ISLAMA TRADICIONĀLĀ KULTŪRA

Ievads

Islama fenomens

Ja Bizantijas vēstures sākuma gads praktiski nav nosakāms, toties tās gals pavisam noteikti datējams ar 1453. gadu, islama civilizācijas vēstures atskaites punkts ir skaidrs un nepārprotams, taču nekas nav zināms par tās beigām, jo Muhameda reliģija, islams, vērā ņemamu spēku saglabājusi vēl šodienas pasaulē.

Pie islamticīgajiem jeb musulmaņiem pieder aptuveni septītā daļa pasaules iedzīvotāju, un visblīvāk musulmaņi koncentrējušies teritorijā, kas no Āfrikas pāri Vidējiem Austrumiem un Centrālāzijas dienvidiem stiepjas līdz Indijai, Bangladešai un Indonēzijai. Visus musulmaņus vieno kopīga reliģija un vienkāršs dzīvesveids, jo islams no ticīgajiem allaž pieprasījis ne vien uzticību iedibinātiem rituāliem, bet arī sekošanu noteiktām sabiedriskām un kultūras normām. Islama mērķis ir vispasaules mēroga sabiedrība, kuras pamatā likta reliģisko un ikdienas dzīves priekšrakstu pilnīga saskaņa, un šajā ziņā Muhameda ticībai iepakaļ paliek gan jūdaisms, gan kristietība. Neraugoties uz rasu, valodas un dzīvesvietas atšķirībām, musulmaņu vidē allaž saglabājusies apbrīnojama kopības izjūta. Tomēr vienmēr der paturēt prātā, ka islams ģeogrāfiski izplatījās daudzos virzienos un tāpēc Āfrikas un Indijas vēsturi ietekmēja tikpat spēcīgi kā Eiropas vai Rietumāzijas attīstības gaitu.

Arābija pirms islama parādīšanās

Laika gaitā islams mājvietu atrada daudzās zemēs, tomēr stāsts par tā vēsturi aizsākās Arābijā. Pirms islama dibināšanas tuksnešiem klātā pussala bija tik atpalicis nostūris, ka par uzmanības vērtu kumosu to neuzskatīja neviena no abām varenajām kaimiņimpērijām, ne romieši, ne arī persieši. Lielākā daļa arābu bija beduīni – klejojoši kamieļu gani, kas pārtika no kamieļmātes piena un tuksneša oāzēs atrodamajiem augu valsts produktiem, piemēram, datelēm.

Sestā gadsimta otrajā pusē arābu saimnieciskā dzīve kļuva daudz rosīgāka, jo pāri tuksnešiem tika iestaigāti starptautiskās tirdzniecības ceļi. Tā kā kari starp Bizantijas un Persijas impērijām ieilga, karavānām, kas šurpu turpu pārvadāja Āfrikas un Āzijas preces, visdrošākā tranzītzeme izrādījās Arābija, un vietumis izauga pilsētas, kas minēto tirdzniecību virzīja un tās paplašināšanos izmantoja sev par labu. Kā ievērojamākā no tādām pilsētām bija Meka, kura ne vien atradās galveno tirdzniecības ceļu krustpunktā, bet bija arī vietēja mēroga reliģiskais centrs. Meka atradās Kaaba – svētvieta, kas vienoja daudzas arābu ciltis un kalnus. Svētnīcā stāvēja Melnais akmens, proti, meteorīts, kuru par brīnumainu relikviju vienprātīgi atzina daudzu un dažādu dievību pielūdzēji. Svētnīcu un saimnieciskās aktivitātes visā Mekas apkaimē pārraudzīja kureišu ciltis – dižciltīgi tirgoņi un uzņēmēji, kuru rokās atradās arī samērā primitīvi organizēta vietējā vara.

