Citēts no: M. Lengija, Pasaules reliģijas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

HINDUISMS

"Mūžīgā reliģija", kas pilnībā noteic hinduistu dzīvesveidu un kultūru, vada viņus cauri dzīves, nāves un pārdzimšanas lokiem.

Vārds "hindu" ir radies no persiešu apzīmējuma "indiešiem", par hinduismu sauc Indijas iedzīvotāju reliģiju. Protams, hinduisma definīcija nav tik vienkārša. Hinduisms ir daudzveidīga un grūti definējama parādība. Tam nav pamatlicēja un īpašas mācības. Hinduismam ir savi raksti, vecākajos no tiem Rigvēdā - ir rodama atbilde, kā šo reliģiju saprast kopumā. Aptuveni starp 1500. un 1200. gadu priekš (pirms) Kristus, t.i., laikā, kad Mozus izveda Izraēla tautu no Ēģiptes, tagadējās Indijas teritorijā no ziemeļrietumiem sāka ieceļot āriešu klejotājciltis un apmetās apgabalā, ko sauc par Pendžabu. Āriešu sabiedrībā augstākā kārta bija priesteri, viņi sacerēja upurēšanas ceremoniju himnas dieviem. Himnas saglabājās tautas atmiņā, un vēlāk 1028 no tām tika apkopotas Rigvēdā - vecākajā mūsdienās zināmajā pastāvošas reliģijas rakstu krājumā -, tā ir hinduistu svētākā grāmata.

Reliģijas attīstība

Attīstības gaitā āriešu reliģija izplatījās un ietvēra sevī citu kultūru elementus, piemēram, no Indas ielejas kultūras - ziemeļos, un dravīdu kultūras - dienvidos. Hinduisms, kāds tas izveidojies mūsdienās, ir salīdzināms ar milzīgu upi, kurā trīs tūkstošu gadu gaitā ir saplūdušas daudzas straumes. Tajā ir Indijas subkontinenta daudzo rasu, etnisko grupu un kultūru ticējumi un paražas. Hinduisms ir izveidojies tik daudzveidīgs, ka var teikt, ka pastāv tikpat daudz hinduisma variāciju, cik ir hinduistu ciematu un grupu.
Rigvēdā un vēlākajos vēdiskajos rakstos ir balstīti reliģiju vienojošie priekšstati, kas tajā dominē un ir ticības pamatā. Tādēļ šai reliģijai ir arī tikai tai raksturīgi kopīgi priekšstati. Viens no tiem ir mācība par reinkarnāciju, t. i., ticība, ka pēc nāves dvēsele pāriet citā ķermenī tik reižu, kamēr atbrīvojas no nemitīgā pārdzimšanas rita.

Raksti
Vēdas. Rigvēdas himnas ir pierakstītas aptuveni 900 gadus pr. Kr. Sāmavēdas vārsmu pamatā ir Rigvēdas teksti, kas pārveidoti par upurēšanas ceremoniju un rituālu dziesmām. Jadžurvēda ir sarakstīta prozā, tajā ir norādījumi, kā veicama upurēšana. Atharvavēdā ir dzejā sarakstīti maģiski izteicieni, kas palīdz pret slimībām un nodrošina uzvaru karā. Brāhmanas ir vēdu papildinājumi, tajās ir sīki aprakstīta upurēšanas rituālu gaita. Upanišadas, kas radītas ap 600. gadu pr. Kr. ir vēdiskas, taču tajās jau saskatāma pāreja no rituālos balstītas domāšanas uz filozofiju - īpaši tas attiecas uz mācību par reinkarnāciju.

Likumu kodeksi. Tie ir paredzēti, lai regulētu sabiedrības dzīvi.

Eposi. Mahābhārata un Rāmājana ir episki vēstījumi, kuros attēlota hindu dzīve un ticējumi visā to sarežģītībā. Viena no Mahābhāratas daļām - Bhagavadgīta ir mūsdienu hinduismā vislabāk zināmā un iecienītākā grāmata. Purānas. Plaši, dzejiski viduslaiku teksti, kuros ir attīstīta klasiskā hindu mitoloģija.

Pamatjēdzieni

Brahmans. Visā esošs, sevi uzturošs spēks, kosmosa vienotība.
Ātmans. Dzīves principiālais pamats; realitāte tās individuālajā izpausmē kā pretstats Brahmanam.
Maija. Burtiski tā nozīmē ilūziju; priekšstats par šīs pasaules nerealitāti.
Advaita. Uzskats, ka pastāv tikai viena realitāte. Viss ir viens. Monisma jeb neduālisma mācību, kas izriet no šī principa, radīja vedāntas filozofs Šankara.
Dharma. Morālais un reliģiskais pienākums.
Karma. Burtiski nozīmē darbību; tas ir nemaināms morāles likums par cēloni un tā sekām nākotnē. Tas nozīmē, ka sliktas rīcības sekas ir pārdzimšana zemākos līmeņos, piemēram, dzīvnieku, bet labas pārdzimšana augstākā, piemēram, priestera līmenī.
Sansāra. Dzīves važas, nāve un pārdzimšana, ko noteic karmas likums.
Mokša. Burtiski nozīmē atbrīvošanos; tā ir izkļūšana no nemitīgā pārdzimšanu rīta.
Bhakti. Vienai dievībai veltīta ziedošana un kalpošana. Atbrīvošanās, ko sniedz ticība, nevis darbi vai zināšanas.

Pestīšanas ceļi.

Pasaulē ir vairāk nekā 700 miljoni hinduistu. Vairākums no tiem dzīvo Indijā, viņi ir sastopami arī citviet Āzijā, kā arī Āfrikā un Vestindijā; jau ilgāku laiku hinduisti dzīvo Eiropā un Amerikā. Hinduisma reliģija piedāvā trīs galvenos pestīšanas ceļus no pārdzimšanu rita. Tie ir filozofija jeb zināšanas, reliģisko rituālu ievērošana un kalpošana.
Tādējādi, cieši saskaroties ar hinduismu, mēs varam novērot dziļu filozofisko pieeju domās par Augstāko realitāti, dziļu koncentrēšanos un reliģiskas pārdomas. Hinduismā, kopš ciešas saskarsmes ar Rietumu kultūru deviņpadsmitā gadsimta sākumā, ir izveidojušies daudzveidīgi novirzieni.
Rezumējot var teikt, ka būt hinduistam nozīmē ticēt hinduisma dzīves izpratnei un ievērot to kā pareizāko dzīvesveidu.

Ticējumi

Dziļi sirdī hinduisti ir monoteisti, viņi tic vienam vienīgam Augstākajam Dievam - Brahmanam - "Absolūtam", kurš ar dievību palīdzību valda pār pasauli. Izglītoto indiešu izpratnē šīm dievībām ir tāda pati loma kā svētajiem un eņģeļiem dažos kristietības novirzienos. Tomēr vairākums hinduistu jeb "ciematu indieši" šīs dievības uzskata par daudz svarīgākām.
Šo cilvēku reliģiju sauc par vienkāršo hinduismu, un atkarībā no viņu uzskatiem par Augstākā Dieva dabu un vārdu - Višnu, Šivas vai Šakti tas dalāms trīs virzienos jeb sektās. Indiešu dzimtas paaudžu paaudzēs pieder pie viena no šiem virzieniem. Kaut arī tie ir vienlīdz izplatīti visā Indijā, katrā apgabalā ir savs dominējošais virziens: šivaisms Indijas ziemeļos, Kašmirā un dienvidos - Tamilnadā, bet šaktisms - Bengālijā un Asamā. Šie trīs novirzieni sadzīvo diezgan harmoniski, gadās, ka vienas dievības pielūdzēji notur dievkalpojumus citas dievības svētnīcā. Izglītotie indieši uzskata, ka šo trīs dievību pielūgšana ir atšķirīgi veidi, kā pielūgt vienu un to pašu Augstāko Dievu jeb Absolūto Realitāti.

Hinduistu dievības

Vēdiskā perioda dievības

Agni
Dabas dzīvības spēks. Uguns un upurēšanas dievība.
Indra
Debesu un kara dievība.
Varuna
Visuma kārtības uzturētājs. Viņa varā ir sodīt un apbalvot.

Vēlāko laiku dievības

Brahma - Radītājs
Visu radīto būtņu valdnieks. Viņš ir pārāk augsts, lai to pielūgtu, tāpēc nav daudz viņam veltītu tempļu.

Višnu - Sargātājs
Cilvēka likteņa noteicējs. Būdams pati laipnība, viņš seko cilvēcei desmit inkarnācijās (avatārās).

Šiva - Ārdītājs
Pamats gan labajam, gan ļaunajam. Dzīvības iznīcinātājs un atjaunotājs.

Sarasvatī
Brahmas sieva. Zināšanu un patiesības dieviete.

Lakšmī
Višnu sieva. Laimes un skaistuma dieviete.

Kālī (Durga)
Šivas sieva. "Lielā māte". Viņa ir soda un nāves simbols.

Desmit Višnu avatāras

1. Matsja
Zivs. Viņš parādījās lielo plūdu laikā, lai glābtu cilvēci.
2. Kūrma
Bruņurupucis. Viņš izglāba dārgumus no plūdiem.
3. Vārāha
Kuilis. Viņš pacēla pasauli pār plūdu ūdeņiem.
4. Narasinha
Cilvēks-lauva. Viņš uzveica Jaunos dēmonus.
5. Vāmana
Punduris. Viņš uzveica Jaunos dēmonus.
6. Parašurāma
"Rāma ar cirvi". Viņš iznīcināja kšatrijus - karotāju varnu, kas bija pārņēmusi varu pasaulē.
7. Rāma
Eposa Rāmājana varonis. Dižciltīgs varonis, kurš cīnījās ar pasaules ļaunumu. Spēka iemiesojums.
8. Krišna
Krišna ir gan Višnu avatāra, gan pazīstams kā Dievs pats par sevi, tā ir pazīstamākā no dievībām. Par Krišnu ir daudz aprakstu, tajos viņš attēlots kā mīlētājs, karotājs un valdnieks.
9. Buda
"Apgaismotais". Devītajā avatārā Višnu ir Gautama Buda - budisma dibinātājs.
10. Kalki
Višnu desmitajai avatārai vēl ir jānotiek.

Trīs dievības

Višnu parasti tiek pielūgts kā viena no viņa desmit inkarnācijām. Dievišķuma pilns viņš sēž debesu tronī blakus savai sievai, dievietei Lakšmī. Tomēr viņš rūpējas arī par pasauli, tāpēc laiku pa laikam jaunā inkarnācijā nonāk uz zemes.
Šivas raksturs ir pavisam citāds. Viņa daba tumša un drūma, tas liecina par izcelsmi no Rudras, vēdiskās kalnu un vētru dievības. Izplatīti ir uzskati, ka Šiva uzturās šausmīgās vietās - kapsētās un kauju laukos. Skulptūrās viņš parasti tiek attēlots, dejojot draudīgu deju, ar kuru tas iznīcina pasauli, viņam apkārt ir ļaunie gari un ap kaklu galvaskausu virtene. Šiva tiek attēlots arī kā dižs askēts, kas iegrimis dziļā meditācijā Himalaju kalnos. Viņa pielūdzēji godina gan Šivas tēlu, gan viņu simbolizējošo lingu - nelielu fallisku stabu, kas izteic dievības radošo spēku. Šivaismam ir arī nepievilcīgas izpausmes. Šivaisti mēdz upurēt dzīvniekus, viņu askēti dažreiz speciāli nodara sev sāpes. Tomēr, neskatoties uz visu to, Šivas pielūdzēji savu dievību uzskata par mīlošu un žēlsirdīgu.
Dievišķās Mātes Šakti pielūdzēji par augstāko dievību uzskata Šakti. Viņi uzskata, ka vīrišķā veidolā dievība pasaulē nevar aktīvi darboties, tāpēc tā nav jāgodina. Tādēļ tiek pielūgta viņa sieva Šakti, kas ļaunajā veidolā tiek saukta par Durgu jeb Kālī, bet maigajās izpausmēs - Pārvatī jeb Uma. Ļaunajā veidolā Šakti parasti tiek attēlota kā briesmīga vecene, kas apkārusies ar ieročiem un kājām min dēmonu. Pat mūsdienās šis kults ir saistīts ar dzīvnieku upurēšanu, kādreiz Durgai tika upurēti arī cilvēki. Maigajā veidolā Šakti ir jauna, skaista sieviete. Viņa var paust savu niknumu pret grēciniekiem, bet pret saviem pielūdzējiem ir mīļa un labvēlīga. Hinduismā tiek pielūgtas arī citas dievības: Brahma - Radītājs; dievība ar ziloņa galvu - Ganeša; dievišķs pērtiķis Hanumāns un Saules dievība Sūrja.

DZĪVESVEIDS

Hinduisms ir dzīvesveids. Dzīve ir pienākumu ceļš, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Sabiedrības pamatā ir ģimene. Katrai cilvēka izaugsmes fāzei ir pieskaņots kāds rituāls. Savi rituāli ir dzimšanai, iniciācijai, laulībām, nāvei, bez tiem tiek noturēti arī ikdienas dievkalpojumi un notiek ikgadējo svētku svinības. Cilvēkam tiek pastāvīgi atgādināts, ka viņš ir daļa no ģimenes. Hinduists zina, ka ģimene pieder noteiktai kastai un sabiedrības kārtas veido šīs kastas.
Sabiedrībā ir četras galvenās kārtas: priesteri (bramīni), augstmaņi (kšatriji), zemnieki un amatnieki (vaišjas) un melnstrādnieki (šūdras). Vēl ir izstumtie un ļaudis ārpus kārtām. Kārtas sastāv no kastām un apakškastām, un katrai no tām ir noteikti pienākumi. Tradicionāli četras kārtas tiek uzskatītas par savstarpēji nesavienojamām "sugām". Ja cilvēki ir no dažādām kārtām, viņi nedrīkst precēties un pat ēst pie viena galda ar citas kārtas cilvēku. Tomēr mūsdienās, vismaz teorētiski, tik stingrs dalījums vairs nav spēkā.
Saskaņā ar tradīciju (mūsdienās gan tas notiek diezgan reti) trīs augstāko kārtu vīriešu dzīvē jābūt četriem dzīves posmiem. Tos sauc par mācekļa, namtura, vientuļnieka un apkārtceļojoša askēta posmiem. Pirmais posms jauneklim sākas ar iniciācijas rituālu. Pār kreiso plecu līdz labajiem sāniem viņam tiek uzlikts svētais pavediens. Ļoti svarīgas ir laulības, kāzu ceremonija ir viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem rituāliem hinduismā. Tā pareiza veikšana nodrošina ne tikai dzimtas saglabāšanu, bet arī tās mirušo labklājību citā pasaulē. Tēva bēru rituālu jāvada dēlam, tad mirušā dvēsele iegūst jaunu garīgo satvaru un ar to pāriet nākamajā dzīvē.

Hinduisms mājās

Hinduistu mājās notiek ne tikai dievkalpojumi (pudža), bet arī citi svarīgi reliģiski rituāli. Indiešu kalpošana dievībām notiek individuāli vai ģimenes lokā, draudzes pastāv tikai dažās mūsdienu reformētajās sektās. Gandrīz katrā mājā ir īpaša istaba vai kāda vieta, kas ir ģimenes svētnīca. Tajā atrodas dievības attēls vai simbols. Tur var būt akmens ar spirāli, kas simbolizē Višnu vai akmens stabiņš par godu Šivam. Svētnīcā dažreiz novieto attēlus, kuros redzami sižeti no hinduistu mitoloģijas par dievu varoņdarbiem. Dievkalpojuma sākumā tiek lasīti svētie raksti un dievība tiek iesvaidīta ar eļļu. Pēc tam dievlūdzējs apsēžas tēla priekšā un meditē. Tiek aizkvēlinātas kvēpināmās nūjiņas, svētvietas priekšā lūdzēji noliek ziedus un ēdienu. Dievkalpojums templī notiek līdzīgi.
Pienākumu ceļš ir glābšanas ceļš, tas ļauj dvēselei atbrīvoties no nebeidzamā dzīves, nāves un pārdzimšanu apļa.

BUDISMS
Starp daudziem budisma virzieniem daži ir reliģija bez dieva

Trīs dārgumi
Budisma Trīs dārgumi jeb triratna ir Buda, dharma (viņa mācība) un sangha (mūku kopiena).
Šie Trīs dārgumi tiek pieminēti katrā budistu saiešanas reizē visās svētnīcās. To dara, trīs reizes atkārtojot vienkāršu apliecinājumu, kuru saviem pirmajiem mācekļiem esot mācījis pats Gautama:
Es eju pie Budas kā pie mana patvēruma,
Es eju pie dharmas kā pie mana patvēruma,
Es eju pie sanghas kā pie mana patvēruma.
Rangunas Zelta pagoda ir lielākā un vecākā šāda veida svētnīca pasaulē. Tā ir Mjanmas garīgais centrs. Pagodas īpašais svētums tiek saistīts ar ticību, ka tajā glabājas budisma pamatlicēja Gautamas Budas un arī trīs iepriekšējo budu relikvijas.
Svētceļnieki kājām vai autobusos dodas uz pakalnu, kura virsotnē redzama pagoda visā tās krāšņumā, ar daudzām terasēm, pagalmiem un kapelām. Milzīgi lauvas sargā ar tornīšiem rotātos četrus galvenos vārtus. Dievlūdzēji novelk apavus un pa garām akmens kāpnēm kāpj uz augšējo terasi. Gar kāpnēm novietotajās tirgotavās var iegādāties visdažādākās kulta un citas preces: zeltītas lapas, ko piestiprināt pagodas sienām, kvēpināmās nūjiņas, ziedus, papīra laternas, svēto attēlus, lūgšanu paklājus, zvaniņus, dažādas figūriņas, bungas, ziedpumpurus un atspirdzinošus dzērienus. Nonācis augšā, katrs dievlūdzējs piesit pie liela zvana, lai piesauktu debesis un zemi par lieciniekiem savai godbijībai.

Mūki un laji

Svētceļniekiem dievkalpošana (pudža) ir ziedošana un kalpošana Trīs dārgumiem, tas ir veids, kā izpelnīties glābšanu. Dievlūdzēji Budas tēla priekšā noliek lielas vāzes ar ziediem, sakļauj rokas pie zoda, paklanās, nometas ceļos un piekļauj seju pie zemes. Viņi skaita lūgšanas un svēto rakstu fragmentus, veic dažādas, godbijību apliecinošas darbības, aizdedz kvēpināmās nūjiņas. Bez ārējām kulta izpausmēm ir arī iekšēja godbijība - Budas tēla apcere. Pie pagodas vārtu lauvas stāv jauns mūks - bhikšu, viņš skaita lūgšanu, virpinot lūgšanu krelles. Mūkiem dievkalpošana svētceļojumā notiek atsevišķi no citiem. Tomēr dievkalpošanas rituālu ir radījuši mūki, nevis laji. Pilnībā budisma prasības spēj izpildīt tikai mūki, viņus var uzskatīt par patiesiem budistiem. Pastāv uzskats, ka vienkāršs ticīgais var sasniegt budistu svētlaimi (nirvānu) tikai tad, ja iepriekšējā dzīvē viņš ir bijis mūks. Mūku var pazīt pēc dzeltenajiem vai oranžsarkanajiem trīsdaļīgajiem tērpiem, viņiem ir gludi skūtas galvas un zodi. Mūkam pieder tikai tērps, ziedojumu trauciņš, bārdas nazis un ūdens krātuve. Mūki pārtiek no žēlastības dāvanām. Dienvidaustrumāzijas budistu zemēs mūkus katru rītu var redzēt vietās, kas paredzētas dāvanu lūgšanai, viņi ir pastiepuši rokas ar ziedojumu trauciņiem, kas nopulēti no ilgstošas lietošanas. Mūki kopienā (sanghā) tiek uzņemti, veicot īpašus iesvētīšanas rituālus. Tomēr mūka dzīve tiem nav jāpieņem uz visu mūžu, jebkurā brīdī no tās var atteikties. Dažās valstīs katrs zēns kādu laiku (vismaz nedēļu) pavada klosterī, tas ietilpst zēnu reliģiskajā audzināšanā. Ir cilvēki, kas dodas uz klosteriem tikai lietus sezonas laikā, lai nodotos apcerei.

Divi budisma virzieni

Pastāv divi atšķirīgi budisma virzieni: therāvādas un mahājānas budisms. Tiem abiem ir kopējs pamats. Theravādas budisms tiek saukts par mazajiem ratiem, bet mahājānas budisms - "lielajiem ratiem", jo budisma mācība tiek salīdzināta ar transportlīdzekli - kuģi vai plostu -, ar kuru var pārvarēt lielo pasaules ciešanu okeānu un sasniegt pretējo krastu - glābšanu un svētlaimi. Theravādas budisms ir vecākais virziens. Mācības pamatā ir doktrīna, ko apstiprināja svarīga budistu sanāksme drīz pēc Gautamas nāves, tā paredz glābšanas iespēju tikai mūkiem. Mahājānas budisms ir uzskatāms par jaunu pieeju budisma domāšanā. Tā izveidošanās notika kristīgās ēras sākumā, mahājānas budisms paver glābšanas ceļu katram.
Lielākā daļa no budistiem ir mahājānas budisma piekritēji, viņu mītnes zemes ir Nepāla, Tibeta, Vjetnama, Ķīna, Koreja un Japāna. Theravādas budisms vairāk izplatīts dienvidos - Šrilankā, Mjanmā, Taizemē, Laosā un Kambodžā. Savā dzimtenē - Indijā - budisms ilgu laiku bija otršķirīga reliģija un tikai tagad piedzīvo atdzimšanu. Ķīnā, Tibetā, Vjetnamā, Laosā un Kambodžā budisma pastāvēšana ir apdraudēta un tā nākotne nav skaidra. Savukārt Rietumos budismam parādās arvien lielāks skaits piekritēju. Pasaulē ir no 200 līdz 400 miljoni budistu.

Dzīves pazīmes
Duhkha - ciešanas. Ciešanas ir dzimšana, novecošana un nāve; ciešanas ir žēlabās, sāpēs, sērās un izmisumā.
Anika - zudība. Viss dzīvē rodas, mainās un izzūd; visas lietas ir mainīgas un gaistošas.
Anata - ne-pats. Tā ir ilūzija, ka katrai personai ir savs individuāls pamats.

Gautama Buda

Tradicionāli par budisma pamatlicēju uzskata Sidhārthu Gautamu, kurš esot dzīvojis no 563. līdz 483. gadam pr. Kr. Par viņa dzīvi un nāvi var uzzināt no theravādas budisma svētajiem rakstiem. Tie ir sarakstīti senajā pāli valodā aptuveni 400 gadus pēc Budas nāves un saglabājuši daudzu paaudžu viņa sekotāju atmiņas. Agrīnajiem budistiem Gautamas vārdi bija svarīgāki nekā viņa dzīves fakti. Tādēļ līdz pat mūsu ēras otrajam gadsimtam netika uzrakstīts pilnīgs Budas dzīvesstāsts. Daži viņa dzīves notikumi ir labi zināmi.

Cēlais astoņposmu ceļš

Senākajā ceļa aprakstā teikts, ka tam ir trīs posmi. Visas trīs tā daļas - tikumība, meditācija un gudrība - ir jāievēro vienlaicīgi.

Ceļš
Pareiza ticība.
Pareizi lēmumi.
Pareiza valoda.
Pareiza darbība.
Pareizs dzīvesveids.
Pareizi centieni.
Pareiza domāšana.
Pareiza apcere.
Tikumība. To noteic pieci priekšraksti.
Meditācija. Atbrīvošanās, prāta kontrole, sajūtu pieredzes neievērošana.
Gudrība. Četru cildeno patiesību zināšana un apņēmība tās ievērot.

Četras cildenās patiesības

Cildenā patiesība par ciešanām. Dzīve pasaulē nevar būt šķirta no ciešanām.
Cildenā patiesība par ciešanu rašanos. Ciešanas rodas no kaislībām un vēlmēm.
Cildenā patiesība par vēlmju iznīcināšanu. Pārstāt vēlēties nozīmē pārstāt ciest.
Cildenā patiesība par vēlmju iznīcināšanas ceļu. Vēlmes tiek iznīcinātas, sekojot Cēlajam astoņposmu ceļam, kuru ir atradis un parādījis Buda.

Gautama ir piedzimis un uzaudzis Himalaju piekalnē, tagadējās Nepālas teritorijā, bagāta valdnieka ģimenē, kurš piederēja pie sakju cilts. No agras bērnības tēvs viņu centās pasargāt no bēdām un posta, kas valda pasaulē. Gautama dzīvoja brīnumdaiļās pilīs, viņam mācīja visu, kas jāapgūst jaunam princim. Viņu apprecināja ar daiļu princesi, kas dzemdēja Gautamam dēlu. Tomēr, kad viņa dēls vēl bija zīdainis, Gautamu sāka uztraukt ciešanu problēma. Tēva pūles noturēt dēlu norobežotā pasaulē izrādījās veltas, Gautamam izdevās no tās izkļūt. Aiz savas pils mūriem Gautama vispirms ieraudzīja kādu vīru pēdējā vecuma stadijā, tad - slimības sakropļotu cilvēku, vēl viņš redzēja bēru procesiju, kura devās uz kremēšanas vietu, visbeidzot klejojošu askētu vienkāršā dzeltenā tērpā ar skūtu galvu. No askēta staroja miers un prieks.

Nošķiršanās un apskaidrība

Pēc redzētā sekoja lielā nošķiršanās. Gautama nolēma dzīvot kā askēts un pameta sievu un mazo dēlu. Kopā ar pieciem līdzgaitniekiem viņš sešus gadus centās rast atbrīvošanos no mokošās eksistences. No viņa bija palikuši tikai kauli un āda, tomēr savu mērķi Gautama vēl nebija sasniedzis. Tad viņš pameta savus līdzgaitniekus un devās meditēt zem Bodhi koka pie Gajas upes. Tur viņš sasniedza lielo apskaidrību. Viņš saprata, ka visu cilvēces problēmu pamatā ir ciešanas, kuru cēlonis ir vēlmes. Vēlmes ir iespējams apturēt, sekojot vidusceļam starp tādām galējībām kā baudkāre un askētisms.
Tad Gautama devās uz Benaresas briežu parku. Tur viņš teica savu pirmo sprediķi pieciem bijušajiem līdzgaitniekiem par to, kā "noturēt mierā dharmas ratu". Šie pieci kļuva par viņa pirmajiem mācekļiem (arhatiem), un dažas dienas vēlāk tiem pievienojās vēl sešdesmit citu. Tā tika izveidots budistu mūku kopienas kodols. Astoņus mēnešus gadā viņiem vajadzēja ceļot apkārt un sprediķot, bet četrus lietus sezonas mēnešus - dzīvot bambusa būdās lielos, bagāto mācības sekotāju

Raksti

Budisma mācības ir atrodamas rakstu krājumā Tripitaka, ko sauc arī par "trīs groziem", un arī dažādu budisma virzienu rakstos.

Tripitaka. Vinajapitaka iepazīstina ar mūku uzvedības noteikumiem. Sutapitaka skaidro mācību - Budas stāstus, uzskatus par "es" un pārdzimšanu, Trīs dārgumiem un Priekšrakstiem. Abhidahammapitaka iepazīstina ar mācības papildinājumiem un filozofiju.

Dhammapada. To sauc arī par "Tikumības ceļu", šis ir vecākais no budistu tekstiem. Tā ir ļoti īsa, tomēr ārkārtīgi nozīmīga grāmata, tajā ir Četras cildenās patiesības, Cēlā astoņposmu ceļa apraksts un daudzas praktiskās ētikas un pašdisciplīnas pamācības.

