Citēts no: Japāņu haiku izlase, "JĀŅTĀRPIŅA GAISMA". Rīga, Preses nams, 1997.

HAIKU

Haiku jeb trīsrinde ir japāņu kultūras neatņemama sastāvdaļa. Apbrīnojama ir haiku žanra dzīvotspēja, - sākot no 16. gadsimta, kad budistu mūks Moritake Arakida, vērojot krītam rudens lapas, iemērca otu tušā un uzrakstīja vienu no pirmajām trīsrindēm par ziedu, kas paceļas no zemes un aizplīv atpakaļ uz zaru:

Nokritis zieds
Atgriežas atpakaļ zarā.
Tas tauriņš.

No 16. gadsimta līdz pat mūsu dienām haiku žanrs tradicionāli ir saglabājis abus žanra noteikumus - 17 zilbes (5-7-5 zilbju trīsrinde) un sezonas vārdu. Sezonas vārds (kigo) norāda uz noteiktu gadalaiku, veidojot haiku jēdzienisko telpu. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā norāde uz cilvēku pasaules un dabas saistību caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu:

SOSENS

Pirmais sniegs -
Savu lūgšanu aizmirsu
Rīta saulei.

Līdz ar to gadalaiks ir galvenais haiku tēlu sistēmas komponents, iesaistot cilvēka dzīves norises, pārdzīvojumus dabas mūžīgajā riņķojumā. Kāda cilvēka dzīves šķautne tiek sasaistīta ar mūžību, nemitīgajai dabas kustībai līdz pievienojas cilvēka dvēseles izjūtas:

SITO SANKI

Mežazosis lido -
Ar kādiem saiņiem, paunām
Staigājam apkārt!

Ja sezonas vārds haiku dzejolī akcentē komisko, vispārējo plānu, tad otrais haiku tēlu sistēmas plāns ir konkrētais, priekšmetiskais. Abu plānu pretstatījums ļauj uzdzirkstīt apjausmai par savstarpējo sakarību, saistību:

TAKAHAMA KJOSI

Tālu kalnos kāds
Avotā mazgā matus -
Dievs arī to zina.

Kas veido šīs harmonija pamatu? Tas ir senķīniešu daoisma mācības un japāņu dzenbudisma filozofijas sakausējums, kas vairāk vai mazāk ietverts haiku. Viss pasaulē ir darbībā, plūsmā un mijiedarbībā. Kaut vai miljardu gadu mijiedarbība ūdenim un smiltij, zemei un kokam, kalniem un mākoņiem. Katra darbība, mijiedarbība ir saistīta ar savu Dao - iekšējo kosmisko ceļu:

TOHO

Karstumā virmo gaiss.
Palaikam no kraujas pēkšņi
Nobirst smilts.

Mēs un visa pārējā pasaule esam saistīti, jo visi esam mezgli kosmiskajā tīklā. Mēs uztveram enerģiju un noraidām. Kalni un migla, ūdens un krasts, katra vieta, lieta un cilvēks ir sastapšanās punkts, kurā tiek uztverta enerģija un pārraidīta tālāk. Lielais haiku dzejnieks Basjo šo vienību izsaka ikvienā haiku:

BASJO MUCIJO

Nokrita tauriņš -
Mirdzot no zāles paceļas
Jāņtārpiņš.

Haiku nevar būt gadījuma detaļu, lieku vārdu, jo dzejas telpa ir pārāk maza. Tā ir filozofiska dzeja. No vienas puses, haiku tēli tiek uztverti paši par sevi. Bambusa lapa, putns, migla un klints ir. Tie pastāv kā bambusa lapa, putns, migla un klints. Mūžīgajā formu un norišu mutulī viņi ir tādi ar savu mūžības pirmenerģiju. Dziļākā kontekstā haiku tēli sasaista dzejolī pat nenosauktu asociāciju plūsmu par visa esošā harmoniju. Bieži asociatīvais fons rodas nevis pašā dzejolī, bet lasītāja uztverē ārpus teksta robežām, šis asociatīvais fons ir kā upe miglā bez krastiem. Haiku dzejā ar vārdiem neizteiktā "nenoformulētā daļa" ir haiku dvēsele:

KATO SJŪSONS

Noņēmu cepuri -
Ziemas ēnu klāta
Naksnīgā debess.

OSUGA OCUDZI

Laivas dibenā
Jauns mēness sirpis -
Svētais ūdens Budam.

Haiku dzeju lasot, lasītāja uzmanība rnomentāni tiek pārslēgta no viena plāna uz otru, un tas it ka atver mums durvis uz laicīgo un aizlaicīgo visapkārt. Un mums izdodas atvērt sevi pierakstam par laicīgo un aizlaicīgā vienību, kās ļauj dziļi un patiesi izjust noskaņu, kad jūras bezgalība izzūd migla, kad ceļinieks klusi lūkojas uz rudenīgo ezeru un kalnu virsotnes tinas miglā:

ISJO KOSUGI

No sirds dziļumiem -
Cik skaisti rietumpusē
Sniega mākoņi.

Haiku attēlotais laiks ir acumirklis. Laiks gandrīz vienmēr ir saistīts tikai ar gadalaika pieminēšanu. Ja netiek pieminēts cits laika nojēgums, tad haiku ir domāts tikai pašreizējais mirklis, kas ilgst ne ilgāk kā pati trīsrinde:

ISA KOBAIASI
Zibeni vērojot,
Zibens gaisma apstaro
Seju.

Nedaudz vārdos haiku dzejnieki māk pateikt par mūsu dzīvi, kas norit "dabas mūžības rāmī", par putnu pilnajām debesim, visu esības lietu atspulgiem ūdenī, lapas čukstu, atvadoties rudenī no zara, par to, ka rudens pilnmēnesi kalna iemirdzas rasas lāses un krupīša acis.

OSUGA OCUDZI
Kad apklustam,
Rudens lietus čaboņa
Pieņemas spēkā.

Haiku ir prasība pēc neaizvietojamiem vārdiem. Šis neaizvietojamo vardu princips ir viens no galvenajiem haiku izteiksmes līdzekļiem. Priekšroka tiek dota pēc iespējas vienkāršiem vārdiem, kas precīzi, skaidri un viennozīmīgi atklāj vārda nozīmi. Haiku lietotos vārdus raksturo vienkāršība, vispārlietojamība. Haiku dzeju varētu nosaukt par "vienkāršu vārdu dzeju". Haiku sarežģītība ir nevis leksikā, jo tā ir ļoti vienkārša, bet šis leksikas saistībā ar noteiktu tēlu izvēli un asociatīvo lauku, kas veidojas starp izvēlētajiem tēliem. Šī šķietamā haiku vienkāršība nebūt nav vienkāršota uztvere vai iztēles nabadzība. Vienkāršība ir saistīta ar budisma "tukšuma filozofiju". Tas nozīmē, ka, lasot haiku, nevajag mēģināt domās kaut ko sev teikt, komentēt. Drīzāk ir jācenšas sevī apspiest visus vārdus, lai haiku tēls atdzīvotos lasītāja sirdi kā "dvēseles ainava", un "tukšā debess" pildīsies ar gaismas enerģijas mirdzumu. Tāda ir budisma "tukšuma filozofija" - atteikties no vārdu plūdiem, spriedumiem, pieņēmumiem, lai mūsu priekšā pavērtos lielais dzīves Ceļš.

RANRANS

Magone nobirst -
Pat zaļai ziedgultnei
Brīnišķa smarža.

Haiku dzejas estētiskās kategorijas lielā mērā ir mantotas no japāņu piecrindes -tankas, kas savu uzplaukumu sasniedza Heianas laikmetā (9.-12. gs.). Arī haiku ir raksturīgas izplatītas asociāciju klišejas, kas raksturīgas viduslaiku poētikai (kļavu sarkanās lapas, mežazosis, mandarīnpīles pamestā dīķī, dzeguzes balss).

NOMURA TOSIRO

Rudens kļava -
Tās sārti ugunīgais zars
Aizsedz tālumu.

Gan tankas, gan haiku izsaka Japānas skaistuma būtību, kurai ir veltīta slavena japāņu rakstnieka Kavabatas ļasunari runa, saņemot Nobela prēmiju literatūrā. Runa saucas "Japānas skaistums un es". Kavabata Jasunari raksta:
"Sniegs, mēness, ziedi, kas simbolizē skaistumu gadalaiku mijā, pēc japāņu tradīcijas ietver sevī skaistumu vispār: kalnu, upju, zāles, koku, bezgalīgo dabas parādību un cilvēka jutu skaistumu. (..)

Pavasarī ziedi,
Vasarā dzeguze,
Pilnmēness rudeni,
Ziema sniegs,
Mirdzošs un auksts.

Protams, ja vēlas, šajā Dogena* tankā par četru gadalaiku skaistumu var saskatīt tikai vispārpieņemtu, banālu četru sezonu tēlu kopā salikumu. Tā ir tanka, kaut gan varētu teikt, ka patiesībā tā nemaz nav tanka. Bet tomēr ir kāda šai tankai ļoti līdzīga, dzenbudistu priestera Rjokana (1758-1831) pirmsnāves tanka:

Pēc manis
Kas gan vēl paliks?
Pavasars ziedos,
Kalnos dzeguzes balss,
Kļavlapas rudeni.

