INDIJAS TRADIOCIONĀLĀ KULTŪRA

IEVADS SENĀS INDIJAS KULTŪRĀ

Savdabīga un interesanta ir Senās Indijas kultūra, kas mūs arvien nebeidz pārsteigt ar savu krāšņumu, neparastumu un greznumu, kā arī attieksmi pret cilvēku, reliģiju, senatni. (Vārds 'Indija' ir cēlies no varenās Indas upes vārda, kaut gan paši indieši kādreiz šo upi dēvējuši par 'Sindhu'.) Indija vienmēr ir bijusi viena no lielākajām pasaules zemēm ar neskaitāmiem miljoniem iedzīvotāju, kaut gan tās teritorija nebūt nav tik liela, un tai ir bijusi arvien svarīga nozīme cilvēces vēsturē.
Neparastais godbijīgs izskan visā: gan rituālos, gan atskatā uz senatni, gan arī reliģiskajā dzīvē, jo, neskatoties uz eiropeiskās elpas ienākšanu Indijā un modernizāciju, indieši saglabā savus rituālus, kurus veikuši jau gadsimtiem ilgi, iespējams nemaz neatcerēdamies kāpēc.
Seno Austrumu kultūras dzīve rit lēni un nesteidzīgi, un tā nav piedzīvojusi krasas pārmaiņas kā Eiropas civilizācija. Neskatoties uz daudzajiem iebrucējiem, Senās Indijas kultūra ir spējusi sevi saglabāt gandrīz nemainīgu gadsimtiem ilgi. Iebrucēji ne tikai nav sagrāvuši seno kultūru, bet arī daudz ko pārņēmuši no tās.
Indijā ir sastopami daudzi kultūras līmeņi, valodas (pārstāvētas apmēram piecas valodu saimes), tautības, tomēr reliģijas ir bijis vienojošais spēks Indijas kultūrā. 7. - 6. gs. p.m.ē. sākās svarīgas pārmaiņas Indijas kultūrā, jo tajā laikā veidojās reliģiski filozofiskās sistēmas, kas noteica tālāko Āzijas civilizāciju attīstību. Austrumu reliģijas ir noteikušas cilvēka uzvedību, domāšanas veidu, paražas, darbību, tradīcijas, kā arī ikdienu. Tās ir populāras arī mūsdienās un ne tikai Āzijas valstīs, jo daudz kas ir atnācis arī uz Eiropu, Ameriku. Joga, ar kuru nodarbojas daudz cilvēku pasaulē, tās filozofija; meditācija; senās Austrumu gudrības, kuras gan pilnīgi izprast iespējams tikai uzturoties tajā vidē; medicīnas noslēpumi, akupunktūra, kā arī mūsdienās tik ikdienišķā un nepieciešamā tēja ir nākusi no Austrumiem.
Senā filozofija, mūžības jautājumi, ceļš uz to vienmēr indieti ir interesējis vairāk nekā pats cilvēks, tā laicīgā dzīve. Visas mākslas - reliģijas, filozofija kultūra, māksla, literatūra un citas - mēģina kopš senseniem laikiem atrisināt šo mūžseno jautājumu par cilvēka esību, tā uzdevumiem, savienošanos ar Visumu.
Indijas kultūru un vēsturi izzināt nav viegli, jo vēsturisko dokumentu par to ir maz. Senie iedzīvotāji neuzskatījuši par vajadzību atstāt rakstiskas liecības par izcilām personībām, to dzīvi un darbību, kā arī senajām kultūrām. Joprojām daudzi notikumi ir vēstures miglā tīti.

