Citēts no: “Latviešu konversācijas vārdnīca”, Rīga, A.Gulbja apgādībā, 1931”

“Pašiem islamistiem izplatītājiem arābiem nav bijis gandrīz nekādas arhitektūras. Viņu iekarotās zemēs bez izņēmuma atradās veca uz vietējiem tehniskiem paņēmieniem, būvmateriāliem un tradicionālām formām balstīta arhitektūra. Ja nu vienā otrā gadījumā ticīgie pielāgoja savām kultu vajadzībām gatavas “neticīgo” baznīcas (El Aksa mošeja Jeruzālemē agrāk bijusi kristīgo baznīca, tāpat Lielā mošeja Damaskā, Hagia Sofia Konstantinopolē u.c.) tad tomēr visumā viņiem bija jāceļ jaunbūves, kas pilnīgi atbilstu kulta prasībām. Šais gadījumos arābi plaši izmantojuši būvmateriālus ko ieguva vai nu no nojaujauktām kristīgo baznīcām vai arī no pagānu tempļiem (Amru mošejā Kairā iebūvētas visdažādāko antīko kolonnu ēkas).”

“Pirmā vecākā sakrālā būve Medinas mošejā izveidojusies no Muhameda dzīvojamās mājas. Ar to tad arī nospraudies vecākais mošeju tips – līmeniski pārsegtā kolonnu halle gar plašā pagalma robežmūri. Mošejas vajadzībām minētie 2 elementi – pagalms (sahn) un hipostilais lievenis jeb halle (haram) – bij taisāmi piemēroti lieli. Pagalma vidū novietoja nepieciešamo šķīstīšanas aku, bet lūdzēju telpas (kibla) dibensienā, vienmēr virzienā pret Meku, taisīja lūdzamo nišu (mihrab) un kanceles veida paaugstinājumu (mimbar). Mošeju platībai pieaugot, dažkārt cēla vēl otru paaugstinājumu (dikke), no kurienes priekšlūdzējs atkārtoja korāna pantus tālāk esošiem lūdzējiem. Mihraba priekšā parasti izbūvēja īpašu vietu (Maksūra) kalifam, pēc vecā Medinas mošejas parauga 8.gs. šai diezgan pirmatnējā mošejas iekārtā notika lūzums. Ceļot Medinas mošeju no jauna, kalifs Valids I koka stabus atveidoja ar akmens kolonnām, virs kurām taisīja pusaploces arkas, bet virs tām vēljoprojām līmeniskus griestus. Šīm bizantizētām arkādām turpmāk pievienojās seno kristīgo bazilikas paņēmiens, ar paplašinātu halles jomu mihraba asī. Tā radās otrs mošejas tips. Šeit jāatzīmē, ka baziliku varēja diezgan viegli pārvērst par mošeju, izlaužot garsienu, ar ko bazilika piekgriezās pagalmam ne vairs pēc sava dziļuma, bet pēc platuma. Tādā veidā pārbūvēta par mošeju, piemēram, Jāņa baznīca Damaskā.”

“Trešais ir livānu mošejas tips, nodibinājās daudz vēlāk. Tā raksturīgs paraugs redzams 14.gs Kairā celtā Hasana mošejā. Šai tipā četras velvētas halles (livān) krusta roku veidā kārtojas ap kopējo pagalmu ar šķīstīšanās aku. Mihrabs novietojas garākā par pārējām hallē; ar kupolu pārsegta tikai Hasana kapa telpa aiz mihraba sienas un neliela priekšhalle pie mošejas ieejas. Kupols islama arhitektūrā pirmo reizi parādās jau 696, Jeruzalemes Abdel Malika mošejā Kubet-es-Sachra. Atsevišķas islama zemes piegrieza kupolam izcilu vērību.”

“Mošeju raksturīgākais piederums minārets šķiet radies pēc kristīgo baznīcu torņa parauga. Agrā laikmeta mošejām mināretu trūka, atskaitot, varbūt, veco mošeju Basrā.”

“Pie mošeju ieejām parasti atradās ūdenstvertnes telpa ar mācības telpu otrā stāvā. Islama arhitekrūtas uzbūves elementos redzama atkarība no Bizantijas no koptiem (lēzenie terasveidīgie jumti) vai no Persijas arhitektūras (veltņa velve un kupols virs trompām). Formālā ziņā visi trīs minētie paraugdevēji izauguši no vēlās antīkās, kā pēc arī islama arhitektūras agrā laikmeta pieminekļos jūtama ļoti cieša radniecība ar antīko formu.”

“Kolonna ilgu laiku seko Bizantijas paraugiem un gausi izveido īpatnēju nacionāli arābisku formu, ar lejas un augšas loksnēm uz staba un ar trapecveidīgo kapitellu virs slaidā kakla (Alhambra).”

“Arka sastopama kā pacelta pusaploce, smailais loks, pakavs, laivas dibens, dābollapa vai vēdeklis, kupols – kā parabolisks griezulis, pus- vai ¾ lode, smailināta puslode, sīpols vai melone.”