Rjokana un Dogena tankas ir ļoti līdzīgas - it kā parasta situācija, triviāli vārdi. Taču bez svārstīšanās var teikt, ka šī, tik parastā poētiskā situācija, šie triviālie vardi, dzejnieku izraudzīti un kopā salikti, atspoguļo Japānas skaistuma būtību"**.
Cilvēka un dabas harmoniskās vienotības ideja atspoguļota budistu rnūka vientuļnieka Kenko Hosi ( 14. gs.) lirisko miniatūru krājumā "Vaļasbrīžu piezīmes". Vadošais motīvs, kas vijas cauri visam darbam un ir jūtams vai ik miniatūra, ir dabas rnūžīgums, skaistums, mainība:
"Dziļi saviļņojoša ir gadalaiku maiņa jebkurā tās izpausmē. Šķiet, ikviens teiks, ka visskaistākais ir rudens, kad atklājas lietu un parādību burvība. Tā tas tiešām arī ir. Taču vairāk miņā gulst pavasaris: putnu balsis, kas jau ir jaušami pavasarīgas, skaidrā un mierīgā saules gaisma un pirmā zaļā zāle žogmalēs. Palēnām vien pavasaris pieņemas spēkā, pār zemi nogulst migla, un drīz vien jau pilnziedā ir visi ķirši, un, lūk, lieti un vēji jau notrauc ziedlapas. Iekams pilnīgi neiestāsies lapu plaukstamais laiks, par ziediem būs vieni vienīgi uztraukumi.
Izsenis uzskata, ka mandarīnu ziedi, to smarža atsauc atmiņā senējas dienas, vecos draugus. Arī plūmju ziedu aromāts uzvēdī gan atmiņas, gan ilgas. Dziļi smeldzina keriju - spilgti dzelteno kalnu rožu burvība, glicīniju netveramā piemīlība. Kāds teicis: "Šai pa-
vasara laikā, kad tiek svinēta Budas dzimšanas diena* un Kamo svētaines**, kad jo kupli sakuplo koku vaiņagi, mūsu jūtīgums pret pasaules skaistumu un mūsu ilgas pēc tuva, mīļa cilvēka delgtin deldz." Tiešām, tā tas ir.

Un tad jau ir klāt piektais mēnesis pēc Mēness kalendāra, kad visu daiļo īrisi, kad laukos izstāda rīsa stādus, kad parkšķina dumbrcālis, - vai tiešām kāds būtu šī skaistuma neskarts? Bet sestajā mēnesī pat pie visnabadzīgākās būdiņas pavīd baltie mežvīteņu ziedi...
Vasarai beidzoties, arī naktis kļūst aukstākas, kliedzot lido mežazosis, sāk iekrāsoties lespedezu krūmu apakšējie zariņi, pļauj un žāvē rīsu, - cik daudz ir aizkustinoša, it īpaši rudenī. Neparasti dīvs ir nākamais rīts pēc taifūna, (..)
Kad es to visu tā aprakstu, tad apjaušu, ka tas jau ticis pateikts gadsimtiem pirms manis "Stāstā par princi Gendzi"*** un "Intīmajās piezīmēs"****. Bet es nevaru atkal un atkal nepieminēt dabas skaistumu un mainību.
Ja nesaka to, ko domā, tas vieš sirdī tikai putekļus. Tāpēc visu pierakstu, brīvi ļaujoties otai..."*
Cauri gadsimtiem tiek pārmantota gandrīz rituālā japāņu attieksme pret pasauli, un pilnībā tā liek pārņemta arī haiku dzejā. No tanku poētikas haiku žanrs ir aizguvis arī galvenās estētiskās kategorijas, kas piešķir trīsrindei "haiku aromātu". Šis svarīgākās kategorijas ir vabi, sabi un momo no avare.
Vabi ir japāņu estētikas kategorija, kurā uzsvērts vienkāršības, neciluma, parastības skaistums, arī vienatnes izjūta, laika plūduma jaušamās pēdas. Vabi estētikas kategorijā ir ietverta slēpta dzīves enerģija un atturīga, izsmalcināta gaume. Izsmalcinātība caur vienkāršību - tējas paviljonu tukšā telpa, kas atgādina budistu muka celli kalnos, dārza oļu sudrabainais mirdzums mēness gaismā, aukstas rudens ēnas uz ūdeņiem, pamestas laivas slapjā smiltī.

BASIO MACUO

Sagruvis templis -
Kastanis joprojām iededz
Savas sveces.

Sabi ir japāņu estētikas kategorija, kas ir saistīta ar viedu ielūkošanos Dabas ritumā, izjūtot "mūžīgo vientulību", bez jebkādas indivīda "es" akcentēšanas- lietus vienmuļībā zaļo koku "okeānā", cikādes balsi, kas čirkstina starp kailiem akmeņiem. Vienatnības noskaņā ir sabi būtība.

TANTANS MACUKI

Rudens rītausma -
No lapu ugunskura pelniem
Sienāža balss.

Momo no avare (burtiski - "lietu burvība") ir estētikas kategorija, kuras būtība ir mūžīgas maiņas skaistums, izjūtot dzīves īslaicību. Šo kategoriju tulko kā "skumjo burvību".

SADZANAMI IVAJA

Cik klusi,
Cik mierīgi smagais sniegs
Iegrimst jūrā.

Haiku dzeju dziji ir iespaidojis arī dzenbudisms. Dzenbudisms (ķīn. -čaņbudisms) ir unikāls budisma variants, kas vairāk nekā jebkura cita filozofiski reliģiska sistēma veidoja pasaules uzskata savdabību budisma reģiona zemēs. Ķīnā čaņbudismu ieviesa Indijas budisma 28. patriarhs Bodidharma 5. gs. beigās, bet Japānā dzenbudisms plašu izplatību guva 13. gs. sākumā.
Dzenbudisma pamatā ir cilvēka "īstās dabas" jeb slēpto iekšējo spēku "atmodināšana", lai apgaismības brīdī (satori) pārdzīvotu kosmiskās vienotības izjūtu. Dzenbudismu kā savdabīgu dzīves filozofiju varētu raksturot kā iekšējā garīgā spēka un intuitīvās gudrības izkopšanu sevī caur tuvināšanos Dabai, caur mēģinājumu dzīvot tās ritmā.
Viens no dzenbudisma principiem ir neticība vārdam un tekstam kā augstākās patiesības izpausmes formai, neticība loģiskajai domāšanai. Dzenbudisti uzskatīja, ka Dabas dvēselē ir kāds noslēpums, ko nevar uztvert ar racionālu un intelektuālu analīzi. Dabas lielās durvis nav atveramas ar prātu. Tikai intuīcija, kuras izkopšanu kā augstākās patiesības uztveres simbolu veicina poētiskās formulas, garīgas koncentrācijas brīdī palīdz uztvert mūžības enerģiju dabas ritumā. Pie šādām poētiskām meditācijas formulām, kā uzskatīja dzenbudisma adepti, pieder koani (jautājumi - miklas, uz kuriem nevar dot skaidru atbildi, ievērojot loģiskās domāšanas likumības), kā arī poētiski dzenbudisma teicieni (piemēram, "Lielajā plašībā neeksistē pirms un aiz. Putnu ceļi debesīs iznicina rietumus un austrumus." "Koks atklāj vēja ķermenisko spēku. Viļņi - mēness garīgo dabu.") Arī haiku varētu uzskatīt par savdabīgu poētiskās atklāsmes formulu. Dzenbudisma iespaidā haiku ir ļoti vienkārši vārdiskajā izteiksmē, it kā caurspīdīgi, bez lieka vārdu trokšņa.

GOTO JAHANS

Uz ūdenskrituma
Paradās ūdens
Un nogāžas.

Savā autobiogrāfijā Akira Kurosava, slavenais japāņu kinorežisors, ir pieminējis tieši šo haiku:
Tajā laikā (kara laika) arī es rakstīju diezgan daudz haiku dzejoļus, bet neviens no tiem nav tā vērts, lai tos tagad šeit pieminētu. Tie visi bija virspusēji un sekli. Reiz es izlasīju haiku dzejnieka sastādītajā haiku izlasē vienu haiku, kuru es visiem iesaku. Haiku dzejolis bija par ūdenskritumu:

Uz ūdenskrituma
Parādās ūdens
Un nogāžas.

Kad es pirmo reizi izlasīju šo trīsrindi, biju pārsteigts. Man tā likās kā amatiera sacerēta. Taču es jutu, kā haiku dzejoļa vientiesīgais, skaidrais vērojums un tiešā, vienkāršā izteiksme it kā iesita man pa galvu. Pēc šā haiku izlasīšanas es jutos nokaunējies, apzinoties savas virspusējās zināšanas un nekompetenci. Mana jūsma par pašsacerētajiem haiku dzejoļiem, kas bija ne vairāk kā dažādos veidos savirknēti vārdi, no
plaka pilnīgi un galīgi."*
Dzenbudisma caurstrāvotajā haiku savdabīgi ievijas japāņu mitoloģijas tēli:

IIDRA RJŪTA
Vēl pavasaris agrs -
Baltais zaķis pār Zemi
Sapnī lido.

Zaķis japāņu mitoloģija ir saistīts ar mēnesi, un tam ir dots godpilnais uzdevums uzturēt tīru un spožu mēness virsmu. Mēness zaķis ir nemirstīgais zaķis, ar spēcīgu ķermeni, vēl spēcīgāku garu. Pēc seniem priekšstatiem uz mēness aug lauru koks, un zaķis piestā no lauru koka lapām gatavo nemirstības eliksīru.
Pēc mītiskiem ticējumiem ikviens dzīvnieks, sasniedzis vairāk nekā 500 gadu vecumu, tiek apveltīts ar baltu kažoku, putns - ar baltām spalvām. Haiku ir par gluži parastu zaķi, kurš pēc ziemas guļas vēl ar baltu kažociņu, nobijies, novārdzis un noplucis, sapnī redz sevi kā varenu nemirstīgu zaķi lidojam virs Zemes.
Pēc mitoloģiskiem priekšstatiem arī lapsa ir apveltīta ar pārdabisku spēku, jo tā spēj pārvērsties par cilvēku. Arī pārdabiskas gaismas parādības saista ar lapsu burvībām.
Teiksmaini mitoloģiskais lapsas tēls ir saistīts ar sensenu ticējumu, ka tūkstoš gadu veca lapsa ir Debesu lapsa ar zelta kažoku un deviņām astēm. Šī Debesu lapsa varējusi ieskatīties visos Dabas noslēpumos, izzināt Dabas dvēseli.

BUSONS IOSA

Pavasara pievakare.
Jaunā, skaistā princese
Lapsa pārvēršas.

MUČJO UEDA

Pašķirot zāli,
Ciemā kā vēdekļu pārdevējs
Ierodas lapsa.