INDAS IELEJAS SENĀS KULTŪRAS

Arheoloģiskie izrakumi Indijā aizsākās relatīvi nesen. Tikai mūsu gadsimta 20. gados atklāja augsti attīstītos kultūras centrus Indas ielejā, tādējādi mainot iepriekšējos valdošos uzskatus par Senās Indijas pamatnācijām un kultūrām. (Līdz 20. gs. vidum pastāvēja uzskats, ka Senās Indijas kultūra sākās ar āriešu cilšu iekarojumu un "Rigvēdu" - izcilu reliģiski literāru sacerējumu, kura senāko himnu rašanās laiks datējams pirms trīsarpus tūkstošiem gadu.)
~ 3000. g.p.m.ē. līdz ~ 1600. g.p.m.ē. pastāvēja Senās Indas upes civilizācija. Tā bija sena un dižena civilizācija, kas tik daudzus gadus bija nogrimusi aizmirstībā. Pastāvēja daudzas teorijas par šīs kultūras pirmsākumiem un īstenajiem tās pārstāvjiem, tomēr arheoloģiskie izrakumi apliecināja, ka Indas ielejas kultūra bijusi vietējas izcelsmes, kuras pamatus likuši vietējie iedzīvotāji. Mohendžodaro un Harapas pilsētas (pilsētas nosauktas izrakumiem blakus atrodošos vietu vārdos; senās kultūras apzīmēšanai bieži vien izmanto iepriekšminēto pilsētu nosaukumus) tika sāktas celt ap 2500. g.p.m.ē. Iespaidīga ir arī teritoriālā platība Indas upes baseinā - apmēram 1600 km rietumaustrumu virzienā un 1100 km ziemeļdienvidu virzienā. Domājams, ka tajās dzīvojuši ap 40 000 cilvēku. Galvenā iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība, tomēr, neraugoties uz to, pilsēta pārsteidz ar savu modernumu, pārdomāto plānojumu, tiekšanos pēc komforta tajā laikā. Nevienai senajai kultūrai nebija tik labs pilsētu plānojums kanalizācijas, atkritumu izvadīšanas un ūdensapgādes ziņā; arī ielas tika izbūvētas pēc noteikta plāna (galvenie satiksmes ceļi iet no dienvidiem uz ziemeļiem, bet galvenās iela bija apmēram 800 metru gara un ap 9 metrus plata, kas līdzinājās īstai maģistrālei, toties sekundāras nozīmes ieliņas bija par ceturto daļu šaurākas); pilsētas centrā atradās galvenā ēka un citas, administratīvās celtnes, atradās tās tuvumā, kas bieži vien sastāvēja tikai no vienas istabas. Pilsētā atradās arī daudzas citas ievērojamas celtnes - lielā pirts ar baseinu, kur domājams notikuši dažādi rituāli; noliktavas; iespējams skola; klēts; virtuves. Senās civilizācijas iedzīvotāju mājas bija plašas, ar daudzām telpām, parasti divstāvīgas. Tās tika celtas no ceplī apdedzinātiem ķieģeļiem; mājām nebija logu, toties bija attīstīta ventilācijas sistēma. Pārsteidzoši interesants ir seno vannasistabu iekārtojums - tīrais ūdens tika pievadīts pa caurulēm, bet netīrais aizvadīts pa citām caurulēm ārpus pilsētas, bet pati vanna bija izgatavota no ķieģeļiem. Katrai mājai bija sava aka, kā arī bija vietas, kur visi varēja ņemt ūdeni.
Iedzīvotāji nodarbojās arī ar tekstilizstrādājumiem, amatniecību, rotkalšanu. Pārsteidzošs bija arheologu atrastais bronzas daudzums, kuru senie iedzīvotāji pat eksportēja.
Indas ielejas kultūrā bija attīstīta māksla. Tēlniecība - ir atrastas dažas akmenī izcirstas skulptūras, ar kurām iespējams aizsākušās Indijas tēlniecības paražas. Populāra bija trauku izgatavošana, kurai izmantoja podnieku ripu, bet pašus traukus krāšņi apgleznoja. Apgleznošanai parasti lietoja melnu krāsu, izmantojot dzīvnieku stilizētus attēlus , augu vai ģeometriskos ornamentus. Attīstīta bija arī zīmogu izgatavošana; domājams, ka katrai zīmei varētu atbilst alfabēta burts. Zīmogi bija kvadrātveida (apmēram 4x4 centimetri) ar dzīvnieku, dievību, augu un citiem attēliem. Senās rakstības zīmes vēl nav atšifrētas.
Indas ielejas civilizācija pastāvējusi līdz 1700. g.p.m.ē., vēlāk tā nezināmu iemeslu dēļ gāja bojā. Pastāv dažādi uzskati, kāpēc senā civilizācija aizgāja bojā: vieni uzskata, ka tos iekaroja ārieši, bet savukārt citi - , ka tam par iemeslu bija ilgstoši plūdi un zemestrīces. Tā vēl joprojām ir mīkla zinātnei un zinātniekiem.