Fragmenti no budistu rakstiem

Ja tu redzi citus darām ļaunu, ko pats neatzīsti, esi uzmanīgs, lai nedarītu tā arī pats, lai ļaužu darbi paliek pie viņiem.
Tie, kuri darījumos slēpj viltu, kuri rīkojas pretēji dharmai, kuri krāpj un kuri blēdās - tie ne tikai nodara sliktu saviem līdzcilvēkiem, viņi paši sevi grūž aizā, jo ļaužu darbi paliek pie viņiem.
Lai kādus darbus cilvēks darītu - vai tie ir labi vai slikti -, tie allaž paliek pie viņa, jo darbi nepazūd bez pēdām. Cilvēks, kurš zog, gūstot peļņu, melo. Tad citi to nozog viņam, un no zagļa zagtais nav zagts.
Muļķis grēkojot domā un cer: "Neviens mani nekad nepieķers. " Pagaidi, līdz nonāksi citā pasaulē, tur tu iepazīsi grēcinieka likteni! DHAMMAPADA 4A

Priekšraksti
Visi budisti kalpošanā regulāri atturas no piecām darbībām. Tās ir šādas.
Dzīvu būtņu ievainošana un nogalināšana.
Ņemt to, kas nav dots.
Galējības dzimumdzīvē.
Meli.
Alkohola un narkotiku lietošana, jo tas aptumšo prātu.

Budisti, kuri nav mūki, dažreiz ievēro arī citus priekšrakstus un, īpaši svētajās dienās, līdzīgi mūkiem, atturas no šādām darbībām.
Ēšanas pēc pusdienlaika.
Dejošanas, dziedāšanas un izklaides.
Rotaslietām, kosmētikas un izgreznošanās.

Mūki atturas arī no
Zelta un sudraba pieņemšanas.
Gulēšanas greznās gultās.

DŽAINISMS
Džainiem viss dzīvais ir svēts.

Džainisms ir reliģija, kurai ir aptuveni 3 miljoni sekotāju, gandrīz visi tie dzīvo Indijā, taču tā ietekme un spēks ir salīdzinoši lielāki nekā piekritēju skaits un izplatība. Mūsdienu pasaule šo ietekmi saskatīja Mahatmas Gandija personā, kurš, pats nebūdams džainists, ievēroja šīs reliģijas galveno prasību - nevardarbību pret dzīvām būtnēm jeb ahimsu.

Pieci mūku zvēresti
Džainistu mūku dzīve ir ļoti ierobežota. Viņi dod zvērestu atturēties no piecām lietām:
nogalināšanas,
zagšanas,
melošanas,
dzimumdzīves,
īpašuma.

Mūžīgais Visums

Džainisti tic, ka Visums ir mūžīgs, tam nav ne sākuma, ne gala. Tas nav radīts, un tāpēc nav arī Radītāja. Visums virzās cauri bezgalīgam skaitam kosmisko ciklu, un katrā no tiem ir kāpuma un krituma fāzes, kuru laikā civilizācija attīstās vai pagrimst. To attīstības fāzē cilvēku skaits strauji pieauga un viņu dzīves laiks palielinās. Katra cikla laikā, lai paši sasniegtu atbrīvošanos un vadītu citus pāri "pārdzimšanas upei", parādās 24 tīrthankaras jeb "brasla darinātāji". Pēdējie trīs pašreizējās fāzes (straujā pagrimuma) "brasla darinātāji" esot ietekmējuši Senās Indijas vēstures gaitu. Pats pēdējais - Mahāvīra Vardhamāna esot miris 468. gadā. Džainisti savu vārdu aizguvuši no sanskrita apzīmējuma vārdiem "brasla darinātāji" - "džinas", tas nozīmē "uzvarētāji".

Dzīves šausmas

Džainisma pesimisms visskaidrāk saskatāms slavenajā līdzībā par cilvēku akā. Džainistu mūks šo līdzību esot stāstījis valdniekam, lai brīdinātu viņu no pasaules ļaunuma. Reiz dzīvoja vīrs, kurš, savas nabadzības spiests, pameta mājas un devās uz citu zemi. Pēc pāris dienu ceļa viņš atklāja, ka ir apmaldījies un atrodas džungļos. Tur vīrs ieraudzīja traku ziloni, kurš ar paceltu snuķi metās viņam virsū. Vīrs pagriezās, lai bēgtu, bet viņa priekšā tūlīt pat parādījās šaušalīga dieviete ar asu zobenu rokās. No bailēm trīcēdams, vīrs palūkojās apkārt, ieraudzīja augstu koku un metās pie tā. Tomēr viņš nespēja uzrāpties pa gludo stumbru, tāpēc, nāves baiļu dzīts, metās vecā akā, kura atradās turpat līdzās. Krītot viņam izdevās ieķerties savvaļas vīnogulājā, kurš auga gar akas sienu, un viņš palika tajā karājoties. Lejā vīrs ieraudzīja sava kritiena trokšņa saniknotu čūsku ņudzekli, bet pašā akas dibenā elsoja milzīgs, melns pitons ar atplestu rīkli. Sapratis, ka viņa dzīvība atkarīga tikai no vīnogulāja, vīrs ieraudzīja divas peles: vienu baltu, otru melnu, kuras sāka grauzt vīnogulāju. Pa to laiku saniknotais zilonis metās virsū kokam un izsita no tā medus kāri. Tā uzkrita virsū vīram, kurš turējās pie vīnogulāja. Bites metās viņu nikni dzelt, bet viena medus lāse noritēja pār vīra pieri gar degunu un sasniedza lūpas, sniedzot saldmes mirkli. Vīrs tā alka pēc citām šādām lāsēm, ka aizmirsa par visām dzīves šausmām. Un tagad klausies skaidrojumu. Vīrs ir dvēsele, kura klīst dzīves džungļos. Trakais zilonis ir nāve, bet dieviete ir novecošana. Koks ir glābšana, kurā nav ne baiļu, ne nāves, bet jutekliskajam cilvēkam tā nav sasniedzama. Aka ir cilvēka dzīve, čūskas ir kaislības, pitons - elle. Vīnogulājs ir cilvēkam dotais dzīves laiks, melnā un baltā pele ir mēness tumšā un gaišā puse. Bites ir slimības un raizes, bet medus lāses ir pasaulīgās baudas. Vai gan gudrais ilgotos pēc tām starp tik daudzām briesmām un grūtībām?

Pestīšanas ceļš lajiem

Lajiem pilnīga pestīšana ir gandrīz neiespējama; viņi to var panākt, ja, tuvojoties dzīves beigām, dod vecuma zvērestu solījumu mirt brīvprātīgā bada nāvē. Digambarās rakstīts, ka sievietes dvēsele vispār nav glābjama, jo viņai vispirms jāpārdzimst par vīrieti.
Džainisms izšķir četrus karmas pastāvēšanas cēloņus.

Piesaistīšanās šīs dzīves lietām: pārtikas, apģērba, mitekļa, sievietēm un dārglietām.
Ļaušanās dusmām, lepnumam, viltum un alkatībai.
Ķermeņa, prāta un runas saistība ar pasaulīgajām lietām.
Nepareiza ticība.

Karmu var mainīt, norobežojoties no visām darbībām. Džainismā
tiek nosaukti astoņi karmas veidi, trīs karmas laiki un četrpadsmit soļi, kā atbrīvoties no karmas. Pēc pirmajiem četriem soļiem cilvēks iegūst zināšanas un ticību, taču tikai ar piekto soli viņš sāk apzināties savas izturēšanās svarīgumu un tikai tad var pieņemt divpadsmit zvērestus, kuri nosaka laja reliģisko dzīvi.

Mahāvīra, pēdējais brasla darinātājs

Mahāvīra bija Budas laikabiedrs. Līdzīgi Budam, viņš noliedza priesteru (brarnīnu) reliģisko ceļu un gāja pa nabadzīga skolotāja (šramana) ateistisko taku.
Kāda leģenda vēstī, ka viņš ir cēlies no dižciltīgas ģimenes un visu mūžu nodzīvojis kā vecpuisis. Citā leģendā teikts, ka viņš apprecējies ar princesi un tā dzemdējusi viņam dēlu. Tomēr droši zināms, ka, sasniedzis 28 gadu vecumu, viņš izplūca sev matus, apjozās ar vienu vienīgu apģērba gabalu un sāka dzīvot askēta dzīvi. Pēc trīspadsmit mēnešiem viņš šķīrās arī no traucējošā apģērba gabala un turpmāk dzīvoja kails. Pēc trīspadsmit gadiem viņš sasniedza visu lietu zināšanas stāvokli - viszinību. Nākamo trīsdesmit gadu laikā viņš mācīja saviem sekotājiem - mūkiem, mūķenēm un vienkāršiem ļaudīm - "bezkaislīgās nošķiršanās" ceļu. 72 gadu vecumā Mahāvīra mira brīvprātīgā bada nāvē. Viņš tiek godināts kā liels skolotājs un sekošanas cienīgs paraugs.

Pestīšana ar nevardarbību

Džainisti tic, ka cilvēks ir dvēsele, kura ir dziļi iegremdējusies matērijā. Pestīšana notiek, atbrīvojot dvēseli no matērijas važām, lai tā varētu baudīt pašpietiekamu visa mūžīgā visziņas svētlaimi džainistu nirvānu.
Pati dvēsele ir gaiša un viszinoša, bet to ir aptumšojusi karmiskā matērija - visu darbību sekas. Patmīlība, nevērība un cietsirdīga rīcība aptumšo dvēseli, pārdomāti un labi darbi tai palīdz kļūt gaišākai. Visnežēlīgākā rīcība ir dzīvības atņemšana. Džainisti uzskata, ka visām dzīvajām būtnēm ir dvēsele, ieskaitot augus un visu, kas nāk no zemes. Džainisti ir izteikti veģetārieši, un viņu rīcība ir ļoti ierobežota. Šīs ticības piekritēju iecienītākā nodarbošanās ir tirdzniecība un augļošana; daudzi džainisti ir kļuvuši par bagātiem lieltirgotājiem un baņķieriem.

Citēts no: V. Avdijevs, Senās Indijas kultūra. Rīga: Zvaigzne, 1977.

Senās Indijas kultūras attīstībai var izsekot daudzu gadsimtu gaitā. To veidoja dažādas Indijas teritorijā III-I gadu tūkstotī p. m. ē. dzīvojošas tautas un ciltis. Savukārt indiešu kultūra manāmi ietekmējusi kaimiņu tautu kultūras attīstību. Tā kā saglabājies ievērojams skaits reliģisko apcerējumu, mūsdienu pētnieki īpaši labi pārzina seno indiešu reliģiskos uzskatus un ticējumus.
Indijas senākā reliģija saistīta ar totēmismu, dabas spēku pielūgšanu un senču kultu. Indas ielejas senajās pilsētās atrastas auglības dievietes primitīvās statuetes, svēto koku un dzīvnieku, to skaitā vērša, čūskas, ziloņa atveidojumi. Ļoti raksturīgs ir uz kāda zīmoga attēlotais sēdošais ragainis dievs ar trim sejām, kuram apkārt izvietoti četri svētie dzīvnieki. Šis indiešu tipiskais tēls sasaucas ar dieva Šivas atveidojumu, kura kults vēlākā laikposmā bija ļoti izplatīts. Dabas spēku pielūgšana atspoguļota arī Vēdās. Pielūdza sauli, kam bija dots vārds Surija, debesis bija pielīdzinātas dievam Varuna. Liela loma bija svētās uguns un mājas pavarda kultam, kur galvenā dieva vārds bija Agni, kā arī pērkona un negaisa dievam Indram. Sakarā ar zemkopības attīstību pilnveidojās priekšstati par auglības dievieti Aditi, ko dēvēja par «kopīgo radītāju». Citus dievus sāka uzskatīt par Aditi bērniem, bet ar vārdu «aditja» apzīmēja dievus kopumā.
Senais dabas spēku pielūgšanas kults atspoguļoja lauku kopienām raksturīgo ideoloģiju, kurās sociāli ekonomiskajām attiecībām bija raksturīga «ražošanas mehānisma vienkāršība». K. Markss norādīja: «Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šīs mazās ciema sabiedrības nesa sevī kastu nošķirtību un verdzību, ka tās pakļāva cilvēku ārējiem apstākļiem, kur vajadzēja viņu pacelt par šo apstākļu kungu, ka tās pārvērta cilvēka sabiedrisko stāvokli, kas pats attīstās, par nemainīgu, dabas iepriekš nolemtu likteni un tā radīja rupju dabas kultu kura necienīgums it sevišķi redzams tai faktā, ka cilvēks, šis dabas valdnieks, bijīgi metas ceļos pērtiķa Hanumana un govs Sabalas priekšā.»'
Senajā Indijā plaši bija izplatīta uguns pielūgšana, kas saistīta ar patriarhālās ģimenes sadzīves tradīcijām. Tāpat kā tēvs ģimenē, uguns tika uzskatīta par mājas svēto valdnieku. Mājas pavards bija ģimenes dzīves centrs kā kopienā, tā arī lielajā patriarhālajā ģimenē, kur mājā (griha) visa noteikšana bija patriarham (grihapati). Uguns pielūgšanas kults sakņojas tālajā pagātnē, kad tika atklāti uguns iegūšanas paņēmieni. Ar laiku izveidojās svētās mūžīgās uguns kults, ko uzturēja īpaši priesteri. Vienlaikus ar mājas pavarda uguni pielūdza arī debesu uguni, ko dēvēja par «dievišķo tēvu» (Djauspitars). Ar uguns kultu bija saistīts arī senču kults. «Manu likumos» norādīts, ka «senči ir pirmatnējās dievības, kas nepazīst dusmu, viņi ir pilnīgi tīri, vienmēr bezgrēcīgi, miermīlīgi un labvēlīgi».
Cilts iekārtas apstākļos tapušajam senču kultam bija jānostiprina vergturu sabiedrības pamati, apveltot ar svētu autoritāti bagāto aristokrātu, patriarhālo ģimeņu galvu un saimnieku (dampati) varu. «Manu likumos» norādīts: «Divreiz dzimušajiem senču godāšanas ceremonijas ir svarīgākas nekā dievu pielūgšanas rituāli.» Senais senču kults bija cieši saistīts ar tikpat seno dabas spēku pielūgšanu. Brahmaņu likumos noteikts, ka «senčiem sagādā prieku upju krastos, tīrās un nomaļās vietās nestie upuri.» Tas bija reālu senču tēva, vectēva un vecvectēva kults.
Vergturu sabiedrības un valsts veidošanās periodā senākās reliģijas formas, dabas un senču kultu nomainīja jauni reliģiskie ticējumi, kuru mērķis bija attaisnot šķirisko iekārtu. Senie dievi, kas iemiesoja dabas spēkus, pamazām pārvērtās par dieviem-valsts varas un valdnieka aizgādņiem. Indru senākos laikos attēloja kā dusmu dievu, kurš ar savu pērkona cirvi nogalina pūķi un atbrīvo debesu ūdeņus. Vēlāk šis negaisa dievs pārvērtās par «dievu valdnieku» un līdz ar to arī par zemes valdnieka labvēli. Saskaņā ar šiem ticējumiem radās priekšstati par «Indras valsti». Indru jo sevišķi godināja kšatriju, karavīru varnas locekļi, no kuru vidus parasti nāca valdnieku dinastiju dibinātāji. Ar vārdu «indra» sāka apzīmēt pašu jēdzienu - valdnieks (līdzīgi semītu valodām - «meļeks» vai «adons»).
Veidojoties lielām centralizētām valstīm, radās monoteisma elementi. Vienam valdniekam uz zemes atbilda vienīgais dievs debesīs. Tāpēc augstāko priesteru - brahmaņu vidū izaug mācība par Pradžapati - visas pasaules vienīgo radītāju: «Viņš - skaidrās debess, cietās zemes, debess velves un spīdekļu radītājs, viņš, kas izmērojis pasauli caur ētera plašumiem... Viņš ir vienīgais dievs pār visiem citiem dieviem.» Brahmaņu kastas nostiprināšanās periodā parādījās īpaša reliģiskā literatūra, ko nosauca par «brahmaņu grāmatām». Tajās sīki izklāstīta mācība par reliģiskajiem rituāliem, kas jāzina priesteriem - brahmaņiem, izpildot tos un izskaidrojot senākās svētās grāmatas Vēdas. Rodas arī priekšstats par brahmaņu kastas aizgādņa un pasaules radītāja - dieva Brahmas pastāvēšanu. Vienlaikus nobriest pārliecība, ka visa brahmaņu kasta kopumā ir «pasaules dvēsele», absolūtais sākums, pirmcēlonis, augstākā un mūžīgā substance, ko arī dēvēja par «brahmu». Šī mācība noderēja brahmaņu kastas vēl krasākai izdalīšanai; brahmaņu likumi apgalvoja, ka «brahmaņi ir vispārākie cilvēku vidū», tāpēc «citi cilvēki eksistē tikai no brahmaņu žēlastības» un galu galā «brahmaņi saplūdīs ar pasaules dvēseli».
Dabiski, ka tikai brahmaņi drīkstēja mācīt ļaudīm reliģiskos uzskatus, kā arī piekopt zināmas reliģiskās tradīcijas un rituālus. Arī brahmaņu kastas iekšienē bija īpašas pakāpes un savi iesvētīšanas noteikumi. Virkne sarežģītu noteikumu reglamentēja brahmaņu skolotāju (guru) un viņu skolnieku attiecības. Skolniekam bija bez ierunām jāpakļaujas savam guru, jāstudē svētās grāmatas, lūgšanas, rituāli, upurēšanas kārtība, brahmaņu tiesības. Tikai pēc tam viņš ieguva tiesības kļūt par priesteri. Tā brahmaņu kasta nostiprinājās iekšēji.
Taču cilvēka izziņas kāre un radošā doma lēnām grāva brahmaņu reliģijas pamatus. Pakāpeniski radās šaubas par tās dogmātu patiesumu. Kāda reliģiski filozofiska traktāta autors raksta: «Nav labi pamest šo pasauli, jo kurš gan zina, vai mēs viņpasaulē būsim vai ne.»
Pat viena no redzamākajiem brahmaņu mācības skolotājiem Jadžnavaiņjas sacerējumos izskan šaubas par aizkapa dzīves esamību: «Pēc nāves nav apziņas, jo nocirsts koks atkal ataug no saknes, bet no kādas saknes lai ataug nāves nocirsts cilvēks? Nestāstiet man, ka no sēklas, jo sēklu rada tikai dzīvais. Kas reiz miris, tas no jauna nepiedzims.»
Tā senā brahmaņu reliģija pakāpeniski saira, atspoguļodama būtiskās izmaiņas kastu sistēmā. Pret to uzstājās budisms, kas saskaņā ar leģendām radies jau VI gs. p. m. ē. un plaši izplatījies III gs. p. m. ē. (kā tas redzams Ašokas ediktos). Budisms veidojās vergturu Indijā ekonomikas un zināmā mērā tirdzniecības uzplaukuma periodā kā brahmanisma un iesīkstējušās varnu sistēmas ideoloģiskais protests. Sevišķi asi budisms nostājās pret brahmaņu kastas akceptēto kastu sistēmu, kas sāka kavēt sociāli ekonomisko attiecību attīstību. Budas mācībā atspoguļojās protests pret katra brahmaņa kārtā dzimušā cilvēka atzīšanu par piederīgu augstāko priesteru slānim. Budam pierakstīja šādu izteikumu: «Es nevienu cilvēku nesaukšu par brahmani tikai tāpēc, ka viņa mātes klēpis nācis no brahmaņu kastas. Brahrilas valodā runā daudzi, kuru sirdis un prāts pievērsti pasaulei. Tāpēc es saukšu par brahmani tikai to, kas atteicies no pasaules un brīvs no visām kaislībām.»
Senie indiešu literatūras pieminekļi norāda uz zinātnisko priekšstatu rašanos un uzkrāšanos, ko veicināja rakstības attīstība. Izrakumos Indas ielejā atrastie hieroglifu uzraksti liecina par ļoti senas rakstības sistēmas pastāvēšanu jau III gadu tūkstotī p. m. ē.. Taču šie uzraksti vēl arvien nav atšifrēti. Alfabētiskā zilbju rakstība attiecas uz IV-III gs. p. m. ē. Uz šo laikposmu attiecināmi arī uzraksti kharošti rakstībā, kas veidojusies uz persiešu un aramiešu rakstības bāzes.
Ašokas uzraksti lielākoties sastādīti īpašā brahmi rakstībā, no kuras vēlāk izauga klasiskā degangari rakstības sistēma, kā arī citi indiešu alfabēti.
Ikdienas dzīve izraisīja nepieciešamību jau senatnē vākt novērojumus par dažādām dabas parādībām. Tā radās pirmās zināšanas medicīnas, astronomijas un matemātikas jomās.
Reliģisko un maģisko priekšstatu nedalītas valdīšanas periodā paši pirmie zinātnes asni savijās ar reliģiskajiem ticējumiem un maģikas priekšstatiem. Tādējādi norādījumi par zināšanām ārstniecībā saglabājās «Rigvēdā» un «Atharvavēdā». Ar laiku senais pūšļotājs (bhišadžs - «velnu izdzinējs») pārvērtās par ārstētāju, kaut gan viņa iepriekšējais apzīmējums nemainījās. Ārstiem jau bija nedaudz zināšanu anatomijā, un viņi lietoja atsevišķus medicīnas terminus, īpašu nozīmi piešķirot slimību mājokļiem - smadzenēm, mugurkaulājam un krūšu kurvim. Vēdās minētas dažādas slimības: dzeltenā kaite, locītavu slimības, galvas sāpes, lepra, «valdnieku nespēks» (iespējams, plaušu tuberkuloze). Līdzīgos slimību veidus sāka apzīmēt ar kopīgu nosaukumu (jakšma). Zāļu pagatavošanai parasti izmantoja ārstniecības augus (ošadhi). Līdz ar vēl visai primitīvās medicīnas attīstību izda1ījās atsevišķas ārstu grupas, kas specializējās, piemēram, iekšķīgo slimību, acu ārstēšanā vai ķirurģijā. Brahmaņu grāmatās minēti ķirurģiskie instrumenti. Prata ne tikai izdarīt operācijas, bet pat izgatavot protēzes. Medicīnisko zināšanu uzkrāšanās rezultātā mūsu ēras sākumā radās pirmie medicīnas traktāti. Viena šāda traktāta autors Samhita Čaraka, šķiet, bija va1dnieka Kaniška galma ārsts mūsu ēras I gs., bet Sušrutas traktāti attiecināmi uz V gs. Seno indiešu medicīnai ir vairāki saskares punkti ar antīko medicīnu, kas izskaidrojami ar Indijas un Grieķijas kultūras sakariem. Tā, piemēram, «Jadžurvēdā» minēti četri galvenie šķidruma veidi organismā, par kuriem rakstīja arī grieķu medicīnas pamatlicējs Hipokrats. Čaraki traktātā parādītie ārsta ētikas priekšraksti radniecīgi Hipokrata izteikumiem.
Nedaudz zināšanu bija uzkrātas arī astronomijā. Novērojot saules šķietamo kustību pa debess velvi, mēness pārvietošanos un tā fāzes, kā arī mēness «uzturēšanos mēness mājās», t. i., noteiktu zvaigznāju robežās (nakšatrās) un zvaigžņotās debesis, senie indieši spēja noteikt mēness fāzes, zodiaku un izstrādāja īpašu kalendāru. Sākumā gadā rēķināja 360 dienas, pēc tam to pagarināja līdz 366 dienām un tikai VI gs. noteica precīzu gada garumu. Tieši uz šo laikposmu attiecināms ievērojams progress astronomijā. Arijabhatas traktātā apstiprināts fakts, ka zeme ir lodveidīga un rotē ap savu asi, kā arī vēstīts, ka mēness savu gaismu iegūst no saules.
Ievērojamu attīstības līmeni Senajā Indijā sasniedza arī matemātika. To pierāda ļoti lielu skaitļu un sīku daļskaitļu izmantošana. Skaitļus prata kāpināt kvadrātā un kubā, vilka kvadrātsakni un kubsakni, risināja vienādojumus ar vienu un vairākiem nezināmiem, kvadrātvienādojumus un pat nenoteiktos vienādojumus.
Tas bija visai ievērojams Indijas tautu ieguldījums pasaules kultūras dārgumu krātuvē. Pats par sevi saprotams, ka starp Indiju un tās kaimiņu zemēm un apgabaliem - Irānu, Vidusāziju, Kīnu, Birmu un Indonēziju pastāvēja cieša ku1tūras mijiedarbība, kas lielā mērā sekmēja kultūras attīstību šajās zemēs.

Citēts no: V. Ivbulis, Rabindranats Tagore. Rīga: Liesma, 1978.

