SENĀS JAPĀNAS KULTŪRA

Japāna ir viena no Austrumāzijas zemēm Klusā okeāna Rietumu malā. To veido apmēram 3000 salas, no kurām apdzīvotas ir tikai kādas 600, un lielākā daļa iedzīvotāju koncentrēta uz četrām lielākajām. Lielākā ir Honsju sala, kur mīt apmēram puse Japānas iedzīvotāju. Japāņi ļoti daudz ko aizguvuši no citām Austrumu tautām, īpaši Ķīnas (budisma un konfūcisma reliģijas, rakstību, arhitektūras pamatprincipus, tējas ceremoniju, zīda ražošanu u.c.) un pielāgojuši to savām vajadzībām ar vienīgi japāņu mentalitātei raksturīgo savdabību. Sabiedrības struktūras pamatvienība bija klans - vairākas dzimtas, kuru locekļi sevi uzskatīja par asinsradiniekiem. Līdz 7. gs. Japānai nebija savas galvaspilsētas. Tikai 710. gadā par tādu kļuva Nara.
Daudzas japāņu tradicionālajai kultūrai raksturīgas parādības radušās Ķīnā, Indijā un Dienvidaustrumu Āzijas valstīs. Taču vēlāk tieši Japānā tās uzplaukst, sasniedzot augstu attīstības līmeni, un nu jau tiek uztvertas kā tieši Japānai raksturīgas. Te jāmin dzejas un glezniecības paņēmieni, arhitektūra, tējas ceremonija, kā arī reliģiskās tradīcijas. Japāņu raksturu atklāj viena no tās dominantēm - sumo cīņas. Arī samuraju un ņindzja dzimtene ir Japāna.

Pārskats par Japānas vēsturisko hronoloģiju

Periodi:

Jajoji
(5. gs. p.m.ē. - 4. gs. p.m.ē.)
Jajoji cilšu, tagadējo japāņu priekšteču, ienākšana Honsju un Kjusju salās.

Jamato
(4. - 6. gs. sāk.)
Jamato - pirmais valstiskais veidojums Honsju salā,

Asukas
(6. - 7. gs. sāk.)
Reizē ar budismu no Ķīnas pārņemta likumdošana, rakstība.

Naras
(7. - 8. gs.)
Tiek nodibināta centralizēta valsts.

Heianas
(9. - 12. gs.)
Centralizētās varas vājināšanās, zemes īpašumu pāriešana ietekmīgu feodāļu rokās. Fudzivaru dzimtas ietekme. Galvaspilsētas pārcelšana uz Heianu.

Kamakuras
(12. - 14. gs.)
Politisko varu iegūst samuraju kārta, augstākā militārā valdība - sjogunāts.

Muromači
(14. - 16. gs.)
Politiskā nestabilitāte, savstarpējo feodālo karu periods.

Momojamas
(16. - 17. gs.)
Pāreja uz miera periodu, centralizētas varas nostiprināšanās.

Edo
(17. gs. beigas - 19. gs.)
Tokugavu dinastijas valdīšanas laiks. Sakaru pārtraukšana ar ārvalstīm. Tirgotāju un amatnieku autoritātes pieaugums.