Muhameds

Islama pamatlicējs Muhameds nācis no kureišu vidus un ap 570. gadu dzimis Mekā. Agrā bērnībā zaudējis vecākus, viņš sāka kalpot pie kādas bagātas atraitnes, kuru vēlāk apņēma par sievu, tādējādi nodrošinādams savu materiālo stāvokli. Līdz pat pusmūža gadiem Muhameds savas dienas vadīja kā pārticis tirgotājs un no pārējiem pilsētniekiem īpaši neatšķīrās, taču ap 610. gadu viņš piedzīvoja reliģisku atklāsmi, kas krasi mainīja paša Muhameda dzīvi un manāmi ietekmēja arī pasaules tālāko likteni. Līdz tam vairums arābu bija politeisti, kas vairāk vai mazāk vienprātīgi atzina to, ka varenākais no visiem viņu dieviem ir Allahs.

Muhameds 610. gadā izdzirdēja balsi, kas viņu uzrunāja no debesīm un paziņoja, ka Allahs esot vienīgais dievs. Ziņojumi no debesīm pienāca atkal un atkal, pamazām iezīmējās jaunās reliģijas kodols, un saskaņā ar pavēli Muhameds, uzņēmies “pravieša” misiju, sāka sludināt kureišiem monoteistisku ticību. Sākumā viņa piekritēju pulks bija visai ierobežots – iespējams, kureišu valstsvīri baidījās, ka reliģijas maiņa mazinās Kaabas un tādējādi arī Mekas pievilcību ticīgo acīs. Tomēr Jasribas pilsētai, kas atradās netālu uz ziemeļiem, tādas rūpes bija svešas, un turienieši aicināja Muhamedu pārcelties pie viņiem, lai pravietis tur kalpotu kā neitrāls tiesnesis vietējo strīdiņu reizēs. 622. gadā līdz ar saviem piekritējiem ielūgumu pieņēma.

Tā kā iziešana no Mekas (arābiski – hidžra) iezīmēja Muhameda slavas ceļa sākumu, musulmaņi to uzskata par sava laikmeta atskaites punktu: ja kristieši savu ēru sāk ar Kristus dzimšanu, musulmaņi laiku sāk skaitīt ar hidžras, proti, 622. gadu.

Islama mācība

Islama doktrīnas ir pavisam vienkāršas. Pats vārds islams nozīmē ‘padevība’, un islama ticība pieprasa absolūtu pakļaušanos Dievam. Vienīgo Dievu arābi sauc Allaha vārdā, tomēr musulmaņu Dievs nebūt nelīdzinās Zevam vai Jupiteram, kuri ir tikai pirmie starp sev līdzīgiem: musulmanim Allahs ir Visvarenais radītājs – tāpati visuvarenā dievība, ko pielūdz kristieši un jūdi. Tāpēc musulmaņu formula ‘nav cita dieva, kā vien Allahs’ pareizāk būtu izprotama pārfrāzējumā, proti, ‘nav citas dievības, kā vien Dievs’. Tieši tālab musulmaņi ticēja, ka Muhameds bijis nevis pats Dievs, bet gan viņa pēdējais un dižākais pravietis. Postulējis stingru monoteismu, Muhameds mācīja, ka cilvēkam neatkarīgi no viņa izcelšanās pilnībā jānodod sevi Dieva rokās, jo pastarā tiesa ir neizbēgama. Mirstīgajam jāizdara būtiska izvēle – par vai pret jaunu dzīvi Dieva kalpībā. Ja izvēle ir pozitīva, Dievs viņam rādīs ceļu uz svētību, bet pretējā gadījumā Dievs no cilvēka novērsīsies, un pēdējais neglābjami ieslīgs neizpērkamā grēkā. Pastardienā dievbijīgie iemantos mūžīgo dzīvošanu pasaulīgo prieku paradīzē, savukārt nolādētie nonāks mūžīgās uguns un moku valstībā. Praktiskie padomi ticīgajiem atrodami Korānā – islama svētajos rakstos, kur apkopotas atklāsmes, ko Dievs ar gudru ziņu licis piedzīvot Muhamedam. Korāns iesaka ticīgajam pilnībā nodoties taisnprātībai un līdzjūtībai, kā arī uzticīgi pildīt reliģijas priekšrakstus, tas ir, skaitīt lūgšanas, ievērot gavēni, doties svētceļojumā uz Meku un ik pa brīdim no galvas skandēt Korāna pantus.