1861. gada 7. maijā Kalkutas pilsētas centrā Džorāšānko rajonā piedzima Rabindranats Tagore (Robīndronāth Thākur) - četrpadsmitais bērns ģimenē. Nepilnus simt metrus no šaurās un trokšņainās Čitporas ielas redzami dzelzs vārti un aiz tiem liels trīsstāvu nams. Šinī plašajā mājā, kas sastāvēja no dažādu stilu būvēm un piebūvēm, pagāja dzejnieka agrā bērnība. Veselīgais puisēns auga gandrīz savā vaļā. Par to, protams, ne viņš, ne divi pārējie vienaudži no radinieku ģimenēm neskumtu, ja vien jaunās paaudzes audzināšana nebūtu uzticēta kalpiem, kuri visādi centās ierobežot bērnu brīvību. Kāds kalps, pats vēl pusaudzis būdams, norādīja Rabindranatam vietu istabā, apvilka ar krītu apli un stingri noliedza šo robežu pārkāpt, piedraudot ar nez kādām nelaimēm, kas nākšot pār zēna galvu.
Un tā apļa gūsteknim bieži cits nekas neatlika kā raudzīties ārā pa logu, kur vismaz bija iespējams redzēt, kā kaimiņi gāja uz dīķi apmazgāties. Kad neviena nebija, varēja lūkoties banjana koka ēnā. «Laukā bija man nepielejama bezgalība, kas pa logiem un durvīm no visām malām sūtīja savu krāsu, skaņu un smaržu acumirklīgos pieskārienus, it kā rādīja zīmes, ka grib ar mani rotaļāties. Bet bezgalība bija brīva, un es saistīts, tikšanās nebija iespējama. Jo stiprākas tāpēc bija alkas pēc tās. Šodien nav vairs ar krītu novilktās līnijas, un tomēr aplis nav izzudis. Tālais joprojām ir tālē, ārējais - ārpusē,» stāsta Tagore par savām bērnības izjūtām.
Dzejnieks savās «Atmiņās» raksta, ka kalpu dinastijā, kuras varā viņš bija nokļuvis, bieži mainījās valdnieki, bet pastāvīgs bija aizliegumu un sodu kodekss. Bērni tomēr par to daudz neprātoja: sitieni bira uz viņu mugurām, un viņiem šķita, ka vienmēr lielais sit, bet mazais pacieš. «Daudz laika pagāja, kamēr es iemācījos pretējo patiesību - mazais sit, bet lielais pacieš.» Vēlāk Tagore brīnījās par kalpu cietsirdību, kuri bija pat izdomājuši, ka bērna raudas var apslāpēt, liekot viņam iebāzt galvu lielā, tukšā ūdens krūkā. Dzejnieks uzskatīja, ka šī kalpu nežēlība nav viegli izskaidrojama. Varbūt vienīgi tādējādi, ka viņi izjuta pārāk lielu atbildību par bērnu dzīvi un šo atbildību uzņēma kā grūti panesamu slogu.
Kad zēns paaugās un kalpu vara beidzās, viņš izmantoja katru iespēju, lai vērotu dabu, vismaz caur žogu. Blakus Tagoru namam bija klajs laukums, kas Rabindranatu pievilka tieši ar savu nežēlību - pat pavasara puķes tur neziedēja. Tomēr šis laukums visvairāk rosināja zēna fantāziju. Dzejnieks brieduma gados atzīst - varbūt tieši tādēļ, ka viņa saskare ar ārējo pasauli bija tik ļoti ierobežota, tā viņam katrreiz sagādāja lielu prieku. «Ja valda iespaidu pārbagātība, cilvēka gars kļūst kūtrs. Nelaimīgs ir tas bērns, kurš tiek apkrauts ar neskaitāmām, rotaļlietām, jo viņš vairs neizjūt rotaļas prieku.» Visvairāk zēnu saistīja noslēpumainība, kāda apņēma pasauli un dzīvi. Visur viņa prāts saskatīja kaut ko neizdibināmu. Reiz viņš ielika zemē sēklu, un, kad pēc cītīgas laistīšanas sāka augt stāds, viņa sirds ietrīcējās izbrīnā, un gaidās. Zāle un lapas, zeme un ūdens - viss Rabindranatam bērnībā likās tuvs un mīļš un tai pašā laikā neizskaidrojams tāpat kā debesu zilgme virs galvas.
Kopš agras bērnības Rabindranats izjuta ciešu vienotību ar dabu. Katra kokospalma viņu mājas dārzā likās it kā atsevišķa personība. Kad viņš pārnāca no skolas un paraudzījās uz mākoņu grēdām virs mājas jumta, viņu pārņēma neizmērojams prieks. Katru rītu zemes svētlaimīgā atmoda viņu sauca rotaļāties, debess aicināja projām no ikdienas uz tās neizdibināmajiem plašumiem, bet nakts - uz neiedomājamu brīnumu zemi.
Starp kalpiem bija arī cilvēki, kuri aizrāvās ar literatūru un lasīja bērniem priekšā. Iespējams, ka tieši viņi daudz tuvāki un pieejamāki nekā paša vecākie brāļi agrā bērnībā visvairāk rosināja Rabindranata interesi par dzeju. Jau septiņu gadu vecumā viņš mēģināja rakstīt dzejoļus, un drīz viņa zilā burtnīca, pēc paša vārdiem, piepildījās «kā bišu strops ar līnijām, tievām un resnām burtu svītriņām».
Reizē ar dzejnieku dzima arī mūziķis. Te liels nopelns Tagores tēva draugam Srikāntho. Tas bija vecs vīrs, bet garā jauns un bezgala labsirdīgs. Srikāntho kā mazs bērns sajūsminājās par Rabindranata dzejoļiem un mācīja zēnam dziedāt. Iemācījušies divatā višnuitu dziesmu «Nedzirdēt man Krišnas burvju flautu», viņi aizrautīgi to dziedāja katram mājiniekam. Gandrīz ne par vienu cilvēku bērnībā Tagorem nav palikušas tik siltas atmiņas kā par Srikāntho. Vecais vīrs bija ne tikai tēva draugs un uzticīgs sekotājs, bet arī dzejnieka vecāko brāļu un pārējo bērnu draugs, jūsmīgs dzejas cienītājs.
Lai gan Rabindranata vecāki bija bagātnieki salīdzinājumā ar miljoniem vienkāršo indiešu, tomēr dzīvoja ļoti vienkārši. Bērni bija pavisam pieticīgi apģērbti, uz galda reti parādījās kāds gardums. Dzejnieks neatceras, ka līdz desmitajam dzīvības gadam kāds no bērniem būtu uzvilcis zeķes.
Ļoti sarežģīta bija arī bērnu saskare ar Tagoru nama pieaugušo ļaužu dzīvi. Viņiem bija grūti aizsniedzami pat savi vecāki. Toties viņi prata pilnībā izbaudīt visu to mazumiņu, kas viņiem tika dots.
Varbūt jau toreiz dzima viena no dzejnieka filozofiskajām pamatidejām - diženais jāmeklē šķietami mazajā un ikdienišķajā.
Uzsvērto vienkāršību bērnu audzināšanā - par to gādāja stingrais tēvs - Tagore atceras kā lielu svētību. Dzejnieks raksta, ka zēni uztraucās tikai tad, ja drēbnieks aizmirsa viņu apģērbam iešūt kabatas. Bet kuram puikam gan nebūs ko likt kabatās?
Runājot par Rabindranata skolas gaitām, vispirms jāatzīmē, ka no mācību iestādēm viņš dzīvē daudz nav guvis, jo dzejnieka bērnībā Indijas izglītības iestāžu sistēmas kā tādas vēl nebija. Katrs skolotājs mācīja, ko gribēja un kā gribēja. Dominēja iekalšanas metode. Mācības notika galvenokārt angļu valodā, un piemēri bija jāmācās no galvas. Citādi arī nevarēja, jo parasti tie bija ņemti no eiropiešu dzīves. Tādēļ Rabindranats pat neatceras, kas viņam mācīts viņa pirmajā skolā Austrumu seminārā. Tikai viens viņam palicis prātā, ka bērni atdarināja skolotāji netikumus - netaisnību, cietsirdību un nesavaldību. Viņus atdarinādams, Rabindranats verandas stūrī bija ierīkojis «savu skolu». Skolnieki bijuši verandas stabiņi, protams, dažādi - paklausīgi un nepaklausīgi, gudri un dumji. Nepaklausīgos viņš sitis tā, ka tiem būtu gals klāt, ja nebijuši no koka.
Rabindranatam zēna gados iznāca kādu laiku mācīties vairākās skolās. Bet nodarbības tajās bija vienādi garlaicīgas un neproduktīvas. Tā, piemēram, par «Bengāļu akadēmiju» viņš ironiski raksta, ka vienīgā šīs skolas priekšrocība bija tā, ka neviens tajā necentās kaut ko iemācīt.
Neko daudz labāki nebija arī daudzie mājskolotāji, kas mācīja bengāļu valodu un literatūru, fiziku, ģeometriju, vēsturi, ģeogrāfiju, aritmētiku, angļu valodu, zīmēšanu, dziedāšanu, vingrošanu, cīkstēšanos. Zēna diena bija tā pārslogota ar dažādām stundām, ka viņš ar skaudību nolūkojās jaunajos putnēnos, kuri brīvi lidinājās apkārt un kuru vecāki nevarēja vakaros iededzināt uguni un lika bērniem mācīties. Gulta Rabindranatam bija jāatstāj jau mazā gaismiņā un jānodarbojas ar cīkstēšanos un vingrošanu. Tieši pulksten septiņos ieradās pirmais mājskolotājs. Pēc tam zēni sēdās veca zirga vilktā pajūgā un brauca uz skolu. Pārradušies mājās ap puspieciem, viņi atkal ķērās pie grāmatām.

IESKATS PASAULĒ

Bēgdami no kādas epidēmijas, vairāki Tagoru nama iemītnieki apmetās vasarnīcā Gangas krastā. Tā būtībā bija pirmā Rabindranata iepazīšanās ar pasauli ārpus mājām. «Katru rītu, kad pamodos, man šķita, ka diena ir kā jauna vēstule ar zelta malām, kuru esmu saņēmis. Kādas pārsteidzošas ziņas mani gaida, kad atvēršu aploksni?» Zēnu valdzināja leģendām un teiksmām apvītā indusu svētā upe, dabas krāsu un noskaņu raibā bagātība. Kustīgās koku ēnas, rieta saules sārtais atspulgs upē, mākoņaino dienu burvība - tas viss bija kaut kas jauns un tanī pašā laikā bezgala tuvs. Reiz Rabindranatam izdevās pat aizkļūt līdz kādam ciematam. Gan bez atļaujas. Desmitgadīgajam zēnam tā bija pirmā reize, kad viņš dabūja redzēt, kā dzīvo vienkāršie lauku ļaudis.
Rabindranata tēvs laiku pa laikam ceļoja uz Himalajiem. Ikreiz, kad godājamais ģimenes galva pārradās mājās, viņa lielā saime bija satraukta. Visi uzvedās tā, lai ar savu klātbūtni pēc iespējas mazāk traucētu Debendronātha Tagores mieru. Pat bērni staigāja uz pirkstgaliem. Pēc vienas šādas atgriešanās no kalniem tēvs pārlika Rabindranatam pār krūtīm svēto auklu, kura jānēsā indusu augstāko kastu vīriešiem. Tā bija sena ceremonija (upanjana), kas divpadsmitgadīgo zēnu padarīja par pilntiesīgu bramīnu. Pirms tam vajadzēja iemācīties no galvas šim gadījumam speciāli tēva izmeklētus tekstus no vēdām. Pēc svētās auklas aplikšanas Rabindranats kopā ar diviem citiem zēniem trīs dienas pavadīja atsevišķā istabā. Šinī laikā viņiem vajadzēja nodoties pārdomām par pasaules būtību. Taču zēni vairāk draiskojās nekā gremdējās apcerēs.
Tomēr iesvētīšana bramīna kārtā deva arī kaut ko negaidītu - daudz lielāku brīvību. Paaicinājis kādu dienu Rabindranatu pie sevis, tēvs jautāja, vai dēls negribētu doties viņam līdzi uz Himalajiem. «Vai es gribu? Ja no maniem prieka saucieniem pāršķeltos debesis, tas dotu skaidru priekšstatu par to, cik ļoti es gribēju. Iedomājieties - «Bengāļu akadēmija» un - pēkšņi Himalaji!»
Un tā, pirmo reizi mūžā uzvilcis pēc pasūtījuma šūtu tērpu, uzlicis samta cepurīti upanjanas ceremonijas laikā gludi noskūtajā galvā, Rabindranats iesēdās pajūgā, lai dotos pasaulē.
Pirmā apstāšanās bija Bolpurā, apmēram simt sešdesmit kilometru no Kalkutas. Netālu no turienes tēvs bija nopircis zemes īpašumu. (Pēcāk tas ieguva Šāntiniketonas - «Klusuma mītnes» nosaukumu.) Atšķirībā no Gangas apkaimes ar tās mierīgajām, dūņainajām, niedrēm aizaugušajām pietekām šī bija sausa un visai neauglīga vieta. Starp retajiem ciematiem pletās meži. Vientulības mīlētājs Debendronāths Tagore uzturējās tur mēnešiem ilgi un ieguldīja lielus līdzekļus, lai neauglīgo zemes gabalu padarītu lauksaimniecībai un apdzīvošanai derīgu. Vēlāk Šāntiniketona kļuva par Rabindranata Tagores dzīves un darba vietu.
Par sava ceļojuma pirmajām dienām Rabindranats raksta: «Nebija vairs kalpu varas, un vienīgais aplis, kas mani apņēma, bija zilgmainais apvārsnis... Tā robežās, es varēju pārvietoties pēc sirds patikas. Kaut gan biju tikai bērns, mans tēvs nekādi neierobežoja manu brīvību.»
Taču bija arī jāmācās - bengāļu literatūra, sanskrits. Tēvs Rabindranatam lika pat dzejot sanskritā, šajā senindiešu literārajā valodā, ko daudzi lingvisti uzskata par vispilnīgāko un bagātāko no visām valodām. Kaut arī j sanskritam tik raksturīgos garos salikteņus zēns lasot izstiepa vēl garākus, tā ka tie «padarīja dievu valodu par kaut kādu velnišķīgu jucekli», sanskrita studijas tomēr vainagojās ar panākumiem. Mājās pārbraucis, Rabindranats jau varēja nolasīt fragmentus no «Rāmajānas».
Ceļojuma gala mērķis bija kalni netālu no Amritsaras - pilsētas, kurā tēvs ar dēlu nodzīvoja veselu mēnesi. Viņi apmetās augstu virs jūras līmeņa. Pirms tam Rabindranats nebija lāgā redzējis pat rīsa lauku. Tagad viņa priekšā pavērās tāds plašums un tēvs piešķīra tādu rīcības brīvību, ka zēns jutās galīgi apjucis. Visu mūžu viņš par to bija savam citādi stingrajam un praktiskajam tēvam bezgala pateicīgs. Lai ieaudzinātu dēlā atbildības sajūtu, tēvs nodeva viņa pārraudzībā visu ceļojuma naudu.
Māja, kuru viņi noīrēja, atradās uz visaugstākā no apkārtējiem pakalniem. Bija vēsi, vietumis ēnā turējās sniegs. Rabindranats viens pats staigāja pa netālo deodāru birzi un apbrīnoja karalisko koku milzīgās fantastiskās ēnas, nolūkojās tālajās sniegotajās virsotnēs - Himalaji uz laiku bija kļuvuši par viņa ikdienas dzīves sastāvdaļu tāpat kā tēvs, kurš pat nakts stundās ne vienmēr atpūtās.
Darba diena, uzturoties kalnos, bija gara - agri no rīta, vēl ilgi pirms saules lēkta zēnam bija jāceļas un jāmācās sanskrits, tad sekoja pieticīgas brokastis, pēc tam tēvs dziedāja savas iemīļotās upanišadas un dēls, elpu aizturējis, klausījās viņam pagaidām vēl nesaprotamās filozofiskās dzejas ritmā. Tad abi devās garā pastaigā pa kalniem. Debendronāths Tagore bija tik dūšīgs gājējs, ka dēls drīz vairs nespēja tikt līdzi un vai nu pa nogāzi devās uz mājām, vai izvēlējās sev citu ceļu. Pēc tēva atgriešanās - angļu valodas stunda, ap pulksten desmitiem pelde ledainā ūdenī, tad maltīte un atkal nodarbības, lai gan zēnam mācās virsū miegs. Bet drīz to kā ar roku atņēma vēl viena pastaiga kalnos, bieži vien tāla un vienatnē.
Kad saule nogrima aiz kalniem un tīrajās debesīs iedegās zvaigznes, tēvs izveda Rabindranatu laukā un mācīja viņam astronomiju. Kas to lai zina, varbūt no šiem vakariem, kad zēns vēroja debesis ar bijīgas apbrīnas pilnām acīm, zvaigznes vēlāk kļuva par apgarotiem tēliem viņa daiļradē.
Pēc vairākiem mēnešiem, kļuvis nesalīdzināmi bagātāks garīgi un spēcīgāks fiziski, kalpotāja pavadībā Rabindranats atgriezās mājās.

PERSONĪBAS PLAUKSME

Četrus mēnešus bija ildzis ceļojums, kas bija vislabākā skola un palīdzēja Rabindranatam no bērna kļūt par pusaudzi. Tagad viņš vairs neatradās kalpu uzraudzībā drīkstēja staigāt pa visu māju un sastapties ar tiem ģimenes locekļiem, kuri viņam šķita tuvāki. Bet galvenais zēns ieguva tiesības pārkāpt mājas sieviešu puses slieksni un baudīt visaugstāko privilēģiju, kas pienākas katram bērnam, - sievietes maigumu un gādību. Tagore uzskata, ka tā ir tāda pati nepieciešamība kā gaisma un gaiss, kaut arī paaudzies bērns vēlas atbrīvoties no sievietes nemitīgajām rūpēm. Bez sievietes glāsta bērns ir kā ubags. «Tāds bija arī mans liktenis,» Tagore raksta par savām tā laika izjūtām un atzīst, ka viņam pat galva apreibusi no mājas sieviešu aplausiem, pēc tam kad bija izstāstījis savus Himalaju piedzīvojumus.
Apmēram Šajā laikā nomira dzejnieka māte. Daudzo dzemdību un ģimenes pienākumu izvārdzināta, viņa nebija spējusi visjaunākajam dēlam veltīt daudz uzmanības.

Rabindranata interese par literatūru izauga par kaislīgu aizrautību, viņš centās prasīt pēc iespējas vairāk. Lai tiktu pie lasāmvielas, viņš kādreiz pat slepus paņēmis atslēgu no tās istabas, kur glabājās grāmatas. Rabindranats kāri lasīja nedaudzos tā laika bengāļu periodiskos izdevumus. Līdz ar mājiniekiem viņš nepacietīgi gaidīja Bonkimčondro Čotopādhāja žurnāla «Bengāles Spogulis» (Bongodoršon) kārtējo numuru. Rabindranatam toreiz ļoti patika bengāļu dzejnieka Bihārilāla Čokroborti lirika, kuras nemākslotība viņā «modināja lauku un meža noru mūziku». Bengāļu literatūra tolaik nebija plaša, un Rabindranats ātri vien jau bija izlasījis gan viegli, gan grūti saprotamo.
Visiem lielas galvassāpes sagādāja Rabindranata nevēlēšanās iet skolā. Arī viņš pats apzinājās, ka no viņa nākotnes viedokļa tas nav labi, tomēr nespēja sevi pārvērtēt, jo skola viņam likās kā smags slogs, «slimnīca un cietums reizē», kas naidīgs daiļumam un brīvībai. Pēc «Bengāļu akadēmijas» viņš izmēģināja vēl vienu mācību iestādi, bet arī tur skolotāji bija bezsirdīgi mācību automāti, un Rabindranats nespēja pie viņiem nekā apgūt. Četrpadsmit gadu vecumā viņš pārstāja apmeklēt skolu, un būtībā ar to arī beidzās viņa pūles iegūt oficiālu izglītību dzimtenē.
Bet vai nu skolotāji vien pie tā bija vainojami. Jaunajam, bet jau ļoti neatkarīgajam Rabindranatam varbūt gluži vienkārši nebija pa spēkam sevi piespiest, lai darītu to, ko darīja citi.
Tomēr ne tēvs, ne vecākie brāļi negribēja ar to samierināties. Tādēļ Rabindranatam vajadzēja vairāk nodarboties mājās. Bet arī no tādas mācīšanās nebija liela labuma. Jau agrāk mājskolotāji bija nākuši pie slēdziena, ka tādu jaunu kumeļu, kāds bija viņu audzēknis, var gan aizdabūt līdz upei, bet nevar pret viņa paša gribu piespiesties dzert no tās. Tā gribot negribot viņiem nācās atteikties no mēģinājumiem mācīt to, ko zēns vēlējās apgūt. Tādēļ skolotājs, piemēram, gramatikas vietā lika mācīties Kālidāsas nemirstīgo «Šakuntāla», bet citreiz viņš ieslēdza Rabindranatu kādā istabā un uzdeva tulkot Šekspīra «Makbetu» bengāļu valodā. To Rabindranats darīja labprāt. Tulkojums nav saglabājies, bet no fragmentiem var spriest, ka tas bijis interesants.
Mājas izglītība - lai arī kādi bija tās trūkumi - notika mātes valodā, bengāļu valodai un literatūrai tajā bija ierādīta goda vieta.
Nevēlēšanās apmeklēt mācība iestādes, protams, nenozīmēja atteikšanos no intensīva garīga darba. Grāmatas, daudzie zinātnieki, mūziķi, literāti, mākslinieki, sociālo reformu sludinātāji un dīvaiņi, kas bieži pulcējās Tagoru namā, nerunājot jau nemaz par viņa paša brāļiem un brālēniem, bija dzejniekam visvairāk piemērotā vidusskola un arī augstskola.
Visi Debendronātha Tagores dēli mācījās mājās, izņemot Šotendronāthu, kas vēlāk kā pirmais indietis iekļuva ierēdniecības elitē - britu Indijas Civilajā dienestā. «Ik dienas pie mums nāca dzejnieki, daudz bija mācītu literātu - cilvēki, kuri skurbināja mūs ar angļu un franču dzejas pantiem, profesori, kuri spieda par zinātni. Kāda gan varēja būt vajadzība pēc universitātes? Katrs no šiem cilvēkiem jau pats bija vesela universitāte,» dzejnieks atceras. Arī vairāki viņa brāļi bija dedzīgi literatūras un mākslas entuziasti, un viņi arī galvenokārt bija tie, kas padarīja Tagoru namu par Kalkutas inteliģences pulcēšanās vietu, par vienu no Bengāles progresīvās attīstības centriem.
Šajā namā pastāvīgo iemītnieku skaits vien pārsniedza simtu. Dzejnieks atceras, ka plašā nama istabās un verandās nekad neapklusa sarunas, kuras brīžiem pārtrauca smieklu šaltis, un izsaka nožēlu, ka viņa mūža otrajā pusē ļaudis jau bija zaudējuši māku pulcināt ap sevi domubiedrus. Notika, protams, gan politiska, gan citāda rakstura diskusijas, bet nu vairs pat viņa tuvākie radinieki nepulcējās kopā tāpat vien, kaut vai parādīt cits citam savu cieņu un mīlestību.
Katrs no Rabindranata pieciem vecākajiem brāļiem spēlēja kādu mūzikas instrumentu, un viņi visi kopā mēdza dziedāt Indijas klasiskās mūzikas garā sarakstītas dziesmas. Bieži notika lugu izrādes un muzikāli sarīkojumi, kuros visādā ziņā piedalījās arī Rabindranats.
Mākslai un literatūrai ļoti labvēlīgais klimats, kas valdīja namā, neapšaubāmi bija svarīgs faktors, kas palīdzēja sadīgt vispusīgā talanta jaunrades asniem. Brāļa Džotirindronātha - apdāvināta mūziķa, komponista, dzejnieka, dramaturga un viņa sievas Kodombāri Debi lielas mākslas cienītājas laipnās un neizsīkstošās uzmanības pamudināts, Rabindranats vingrinājās dzejoļu rakstīšanā. Četrpadsmit gadu vecumā viņš jau bija plašas poēmas «Meža puķe» un nelielu prozas sacerējumu autors. Dažus gadus vēlāk Džotirindronāths sāka izdot savu literāro žurnālu «Bhāroti», kurš, tāpat kā citi ģimenes žurnāli, nebija domāts plašam lasītāju lokam. Līdz ar to Rabindranatam radās neierobežotas iespējas publicēt savus sacerējumus. Žurnālā parādījās poēmas, stāsti, tulkojumi, raksti par Rietumu literatūru. Dzejnieks vēlāk visai zobgalīgi atsaucās par šiem jaunības sajūsmas pārpilnajiem, bet patukšajiem darbiem, kurus, pēc viņa domām, barojuši tikai prāta tvaiki, griezdamies dīvainā un bezmērķīgā karuselī: «Es sarkstu, lasīdams šos jauneklīgos vārsmojumus, bet tai pašā laikā mani pārņem bažas: ja nu arī manos vēlākajos darbos ieviešas tāda pati kroplība un melīgums, tieksme pēc efekta, kaut arī mazāk izteiktā veidā?»
Visi kritiķi uzskata, ka Tagore pret sevi bijis pārāk bargs - arī viņa agrīnajiem sacerējumiem bieži vien ir literāra vērtība, un tiem piemīt neviltota jauneklīga jūsma, kādu nevar atrast nobrieduša dzejnieka darbos.
Kodombāri Debi Rabindranatu bieži vien sievišķīgi ķircināja, kritizēja, lai jaunais dzejnieks nekļūtu iedomīgs, tai pašā laikā visādi veicinādama viņa talanta uzplaukumu, turpretim Džotirindronāths, neierobežodams brā)a brīvību, prata ievirzīt viņa intereses noteiktā gultnē. Džotirindronāths ļāva visjaunākajam brālim iet patstāvīgu ceļu sevis izzināšanā, ļāva viņam brīvi «radīt gan ērkšķus, gan ziedus».
Džotirindronāths sacerēja melodijas un lika brālim izdomāt vārdus, aicināja viņu spēlēt mājas teātrī, vadāja pa dzimtas lauku īpašumiem, mācīja jāt ar zirgu un ņēma līdzi pat tīģeru medībās.
Kad Rabindranatarn bija kādi piecpadsmit gadi, viņš sāka piedalīties Džotirindronātha dibinātajā «Slepenajā biedrībā». Tā nebija nekāda nopietna politiska organizācija, kaut arī sev par mērķi izvirzīja Indijas politisku atbrīvošanu. Biedrības sēde notika romantiski noslēpumainā atmosfērā kādā pussagruvušā mājā, gandrīz pilnīgā tumsā, parole bija kāds vēdu izteikums, ko visi izrunāja čukstus. Pie cilvēka galvaskausa un zobena nedaudzie biedrības locekļi zvērēja darboties, kamēr viņu zeme būs atkal brīva. Taču vienīgais, no kā šinī gadījumā vajadzēja baidīties koloniālajai varai, bija noslēpumainība. Tomēr arī šāda veida darbošanās rosināja zēna sociāli politisko aktivitāti.
Jau 1863. gadā ar Tagoru nama atbalstu pirmoreiz tika organizēts plašs sarīkojums - «Hindu gadatirgus» (Hindu mela), ko uzskata par vienu no ļoti svarīgās politiskās organizācijas (vēlāk partijas) - Indijas Nacionālā kongresa priekšteci. Šī sarīkojuma laikā dziedāja patriotiskas dziesmas, notika indiešu rūpniecības un amatniecības izstādes. Tajā reizē Rabindranats publiski nolasīja savu pirmo patriotisko dzejoli un saņēma par to skaļus aplausus. Varbūt ne tik daudz par dzejisko meistarību, cik par saturu. Tas vēstī par leģendāro vēdu autoru Vjasu, seno laiku gudro, kurš sēž Himalaju virsotnē un salīdzina savas zemes pagātni ar tagadni.
Rabindranata Tagores daiļradē manāma trejādas literatūras ietekme - senās Indijas (sanskrita) literatūras, Bengāles induistu vidū populārās višnuitu (vaišnavu) lirikas un Rietumu, galvenokārt angļu literatūras ietekme. Jau pusaudža gados viņš cītīgi studēja Kālidāsas darbus un eposus, kurus daļēji pazīst ikviens pat gluži neizglītots indietis. Kad jauneklim apnika lasīt «dievu valodā» sanskritā, viņš pievērsās višnuitu dzejai. Šī svešzemniekam grūti novērtējamā, diezgan erotiskā lirika ar savu simbolismu jau no paša sākuma Rabindranatam bija tikai kā literāra tradīcija, tiesa, ļoti svarīga tradīcija, īpaši dzejoļu formas jautājumos. Bet var teikt, ka viņš nekad nav izjutis lielu višnuisma ideoloģisko ietekmi. Vēlīno viduslaiku bengāļu poēzijai raksturīgā tēlainība - flauta un sieviešu sejas aizsegs, tumši zilās drānas un kāju rotu šķindoņa, slepena tikšanās mežā bieži sastopama arī Tagores sacerējumos. Tomēr par dievišķā Krišnas un vienkāršās lauku sievietes Rādhas mīlu tie mums gandrīz neko nepasaka. Izņēmums ir prozas darbi, kuros viņš raksta par višnuismu.
Tomēr par krietnu sensāciju kļuva jaunā Rabindnanata sacerētie dzejoļi, ko viņš 1877. gadā publicēja kā 15, gadsimta višnuitu dzejnieka Bhānu Singha darbus, kuri it kā tikai nesen atrasti un vēl nevienam nav pazīstami. Autors gan vēlāk apgalvo, ka viņa atdarinājumiem neesot piemitis «nekas no seno laiku stabules aizraujošās meldojas, bet tikai moderno laiku svešzemju ērģeļu skaņas». Taču ne viens vien dzejas pazinējs uzskatīja Rabindranata darbus par viduslaiku autentiskiem sacerējumiem. Daudzi kritiķi atzīst, ka tieši ar Bhānu Singha dzejoļiem atklājies Rabindranata dzejnieka talants.
1878. gadā iznāca Rabindranata idealizētās bērnības atmiņu poēma «Dzejnieka stāsts». «Tas bija jauna cilvēka sacerējums, taču šis jauneklis neko lielu būtībā vēl nebija redzējis, izņemot sava miglainā «es» attēlu,» autors raksta par šo darbu. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija publicējis ap septiņtūkstoš dzejas rindu. Ja no visiem šiem agrīnajiem darbiem nebija cita labuma, tie vismaz palīdzēja Rabindranata māksliniecisko domāšanu ievirzīt noteiktas formas gultnē.
Viņš laida klajā arī visai apjomīgus prozas un publicistiskus sacerējumus. Kādā no tiem septiņpadsmit gadus vecais autors stingri nosoda savas kārtas ļaužu samierināšanos ar politiski paverdzināto stāvokli, smejas par viņu lēnprātīgajiem centieniem izkarot sev kādu vietu valsts pārvaldes aparātā un paļaušanos uz miglainiem solījumiem, ka Indijai reiz tiks piešķirts kaut kas līdzīgs pašpārvaldei.
Vēl agrāk viņš žurnālā «Bhāroti» publicē eseju «Bengāļu cerības un izmisums», kurā izvirza jau tik nopietnu problēmu kā Austrumu un Rietumu tuvināšanās nepieciešamu. Lai rastos jauna, labāka civilizācija, Eiropas mākslai un intelektuālajai brīvībai jāsaplūst ar indiešu filozofiju un garīgo mieru, apgalvo jauneklis. Citā darbā viņš spriež par to, ka ir kāda sakarība starp valodu un cilvēka raksturu, starp literatūras un morāles progresu. Dzejnieks arī pasaka: «Mani nemaz neuztrauc, ko mūsu britu kungi un viņiem uzticīgie līdzskrējēji domā vai saka par mani. Man jāpasaka tas, ko es domāju.» Tagore visu mūžu palika šim principam uzticīgs.
Viņš bija liels indiešu senās, bagātās literatūras un filozofijas cienītājs un pazinējs, lai gan neko nepārņēma nekritiski. Taču nevar noliegt arī zināmu Rietumu kultūras ietekmi Tagores personības izaugsmē. Viņš pats sacījis, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē ļoti populāras jaunatnes vidū bijušas Bentama, Milla un Konta mācības un šo domātāju idejas lielā mērā veicinājušas morālu dumpi pret ortodokso hinduismu. Dzejnieks atzīmē, ka daļa viņa laika izglītotās jaunatnes nonāca līdz ateismam un sāka pat uzbrukt Indijā vēl šodien tik izplatītajai dievbijībai visās tās izpausmēs. Arī dzejnieks, kurš nekad nepiederēja pie ateistiem, atzīstas, ka jaunībā stāvējis nomaļus no reliģiskiem pasākumiem, kurus rīkoja viņa ģimenē. Acīmredzot viņa idejiskais nemiers lielā mērā runā angļu grāmatu ietekmē. Tagore dēvē Šekspīru, Miltonu un Baironu par bengāļu dzejnieku literārajiem dieviem, kuri ar savu sacerējumu kaisles spēku ielauzās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Indijā. Dzejnieks norāda, ka tā laika Bengāles sabiedriskās dzīves šaurībā un monotomijā vienveidībā brāzmainām jūtām nebija vietas: viss bija tik kluss un mierīgs, cik vien iespējams. Tāpēc dabiski, ka sirdis alka tā satricinājuma, kuru sev līdzi atnesa vētrainas dzīvības pilnā angļu literatūra. «Šekspīra laika literatūra ir Eiropas renesanses kara deja ar visu tās reakcijas spēku pret cilvēka gara nežēlīgo pazemošanu un ierobežošanu... Mūsu tradicionālās dzīves rutīnā smokošās un tikai ārēja trieciena rezultātā atvērties spējīgās sirdis apžilbināja brīvas, dzīvas sirds spožums, » dzejnieks atceras un konstatē: «Un tomēr mūsu stāvoklis bija tik atšķirīgs no stāvokļa Eiropā! Tur nemiera un dumpības gars bija vēstures literāra izpausme... Vētras aurus dzirdēja tādēļ, ka vētra tiešām plosījās.»
Brīvākas domas attīstība Indijā neveicināja ne buržuāzisko revolūciju, ne strauju ekonomikas augšupeju, kā tas bija Eiropā. Tādēļ arī Tagorē un vispār indiešu rakstniekos Bairona, Šellija un citu dzejnieku revolucionārā neapmierinātība nerada tiešu idejisku atbalsi, kaut gan nevar noliegt, ka jaunības gadu dzejā Rabindranatam ar Šelliju ir daudz kas kopīgs.