“Īpatnējs spriešļu veids ir stalaktīti. Kaut gan islama arhitektūrai nav svešs monumentālais virziens (tā paraugi uzglabājušies Persijas un īpaši Indijas lilmogulu dinastijas celtnēs), tomēr šī stila raksturīgākā pazīme ir dekoratīvisms. Pilnīgi atektoniski uzvertā siena islama arhitektūrā gūst savu īpatnējo dzīvību, ar neizsīkstošo rotas bagātību. Plaknē noguldītie līnijas un krāsas elementi, sniegdamies pretī stalaktītu izrobinātiem arku vai kupolu veidojumiem, šķiet atraisāmies no visa reālā un vedinām brīnumainā pasaku valstī. Islama arhitektūras pieminekļus var iedalīt vairākās lokālās grupās (Vērmans). Arābijā, Sīrijā un Ēģiptē skaidri redzama atkarība no Bizantijas paraugiem. Jau minētā Kubet-es-Sachra mošeja Jeruzālemē atdarina Bosras katedrāles plānu, ar apeju, kas labi atbilda islāmticīgo Tavafa rituālam.”

“Masīvo Bizantijas kupolu gan atvieto koka konstrukcijas kupols. Otra Jeruzalemes mošeja el-Aksa un arī Damaskas Lielā mošeja bijušas, kā agrāk aizrādīts, kristīgo baznīcas. No kristīgo baznīcām pavisam neatkarīga Medinas Lielā mošeja, kas nobeigta kā īsts halles tipa paraugs, ar plašu, četrstūrainu pagalmu. Tāpat vecam tipam pieskaitāma Amru mošeja Kairā, vairākkārt pārbūvēta, bez kupola un minerātiem, un Ibn-Tuluna mošeja turpat ar ģipsī vai kokā veidotiem izrotājumiem, kas jau viegli ģeometrizēti. 14.gs. celto sultāna Hasana mošeju izbeidzās vecais tips, ko raksturoja kolonnu mežs un arkādu pagalmi, un sākās krustveidīgais livānu tips. Pēc šī jaunā tipa celta Barkuka mošeja Kairā un viņa kapa mošeja ārpus pilsētas.”

“Starp 15.gs. mošejām izceļas Kait-Beja Mazā un Kapa mošeja. 1517.gadā Ēģipti iekaroja turki, un Hasana stila vietā stājās bizantizētais osmeņu stils, kā paraugi uzglabājušies vecā Zulemana mošejā un 19.gs Alabastra mošejā. – Mauru stils, kas izplatīts Z Āfrikā, Spānijā un Sicīlijā, sadalās trīs attīstības posmos. Agrā posma mošejas celtas Kordovā, Granadā, Segovijā, Tarragonā un Toledo, tāpat Kairuanā (pie Tunisas), Fesā un Marokā. Atsevišķos gadījumos kolonnu skaits sniedzas simtos (Kairuanā 414 kol.), bet milzīgā Kordovas mošejā to ir 1000. No vidējā posma celtnēm daudzas gājušas bojā. No Seviļas mošejas uzgalbājies tornis Giralda; atlikusi daļa Alkazara.”

“Vislielāko pilnību mauru stils sasniedza 15.gs nobeigtā Granadas Alhambrā, kas sevī apvieno skaidru, izsvarotu plānu ar trauslu, izsmalcinātu dekorāciju. Blakus pilij uzglabājies 50m augstais tornis Heneralife. Sicīlijā islama arhitektūras pieminekļi gājuši bojā normaņiem iebrūkot 1090.gadā. Ievērojamas izpriecu piļu La Zisa un La Cuba atliekas. Turku arhitektūras stils nodibinājās Mazāzijā seldžuku dinastijas laikā. Jau vecākās būvēs kā Kai Kobada mošejā, Sirčeli vai Kara Taisa medresēs Konijā redzama stipra Bizantijas ietekme, kas neatslābst osmaņu dinastijas agrā laikmeta būvēs (Zaļā mošeja Nīkajā, Lielā mošeja Brusā).”

“Ar Konstantinopoles iekarošanu gandrīz visa turpmākā turku arhitektūra bizantējās pēc Hagia Sofia parauga. No Konstantinopoles mošejām tomēr vienīgi Zulemana mošeja spējusi tuvoties Hagia paraugam; pārējās (Ejuba kapa mošeja, sultāna Bajazeta mošeja) palikušas tai tālu pakaļ, bet lielā Ahmeda mošeja veidota smagi un neizteiksmīgi. 16. un 17.gs. ievērojamas mošejas celtas Adrianopolē, Brusā, Damaskā un Nīkajā. Arabu iekarotāji Persijā bija dibinājuši vairākas pilsētas, kuru starpā seviški izcēlās Bagdada un Samarra. Vietējie abasīdu un sasanidu dinastijas arhitektūras paraugi šeit kļuvuši par noteicējiem islama arhitektūrai, kas īpaši vērojams uzsvērtā portālu laukumā. Ar mongoļu iebrukumu ap 1200.gadu sākās laivas dibena arkas un sīpolveidīgā kupola forma, kas kopā ar sasanidu mantojumu galīgi nostiprināja persiešu islama arhitektūras savdabību. Raksturīgs paraugs ir 15.gs. Zilā mošeja Tebrisā gan vēl ar bizantētu kupolu, bet pēc lieliskā portālā atrisinājuma īsti persiska. Par persiešu islama arhitektūras renesansi var uzskatīt 16. un 17.gs., īpaši sefevidu dinastijas valdnieka Abasa I Lielā laikmetu. Galvaspilsētas Isfahānas iekārtā Abass atstājis vienu no ievērojamākiem pilsētu būvniecības paraugiem, bet lieliskās pils būvē, mošejās, medresēs, karavānserajos u.c. attīstījis persiešu arhitektūras labākās tradīcijas līdz augstākai pilnības pakāpei. Sevišķi ievērojama viņa Karaļa mošeja, ar divkārtēju kupolu virs tambura. Liela atkarība no Persijas islama arhitektūras redzama”