Filozofija

Japānas filozofijā populāra bija Ču-si mācība (no 14. gs.), kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģija. Ču-si mācības pamatlicēji uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana. Par tikumības galvenajiem elementiem tika minēta godbijība, taisnība, sirdsšķīstība un mīlestība.
Savukārt Jamaga Soko (no 17. gs.) gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās mācības to sagrozījušas. Pēc Soko uzskatiem pasaulē ir divi pamatprincipi Iņ un Jaņ - negatīvā un pozitīvā enerģija. Pasauli virza mūžīgā radīšana un attīstība. Valdošais, aktīvais princips ir jaņ. Tas ir vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarpēji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt. Iņ un jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas divas stilizētas zivis. Viena melna ar baltu aci, otra balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgākais morāles pienākums ir vecāku godāšana. Uzticība, kuras pamatā ir pienākums izturēties ar cieņu, japāņu uztverē ir tikumības pamats.
Tieši estētiskās normas daudzējādi nosaka japāņu tautas dzīves filozofiju.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji sabi, vabi, sibui, kas sakņojas sinto reliģijā, bet ceturtais jūgen saistīts ar budisma filozofiju. Sabi burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa. Laika atstātajās pēdās japāņi saskata īpašu pievilcību. Viņus valdzina veca koka nomelnējusī krāsa, nosūnojis akmens dārzā, tātad sabi ir senatnes smarža, laika zīmogs. Daiļums un dabiskums japāņiem ir viens jēdziens. Savukārt termins vabi japāņu izpratnē noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkrītošo. Vabi ir vienkāršības skaistums, atturība un ikdienišķā pievilcīgums. Japāņi saskata skaistumu un prot to novērtēt visā, kas ir ap cilvēku viņa ikdienā. Trešais vārds sibui ir vienkāršības skaistums un dabiskuma skaistums. Siubi tādējādi dod galīgo spriedumu skaistuma novērtēšanā. Tase ir laba, ja no tās ērti un patīkami dzert tēju un ja māls, izgājis caur podnieka rokām, turklāt saglabājis savu pirmatnējo pievilcību.
Lai nodrošinātu savu attīstību, īpašu vērību japāņi pievērš izglītībai un audzināšanai. Japāņiem, tāpat kā citām Austrumāzijas tautām, raksturīga "kauna" kultūra. Tas nozīmē, ka, audzinot jauno japāni, par morālei nepieņemamu rīcību kaunina. Kā tikumības mērs tiek uzskatīts sabiedrības viedoklis. Lai izvairītos no apkaunojošās sajūtas, ja valdnieka vai karavadoņa uzdevums nav godam izpildīts, japāņu samurajs tiek apmācīts izdarīt pašnāvību (harakiri). Pašnāvība ir visai izplatīts veids, kā japānis izvairās no samilzušām problēmām.

Reliģija

Reliģisko tradīciju daudzveidība un sarežģītība noteikti ir saistīta ar Japānas kultūras aizgūšanas un asimilēšanas tendenci. Japānā reliģijas ir savijušās un ietekmējušās viena no otras. Trīs galvenās reliģijas ir budisms, konfūcisms un sintoisms.

Sintoisms

Japāņi savai ticībai piešķīra vārdu "sinto" (dievu ceļš) tikai tāpēc, lai norobežotu seno reliģiju no jaunās - budisma. Sintoismā pielūgsmes objekti tika dēvēti par kami, kas tiek attiecināts gandrīz uz visu - dabas parādībām, dzīvniekiem, putniem, augiem un arī senčiem. Japāņiem bija vairākas dižās dievības, priekšstats par kurām saistījās ar sauli, mēnesi, zemi, ražu un vētru, tomēr tās nebija apveltītas ar izteiktu personību un netika uztvertas kā tēli. Sintoismā pastāv vairāk nekā astoņi miljoni kami. Galvenais ir Saules kami - Amaterasu-omikami. Tautas sintoismā dabas godināšana ir saistīta ar senajiem zemkopju auglības rituāliem. Ārkārtīgi miglains bija priekšstats par pēcnāves dzīvi, un reliģijai nebija gandrīz nekāda ētiska satura. Lai pielabinātu dievus, notika godbijīga lūgšana un ziedošana. Sākotnējos ziedojumus (ēdienus un dzērienus) pamazām aizvietoja simboliski priekšmeti, kas darināti no māla, koka un vienkārša papīra.
Sintoisma reliģijai nav apkopotu Svēto rakstu, bet ir divas svētās grāmatas Kodziki un Nihohgi, kas sarakstītas 8. gs. sākumā. Tās glabā daudzas senas leģendas un mītus.
Sintoisms, kas ļoti ietekmējis gan japāņu sadzīvi, gan pasaules uzskatu, ir dzīva reliģija Japānā arī šodien.
Sinto uzskatāms gandrīz par japāņu tradicionālo dzīves veidu.