VĒDISKĀ LITERATŪRA

Viens no nākamajiem nozīmīgākajiem periodiem Senās Indijas vēsturē ir vēdiskais periods. Vēdiskais periods ienāca līdz ar āriešiem. Arī par šo periodu ir maz faktoloģiskā materiāla, izņemot vēdiskās kultūras pieminekļus. Vēdas ir vissenākā indiešu literatūra, vissvētākie hinduisma raksti, kuras sarakstītas sanskritā un kuras arī dēvē par himnām dieviem, jo bez tām nenotiek neviena hinduistu reliģijas ceremonija. Par vēdām sauc hinduisma reliģijas svētās grāmatas, kuras līdzīgi citu reliģiju svētajiem rakstiem tapušas dievišķas atklāsmes ceļā, kaut gan pierakstītas daudz vēlākā laika posmā,. jo ārieši bijuši analfabēti. Vēdas ir arī labs Senās Indijas vēstures avots, jo citu rakstisku liecību par to laikmetu nav. Vēdas ir sarakstītas sanskritā, kas ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Vēdiskā literatūra sastāv no prozas un dzejas, dziedājumiem, leģendām un rituālu skaidrojumiem, filozofiskiem dialogiem, himnām, spriedumiem un cita, tātad tas ir dažādu tekstu apvienojums, kas palīdz izprast Senās Indijas filozofiskās skolas. Ir četri galvenie vēdu apkopojumi:
1. Rigvēdas - dievībām veltītās himnas un poēmas, vissenākās no vēdām, kuras iepazīstina klausītāju ar Senās Indijas dieviem, to uzdevumiem, funkcijām un vietu dievu panteonā; pavisam kopā ir 1028 rigvēdas;
2. Samavēdas - melodiju vēdas ('sāman' - melodija);
3. Jadžūrvēdas - rituālie teksti ('jadžus - upuris);
4. Atharvēdas - maģisma vēdas.
Samhiti (krājumi) - šo četru vēdu apvienojums. Laika gaitā vēdām tika pievienoti arī skaidrojumi, komentāri, piezīmes: brahmanas - priesteru komentāri, rituāla izskaidrojumi prozā; aranjanas - vientuļnieku skaidrojumi, kā arī upanišadas - senindiešu gudro filozofiski traktāti, izskaidrojumi prozā un dzejā. Iepriekšminētās vēdas pieņem kā garīgo atklāsmi, dogmu - tātad kā absolūtu patiesību - neapšaubāmu un patiesu.
Jau vēdiskajā literatūrā varam atrast informāciju par varnām - sociālajām grupām Indijā, no kurām savukārt radušās kastas, kas vēl pastāv mūsdienu Indijā. Varnas cieši saistās ar reinkarnāciju (mācību par atdzimšanu).
Lasot tikai visus četrus vēdu veidus, ir grūti izprast to nozīmi, tāpēc skaidrojošo funkciju veic upanišadas.
Seno vēdisko gudrību pauž senie indiešu eposi, senā vēdiskā literatūra, kas radusies daudzus tūkstošus gadu atpakaļ. Vēdiskā literatūra ir hinduisma svētie raksti, kas sarakstīta sanskritā.
Vieni no ievērojamākajiem darbiem indiešu kultūrā ir eposi "Rāmajāna" un "Mahābhārata", kuri radās agrāk par Homēra slavenajiem eposiem. "Mahābhārata" ir viens no garākajiem episkajiem dziedājumiem pasaulē, kuru var pielīdzināt Homēra izcilajiem darbiem gan tā apjoma ziņā, gan sižeta ziņā. Pastāv uzskats, ka to sacerējis Vjāsu, tomēr arī par to īstas pārliecības nav, jo, kā zināms, agrākajos laikos eposs izplatījās mutvārdu ceļā un otrais, kas rada šaubas, ir tā grandiozais apjoms, ko diez vai varēja sacerēt viens autors. "Mahābhāratā" ir stāstīts par asiņainajām kaujām un valdnieka gaitām; galveno uzsvaru liekot liktenim un tā bezgalīgajai ietekmei uz cilvēku, izskan arī uzskats par dharmu (pienākumu). "Bhagavatgīta" "Rāmajāna" ir spilgtāks un interesantāks eposs mākslinieciskajā ziņā, kura centrālā persona ir Rāma un tā gaitas, piedzīvojumi, atbrīvojot savu mīļoto no gūsta. Abi eposi ir spilgti dokumenti par Senās Indijas vēsturi, dabu, tradīcijām., no tiem var spriest par cilvēku dzīvi, paražām, jo citā veidā senie indieši nedokumentēja savus notikumus, uzskatot, ka tas nav nepieciešams, pat noliedzot to.