Ar mitoloģiju ir saistīts vēl viens haiku motīvs -"mēnesis bez dieviem" jeb oktobris. Pēc seniem ticējumiem oktobrī visi Japānas dievi pamet vietas, kur uzturas visu gadu, un sapulcējas Saules dievietes Amaterasu templī Idzumi:

ISA KOBAJASI

Ir aizgājuši Dievi...
Mājās mazgā veļu.
Šodien atkal līst.

ISA KOBAJASI

Skaļi klaigājot,
Piekūni debesīs lido -
Ceļa dodas Dievi.

Jau viduslaikos haiku dzejnieki mēdza doties ceļojumos. Lielā haiku dzejnieka Basjo skolnieki savās atmiņās rakstīja, ka Basjo reizēm pirmsausmas tumsā sēdējis uz klints, gaidot saullēktu virs mežiem. Basjo mēdza ieklausīties arī vēja balsi, reizēm tikko dzirdamā un noslēpumainā, it ka šī balss būtu pār debessjumu lēni slīdošo zvaigznāju kustība. Arī mūsdienās haiku dzejnieki dodas pa leģendāro dzejnieku takām un apciemo seno dzejnieku mājas-muzejus. Viena no haiku dzejnieku svētceļojuma vietām ir Basjo skolnieka Kjorai Mukai māja Kioto nomalē Arasijamā. Šeit 17. gadsimta beigās vairākas reizes bija iegriezies arī Basjo. Tagad dārza dzijumā stāv piemineklis visiem - pagātnes, tagadnes un nākotnes haiku dzejniekiem. Pieminekli veido viens virs otra pieci akmeņi, kas simbolizē dabas pirmelementus, pār kuriem valda dzejnieka sirds. Uz akmens, kas simbolizē debesis, ir iegravēts dzejnieka Hirasavas Ko haiku:

Pavasara lietus -
Ar haiku dzejnieku kopā
Zeme un Debess.

GUNA EGLĪTE

Busons Josa

Nogriezu peoniju.
Dvēsele kļuva vāja
Vakara krēslā.

Kluss dienasvidus -
Tālu aiz ziedošiem laukiem
Jūras nopūtas.

Rudens sākums -
Kāpēc tik pārsteigti raugās
Laimes pareģis?

Isa Kobajasi

Pateicīgs esmu!
Sniegs man uz segas
No paradīzes krīt.
Mūsu dzīve - rasa.
Bet šajā rasas lāsē
Kādi kari un strīdi!

Plūmē zvirbulēni
Atvērtiem knābjiem -
Tā viņu lūgšana.

Basjo Macuo

Nokrita tauriņš -
Mirdzot no zāles paceļas
Jāņtārpiņš

Manas acis,
Sekojot putnam virs jūras,
Ierauga salu.

Ja noskalotu
Mūsu rūpju pasauli
Rasa...

Citēts no: Žurnāls - "RĪGAS MODES BALTICUM", novembris 1999., 90 lpp.

ŽURNĀLS - "RĪGAS MODES BALTICUM"
GARDEROBE UN SKAISTUMA IZPRATNE

Veikalu piedāvājuma klāstā pārsvarā ir Japānas ražojumi, līdz ar to krāsu palete ir ļoti neitrāla, diezgan grūti atrast, piemēram, sarkanu tērpu. Savukārt dāmu veļas veikali pārsvarā ir grezni un krāsaini; būtībā veļa ir daudz krāšņāka, smalkāko un rakstaināka nekā virsējās garderobes tērpi.
Vienīgais apģērba gabals, kurā Ir ļoti daudzu un turklāt košu krasu salikumi, ir kimono. Faktiski kimono ir ikdiena - metro līdzās var sēdēt kā sieviete kostīmā, tā arī kimono. Šajā tērpā ģērbjas gan jaunas meitenes, gan vecāka gada gājuma sievietes, pat astoņdesmitgadnieces. Atšķirība vienīgi ir tā, ka jaunu dāmu kimono ir košāki, bet padzīvojušām kundzēm toņi ir mierīgāki, neitrālāki. Jāpiebilst, ka kimono uzģērbšanai nepieciešama vesela stunda rūpīga darba. Daudzām japānietēm ir ģenētiska īpatnība - uz iekšu vērstas kājas. Diskusijas par šo tēmu ir bijušas, un laikam gan šī iezīme radusies vēsturiski - kimono valkāšanas dēļ. Kā zināms, kāju augšējā daļa, velkot kimono, tiek cieši nosaitēta, bet kājās parasti velk tupelītes, tāpēc soļi tiek sperti it kā ietupstoties. Te nu ir īstais laiks paanalizēt un paklačoties par japāņu sievietes skaistuma etalonu un to, kas japāņu vīriešu izpratnē erotika vai žilbinošs šarms.
Viss vēsturiski un etnogrāfiski veidotais japāņu sievietes tēls, kas nosaka arī šodienas sievietes vērtējumu un vizuālo iespaidu, tiek pausts tieši caur kimono valkāšanas ētiku. Paši japāņi nekļūdīgi varot raksturot sievietes iekšējo pasauli, tiklīdz redz viņu ietērptu kimono. Šis apģērba gabals ietverot ēterisku un emocionālu starojumu, kuru visdrīzāk jau tiešām tikai paši japāni prot iztulkot.
Eiropas vīrieši, kas pieraduši uz ielas noskatīt sievietes auguma līnijas, invertējot krūšu lielumu un vidukļa izmērus, droši vien nespēs izprast, kur tad ir skaistums līdzīgi stabam tērptajā japānietē. Sievietes auguma erotiskā un intīmā vieta ir kakla muguras daļa, kas tiek izcelta un apbrīnota. Kimono apkakle tiek atvirzīta vairāk uz muguru U veida formā, kakla kumbrs tiek smērēts ar krēmiem un pūderēts. Savukārt krūtis un viduklis tiek ietērpts vienlaidus, profilā skatoties, taisnā līnijā, jo viduklim uzsien tā saukto obi - kaut ko līdzīgu platai jostai. Eiropieti ietērpt kimono ir pavisam spocīgi, jo mūsu formīgo sieviešu apaļumus notīt ir vēl sarežģītāk.
Japāņu folklorā un tautas teiksmās apdziedātās skaistules Ir sievietes ar mēness apaļu un baltu seju, akcentētām acīm un atsegtu kaklu- Arī šodien, lietojot ikdienas kosmētiku, sievietes vairāk izmanto dažādus make-up krēmus, acis izceļot ar sārtām ēnām. Ja tā ir lietišķa sieviete, viņai nešaubīgi būs sarkanas vai rozā lūpas. Tumšie mati un acis šādu salikumu padara kontrastējoši apburošu.

Citēts no: V. Kasis, Japāna bez retušas. Rīga, Izdevniecība "Liesma", 1978.