CEĻĀ PĒC JAUNĀM VĒRTĪBĀM

Rabindranata agrā darbošanās literatūrā tomēr nespēja pilnībā apmierināt ne viņa tēvu, ne vecākos brāļus. Tajā laikā rakstniecību neviens neuzskatīja par profesiju pat tādam cilvēkam, kurš nebija atkarīgs no tās ienākumiem. Tādēļ Rabindranatam bija vēlreiz jādomā par mācīšanos, šoreiz Anglijā. Uz turieni viņa apņēmās pavadīt vecākais brālis Šotendronāths.
Tagore pirms došanās uz ārzemēm aizbrauca uz Ahmedabadu, kur Šotendronāths bija apgabala tiesnesis dzīvoja 17. gadsimta musulmaņu pilī. Pēc raibās un jautrās dzīves Kalkutā Rabindranatam pie brāļa bija diezgan garlaicīgi. Pirmo reizi mūžā viņš jutās vientuļš.
Tomēr vientulība izrādījās lieliska fantāzijas rosinātāja. Ahmedabadā Rabindranats sarakstīja pirmās melodijas saviem dzejoļiem, iecerēja sižetu romantiskajam stāstam «Alkatīgie akmeņi», kur dzejnieka fantāzija uzbūra senatnes ainas - pilī spēlē orķestris, uz ielas klab zirgu pakavi, kad ierodas viesi vai kad notiek parādes, rožūdens strūklakas priecē daiļo verdzeņu acis valdnieka harēmā, ko apsargā abesīniešu einuki ar kailiem zobeniem.
Lai labāk sagatavotu brāli ceļojumam uz Angliju, Šotendronāths nolēma, ka Rabindranatam nebūs par sliktu pāris mēnešu padzīvot kādā marathi tautības ārsta ģimenē, kura piederēja pie ugunspielūdzēju parsu reliģijas. Par galveno sarunu biedru jauneklim kļuva daiļā un izglītotā ārsta meita Anapurna, kas tikko bija atgriezusies no Anglijas. Viņa bija ne tikai piemīlīga, bet arī droša, romantiski noskaņota un Rabindranatu nemitīgi ķircināja, mēģinādama pamodināt dziļāku interesi par sevi. Viņš turpretim vēl nekad nebija uzturējies svešu meiteņu sabiedrībā un tādēļ aiz kautrības nezināja, ko darīt. Arī abu pastāvīgā tuvība ģimenē nepadarīja viņu drošāku. Tomēr Anapurna netieši kļuva par vairāku meiteņu prototipu Tagores brieduma gadu daiļradē.
Pavadījis pusgadu Ahmedabadā un Bombejā, Rabindranats 1878. gada 20. septembrī brāļa pavadībā devās uz Angliju. No viņa publicētajām vēstulēm un autobiogrāfiskajām «Atmiņām» var spriest, ka ceļojums nebija visai izdevies.
Pirmais iespaids pēc ierašanās Londonā: «Nekad līdz šim nebiju redzējis tik drūmu pilsētu - dūmainu, miglainu un slapju, un visi grūstās un steidzas.» Braitonā viņus viesmīlīgi saņēma Šotendronātha sieva, kas ar bērniem bija atbraukusi jau agrāk, un Rabindranats jutās kā mājās.
Tātad atkal skola. Tā viņu sagaidīja laipni. Braitonā Rabindranats pirmo reizi mūžā redzēja sniegu līdzenumā. Apsnigusī zeme likās tik neparasta pie Indijas mūžīgā zaļuma pieradušajai acij, ka visa apkārtne rādījās kā sapnī. «Tiklīdz atvēru durvis uz ielu, man atklājās tik burvīga, tik neizsakāma daile, kādu es nekad agrāk nebiju redzējis,» jūsmoja jauneklis.
Diemžēl patīkamo pilsētu Rabindranatam drīz nācās atstāt, jo tā nesolīja nekādu perspektīvu profesionālās izglītības iegūšanai - viņam vajadzēja kļūt par juristu. Sākās vientulīga dzīve nemīlīgajā Londonā. Vairākas reizes nācās mainīt apmešanās vietu un mājskolotājus. Dzejnieks raksta ar kādu savādnieku, kas viņam mācīja latīņu valodu. Šis mājskolotājs bijis lāga dvēsele, bet allaž tik cītīgi meklējis pierādījumus domai, kas viņam nelika miera, proti: katrā laikmetā kāda viena noteicoša ideja rod izpausmi visas pasaules tautu dzīvē, - ka nav atradis ne laiku, ne līdzekļus, lai kārtīgi paēstu un apģērbtos. Šo skolotāja domu par pareizu vēlāk atzīst arī Tagore, ka pastāv kaut kas tāds, kas vieno cilvēku prātus, un garīgs nemiers vienā pasaules daļā tiek it kā pārraidīts uz citām.
Vēl lielāks dīvainis bija drūmais un saīgušais mājskolotājs - kādreizējais garīdznieks Bārkers, kas izīrēja istabas studentiem un gatavoja tos iestāju eksāmeniem universitātē. Viņam bija maza auguma maiga sieva, «kas kādreiz bijusi glīta», un viņas luteklis suns. Ikreiz, kad Bārkers gribēja sodīt savu sievu, viņš mocīja tās suni. Skaidrs, ka šādos ļaudīs Rabindranats nevarēja iedzīvoties, tādēļ viņš ar lielu prieku aizbrauca ciemoties brāļa ģimenē, kas tagad mita Devonšīrā. Ēnainie priežu sili un zaļie pakalni bija patīkama pārmaiņa pēc Londonas drūzmas.
Ar dzejoļu rakstīšanu Rabindranatam Anglijā neveicās. Devonšīrā viņš gan uzrakstīja poēmu «Nogrimušais kuģis», bet pats to tūlīt noslīcināja jūrā.
Atgriezies galvaspilsētā, Rabindranats iestājās kādā Londonas koledžā un sāka apmeklēt Henrija Morleja lekcijas angļu literatūrā. Tas bija arī gandrīz vai vienīgais profesionālais pasniedzējs, kuru Tagore ir tikai slavējis gan par zināšanām un lektora māku, gan arī par cieņu pret indiešiem. Henrijs Morlejs kādreiz pat lika Rabindraratam nolasīt visiem priekšā eseju, kurā bija asi kritizēta angļu koloniālā politika Indijā. Tomēr universitātē Rabinetranais pavadīja tikai trīs mēnešus. Šajā laikā viņš, protams, centās iepazīties ar visām Londonas sabiedriskās un kultūras dzīves jomām - apmeklēja muzejus, izstādes, parlamenta sēdes. Ar rūgtumu viņš atceras, ka parlamenta sēžu zāle gandrīz vienmēr bijusi tukša, kad runājis kāds īrs.
Pēdējos mēnešus Londonā patīkamus padarīja dzīve ārsta Skota ģimenē. Sākumā gan nelikās, ka viņš tā sadraudzēsies ar sirmo namatēvu, viņa sievu, diviem dēliem un trim meitām. Divas jaunākās meitas pat aizbēga pie radiniekiem, padzirdējušas, ka pie viņiem apmetīšoties kāds tumšādains svešinieks. Tomēr pavisam drīz Rabindranats šeit sāka justies kā savējo vidū. Pat vairāk - māte viņam nekad nebija varējusi veltīt tik daudz rūpju un maiguma, kādu viņam izrādīja Skota sieva. Redzot, cik ļoti viņa cienīja un pat dievināja savu vīru, jaunais bengālis secināja, ka viņa ir gluži tāda pati kā ideāla indieša sieva. Tādēļ jaunietī nostiprinājās pārliecība, ka cilvēki un viņu attiecības būtībā ir vienādas ikvienā zemē neatkarīgi no rases, reliģijas un nacionālās piederības. Rabindranants daudz dziedāja kopā ar Skotu meitām, un tas viņam palīdzēja labāk izprast eiropiešu mūziku. Viņš rakstīja uz mājām jūsmīgas vēstules par to, cik laimīga ir sieviete, ja viņa ir brīva, un, redzot šo Eiropas sieviešu brīvību, viņš skaidri redz, cik nepieciešams atsvabināt sievieti viņa dzimtenē. Vēl jūsmīgāk dzejnieks vēstulēs stāstīja par sirsnīgo draudzību ar Skota meitām. Stingrajam Debendronātham Tagorem tas sāka likties aizdomīgi. Viņš negribēja savu dēlu Anglijā pazaudēt un tādēļ steidzami aicināja viņu uz mājām.
Bet ne jau viss jaunā dzejnieka vēstulēs runā par labu angļu dzīves veidam. Viņš, piemēram, raksta, ka angļu sabiedrības dāmām vajadzētu biežāk mazgāt ne tikai rokas un kaklu, bet arī visu ķermeni, ka dzertuves Anglijā ir uz katra stūra, bet grāmatu veikalu maz.
To, ka Anglijas durvis viņam atvērās tik viesmīlīgi, Tagore izskaidro ar angļu cienu pret svešzemniekiem. Protams, starp daudziem buržuāziskās demokrātijas tradīcijās audzinātajiem angļiem Britu salās un koloniālo administrāciju Indijā bija liela starpība. Tomēr, liekas, Tagores neparasti pievilcīgā personība un apdāvinātība palīdzēja viņam vienmēr un visur atrast draugus.
Jāpiebilst, ka, tāpat kā Rāmmohons Rājs un Dvarkonāths Tagore, arī Rabindranats jau agrā jaunībā pret angļiem viņu mājās izturējās kā līdzīgs pret līdzīgiem, kaut gan angļu ierēdņi, pārvaldīdami Indiju, centās tur visādi izcelt savu garīgo pārākumu.
Un tā pēc septiņpadsmit mēnešiem Rabindranats bez diploma atgriezās Indijā. Liktenis paglāba viņu no jurisprudences studijām (tieši tad, kad viņš bija sācis nopietni domāt par advokāta karjeru), lai izveidotu no viņa daudzpusīgu mākslinieku. Nevar tomēr apgalvo, ka braucienam nebūtu bijis nekādu rezultātu. Dzejnieks diezgan labi iepazinās ar Angliju, pilnveidoja savas angļu valodas un literatūras zināšanas, nodibināja draudzību uz mūžu ar kādu indiešu jaunieti Lokenu Pālitu. Kaut arī šķiršanās no Skotu ģimenes bija ļoti sāpīga, viņš tomēr jutās laimīgs, izkāpdams Bombejas ostā.

MŪZIKAS UN DZEJAS TALANTA ATMODA

Drīz pēc atgriešanās no Anglijas parādījās Tagores pirmā muzikālā luga «Vālmiki ģēnijs» (Vālmiki protibha), kas, tāpat kā daudzi līdzīga žanra Tagores darbi, nav domāta lasīšanai - tā jāredz un jādzird aktieru izpildījumā. Vālmiki (leģendārais «Rāmajānas» autors, kuru ļoti labprāt tēloja pats dzejnieks) esot it kā bijis laupītāju bandas vadonis. Viņu tā aizkustinājušas dzērve sēra pēc mednieka nošautā dzīvesbiedra, ka laupītājs kļuvis par cēlsirdīgu cilvēku. Rabindranata lugā ir nevis dzērve, bet jauna meitene, kuru laupītāji gatavojas upurēt par godu dievietei Kāli un kura saviļņo laupītāju barveža sirdi. «Vālmiki ģēnijā» ietvertā doma, ka bērns vai jauna meitene liek atmaigt pat nocietinātai sirdij, vēlāk atspoguļojas visā Tagores daiļradē. Tie, kuri bija noskatījušies šo lugu, saprata, ka radies liels mākslinieks, kura daiļradei piemīt izdomas svaigums, dziļš poētiskums un cilvēcība. Sevišķi nozīmīgs bija sacerējuma muzikālais novatorisms. Šeit autors bija pratis pārvarēt sastingušos, gadu simtiem, pat tūkstošiem iesīkstējušos tradīciju žņaugus - «Vālmiki ģēnijā» bija veiksmīgi saliedēta tradicionālā, galvenokārt reliģiska mūzika ar tautas un pat Rietumu mūziku, ko viņš bija iepazinis Anglijā. Tādu ceļu pirmais Tagores Indijā vēl neviens nebija gājis. Jau šinī darbā atklājās, viņa ģeniālā prasme apvienot poētiskā vārda skanējumu ar melodiju.. Viņam pašam par brīnumu, sacerējums daudziem patika. «Bengāļu lasītāji ne vienreiz vien izrādīja savu nepatiku pret maniem literārajiem mēģinājumiem, bet dīvaini, ka mana pārdrošā necienība pret muzikālajiem kanoniem neradīja nekādu protestu.» Var jau būt, ka vienam otram viņš bija tikai iesācējs, kurš nav pelnījis ne kārtīgu uzslavu, ne nopēlumu. Tagore mūziķis tomēr bija tikpat drošs jaunu mākslas apvāršņu apguvējs, kā Tagore dzejnieks. Turklāt melodiju pasaulē viņa apdāvinātība atklājās ātrāk.
Tā kā ar «Vālmiki ģēniju» nebūt nebeidzas Tagores mēģinājumi sintezēt indiešu un eiropiešu mūziku, apstāsimies nedaudz pie atšķirības starp tām. Čehu indologs V. Lesnijs par to izsakās šādi: «Mēs prasām, lai melodija tiktu izpildīta tieši pēc komponista ieceres. Indijā māksliniekam ir iespēja improvizēt muzikālā sacerējuma ietvaros. Pat vairāk - tieši tas parāda, cik liels mākslinieks viņš ir. Eiropā galvenais ir melodiskums, Indijā melodijas būtība. Indijā mūzikas cienītāji iet klausīties dziesmu, Eiropā - dziedātāju.» Arī pēc Tagores domām indiešu un eiropiešu mūzika ir divas patstāvīgas mākslas, un pieeju cilvēku sirdīm tās atrod pa pilnīgi atšķirīgiem ceļiem. «Man šķiet,» raksta Tagore, «ka eiropiešu mūzika ir cieši saistīta ar cilvēka reālo dzīvi, tās dziesmu teksti var būt tikpat daudzējādi kā pati šī dzīve... Mūsu melodiju sūtība - atklāt apslēptos, neizteiktos pasaules un sirds dziļumus.» Eiropiešu mūzika, kā liekas dzejniekam, ar melodijas valodu izsaka dzīves acumirklīgumu, indiešu mūzikā rod izpausmi zvaigžņotās naktis un rītausma, debesu skumjas, kuras pauž tumšie mākoņi, un meža pavasara reibums. Kad eiropiešu dziedātāja cenšas darīt to, kam viņa nav piemērota - atdarināt putna balsi, Tagorem jāvalda smiekli. Viņš uzskata, ka jebkuras dziesmas melodijai ir savs saturs un bagātība neatkarīgi no teksta - melodija runā tur, kur vārds nespēj izteikt domu līdz galam. Sacerēdams dziesmas ar paša vārdiem, viņš daudzreiz ir pārliecinājies, ka melodijai nāk līdzi dzejas tēls. «Ar sāpošu sirdi es nododu iespiešanai savas dziesmas vārdus, kas, šķirti no melodijas, ir bez dvēseles.»
Par pirmo nopietnāko dzejas darbu kļuva krājums «Vakara dziesmas» (Šondhe šongīt). Lielāko daļu šī krājuma dzejoļu Rabindranats sarakstīja, būdams skumju nomākts, brāļa Džotirindronātlla un viņa sievas Kodombāri prombūtnes laikā. Turklāt sevišķi patīkams nebija arī viņa stāvoklis ģimenē - ne viens vien no viņa daudzajiem tuviniekiem uzskatīja jauno dzejnieku par apdāvinātu dīkdieni. Patiesībā viņš tikai nestrādāja algotu darbu. Pēc atgriešanās no Anglijas Rabindranats ne tikai rakstīja, bet bija kļuvis arī par plašā ģimenes izdevuma «Bhāroti» faktisko redaktoru. Šis darbs bija liels un nozīmīgs.
Tomēr īsta kontakta ar apkārtējo dzīvi viņam nebija, un tas manāms arī «Vakara dziesmās», kuru centrā ir liriskais «es» vienīgi ar savām subjektīvajām pārdomām un neskaidrajām vēlmēm. Jau krājuma nosaukums liecina par autora drūmo omu, ilgām pēc dzīvespriecīgās un saprotošās brāļasievas Kodombāri. Kādā no dzejoļiem liriskais «es» simpatizē zvaigznei, kas nolēmusi izdarīt pašnāvību un mirst, citā - odā vakaram - autora skumjas personificē vientuļa, noslēpumaina sieviete, kas, tikko saskatāma vakara krēslā, noliecas pār zemi un ieklausās tās klusajās melodijās.
«Vakara dziesmas» ir vēl nenobrieduša prāta auglis, tām maz kopēja ar reāla cilvēka ilgām, mīlas jūtām un sāpēm. Tomēr jau šis krājums vēstīja, ka dzejas pasaulē ienākusi daudzsološa personība. Kādās viesībās slavenais Bonkimčondro Čotopādhājs noņēma sev no pleciem ziedu vītni, kas viņam bija pasniegta, un uzlika to Rabindranatam, teikdams atzinīgus vārdus par viņa «Vakara dziesmām».
Tagore vēlāk pats atzīst, ka šis krājums viņa poētiskajā daiļradē bijis ļoti svarīgs, jo ar to viņš atradis savu formu un ritmiku, kuras pamatā bija bengāļu divzilbju pantmēri, savu domu - lai cik nenobriedusi tā arī būtu - pirmo reizi izteicis tā, kā to gribējis, nevis sekojot tradicionālās poētikas likumiem. Piekrizdams tiem, kas viņu nopēla par neskaidrību un atrautību no dzīves, Tagore tomēr noliedz, ka jaunības dienu dzeja būtu bijusi tikai izlikšanās, ka viņš gribējis tikai atstāt iespaidu uz lasītāju, jo miglaina doma esot raksturīga zināmam vecumam, kad cilvēks vēl nav sasniedzis briedumu. Viņš uzskatīja, ka tā ir pārejoša parādība, kura nedrīkst ievilkties, tāpēc tajā laikā visvairāk nepieciešams labs padomdevējs. Tas tomēr nenozīmē, ka dzejā visam jābūt izteiktam ar viegli saprotamiem vārdiem - neskaidras jūtas prasa attiecīgu izteiksmi vārdos. Tā kā dzeja, uzsver Tagore, vispār izsaka tikai jūtas, vārdos neizsakāmo cilvēka iekšējo būtību, tā arī iedarbojas uz jūtām, nevis uz prātu. Tādēļ ar prātu vien ne katrreiz var pareizi spriest par dzejoļa saturu. Tomēr arī dzejnieka tieksme pārāk cieši turēties pie personiskiem pārdzīvojumiem nāk par ļaunu patiesam dzejiskumam.
Vientuļš un neapmierināts ar sevi, Rabindranats rakstīja tēvam uz Himalajiem un lūdza, lai viņu vēlreiz sūta uz Angliju studēt jurisprudenci. Pirms aizbraukšanas dzejnieks paspēja vēl publicēt asu polemisku rakstu «Nāves tirgotāji Ķīnā», kurā nosodīja angļu imperiālismu par tirdzniecību ar opiju lielajā kaimiņzemē. Tas būtībā ir pirmais raksts, kas liecina, ka viņš jau agrā jaunībā citu tautu sāpes izjuta kā savējās.
Un atkal gadījums paglāba dzejnieku no jurista karjeras - radiniekam, ar kuru kopā viņi 1881. gadā sāka ceļojumu uz Angliju, jūras brauciens pēkšņi kļuva nepanesams. Abi izkāpa Madrasā, un Rabindranats lūdza, lai viņa pavadonis aizbilst kādu vārdu tēvam par šo atgriešanos. Un tā viņi devās nevis uz Angliju, bet uz Rietumhimalajiem. Par šo tikšanos ar tēvu dzejnieks raksta:«Es braucu pie viņa, bailēs trīcēdams. Tomēr viņš nelikās dusmīgs. Manu atgriešanos viņš uzskatīja kā likteņa lēmumu.»
No Himalajiem dzejnieks aizbrauca pie Džotirindronātha, kurš kopā ar ģimeni bija apmeties vasarnīcā Gangas krastā Čondorogorā, netālu no Kalkutas. Tur viņš pavadīja daža savas dzīves vislaimīgākās dienas: gaismas pielietās Bengāles debesis, šķietamais laiskums, kas aptvēra visu zaļo zemi un rāmo upi, veldzēja Tagores romantiskās dvēseles slāpes pēc dabas.
Atrazdamies Čondonogorā, viņš klejoja gar upes krastu, vizinājās laivā kopā ar brāli un viņa sievu, spēlēdami indiešu mūzikas instrumentus un dziedādami. Dažkārt šāda muzicēšana ieilga visu dienu, un viņi pārbrauca mājās tikai mēnesnīcā. Reizumis dzejnieks dziedāja viens pats višnuitu dziesmas. Un viņam Šķita, ka krūmi un koki, upe un debesis dzied līdzi, ka visa pasaule šūpojas melodijas viļņos. Mājās, uzkāpis augšstāvā apaļajā istabā ar logiem uz visām pusēm, viņš rakstīja dzejoļus un sacerējumus prozā vai sēdēja pie loga caurām naktīm un muzicēja.
Šeit Gangas krastā Rabindranats sarakstīja savu pirmo romānu «Jaunās karalienes tirgus» (Bouthākurānīr hāt). Tajā jau saskatāms viņa stāstnieka talants, lielais humānisms un tēvzemes mīlestība. Tomēr darba mākslinieciskais līmenis nav viņai augsts. Viņam vēl bija nepieciešama īsta atraisītība, patstāvīga doma un saskare ar dzīvi. Par Čondonogorā sarakstītajiem prozas darbiem arī pats autors nebija sevišķi augstās domās: «Tie tika sacerēti bez kāda sevišķa nodoma. Es gluži vienkārši piezīmēju visu, kas ienāca prātā brīvajos brīžos. Varbūt šie darbi, ja kāda jauna manas dvēseles izprieca.»
Spēcinājušies Gangas elpā, Tagore ar brāli un viņa sievu Kodombāri Debi pārcēlās uz Kalkutu un apmetās -visai pieticīgā namā pašā pilsētas centrā. Šeit kādā rītā, -stāvot verandā un raugoties, kā ieliņas galā pāri koku galotnēm paceļas saule, ar Rabindranatu notika kaut kas neparasts: «Es skatījos, un pēkšņi no manām acīm noslīdēja it kā plīvurs. Pasaule manā priekšā zvīļoja burvīgā mirdzumā, un no visām pusēm cēlās prieka un dailes viļņi.» Šī spozme vienā mirklī it kā izgaismoja dzejnieka dvēseli. Viņš atzīstas: «Kopš bērnības es redzēju tikai ar acīm, tagad sāku redzēt ar visu būtni.» Tajā pašā dienā dzima garais simboliskais dzejolis «Avota atmoda», kas ievada jaunu posmu Rabindranata dzīvē un daiļradē.
Dzejoļa galvenais tēls - dzīvespriecīgs avots. Ātrais, neregulārais ritms, līksmā noskaņa - viss atklāj dzejnieka spilgto pārdzīvojumu, kuru varētu nosaukt par ļoti koncentrētu un spilgti izteiktu māksliniecisku iedvesmu. Nemierīgais avots solās:

Kā straume izplūdīšu līdzcietībā,
Mūra cietumu es dragāt gribu,
Kā neprātīgs dziedāšu kaismi,
Pār pasauli līstot.