Kalifi

Pirmie soļi virzienā uz globāla mēroga ietekmi tika sperti tūliņ pēc Muhameda nāves. Pravietis netika atstājis nekādus rīkojumus, un skaidra priekšstata par politiskas varas mantošanas mehānismu arābiem trūka, tāpēc pastāvēja pamatotas bažas, ka Muhameda iedibinātās sabiedrības dienas ir skaitītas. Tomēr Muhameda uzticamākie sekotāji, kuru priekšgalā stāvēja viņa sievastēvs Abu Bakrs un kāds kaismīgs adepts vārdā Omars, nekavējoties uzņēmās iniciatīvu un piešķīra Abu Bakram titulu “kalifs”, proti, “pravieša vietnieks”. Turpmākos trīs gadsimtus kalifs bija un palika musulmaņu reliģiskais un politiskais virsvadonis. Kļuvis par kalifu, Abu Bakrs uz karstām pēdām uzsāka militāru kampaņu, lai pakļautu arābu ciltis, kuras Muhameda mācībai visnotaļ piekrita, taču nevēlējās atzīt pravieša sekotāja autoritāti. Sekmīgās karadarbības gaitā Abu Bakra armija pamazām virzījās arvien tālāk uz ziemeļiem un izsoļoja ārpus Arābijas robežām. Iespējams, musulmaņi pat jutās pārsteigti par to, ka bizantiešu un persiešu spēku pretestība izrādījās tik niecīga.

Islama attieksme pret sievieti

Musulmanistiskās vienlīdzības un iecietības principam tomēr bija viens būtisks izņēmums, un tas izpaudās attiecībā pret sievieti. Iespējams, ka tieši nenoteiktā sociālā statusa dēļ panākumiem bagātie vīrieši jo sevišķi kāroja saglabāt un vairot savu stāvokli un “godu”. To bija iespējams sasniegt uzturot un vairojot pasaulīgo mantu, un par tādu tika uzskatītas arī sievietes. Vīrieša statusu noteica tas, cik daudz sieviešu viņš spēj uzturēt, tāpēc pienācās nodrošināt šī īpašuma neaizskaramību. Korāns vīrietim atļāva apņemt četras sievas, tāpēc pieprasījums pēc sievietēm bija augsts, un precētas dāmas no pārējiem vīriešiem tika pilnīgi nošķirtas.

Ietekmīgs musulmanis papildus varēja atļauties uzturēt arī krietnu skaitu kalpoņu un konkubīņu, kas einuhu jeb kastrātu uzraudzībā mita atsevišķā mājas daļā, proti, harēmā. Dzīvodamas tik noslēgtās grupās, sievietes nodarbojās ar to, ka lūkoja cita citu pārspēt un vērpa intrigas, lai vairotu savu bērnu turpmākās izredzes. Lielu harēmu varēja uzturē tikai ļoti bagāti vīrieši, tomēr pašu sistēmu iespēju robežās pūlējās atdarināt visu sabiedrības slāņu pārstāvji. Tādas tradīcijas pamatakmens bija ieskats par sievieti kā kustamo īpašumu, tāpēc sabiedrībā iesakņojās priekšstats, ka sieviete ir zemākstāvošs radījums un ka vīrietis visu nosaka arī seksuālajā dzīvē. Sabiedrības augšslāņos valdīja iecietība pret vīriešu homoseksuālām attiecībām, tomēr arī tās parasti noteica varas princips.