Trešā tikšanās

Šajā grāmatā es pastāstīšu par savu trešo tikšanos ar Japānu. Divi pirmie neilgie komandējumi uz šo zemi pārsteidza iztēli, taču pietrūka laika palūkoties atpakaļ, redzēto apcerēt. Atminos, ka toreiz neuzdrošinājos rakstīt neko vairāk par dienas vērojumiem. Pārāk viegli varēja nonākt ātrrakstīšanās varā, vēl vairāk - pastāvēja risks piejaut kļūdas un neprecizitātes parādību un ikdienas notikumu vērtējumā.
Un nu es atkal ieelpoju Tokijas gaisu, stāvēdams Hanedas starptautiskās lidostas muitas priekšā. Pag, pag - Haneda taču vēl nav Tokija. Un nav Japāna. Dīvaini? Nemaz ne! Šai valstī paradoksu netrūkst. Un tie sākas jau tepat, mūsu Tālo Austrumu kaimiņa gaisa satiksmes vārtu priekšā.
Ar saviem pasažieru, kravas, muitas un imigrācijas dienestiem un skrejceļiem Haneda iekārtojusies mākslīgi uzbērtā vietā, Tokijas līcim atkarotā teritorijā. Četrsimt hektāru zemes. Apmēram pirms divdesmit gadiem, kad Haneda jau visā pasaulē bija ieguvusi stabilu reputāciju, iesākās tiesas prāva "Nomoto pret transporta ministriju". Nomoto - tā sauc japāni, kurš paziņoja, ka zeme, ko aizņem Haneda, pieder viņam, ir tā privātīpašums.
Prāva turpinās, un nav zināms, kā tā beigsies. Vismaz Nomoto vēl aizvien uzskata, ka zeme Hanedas rajonā pieder viņam un draud ar šo zemi rīkoties pēc savas patikas. Un transporta ministrija, velti nešķiezdama laiku (laiks taču ir zelts!), aizsāka jaunas starptautiskas lidostas būvdarbus mazliet tālāk no Tokijas - Naritas pilsētas tuvumā Tibas prefektūrā. Taču arī šeit izgāja greizi. Izrādījās, ka zeme, pa kuru vajadzēja būvēt cauruļvadu degvielas pārsūknēšanai no ostas līdz angāru tvertnēm, pieder privātīpašniekiem. Ministrija nonāca strupceļā. Jaunās lidostas svinīgā atklāšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.
Šo atkāpi izdarīju ar nodomu. Zemes problēma Japānā ir viena no asākajām. Sīkāk tai
pieskaršos īpašā nodaļā. Bet nu, beidzot atstājis muitas zāli, gaiteņus ar suvenīru kioskiem un lidostas drūzmu, jau esmu ieņēmis vietu autobusā, kas ved uz Tokiju. Pazīstamie uzraksti krustojumos norāda ceļu uz galvaspilsētu.
Uz betona balstiem augšup pacelta plata maģistrāle Nr. 1. To patiesi var saukt par pirmo. Līdztekus traucas viensliedes elektriskais vilciens. Arī tas saista Tokijas centru ar lidostu. To uzbūvēja jau pirms olimpiskajām spēlēm.
Skumjš, rudenīgs plīvurs sedz Tokijas līci, dzeltenīgi toņi bikli iemetušies koku zaros, no rūpnīcu dūmeņiem vijas viļņotas lentes, ostas celtņi, celtņi, celtņi . . . Šīs zīmes, ko izlicis gadalaiks un zinātniski tehniskā progresa laikmets, automobilis savā ātrajā skrejā pamet aiz sevis. Šejienes autovadītāju devīze ir vienkārša un, es pat gribētu teikt, kategoriska: brauc, izspied no motora zirgspēkiem visu iespējamo, kamēr vien automobiļa priekšā ir brīva telpa, kamēr nav pārtrūcis estakādu šosejas pavediens, kas braukšanai ļauj pilnu vaļu. Tu esi iegādājies braukšanas biļeti, samaksājis par šo izmisīgo ātruma prieku. Tad izmanto gadījumu un lido, līksmo un turi prātā: uz katru Tokijas iedzīvotāju ir nožēlojami četrdesmit kvadrātcentimetri ielu platības...
Četrdesmit kvadrātcentimetru. Pirmais skaitlis. Šķiet, ka tieši Japānā pār katru iebraucēju
vispirms brāžas skaitļu lavīna. Šeit augstu vērtē un tur godā statistiku. Aplēses un aprēķini pārpārēm piepilda laikrakstu un žurnālu lappuses, reklāmas izdevumus un tūrisma prospektus. Vieni skaitļi iebraucēju ārzemnieku morāli nogalē, otri - liek domāt, trešie - izraisa cieņu. No šiem skaitļiem rodas pirmais iespaids par Japānu, tie ir it kā izejas punkts, lai sāktu iepazīšanos ar šo daudzveidīgo zemi.
Jums iedveš: pasaules kapitālisma sistēmā Japāna pēc nacionālā kopprodukta apsteigusi Angliju, Franciju, VFR un ieņēmusi otro vietu aiz ASV . . . Taču Japāna sastingusi kaut kur divpadsmitajā vietā mūsu planētas valstu sarakstā pēc iedzīvotāju dzīves limeņa. Jums saka: ārējās tirdzniecības jomā Japāna ieņem trešo vietu kapitālistisko valstu tirgū . . . Taču ne Tokijā, ne Nagojā, ne Osakā, piemēram, neatrast neko dārgāku par malku tīra gaisa. Tie paši rūpniecības uzņēmumi, kas uz eksporta konveijera izgāž automašīnas, radiouztvērējus, tankkuģus, televizorus, ar saviem rūpniecības atkritumiem sagādājuši valstij vienu no pirmajām vietām pasaulē gaisa un
ūdens piesārņošanas ziņā.
Ārējās tirdzniecības un rūpniecības ministrija jums ar lepnumu atgādina: Japānas investīcijas jaunattīstības zemju ekonomikā 1972. gadā sasniedza 2140,5 miljonus dolāru. Šis skaitlis par 1ņ,4 procentiem pārsniedz iepriekšējā gada rādītāju. Taču kādēļ gan Malaizijas bijušais premjerministrs Abduls Rahmans japāņu korespondentiem Tokijā reiz izteicās, ka Japānas valdošajām aprindām piemīt tendence ar vienu roku dot, bet ar otru - ņemt atpakaļ divreiz vairāk?!
. . Strauji garām paslīd un aizmugurē paliek rieksta čaulai līdzīgi pelēki un pazemi priekšpilsētas māju divslīpju un četrslīpju jumti. Jo tuvāk centram, jo mašīnas ātrums samazinās, bet aug augumā pilsētas ēkas. Šajā gigantiskajā koka, akmens, betona, stikla, tērauda un alumīnija katlā izmitināti 12 miljoni cilvēku. Pieskaitiet vēl piecus miljonus to japāņu, kas ar vilcieniem, automašīnām, autobusiem ik rītu burtiski ieurbjas galvaspilsētas ķermenī gan dienesta, gan personiskajās darīšanās, un jūs iegūsit zināmu priekšstatu par mūsdienu Tokiju. Kūsājošu Tokiju.
Šī neticami lielā sablīvētība nav pirmcēlonis, bet drīzāk gan pilsētas vēsturiskās attīstības sekas. Pagājis tikai nedaudz vairāk kā simts gadu, kopš uz šejieni pārcēlās imperatora galms. Un šis fakts kļuva par noteicošo momentu, lai provinciālā pilsētiņa Edo pils tuvumā pārvērstos par galvaspilsētu. Bet vai gan Meidzi laikmetā kāds varēja iedomāties to azartisko rūpnieciskās attīstības tempu, kāds valda šodien, lai apsteigtu lielākās valstis gan vienpus, gan otrpus okeānam?!
Jau pirms kara Tokijā savas galvenās mītnes iekārtoja vadošie monopoli - «Micui»,«Micubisi», «Ito» . . . Mūsdienu Japānas galvaspilsētas veidols nav iedomājams bez seno«klasisko» un relatīvi jauno sabiedrību «Macusita», «Furukava», «Hitači», «Sony» un daudzu citu reklāmas. Statistika apliecina, ka valstī ir apmēram divi simti gigantisku monopolistisku uzņēmumu. Tieši tur tiek ražots vairāk nekā piecdesmit procentu Japānas produkcijas, ko okeānu laineri pārvadā uz ASV un Rietumeiropas tirgiem, Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīm.
Raugos finansu un rūpniecisko sabiedrību reklāmas hieroglifos, kas paceļas pār rudenīgu noskaņu pārņemtās galvaspilsētas jumtiem. Pēdējo pārdesmit gadu laikā man nācies dažādās valstīs it bieži sastapties ar japāņu monopolu «vizītkartēm». Beirutā, piemēram, sabiedrība «Tojota» centās pārsniegt reklāmas biznesa rekordu, paceļot Kanona laukumā spilgti sarkanu savas firmas vieglo automobili virs divpadsmitstāvu ēkas jumta. Singapūrā es neviļus kļuvu par liecinieku pompozai ceremonijai, kas notika sakarā ar to, ka koncerns "Isikavadzima-Harima" bija Džurongā pabeidzis kuģu remonta doka būvniecību. Bahreinā valdības ierēdņi man stāstīja, ka kāda japāņu firma apņēmusies uzskalot mākslīgu sēkli, lai Persijas līcī izvietotās salu valsts galvaspilsēta varētu paplašināt savas robežas - japāņiem šai ziņā uzkrāta solīda pieredze (atcerieties Hanedas lidostu!). Kuveitā Hafdži pilsētas tuvumā man bija iespēja apmeklēt japāņu naftas sabiedrību ar pavisam nejapānisku nosaukumu «Arabian Oil Company» . . .