Arī dzejolī «Rīta svētki» liriskais varonis saka:

Zemes laužu simtus jūtu dvēselē sev grimstam,
Smaida viņi līksmē.

Šie dzejoļi iekļauti krājumā «Rīta dziesmas» (Probhāt šongīt), kurā dominē daudz vīrišķīgāki, intelektuālāki, dziļāki un bagātāki toņi nekā visos citos dzejnieka agrīnajos darbos. Noteiktāks kļūst pantmērs, mazāk ir atkārtojumu. Vairākos krājuma dzejoļos jau samanāms tas jūtu, fantāzijas un muzikalitātes organiskais apvienojums, kas raksturo Tagores labākos brieduma gadu darbus. Šis krājums ir tā tērce, no kuras aizsākas viņa dzejas Ganga. Ar «Rīta dziesmām» jaunais dzejnieks it kā bija ieguvis spārnus, iemācījies reizē gleznot un dziedāt, un izteikt -savu pašatklāsmes prieku.
No Kalkutas kopā ar brāļa ģimeni Rabindranats aizbrauca uz Dardžīlingu. Pakāpes Himalajos, dzejnieks juta, ka viņu ir atstājusi tā brīnumainā, pēc viņa pārliecības gandrīz dievišķā iedvesma un redzes spēja, kas pēdējā laikā viņu visur pavadīja. «Kamēr es aplūkoju dārgakmeni, pēkšņi aizvērās šķirstiņa vāks» metaforiski saka dzejnieks. Viņam šķita, ka ir zaudējis Visuma sirdspukstu dzejoli «Atbalss» (ievietots «Rīta dziesmās»), kas atspoguļo Tagores apjukumu.

Džotirindronāths nolēma dibināt Literatūras akadēmiju. Tās galvenais mērķis bija veicināt bengāļu valodas un literatūras attīstību. Ar priekšlikumu iestāties šajā akadēmijā brāļa uzdevumā dzejnieks dzejnieks griezās pie pazīstamā apgaismotāja un prozaiķa Bidāšgora. Tas atbildēja: «Došu jums padomu - neuzaiciniet svarīgas personas, jo tās nekad nevarēs savā starpā vienoties,» - un atteicās iestāties jaunajā organizācijā. Tā pastāvēja tikai īsu laiku un tikai tādēļ, ka pazīstamais bengāļu kultūras darbinieks Rādžendrolāls Mitro uzņēmās kļūt par Literatūras akadēmijas prezidentu. Tuvākā saskare ar šo dziļi izglītoto un pievilcīgo cilvēku Rabindranantam nozīmēja ļoti daudz. «Esmu ticies ar daudziem bengāļu rakstniekiem, bet neviens nav uz mani atstājis tik spilgtu iespaidu kā viņš,» pēc trīsdesmit gadiem atzīmē Tagore un izsaka nožēlu, ka svarīgais pasākums - apvienot visus bengāļu rakstniekus - toreiz cieta neveiksmi.
1883. gada vasarā Rabindranats aizbrauca pie brāļa Šotendronātha uz Karvaru Indijas dienvidrietumos, okeāna krastā. Šajā kalnu iesauktajā gleznainajā vietā radās drāma dzejā «Dabas atriebība» (Prokritīr Protišōdh).
Var teikt, ka Rabindanata aktiera, dziedātāja un režisora talans lielā mērā veicināja viņa pievēršanos dramaturģijai, kas atspoguļoja visu labāko no ceļojošo tautas teātru tradīcijām. Tie parasti rādīja muzikālas drāmas un ainas no Krišnas dzīves. Visbiežāk uzvedumi notika brīvā dabā uz paklāja, ko no visām pusēm ielenca skatītāji. Ja kādam aktierim izrādes laikā bija jānomirst. tas nenozīmēja, ka viņš pēc kāda laika nevarētu piedalīties citā lomā. Sieviešu lomas tēloja vīrieši. Spēlēja neliels orķestris. Uzvedumam vienmēr bija laimīgas beigas. Starp dialogiem tika iestarpināts daudz lirisku dziesmu. Bieži vien tās bija lugas galvenā daļa. Tādēļ uzvedums allaž vērsās pie skatītāju jūtām. Vēl šodien Indijā šādi tautas teātri ir plaši izplatīti.

DZĪVES UZLIKTĀ ATBILDĪBA

Divdesmit divu gadu vecumā Rabindranats bija pilns entuziasma un vienmēr dzīvespriecīgs - kā jau cilvēks, kurš atrodas jaunības plaukumā un turklāt vēl ne riezi pa īstam nav saskāries ar materiālām vai cita veida grūtībām. Viņš bija izveidojies par skaistu jaunekli ar bengāļu tipam neparasti gaišu sejas krāsu, slaidu, spēcīgu augumu. Viņam bija lielas acis, plata, augsta piere, turklāt viņš bija apveltīts ar patīkamu tenoru.
Tēvs nolēma jaunekli apprecināt. Tā kā Debendronāths Tagore precību jautājumos neatkāpās no dažām senām reliģijas hinduisma tradīcijām, Rabindranatam nācās precēt meiteni no tādas pašas degaradēto bramīnu ģimenes, kāda bija arī Tagoru dzimta. Izvēle bija niecīga, un viņam vajadzēja apprecēt kāda neievērojama Tagoru lauku īpašuma pārvaldnieka desmitgadīgo meitu, kas nebūt neizcēlās ar skaistumu. Gadu tūkstošiem senās reliģiskās un sociālās tradīcijas noteica, kā jārīkojas Tagoru ģimenei Rabindranata precīgbu jautājumā, un šīs pašas tradīcijas lika līgavainim bez ierunām pakļauties. Neviens šodien nezina, kādēļ, bet kāzas notika lielā steigā (1883.gada 9. decembrī) bez šādos gadījumos parastā svinīguma un krāšņuma. Tajās nepiedalījās ne tēvs, ne vecākais brālis Šotendronāths. Tagores biogrāfi arī nevar pateikt, ko tajā brīdī izjuta jaunais dzejnieks.
Tomēr 1906. gadā uzrakstītajā sacerējumā «Sieva meitenīte» Tagore ļauj mums ieskatīties attiecībās starp vīru - pieaugušu cilvēku un sievu - pavisam vēl bērnu, kurai gribas tikai spēlēties un kura dzīvesbiedrā meklē rotaļu biedru. Veltīgi meitenei stāstīt par sievas pienākumiem. Viņa tikai bailēs kļaujas pie vīra.

Tikai bangpūtis kad nāk,
Līdz ar tumsu baismas saplūst sirdī,
Miegu naktī aizstāj nomods,
Nespēj viņa vairs par spēlēm domāt;
Sirdij drebot, klāt tev glaužas līgaviņa bailēs,
Posta bangpūtis kad nāk.
Dzejnieks liek vīram būt pacietīgam, kamēr sieva paaugsies, viņu gaidot, sāks greznoties un pēc viņa ilgoties.
Precības Rabindranata dzīvē bija pirmais notikums, kas viņu no jaunekļa pārvērta par vīru un lika izjust savu atbildību dzīves priekšā. Drīz sekoja otrs - pavisam cita rakstura atgadījums.
Dzejnieks, kas līdz šim visai abstrakti rakstīja par dzīves pretstatiem - dzimšanu un nāvi, prieku un bēdām, cildinājumu un nopēlumu, tikšanos un šķiršanos, draudzību un naidu, jau četrus mēnešus pēc precībām iepazina dziļas sāpes - divdesmit piecu gadu vecumā dzīvi pašnāvībā beidz brāļasieva Kodombāri Debi. Astoņu gadu vecumā viņa - dedzīga mākslas cienītāja meita bija kļuvusi par Tagoru ģimenes locekli. Sešpadsmit gadus viņa Rabindranatam bija reizē māsa, draugs un pat māte, jo pēc dzejnieka mātes nāves viņa ne tikai vadīja visu lietās ģimenes saimniecību, bet arī daudz darīja, lai Tagoru nams būtu Bengāles slavenāko ļaužu pulcēšanās vieta.
Šī pašnāvība un vēl divu citu ģimenes locekļu nāve Rabindranatam bija liels trieciens. Neparasti jūtīgais, bet vīrišķīgais dzejnieks sākumā nevarēja saprast, kā viss koki, ūdens, zeme, saule, mēness un zvaigznes - palicis tāds pats kā agrāk, bet cilvēka personība, kas eksistēja tikpat patiesi un šķita vēl reālāka, izzudusi acumirklī kā sapnis. «Cik tas viss man šķita nepanesami pretrunīgs, kad es pajokojos apkārt!» Un tomēr melnajā tumsā, kas viņu apņēma, šad tad iemirdzējās pa prieka staram. Dzejniekam bija jāatsakās no tā, kam viņš bija pieķēries, bet drīz vien viņš iemācījās domāt par nāvi ne tikai kā personiska zaudējuma cēloni. Kodombāri bija mirusi, bet pasaulē joprojām valdīja dzīvība. Nāve Rabindranata dzejā ieguva nopietnu vietu, tomēr nepadarot pesimistisku viņa dzīves skatījumu. «Kad pasaule manās acīs nedaudz zaudēja savu pievilcību, dabas daile ieguva dziļāku jēgu.» Nāve viņam atklāja pareizas cilvēka un dabas attiecību proporcijas, Visums viņam šķita vēl daiļāks, kaut arī tanī nepārtraukti savu varu apliecināja nāve.
Dzejoļu krājumi, kas sekoja pēc šiem smagajiem pārdzīvojumiem, rāda, ka dzejnieks patiesi prata uz nāvi raudzīties ar optimistiska filozofa acīm.
Ilgā, maigā draudzība ar dažus gadus vecāko brāļasievu palīdzēja Tagorem vēlāk uzrakstīt ļoti pārliecinošu garo stāstu «Izpostītā ligzda» (Nošto nīr),
Tajā galvenais varonis Bhūpoti aizraujas ar avīzes izdošanu, nepievēršot nekādu uzmanību jaunajai sievai Čārulotai, un viņa iedraudzējas ar vīra jaunāko brāli Omolu. Stāsta pirmā puse ir veltīta abu pusaudžu bezbēdīgajām izdarībām. Labsirdīga humora pilnas ir lappuses, kurās autors attēlo Čāru un Omola savstarpējās attiecības. Lasītājam pat prātā neienāk, ka stāsta otrajā daļā viņu gaidīs nopietni konflikti.
Tagore ļoti meistarīgi kāpina darbības spraigumu, kurš pieaug reizē ar pusaudžu briedumu. Bhūpoti nevērība pret sievu rada abu atsvešinātību. Kad Čāru uzzina par Omola precībām, viņa saprot, ka nekas nespēs aizpildīt tukšumu viņas sirdī pēc Olnola aizbraukšanas. Bhūpoti tiek smagi apkrāpts, viņš nokļūst materiālās grūtībās un atceras sievu. Bet ir jau par vēlu. Čāru domas ir pie Omola.
Stāsts beidzas ar to, ka Bhūpoti uzzina par sievas un brāļa mīlestību (kurā viņi viens otram nekad nav atzinušies). Viņš cenšas pārvarēt savas dvēseles sāpes un nenosodīt Čāru, tāpēc aizbrauc uz citu pilsētu.
«Izpostītā ligzda» ir viens no tiem nedaudzajiem plašākajiem Tagores prozas darbiem, kam ir tik spēcīgas beigas - autors sakāpina lasītāja interesi, un ar to darbs arī beidzas. Ar ko gan citu tas varētu beigties zemē, kur laulības šķiršana nebija iedomājama? Cilvēkus laulībā savieno dievs - māca hindu reliģija, tādēļ cilvēkam nav pa spēkam to šķirt. Arī vēlākajos Tagores darbos ģimenes konflikti gandrīz nekad nenonāk līdz laulības šķiršanai.
Pēc Kodombāri nāves Rabindranats rakstīja dzejoļus, publicistiskus sacerējumus. Sāk iznākt vēl viens ģimenes literārs žurnāls «Zēns» (Bālok), kas bija domāts bērniem. Katru mēnesi Rabindranatam vajadzēja sacerēt žurnālam šūpuļdziesmas, dzejoļus, stāstus, lugas.
Kādreiz, sēdēdams pārpildītā vilcienā, dzejnieks iesnaudās un sapnī redzēja templi, kura pakāpieni bija notraipīti ar upurdzīvnieku asinīm. Kāda maza meitenīte vaicāja tēvam: «Tēt, kādēļ tik daudz asiņu?» Tēvs centās meitenīti mierināt. Šis sapnis kļuva par ieceri lugai «Upuris» un romānam «Ķēniņš gudrais» (Rādža-riši), kurā autors visai pārliecinoši nosoda tradicionālo upurēšanu hindu dievietei Kāli.
Romāns «Ķēniņš gudrais», kaut arī vēl gados jauna rakstnieka sacerēts, ir nozīmīgs solis uz priekšu bengāļu prozā. Un galvenokārt ar to, ka priesteris Roghupoti viens no galvenajiem lugas tēliem - parādīts psiholoģiskā pašattīstībā. Līdz tam raksturu atklāsmē bengāļu autoru darbos dominēja darbība. Taču kopumā romāna galveno tēlu atklāsmē vēl daudz nemotivētu pārvērtību, un tie ir autora romantisko sapņu radīti.
Vai nu saprazdams, ka literārs darbs vien nevar jaunu cilvēku padarīt par labu dzejnieku, vai arī gribēdams Rabindranatu vairāk piesaistīt ģimenes reliģiskajām tradīcijām, Debendronāths Tagore 1884. gadā iecēla viņu par sekretāru «Ādi Brāhmo šomādž» (īstā Brahmas biedrība), pie kuras piederēja daudzi Tagoru plašās dzimtas locekļi. Tas bija Rāmmohona Rāja dibinātās reliģiski. reformatoriskās biedrības «Brāhmo šomādž» atzarojums. Rabindranats izpildīja tēva norīkojumu līdz 1911. gadam, veica diezgan apjomīgu organizatorisko darbu un sacerēja ap simt piecdesmit reliģiska rakstura himnu.
Aizstāvēdams biedrības uzskatus, Rubindranats pat uzsāka strīdu presē ar Bonkimčondro Čotopādhāju, pārmezdams, ka viņš, propagandējot hinduismu kā atdzimstošās Indijas reliģiju, jaucot patieso ar nepatieso. Slavenais romānists neatbildēja asi, saprazdams, ka nevis jaunais un apdāvinātais dzejnieks ir viņa pretinieks, bet gan tie, kas stāv aiz viņa muguras. Vēl vairāk - viņš nosauca Rabindranatu par «talantīgu, izglītotu, cēlsirdīgu cilvēku, kas lieliski pārvalda spalvu», par skolnieku, kurš pelna «īpašu mīlestību un uzmanību» un kura pārspīlējumi jāuzklausa iecietīgi. Viņš novēlēja jaunajam Rabindranatam «ar savu talantu cienīgi kalpot dzimtenes progresam».
Vēlāk Tagore izsakās par viņu ar vislielāko cieņu. «Bonkimčondro bija viens no izglītotākajiem tā laika cilvēkiem, visas savas zināšanas, talantu, visu sirds degsmi viņš nolicis uz bengāļu valodas altāra. Grūti pat iedomāties, cik pārmērīgi smags bija viņa paveiktais darbs.» Un tas patiešām nebija viegls - vajadzēja vienkāršot sanskritizēto literāro valodu, padarīt to tautai saprotamu. Šo svarīgo darbu turpināja arī Tagore.
Savu pirmo stāstu «Ubadze» Rabindranats sarakstīja 1877. gadā, bet īsti viņa daiļrade šinī žanrā aizsākās 1884. gadā ar darbu «Ko pavēstīja Gangas krasts». Tajā Tagore ļauj runāt ghātam (akmens kāpnēm upes krastā, uz kurām pulcējas ļaudis pirms peldes vai tāpat patērzēt). Nejūtīgie akmeņi stāsta par kādas meitenes Kušumas ciešanām. Liriskais sacerējums raksturīgs ar to, ka nedzīvā daba spēj just līdzi cilvēkam.
Darbā «Ceļa stāsts» ar lasītāju savās domās dalās ceļš, kas vijas cauri ēnainām birzīm, mežiem, pāri kalniem un tālām zemēm. Būdams nekustīgs, tas nepazīst miera, neprazdams runāt, tas saprot cilvēku miljonu soļu valodu. Tikai žēl, ka šo soļu stāsti ir bez sākuma un bez beigām. «Nevienam es neesmu mērķis. Esmu tikai līdzeklis,» zūdās ceļš. Kāds dzīves stāsts ir iespiedies visdziļāk ceļa -atmiņā - to atstājuši bezbēdīgas meitenes soļi, kas staigājuši pa ceļu, lai satiktu kādu cilvēku. Pēdējo reizi meitene nokrita putekļos un, aizklājusi seju ar rokām, skaļi ieraudājās, tad pazuda mežā, lai nekad vairs nenāktu.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Indijā nebija daudz cilvēku, kuriem pietika drosmes mest izaicinājumu koloniālajai varai. Taču starp drosminiekiem bija arī jaunais Tagore. 1884. gadā viņš uzstājās ar runu, kurā asi kritizēja daudzu savu tautiešu klanīšanos svešzemnieku priekšā: «Ja mēs satiekam angli uz ielas, mēs paraujamies malā. Ja tas mūs apvaino darbā, mēs viņu uzklausām ar noliektu galvu... Mēs sasprindzinām katru nervu, lai izpatiktu pat viņa pavāram.» Dzejnieks uzsvēra, ka angļu koloniālajam ierēdnim indieša dzīvība nav vairāk vērta par to dzīvnieku, kura gaļu viņš lieto. Nav ko gaidīt, ka angļi piešķirs līdztiesību tautai, kura kaunas pati no savas valodas, literatūras, nacionālajām drānām. «Nost ar ārzemju rotām, ārzemju drēbēm, ārzemju produktiem! Kaut arī mēs esam nabadzīgi, mēs nekad nebūsim nabagi garā,» teica Rabindranats.
Citā reizē jaunais patriots rakstīja: «... Ja angļi apliks mums ķēdi ap kaklu un uzvilks pie karātavām, vai tas būs mūsu progresa un augstākā goda kalngals?»
Tagore acīmredzot jau toreiz bija guvis ievērību, jo tieši ar dzimtenei veltīto dziesmu viņa paša izpildījumā atklāja tolaik varas iestādēm vēl paklausīgās, nelielās un tautai diezgan svešās organizācijas - Indijas Nacionālā kongresa pirmo sesiju Kalkutā 1886. gadā (partija dibināta 1885. g.).

Nesakiet, lai dziedu es, nesakiet!
Vai gan dzeja tikai spēle, pilna līksmes,
Tikai nepatiesu vārdu spiets?
Nesakiet, lai dziedu es, nesakiet!
Dziesma - asaras un izmisušam laime,
Nabadzība, cerība un zaimi,
Sūra, nemierīga sāpe, kura plosa krūtis,
Smelgums dziji dvēselē.
Vai gan dzeja tikai spēle, pilna līksmes,
Tikai nepatiesu vārdu spiets?
Vai gan nācis es pēc aplausiem un slavas,
Auzdams, vīdams kopā vārdus savus,
Melu vārdiem pirkdams viltus atzinību
Darbā veltā tad, kad citi gulēt iet?
Kas ir gatavs agri rīt pie darba stāties,
Atbrīvot no lielā kauna māti
Raudāt sērās nokritis pie viņas kājām,
Visas vēlmes viņai veltījot.
Vai gan dzeja tikai spēle, pilna līksms,
Tikai nepatiesu vārda spiets.

PILNĀ BALSĪ

1886. gadā iznāk dzejoļu krājums «Skarbie un maigie toņi» (Kori o kōmol) Visiem dzejoļiem cauri vijas dzīvotprieks, vēlēšanās ielūkoties dažādās cilvēku dzīves jomās un noskaņās. Jūtamas arī klusas skumjas pēc Kodombāri Debi.
Rabindranatam no bērnības visvairāk prātā iespiedies lietus periods. Lietus izraisīja viņā līksmi, rosināja fantāziju lidojumam kaut kūdu pasakainu zemi, viesa dvēselē tīksmu mieru. Tagad dzejnieks, kā to parāda «Skarbie un maigie toņi», savas; dienas visvairāk skata caur iespaidiem, kurus rada agrā rudens debesis un gaisma. (Bengālē, kā to uzskata dzejnieks, ir seši gadalaiki - pavasaris, vasara, lietus periods, agrais rudens, vēlais rudens, ziema.) Viņam šķiet, ka dzejoļi ir nobrieduši reizē ar graudiem tīrumos. Tie ir «nokļuvuši līdz ļaužu mītnei, kur vairs nedrīkst ieiet bez atļaujas... «Skarbie un maigie toņi» - tā ir serenāde, kura tiek izpildīta cilvēka mājokļa priekšā, lūgums ielaist un dot vietu šajā noslēpumainajā miteklī.»
Krājuma pirmajā dzejolī «Avīze» dzejnieks saka:

Negribu nomirt šai pasaulē skaistā,
Cilvēkos dzīvi es gribētu smelt,
Ziedoša meža un saulstaru saistīts,
Dzīvajās sirdīs sev mājokli celt.

Tēmu dažādība krājumā ir liela - reliģiska rakstura dzejoļi, Rietumu dzejnieku atdzejojumi, darbi, kuros daudz konkrētu mīlas izjūtu.

Krūtīs maigām liānām tu vīties ļauj,
Nesarauj šīs roku važas, nesarauj...-

raksta dzejnieks sacerējumā «Rokas.» Modernajai bengāļu dzejai, visai neierastā sievietes ķermeņa un tā fiziskās pievilcības attēlojama dēļ Tagorem bija pat jādzird pārmetumi, ka viņš sludinot erotisku mīlu.

Svarīgu vietu ieņem arī patriotiskā dzeja. Tā, piemēram, sacerējumā «Bengāļu zeme» pamattēls ir dzimtā zeme cietēja, kuru uzrunā liriskais «es». Šajā dzejolī Rabindranata noskaņas par Indijas sāpju ceļiem izteiktas netieši, taču dzejolis ir emocionāli iedarbīgs.

Kādēļ viņu sejās skatīties tev, māt?
Neparaugās taču viņi tevī, neredz,
Savu māti negrib sveicināt.
Nesniegs viņi tev nenieka, nekā nepasniegs,
Nepatiesus vārdus nerims skandināt,
Bet tu atdod visu, māt, bez bažām:
Gangas ūdeņus un zelta ražu,
Prātu, ticību, simtu simtus senos stāstus,
Bet ko viņi? Visu noliegs, visu liegs.
Sausiem meliem nerims tevi dzirdināt, -

saka Tagore un aicina dzimteni, lai tā ir bargāka pret tiem, kuri viņu neciena.
Krājums «Skarbie un maigie toņi» ievada dzejnieka pilnbrieda posmu. Tajā pašā laikā radās arī dziesmu drāma «Maijas spēle» (Mājār khela). Dzejnieks šajā darbā izsaka domu, ka cilvēkam ļoti grūti saprast, kur ir kādas parādības būtība un kur tikai šķitums.
Šie Tagores sacerējumi liecināja, ka Bengālē izaudzis mākslinieks, kurš jau divdesmit piecu gadu vecumā parādījis tik daudzpusīgu apdāvinātību, tik vispusīgu prasmi izmantot dzimtās valodas bagātību kā neviens cits no daudzajiem tā laika kultūras darbiniekiem. Tagore mazāk pakļāvās sociālo dogmu stindzinošajai varai, viņš toreiz nebija arī izteikti reliģiozs cilvēks. Pats dzejnieks tomēr par saviem sacerējumiem visai augstās domās nebija, kā to rāda kāda vēstule, ko viņš uzrakstījis, uzsākot savas dzīves divdesmit septīto gadu: «Vairs nevar cilvēkus mānīt, uzturot viņos veltu cerību. Kamēr es nesasniedzu briedumu, viņi man ticēja. Žēl, ka uz trīsdesmit gadu sliekšņa man jāliek viņiem vilties. Bet ko darīt? Esmu pilnīgi nespējīgs radīt ļaudīm kaut ko derīgu. Nožēlojamas dziesmu drumslas, tukša pļāpāšana, jociņi ir viss, uz ko esmu spējīgs.»
Pagaidām vēl varbūt neapzināti vēlēdamies kalpot tautai, Tagore nevarēja paiet garām folklorai. 1885.-1888. gadā viņš sarakstīja četras esejas par tautas daiļradi, kuras vēlāk iznāca grāmatā «Tautas literatūra». Neviens bengālis pirms viņa un katrā ziņā neviens tik augstas kārtas dzejnieks agrāk nebija tai pievērsis tādu uzmanību un reizē bagātinājis pats sevi. Dzejnieks prata lieliski iejusties tautas dziesmu noskaņā, melodijā un ritmā. Viņš izvirza savdabīgo domu, ka intuitīvais bērna prāts folkloru spēj izprast labāk nekā pieaugušie, jo viņa iztēles un sintēzes spējas ir neierobežotas. Pēc Tagores domām, bērnam nav pagātnes, viņš dzīvo tikai tagadnē, Tādēļ arī tautas dziesmās atspoguļoto sirmo vēsturi viņš uztver nevis kā pagātni, bet kā tagadni.
Rabindranata dzīvē no 1887. gada līdz 1889. gadam nav daudz ievērojamu notikumu. Šai laikā viņa uzmanību ļoti saistīja ģimene, jo piedzima divi bērni, tāpat ceļošana vai, pareizāk, dzīves vietas maiņa. Visilgāk viņš uzkavējās Ghazipūrā - ziemeļrietumu Indijas rožu dārzu pilsētā. No plašās vasarnīcas Gangas krastā pavērās skats uz upi un buru laivām. Visapkārt mājai pletās miežu un sinepju lauki. Valdīja dziļš klusums, ko reizēm iztraucēja vienīgi dzeguze Indijā tāpat dzejnieku apdziedāts putns kā pie mums lakstīgala). Ghazipūrā Tagore sarakstīja lielu daļu no krājuma «Ilgotā» (Mānoši), kurš iznāca 1890. gadā.
Tas ir it kā visu dzejnieka iepriekšējo vārsmojumu rezumējums. «Ilgotās» pamatdomas pauž pagari un pat diezgan gari vēstījumi. Starp tiem īpašu vietu ieņem darbi, kuros dzejnieks izsaka savas skumjas par bengāļu samierināšanos ar likteni, ar sociālo un politisko apspiestību, pār viņu pievēršanos sīkām idejām, tukšai pļāpāšanai. Tik asi sarkastisks kā garajos dzejoļos «Dzimtenes progress», «Drosmīgie bengāļi», «Reliģijas propaganda» Tagore vēlāk ir retu reizi.
Dzejojumā «Neprātīgās gaidas» Tagore raksta par tiem vientiesīgi svētulīgajiem bengāļiem, kas mīl plātīties ar sentēvu sasniegumiem, bet paši nekā nedara, lai kļūtu to cienīgi.

Smaidi kalpa laimē,
Pazemīgi slēdzot kopā rokas,
Saimniekam pie kājām
Aizgrābtībā ceļus loki.
Nokritis pie kunga kājām,
Pagrāb nedaudz rīsa līdz ar nievām,
Saujā ņēmis, nes to mājās,
Priekam nenoplokot.