Budisms

5. - 6. gs. Japānā izplatījās budisma mācība. Jaunās vēsts sludinātāji ieradās no Korejas, Ķīnas un Indijas. Viņi pārliecināja imperatorus, ka budisms spēj nodrošināt valsts labklājību. Lielu atsaucību budisms ieguva Japānas aristokrātiskajās aprindās, jo bija kas jauns. Lielā mērā šo ietekmi nodrošina rakstītā vārda spēks. Budistu rakstos bija atrodami jautājumi, par kuriem pirms tam japāņi, šķiet, netika aizdomājušies: par dvēseli, pēcnāves sodu un atalgojumu, un ar apskaužamu daiļrunību tika iztirzātas arī atbildes.
Praktiski nebija domstarpību starp sintoismu un budismu. Varētu sagaidīt konkurences cīņu šo divu reliģiju starpā, bet apbrīnojamā kārtā tādas nav. Budisms Japānā pamazām savijās ar nacionālajām tradīcijām un pakāpeniski notiek pat tāda kā sadale: ar bērēm, mirušo piemiņu saistītie rituāli un citi skumjie brīži cilvēka dzīvē tiek veikti saskaņā ar budisma kanoniem, bet sintoismam paliek priecīgie cilvēka dzīves notikumi. Arī budisma un sintoisma tempļi bieži vien atrodas līdzās.

Konfūcisms

Konfūcija mācība Japānā ienāk reizē ar budismu, bet kā valsts reliģija pārņemta tika 17. gs. sākumā. Tieši kopš tā laika budisma ietekme Japānā sāka mazināties. Konfūcija mācību par galveno ideoloģisko balstu, stiprinot valstisko vienotību. Galvenā ideja bija sabiedrības harmonizēšana, veidojot tādas cilvēku attiecības, kādas parasti pastāv japāņu ģimenē: savstarpējo cieņu, uzticību, mīlestību, tradīciju godāšanu, pakļaušanos ģimenes galvas neapstrīdamajai autoritātei. Valstiskā mērogā tas nozīmēja zemākstāvošā pakļautību augstākstāvošajam. Pēc Konfūcija mācības cilvēkam jācenšas būt labam savas valsts pilsonim un jāpilda savi pienākumi. Šīs attiecības prasīja bezierunu pakļaušanos vispārīgajām interesēm, jo tas esot noteikts ar debesu likumu.

Dzenbudisms

12. gs. nogalē Japānā nodibinājās viena no ietekmīgākajām sektām dzen (no ķīniešu čaņ), kas guva plašu piekrišanu samuraju vidū. Dzenbudisms mācīja, ka apskaidrību cilvēks var gūt nevis mācīdamies, bet gan piepešā atklāsmē, ar kādu vainagojas pilnīga saplūsme ar dabu. Dzenbudisti lielu uzmanību pievērsa ķermeņa pārvaldīšanai, paškontrolei un praktiskai meditācijai, nevis tās formālām studijām, tālab dzen kļuva par samuraju - japāņu bruņinieku - dzīves filozofiju.
Samuraji - japāņu karotāji. Samuraju vidū valdīja brālība, un viņi ievēroja uzvedības kodeksu. Svarīgākā vieta tika ierādīta drošībai, uzticībai. Samuraja galvenais pienākums bija apsargāt, aizstāvēt un atriebt savu pavēlnieku, un tā dēļ būt gatavam upurēt ne tikai paša, bet arī visu savu piederīgo dzīvības.

