas, no kurām pilnībā saglabājušā ir vienpadsmit. Lielākajā daļā lugu viņš izsmej tā laika radikālo demokrātu politiskos un intelektuālos ideālus.
Milzīgais skatītāju daudzums (17 - 44 tūkstoši), kas varēja noskatīties izrādes, liecina par teātra popularitāti un sabiedrisko nozīmīgumu grieķu dzīvē.

JĒDZIENI:

akropole - pilsētas centrs, nocietināta citadele pilsētas augstākajā punktā
amfiteātris - zem klajas debess uzcelta apaļa vai iegarena (ovāla) celtne izrādēm ar skatītāju vietām pakāpjveidīgi apkārt arēnai.
amfora - sengrieķu divosu vāze olveida formā.
antablements - arhitektūrā ordera vainagojošā, horizontālā daļa, ko balsta kolonnas (arī pilastri).
demokrātija - iekārta polisā (pilsētvalstī), kurā liela nozīme ir pilnsapulcei kā augstākās varas nesējai.
frīze - arhitektūrā ornamentāli dekoratīva josla, parasti sienas augšdaļā; klasiskā ordera sistēmā antablementa vidusdaļa.
ģimnāzija - vispārējā vidējā mācību iestāde.
heroisms - varonība.
helēnisms - nosaukums Vidusjūras austrumu daļas, Priekšāzijas un melnās jūras zemju kultūras vēstures periodam no Maķedonijas Aleksandra valdīšanas laika (224.-324. g.p.m.ē.) līdz m.ē. 30. g.
kariatīde - vertikāls balsts sievietes figūras veidā
krāteris - sengrieķu vāze
orators - runas mākslas lietpratējs, publisku runu teicējs; daiļrunīgs cilvēks.
orderis - celtniecības tips, nesošo un balstoša arhitektonisko elementu kārtojums (pamatne, kolonas, pilastri un antablements) noteiktā mākslinieciskā sistēmā
polisa - atsevišķa valsts
torss - skulpturāls cilvēka rumpja atveidojums mākslā.