Liriskais «es» vēlas aizbēgt no dzīves īstenības kā beduīns, kas, pilns spēka un pašpaļāvības, klīst pa plašo tuksnesi, nebaidīdamies no briesmām.
Šādi sacerējumi Tagorem nenāca par labu, viņam bija jāuzklausa daudz nesaudzīgu pārmetumu.
Par godu dižākajam senās Indijas dzejniekam Kalidāsam krājumā ievietots arī dzejolis «Mākonis ziņnesis» un būtība nepārtulkojamais darbs «Ahaljai», kuru pieskaita pie labākajiem Tagores sacerējumiem. Ahalja ir sieviete, kas pēc mitoloģiskiem nostāstiem kļuvusi par dievu intrigu un cilvēku vājību upuri. Vēdisko debesu panteona valdniekam dievam Indram tā iepatikties Ahalja, ka dievs pieņēmis viņas vīra izskatu un skaistuli pavedis. Vīrs sievu par to nolādējis, un viņa pārvērtusies par akmeni. Tikai pēc vairākiem gadu simtiem «Rāmajānas» galvenais varonis Rāma pārvērta Ahalju atkal par sievieti.
Liela daļa «Ilgotās» dzejoļu (acīmredzot no tā cēlies arī krējuma nosaukums) ir veltīti ideāla skaistuma un ideālas mīlas meklējumiem. Vēl vairāk - var pat teikt, ka krājumā iezīmējas konflikts starp dzīves attēlojumu un romantiskiem sapņiem. Par to sevišķi labi liecina dzejolis «Veltīgās ilgas», kurā dzejnieka dvēsele it kā svārstās starp vēlēšanos daiļradē attēlot dzīves īstenību un meklēt ar prātu netveramu ideālu daili. Arī mīlas dzejoļi ir vairāk par mīlu vispār nekā par mīlētājiem, kā tas ir dzejolī «Vilšanās», kurš aizsākas it kā ar diezgan konkrētu izjūtu attēlojumu:

Es saprotu, ka sapnis beidzas,
Ir jau ausma.
Bija vainags. Tanī nav vairs ziedu,
Tikai palikusi aukla.
Nav neizteiktu vēlmju vairāk,
Kad viens cilvēks otra alkst un vairās.

Patiesā un izdomātā sakausējums vērojams arī dabas parādībām veltītajos dzejoļos. Šeit īpaši jāmin garais, pat Izstieptais dzejojums «Jūras bangas», kas attēlo cietsirdīgu stihiju un ir veltīts pie Pūri pilsētas vētras laikā bojā gājušajiem astoņsimt svētceļniekiem. Autors tik labi prot izmantot bengāļu valodas leksisko un fonētisko bagātību, ka ikviena oriģināla rinda, skaļi lasīta, dun un vaid kā jūra vētrā. Bet arī posta ainā dzejnieks saskata gaismas atblāzmu - mātes mīlestību, sievietes atbildību par dzīvības saglabāšanu. Māte, kas spēj iedrošināt bērnu pat tad, kad nāve ievāc tik bagātīgu ražu, kļūst stiprāka par stihijas aklo varu. Tādēļ dzejnieks raksta:

Debesis un jūra - vienā pusē turas,
Otrā - sievietība.
Kas spēs viņai atņemt vāju bērnu...

Ar krājumu «Ilgotā»noslēdzas svarīgs posms Tagores radošajā biogrāfijā, kad pēc viņa paša vārdiem, ideālais nespēja saplūst ar reālo un virsroku neguva ne viens, ne otrs.




Citēts no: V. IVBULIS  "Hinduisms"

Ceļojot pa Indiju, ik uz soļa jāsastopas ar pieminekļiem kuri stāta par tas dažādajām reliģijām. Pilsētās un laukos slienas neskaitāmi lieli un mazi hinduistu tempļi, jau pa gabalu redzami musulmaņu mošeju apaļie kupoli un slaidie minareti. Dienvidindijā gar okeāna piekrasti debesīs ietiecas augstas un nereti skaistas katoļu un protestantu baznīcas. Bodhgajā - vietā, kur Buda esot sācis sludināt savu mācību, uzcelts ļoti iespaidīgs templis. Budisma svētnīcu netrūkst arī apgabalos gar valsts ziemeļaustrumu robežu. Oranžkrāsas tērpā apģērbtus ļaudis ar baltas krāsas svītrām uz sejas un ķermeņa, ar maisiņu pār plecu - viņu vienīgo īpašumu - arī šodien var bieži sastapt dažādās valsts malās. Tie ir hindu mūki, kuri klīst pa visu zemi no vienas svētvietas uz otru un pārtiek no ubagu dāvanām. Starp tiem ir daudz blēžu, kas vēlas sev viegli nopelnīt iztiku, izmantojot ļaužu tradicionālo labvēlību pret ceļotājiem askētiem. Tomēr vairums ir patiesi reliģiozi cilvēki un, kas izraisa vis1ielāko izbrīnu, bieži vien labi izglītoti. Kalkutas un citu lielpilsētu ielās var sastapt arī eiropeiskas izcelsmes ļaudis oranžsārtos apmetņos, basām kājām un tikai ar matu kušķi virs pakauša. Manī tie vedināja domāt par hipijiem, to ākstīgajām izdarībām. Taču eiropietis vai amerikānis hindu mūka tērpā ir vēl lielāks āksts par hipiju, jo katram zināms, ka par hinduistu (vārdi «hinduists», «hindu», «hindu ticīgais», «induss» ir sinonīmi) jāpiedzimst, ka šī reliģija atšķirībā no visām citām ar kastu sistēmas palīdzību ir sevi izolējusi un padarījusi neiespējamu jaunu ticīgo ieplūšanu tajā. Hinduisms viduslaikos bija tik noslēgts sevī arī teritoriāli, ka ticīgajiem draudēja izslēgšana no kastas, ja viņi atļāvās šķērsot jūru vai okeānu. Šādā veidā par izraidīto no savu piederīgo vidus kļuva Gandhi un visu mūžu labprātīgi ar to samierinājās.
Lielumlielā indiešu vairākuma dziļš ticīgums, reliģijas lielā loma valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tās pieaugošā agresivitāte un klaji izteiktā pretenzija uz dominējošā faktora lomu ne tikai katra cilvēka, bet arī visas sabiedrības dzīvē, kā arī tas, ka latviešu lasītājs par Austrumu reliģijām zina maz, liek vienu no tām - hinduismu - aplūkot īpaši rūpīgi.
Ar indiešiem par reliģijas jautājumiem strīdēties praktiski neiznāk. - «Ak jūs neticat nekādam dievam? Bet kam tad jūs ticat? Nekam? Bet jūs taču teicāt, ka vēsturi veido cilvēks pats. Tā arī ir jūsu ticība.» Citiem vārdiem sakot, vidusmēra indietis vienkārši nespēj iedomāties, ka cilvēks var iztikt bez reliģijas. Un bez kāda aizvainojuma vai emocijām uzņem jūsu apgalvojumu, ka esat ateists. Kādam Džaipūras sīkrūpniekam veselu dienu sēdēju blakus autobusā garā, nogurdinošā, bet ļoti skaistā vienas dienas ekskursijā no Bangaloras uz Maisoru un Brindabanas dārziem, kuri tālu pārspēja visu līdz tam redzēto dārza nakts iluminācijas krāšņuma un daudzveidības ziņā. Kad devāmies prom no šīs paradīzes zemes virsū, kur nebija pat ubagu, mans līdzbiedrs - neapšaubāmi izglītots cilvēks -, neraugoties uz maniem izvērstajiem skaidrojumiem, kam es ticu un kam ne, un it kā saprotošajiem jautājumiem un piebildēm, pēkšņi uzaicināja: «Pateiksimies dievam par to, ka viņš mums dāvājis šādu daili.» Nebiju vēl paspējis iebilst, ka šo daili pilnīgi mākslīgi sākuši radīt cilvēki jau 30. gadu vidū, pateicoties Indijas inženieru izprojektētajam un uzceltajam varenajam apūdeņošanas aizsprostam upē un daiļdārznieku talantam, kad mans kaimiņš bija jau pieklusis. Un diezgan ilgu laiku. Droši vien skaitīja lūgšanas.
Pēc 1971. gada tautas skaitīšanas indusu bija 82,72 procenti no visiem iedzīvotājiem, musulmaņu - 11,20, kristiešu - 2,6, sikhu - 1,89, budistu - 0,71, džainu - 0,48 un pārējo - 0,4 procenti. Ne visos štatos indusi ir vairākumā. Pandžabā to ir 37,5 procenti, Kašmirā - 30,4 procenti, bet mazajos ziemeļaustrumu štatos vēl mazāk.
Nagalendā vairums ļaužu ir kristieši, Keralā indusu ir 20, bet Maharaštrā - 6,5 procenti iedzīvotāju - galvenokārt «nepieskaramie», jo tie, cenzdamies izbēgt no kastu jūga, pārgājuši budismā. Taču apkārtējie augstāko kastu indusi viņus joprojām uzskata par parastajiem «nepieskaramajiem».
Kas ir hinduisms - to dažos vārdos vēl neviens nav īsti skaidri formulējis. Nav pat vienprātības par to, kādas ir šīs reliģijas galvenās iezīmes - tik amorfa un daudzveidīga tā šķiet. Nevar pat pateikt, vai tā ir monoteiska vai politeiska reliģija, jo vienlaikus ir gan viens dievs, gan neskaitāmi. Hindu svētajās grāmatās - vēdās un upanišadās - ir pat lappuses, kurās apšaubīta dieva esamība. Hinduismā bijuši arī savam laikam progresīvi strāvojumi. Tāds, piemēram, ir «bhakti» viduslaikos, kas sludināja visu cilvēku vienlīdzību dieva priekšā neatkarīgi no viņu kastas. Kaut arī hinduisms nav radījis savas oficiālas kulta hierarhijas kāpnes un savu baznīcu, tā likumi ir tik cieši savijušies ar sociālās dzīves un tiesību normām, ar ideoloģiju un politiku, ka nevar noteikt robežu, kur sākas, un kur beidzas reliģija. Līdz pat šim laikam Indijā precību, šķiršanās, īpašuma tiesību normas nenosaka visiem valsts pilsoņiem kopīgs civilkodekss, bet likumi, kuri ir spēkā tikai attiecīgās reliģijas ietvaros. Hinduismam, tāpat kā citām reliģijām, ir savs plaši sazarots «algots» aparāts. Pie tā pieskaitāmi ne tikai tempļu priesteri, bet arī svēto vietu apkalpotāji, dažādi «svētie» un viņu mācekļi, astrologi. Jā, arī astrologi, jo bez viņu svētības hindu laulības nevar noslēgt. Jaunlaulāto horoskopiem ir jāsakrīt. Un, starp citu, vislabāk tie sakrīt, ja astrologam kārtīgi samaksā.
Liekas, nebūtu nepareizi teikt, ka hinduismu kā reliģiju raksturo tikai fakts, ka tā krasi atšķiras no visām citām I lielajām pasaules reliģijām, izņemot budismu, džainismu, sikhismu, kuri savos pirmsākumos bija hinduisma atzarojumi. «Patiesā hinduisma» aizstāvis Čintāhorons Čokroborti savu nesen bengāļu valodā izdoto grāmatu «Hindu paradumi un rituāli» iesāk ar vārdiem: «Mēs lepojamies ar hinduismu, sarunādamies šad un tad atsaucamies uz vēdām, upanišadām, «Gītu». Taču par to, kas raksturīgs hinduismam, kāds ir tā kodekss un ceremoniāls, kuru ievēro vidusmēra induss, un kādi tā mērķi, uzdevumi un īpatnības, izglītotajiem slāņiem ir ļoti nepilnīgs priekšstats, jo mūsdienās ļaužu vairums reliģijā īpaši neiedziļinās un savu cieņu hinduismam parāda vienīgi kāzu un bēru stingri noteiktā rituāla laikā. Tie, kuri relatīvi bijīgāki reliģijas priekšā, kuri vēl tur godā ticības ceremoniālu, ir analfabēti un ar vieglu prātu un bez vilcināšanās visus reliģiskos pasākumus uztic mazmācītiem priesteriem.» Vairums indusu vienkārši kaut kam tic, un viņiem nav ne mazākā priekšstata par savas reliģijas pamatpostulātiem un to nozīmi - pat par ceļiem, pa kuriem cilvēks var tuvoties dievam un sasniegt mokšu - stāvokli, kad viņš vairs nav pakļauts sava ķermeņa prasībām, ne arī tā saitēm ar ārpasauli. Bet pastāv trīs tādi ceļi: karmamarga (ikdienas darbu veikšana), džņana-marga (zināšanu ceļš, t. i., dieva apjēgšana ar dziļas mistiskas meditācijas palīdzību) un bhahti-marga (dieva pielūgšana un nesavtīga mīlēšana). Indijas zemnieks, laukstrādnieks, amatnieks vai strādnieks diez vai zina arī to, ka cilvēkam hinduisms uzstāda trīs dzīves mērķus - dharmu (garīgu pilnveidošanos), arthu (bagātību iegūšanu ar godīgiem līdzekļiem) un kāmu (baudu). Pēdējais mērķis visvairāk nozīmē seksuālos priekus, jo mīlas dievs arī saucas Kāma.
Man visvairāk iznāca tikties ar izglītotiem ļaudīm. Daži no tiem, sevišķi kāds savā nozarē pazīstams profesors, kura ārkārtīgi lielā labvēlība un draudzība man ļoti palīdzēja pārciest daudzas grūtības, atklāti ievēroja hindu rituālu svētku gadījumos. Domāju, ka viņš to darīja arī ikdienā. Citi - un tādu bija lielais vairākums - diez vai iet uz templi, ja viņi no tā var izvairīties. Arī nevīžīgi ģērbtā priestera neslēpti nesvinīgās izdarības, piemēram, kāzās, uzņēma kā kaut ko neizbēgamu, ar ko jāsamierinās. Taču sarunās parasti viņi aizstāvēja hinduisma teorētiskos postulātus un atklāti nekritizēja tā reliģiski sociālo organizāciju.
Indusi uzskata, ka viņu reliģija ir ļoti sena, un šo apgalvojumu nevar noraidīt. Arī zinātnieki domā, ka hinduisma pirmsākumi ir tā reliģija, kas radās, sintezējoties indoāriešu cilšu ticējumiem un Indijas pirmiedzīvotāju totēmiskajiem kultiem. Neviena nozīmīga šīsdienas hinduisma reliģiskā ceremonija nevar iztikt bez izvilkumiem (mantrām) no «Rigvēdas». Tos lasa kāzās, bērēs, svētkos. Hinuduisma vēdiskais posms, kā lēš zinātnieki, beidzās 10. gs. p. m. ē., un tad sākās tā saucamais brahmanisma posms, kas turpinās līdz m. ē. 3.-4, gs. Šajā laikā ļoti nostiprinās brahmanu garīgā kundzība pār visām citām kastām, tiek izstrādāti izsmalcināti reliģiskie rituāli un sabiedriskās uzvedības normas. Brahmanas (8.-6. gs. p. m. ē.), upanišadas un aranjakas (9.-6. gs. p. m. ē.), «Manu likumi» (apm. 4.-3. os. p, m. ē.) un citi dažāda rakstura sacerējumi deva hinduisma filozofisko pamatojumu un centās precīzi noteikt, kā cilvēkam jādzīvo. Šajā periodā tad arī noformējās kastu likumi, kuri cilvēkus kopš dzimšanas sadala augstākās un zemākās kategorijās. Lielākā I daļa šī un iepriekšējā perioda reliģiski filozofiskās literatūras skaitās šruti, resp., tā ir no dieviem noklausīta un ; ārkārtīgi sena. Piemēram, «Manu likumi», kas kļuva par pamatu hindu likumdošanai, pēc norādījumiem svētajos rakstos, pastāv jau 30 miljonu gadu. Tikai mūsu ēras XI gadsimtā ir pierakstīta «Rigvēda», ne agrāk arī daudzi citi vissenākie sacerējumi. Taču līdz pat mūsu dienām daļa hindu priesteru zina no galvas daudz ko no šīs plašās literatūras un var to nocitēt vārdu pa vārdam, zilbi pa zilbei, pat ievērojot katra pieminekļa sacerēšanas laika valodas īpatnības. Viszemākā varna - šudras pat nedrīkstēja noklausīties šruti rakstus. Tos slikti zināja arī pārējās kas tas - nebramīni. Un, tā kā svētajos rakstos tiešām atspoguļojās seno laiku gudrība, tad tās zināšana piešķīra bramīniem daudz nozīmīgāku vietu dzīvē nekā tas, ka viņi bija priesteri.
Visai tautai pieejamie hinduisma teksti tika sacerēti vēlāk. Tie ir: purānas - vēstījumi par pasaules izcelšanos, tās bojāeju un atdzimšanu, dievu mitoloģisko gudro un valdnieku radurakstu un darbu skaidrojumi; milzu eposi, «Rāmājana» un «Mahābhārata», kuru sižetiskais kodols veidojies attiecīgi 4.-3, gs. un 3.-2. gs, p. m. ē. Reliģiskā literatūra «Mahābhāratu» sauc pat par piekto vēdu (līdz ar «Rigvēdu», «Jadžurvēdu», «Sāmavēdu» un «Atharvavēdu») un saka, ka tā ir vēda «šudrām un sievietēm», t. i., visai tautai. Eposi atšķirībā no purānām neradās kā literatūra ar reliģisku nozīmi. Pēc zinātnieku ieskata, slavenā reliģiski filozofiskā poēma «Bhagavadgīta» ir vēlāks iestarpinājums «Mahābhāratā». Taču neapšaubāms ir fakts, ka šodien daudzu vienkāršo ļaužu acīs eposi ir hinduismā enciklopēdija, kuras pāri par diviem desmitiem sējumu plašajā apjomā tiešām ietilpināts ļoti daudz tā laika tautas gudrību.
Modernā hinduisma galveno dievu trīsvienībai - Brahmam, Šivam un Višnu ir vismaz daļēji vēdiska izcelsme. Brahmam tempļi netiek celti - viņš ir pārāk abstrakts, izteikti «filozofisks» dievs. Attēlos viņš novietots pa vidu starp Višnu un Šivu. Vissvētāko izsaucienu Om (Aum), kuram tiek pierakstīts maģisks spēks, sastāda sekojošas simboliskas skartas: «A» iemieso Višnu, «U» - Šivu un «M» - Brahmu. (Agrākajos gadsimtos izsauciens «Om» bija triju pirmo vēdu simbols.) Brahmam ir četras rokas un četras kājas, piecas galvas, no kurām vienu sadedzinājusi uguns no Šivas acs. Sēž viņš tradicionāli uz zoss (katram dievam ir savs «transportlīdzeklis»). Brahma radījis pasauli. Tā pastāv jau veselu dienu viņa mūžā, t. i., 2160 miljonu gadu. Pasaule laiku pa laikam iet bojā uguns liesmās un tiek radīta no jauna. Šis process turpināšoties 100 Brahmas dzīves gadus. Pēc tam pasaule atgriezīsies savā pirmatnējā haosa stāvokli. Ar Brahmas vārdu saistās cilvēka tikumiskā pilnveidošanās un reliģiski filozofiskais jēdziens dharma, kas nozīmē dzīvot pēc dharma šastru norādījumiem cerībās saplūst ar Brahmu un tādējādi atbrīvoties no atkaliedzimšanas šai pasaulē. Induss var neatzīt dievu autoritāti, neapmeklēt tempļus un citas svētās vietas, bet dharma - uzvedības noteikumu kodekss ir obligāta. To māca «Mahābhārata» un «Rāmājana», skulptūras un gleznas, tautas teātris, folklora. Vairums indiešu senās mākslas un literatūras pieminekļu varoņu ir personificētas idejas, noteiktu uzvedības normu paudēji. Ar dharmu saistīta reinkarnācijas (atkaliedzimšanas) teorija, kura skata pasauli nepārtrauktā iekšējā kustībā un formu maiņā. Cilvēkam tā ir nozīmīga tādēļ, ka nav vienalga, vai viņš nākamreiz iedzims augstākā vai zemākā kastā, kādā dzīvniekā, kukainī vai pat vēl zemāk. Šajā mūžīgajā formu maiņā iekļaujas visa dzīvā daba. Daži senindiešu gudrie pat apgalvoja, ka arī ūdenī, gaisā un putekļos, t. i., nedzīvajā dabā, mīt dzīvas radības, kuras gan nav saskatāmas, bet kurām arī ir dvēsele, kas pamatos neatšķiras no cilvēka dvēseles.
Karma ir pārcilvēcisks spēks, kurš nosaka: cilvēka dzīve ir tāda, kādi bijuši viņa labie un sliktie darbi visās iepriekšējās dzimšanās, resp., viss atkarīgs no tā, kā viņš ievērojis savu dharmu. Pats esi savs augstākais tiesnesis, pats atbildīgs par savām ciešanām, pats sev vari pateikties par to, ka esi brahmans vai valdnieks, pats sevi vaino, ja tev jāsamierinās ar viszemāko vietu sabiedrībā. Paradīze un elle, bet zemes virsū. Lieki teikt, ka tikai ārēji šāda mācība liekas pievilcīga, jo cilvēka uzvedības noteikumi ir augstākās kastas - bramīnu sacerēti un tie kalpo noteiktam mērķim - piespiest cilvēku paciest sociālo nevienlīdzību un samierināties ar savu likteni.
Lielumlielais vairākums hindu ticīgo sadaļās Šivas un Višnu pielūdzējos - šivaitos un višnuitos. Šiva, kuram īpaši daudz tempļu Dienvidindijā, ir ārkārtīgi daudzveidīgs dievs. Viens no viņa priekštečiem ir «Rigvēdas» Rudra - vētru dievs un aurojošu vēju tēvs. Rudra varēja cilvēku sodīt ar slimībām un pats tās izārstēt. Brahmanismā Rudra kļuva par Šivu, vienlaikus saglabājot arī savu veco vārdu. Šiva ir dievs - labdaris un dievs - sodītājs. Viņam tiek piedēvēti tūkstoš veidi, jo Šiva var iemiesoties jebkurā lietā un parādībā. Šis dievs ir vīrišķās enerģijas simbols, kurš sagrauj visu, ko pats radījis, lai, aizraudams pasauli savā kosmiskajā dejā, radītu to atkal no jauna. Šivas lingams (vīrieša dzimumlocekļa simbols) kā vīrišķības zīme ir īpašs pielūgsmes objekts neskaitāmās mājās. Šiva ir arī Mahākāla (Lielais Melnais) - tumšādains, biedējoša izskata. Mahākālu grezno rota no cilvēku galvaskausiem, rokās tam nereti ir trijžuburis, kas ir Šivas tempļu neatņemams atribūts. Šiva bieži vien labajā rokā tur nelielas bundziņas - jaunrades simbolu, kreisajā uguni - jaunuma iznīcināšanas simbolu. Viņa deja ir pasaules nerimtīgās attīstības un kustības iemiesojums. četras rokas apzīmē pārdabisku spēku, dēmons pie kājām - uzvara pār nezināšanu. Šiva ir arī Mahājogs (Lieljogs). Daudzi mīti vēstī par to, ka viņš rada, iegrimis meditācijā. Kā Mahājogs Šiva vientuļi sēž uz brieža ādas ar kobru jostu ap vidukli, ar bizēs sapītiem matiem, kas satīti virs galvas, izrotājies ar pusmēnesi un ietinies ziloņa ādā. «Mahābhāratā» vien Šivas tēls ir tik izplūdis, ka grūti saprast, vai tas maz ir viens un tas pats dievs. Viņš ir visspēcīgs un mazs, līdzīgs čūskai ar četrām vai vienu seju, bullis ar zelta ragiem, filozofs - dzīves radītājs un tās iznīcinātājs. Šiva ir atturīgs un reizē nevaldāms, visžēlīgs un cietsirdīgs. Šiva esot izdzēris indi, kura draudēja iznīdēt visu dzīvo virs zemes, un tai pašā laikā apveltījis dievus un cilvēkus ar iznīcinošiem ieročiem, sadedzinājis mīlas dievu Kāmu, nocirtis galvu savam dēlam. Šiva ir ļaužu un lopu dziedinātājs, visas augu valsts tēvs, upju pavēlnieks un čūsku priesteris.
Daudzveidis ir arī Višnu - labdaris un cīnītājs pret ļaunumu. Mākslas tēlos viņa lūpas rotā smaids, viena no viņa četrām rokām svētī pielūdzējus vai tur lotosa ziedu. Taču tērpies viņš ir militārā uniformā - ar augstu bruņucepuri galvā un metamo disku - čakru otrā rokā. Trešajā Višnu rokā ir gliemežvāks, kas simbolizē uzvaru pār okeāna dēmonu, ceturtajā - kaujas vāle vai loks. Višnu ir pazīstams arī kā Nārājana («Peldošais ūdenī») un personificē visa labā pastāvēšanu jau tad, kad pēc hindu mitoloģijas uz zemes nebija nekā cita kā tikai ūdens. Attēlos Višnu guļ uz daudzgalvainās čūskas Sešas muguras un no viņa nabas izaug lotoss, kura ziedā sēž četrgadīgs Brahma. Tātad šī augstā dievība, pēc višnuitu domām, arī cēlusies no Višnu. «Mahābhārata» un dažas višnuitiskas purānas stāsta, ka no Višnu - Nārājanas radies arī Šiva pasaules līdzradītājs un iznīcinātājs. Cilvēkam no lielās hindu dievu trijotnes neapšaubāmi vistuvākais ir Višnu. To pierāda arī viņa avatāras - iemiesojumi, starp kuriem vispazīstamākais ir «Rāmājanas» galvenais varonis Rāma, kurš kopš bērnības ir šķīsts, labdarīgs un bezgrēcīgs pat domās. Rāmas tēls nesaistās arī ar senajā un viduslaiku Indijā tik plaši izplatīto erotiku. Viņš ir drosmīgs kareivis, taisnīgs valdnieks, maigs vīrs pret sievu Sītu un labs pret brāli Lakšmanu. Galvenokārt pateicoties Rāmas tēlam, «Rāmājana» ir atstājusi milzīgu iespaidu uz indusu vīriešu tikumisko ideālu veidošanos.
Daudzpusīgāks salīdzinājumā ar Rāmu ir cits Višnu iemiesojums - «Mahābhāratas» varonis Krišna, kurš pirms kaujas pamāca varoni Ardžunu, ka viņa karavīra pienākums ir cīnīties pat pret radiem un tuviem cilvēkiem, māca viņam filozofiskas gudrības, kara viltības un pat kļūst par Ardžunas kaujasratu vadītāju. Šajā eposā Krišna saka: «Es esmu radījis izplatījumu, viss pastāv manī.» Tātad viņš pasludina sevi par visaugstāko dievību. Citos sacerējumos jaunais Krišna ir apburošs un draisks zēns, kuru ar neaprakstāmu maigumu audzina audžumāte -gane. Daudz kas no bērna saglabājies arī pieaugušajā Krišnā. Varbūt tādēļ viņš ir īpaši mīļš sievietēm, kuras savās atvasēs nereti saskata jaunā Krišnas iezīmes un tādēļ tās lutina vairāk, nekā pienāktos. Īpaši populārs arvien vēl ir Krišna-govju gans. Bengālē radīts milzums višnuitu dziesmu, kuras apdzied tumšādainā Krišnas un precētās sievietes Rādhas mīlestību. Tā pauž dieva ilgas pēc cilvēka un cilvēka tiekšanos pēc dieva. Višnu tēlā neapšaubāmi atspoguļojas cilvēka mūžsenais sapnis pēc godīga un taisnīga valdnieka, pēc labā uzvaras pār ļauno.
Ļoti autoritatīvu hindu reliģiski filozofisko sacerējumu - upanišadu pamatdoma ir šāda: Brahmans viens vienīgs dievišķs Absolūts, Vispasaules dvēsele ir visā esamībā - dzīvajā un nedzīvajā dabā, dievos un cilvēkos. Ātmans savukārt ir dievišķās dvēseles dzirksts katrā no mums. Pietiek tikai cilvēkam ar savu visdziļāko būtību apjēgt šo faktu, un viņš kļūst brīvs no visa, kas tam dara sāpes, sagādā ciešanas. No šāda monisma dieva trīsvienības kults ir visai tāls. Reālajā hinduismā dievu un dievību skaits ir praktiski bezgalīgs, un jāšaubās, vai ticīgie aiz katra no tiem vēl saskata kādu augstāku spēku. Dievi viņiem bieži vien ir kā darbarīki - katrai vajadzībai savs.
Lielajai dievu trijotnei ir arī «otrās puses» - viņu sievas. Brahmas sievas pamatvārds ir Sarasvati, Višnu -Lakšmi un Šivas - Parvati. Sievas, kā tas pienākas, raksturā līdzīgas saviem vīriem.
Sarasvati, kura īpaši tiek pielūgta Dienvidindijā, ir nosvērta un rāma gudrības dieviete. Vēl pavisam nesen pastāvēja ieradums viņai blakus svētku laikā novietot tintnīcu, spalvaskātu un grāmatu. Savukārt Lakšmi rūpējas par cilvēku labklājību, personificē laimi un tā atgādina latviešu Laimu. Mīti saista Lakšmi izcelsmi ar ūdeni. Par Višnu sievu Lakšmi kļuvusi vēlākajos mītos un sākusi par jaunu atdzimt katrā jaunā vīra iemiesojumā. «Rāmājanā» viņa ir Sīta - Rāmas dzīvesbiedre, «Mahābhāratā» kļūst par Rukmini - Krišnas sievu. Tēlotājā mākslā Lakšmi ir daiļa, bagātīgi un skaisti apģērbta, stāv lotosa ziedā un tur lotosa ziedu vienā no savām četrām rokām. Labu, izdarīgu un gādīgu sievu Indijā bieži salīdzina ar Lakšmi.
Parvati, tāpat kā viņas vīrs, ir ārkārtīgi daudzveidīga. Viņai ir daudz vārdu. Un katrs no tiem apzīmē dievību ar citādām īpašībām. Parvati ir maiga, pieticīga un attēlos parasti tiek parādīta sēžam pie Šivas kājām lūgšanā sakļautām rokām, Durga ir nelokāma un enerģiska, bet Kāli jeb Mahākāli - draudoša izskata tumšādaina sieviete ar sarkanām acīm un izbāztu mēli sarkanā vai zelta krāsā. Kāli, tāpat kā Durgai, ir desmit roku, kuras tur dažādus ieročus. Tās mati izspūruši, ap kaklu rota no cilvēku galvaskausiem. Šakti - cits Parvati veidols iegūst sievišķīga spēka, pasaules mātes simbola iezīmes. Viņas pudža (godināšana) allaž aizsākas ar dzīvnieka upurēšanu, bet Šakti šai ziņā ir mazāk izvilīgāka nekā Durga, kurai visvairāk patīk melna dzīvnieka asinis. Tā kā Durgas kults Indijā ir visai izplatīts, melni auni, āži, gaiļi var cerēt, ka viņus apēdīs tikai pēc svētīšanas un ka viņu dvēseles nokļūs pie dieviem. Tāds pats liktenis var piemeklēt arī bifeļus, kuri parasti ir melni. Šie skaistie, lēnprātīgie un ārkārtīgi noderīgie dzīvnieki skaitās nešķīsti tādēļ, ka uz bifeļa pārvietojoties nāves dievs Jama. Agrākajos laikos tika upurēti arī cilvēki - galvenokārt noziedznieki, lai viņus pirms nāves šķīstītu nākamajām atkaldzimšanām. Daži hindu dievi ir tik ļoti asinskāri, ka upurim jānocērt galva un, lai asinis izlītu tieši uz altāra.
Bengalē vispopulārākā dievība neapšaubāmi ir Durga. Tai par godu skolēni un studenti rudenī saņem garas brīvdienas, bet visas iestādes un fabrikas ir slēgtas trīs dienas. Izplatīts arī Kāli un Šakti kults. Toties Dienvidindijā - īpaši Tamilnadu - Šiva ir mīļāks par viņa sievu. Maharaštrā un dažos citos apvidos tradicionāli visvarenākos dievus popularitātē pārspēj Šivas dēls Ganešs - labsirdīgs resnītis ar ziloņa galvu un allaž jautrām acīm, kurš ļaudīm nesot laimi un pārticību. Radžasthānā daudz pielūdzēju ir pērtiķim Hanumānam, kas palīdzējis Rāmam cīņā ar dēmonu valdnieku Rāvanu. Bez jau minētajiem dieviem tiek pielūgti saules dievs Sūrja, otrs Šivas dēls Kartiks, citi dievu ģimeņu locekļi, bullis Nandi, uz kura jāj Šiva, mitoloģiskais putns Garuda - Višnu «transportlīdzeklis» u. c., kuru godināšanas rituāls vairāk vai mazāk ir izstrādāts šastrās un bramīnu priesteru sankcionēts. Taču ļoti daudzu pielūgšanas objektu - tautas dievību - vārdus veltīgi meklēt svētajos rakstos. To kults neapšaubāmi ir atliekas no dažādām pirmiedzīvotāju reliģijām.
Visbiežāk pielūdz dieva tēlu skulptūras vai gleznas veidā. Lielie dievu attēli tiek izgatavoti vai nu no metāla, vai - visbiežāk - no māla. Vispirms izveido bambusa karkasu, tad to apsien ar salmiem un aplipina ar māliem. Šastras neatzīst formā atlietas skulptūras. Pēc vairāku dienu godināšanas un žēlsirdības izlūgšanās tēlus vai nu iegremdē ūdenī, vai patur nākamajiem svētkiem. Dievu tēli, kuri domāti publiskai pie1ūgšanai, bieži vien izgatavoti ļoti meistarīgi. Katrā sādžā ir savs tautas tēlnieks, kurš tādējādi nopelna sev iztiku. Tagad ar to nereti nodarbojas arī diplomēti mākslinieki. Taču bieži vien vienkāršo ļaužu mājās ir veltīgi meklēt dievu attēlus. Pat pilsētās var redzēt ar krāsainu pulveri nokrāsotus akmeņus un līdzās tiem ziedus vai kādas citas dāvanas. Blakus svētajiem objektiem (Kādam kokam upes vai strauta līkumā, klintij vai vienkāršam noslīpētam akmenim, pat zemes pikai), ar kuriem saistās kādi brīnumaini un pamācoši nostāsti vai kuri personificē labvēlīgus meža, upju, kalnu un purvu garus, tiek noliktas veltes. Vienkāršo ļaužu dievības nenodarbojas ar cilvēka dvēseles glābšanas lietām. To uzdevums ir konkrētāks un vienkāršāks - novērst sausumu vai plūdus, sagādāt izkaltušajai zemei lietu vai kādu cita personisku labumu lūdzējam.
Īpaši tiek pielūgtas atsevišķas upes. To krastos sadedzina līķus un pelnus iemet ūdenī. Ganga, Džamna, Kaveri u. c, upes bieži vien tiek attēlotas kā sievietes ar ūdens trauku rokās. Īpaši svēta ir Ganga, kurai pēc hindu mitoloģijas ir dievišķa izcelsme. Katram indusam kaut reizi mūžā jāiegremdējas Gangas ūdenī vai vismaz no tā jāiedzer kāds malks. Vissvētākā Ganga ir pie Varanasi (Benaresas). Šajā pilsētā tādēļ salasās daudz slimu un vecu cilvēku, kuri vai nu cer izārstēties, vai nomirt un tikt sadedzinātiem Gangas krastā. Par naudu, protams. Turklāt katrai sadedzināšanas vietai ir sava cena. Vissvētākajās kremācijas vietās Varanasi sev grēku atlaidi var nopirkt tikai ļoti pārtikuši cilvēki. Ne jau viss, kas notiek Gangas krastā, domāts grēcīgas dvēseles pestīšanai. Cilvēki, kuri iekāpuši ūdenī, dzer to, aplaistās vai ilgi raugās uzlecošajā saulē, kas šai vietā bieži vien ir ogļu dūmakā tīta, vai vingro. Citi skaita lūgšanas, droši vien to dara saskaņā ar stingri noteiktu rituālu. Taču blakus dievlūdzējiem veļas mazgātāji, ūdenī stāvēdami, sirdīgi dauza gar krasta akmeņiem drēbes, laivinieki ar svētceļotājiem kaulējas par maksu, tiek pārdotas svētītas un nesvētītas krelles, rokassprādzes un auskari.
Ļoti bagāta ar dieviem ir Bengāle. Varbūt tādēļ, ka to no ziemeļiem un austrumiem ieskauj neāriešu izcelsmes tautas. Austrumbengāles sādžās netrūkst dievību, kuras pielūdz kā indusi, tā musulmaņi, īpaši populāra ir Monoša - čūsku valdniece. To jau apdzied daudzas dziesmas un episkas poēmas, taču nepārtraukti tiek sacerētas arī jaunas. Liela autoritāte ir Šitolai - dievietei, kuras pārziņā ir melnās bakas, vējbakas, masalas u. c. slimības. Bengālē mājas un lauka dievības tā vai citādi saistītas arī ar tīģeri, čūsku, krokodilu, t. i., ar tām dzīvajām radībām, kuras agrākajos gadsimtos ir nepārtraukti apdraudējušas cilvēku dzīvību. Daudzas no dievībām iedveš bailes, piemeram, Boršāls. Daudzās mājās tiek godināts drudža dēmons, kura tēls tiek izgatavots tad, kad cilvēkam stipri paaugstinās temperatūra. No viņa baidās ne tikai cilvēki, bet arī pārējie dēmoni. Bengālē mājās pielūdz Čondi vēl vienu Parvati variantu, cietu zemes gabalu, Šivas lingama simbolu, godina Dokhinrāju - tīģeru valdnieku, labu tikumu dievu Dhormothākuru u. c. Par mājas pudžu (dievu godināšanu) atbildīgās ir sievietes. Atkarībā no kastas, ģimenes lieluma un sabiedriskā stāvokļa var būt viens vai vairāki dievi vai guru - svētie skolotāji, kuri parasti nemainās no paaudzes uz paaudzi.
Vai no teiktā var secināt, kas ir hinduisms? Diez vai, tādēļ turpināsim.