RELIĢIJAS INDIJĀ

Indijā ir pārstāvētas daudzas tautības, valodas un arī reliģijas: džainisms, hinduisms, budisms, sikhisms un citas.

Budisms - viena no lielākajām pasaules reliģijām, kas pirms apmēram 500. gadiem pirms mūsu ēras ir radusies Indijā un eksistē arī mūsu dienās. Budismu ir radījis Buda (sanskritā 'apskaidrotais'), kas ir bijusi reāla persona un kas savā dzīves laikā meklēja dzīves jēgu no greznības līdz askētismam, kļūdams par jaunas mācības pamatlicēju, kura sludina vidusceļu - meditāciju. Buda atklāj četras dzīves patiesības:
1) dzīve ir ciešanas,
2) ciešanām ir cēlonis (iegribas, kaislības, vēlmes),
3) no ciešanām ir iespējams atbrīvoties,
4) ciešanas ir iespējams izbeigt izejot astoņposmu ceļu, kuram beidzoties cilvēks nonāk līdz nirvānai - visu ciešanu izbeigšanai, kā rezultātā cilvēks ir arī atbrīvojies no reinkarnācijas (mūžīgās pārdzimšanas).
Budisms ir atteikšanās no pasaulīgajiem labumiem, cieši saistīts ar askētismu un dzīvošanu klosteros, kā arī mūkiem. Augstākais mērķis budismā ir nirvāna (stāvoklis, kad ciešanas, ar kurām ir pilna dzīve, ir izbeigtas), kā to sludina budisma svētie raksti (Tipitaka).
Budisma galvenie virzieni ir: dzenbudisms, theravāda, mahājāna, lamaisms.

Džainisms - mainoties situācijai Indijā, apmēram 6. gs.p.m.ē izveidojās arī jauna reliģija.. Džainisms bija viens no pirmajiem, kas grāva vēdu autoritāti, sludinot savu patiesību - dzīvu būtņu neiznīcināšanu (ahimsu). Džainismam ir apmēram 3 miljoni sekotāju, kas galvenokārt dzīvo Indijā. Džainisma dibinātājs Mahāvīra Vardhamāna esot dzīvojis Ziemeļindijā, kaut gan iespējams viņš esot bijis tikai šīs kustības reformators. Sludinot dzīvības neiznīcināšanu, reliģijas sekotāji atsakās no ērtībām, ko sniedz modernizācija.

Sikhisms - viena no reliģijām Indijā, kas plaši izplatīta pa visu pasauli. Reliģijas aizsākumi meklējami ap 1469. gadu, kurā ir dzimis tās radītājs Nanaku un kurš kļūdams par klaiņojošu askētu, smēlās pieredzi un savā reliģijā izmantoja citu reliģiju elementus: izmantojot Ziemeļindijas svēto tradīciju, oranžsarkano tērpu, musulmaņu turbānu un lūgšanas krelles. Nanakas idejas saistījās ar pestīšanu, kas veicama caur dievu. Dievs ir viens, un Viņš ir persona, kas visur ir līdzās. Pestīšana nevar notikt ar ārišķīgiem rituāliem un lūgšanām, kā tas notiek citās reliģijās. Pestīšanai ir vajadzīgs guru jeb dievišķais skolotājs, kas ir dieva balss. Pamodinot dievišķo, apgaismotā persona skatās sevī un arī apkārt, saskatot harmoniju jeb dievišķo kārtību. Tikai meditējot par dievišķā vārdu, var notikt pestīšana.