Literatūra un valoda

Japānā līdz 7. gs. izplatīta bija folklora - dziesmas, dzeja un mitoloģija.
Līdz brīdim, kamēr netika nodibināti sakari ar Ķīnu, japāņiem nebija savas rakstības. 6. gs. kopā ar budismu Japānā tika ieviesta ķīniešu rakstības sistēma. Sākumā japāņi izmantoja ķīniešu hieroglifus. Tomēr izrādījās, ka fonētiski japāņu valoda diezgan ievērojami atšķiras no tās, kādā runā ķīnieši. Tādēļ 8. gs. japāņi sākotnējās ķīniešu zīmes ievērojami vienkāršoja un aizguva diezgan daudz vārdu, tādējādi bagātinādami savu vārdu un jēdzienu krājumu.
Rakstības izveidošanās lika pamatus klasiskās literatūras radīšanai. Aptuveni 9. - 12. gs. izveidojas jauni literārie žanri. Rodas ar dzeju piesātināta proza, no kuras vēlāk izaug dzejas klasiskā forma tanka.
Sākot ar 16. gs., populārs un savdabīgs kļūst japāņu dzejas žanrs haiku. Uzbūves ziņā līdzinās japāņu piecrindei - tankai, tikai bez divām pēdējām rindām. Haiku ir lakoniskas trīsrindes ar zilbju skaitu 5, 7, 5, tātad kopā 17 zilbes. Tajās parasti izteiktas filozofiskas pārdomas. Gadalaiks ir galvenais haiku tēls, iesaistot cilvēka dzīves norises, pārdzīvojumus un dvēseles izjūtas. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā saikne starp cilvēku un dabu caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu. Haiku dzejā priekšroka tiek dota pēc iespējas vienkāršiem vārdiem, kas precīzi, skaidri un viennozīmīgi atklāj vārda nozīmi. Viena no haiku īpatnībām, kas radusies budisma ietekmē - aizliegums pievērsties mīlas tēmai. Ievērojamākie haiku dzejnieki Japānā ir Basjo, Busons, Isa.
Basjo Macuo (1644-1694) pamatoja estētiskās kategorijas un izveidoja haiku par nopietnas poēzijas žanru. Savā dzejā Basjo tiecās parādīt, ka katram dzīves brīdim ir vērtība un nozīmība - mazajā dzīvē ir arī lielās dzīves elpa.
Busons Josa (1716-1783) atzina Basjo par vislielāko haiku dzejnieku, tomēr abi dzejnieki bija pilnīgi atšķirīgi. Busona dzejā nav Basjo dziļuma. Busona haiku galvenokārt raksturo maksimāls poētiskā tēla piesātinājums, detaļu precizitāte, stilistiska daudzveidība, tēlojuma dinamisms un krāšņa izteiksme.
Isa Kobujasi (1762-1827) dzeja ir ļoti sirsnīga. Isa daiļradei raksturīgs lirikas apvienojums ar ironiju, humoru, tīšs dažādu stilu sajaukums.

Māksla

Tieksme pēc harmonijas ar dabu ir japāņu mākslas galvenā iezīme. Japāņu arhitekti savas celtnes būvē tā, lai tās saplūstu ar apkārtējo vidi, lai apkārtne tās izceltu. Japāņa dārznieka mērķis ir reproducēt dabu miniatūrā. Amatnieks cenšas parādīt materiāla faktūru, pavārs - saglabāt produkta garšu un izskatu.
Japāņu mākslas princips - "Neradi pats, bet atrod un atklāj!"
Lielā mērā Japānas glezniecība attīstījusies Ķīnas ietekmē, tomēr tā neaizēnoja Japānas radošās tieksmes. Sākotnēji attīstījās sienu glezniecība. No 7. gs. saglabājušies paraugi Horjūdzi templī Naras pilsētā.
Tradicionālajā japāņu glezniecībā galvenokārt izmanto melnu vai krāsainu tušu uz papīra un zīda. 9. - 12. gs. rodas pirmā nacionālā Jamatu skola, kur apgūst glezniecības mākslu. Līdzīgi Ķīnai japāņu glezniecība izveidojas no raksta. Populāras kļūst papīra un zīda tīstokļu gleznas. Izšķir divas tīstokļu formas :
* kakemono (stāvo, kuru piekar pie sienas);
* makemono (guliskā, ko skata tikai rokās).
Gandrīz katrs gleznotājs ir arī dzejnieks, jo pati glezna ir stāsts bez vārdiem par dzīvi. Sākotnēji izmantota reliģiska vai filozofiska tematika, vēlāk sadzīves un darba ainas. Makemono tīstokli skatoties, to atritina un saritina. Tīstokļu gleznas galvenā vērtība ir kultūrvēsturiskā.
Kā portretu māksla attīstījās Japānas koka tēlniecības maskas. Šīs maskas bijušas ne vien traģiskas, bet arī komiskas. Lielas izmaiņas notikušas ap 14. gs., kad sāk darboties aristokrātiskais No teātris. Tad maskas iegūst lielu reālas plastikas izteiksmes spēku. Japāņu teātra maskas pielīdzina mākslas darbiem, ko uzglabāja kā dārgas relikvijas.
Japāņu tēlniecība saistīta ar pēcnāves kultu un budisma reliģiju. Monumentālās tēlniecības darinājumi bija Budas statujas no bronzas vai koka. Ievērojamākā no tām ir Lielais Buda Kamakurā, kas darināta 1252. gadā. Lielais Buda ir bronzas lējums un tā augstums ir 12 m. Budas figūra pauž budisma ideju - dvēseles mieru un pašapceri.
Ap 17gs. Japānā izplatījās un kļuva populāra sīkplastika, ko japāņi sauca par "netcke" - cilvēku un dzīvnieku figūriņas, rotaļlietas no māla, miniatūras grieztas skulptūras, piekariņi, kas tiek karināti pie kimono jostām, tā rotājot japāņu tautas tērpu. Šādus piekariņus izgatavo no ziloņkaula, koka, porcelāna. Sīkplastika pauž japāņu tautas garu, tās attieksmi pret dzīvi un optimismu.
16. gs beigās, kad tēja kļuva par nacionālo dzērienu, attīstījās keramika, kas nebija rotāta, bet tikai noklāta ar melnā, sarkanā, zaļganā, baltzilā un gaiši brūnā krāsā.
Visu mākslas veidu attīstība uzplauka periodā, kad sāka būvēt pirmo pilsētu Naru.