“Samarkandā, kas īsu laiku bija tatāru valsts galvaspilsēta. Šeit atkārtojas Persijai raksturīgie lielie portāli, sīpolveidīgie (dažkārt rievotie jeb t.s. melones) kupoli virs tambura, laivas dibena formas arkas u.c. Uzglabājušās Timura un viņa māsas kapa būvju drupas. Ar 11.gs. islams sāka neatlaidīgi iespiesties Indijā un 1206.g. nodibinājās pirmā indo-muhamedāniskā ķeizarvalsts, kas pastāvēja līdz 1526.g., kad tās vietā nostiprinājās “lielo mogulu” valsts. Indijā ievērojami šķirojas t.s. Patanu dinastijas stils no lielo mogulu stila. Kā citās iekarotās zemēs, tā arī Indijā islams pēc iespējas ielāgoja savu arhitektūru vietējām būvniecības tradīcijām, nezaudējot pie tam savu īpatnēji islamisko raksturu.”

“Salīdzinot ar Indijas fantastisko būvformu, islama celtnes, protams, rādās mierīgas, vienkāršas, nosvērtas. Patanu dinastijas arhitektūra labi atspoguļojas Deli celtnēs, starp kurām sevišķi izceļas Kutub Minar jeb Kutuba mošejas 80m augstais minārets, un mošeja Kutub Minara tuvumā, kas savā pīlāru hallē gandrīz tieši atkārto Indijas arhitektūras motīvus. Tāda pati aina vērojama Piektdienas mošejā Džonpurā un Ahmedabadā. Starp 14.gs. būvēm ievērojamas mošejas Gorā un Maldā, pēdējā ar 385 maziem kupoliem. Ap 1400 arī Dekanā sāka attīstīties rosīga būvniecība, kas 16.gs. sasniedza lielāko mākslas gatavību Bidžapuras mošejā un Muhameda kapa būvē, kas pēc kupola apmēra var droši stāties blakus Romas Panteonas. Bidžapura ar savu vienkāršo monumentalitāti pārvada uz 16. un 17.gs. lielo mogulu stilu, kas vislabāk izkopts Jaun-Deli un Agras būvēs. Šo lielo mogulu stilu var ar pilnu tiesību apzīmēt par muhamedāniskās arhitektūras renesansi. Ķeizara Akbara celtnes: mošeja un lielā pils Futipur-Sikrī, Sarkanā pils Agrā un kapa būve Sikandrā vēl it kā svārstās starp islamiskām un senindiskām formām pavisam citu ainu rāda ķeizara Džehana celtnes, starp kurām Lielā mošeja Deli, Mazā mošeja Agrā, viņa pils Deli un kapa būve Tadž-Mahab Agrā galīgi norobežojas no Indijas ietekmēm un savā skaidrā, mierīgā formu valodā pauž lielo mogulu dinastijas augstos arhitektūras sasniegumus.”

“Islams – nodošanās Dieva gribai, Muhameda dibinātā jaunā reliģija. Islamam saknes arabu ticējumos, bet daudz kas tanī ņemts arī no jūdu, kristīgo, pat no Zaratustras reliģijām. Arābijā ticības un tikumības galvenais pamats bija ciltis. Muhameds uz šiem pamatiem veidoja savus reliģiskos uzskatus. Viņa valstij un reliģijas idejai trūka dinastijas, organizācijas un pat sistēmas. Teokratiskā iekārta varēja pastāvēt tikai, rodoties enerģiskām personībām. Abu Bekrs kļuva Muhameda pēcnācējs, kalifs, bet organizācijas dvēsele bija Omārs. Medinā nostiprinājās stipra centrālā islama valdība, kas savās reālpolotiskās tendencēs nekavēja uzvarēto tautu sinkrētiskās tieksmes. Islama galvenā grāmata ir korāns, Allaha inspirētu atklāsmes tekstu kopojums, kam kultā lielākā nozīme. Oficiālais korāna teksts atzīts 650.g., lai gan dažādu atklāsmes tekstu kopošana sākās jau Omara laikā. Korāns iedalīts 114 nodaļās pēc garuma (tāpēc trūkst domu vienlabalainības), nodaļas – pantos pēc ritma. Kulta vajadzībām grāmata sadalīta 30 recitācijās. Korānā daudz tumšu, neizprotamu teikumu, kam vajadzēja izskaidrojuma.”