Islama filozofija

Vēl jo zīmīgāks ir fakts, ka nereti abi minētie grupējumi sekmīgi pastāvēja līdzās ar vēl cita pasaules uzskata pārstāvjiem – zinātnes un filozofijas studentiem un darboņiem. Patiesībā pašmāju filozofus musulmaņi arābu valodā dēvēja par “feilasufiem”, jo viņi nodarbojās ar to, ko grieķi bija saukuši par filozofiju.

Islama filozofijas pamatā bija grieķu domas, jo sevišķi aristotelisma un jaunplatonisma strāvas pētījumi. Kad imperators Justiniāns pavēlēja slēgt filosofijas skolas Atēnās, grieķu filozofi emigrēja uz austrumiem, kur Aristoteļa un citu grieķu darbi tika tulkoti semītiskajā sīriešu valodā, un tur to kopa feilasufi, kuri ticēja saprātīgi iekārtotam Visumam un tam, ka augstākais debesu dotais aicinājums ir filosofiska attieksme pret pasauli. To, cik dziļi feilasufi pārzināja Aristoteli, apliecina fakts, ka, piemēram, viens no dižākajiem feilasufiem Avicenna, kurš dzīvoja Buhāras pilsētā islama pasaules austrumu nomalē, līdz astoņpadsmit gadu vecumam bija izlasījis gandrīz visus Aristoteļa darbus.

Avicenna un Averroess

Otrs ievērojamākais feilasufs Avicenna, kurš dzīvoja tālāk austrumos, sludināja mazāk racionālus uzskatus, kas daudzējādā ziņā bija tuvi sufiju misticismam. Visbeidzot, Spānijā darbojās Kordovas Averroess – uzticams Aristoteļa piekritējs, kurš dzīvoja dubultu dzīvi: privāti Averroess sludināja galēju racionālismu, savukārt sabiedrībā stāvēja un krita par oficiālo ticību un par pildīja valsts cenzora pienākumus. Averroess bija pēdējais īsti nozīmīgais islama filozofs – pēc viņa racionālisms vai nu Avicennas garā tika izšķīdināts sufismā, vai arī reliģiskās ortodoksijas žņaugos zaudēja iespēju eksistēt patstāvīgi. 850. līdz 1200. gadam, islama filozofija bija nesalīdzināmi augstāk attīstīta un izsmalcinātāka nekā tālaika Bizantijas vai Rietumu kristīgās pasaules doma.

Islama kultūras un sabiedrības raksturs

Ja islama civilizāciju vērtējam no mūsdienu viedokļa, vislielāko pārsteigumu sagādā fakts, ka, sākot ar Muhameda laiku un līdz pat sešpadsmitā gadsimta sākumam, islama kultūra un sabiedrība bijusi neparasti kosmopolītiska un dinamiska. Pats Muhameds bija nevis tuksneša arābs, bet gan pilsētnieks un tirgotājs ar visnotaļ progresīviem uzskatiem. Vairāku iemeslu dēļ musulmaniskā kultūra pamazām ieguva izteikti kosmopolītisku raksturu: tā bija mantojusi Bizantijas un Persijas izsmalcināto krāšņumu, atradās starptautiska mēroga tirdzniecības ceļu krustcelēs, palikdama vidutāja starp Tālajiem Austrumiem un Rietumu pasauli, un lielākajā daļā musulmanisko teritoriju plaukstošas pilsētas ar laiku guva pārsvaru pār lauksaimniecisku dzīves veidu. Pateicoties tirdzniecības nozīmei, kultūrai piemita vērā ņemama elastība izplatības ziņā. Muhameda mācība elastīgāku darīja arī pašu sabiedrību, jo Korāns sludināja visu musulmaņu vienlīdzību. Tādēļ Bagdādes galms, kā arī vēlāko sadrumstaloto musulmaņu valstu galmi labprāt atbalstīja sava laika apdāvinātākos ļaudis. Lasīt un rakstītprasme bija plaši izplatīta, un tālab talanti zudībā negāja. Ierēdņu amati lielākoties mantoti netika, un “jaunā laika cilvēkam” bija visas iespējas sasniegt karjeras virsotnes un savus talantus izkopt līdz pilnībai. Ar varu savai ticībai viņi nevienu pievērst nekāroja un pašu valstīs parasti mīļuprāt atvēlēja vietu gan jūdiem, gan kristiešiem, kurus tāpat atzina par “Grāmatas ļaudīm”, jo Bībele tika uzskatīta par Korāna priekšteci. Vispārpieņemtā iecietības gaisotne noteica to, ka pie viena no agrīnajiem kalifiem kalpoja kristīgs galvenais ministrs, Omeijādiem bija favorīts, kurš turējās pie kristīgās ticības un rakstīja dzeju arābu valodā, savukārt musulmanistiskajā Spānijā lielāko uzplaukumu kopš antīkajiem laikiem piedzīvoja jūdu kultūra, par ko visspilgtāk liecina Mozus Maimonīda (1135 – 1204) daiļrade – viņš bijis dziļi reliģiozs domātājs, rakstījis tiklab senebreju, kā arī arābu valodā un dažkārt tiek dēvēts par “otru Mozu”.