Viens otrs filozofējošs estēts cenšas savā gaumē apdzejot dažas mūsdienu japāņa rakstura īpašības. Nereti mēdz stāstīt šādu notikumu: reiz kravas mašīna sadragājusi driskās ielas tirgoņa ratiņus. Apkārtējais pūlis pamiris: cilvēks vienā acumirklī bija zaudējis visu savu mantību. Taču tirgonis nav nedz pacēlis balsi pret trakuli šoferi, nedz arī lējis asaras, bet sācis smieties. Viņa smiekli pamazām pielipuši arī dīkdienīgajam pūlim. Eiropā šādu cilvēku labākajā gadījumā nosauktu par dīvaini. Taču Japānā tāda rīcība uzskatāma gana drīz vai par normu. Izskaidrojums: cilvēkam nav tiesību ar savu uzvedību (asaras, lamas) sagādāt neveiklu situāciju citiem, viņš nedrīkst «zaudēt savu seju». Tad jau labāk zaudēt dzīvību. Tieši tā arī beidzas dīvainais stāsts pat tirgoni. Pārgājis mājās, viņš izdarījis pašnāvību. Varbūt šajā stāstā ir arī sava daļa patiesības . . .
«Zaudēt ,savu seju». Reiz Taizemē, ostā, sastapu kādu japāni, ne vairs jaunekli. Mani interesēja, ko šis cilvēks dara tik tālu no savas dzimtenes, un noskaidroju sekojošo. Viņš ir kādas japāņu transporta firmas pārstāvis. Viņa pienākumu loks nav plašs - rūpīgi jāapskata tara, kurā firma piegādā Taizemei preces, un regulāri jāpaziņo pārbaudes rezultāti. Ja kaste ieplīsusi, viņš telegrafē, no kuras puses. Ja sarūsējusi stīpa, tad telegrafē, cik dienas konteiners atradies ceļā. Un tamlīdzīgi.
Japāņu strādnieka vidējā izpeļņa ir 70-90 tūkstoš jenu mēnesī. Mans paziņa - firmas pārstāvis saņēma daudz vairāk. Un te nu termins «zaudēt savu seju» tiek izskaidrots un skan tieši tā, kā tam pienākas skanēt. Firma negrib «zaudēt savu seju», zaudēt klientus un tātad pejņu. Kapitāls apgāž estetizējošos spriedelētājus. Šķiet, ka mūsdienu japānim vispirmām kārtām piemīt saprātīgs racionālisms, disciplīna un dziļa lietišķība. Bez šim īpašībām nebūtu pašreizējās rūpnieciski augstu attīstītās Japānas.
Palūkosimies uz Japānu no galvaspilsētā ievērojamā debesskrāpja - viesnīcas «Keyo Plaza Hofel» 47. stāva.
Pilsētu pārņēmis celtniecības drudzis. Steidzas firmas, steidzas arhitekti, steidzas armatūras licēji, steidzas apmetēji. Augstbūvēm pilsētā starta signālu deva 1963. gadā. Kādreiz te bija aizliegts celt mājas augstākas par trīsdesmit metriem - šo līmeni noteica biežās zemestrīces. Japāņu speciālisti izstrādāja seismonoturīgas un elastīgas arhitektūras shēmu un drosmīgi ķērās pie darba. Tokijas namu stāvi sāka .strauji tiekties pret debesīm.
Pilsētbūvniecības problēma satrauc daudzus japāņus. Šim tematam veltītas grāmatas un raksti, notiek ieinteresēto personu apspriedes, dzimst pārdroši plāni un projekti, rodas modernistiskas teorijas. Kendzo Tange, kurš ir daudzu Japānā uzceltu monumentālu būvju, arī Tokijas olimpisko spēju kompleksa autors, pirms vairākiem gadiem savā neparasti spilgtajā iztēlē zīmēja 1984. gada Tokiju. Viņa ideja - galvaspilsētas centrtieces struktūru pārveidot lineārā struktūrā. Ir izstrādāti arī citi perspektīvi priekšlikumi. Protams, kā uzskata paši japāņi, vienas otras skices utopiskums ir acīm redzams. Bez arhitekta un inženiera risinājumiem jāņem vērā sabiedrības sociālās struktūras raksturs, privātkapitālistiskais faktors, kas pastāvīgi diktē jaunas cenas tai pašai
zemei. Un gruntsgabalu cenas Tokijā ar katru gadu pieaug straujāk nekā tiek uzbūvētas pašas augstceltnes. Sastādot pilsētu attīstības plānu, ekonomisti gruntsgabalu iegādei spiesti paredzēt 50 līdz 80 procentus no visa kopējā budžeta. Un tomēr prieks redzēt, ka cilvēki domā, skatās uz priekšu, cenšas visracionālāk izmantot zinātnes un tehnikas sasniegumus atbilstoši konkrētajiem apstākļiem.
Iebraucēju Tokijā pārsteidz apakšzemes daudzstāvu autostāvvietas. Taču automobiļu «apakšzeme» jau ir vakardiena. Ir uzbūvēta arī piecstāvu apakšzemes dzelzceļa stacija ar kombinētām funkcijām: tā ir galapunkts tālsatiksmes maģistrālēm un piepilsētas elektriskajiem vilcieniem. Stacijas ēka ir iespaidīga - 735 metru garumā un vairāk nekā 40 platumā.
Līdzīgas celtnes pazemē iedzen tā pati iedzīvotāju neiedomājami lielā sablīvētība un ar to saistītās problēmas, tie paši Tokijas kvartālu labirinti, kuros grūti izmainīties divām pretim- braucošām mašīnām, tie paši skopie četrdesmit kvadrātcentimetri ielas platības uz katru galvaspilsētas iedzīvotāju. Minētie faktori plus Japānas dzīves ritma vispārējā dinamika like inženieru domai risināt problēmas, kā palielināt transporta kustības ātrumu, vispirmām kārtām uz dzelzceļa. Minēšu piemēru: pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem, 1812. gada 14. oktobrī, gausi pukšķēdams, no Tokijas Jokohamā pienāca pirmais vilcienu sastāvs. Tokijas dzelzceļa transporta muzejā es tiku redzējis šo lokomotīves senci.
Šodienas Japānā diezin vai kāds laidīs garām iespēju pavizināties ar superekspresi
"Hikario". Tā ātrums pārsniedz divsimt kilometru stundā. Taču arī tā nav robeža. Ir aprēķināts, ka trīsdesmit gadu laikā (1936-1967) pasažieru pārvadājumi Japānā palielinājušies 5,9 reizes - no 4,2 tūkstošiem līdz 24,7 tūkstošiem cilvēku diennaktī uz katru ceļa kilometru. Vai ir iespējams no šī apburtā loka izkļūt? Izrādās - ir. Asu pārdzīvojumu cienītājus gaida pārsteigums (1980. gadā). Japānā beigušies vilciena sastāva modeļa izmēģinājumi, ātrumu attīstot līdz 500 kilometriem stundā !
Zinātniski tehniskās revolūcijas augstais vilnis, kas bango pār Japānu, ir cieši saistīts ar demokrātisko spēku kustības pieaugumu valstī, ar šo spēku aizvien lielāku ietekmi uz visu japāņu tautas dzīvesveidu.
Japānas demokrātiskie spēki uzstājas pret tā saukto japāņu un amerikāņu «drošības līgumu», tie pieprasa izbeigt amerikāņu atomzemūdeņu ierašanos Japānas ostās. Cilvēki nav aizmirsuši 1945. gada augusta Hirosimu. Japānas progresīvie spēki uzskata, ka Padomju Savienības iniciatīva ņar kolektīvās drošības sistēmas izveidošanu Azijā reāli dod iespēju šajā reģionā izveidot stabila miera, sadarbības un labu kaimiņu attiecību atmosfēru.
*
Trešā tikšanās ar Japānu, kas ilga ne tikai nedēļu, ne tikai mēnesi un pat ne tikai gadu, ļāva man zināmā mērā ielūkoties japāņu tautas dzīvē, iepazīties ar mūsu valsts labiem draugiem, novērtēt aizvien pieaugošos sakarus ekonomikā, kultūrā, zinātnē un tehnikā. Nācās saskarties arī ar negatīvām izpausmēm dažādās Japānas dzīves jomās.
Šajās piezīmēs neņemos sniegt izsmejošu politiski ekonomisko analīzi par to, kāda bija Japāna septiņdesmito gadu pirmajā pusē. Esmu tikai centies sniegt šīs zemes portretu bez retušas un izpušķojumiem.