“Tā kā par tikumību un kulta ceremonijām tanī maz, meklēja pēc Muhameda izteicieniem, kas gāja no mutes mutē kā tradīcijas. Tos sakopoja krājumā Hadīth vairāki autori, izteikdami sava laikmeta uz savu uzskatu pareizību. Norādījumus par to, kā Muhameds izturējies dažādos dzīves brīžos, satur Sunna. Vēlākos laikos izcēlās lieli dogmatiski strīdi. Pretrunas centās saskaņot teologi un juristi ar t.s. idžmas palīdzību. Vispirms tā attīstījās Medinā, Mekā, vēlāk citās pilsētās. Idžma tik svēta, ka to nedrīkstēja vairs grozīt, tāpat kā korānu. Idžmā vairāk pienākumu nekā ticības priekšrakstu. Vecākais idžmas zinātnieks ir Abū Hanīfa, kas uzsvēra visvairāk personisko domu pienākumu tulkojumā; viņa piekritēji – hanefīti.”

“Visas skolas iedala piecās šķirās: nepieciešamos, ieteicamos, vienaldzīgos, peļamos un aizliegtos. Islama tiesību zinātāji bija tā saucamie mufti, pie kuriem griezās visādos dzīves jautājumos. Pašā virsgalā stāv kulta pienākumi: rituālā tīrība, lūgšanu kārtība, nabagu nodoklis, gavēņi un rītu noteiktība. Pēc kulta nāk sociālie pienākumi: lietu un saistību, mantošanas, laulību, soda, svētā kara, ēdienu, tiesu un brīvlaišanas likumu ievērošana. Dogamtikā pirmie domātāji ir mutakallimūni, kas turēja dogmatu augstāku par saprātu. Tad nāca liberālie mutacilīti, ko ietekmēja Indijas un Grieķijas domātāji. Tos izlīdzina t.s. ašarīti ar dialektisko metodi. Šīs trīs skolas nodarbojās ar Dieva jēdziena, gribas brīvības, ļaunuma problēmām un ar dabas norises iztirzāšanu.”

“Korānā ir absolūtā Dieva griba, predestinācija, fatālisms. Mutacilīti, turpretim, pierādīja korānā arī Dieva žēlastību. Lielas ķildas izcēlās par to, kādās attiecībās ir korāns ar Allahu. 827.g. atzina, ka korāns radīts, tātad nav mūžīgs. Tomēr tautas masas ticēja, ka tas ir mūžīgs. Vēlāk mācīja, ka Dieva vārds jāatšķir no korāna. Sevišķa islama kustība ir askētiskā mistika, sufisms, kas mācīja, ka no šīs pasaules jāatraisās mākslīgiem askētiskiem līdzekļiem un panteiskām spekulācijām. Nokaujot miesu, paceļoties ekstāzē, cilvēks savienojies ar Dievu, kļūs Dieva sastāvdaļa. Radās reliģiskas organizācijas, kur kopa reliģiskās recitācijas, dejas. Satikties ar Dievu cilvēkam palīdz arī svēto kults ar relikvijām. Islama ortodoksijai daudz katēchismu, kur runā par šādiem jautājumiem: a) Dievs ir vienīgs, mūžīgs, neredzams, pilns dzīvības un gribas, visspēcīgs; korāns ir Dieva runa, vārds: dzīvība, zināšana, dzirde, redze, griba, visvarenība, runa: Dievs ir radītājs; b) Dievam ir eņģeļi, kas pilda viņa gribu; c) ir dievišķas grāmatas, ko devuši pravieši; d) ir pravieši, svētie; e) mūžīga dzīve pēc nāves; cilvēku tiesā eņģeļi, piešķirot dzīvi ellē vai paradīzē; f) Dieva predestinācija, pēc kuras viss notiks tā, kā rakstīts likteņa grāmatās (fatālisms); g) ticība ir tas pats, kas islams; visiem jātic ko islams māca; h) rituāls, formas iekārtotas 7 grupās; i) islama pīlāri ir: ticība Dievam un praviešiem, piecreizējas lūgšanas dienā, rituālās miesas kustības, mazgāšanās, gavēšana un dāvanu došana (baznīcas nodevas). Bez tam katechismā ir tikumu, grēku, pienākumu mācības, aizrādījumi par kāzu ceremonijām, par apgraizīšanu, par vīna un cūkas gaļas aizliegumu, par tiesībām. Islamā vēl vienmēr cienī burvības ticējumus ar to mistiskām formulām, simboliem, amuletiem, skaitļiem, pantiem, ar astroloģiju, ģeomantiku, maģiju, mantiku, ar daimoniem un eņģeļiem, pērlēm (99 pērles – 99 pazīstami Dieva vārdi: viens Dievs – simtais nepazīstamais).”

“Islama sektas nav lielas: 1.Chāridžīti, vēlāk ibādīti. 2. Šiīti, dievina Alī par lielo kalifu. Imāms (kalifs) viņiem ir draudzes galva. Vēlāk abasidi, kas sev iekaroja imāma tiesības, sāka mācīt par mahdi (islama mesiju). Vieni gaida mahdi kā 12. imāmu, otri kā 7. (ismaēliši). Svarīgākie vēsturē ir fātimīdi, jo viņu kalifā iemiesojies pats Alī gars. 3. Vahabīti izcēlās 18.gs Centrālā Arābijā, tie bija puritāņi, uzstājās pret greznumu, izpriecām, baudām, zeltu, sudrabu: tiem nevajadzēja ne starpnieku, ne idžmas, ne svēto, ne Kapella (pret turkiem). 4. Babisti sludināja dziļu ētiku, cilvēku vienlīdzību, sieviešu emancipāciju.”