Islama zinātne, astroloģija

Pirms islama filozofijas norieta feilasufi izcilus panākumus bija sasnieguši ne tikai filozofisko prātojumu tehnikā, bet arī dabaszinātniskos pētījumos. Ar zinātni feilasufi, kā likums, nodarbojās tāpēc, ka ar Aristoteļa rakstu komentēšanu vien iztiku nodrošināt nevarēja, toties ar astrologa un ārsta praksi itin labi varēja iemantot gan mantu, gan stāvokli sabiedrībā. Mūsdienu cilvēka ausīm vārds astroloģija saistās ne tikai daudz ar zinātni, kā ar māņticību, tomēr musulmaņu pasaulē tā bija pavisam īsta “pielietojamā zinātne”, kas cieši saistīta ar precīziem zvaigžņotās debess pētījumiem. Kad astrologs bijavērīgi izpētījis un paredzējis debess ķermeņu gaitu, viņš centās iegūtās zināšanas attiecināt uz cilvēka dzīves norisēm – jo sevišķi, lai skaidrotu turīga patrona likteni. Lai debess ķermeņu kustības aprēķinus atvieglotu, daži musulmaņi pieļāva iespēju, ka Zeme griežas ap savu asi un riņķo ap Sauli, taču tāda varbūtība tika noraidīta, jo bija acīmredzamā pretrunā ar senlaiku teorijām, piemēram, ar pieņēmumu, ka planētu orbītas ir apļveidīgas. Rietumu pasauli islama astroloģija gan ietekmēja nevis minēto gaišredzīgo ierosinājumu dēļ, bet tāpēc, ka izcili attīstīta bija musulmaņu pētījumu tehnika un prasme veidot zvaigžņu kartes, kas nereti tālu pārspēja grieķu rūpīgāko veikumu.