Teātra "Mingei" rampas gaisma

Šai savrupnamā gaisma nenodziest līdz vēlai naktij. Te mīt mūzu kalpi. Divi simti mākslinieku, kas pašaizliedzīgi mīl teātri un skatuvei atdod visu sevi bez atlikuma. Drāmas teātris «Mingei». Šis vārds melniem, izteiksmīgiem hieroglifiem raugās pretī uz efejām apaugušās mājas ķieģeļu sienas Tokijas pilsētas Aojamas rajonā. Šeit ir mēģinājumu zāles, bibliotēka, plaša viesistaba, aktieru ģērbtuves.
Nelielu bruģētu pagalmu ieskauj papeles, priedes, košumkrūmi. Ja no ielas lūkojas uz oriģinālo namu ar vieglajām kolonnām, padziļināto nišas veida ieeju un neuzbāzīgajiem balkoniņiem, rodas iespaids, ka atrodies teātrī. Pagalmiņš - tā ir skatuve, bet savrupmāja ar vītņu kāpnēm, kas gar ārsienu uzvijas līdz pašai pažobelei, ir kādas brīnumlabi pazīstamas izrādes dekorācija. Šķiet, ka tūlīt pat iedegsies rampas ugunis, parādīsies aktieri, ieskanēsies mūzika un sāksies pirmais cēliens. Šo iespaidu vēl pastiprina gaumīgās afišas. Pie nama ieejas trīs krāsās uzraksts: «Ēna».Autors - dramaturgs Švarcs. Režisors - teātra «Mingei» mākslinieciskais vadītājs Dzjūkiči Uno.
Jautājums par to, lai mūsu teātrim būtu pašam sava pajumte, ir būtisks, - tā sākās mana saruna ar slaveno japāņu režisoru Dzjūkiči Uno. - Tokijā nevienam aktierim, izņemot tipiski nacionālo teātri «Kabuki» un vēl vienu otru veco kolektīvu, nav pastāvīgas dzīvesvietas. Aktiera dzīve - tas ir teātris. Teātris - tās ir mājas. Dzimtās mājas. Un vai gan var būt dzīve bez mājām?
Sakiet, lūdzu, - kā jūs pats sākāt savu dzīvi?
- Domāju, ka tā maz atšķiras no simtiem citu cilvēku dzīves. Sapņoju kļūt par jūrnieku, tāpat kā daudzi mani vienaudži no Fukusimas prefektūras. Kuģot pa jūrām un okeāniem, iepazīt svešas zemes. Taču, kā redzat, viss iznācis citādi. Man jau pāri sešdesmitiem. Gadi . . .-
Kad tad jūs piestājāt «teātra ostā»?
-Laikam gan tajā pašā laikā, kad pa īstam iemācījos lasīt grāmatas. Pēkšņi mani trakoti sāka pievilkt literatūra. Kampu visu pēc kārtas. Grāmatas, burtiski, apriju un jutu, ka nemitīgi ciešu garīgu badu. Reiz nejauši nokļuvu teātrī. Piebildīšu, ka divdesmito gadu beigās Japānā bija nodibināta proletāriskās kultūras darbinieku biedrību apvienība. Vairāki teātru kolektīvi kļuva par apvienības locekļiem un savā daiļradē vadījās pēc tās pasludinātās proletāriskā reālisma metodes. Tolaik mēs daudzus teātrus tā arī dēvējām - par proletāriskiem teātriem. Mana pievienošanās teātra mākslai sākās tieši šādā proletāriskā teātrī. Un tolaik man bija, ja atmiņa nevij, gadu deviņpadsmit.
-Kā sauca teātri, kurā jūs nospēlējāt savu pirmo lomu?-
-Varu pateikt kā to sauca, - par kreiso teātri. Tas darbojās Tokijā un to uzskatīja par vadošo starp proletāriskajiem teātru kolektīviem. Taču, kas attiecas uz manu pirmo lomu, tad te viss ir daudz sarežģītāk. Trupā mani pieņēma par statistu. Toreiz iestudēja lugu "Ačgārni apgrieztās sliedes" - par metropolitēna būvstrādnieku streiku. Tā bija mana debija, ja šo vārdu var attiecināt uz statistu, kas no skatuves mākslas sajēdz tik, cik pats pratis apgūt.
-Vai pirmo reizi izejot uz skatuves jūs nemulsināja profesionālās sagatavotības trūkums?
- Zināt, tais laikos japāņu teātrī strādāja daudzi autodidakti. Bieži vien izrādēs piedalījās parasti strādnieki, cilvēki, kas labi pazina dzīvi un ar savu neviltoto spēli prata līdz skatītājiem aizvadīt dzīves patiesību. Tāpēc skatītājs viņiem ticēja, reizēm pat vairāk, nekā cienījamiem profesionāļiem. Taču es ar to negribu teikt, ka nav vajadzības apgūt aktiera meistarību. Īsts teātris var no pašdarbības smelties talantus, taču šo talantu uzdevums ir pacelties augstāk, augt un pilnveidoties uz bāzes, ko dod dramaturģijas un skatuves likumu zināšana.
- Tāpēc es toreiz nospriedu tā: ja gribi savu dzīvi saistīt ar teātri, tad mācies. Taču skatuvi pamest vairs nespēju. Nācās apvienot skatuves dēļus ar mācībām. Iestājos privātajā universitātē "Ņipon", mākslas fakultātē. Tai bija plašs profils. Studējām teātra vēsturi, nodarbojāmies ar kino, glezniecību, skulptūru un pat fotogrāfiju. Visas šis disciplīnas ļoti noderīgas nākamajiem režisoriem. Bet es toreiz tīkoju kļūt par aktieri. Tāpēc daudz ko vajadzēja piemācīties klāt pašam. Paralēli studenta auditorijai saspringti strādāju teātrī. Man sāka iedalīt lomas. Ar lielu gandarījumu spēlēju Gorkija .lugā "Dibenā".
-Kāds dramaturģijas žanrs jums personiski ir tuvāks?- Sarežģītas cilvēku likteņu un attiecību peripetijas, šķautņainu raksturu savstarpējās cīņas uzliesmojumi, - šādas tēmas uz mūsu skatītāju iedarbojas spēcīgāk. Varbūt tāpēc arī mani vairāk saista drāma, kaut gan man nav svešas arī komēdijas.
- Vai jums savā personiskajā dzīvē arī nācies pārdzīvot dramatiskas situācijas?
- Jā. Tas notika 1940. gada augustā. Varasiestādes tolaik pasāka izsekot tos aktierus, kuri strādāja progresīvajos teātros. Izrādījās, ka vajāto vidū biju arī es. Valdība toreiz nolēma «bīstamos» teātrus stingri kontrolēt un līdz ar to liegt skatītājam lugas ar patiesīgu, reālistisku saturu. Daudzus aktierus un režisorus ieslodzīja cietumā. Arī mani arestēja. 'Taču progresa pretinieki faktiski neko nepanāca. Pēc kara kopīgi ar saviem kolēģiem es izveidoju teātri «Minsjū Geidzjucu Gekidzjo».
Kopš 1950. g. teātrim dots nosaukums «Mingei».
- Kā aizsākās jūsu režisora darbība.
- 1959. gadā no dzīves pēkšņi aizgāja mūsu teātra lieliskais režisors S. Okakura. Man vajadzēja viņu aizvietot un turpināt aizsāktās mūsdienu japāņu autora Hota lugas «Liktenis» iestudēšanu. Bet 1960. gadā manās rokās nonāca Arbuzova luga «Irkutskas stāsts». Luga mani saviļņoja. Vairākkārt to pārlasīju un apsvēru, kādas iespējas būtu šo lugu iestudēt mūsu teātrī. Gribu piebilst, ka citos teātros jau spēlēja mūsdienu padomju dramaturgu lugas - Simonova «Krievu ļaudis»; Korneičuka «Platons Krečets» un citas. Taču mums - aktieriem, režisoriem un teātra kritiķiem šķita ,ka šajās izrādēs kaut kā pietrūkst. Tāpēc, pirms izlemt, ko darīt, gribējās izsvērt visus par un pret. Ja runā par japāņu skatītāju, tad viņu jau sen saista padomju autoru darbi. Tāpēc par vienu varēja nešaubīties - ja izveidos labu un pārliecinošu izrādi, tad «Irkutskas stāsts» skanēs pievilcīgi un skatītāji izrādi iemīļos.
-Kritiķi stāsta, ka šis jūsu uzvedums esot guvis grandiozus panākumus. Vai tas tiesa?
- Šķiet, ka vispirms nākas atzinīgi novērtēt «Irkutskas stāsta» dramaturģisko materiālu un, otrkārt, aktieru spēli. Ja runā par režisūru, tad atzīšos, ka strādāju ar aizrautību. Taču, atkārtoju, skatītāju pateicību viens pats nevaru pieņemt. Ir svarīgi atzīmēt, ka Arbuzova «Irkutskas stāsts» pavēris mums jaunus horizontus padomju lugu iestudēšanai gan uz mūsu teātra skatuves, gan citos kolektīvos. Šī luga mums bija kā otrā elpa. Par to tolaik daudz rakstīja gan teātra zinātnieki, gan kritiķi. Es personiski mīlu Arbuzovu, viņa dramaturģiju.1964. gadā mēs uzvedām arī viņa lugu «Zaudētais dēls».
- Kādas padomju lugas vēl jūs esat iestudējis?
- Panākumus, lielus panākumus guva Šolohova «Plēsums». Sākumā mazliet šaubījos, vai kolektivizācijas tēmu japāņu skatītājs sapratīs. Mūsdienu Japānai gauži tāls gan notikumu laiks, gan to būtība. Taču bažas bija veltīgas. Skatītāji iemīlēja ir Nagujnovu, ir Ščukaru. Jāatzīstas gan, ka izrādes noformējumā mēs šo to aizguvām no «Plēsuma» iestudējuma Ļeņingradas M. Gorkija Akadēmiskajā Lielajā drāmas teātrī.
Jauns posms uz mūsu teātra skatuves sākās ar M. Šatrova lugas «Sestais jūlijs» uzvedumu. To iestudējām sakarā ar V. I. Ļeņina simto dzimšanas dienu. Ļoti veiksmīgi Ļeņina lomu tēloja talantīgais aktieris Osamu Takidzava. Mani- ar viņu saista ilgi kopīga darba gadi. Mūs abus reizē arestēja, un mēs abi veidojām savu pašreizējo teātri. "Sestā jūlija" izrādē Takidzava pārspēja pats sevi. Kad dzima Ļeņina tēls, aizmirsām laiku un strādājām ar milzīgu degsmi un radošu pacilātību. Un par savām pūlēm tikām gandarīti.
- Kas jūs kā režisoru padomju dramaturģijā saista visvairāk?-
- Gan mani, gan skatītāju jūsu dramaturģijā pirmām kārtām saista sociālistiskā reālisma patiesība. Varētu teikt - mākslā atspoguļots sociālisms, Vai gan nav skaisti novadīt līdz masām sociālisma idejas, atveidojot lugā parādīto ikdienas dzīvi? Šīs idejas mēs smeļamies Šolohova, Šatrova, Arbuzova un citu autoru darbos. Patlaban es beidzu iestudēt lugu "Ēna" un jau gatavojos darbam pie Ostrovska «Kā rūdījās tērauds» izrādes. Šo darbu uzskatu par ļoti nozīmīgu. Skatītāji to iemīlēs.
- Jūs daudz spēlējat televīzijas izrādēs. Vai esat televīzijas cienītājs?
- Uz šo jautājumu nevar tik vienkārši atbildēt. Vispirms, ir televīzija un ir televīzijas teātris. Šie jēdzieni nav identiski. Es tiešām spēlēju televīzijā. Un konkrēti - daudzsēriju uzvedumā "Mūsu Ginza". Lugas autors Onoda ir liels televīzijas teātra speciālists. Viņš raksta vieglas sadzīves komēdijas, kas skatītājiem patīk. Kas mani televīzijā saista? Pirmām kārtām var teikt, tās izglītojošais raksturs. Kad aizbrauc uz viesizrādēm tālā nostūri, kur nekad nav bijis (un diezin vai tik drīz būs) savs teātris, un redzi tūkstošiem televīzijas antenu, tad dziļi priecājies par cilvēkiem. Ar televīzijas palīdzību viņi bauda kultūru, mākslu. Taču mūsu televīzijai ir vēl otra - negatīvā puse. Tiek demonstrētas arī tīri komerciālas filmas un izrādes, kas ataino slepkavības, vaidarbību, asinsizliešanu un gangsterismu. Diemžēl pašreizējos apstākļos no šī jaunuma grūti atbrīvoties. Kā jūs saprotat, es spēlēju tikai tādās televīzijas izrādēs, kas cilvēkus garīgi pacilā, nevis sviež bezcerības un tumsonības bezdibenī.
- Kā mūsdienu Japānā atalgots aktieru darbs?
- Arī tas ir sarežģīts jautājums. Mūsu prese jau rakstīja, ka, piemēram, «Kabuki» teātrī daudzi aktieri ar grūtībām savelk kopā galus. Lielākajai daļai aktieru pastāvīgi jāmeklē papildu ienākumi, jo ar algu iztikt nav viegli. Tāpēc televīzija un kino ir aktieru ģimenes budžeta papildavots. Ja teātra administrācijai izdodas vienoties ar kinostudiju vai televīzijas sabiedrību un tādējādi televīzijas izrādē vai filmā nodarbināt savus profesionālos aktierus, tad pelna ne vien aktieris personiski, bet ienākumi ieplūst arī teātra kopējā kasē.
- Esmu dzirdējis, ka pie jūsu teātra izveidota kinostudija.- Pilnīgi pareizi. Ar "Mingei" kolektīva spēkiem kopš 1951. gada esam izlaiduši 70 mākslas un televīzijas filmas. Lielākos panākumus guva tādas filmas kā "Pirms ausmas" un «Hirosimas bērni".
- Kā jūs vērtējat teātra «Mingei» radošos sakarus ar padomju teātriem?
- Mēs ar vislielāko prieku tos paplašinātu. Diemžēl Japānā nav tādas organizācijas, kā pie jums Vissavienībās teātra biedrība, kurai ir iespējas organizēt tikšanos ar ārzemju aktieriem, režisoriem un māksliniekiem. Mums nav īsta radoša centra, un tas negatīvi ietekmē mūsu darbu. Mēs sapņojam arī par to, lai uz savstarpējas apmaiņas principiem mūsu labākie studenti varētu pilnveidoties padomju teātra augstskolās. Tas daudz palīdzētu mūsu valsts jaunā virziena teātriem un tos bagātinātu. Gribu ticēt, ka Japānas un PSRS vispārējo attiecību uzlabošanās pozitīvi ietekmēs arī mūsu kontaktu nostiprināšanu. Būdams padomju teātra cienītājs, kas pats apmeklējis jūsu brīnišķo zemi, ticu demokrātiskā teātra uzvarai Japānā un mūsu aizvien ciešākai radošai sadarbībai. Lai šī sadarbība kļūst par mūsu tautu mākslas virzošo spēku!
Dzjūkiči Uno domīgi šķirsta no Maskavas saņemto Arbuzova jaunākās lugas eksemplāru. Vēroju mākslinieka gudros, mierīgos vaibstus, mazliet piemiegtās acis, un man ir tāda sajūta, ka viņš domās jau veido jauno izrādi. Viesistabā gandrīz nedzirdamiem soļiem ienāk kāda meitene. Viņa dziļi paklanās un režisoru uzrunā ar ierasto, taču māksliniekam Uno aizvien saviļņojošo frāzi: «Lugā «Ēna» nodarbinātie aktieri izrādei sagatavojušies. Viņi gaida jūs, Uno-san.»