Hinduisms - "mūžīgā reliģija", kas veidojusies 1. gadu tūkstotī p.m.ē. uz Vēdu reliģijas pamata, sludinot vēdu mitoloģiju. Hinduismu nav viegli izskaidrot, tam arī nav viena, īpaša pamatlicēja, kā arī mācības. Atbildi uz šo jautājumu varam meklēt Rigvēdā, hinduisma svētajos rakstos, kā saprast šo reliģiju kopumā. Brahma jeb Brahmans tiek uzskatīts par visa pirmradītāju un veidojas trijāde - Brahma, Višnu (pasaules kārtības uzturētājs) un Šiva (iznīcinošais spēks). Balstoties uz šo trijādi, iepriekšminētie dievi tiek pasludināta par vienas būtības trijām dažādām izpausmēm. Vēdās tiek dotas atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem cilvēka dzīve: kas ir cilvēks šajā pasaulē? Kas ir visa būtība, kā arī līdzīgi jautājumi, kas arī izskaidro šīs reliģijas popularitāti, jo tai ir vairāk nekā 700 miljoni sekotāju. Hinduisms ir dzīvesveids, kas ir pienākumu ceļš, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Sabiedrības pamatā ir ģimene.
Hinduisms sludina reinkarnāciju (pārdzimšanu). Cilvēks pieķeras iznīkstošām un iluzorām lietām, tādējādi atgriežas pie tām pārdzimstot. Tikai mainot savus uzskatus un domāšanu, atklājot savu esību un patieso būtību un atbrīvojoties, cilvēks vairs nepārdzimst. Darot sliktas lietas, notiek pārdzimšana zemākos līmeņos, piemēram, dzīvnieka, bet, darot labas lietas, notiek pārdzimšana augstākos līmeņos, piemēram, priestera līmenī. Cilvēka likteni nosaka karma, jo cilvēka daudzās dzīves ir saistītas, kaut arī katrreiz citā ķermenī, citā veidolā un citā vidē. Cilvēks nedrīkst pārkāpt pasaules kārtību, jo, neievērojot to, cilvēks tiek sodīts; cilvēka rīcību nosaka dharma - mūžīgais pienākums.
Hinduisms mainās un attīstās laika gaitā, piedzīvo pārmaiņas, ietekmē citas reliģijas (džainismu, budismu) un ir aktuāls arī mūsdienās, ko pierāda daudzie piekritēji reliģijai, kā arī izveidojušies reliģiskie centri ārpus Indijas. Viena no tādām aktivitātēm ir Krišnas apziņas kustība, kas ir pazīstama arī Latvijā.