Citēts no: Filips Lī Ralfs, Roberts Lerners, Stendišs Mičems, Edvards Makneils Berns “Pasaules civilizācijas”, RAKA, 1999”

“Jasribas pilsētu Muhameds pārdēvēja par Medīnu (“pravieša pilsētu”) un drīz vien iemantoja pilsētas valdnieka statusu. Tostarp viņš savu piekritēju pulku sāka apzināti veidot ne vien par reliģisku draudzi, bet arī par politisku organizāciju. Lai nu kā, vajadzēja izdomāt, kā atbalstīt Mekas muhamedāņus, turklāt pravietis no sirds vēlējās atriebties kureišiem par to ka tie nebija ņēmuši vērā viņa aicinājumus pievērsties Allaham, tāpēc Muhameds ar saviem ļaudīm pasāka uzbrukt kureišu karavānām šaipus Mekas. Kureiši pūlējās aizstāvēties, tomēr pēc pāris gadiem reliģiskās kaismes spārnotie Muhameda piekritēji viņus sakāva. 630. gadā, izcīnījis uzvaru vairākās tuksneša kaujās, Muhameds ar triumfu iesoļoja Mekā. Kureiši paklausīgi pieņēma jauno ticību, un Kaaba ne tikai saglabājās neskarta, bet pārtapa par islama galveno templi, kas stāv vēl šobaltdien. Pēc Mekas ieņemšanas jaunajā ticībā pakāpeniski pārgāja arī citas arābu ciltis, tā ka Muhameds, kurš nomira 632. gadā, vēl pieredzēja to, ka viņa dibinātā ticība vēršas plašumā.”

“Islama reliģija daudzējādā ziņā līdzinās jūdaismam un kristietībai, un tā nav tikai sakritība – skaidrs, ka Muhamedam abas pēdējās ticības bijušas pazīstamas. (Mekā un Medīnā jūdu netrūka; arī kristiešu idejas līdz Muhameda ausīm bija nonākušas, tomēr ne tik tiešā ceļā.) Jūdaismam un kristietībai islams galvenokārt līdzinās tāpēc, ka sludina stingru monoteismu, individuālās tikumības un līdzjūtības nozīmi un atklāsmes ceļā iemantotu Svēto rakstu autoritāti.”

“Muhameds par augstākās reliģiskās patiesības avotu pasludināja Korānu, tomēr par dievišķa gara apzīmogotām atzina arī Veco un Jauno Derību. Šķiet, ka no kristietības Muhameds aizguvis mācību par pastaro tiesu, par miesas augšāmcelšanos, par pēcnāves atalgojumu vai sodu, kā arī ticību eņģeļiem (pravietis uzskatīja, ka pirmo vēsti Dievs viņam atsūtījis ar eņģeļa Gabriela starpniecību).”

“Jēzu Kristu Muhameds atzina par vienu no visu laiku dižākajiem praviešiem, tomēr atsacījās viņu pieņemt kā dievu un paziņoja, ka pats esot īstenojis tikai vienu brīnumu – pierakstījis Korānu. Tāpat viņš ignorēja kristietības mācību par mīlestības pilnu ziedošanos un, kas vēl svarīgāk, savu reliģiju neapgādāja nedz ar sakramentiem, nedz garīdzniecību.”

“Ikviens musulmanis ir personiski atbildīgs par to, lai mūžs tiktu aizvadīts dziļā dievbijībā, uun starpnieki viņam nav svarīgi – garīdznieku vietu pilda mācīti teologi, kuri skaidro islama ticības un likuma garu. Kopīgās lūgšanās musulmaņi vienojās mošejā, tomēr nekāds dievkalpojums tur nenotiek. Garīdzniecības trūkuma dēļ islams līdzinās jūdaismam, un vēl jo izteiktāku šo līdzību dara komplicētā saikne starp Allaha iekartotās sabiedrības reliģisko un sociālpolitisko dzīvi. Tomēr, pretēji jūdaismam, islams pretendēja uz universālismu un grasījās īstenot unikālu globāla mēroga misiju, kālab arī izplatījās tālu aiz Arābijas robežām.”

“Divus gadus pēc nākšanas pie varas Abu Bakrs nomira, taču viņa vietu kā kalifs ieņēma Omars, kurš turpināja vadīt arābus karagājienos pret kaimiņu impērijām. Omara uzvaras cita citai sekoja teju nepārtrauktā virknē. 636. gadā arābi sakāva bizantiešu armiju Sīrijā un tad ātri vien savā ziņā pārņēma visu apkaimi, okupējot tādas lielpilsētas kā Antioha, Damaska un Jeruzaleme. 637. gadā viņi iznīcināja persiešu armijas galveno korpusu un iesoļoja turienes galvaspilsētā Ktesifonā. Kad ienaidnieka rokās bija kritis Persijas administratīvais centrs, impērijas pretestības spējas izsīka ātri vien, un 651. gadā arābi persiešu valsti bija pakļāvuši pilnīgi. Bizantijas sirds bija samērā attālā Konstantinopole, un tai arābi piekļūt acumirklī nespēja, tomēr līdz 646. gadam viņiem bija izdevies atņemt bizantiešiem Ēģipti, pēc tam arābi devās tālāk uz rietumiem – pāri Ziemeļāfrikai. No kurienes viņi 711. gadā iebruka Spānijā un arī šo novadu bez liekiem sarežģījumiem iekaroja gandrīz pilnībā. Tādējādi nepilna gadsimta laikā musulmaņu rokās bija kritusi visa senā Persija un krietna tiesa vecās Romas teritorijas.”