Citēts no: V. Ovčiņņikovs, Sakuras zars. Rīga,"Avots", 1980.

SEŠI TATAMI

Aptvert tradicionālās japāņu mājas priekšrocības, iedziļināties to būtībā - vislabāk tas 'izdodas rjokanā. Ne tikai tādēļ, ka diezin vai kāds jūs uzaicinās palikt pie sevis pa nakti, bet arī tāpēc, ka lielākajai daļai japāņu šāds ideāls mājoklis ir vairāk sapnis nekā reālā īstenība.
Japāņu mājas īpatnības nosaka ne tikai zemestrīces draudi, mitrais klimats un tautas mākslinieciskās noslieces.. Grīdas savdabīgais uzdevums - vienlaikus tā kalpo par gultu un aizvieto pārējās mēbeles, - tāpat arī atbīdāmās sienas logu un durvju vietā, - tas viss raksturo cenšanos izvairīties no saspiestības.
Japāņu istaba ir tukša tieši tāpēc, ka ar saviem ierobežotajiem izmēriem (visbiežāk seši tatami, tas ir, apmēram desmit kvadrātmetri) tā vienlaikus ģimenei kalpo par guļamistabu, ēdamistabu un kādam nolūkam vien vajag. Vienīgais priekšmets, ko liek uz tatami , ir zems galdiņš, un to pašu pēc vakariņām pieslien pie sienas, no sienas skapja izņem matračus, salocītas segas, un visa istabas grīda kļūst par gultu attiecīgajām skaitam cilvēku.
Domāju, ka paraža dzīvot uz tatami iesakņojusies pirmām kārtām kā oriģināla metode ekonomēt platību.
Vai gan sešu tatami liela istaba spēj izskatīties kā mākslinieciskas gaumes iemiesojums, ja tajā dzīvo vesela ģimene?! Mazuļiem, kas rāpo pa grīdu, piemīt paradums ar pirkstiem izbakstīt rīsa papīru, ar ko aplīmēti sjodzi, apgāzt ēdiena bļodas, no kā uz tatami paliek nenomazgājami traipi.
Neraugoties uz japāņu atjautību ekonomijas jomā, šāds mājoklis nenovēršami izskatās pielūžņots, šaurs un pat netīrs. Students, kurš parasti īrē trīs tatami istabu, sēž tur kā akā, kurai sienas veido grāmatu grēdas.
Kas attiecas uz tuvību ar dabu, tad tā liek sevi manīt vienīgi ar caurvēju, kas pūš pa visām šķirbām. Kad pilsētnieks atbīda sjodzi, viņš visbiežāk savā priekšā redz nevis dārzu, bet gan izstieptas rokas attālumā kaimiņu mājas sienu vai izžautas veļas virtenes.
Dzīvoklis japāņu sadzīvē patlaban ir vissāpīgākā problēma. «Vidusmēra japānis ar elektrotehniku ir apgādāts labāk nekā ar apģērbu; ar apģērbu labāk nekā ar ēdienu; ar ēdienu labāk nekā ar dzīvokli» - šī populārā frāze precīzi izsaka pēckara gados izveidojušos disproporciju būtību.
Ārzemnieka skatījumā, it īpaši krievu cilvēka uztverē, japāņi savā ģimenes budžetā pārliecīgu uzmanību pievērš apģērbam, apbrīnojami vienaldzīgi palikdami pret dienišķo uzturu. Protams, šeit izpaužas valstī izveidojusies cenu attiecība. Sintētiskā šķiedra un citi aizvietotāji devuši iespēju padarīt lētas un tāpēc pieejamas plaša patēriņa preces: apģērbu un apavus. Tai pašā laikā pārtikas produkti, it īpaši tie, kas neietilpst tradicionālajā racionā, paliek nesamērīgi dārgi. (Gaļas kilograms un kurpju pāris maksā apmēram vienādi.)
Taču japāņiem piemītošā attieksme pret dienišķo uzturu kā pret kaut ko otršķirīgu ievērojamā mērā iesniedzas gadsimtu dzīlēs. Cilvēka apģērbs senajā Japānā kalpoja par sabiedriskā stāvokļa simbolu, bet neizvēlība ēdiena ziņā tika kultivēta kā tikums. Feodālā morāle piespieda ģimeni vairāk rūpēties par to, kādā izskatā parādīties uz ielas, nekā domāt par to, ko likt galdā.
Nekas nerada tik izpušķotu priekšstatu par japāņu vispārējo dzīves līmeni kā pūļa ārējais izskats. Ļaudis, kas rītos veselām straumēm atstāj metro un elektrisko vilcienu, ir labi ģērbušies, vismaz ne sliktāk kā jebkurā Eiropas valsts galvaspilsētā.
Vajag sagaidīt pusdienas laiku, lai paskatītos, ko šis pilsētnieks izgludinātajā pelēkajā uzvalkā un cietinātajā virskreklā ēd. Ap šo laiku Tokijas iestāžu rajonos parādās velosipēdisti. Viņi stūrē tikai ar vienu roku, bet otrā tur paplāti, uz kuras vairākos stāvos saliktas bļodiņas. Traktieru izsūtāmie piegādā pusdienas tiem, kuri strādā aiz modernajām alumīnija un zaļā stikla fasādēm.
Kalpotāji, kuri sēž milzīgajā bankas zālē, saņem dažādu atalgojumu. Taču kā kurjeri, tā ierēdņi parasti vienādi apmierinās ar bļodiņu karstas makaronu zupas. Starpība vienīgi tā, ka vieni pēc tam uzdzer tēju, ko iestāde izsniedz bez maksas, bet otri prestiža dēļ pēc tam dodas uz kaimiņu iestādi izdzert tasīti kafijas par tādu pašu maksu kā apēstās pusdienas.
Pavadīdama vīru uz rūpnīcu, sieva dod viņam līdzi bento - lēzenu alumīnija vai kriju vācelīti. Rīsi, ko tur ieliek kopā ar ceptas butes gabaliņu un dažiem sālītu dārzeņu kumosiem, ir vārīti elektriskajā kastrolī. Citādi bento saturs neko daudz nav mainījies kopš kara gadiem, kad patriotiskajām pusdienām bija dots nosaukums -- «karogs ar uzlecošo sauli» - sārto burkānu aplītis vientuļi greznoja baltos rīsus.
Pie vidēji situēta japāņa pašreizējiem ienākumiem viņa uzturs varētu kļūt daudz labāks. Nelielas pārmaiņas šajā virzienā ir. Taču, runājot par dzīvokļa apstākļiem, jāsecina viens - ja tie ir mainījušies, tad uz slikto pusi. šķiet neticami, bet tā ir: darba cilvēku ģimene spiesta par dzīvokli izdot ne mazāk kā par uzturu, bet reizēm arī vairāk.
Japāņu pilsētas iedzīvotājs zina, ka spēcīgāk par visrafinētāko reklāmu iedarbojas parastas papīra lapiņas, kas balto uz laternu stabiem. Uz tām var izlasīt vienīgi telefona numuru un dažus skaitļus: "Četrarpus tatami - 6000, "Seši tatami - 9000"...
Šie skaitļi apzīmē istabu lielumu un mēneša īres maksu. Lielākais vairums pilsētnieku īrē dzīvokli no namīpašnieka, bet sešdesmit procenti no iznomājamās platības ir sešu tatami istabas. Par šādu vairāk nekā pieticīgu mītni nelielai ģimenei jāmaksā trešā daļa algas un turklāt vēl jāiemaksā īre uz priekšu par trim līdz sešiem mēnešiem.
Lai arī cik tas būtu paradoksāli, pilsētnieka dzīvoklis, kas aprij vairāk nekā trešo daļu izpeļņas, no zemnieka mājokļa turklāt atšķiras nevis ar ērtībām, bet otrādi -. ar neērtībām: tas ir gan dārgs, gan šaurs, gan atrodas tālu no darba.
Japānā lielākajai daļai pilsētnieku ģimeņu ir krāsainie televizori. Taču divām trešdaļām dzīvokļu nav kanalizācijas. Karstā ūdens vads vai centrālā apkure lielākajai daļai pilsētnieku ir neiedomājams retums. Viņu mājas, tāpat kā laukos, apsilda ar sauli vai elpu, bet ventilāciju 'izdara caurvējš. Pa atbīdāmajiem logiem un sienām velk tā, ka arī no petrolejas vai gāzes krāsnīm nav daudz lielāka labuma kā no vecuvecajām ogļu pannām.
Jebkurā pilsētā, it īpaši nomalēs, kā sēnes pēc lietus, kur vien acis met, paceļas jaunas ēkas. Taču deviņas desmitdaļas šo namu ir tādas pašas primitīvas koka celtnes kā zemnieku mājas, kurās nav mūsdienu labierīcību.
Vissliktākais visā šajā jautājumā ir tas, ka nepastāv nekādu perspektīvu. Japānā prot celt ātri un labi. Taču tur neredzēsi, ka tukšā vietā vienlaikus paceltos vesels dzīvojamais masīvs.
Pilsētas valde kaut kur ceļ arī modernas daudzstāvu mājas. Taču galvenais šķērslis dzīvokļu problēmas atrisināšanā ir zemes privātīpašums. Japāņiem ir sena paruna: "Dateļplūme nes augļus astotajā gadā, plūme trešajā." Nekustamā īpašuma tirgotāji šo parunu tagad pielāgojuši savā labā: "No plūmes ienākumi jāgaida trīs gadus, zeme atmaksājas jau pirmajā gadā."
- Mēs esam iemācījušies cīnīties pret tādu bīstamu dabas parādību kā cietzemes iegrimšana, - saka japāņu Celtnieki. - Taču mēs nekā nevaram iesākt ar otru stihisku nelaimi - ka arvien augstāk ceļas zemes cena. Tas patiesi ir mūsu pilsētu lāsts . . .