Musulmaniskās mākslas eklektiskais stils

Musulmaņu mākslinieciskajiem centieniem raksturīgs izteikts eklektisms. Iedvesmu viņi galvenokārt smēlušies Bizantijas un Persijas mākslā, un no turienes aizgūtas daudzas islama arhitektūras strukturālās iezīmes, piemēram, kupols, kolonna un arka. Jādomā, ka no presiešiem pārņemts sarežģītais, samākslotais ornamentācijas stils, kurš dekoratīvos nolūkos izmantots praktiski visos mākslas veidos. Tiklab no Persijas, kā arī no Bizantijas nākusi tieksme formu pakļaut krāšņumam un jutekliskam krāsojumam. Nozīmīgākais islama mākslas veids bija arhitektūra; gleznotāju un tēlnieku centienus ierobežoja reliģiskas dabas aizspriedumi, kas vērsās pret cilvēka attēla radīšanu. Islama arhitektūras paraugi nebūt nebija tikai mošejas vien – jāmin arī pilis, skolas, bibliotēkas, privātās rezidences un slimnīcas. Patiesi, islama arhitektūras raksturs neapšaubāmi bija daudz laicīgāks nekā viduslaiku Eiropā. Tās būtiskākie elementi bija sīpolveida kupols, minarets, pakavveida arka un savērpta kolonna, un kā dekorācija plaši tika izmantots akmenī cirsts ornaments, baltmelns svītrveida krāsojums, mozaīka un arābu raksts. Tāpat kā bizantiešu stilā, salīdzinoši maza uzmanība tika veltīta celtnes ārpuses izskaistināšanai. Starp musulmaņu tā dēvētajām “mazajām mākslām” jāmin krāšnu uzkārstu paklāju, zīda un brokāta audumu, kā arī gobelēna aušana, lielisku ādas izstrādājumu izgatavošana, metāla priekšmetu inkrustācija, stikla emaljēšana un keramikas apgleznošana. Teju visi šie izstrādājumi tika rotāti ar sarežģītiem vītiem ģeometriskiem rakstiem, ziedu, augļu un augu ornamentētiem attēliem, arābu rakstu zīmēm un fantastisku dzīvnieku figūrām. Visumā musulmaņu mākslā par svarīgāko neapšaubāmi tika uzskatīts tīri vizuāls priekšstats. Tā kā mākslai nebija nekādas lomas reliģiskajā dzīvē, tā pamazām izvērtās arvien abstraktāka un zaudēja jebkādu pārstāvniecības funkciju, kālab islama māksla nereti šķiet daudz laicīgāka un “mūsdienīgāka” nekā jebkura cita seno laiku māksla.

Islama pasaules ieguldījums ārstniecībā

Vienlīdz ievērojami bija musulmaņu sasniegumi medicīnā. Feilasufi, nodarbodamies ar ārstniecību, bija pārņēmuši hellēnisma laikmeta medicīnas rakstos ietvertās zināšanas, tomēr ar to vien neapmierinājās. Avicenna atklāja to, ka tuberkuloze ir infekcijas slimība, aprakstīja plaušu plēves iekaisumu un dažādus nervu saslimšanas paveidus, kā arī norādīja, ka slimība var izplatīties, ja infekcija nonāk ūdenī vai augsnē. Viņa galvenais medicīniskais sacerējums “Kanons” Eiropā nezaudēja autoritāti līdz pat septiņpadsmitā gadsimta beigām. Avicennas vecākā gadagājuma laikabieds Al Razi bija viduslaiku klīniskās medicīnas dižākais speciālists. Viņš vēsturē iegājis ar to, ka atklājis atšķirību starp masalām un bakām. Vēl citi islama pasaules mediķi atklāja brūču piededzināšanas un asiņošanas apturēšanas līdzekļu nozīmi, diagnosticēja kuņģa ļaundabīgo audzēju, uzgāja pretlīdzekļus, kas izmantojami saindēšanās gadījumos, un krietni pavirzīja uz priekšu cīņu ar acu saslimšanām, turklāt apzinājās buboņu mēra infekciozo dabu, jo norādīja, ka ar to iespējams saslimt, saskaroties ar slimnieku drānām. Visbeidzot, musulmaņi visām viduslaiku tautātm tālu priekšā bija aizsteigušies slimnieku aprūpes un ārstnieciskās prakses uzraudzības ziņā. Persijas, Sīrijas un Ēģiptes lielākajās pilsētās bija izvietotas ne mazāk kā trīsdesmit četras lielas slimnīcas, kuru iekārtojums bija pārsteidzoši mūsdienīgs – pacienti ar dažādām saslimšanām uzturējās atsevišķās palātās, un ikvienā slimnīcā bija aptieka un bibliotēka. Vadošie ārsti un ķirurgi lasīja lekcijas studentiem un aspirantiem, rīkoja viņiem pārbaudījumus un izsniedza licences ārstiem, kuri vēlējās praktizēt patstāvīgi. Regulārām pārbaudēm tika pakļauti pat cilvēki, kuru īpašumā bija ārstnieciskās dēles, - tādi visbiežām bija bārddziņi.