“Kā lai izskaidro tik neparastas sekmes? Pareizāk būtu vispirms noskaidrot, kas uzvarētājiem kalpoja kā stimuls, un tad palūkoties, kād apstākļi viņu uzdevumu darīja tik viegli paveicamu. Pretēji vispārpieņemtajam ieskatam islama izplatībai tās sākumposmā nebūt nebija ticības kara raksturs. Iesākumā musulmaņi nemaz nejutās ieinteresēti savai ticībai pievērst citas tautas, gluži otrādi – arabi cerēja, ka pakļautās tautas islamam nepievērsīsies un tādējādi viņi paši varēs saglabāt savu identitāti, palikdami valdnieku un nodokļu ievācēju statusā. Tomēr, neraugoties uz to, ka ekspansijas motīviem nebūt nepiemita reliģisks raksturs, reliģiskais fanātisms izrādījās visai izšķirošs faktors – tauta, pirmoreiz iepazinusi valstisku organizētību, padevīgi pildīja kalifa pavēles un iemantoja apziņu, ka tādējādi īsteno Dieva gribu.”

“Patiesībā arābi no tuksneša projām devās auglīgākas zemes un laupījuma meklējumos, savukārt aizvien tālāk virzījās tikai tāpēc, ka uzvaras rokās devās tik viegli. Arabiem par lami viņu reliģiskais pacēlums sagadījās vienā laikā ar pretinieku nespēka brīdi. Bizantija ar Persiju ilgajos karos bija tik novājinātas, ka vēl vienu reizi sakopot spēkus nespēja. Vēl vairāk – pārmērīgo finansiālo prasību dēļ Persijas un Bizantijas vietējie iedzīvotāji pret savām birokrātiskajām impērijām bija noskaņoti naidīgi, turklāt Konstantinopoles pareizticīgie nemitīgi vajāja bizantiešu Sīrijas un Ēģiptes kristīgos “ķecerus”.”

“Arābi nevienu savai ticībai pievērst necentās, pieprasīja mazākus nodokļus nekā bizantieši un persieši, tāpēc viņus daudzviet sagaidīja sliktāk nekā līdzšinējos valdniekus. Kāds Sīrijas kristietis pat rakstījis, ka “atriebes Dievs ar arābu palīdzību mūs izrāvis no romiešu (t.i., Bizantijas impērijas) nagiem”. Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ islams neilgā laikā izplatījās visā tik apjomīgajā teritorijā starp Ēģipti un Irānu, kur kopš tiem laikiem pastāv joprojām.”

“Sekmīgo iekarojumu gaitā arābiem nācās piedzīvot arī pirmo nopietno publisko šķelšanos. 644. gadā kalifs Omars nomira un viņa vietu ieņēma viens no Osmaniem. Jaunais valdnieks izrādījās visai nevarīgs un pieļāva, ka vairijas nesaskaņas ar Omeijādu dzimtu – turīgu Mekas klanu, kurš sākotnēji Muhameda aicinājumam atsaucies nebija. Osmana pretinieki pulcējās ap pravieša brālēnu un znotu Ali, kurš asinspiederības, izcelšanās un kareivīgā gara dēļ vadoņa lomai tobrīd likās piemērotāks kandidāts. 656. gadā Osmans krita no dumpinieku rokas, un Ali atbalstītāji par kalifu iecēla viņu. Tomēr ietekmīgā Osmanu dzimta līdz ar saviem piekritējiem jauno kalifu neatzina. Izcēlās nemieri, Alli tika nogalināts, un uzvaru svinēja Osmani. 661. gadā par kalifu kļuva Omeijādu dzimtas pārstāvis, un šis klans varu sagalbāja līdz 750. gadam. Taču Ali sekotāji sevi par sakautiem tā arī neatzina. Laika gaitā viņi saliedējās mazākuma partijā, kas pazīstama ar nosakumu šiīti un sludināja, ka uz kalifa varu vai vispār jebkādu varu musulmaņu kopienā var pretendēt vienīgi Ali pēcnācēji. Savukārt kalifāta patieso attīstību un tā tradīcijas aizstāvēja sunnīti. Domstarpības starp abām partijām nav likvidētas vēl šodien. Būdami pastāvīgā opozīcijā, šiīti izkopa kareivīgu raksturu un iemantoja dziļu pārliecību, ka ir vienīgie īstenās ticības sargi. Laiku pa laikam šiītiem izdevās sagrābt varu kādā apgabalā, tomēr ne reizes viņi nekļuva vairākuma partija. Mūsdienās šiīti ir pie varas Irānā un ļoti daudz viņu ir arī Irākā, tomēr, kopumā ņemot, pie šiītiem pieder tikai desmitā daļa pasaules musulmaņu.”