Pieprasījums pēc zemes ir neiedomājami liels. Līdz ar pilsētu izplešanos uz apkārt8jo zemnieku laukiem darbaļaudīm jābrauc aizvien tālāk un tālāk (daudzi no viņiem dienā izšķiež piecas un pat sešas stundas, lai nokļūtu darbā un atgrieztos atpakaļ mājā). Zemes īpašnieks, kura gruntsgabals atrodas tuvu Tokijas centram, var, ne pirkstu nepakustinājis, nogaidīt, kamēr viņa zemes cena katrus divus vai trīs gadus pieaug divkārt, kamēr dzīvokļu īrniekiem nav citas 3zejas kā maksāt arvien vairāk un vairāk.
Eduards Zeidenštikers, Japāna. Ņujorka, 1962

Tikai seši japāņi no simta guļ "kā ārzemnieki" - gultās, pārējie deviņdesmit četri, tāpat kā viņu senči, nakti pavada uz grīdas, ko veido tatami. Simt trīsdesmit firmu, kas kairu gadu izlaiž apmēram miljonu gultu, dažādi reklamē, cik tās ērtas un higiēniskas, apgalvojot, ka trīsdesmit centimetrus no grīdas gaiss visvairāk piesārņots ar putekļiem. Taču meistari, kuri staigā no mājas uz māju, nomainīdami un atjaunodami vecos tatami, par sava senā amata nākotni nav nobažījušies. Viņi zina - kamēr ar dzīvokļiem būs grūti, ļaudis neatteiksies no grīdas, kas var kalpot par guļvietu.
"Pravda", 1967. gada septembrī

Cilvēkam, kurš nekad nav bijis Japānā, parasti šķiet, ka tā ir teiksmaina zeme ar koši ģērbtām sievietēm, mīklainiem tempļiem, gleznainām austrumnieciskām ainavām. Par tādu iespaidu parūpēju šies gan tūrisma biroji, gan Holivuda, gan visi eksotikas cienītāji. Turklāt Japāna patiesi ir eksotiska, patiesi mīklaina un patiesi gleznaina. Un tomēr tā nav tikai "pastkastīšu zeme".
Patiesā Japāna - tās ir bezgalīgas stundas un pat gadu desmiti smaga darba, kas vajadzīgs, lai japāņu dārzs izskatītos kā vienkāršības iemiesojums. Tas ir sals, no ka ziemā drebinās japāņu kāršu namiņu iemītnieki. Tā ir nolemtība visu mūžu ēst rīsus un sālītus dārzeņus. Tie ir zemnieki, kas no gada gadā liec muguru tīrumā un vēlāk vairs nespēj to iztaisnot, tādejādi savu mūža novakari sagaidīdami kā cilvēcisku būtņu sakumpušas karikatūras. Tie ir studenti, kas stāv rindā, lai pārdotu savas asinis un nopirktu sev grāmatas.

Citēts no: B. Ments, Tūrists un patiesā Japāna. Tokija, 1963

SIEVIETE KIMONO

Svešā zemē ļaudis biežāk nekā savās mājās gaužas, ka daudzas savdabīgas nacionālas iezīmes nolīdzinās un izgaist vispārējā dzīves formu atjaunināšanas procesā.
Atceros, kā mūsu kolēģis - franču komunists Pjērs Kurtads sūrojās, ka pretī viesnīcai «Sovetskaja» nojauc vecās baļķu mājeles ar kokā grieztām apmalēm, kuras, pēc viņa pārliecības, šo Maskavas stūrīti rotājot nesalīdzināmi vairāk nekā tipveida daudzstāvu namu kvartāli. Taču tie cilvēki, kuri dzīvoja šajās gleznainajās, pie zemes pieplakušajās guļbūvēs, kuriem salā vajadzēja skaldīt malku un līdz ausmai kurināt krāsni, kuri bija spiesti iet uz pirti, nevis mazgāties savā vannā, - diez vai šie cilvēki nožēloja pārcelšanos uz jaunajiem, labiekārtotajiem dzīvokļiem.
Ar atvieglinājumu konstatējis, ka mūsdienu japāņu pilsētas ielu drūzmā vēl tomēr reizēm var ieraudzīt sievieti kimono, atbraucējs priecājas, ka paguvis pamanīt kaut vienu «patiesās Japānas» izzūdošu vaibstu, un tūlīt pat ņemas sūkstīties:
- Cik žēl, ka lielākā daļa japāniešu atsakās no sava nacionālā tērpa! Vai patiesi viņas pašas neredz, ka Rietumu kleitas un svarki viņām nepiestāv, padara viņas īskājainas un nesamērīgas, atņem viņu savdabīgo grāciju...
Japānietes, protams, to visu zina. Kantoristes neiet uz darbu, ģērbušās kimono, vispirms tāpēc, ka tajā nevar steigties: nevar traukties pa galvu pa kaklvu metro pazemes pārejas, spiesties iekšā pārpildītā vagonā - vārdu sakot, izturēt mūsdienu dzīves drudžaino tempu.
Ārzemniekam, kurš ir sašutis, ka visas japānietes tagad nevalkā kimono, patiesībā vajadzētu gauži brīnīties par viņu uzticību senajai rotai, kaut arī kimono saista kustības, ziemā ir auksts, turklāt dārgs un nepraktisks, jo to nevar mazgāt un tīrot tas katru reizi jāizārda.
Japāņu meitene droši var pastaigāties pa ielu, ģērbusies savas vecvecmāmiņas kimono, - un šis tērps nevienam neliksies arhaisks vai pat vecmodīgs, turklāt tas izskatīsies tieši kā uzliets, pat ja šī meitene augumā par galvastiesu garāka un divreiz tievāka nekā iepriekšējā kimono īpašniece.
Var tikai brīnīties par to, ka japāņu nacionālais tērps nav atkarīgs ne no sezonas modes, ne no paaudzes gaumes, pat ne no cilvēka auguma vai kompleksijas.
Kimono piegriež pa ģeometriskām līnijām, nesaistot to ar kādu konkrētu augumu, un šuj pēc viena parauga, kas ieviesies daudzus gadsimtus pirms gatava standarttērpa parādīšanās. Kimono malām nav aizdares, tās p5rliek vienu pāri otrai, garumam aizvien ir liela rezerve, un, uzģērbjot kimono, japāniete aizvien to no jauna sev pielāgo.
Japāņu kimono piegriezums pamatā izveidojās 7. gadsimtā un aizritējušajos trīspadsmit gadsimtos ir zaudējis savas brīvās līnijas. Taču pat mūsdienu izskatā kimono ieskauj sievietes augumu nevis tālab, lai akcentētu tā dabiskās līnijas, bet gan lai tās apslēptu. Plata josta ar mezglu uz muguras tiek valkāta krietni virs vidukļa līnijas, tā padarot japānieti plakanu no priekšpuses un kumpainu no mugurpuses.
Senajā Ķīnā meitenēm no agras bērnības saitēja kājas, neļaujot augt pēdai. Viduslaiku Eiropā sievietes brīvprātīgi sevi spīdzināja ar korsetēm. Japāniete sev sažņaudz ne vien vidukli, bet arī krūšukurvi, sapresējot krūtis kā ziedu starp herbārija lapām.
Šīs paražas dēļ japānietes tērpu dekoltē mugurpusē, nevis priekšpusē - kā to dara Rietumos. Japāņi daudzējādi palika uzticīgi saviem agrākajiem uzskatiem par gaumi pat pēc tam, kad amerikāņu okupācija japāņu zemē atnesa striptīzu un kailas sievietes miesu padarīja par komerciālu spekulāciju objektu.
Pie viņiem pieņemts uzskatīt, ka sievišķīgais daiļums slēpjas pakausī, precīzāk - tai vietā, kur mugura sakļaujas ar kaklu. Lūk, kāpēc geišas tērps kopš seniem laikiem iezīmīgs ar to, ka kimono kakla izgriezums mugurpusē ir dziļāks nekā parasti.
Grūti pateikt, vai krūšu nosaitēšana ir radījusi paražu pievērst uzmanību sievietes mugurai vai, gluži pretēji, tā ir šīs paražas sekas. Neapšaubāms ir kas cits: ieraža jostu valkāt augstāk par vidukļa līniju japānietēm izdevīga viņu garā rumpja un salīdzinoši īso kāju dēļ.
Ne tikai ārējais izskats, bet arī japāņu sievietes izturēšanās krasi mainās atkarībā no tā, kas viņai mugurā. Ģērbusies kimono, viņa allaž stingri ievēro seno etiķeti. Kleitā viņa izturēsies dziji japāniski vienīgi ļoti oficiālos apstākļos.
Un, ja kimono maz iederas mūsdienu ielā ar tās drūzmu un steigu, tad arī Rietumu apģērbs šķiet tikpat neiederīgs, ja redzi japānieti viņas tradicionālajā mājas vidē. Cik graciozs ikviens viņas žests, kad viņa, ģērbusies nacionālajā tērpā un ceļos nometusies, atbīda sjodzi, tikpat neveikli viņa izskatās uz tatami īsajos bruncīšos.
Nepiepildījās pareģojumi, ka pēc kara, okupācijas un sagrāves japānietes vairs nekad neuzvilkšot kimono. Paralēli daudzu dzīves formu atjaunināšanās procesam pēckara Japānā norisēja šķietami neizskaidrojama parādība - nacionālā tērpa renesanse. Kimono atguva savas tiesības kā svētku un svinīgu gadījumu tērps. Var ar pārliecību sacīt, ka kimono uz muzejiem tik drīz nedosies un kā agrāk paliks japāņu sadzīves neatņemama sastāvdaļa.