Hinduisma rituāli un ceremonijas

Hinduisms izstrādājis dažādus rituālus un ceremonijas gan dievu godināšanai, gan cilvēku dzīves dažādu posmu ievadīšanai. Atšķirībā, piemēram, no kristiešiem indusi dieva elka priekšā lūgšanas neskaita - viņi to apmazgā, appušķo, godbijīgi pacienā, ceremoniāli liek gulēt un rītos ceļ augšā. Dieva tēls indusam jāaprūpē tāpat, kā viņš aprūpē sevi. Katru ritu attēla priekšā jāupurē dzeramais ūdens senčiem - tēvam, tēvatēvam, tēvatēva tēvam, mātestēvam utt. Mazāk stingri svētie raksti prasa upurēt ūdeni tiem pašiem sieviešu kārtas radiem. Turklāt vēl ticības mācība prasa, lai induss ik dienas upurētu Brahmam, dieviem, visām dzīvām radībām un viesiem. Senos laikos bija jāizdara ikdienas veltījumi arī ienaidniekiem, draugiem, gudrajiem un muļķiem. Mājas dieva attēls jāieziež ar smaržīgo sandalkoka ziedi un jāizpušķo ar puķēm. Turklāt labi jāzina, kādas puķes kuram dievam patīk. Višnu, piemēram, necieš sarkanas krāsas ziedus, bet Šakti tad vien vēlas. Pilns veltījums dievam sastāv no 5, 10 vai īpašos gadījumos 15 lietām. To vidū - smaržas, gaismeklis, kuru vēcina attēla priekšā, dzeramais ūdens, ūdens kāju apmazgāšanai, betelkoka lapas, medus, kausēta sviesta un biezpiena sajaukums, drēbes, rotas u. c. Tempļos dievus izklaidē ar dziesmām un dejām, svētkos, bagātīgi izgreznotus, pielūdzēju pūļa pavadībā speciālos ratos vadā pa pilsētu. Krietni pirms saullēkta hindu ticīgajam jāceļas un jāpiesauc viņa galvenā dieva, guru (garīgā skolotāja) un īpaši cienījam personu vārdi. Svētie raksti viņam liek arī pašam neaizmirst apmazgāties un iztīrīt zobus. Turklāt zobi jātīra ne tā, kā ienāk prātā, bet stingri noteiktā veidā.
Ļoti svarīgs trīs pirmo varnu (kastu) - brahmanu, kšatriju un vaišju - bērnu ģimeņu dzīvē bija upanajanas - «otrās piedzimšanas» rituāls, pēc kura zēns kļuva par pilntiesīgu sabiedrības locekli. Upanajanu jau pazina indoirāņi, tā saglabājusies arī mūsdienu irāņu vidū. Ceremonijai zēnu speciāli sagatavoja, ieģērba askēta tērpā. Tad pār kreiso plecu viņam aplika katrai varnai īpaši novītu svēto auklu, kas nokarājās zem labās paduses. Ar to bija jāstaigā līdz pat nāvei. Bez svētais auklas, kura apzīmē viņa kastu, induss skaitās rituāli nešķīsts.
Garīgais audzinātājs, brahmans-guru, kura pārziņā (ideālā variantā) atradās pirmo triju varnu zēni (pusaudžu vecumā un jaunības sākumā), šodien gandrīz pilnīgi «izgājis no apgrozības». Viņa vietu izpilda pats parastākais skolotājs. Taču senajos laikos un viduslaikos vēdiskajai izglītībai bija sava īpaša nozīme, kaut man jāšaubās, vai tā aptvēra plašus ļaužu slāņus. Diez vai, piemēram, kšatriju bērniem, kuriem bija jāapgūst valsts pārvaldīšanas un karošanas māka, iznāca laika iemācīties katram indusam obligātās rīta, pusdienas un vakara reliģiskās ceremonijas. Bet iegaumēt no galvas vēdas, skaitot tās no rīta līdz vakaram audzinātājam līdzi, studēt dažādu palīgliteratūru, kas bija nepieciešama vēdu pareizai izprašanai, kā arī fonētiku, etimoloģiju, gramatiku un astronomiju varēja tikai neliela daļa pusaudžu, galvenokārt brahmani- nākamie priesteri.
Precības vēsturnieki izpētītajā senajā Indijā nebija agras. Jauneklis uzsāka ģimenes dzīvi apmēram 20 gadu vecumā, pēc tam kad viņš bija beidzis apmācības un pateicies savam skolotājam. Meitenes izdeva pie vīra l6 - 18 gadu vecumā. Taču hindu laulību kodeksi jau tad uzstāja par meiteņu agrāku izprecināšanu. Pēc vēlākajām reliģiskajām doktrīnām, tēvs bija vainojams ļoti smagā grēkā, kas nebija vieglāks par daudziem slepkavību veidiem, ja meita neizgāja pie vīra līdz pirmajai menstruācijai, un šis grēks kļuva tik reižu lielāks, cik menstruāciju ciklus meita palika viņa mājās. Nevarēja izdot pie vīra meiteni, kura nebija vairs jaunava, un vecākiem bija viņi nu jāuzņemas grēks par viņas neizprecināšanu, vai arī, par kaunu sev, meita jāizdzen no mājas. Daži norādījumi, kuri gan maz tika ievēroti, pieprasīja, lai līgava allaž būtu trīs reizes jaunāka par līgavaini. Tomēr, neraugoties uz reliģisko likumu prasībām, bērnu, sevišķi zēnu, laulības līdz dzimumbrieduma iestāšanās laikam senajā Indijā gandrīz nenotika. Tās ir vēlā feodālisma tradīcijas, kad tika aizmirstas seno mediķa pamācības, kas stingri noteica, ka veselīgi bērni dzimst tikai mātēm, kuras vecākas par 16 gadiem.
Senajā Indijā bija pazīstamas vairākas precību formas. Visplašāk izplatītas bija iepriekš norunātas laulības. Bet bija arī gadījumi, kad līgavu ņēma bez pūra un par viņu maksāja simbolisku izpirkšanas maksu - govi vai vērsi. Tika atzītas arī laulības ar nozagtu līgavu. Bija daudz gadījumu, kad likumu grāmatas» neiebilda pret jauno cilvēku savstarpējo izvēli. Vairāki spilgti šādu precību piemēri aprakstīti eposos. Princese Savitri ceļoja pa visu zemi, sev cienīgu līgavaini meklēdama, un izvēlējās meža cirtēju Satjavanu, bet Damajanti sev par vīru ņēma Nalu, pēc tam kad viņu bija izvēlējusies starp daudziem viņas rokas pretendentiem. Rāma izcīnīja tiesības uz Sītas mīlestību ar to, ka viņš bija pārāks par citiem loka šaušanas sacensībās.
Hindu laulība līdz pat šai dienai ir vecāku rokās. Kāzu dienu nosaka pēc ilgstošām sarunām starp līgavaiņa un līgavas vecākiem, ņemot vērā jauna ļaužu horoskopus un labvēlīgās fiziskās pazīmes, dažādas ļaunā un laba zīmes. Pamatīgi tiek izpētīti arī abu «raduraksti». Un ne tikai tādēļ, lai zinātu, cik augsto ir katra izcelšanās, bet arī lai izvairītos no laulībām radnieku starpā, jo precības taču, parasti notiek vienas kastas grupas ietvaros. Ziemeļindijā par radniecību uzskata kopēju senci septītajā paaudzē, t. i., vismaz pāris simtu gadu atpakaļ - vīrietim un piektajā paaudzē - sievietei. Taču Dienvidindijā ir bijuši gadījumi, kad precējušies pat brālēni ar māsīcām.
Lielākajā Indijas daļā precību iniciatīva likumsakarīgi izriet no meitenes radu puses, jo precinieks tai jāatrod par katru cenu. Pēc pirmajām sarunām līgavaiņa radi ierodas meitenes mājā un noslēdz laulību līgumu, bieži vien rakstisku, kurā noteiktas katras puses jo finansiālās saistības. Līgavaiņa sūtņi apskata meiteni, kas parādās uz īsu laiku, un spriež par viņas piemērotību sievas kārtai, nosaka kāzu dienu. Viņi tiek pacienāti ar šajā gadījumā tradicionālo saldo rūgušpienu un citiem saldumiem, labas puses apmainās arī ar ceremoniāliem sveicieniem, laba vēlējumiem un nelielām dāvanām. Dienu vai divas pirms kāzām notiek līgavas un līgavaiņa ceremoniāla mazgāšanās un pēdējā vakarā pirms došanās laulībā - vakariņas tuvinieku vidū.
Kāzu diena sākas rītausmā, rituāli labvēlīgo biezpienu mutē ņemot. Citādi šai dienā kā līgavai., tā līgavainim saskaņā ar tradīciju jāgavē. Tiek sarīkotas vairākas ceremonijas arī jaunā pāra nākamajā dzīvesvietā. Tām jānotiek līgavaiņa tēva vadībā. Centrālo vietu priekškāzu rituālā ieņem cieņas parādīšana tiešajiem senčiem. Līgavas mājās šajā laikā viņas māte (vai cits ģimenes loceklis, kas aizstāj māti, ja tā mirusi) gatavo rīsus kāzu ceremonijai. Šos rīsus līgava bērs līgavainim uz galvas un uz drēbēm, kaisīs svētajā ugunī pēc tam, kad viņi abi ap to apies septiņas reizes. No šiem rīsiem vakarā tiks gatavots cienasts līgavainim. Kamēr līgavas mājās vārās rīsi, uz cukurniedres lapas tiek uzrakstīti to astoņpadsmit vīru vārdi, kuri pakļuvuši zem sievas tupeles, un šis saraksts tiek ielikts urnai līdzīgā podā.
Kāzu vakarā līgavainis, uzposies, cik vien atļauj viņa mantiskais stāvoklis, kopā ar radiem un draugiem ierodas līgavas mājās, kur viņu sagaida ar medus un biezpiena dzērienu.
Vienās brahmanu kāzās bija izdevība piedalīties arī man. Par to, ko tanīs redzēju, pastāstīšu.
Izrādījās; ka biju ieradies par ātru. Tikai tad, kad sāka krēslot, pāris stundu pēc noteiktā laika, automašīnā piebrauca ziediem izrotājies līgavainis. Skaistais, atlētiskais divdesmit trīs gadus vecais ārsts pirmo ceremoniālo cienastu saņēma, sēžot mašīnā, gliemežvāku mūzikai skanot. Pēc tam viņš iegāja pārtikušās un kuplās ģimenes divstāvu namā un kopā ar citiem atbraucējiem apsēdās priekšistabā. Tur mīts (es tiku pilnīgi ieskaitīts viesu «štatā») pacienāja ar saldumiem un tēju vai kafiju. Kad atbraucēji bija nedaudz apraduši ar līgavas māju un iestājās tumsa (Bengālē kāzas sākas tikai naktī. Citās Indijas daļās kāzu pamatceremonija notiek arī dienā), sākās ceremonija, kura, kā tas ir parasts pārtikušās ģimenēs, norisinājās ar brezentu pārklātā paviljons mājas pagalmā. Līgavaini nosēdināja zemē, priesteris sāka runāt fragmentus no vēdām, bet sievasmāte - ap viņu burties ar augļiem un rīsiem. Pēc tam radi ienesa līgavu - universitātes pēdējā kursa filozofijas studenti -, apnesa viņu septiņas reizes ap līgavaini un pēc tam nosēdināja viņam pretī. Līgavainis piecēlās un apgāja septiņas reizes līgavai apkārt. Tad abi vēlreiz nosēdās viens otram pretī tuvu kopā, apmainīja vainagus. Līgava pacēla savu grezno sejas aizsegu un atklāja lielās, izteiksmīgās, skaistās un nedaudz sērīgās acis, cieši paskatījās līgavainim sejā. Tas bija tā saucamais laimīgais mirklis. Līgavainis apsolīja allaž pildīt pret līgavu savus vīra pienākumus, kuri centrējas ap trim indusa dzīves tradicionālajiem mērķiem godprātību, labklājību, baudu. Pēc tam svētajai ugunij tika upurēti rīsi un kausēts sviests. Līgava meta rīsa graudiņus ugunī, un līgavainis aiz rokas apveda viņu ap to (pirms tam ar mezglu tika sasaistīts viņu apģērbs). Līgava uzkāpa uz dzirnakmeņa un, nokāpusi no tā, kopā ar līgavaini spēra septiņus soļus. Sekoja abu apslacināšanās ar svētīto ūdeni, un kāzu ceremonijas galvenā daļa, kas ilga vairāk nekā stundu (laiku aizņēma daudzo lūgšanu skaitīšana), bija galā. Frizieris, kurš sensenos laikos nez kādēļ bija upurgovs uzraugs un kuram allaž bijusi zināma loma kāzās, atdarināja govs balsi. Bez friziera kā īslaicīga ceremonijmeistara nevar iztikt arī līgavaiņa galā.
Pēc neilga laika kāzu viesi sēdās pie cienasta galda, bet līgava mājinieku pavadībā, lielām un ļoti dārgām galvas, ausu, kakla un deguna zelta rotaslietām greznota, atgriezās savā istabā bez līgavaiņa, lai tur sagaidītu brīdi, kad viņai būs jāatstāj tēva mājas uz visiem laikiem.
Ap vieniem naktī līgavaiņa draugi un radi, kā arī nedaudzie līgava puses viesi - jauni vīrieši - autobusā un džipā devās uz 70 km attālo ciemu Džamalpūri. Tur nonācām tikai ap pieciem. Taču ne jau sliktā ceļa vai transportlīdzekļu vainas dēļ. Kāzinieku autobusu un džipu (kurā sēdēju arī es) kilometrus piecus pirms mērķa sagaidīja pavisam īpatnēji godavārti - pāri ceļam nogāzts milzīga koka zars 40-50 cm diametrā. Pie tā katrā pusē jau stāvēja kādas desmit varenas smagās automašīnas. Pa gabalu šīs augstās kravas mašīnas ar savu apgaismojumu atgādināja autobusus. Nav nekādu šaubu, ka koku pāri ceļam laupītāji bija nogāzuši, lai apstādinātu kāziniekus, labi zinādami, ka tā ir viena no reizēm, kad indiešu sievietes izrotājas ar savām visdārgākajām rotām un starp tām netrūks arī zelta. Taču arī smagajās mašīnās bija šis tas ņemams. Kad mēs piebraucām, laupītāji (pēc šoferu pretrunīgajām liecībām - 5-15 cilvēki) jau bija projām. Kaut arī bija pusnakts, uz šosejas turpinājās tik dzīva kustība, ka pie barjeras ātri vien salasījās desmitiem mašīnu, un viņiem acīmredzot no tām kļuva bail. Kamēr sameklēja policistus un šoferi novāca no ceļa koku, pagāja laiks.
Līgavaiņa tēva plašajā divstāvu mājā skaista dīķa krastā mūs sagaidīja ļoti viesmīlīgi, kaut arī namatēvs un namamāte bija ģērbušies uzsvērti ikdienišķi un vienkārši. Pēc pāris stundu ilgas snaudas zem moskītu tīkla mūs uzmodināja mūzika, kas skanēja no reproduktora. Paēduši brokastis un kopā ar manu draugu - līgavaiņa brāli izstaigājuši viņa dzimto sādžu un aprunājušies ar skolotāju, juvelieri, augļu tirgotāju, tēlnieku - reliģisko skulptūru izgatavotāju, kopā ar ciema puikām nofotografējušies uz upes bambusa pārkaru tilta, atgriezāmies mājās, gandrīz nokavējuši svinīgo brīdi, kad piebrauks līgavainis ar līgavu. Ciema bundzinieku trupa, kā parasts, lieliski muzikanti, jau sita savus dažāda lieluma un formas instrumentus, paši ritmā locīdamies un dejodami. Šaurajā ieliņā bija sapulcējies liels ziņkārīgo - vienkāršo ļaužu bars, kuri varēja droši cerēt uz cienastu.
Jauno pāri sagaidīja ne tikai bungu, bet arī gliemežvāku skaņas. Mājās divas vecākās vedeklas (tās dzīvoja citur) skali, īpašā veidā treļļoja ar mēlēm. (To pašu darīja arī līgavas gala sievietes, sagaidot līgavaini. Skaņu, kura rodas, ātri valstot mēli pa muti, sauc par «ulu».) Līgavaiņa namā kāzas vairs nebija tik plašas, ceremonijas nenotika bez priestera klātbūtnes (viņu jaunais pāris bija apmeklējis pirms atbraukšanas). Izdarību interesantākā daļa - humora pilnā jauno nākotnes zīlēšana ilga vismaz pusstundu, un tās galvenais mērķis bija noteikt, kurš ģimenē būs īstais valdnieks.
Es diemžēl nevarēju sagaidīt vakaru, kad jaunlaulātie izgāja laukā un ceremoniāli lūkojās uz Polārzvaigzni - uzticības simbolu. Pēc tradīcijas pirmajā dienā pēc trīsdienu ilgās kāzu ceremonijas (citām kastām tā norit tikai vienu vakaru) līgava un līgavainis vēl neuzsāk kopdzīvi. Daži senindiešu avoti iesaka viņiem gulēt kopā, bet nolikt nūju starpā, citi - atrasties atsevišķi. Visautoritatīvākais literatūras piemineklis mīlestības lietās - Kāmasutra iesaka neuzsākt kopdzīvi pēc kāzām desmit dienas. Arī tas nav ilgs laiks, ja ņem vērā, ka līgavu un līgavaini pirms laulībām parasti nesaista mīlestības jūtas, ka viņi bieži vien agrāk nav bijuši pazīstami.
Man likās, ka dārgām zelta rotām izgreznoto daiļo līgavu iepriecēja mans dzintars, ko katram gadījumam biju paņēmis līdzi. Kaut arī tūlīt pēc ierašanās līgavas tēva mājās tiku viņai stādīts priekšā kā īpaši cienījams viesis un sarunājos ar viņu vairākkārt, nevaru pateikt, vai meitene izskatījās laimīga, apgarota, sērīga vai tika. Manuprāt, viss kopā. Līgavaiņa sabiedrībā un tiešā tuvumā atrados vairākas stundas. Taču arī viņu redzēju pirmo reizi, un saruna ritēja galvenokārt par lietām ārpus kāzu loka. Pat viņa brālim, kuru labi pazīstu un kurš līgavu bija atradis sev pats, tādējādi uz laiku iemantodams vecāku nelabvēlību, neuzstādīju jautājumu, kuru būtu labprāt adresējis līgavainim: «Bet sakiet, lūdzu, - kā tas ir, ka jūs uzsākat ģimenes dzīvi ar meiteni, kuru neesot pats sev izvēlējies un ar kuru pat neesat bijis pazīstams?» Pat tad, ja mēs būtu tik tuvi un es šo jautājumu būtu izteicis, nedomāju, ka viņš mani saprastu. Jaunekļa vietā taču to bija darījuši viņa tēvs un māte, vecākais brālis visādā ziņā gudri un godājami cilvēki. Vai tad tuvinieki darītu kaut ko tādu, kas viņam nāktu par sliktu?
Kāzas, kurās piedalījos, manā atmiņā saglabājušās kā spilgts notikums. Liekas, vēl tagad ausīs skan vecāko vedeklu skaņa. Dziesmu bija maz, pašreiz dziedāšana kāzās acīmredzot iziet no modes. Nebija arī izsmalcināta cienasta. Taču neslēpšu, ka man sagādāja prieku kāzu mierīgā, lietišķā, nosvērtā atmosfēra. Un kas gan to varētu traucēt, ja viss notiek pēc stingra reglamenta, katram viesim un ceremonijai sava iepriekš zināma vieta un netiek izdzerta ne pilīte alkoholiska dzēriena, un, galvenais, viesi spēj būt omulīgi bez apreibšanas. Vai tas nav ārkārtīgi daudz?
Salīdzinājumā ar kāzām indusa bēres ir vienkārša ceremonija. Bet tā nav lēta jau tādēļ vien, ka līķis jāsadedzina, bet malka maksā aizvien dārgāk. Mironi pēc iespējas ātrāk nogādā uz sadedzināšanas vietu, kur Bengālē parasti atrodas sādžas nomalē upes krastā. To pavada apraudātāji, visiem pa priekšu iet vecāki ģimenes loceklis. Apgājuši ap bēru ugunskuru apli pretēji pulksteņrādītāja virzienam un ceremoniāli apmazgājušies upē vai dīķī, viņi atgriežas mājās ar jaunāko ģimenes locekli priekšgalā. Trešajā dienā pēc kremācijas nelaiķa pelnus un dažkārt arī nesadegušās ķermeņa daļas, ja malkas bijis par maz, iemet upē.
Zemē aprok tikai mazus bērnus, jo tie pēc nāves neskaitās nešķīsti. Kas attiecas uz pārējiem, tad desmit dienas pēc nāves viņi skaitās pat bīstami, jo šajā laikā nespēj nokļūt ne senču valstībā, ne arī iemiesoties kādā citā dzīvā radībā un piedzimt par jaunu. Vienpadsmitajā dienā cilvēka dvēsele turpina savu ceļošanu, nelaiķa tuvinieki drīkst atjaunot kontaktus ar pārējiem ļaudīm, pārtraukt ierobežojumus ēšanā un dzīves veidā.
Nāve vēl nenoslēdz cilvēka dzīves rituālu. Seko piemiņas ceremonija - šradha, kurā piedalās mirušā dēli, mazdēli un mazdēla dēli. Tās mērķis ir it kā apvienot dzīvos ar mirušajiem. Šradha bija pazīstama jau sensenos laikos, taču tā nav zaudējusi savu lomu arī šodien.