“Omeijādu 661. gada triumfs kalifāta vēsturē iezvanīja mierīgāku laikmetu, kurš ilga līdz pat 945. gadam. Šajā periodā valsts pārvaldes politikai bija divi pamatvirzieni: vienu pārstāvēja Omeijādu vara, savukārt otro – viņu pēcteči Abāsīdi. Omeijādi spēkus koncentrēja bijušās Bizantijas teritorijā, proti, Sīrijā, un administratīvajā aparātā joprojām nodarbināja vietējos citticībniekus, kālab Omeijādu kalifāts zināmā mērā uzskatāms par Bizantijas valstiskuma mantinieku. Piekopdami rietumniecisku politiku, Omeijādi lielāku uzmanību veltīja tam, lai iemantotu varu pār visu Vidusjūru un iekarotu Konstantinopoli. Pēc tam, kad 717. gada uzbrukumā Konstantinopolei Omeijādi cieta neveiksmi, viņu varenība tika nopietni iedragāta un jaunas iekšpolitiskas orientācijas parādīšanās bija ne vairāk kā laika jautājums.”

“Jaunu politiku iedibināja jauna dzimta, proti., Abāsīdi, kuri nāca pie varas 750. gadā. Viņu varas modelī dominēja nevis Bizantijas, bet drīzāk Persijas gars. Pavērsienu zīmīgi raksturoja galvaspilsētas pārvietošana, jo Abāsīdu otrais kalifs savu jauno galvaspilsētu Bagdādi uzcēla Irākā, līdzās bijušās Persijas galvaspilsētas drupām, un būvdarbos tikai izmantoti no gruvešiem izlasīti akmeņi. Abāsīdi iedibināja musulmanisku pārvaldi un lūkoja atdarināt persiešu patvaldību. Abāsīdu kalifi nesaudzīgi izrēķinājās ar ienaidniekiem, iedibināja samākslotu galma ceremoniālu un ar dāsnu roku pabalstīja izsmalcinātu literatūru. Šī bija pasaule, kura tēlota “Tūkstoš un vienas nakts pasakās” – austrumnieciska krāšņuma apdvestu stāstu krājumā, kas tapis Bagdādē Abāsīdu laikā. Haruns al Rašids, viens no “Tūkstoš un vienas nakts pasaku” galvenajiem personāžiem, patiesi bijis kalifs, kurš valdījis no 786. līdz 809. gadam un savas dienas vadījis tieši tikpat ekstravaganti – kaisījis ielās naudu, bagātīgi apdāvinājis savus favorītus un bargi izrēķinājies ar ienaidniekiem.”

“No rietumnieku viedokļa Abāsīdu kalifāts ievērojams ne tikai ar to, ka radījis tik daudz leģendu un iedvesmojis literātus, bet arī tāpēc, ka, pateicoties tā austrumnieciskajai orientācijai, mazinājās musulmaņu spiediens Vidusjūras reģionā. Tieši tādēļ varēja atzelt Bizantijas valsts, un tālu rietumos pamazām pieņēmās spēkā franki.”

“Desmitajā gadsimtā Abāsīdu varenības laiks tuvojās galam un iesākās ilgstošs varas sadrumstalotības periods. Abāsīdu varas norieta galvenais iemesls bija fakts, ka pamazām novājinās impērijas saimnieciskā bāze – noplicinājās Tigras – Eifratas baseina aramzemes. Valsts galu tuvināja arī paraža, ko ievēroja vēlīnie Abāsīdi, proti, galmu apsargāja turki. Turki drīz vien saprata, ka nav nemaz tik grūti pārņemt visu varu. Abāsīdu impērija sabruka 945. gadā, kad Bagdādi ieņēma viena no šiītu ciltīm. Līdz pat 1258. gadam, kad Bagdādi izpostīja mongoļi un kalifāts tika iznīcināts pilnīgi, Abāsīdi bija ne vairāk kā nevarīgi statisti. No 945. gada līdz pat sešpadsmitajam gadsimtam islama pasaules politiskā dzīve bija visai lokāla – dažādos novados ik pa laikam varu uzupurēja nenozīmīgi valdnieki, kuru dzīslās visbiežāk ritēja turku asinis. Savulaik valdīja uzskats, ka minētā sadrumstalotība vienlaikus nozīmēja valsts pagrimumu, tomēr patiesībā šajā “vidusposmā” islama civilizācija piedzīvoja vērā ņemamu uzplaukumu – jo sevišķi laikā no apmēram 900. līdz 1250. gadam, kad islama ticība aizceļoja līdz pat tagadējās Turcijas un Indijas robežām. Vēlāk dzima jaunas islama impērijas, un rietumos par galveno no tām uzskatāma osmanu – turku valsts, kuras ietekmes zonā krietna daļa Austrumeiropas un Tuvo Austrumu atradās no piecpadsmitā gadsimta līdz pat 1918. gadam. Tāpēc būtu pilnīgi aplam domāt, ka pēc Haruna al Rašida laika islama pasaule būtu piedzīvojusi jebkādu lejupslīdi.”