Optika, ķīmija un matemātika

Par ievērojamiem atzīstami arī islama pasaules zinātnieku sasniegumi optikā, ķīmijā un matemātikā. Musulmaņu fiziķi lika pamatus optikai kā zinātnes nozarei un izdarīja virkni nozīmīgu atklājumu, kas saistās ar palielināmā stikla darbības principu un gaismas staru ātrumu, pārraidīšanu un laušanu. Islama ķīmija izauga no hellēnisma grieķu dibinātās alķīmijas, proti, uzskatu sistēmas, kas balstījās uz atzinumu, ka visu metālu būtība ir viena, kālab vienkāršos metālus iespējams pārvērst zeltā – ar nosacījumu, ka izdodas uziet pareizo instrumentu, filosofu akmeni. Tomēr zinātnieku centieni šajā jomā ar tik neauglīgiem meklējumiem nebūt neaprobežojās – viens otrs alķīmiķis metālu transmutācijas teoriju pat noraidīja. Musulmaņu zinātnieku izdarīto eksperimentu rezultātā tika atklātas daudzas un dažādas vielas un savienojumi, tostarp ogļskābā soda, alauns, boraks, sudraba nitrāts, salpetris, kā arī slāpekļskābe un sērskābe. Islama pasaules zinātnieki arīdzan pirmie aprakstījuši destilācijas filtrācijas un sublimācijas procesu ķīmisko dabu. Par musulmaņu matemātiķu lielāko sasniegumu uzskatāms tas, ka viņi grieķu ģeometriju apvienojuši ar indusu skaitļu zinātni. No indijas kolēģiem patapinājuši to, ko rietumnieki dēvē par “arābu cipariem”, tostarp arī nulles jēdzienu, islama matemātiķi spēja izveidot decimālajā sistēmā balstītu aritmētiku un daudz ko paveica arī algebrā. Grieķu ģeometriju piemērodami debess ķermeņu kustības likumiem, viņi manāmi veicināja sfēriskās trigonometrijas attīstību, tādējādi musulmaņu matemātiķi apkopoja un padziļināja zināšanas visās tajās matemātikas nozarēs, kuras vēlāk tālāk attīstīja kristīgie Rietumi.

Garīgā pasaule un zinātne

Rietumi musulmaņiem ir daudz pateicības parādā ne tikai saimnieciskajā dzīvē, bet arī gara un zinātnes jomā. Arī šeit kā zināma tā laika liecība saglabājušies aizgūti vārdi: algebra, cipars, nadīrs, amalgama, alķīmija, soda, almanahs un jo daudzu zvaigžņu nosaukumi, piemēram, Aldebarans un Betelgeize. Islama civilizācija grieķu filozofiju un zinātni saglabāja un tālāk kopa tad, kad Rietumos šīs zinātnes teju pilnīgi bija nogrimušas aizmirstībā. Visi no senlaikiem saglabājušies nozīmīgākie grieķu zinātniskie darbi tika tulkoti arābiski, savukārt viduslaiku Rietumos vairums no tiem no arābu valodas tika tulkoti latīniski. Viens no islama kultūras paliekošākajiem sasniegumiem ir tas, ka musulmaņi saglabāja un skaidroja Aristoteļa darbus. Rietumos interese par Aristoteli atdzima, tikai pateicoties arābu tulkojumiem, turklāt kā viņa filozofijas skaidrotāji tikai pieaicināti paši musulmaņi, vispirmām kārtām Averroess, kura prestižs bija tik augsts, ka viduslaiku Rietumu autori viņu dēvēja vienkārši par “Komentētāju”. Skaidrs ka ārkārtīgi svarīga garīgā mantojuma daļa bija arī arābu cipari – to būs spiests atzīt ikviens, kurš salīdzinājumam aplūkos romiešu skaitļu pieraksta sistēmu.

Islama civilizācijas vispārējā nozīme