INDIJAS MĀKSLA UN ARHITEKTŪRA

Indijas māksla un arhitektūra ir savdabīga un interesanta, kas veidojusies laika gaitā, daudz kā iespaidota, toties krāšņa un neparasta. To iespaidojuši gan daudzie reliģiskie uzskati, gan indiešu mitoloģija, kā arī daudz kas cits. Sen radušie mākslas un arhitektūras darbi, tradīcijas ir apliecinājušas sevi, ietekmējot gan Indijas kultūru, gan arī citu zemju kultūru līdz pat mūsdienām. Mitoloģiskie priekšstati, tēli, dievības, literārie varoņi, mīti - tie visi ir atspoguļoti Indijas mākslā un arhitektūrā.
Budisma izplatība Indijā veicināja daudzu kulta pieminekļu celtniecību. Stūpas (budisma relikvāriji, kurās tika uzglabāti Budas un tā mācekļu pelni), piemiņas stabi (stambhas) un klinšu tempļi (čaitijas) tika veidoti no akmens.
Stūpām ir puslodes forma, kam ir simbolisks raksturs: sfēriskā forma simbolizē debesis; trīs apaļās plāksnes virsotnē simbolizē budistu trīs pasaules, bet stūpas centrālā ass - pasaules koku, kas savieno debesis un zemi. Visievērojamākā ir Sanči stūpa (250. g. p. m. ē.), kuras augstums ir 16, 5 metri, bet pamata diametrs ir 36, 5 metri. Stūpai ir puslodes formā, un tai apkārt ir mūra sēta ar četriem vārtiem - toranām. Stūpas iekšpusē atrodas telpa, kurā glabājas dažādas relikvijas un urna ar pelniem. Virs puslodes centra atrodas tornītis ar vairākām ripām, kuras atgādina saulessargu un kas simbolizē izziņas pakāpes ceļā uz nirvānu.
Vēl viena tik pat arhitektoniski ievērojama celtne ir Ašokas stambha - stambhas ir monolīti stabi, kuru galā atradās kāda dzīvnieka figūra un kuru garums sasniedz pat 10 metrus; tās pavēlēja celt valdnieks Ašoka, liekot tajās iekalt valdnieka rīkojumus un budisma tekstus, kā arī ētiskos principus -, kuras augstums ir 15 metri. To rotā otrādi apgriezta lotoszieda formas kapitelis, bet virs kapiteļa atrodas lauvas figūra, kas simbolizē pasaules ziemeļu robežas apzīmējumu.
Ašokas valdnieka laikā aizsākās arī klinšu tempļu un klosteru kompleksu būve, kas turpinājās līdz pat mūsu ēras 8. gadsimtam. Tempļa telpa (čaitijas) atradās dziļi klints iekšienē, kas pārsteidz ar saviem izmēriem, piemēram, Karli tempļa čaitijas garums ir 41 metrs, kā arī ar perfekto celtniecību, ja ņem vērā, ka tajos laikos nebija pieejamas stalažas un citas palīgiekārtas celtniecībā. Kompleksi tika izveidoti interesantā manierē, kuros netrūka arī mūku mītņu - vihāru. Klinšu tempļos daļēji atdarinātas koka arhitektūras formas.
Adžantas komplekss ir viens no iespaidīgākajiem un vislabāk saglabājušajiem. Tas sastāv no 29 alām - 5 čaitijām un 24 vihārām - Vaghoras upes krastu klintīs. Īpaši ievērojami ir šī kompleksa sienu gleznojumi, kas zīmēti uz mitra apmetuma un attiecas uz Guptu dinastijas valdīšanas laiku, kad bija apvienoti ziemeļi un daļa Vidusindijas. Zīmējumi ir redzami gan uz sienām, kolonnām, tā arī griestiem. Gleznojumiem ir augsta mākslinieciska un izzinoša vērtība.
Guptu impērijas laikā bija vērojams ievērojams uzplaukums mākslas, arhitektūras, kultūras un citās jomās.
Savdabīgi un interesanti, krāšņi ir arī virszemē būvētie tempļi. Pārsvarā veidojot ēkas no koka, meistariem izdevās radīt neatkārtojamas daudzstāvu celtnes, kas bija ievērojamas ne tikai ar savu īpatnējo arhitektonisko veidojumu, bet arī ar rotājumu, dekoratīvo noformējumu, gleznojumiem. Iespaidīgās celtnes tapa pat vairākus gadu desmitus. Mūsdienās mums nav iespējas redzēt šīs unikālās celtnes, jo tās nav saglabājušās.
Krāšņums ar nebijušu sparu sāka dominēt 7. - 8. gadsimtā Indijas arhitektūrā, piemēram, Mahābalipuras un Rathas tempļi un citi. Vēlākajos gadsimtos sāka attīstīties citas tehnikas un iespējas, kas redzams viduslaiku tempļu kompleksos ar saviem iespaidīgajiem un krāšņajiem torņiem jeb gopurām. Izmantots plašs rotājums, kurā galvenokārt dominē mitoloģiskie motīvi. 12. - 13. gadsimtā, nonākuši musulmaņu jūgā, celtnieki sāk izmantot vairāk dekoratīvi lietišķās mākslas elementus, jo iekarotāji aizliedz attēlot dzīvas būtnes, kā arī seko citi aizliegumi. Stilā sāk dominēt Tuvo un Vidējo Austrumu tradīcija, kas ienes jaunas formas un vēsmas indiešu arhitektūrā. Viena no iespaidīgākajām celtnēm ir Tādž Mahals.

INDIJAS TĒLNIECĪBA

Spilgta un interesanta ir arī Indijas tēlniecība. Senie tēlnieki strādāja ciešā kontaktā ar arhitektu, paļaujoties uz viņa iecerēm. Skulptūrā valdīja daudzpusība; parasti tika attēloti dievi, dabas spēku pavēlnieku un citas pārdabiskas būtnes.
Īpaša vieta indiešu tēlniecībā ir Budas skulptūrālajam tēlam, kurš gan reliģijas tapšanas sākumposmā netika attēlots, toties vēlākajā laikā tas ieņem ievērojamu vietu. Kušanu dinastijas valdīšanas laikā tas parādās pirmo reizi; Budas atveidojumi attēlo idealizētu skaistu un harmonisku cilvēku, radot miera un nesteidzības noskaņu. Parasti Budas tēls atradās tempļos.
Mitoloģija un eposi ieņem nozīmīgu vietu Indijas kultūrā un arī Indijas tēlniecībā. Reta parādība bija skulpturālais portrets.