“Ja musulmanis sev pilnīgi vēlējās veltīt ticībai, ejamo bija divi ceļi. Pirmo bija iestaigājuši ulemi – mācīti vīri, kuri visvairāk līdzinājās garīdzniekiem. Ulemi pētīja un komentēja jebko, kas bija saistīts ar islama ticību un bauslību. Skaidrs, ka lielākoties viņi aizstāvēja tradīciju un bija modri ticības sargi – visbiežāk ulemi ietekmēja sabiedrībā iedibinātās normas. Tomēr pastāvēja vēl otrs ceļš, un to gāja sufiji – mistiķi, kuri būtu pielīdzināmi kristīgajiem mūkiem, ja vien būtu ievērojuši celibātu un dzīvotu šķirti no sabiedrības. Ulemi lielāku uzmanību pievērsa bauslībai, savukārt sufijiem svarīgāka likās apcere un ekstātiskā pieredze; kopējās programmas abiem virzieniem trūka, un to pārstāvji piekopa krasi atšķirīgu dzīves veidu. Daži sufiji bija “virpuļojošie derviši”, kurus rietumnieki tā bija iedēvējuši viņu deju dēļ; vēl citi bija faķīri, ko rietumnieki bija raduši redzēt tirgus laukumos dancinām čūskas, bet netrūka arī vīru, kuri gremdējās klusā apcerē un ar eksotiskiem rituāliem nebūt nenoņēmās. Sufiji lielākoties apvienojās “brālībās”, kurām bija lieli nopelni ticības izplatīšanā attālos apvidos, tādos kā Āfrika un Indija. Dziļi reliģisku pieskaņu sufisms islama pasaulei piešķīris visā tās vēstures gaitā, savukārt ulemu un sufiju līdzāspastāvēšana pati par sevi liecina par islama kultūras plurālisma garu.”

“Feilasufiem nācās saskarties ar visai nopietnu problēmu – grieķu filozofija ar islama reliģiju īsti nesaskanēja, jo pretstatā tam, ko sludināja islama mācība, grieķi ticēja mūžīgajai pasaulei un noliedza individuālās dvēseles nemirstību. Risinājumi bija visai dažādi. Viens no trim dižākajiem islama domātājiem Al Farabi, kurš galvenokārt dzīvojis Bagdādē, par to daudz galvu nelauzīja un mācīja, ka apgaismotā elite var nodarboties ar filozofēšanu, par pūļa ticību neliekoties ne zinis. Tomēr arī viņš pret pūļa ticību nebūt nevērsās, jo uzskatīja, ka tā saliedē sabiedrību.”

“Islama pasaules saimnieciskā dzīve katrā konkrētā laikā un vietā bija manāmi atšķirīga, tomēr par gausu tās attīstību dēvēt nevar nekādā ziņā. Gluži otrādi – laikā no arābu pirmajiem iekarojumiem līdz aptuveni četrpadsmitajam gadsimtam islama civilizācijas centrālajos apgabalos neparasti strauju attīstījās tirdzniecība. Galvenokārt to noteica fakts, ka līdz ar Sīriju un Persiju arābi bija iemantojuši teritoriju, kur salīdzinoši augstu attīstības pakāpi bija sasniegusi pilsētas kultūra un kas atradās pasaules krustcelēs – pāri arābu jaunajām zemēm veda tirdzniecības ceļi, kas Āfriku un Eiropu savienoja ar Indiju un Ķīnu. Musulmaņu tirgotāji un uzņēmēji agrāk ieliktos pamatus izmantoja pilnā mērā: tūkstošiem kamieļu karavānu ceļoja līdz Indijas un Ķīnas pievārtei, turklāt islamticīgie tirgoņi pamanījās apgūt arī Krievijas dienvidus un par Āfrikas ekvatoriālos apgabalus. Musulmaņu kuģi iedibināja jaunus ceļus pāri Indijas okeānam, Persijas līcim un Kaspijas jūrai. Brīžiem musulmaņu kuģotāju pārziņā bija arī veseli Vidusjūras apgabali. Jādomā, ka pie islama pasaules vēlākā norieta zināmā mērā bija vainojami Rietumu kristieši, kuri vienpadsmitajā un divpadsmitajā gadsimtā savās rokās pārņēma Vidusjūru un sešpadsmitajā gadsimtā likvidēja musulmaņu kundzību arī Indijas okeāna ūdeņos.”

“Droši vien tirdzniecību nebūtu iespējams izvērst tik plaši, ja atbilstošā atbilstības pakāpē neatrastos rūpniecība. Tirdzniecības pamatu lielākoties nodrošināja tas, ka atsevišķa novada iedzīvotāji dabas resursus spēja pārvērst izstrādājumos, ko labprāt iegādājās ļaudis citos novados. Teju ikviena lielpilsēta bija specializējusies noteiktā ražošanas nozarē: Sīrijas Mozula bija kokvilnas apstrādes centrs, no Bagdādes nāca stikla priekšmeti, dārglietas, keramika un zīda drānas, Damaska bija slavena ar savu rūdīto tēraudu un “damasku” jeb izrakstītu zīdu, Maroka piegādāja ādas izstrādājumus, bet Spānijas Toledo – lieliskus zobenus. Minētās produkcijas saraksts vēl nav ne tuvu galā, jo šo un citu pilsētu amatnieki tirgu apgādāja arī ar medikamentiem, smaržūdeņiem, paklājiem, gobelēniem, brokātu, vilnas audumiem, atlasu, metāla izstrādājumiem un vēl veselu lēveli daudz kā cita. No ķīniešiem muslumaņi iemācījās pagatavot papīru, un šīs rūpniecības nozares produkcija ārkārtīgi pieprasīta bija ne tika impērijas robežās, bet arī Eiropā.”