Islams Indijā

Ar hinduisma saistīts ne tikai sikhisms, bet arī daudz senākas reliģijas - budisms un džainisms (visu triju dibinātāji, starp citu, cēlušies no karavīru kastas - kšatrijām), un tās var tikt uzskatītas par dumpiniekiem, kas vēršas pret brahmu noteicošo lomu valsts garīgajā dzīvē. Taču to tiešā ietekme Indijas dzīvē šodien nav liela.
Nav daudz arī uguns pielūdzēju - parsu, kuri izceļoja no Persijas, kad tur sāka izplatīties islams. Parsi (tāpat kā džaini) dzīvo galvenokārt Gudžaratas štatā, jau sen runā gudžairti valodā, taču saglabā sensenā zoroastrima reliģiskās tradīcijas. Ievērojams spēks Indijā ir kristieši, kuru skaits aug. Taču pat Keralā, kur tie parādījušies jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā (to gan vēsturnieki neuzskata par pilnīgi pierādītu faktu), kristiešu ir tikai piektā daļa un tie paši sadalījušies kastās gandrīz kā indusi.
Mazākuma reliģiju vidū Indijā īpaša loma ir islama, jo tikai Indonēzijā un Vānglādešā skaitliski ir vēl vairāk musulmaņu. Indusi, pat vēsturnieki, savas valstis viduslaiku posmu dažkārt tēlo kā nepārtrauktu sadursmju virkni starp abām galvenajām subkontinenta reliģijām, kā musulmaņu rupju uzkundzēšanos pakļautajai tautai. Islama karavīri šādā vēsturnieku skatījumā nereti ir tikai laupītāju ordas. Kāds bengāļu literatūrzinātnieks, ar kuru bieži tikos, par Indijas musulmaņiem mēdza teikt: «Viņi dzīvo mūsu zemē» vai «Mēs ļaujam viņiem dzīvot mūsu zemē»
Katrā ziņā gan turku un afgāņu iekarotāji 11.-13.gs., gan Mogolu impērijas radītāji - persieši, arābi, tadžiki, turkmēņi un uzbeki vēlākos viduslaikos Indiju sev pakļāva ar zobenu, nopostīja daudz hindu svētnīcu un to vietā uzcēla mošejas, nogalināja cilvēkus. Tiesa arī tā, ka visus šos uzbrukumus nebija izprovocējuši hindu hindu rādžas un maharādžas, kuri plūcās savā starpā un tādēļ kļuva par laupījumu svšzemju iekarotājiem. Islams ir kareivīga reliģija. Korāns māca:«Ticīgie! Karojiet ar tiem neticīgajiem, kuri bija jums tuvi. Lai viņi iepazīst jūsu citsirdību... Muhameds - allaha sūtnis ir ar tiem, kuri nikni pret neticīgajiem.»
Taču vēstures lappuses neviens nav spējis nedz izsvītrot no ļaužu prātiem, nedz arī pārrakstīt. Un musulmaņu iespiešanās Indijā liecina ne tikai par viņu vardarbību un postījumiem, kas allaž pavadījuši visus karagājienus (arī indusu valstu un valstiņu nemitīgās savstarpējās ķildas un karus pirms tam), bet arī par to, ka viņi nesa sev līdzi augsti attīstītu kultūru, pret savu gribu veicināja visu indusu vienotības apziņas stiprināšanos.
Ne visu subkontinentu un ne uzreiz sev spēja pakļaut iekarotāji. Deli imperatora vietvalži (Lielo Mogolu valsts nodibinājās 1526. gadā un formāli pastāvēja līdz 1857. gadam) karoja arī savā starpā. Viņi armijās ne tikai plaši iesaistīja indusus, bet bieži vien tie sastādīja karaspēka lielāko daļu. Šie kari nebija mazāk nežēlīgi par musulmaņu iekarotāju iebrukumiem Indijā pirms tam.
Indijas vēsture, kā to ne reizi vien uzsvēra Džavaharlals Neru un Rabindranats Tagore, drīzāk ir indusu un musulmaņu sadarbības un viņu radītās kultūras sintēzes un nevis konfrontācijas vēsture. «Akbars» («Lielais») (1542-1605), kurš sev pakļāva tik plašas subkontinenta teritorijas kā neviens valdnieks pirms viņa, par savas politikas mērķi atklāti pasludināja musulmaņu un indusu tuvināšanos. Zinātne un māksla, kas uzplauka viņa valdīšanas laikā, ir liecinieces abu kultūru savstarpējai ietekmei.
Imperators Šah-Džahans (valdīja no 1627. līdz 1658, gadam) iegājis vēsturē ne tikai ar to, ka viņa laikā Mogolu impērija bija varas un slavas zenītā, bet arī ar lieliskiem arhitektūras pieminekļiem, ar kuriem var pamatoti lepoties katrs mūsdienu indietis. Drīzāk skaistumam un nevis aizsardzības mērķiem kalpoja Sarkanais forts, aiz kura no nelūgtu skatītāju acīm it kā paslēpās dārzi un pilis. Vienā no šīm pilīm atradās slavenais Šah-Džahana tronis uz masīvām zelta kājām, ar rubīnu, pērļu un dimantu inkrustācijām. Tajā sēdēja imperators, tērpies ar zeltu izšūtās drānās, galvā - pasakaini dārgs kronis, kuru rotāja milzīgs dimants. Imperatora mīļākā sieva Mumtaza, mirstot 39 gadu vecumā, esot lūgusi viņai par godu uzcelt tādu mauzoleju, kuram nebūtu līdzīga visā pasaulē. Tā radās gulbja dziesma, iemūžināta baltā marmorā», «sastingusī leģenda par mīlu» - viens no septiņiem pasaules brīnumiem - 74 m augstais Tadžmahals, par kura arhitektonisko vieglumu, proporciju harmoniju un skaidrību, atbalsi, kas zem kupola skan piecpadsmit sekundes, teikts tik daudz jūsmīgu vārdu, ka man grūti kaut ko piebilst. Mauzoleju cēla 20000 strādnieku, no 12 zemēm tam statīja materiālus, ieskaitot malahītu no Urāliem. Šah-Džahans gribēja upes pretējā krastā uzcelt sev mauzoleju no melna marmora un savienot tos ar melnu tiltu. Taču savu nodomu viņš nespēja īstenot, tādēļ ka viens no dēliem Šahdžahamu ieslodzīja varenā Agras cietokšņa Sarkanajā fortā. Tā sākas un beidzas pasaules godība... Un tā rodas kultūras diždarbi.
Indusu un musulmaņu svētnīcas ir ļoti atšķirīgas. Vienām ir raksturīga liela formu dažādība, skulpturālo noformējuma milzīga bagātība, otrajās - no visa tā nav nekā. Bengāles musulmaņi hinduisma ietekmē pielūdz ne tikai allahu, bet arī Durgu un Krišnu; viņu stingri izteiktie grupējumi pēc izcelšanās atgādina kastas. Augstāku stāvokli ieņem atnācēji - turki, afgāņi, irāņi, tadžiki un citu tautu pēcteči, kuri savas valodas aizmirsuši jau drīz vien pēc ierašanās Indijā un mūsdienās runā vai nu urdu, vai attiecīgā štata valodā. Tomēr vēl tagad daudzi musulmaņi sauc sevi par pathaniem, mogoliem, turkmēņiem, uzbekiem utt., parasti precas tikai savas grupas ietvaros un ir sarindoti «augstākos» un «zemākos». Šo grupu vidū vēl vairāk nekā hindu kastu starpā svarīga loma ir ne tikai izcelsmei, bet arī tam, kuras grupas rokās atrodas sādžas ekonomiskās sviras. Hinduisma ietekmē daudzi musulmaņi tic arī cilvēka dvēseles pārceļošanai pēc nāves kādā citā dzīvā radībā.
Daudz ko pārņēmuši no musulmaņiem arī indusi. Ar farsi valodas starpniecību, kura ilgus gadus skaitījās valsts valoda, daudzi vārdi ienākuši visās jaunindiešu valodās. Sejas pārsegs indusu sievietēm viduslaikos, gandrīz vai mūža ieslodzījums nama vienā galā (tas gan attiecas tikai uz augstākajām kastām) droši vien arī ir islama iespaida rezultāts. Savstarpējā ietekme bija pilnīgi iespējama, jo gadsimtiem ilgi indusi un musulmaņi dzīvoja blakus. Tikai Mogolu imperators Aurangzebs (1658-1707), kurš bija pazīstams ar savu reliģisko neiecietību, centās ierobežot indusu reliģiskā kulta brīvību un pat sodīja brahmanus ar nāvi par to, ka viņi publiski pieturējās pie hindu rituāla. Bet viņam tūlīt radās arī pretspars. Marathi vadonis Šivadži (1627-1680) izveidoja hindu valsti un gribēja to pārvērst varenā impērijā. Pandžabā militāras akcijas uzsāka sikhi. Bet arī pēc Aurangzeba, kurš neapšaubāmi saasināja attiecības indusu un musulmaņu starpā, abu ku1tūru sintēze turpinājās. Uzskatāmu liecību par to sniedz musulmaņu mošejām pārņemtās akmenī cirstās mežģīnes mahārādžu pilis, kuras izmantoja logu vai veselu sienu vietā. Tās laiž cauri vēju, aiztur sauli un savā laikā noslēpa dažu labu daiļu acu pāri, kas caur akmens sietu (nereti inkrustētu vēl ar citu akmeni) lūkojās uz plašo pasauli. Acīmredzot vēl 1857. gadā tika uzskatīts, ha vienīgi musulmaņi spēj turpināt pārvaldīt valsti, ja jau tautas sacelšanās dalībnieki (galvenokārt indusi) par savu valdnieku deklarēja veco un nevarīgo Mogolu dinastijas pēcteci Bahaduru-šahu.
Attiecības indusu un musulmaņu starpā radikāli mainījās neatkarības cīņu laikā, kad pamazām kļuva skaidrs, ka pat kopīgi politiski mērķi nespēj novērst reliģiska rakstura nesaskaņas. Abu kopienu gudrākie ļaudis darīja visu, lai saglabātu valsts vienību, bet viņu pūles nevainagojās panākumiem. Pakistānas atdalīšanās bija liecība indusu un musulmaņu attiecību saasinājumam tiktāl, ka viņi vairs nevarēja dzīvot vienā valstī. Musulmaņi objektīvi it kā pieslējās kādai citai pasaulei ārpus Indijas. Šodien daudzi pat uzsver, ka viņu piederība pie islama stāv pāri visam. Tiešām - islams visvairāk saistās ar arābu zemēm. Tā pirmsākumi meklējami Mekā, kur piedzimis Muhameds. Svētais korāns, kurš it kā eksistējis mūžīgi un kuru allahs esot nodevis kā atklāsmi pravietim Muhamedam, ir sacerēts arāba valodā un pēc tradīcijas skaitās netulkojams. Islams visiem dzīves gadījumiem paredz savas uzvedības normas. Ticīgajiem, piemēram, jāzina ne tikai veids, kādā jāskaita attiecīgā lūgšana, bet arī tas, kā šai laikā sēdēt un kā tieši novietot abas kājas. Turklāt vīriešiem un sievietēm šie noteikumi ir atšķirīgi. Reti gadās redzēt, ka sabiedriskā vietā vai transportlīdzeklī dievu pielūgtu induss. Taču musulmaņi pat pārpildītā vilcienā skaita lūgšanu, jo tas viņiem obligāti jādara piecas reizes diennaktī. Mans istabas biedrs -- irāņu students Mustafā, ar kuru kādu laiku dzīvoju kopā Kalkutā, paklausīdams aicinājumam, kuru noteiktā stundā kāds skaļā balsī izkliedza netālu no mūsu apmešanās vietas, allaž cēlās augšā pat nakts vidū, nometās uz ceļiem un, noliekdamies uz priekšu līdz zemei, murmināja allaham tīkamus vārdus. Ramazana laikā - gavēņa mēnesī, kad ticīgie drīkst ēst tikai tad, kad nav saules, - Aligarhas Musulmaņu universitātes vicekanclers (rektors) izdod pavēli, kura nosaka, ka visas ēdnīcas tiek slēgtas no saullēkta līdz saulrietam. Katru dienu par saulrietu paziņo sirēna. Gavēnis tādējādi jāievēro arī visiem nemusulmaņiem, ja vien viņi nedodas uz pilsētu un tur nesameklē hindu bufetes vai ēdnīcas. Indusi turpretim savus paradumus citticīgajiem cenšas neuzspiest.
Musulmaņi ir ārkārtīgi jūtīgi arī pret viņu ticīguma noniecināšanu vai svētuma apgānīšanu. Kad 1963. gadā Srinagaras mošejā pazuda mats no Muahameda bārdas, sākās nedaudzo indusu apkaušana Pakistānā un kā atbilde - musulmaņu grautiņi Indijā. Labi, ka policija matu atrada...
Pie islama reliģiskajiem rituāliem - kāzām, bērēm un citām svinībām indusi, jādomā gadsimtu gaitā ir pieraduši. Taču viņi nevar nepamanīt to, ka hinduismam zaudējot savu ierasto varu vismaz pār izglītoto ļaužu prātiem, islams ne tikai nekļūst iecietīgāks, bet pēdējos gados pat pāriet uzbrukumā. Zaudējuši ticību kristietībai par musulmaņiem kļūst daudzi afrikāņi. Amerikas Savienotajās Valstīs pašlaik esot ap 5 miljoni musulmaņu. Slavenā boksera Kasusa Kleja pārvēršanās par Muhamedu Ali nebūt nav īpašs gadījums. Cilvēks, kurš vīlies kristietībā un dzīvē, bet nav nonācis līdz zinātniskam pasaules uzskatam, pievēršas islama reliģijai, kas viņam sola atbalstu un vienlīdzību ļaužu starpā. Viņš it kā piever acis un nemana, ka nevienlīdzība atpalikušajās arābu zemēs ir kliedzošāka nekā jebkur citur.
Islams visus ļaudis krasi iedala ticīgajos un neticīgajos. Ticīgo nav maz - pāri 600 miljoniem, un tie atšķirībā, piemēram, no Rietumeiropas vai Amerikas Savienoto Valstu kristīgajiem ir tiešām ticīgi un gatavi sākt džihadu - svēto karu pat atsevišķu islama sektu starpā. Kad Indija par miljardiem rubļu iepērk valstij ārkārtīgi dārgas zemūdenes, reaktīvo iznīcinātājus, modernus tankus, it kā sagatavodamās atvairīt iespējamo uzbrukumu no Pakistānas, kuru visādi atbalsta ASV, tā neaizmirst, ka rietumu kaimiņš pārstāv islamu un turklāt noslēdzis savienību ar Ķīnu.

AUSTRUMU KOSMISKĀS LEĢENDAS

Pirmais Noslēpums

BRAHMAS DIENAS UN NAKTIS

Ja tev patīk raudzīties zvaigžņotās debesīs,
Ja tās valdzina tevi ar savu harmoniju
Un pārsteidz ar savu neaptveramību,
Tātad tev krūtīs pukst dzīva sirds,
Tātad tā spēj atsaukties svētajiem vārdiem
Par Kosmosa dzīvi.
Klausies, ko stāsta senā leģenda
Par Visuma dižās Esamības
Bezrobežību, mūžīgumu un ritmiskumu.

Kopš neatminamiem laikiem cilvēki ir skatījušies zvaigžņotajās debesīs, bijīgi tīksminājušies par neskaitāmo pasauļu mirdzumu. Kosmosa diženums pārsteidza cilvēku jau ar pirmajiem viņa soļiem uz Zemes. It īpaši neaptverami plaša tuksneša vientu1ībā vai milzīgu kalnu vidū cilvēks gluži neviļus iegrima domās par Visuma neaptveramību, par kosmiskā izplatījuma bezrobežību.
Cilvēka prātu pārsteidza šī bezrobežība. Taču viņš arī nespēja iedomāties, ka Kosmosam būtu robežas. Pieļaudami, ka kaut kur ir izplatījuma robeža, mēs pieļaujam arī jautājumu: kas tad atrodas aiz šīs robežas? Ja tas nav izplatījums, kas tad tas ir? Un ikreiz cilvēka prāts ir spiests atzīt - Kosmosam nevar būt robežu, kosmiskā telpa izplatās uz visām pusēm bezrobežīgi...
Taču pilnīgi aptvert bezrobežību cilvēka prāts, kas ir visai ierobežots, arī nespēj. Tā arī Kosmiskā Bezrobežība paliek neaptverams, dīvains jēdziens, kura priekšā mulst cilvēka prāts...
Doma par Kosmosa Bezrobežību telpā neviļus izraisa domas par tā Mūžību laikā. Tāpēc radās senākie no senajiem jautājumiem: vai kādreiz ir bijis Visuma sākums? Vai būs tā beigas? Varbūt tas viss pastāv mūžīgi? Un paliek tāds mūžīgi? Cilvēks un mokoši gribējās to uzzināt, atklāt pasauļu rašanās noslēpumu, kosmiskās mūžības noslēpumu. Un cilvēki devās tuksnesī, aizgāja kalnos - kļuva par vientuļniekiem, lai neviens netraucētu viņiem koncentrēties pārdomām par Esamības pamatjautājumiem. Un viņi domāja, domāja, domāja...
Un tad kosmiskie noslēpumi sāka viņiem pamazām atklāties. Saspringtā, koncentrētā, pastāvīgā to cilvēku domāšana kuri bija atteikušies no parastās dzīves labumiem, lai izzinātu Kosmosa noslēpumus, saistīja izplatījuma domu - viņi sāka dzirdēt Klusuma Balsi: «... bija laiks, kad n e b i j a n e k ā».
Par šo laku vēstīts vienā no pasaules literatūras senākajiem pieminekļiem - Rigvēdas himnās.
Lūk, vienas šādas himnas fragments:

Nebija nekā: ne skaidro Debesu,
Ne dižo odu virs plašās Zemes.
Kas tad klāja visu? Kas norobežoja? Kas slēpa?
Vai tie bija bezdibenīgo ūdeņu dziļumi?

Nebija nāves, un nemirstības nebija.
Nebija robežu starp dienu un nakti.

Tikai Vienīgais savā elpā bez izelpas,
Un nekam citam un nebija esamības.

Valdīja tumsa, un viss bija apslēpts no sākta gala,
Tumsas dziļumos - bezgaismas Okeāns.

To pašu vēsta citāts no vēl senākās «Dzjanu grāmatas»:
«Nebija nekā. Viena vienīga tumsa piepildīja Bezrobežīgo Visu. Nebija Laika, tas dusēja Ilguma Bezgalīgajās dzīlēs.
Nebija Visuma Saprāta, jo nebija Būtņu, kurās to ietilpināt.
Nebija ne Klusuma, ne Skaņas, jo nebija dzirdes, lai to sajustu.
Nebija nekā, izņemot Nesatricināmo Mūžīgo Elpu, kas nezina sevi.
Tikai bezrobežīgā, bezgalīgā, beziemesla Eksistēšanas forma aptvēra visu, iegrimusi bezsapņu miegā; bezapziņas Dzīve pulsēja Visuma Izplatījumā.»
Šajos divos fragmentos, kas glabā cilvēces senākās iespiestās domas, runāts par laiku, kad Kosmosa vēl nebija, kad «nebija nekā». Tas nozīmē, ka kādreiz ir bijis Visuma sākums. Bet, ja ir bijis sākums, jābūt arī beigām. Jo visam, kas dzimst, ir arī jāmirst. Ja ir bijis laiks, kad Kosmosa nebija, tad pienāks brīdis, kad atkal nebūs.
Un leģendas apgalvo, ka Kosmoss dzimst esamībai, pastāv zināmu laiku, bet pēc tam atkal izgaist nebūtība.
Senās Indijas teiksmās Kosmosa eksistences laiks nosaukts par «Brahmas laikmetu» jeb «Lielo Manvantaru». Lai izteiktu šā perioda ilgumu atbilstoši mūsu gadu skaitīšanai, vajadzīgi piecpadsmit cipari. Un, kaut arī Kosmoss pastāv tik neaptverami ilgu laiku, ka tas šķiet bezgalīgs, tomēr šis laiks ir ierobežots - mūsu Visums nav mūžīgs.
Tikpat ilgi turpinās arī «Lielā Nebūtības Mūžība», kurai dots Maha Pralajas vārds, tas ir, vispasaules izšķīšana. Pēc tam Visums atkal atdzimst jaunai Kosmiskai Dzīvei, jaunam Brahrnas laikmetam. Tā bez sākuma un gala turpina mīties Kosmosa Dzīves uu Nāves lielie periodi.
Šajos Esamības un Nebūtības maiņas ciklos Visums ir mūžīgs! Tas ir periodisks nepārtrauktajos pasauļu parādīšanās un izzušanas ciklos - un mūžīgs kopumā. Manvantaru skaits ir bezrobežīgs - nekad nav bijis pirmās Manvantaras un nekad nebūs pēdējās.
Lielais Kosmoss parādās dzīvei arī izgaist nebūtībā gluži tāpat kā piedzimst un nomirst mikrokosmoss - cilvēks. Te ir pilnīga analoģija. Tā izplatās arī tālāk. Kā cilvēks katru nakti, vakarā aizmiegot un rītā pamostoties, piedzīvo «mazo nāvi», tā mēdz būt arī Visuma «Naktis», kad mirst vienīgi viss dzīvojošais, bet pasaule neizzūd tā paliek snaudas stāvoklī. Bet no «Rīta» viss atkal atdzīvojas. Šo miega un nomoda posmu atkārtošanos Kosmosā var salīdzināt ar ziemas un vasaras miju Dabā.
Seno hindu filozofijas terminoloģijā Visuma kosmiskās darbības periods, kad Kosmoss «ir nomodā», kad viss esošais dzīvo, nosaukts par- «Brahmas Dienu» jeb «Mazo Manvautmu», bet laiks, kad Kosmoss «guļ», kad Visumā viss «atpūšas», nosaukts par «Bra1nnas Nakti» jeb «Mazo Pra1aju». Teikts, ka Brahmas Dienas garums ir vairāk nekā četri miljardi gadu; tikpat gara ir arī Brahmas Nakts. 360 Brahmas Naktis veido vienu Brahmas Gadu, bet simts Brahmas Gadu - mums jau zināmo Brahmas Laikmetu. Tāds ir Kosmosa kalendārs!
Aktivitātes un pasivitātes mija Kosmosā atspoguļojas visu Dabas parādību periodiskumā. Visā var atšķirt Manvantras un Pralajas. No sīkākajām parādībām līdz pat Pasauļu nomaiņai saskatāms šis diženais likums. Tas darbojas sirdspukstos un elpošanas ritmā; un pakļauts miegs un nomods, dienas un nakts mija - gluži tāpat kā Mēness fāzes un gadalaiku mija. Visa dzīvā piedzimšana, dzīve un nāve atkārtojas mūžīgi. Daba, tāpat kā viss Kosmoss, izpauž sevi bezgalīgā mijā, mūžīgā ritmā. Cilvēkam un viņa planētai Zemei, Saules sistēmai un Visumam kopumā - visam Kosmosā ir savi darbības un atpūtas, dzīvības un nāves periodi.
Starp Piena Ceļa zvaigznēm pasauļu piedzimšana un nāve pareizā secībā mūžīgi seko cita citai, apliecinot Kosmiskie Likuma uzvaras gājienu.
Tā vēsta leģenda par Pirmo Kosmosa Noslēpumu - par Esamības un Nebūtības dižo kosmisko ritmu.