INDIEŠU DEJAS MĀKSLA UN MŪZIKA

Mūzika Indijā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bez kuras nenotiek neviena reliģiskā ceremonija; tā ir arī svarīga teātros, dejas mākslā un citur.
Jau no senākajiem laikiem, sākot ar vēdām, aizsākās mūzikas tradīcijas Indijā. Sākotnēji tā bija deklamācija, stingri ievērojot noteiktus uzsvarus, pauzes un citus ritma nosacījumus. Iespējams pateicoties šādam ritmam un pusdziedāšanai, puslasīšanai, vēdas ir saglabājušās līdz mūsu dienām, kā arī tās ir viegli iemācīties no galvas.
Budistu tempļos vairāk ir izplatīta mantru dziedāšana, kas bieži izpaužas vienas frāzes vai skaņas ilgstošā atkārtošanā, tādējādi cilvēki cenšas novest sevi transa stāvoklī, lai sasniegtu augstāko skaidrību. Mūsdienās ir populāri šādi skaņu ieraksti zināmu klausītāju vidū.
Paralēli iepriekšminētajiem mūzikas veidiem pastāv arī tā saucamā klasiskā mūzika, kas ir laika gaitā teorētiski izstrādāta, izsmalcināta. Tas ir elitārs mūzikas veids, kuru praktiski neklausās vienkāršie, tam iepriekš nesagatavotie indieši. Klasiskajai mūzikai ir vairāki tās žanri: populārākais un svarīgākais no tiem ir rāga. Rāgai var vilkt paralēles ar eiropiešu simfoniskajiem skaņdarbiem nozīmības un uztveres ziņā; tikai simfonija ir pabeigts skaņdarbs, bet rāga katru reizi ir improvizācija, ko mūziķis rada izpildījuma laikā. Rāga nekad netiek spēlēta divas reizes vienādi. Savdabīgi, ka ir dažādas rāgas dažādiem gadījumiem, piemēram, rīta un vakara rāgas vai ziemas, rudens vai pavasara rāgas. Tās tiek izpildītas tikai tajos noteiktajos brīžos.
Interesanti ir indiešu mūzikas instrumenti; neatkārtojami formā, uzbūvē. Piemēram, mūzikas instruments vina ir pagatavots no diviem kopā sastiprinātiem izžāvētiem ķirbjiem un bambusa niedras caurules, tad ir vēl tabla (bungas) un citi savdabīgi mūzikas instrumenti.
Mūzika nenoliedzami ir saistīta ar deju, un deja indiešiem ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Deja indiešiem ir ļoti izsmalcināta, baudāma; katrs tās elements ir savdabīgs un izstrādāts, vēstot par kaut ko. Katrs žests ir ar savu nozīmi, ko dejotājs izpilda dejas laikā. Lai precīzi izpildītu deju, ir ilgstoši jāmācās, apgūstot dejas mākslu sākot no pamatiem. Mitoloģija un senais ir arī ievīti dejās, tāpēc nereti dejotāji ietērpjas savdabīgos, mistiskos tērpos, kā arī lieto speciālu grimu, lai labāk izteiktu dejas domu un attēlotu mitoloģiskos tēlus. Daži to mēdz uzskatīt par piekto vēdu vai pat par jogas elementu.
Slavena ir dejojošā Šivas skulptūra.

INDIEŠU SASNIEGUMI ZINĀTNĒ

Ievērojami ir arī indiešu sasniegumi dažādās zinātnes nozarēs: matemātikā, eksaktajās zinībās, medicīnā.
Jau pirmie norādījumi par ārstniecību ir sastopami "Rigvēdā" un "Atharvavēdā", senajos laikos mijoties uzskatiem par medicīnu, maģiju un pūšļošanu, bet laika gaitā pūšļotājs pārvērtās par ārstētāju.
Nedaudzas zināšanas senajiem indiešiem bija arī astronomijā: indieši diezgan precīzi aprēķināja gada garumu, sākotnēji gan kļūdoties par sešām dienām, kā arī tika apstiprināts fakts, ka zeme ir lodveidīga un rotē ap savu asi; pastāvēja uzskats, ka mēness savu gaismu iegūst no saules.