Ksilogrāfija

18. gs. japāņu mākslā ienāk ksilogrāfija. Mākslas pamatā ir gravējumi kokā, kam tiek uzklāta krāsa un izdarīts novilkums. Parasti kopā strādāja trīs cilvēki: mākslinieks, kas darināja zīmējumu, meistars, kas grieza zīmējumu kokā, un iespiedējs. Par autoru tika uzskatīts tikai mākslinieks, kas arī kokgriezumu parakstīja. Sākotnēji nospiedumi bija melnbalti, vēlāk arī daudzkrāsaini. Tā kā šis mākslas veids ir salīdzinoši lēts, tas bija pieejams plašam vidēji turīgo iedzīvotāju slānim. Grafiskajā mākslā tiek attēlota pilsētas dzīves ainas, teātra žanrs, skaistules, dabas ainas u.c. Ievērojamākie grafiskās mākslas mākslinieki - Kitagava Utamaro, Hokusai Kacusika, Hirosige Ando.

Japānas arhitektūra

Japāņu pirmās celtnes apmēram 1.gs. p.m.ē. bija mazas, no koka celtas svētnīcas. Šo svētnīcu nosaukums miya nozīmē "nemirstīgo dvēseļu nams", tās parasti celtas uz pakalniem, un tās veido galvenā kapella un daudz pārnesamu mazu kapellu (mikosi). Dievības tēls svētnīcās ir metāla spogulis, kas simbolizē dievības visu redzētāju aci. Svētnīcas laukumu ieslēdz žogs ar bagāti veidotiem vārtiem, kuru tuvumā atrodas ūdens tvertne jeb šķīstīšanās aka un šķirsts dievībai ziedojamām veltēm. Svētais koks vai vesela birzs papildina šinto svētnīcas kopainu. Apmēram 6.gs. p.m.ē daudz greznāki par šinto svētnīcām bija budistu veidotie tempļi. Pāļu pamatu vietā ceļ mūra pasieni, jumta segumam salmu, niedru vai hiaoki krijas vietā lieto kārniņus vai vara plātnes, uz sienām taisa apmetumu, sienas izgrezno ar nišām un plastikas darinājumiem. Tempļa iekšienē vienmēr atrodas Budas tēls (vara vai koka), kas parasti ir liela apjoma. Japānas tempļu arhitektūrā nekad nav saskatāma vēlēšanās apvienot vairākas telpas, tāpēc svētnīcas parasti bija no daudzām atsevišķām celtnēm (kondo jeb "zelta halles", kodo jeb sprediķa halles, zvanu vai bungu torņa u.c.). Liela vērība tika veltīta vārtiem torii , kurus novieto dienvidu vai austrumu virzienā no tempļiem. Torri uzskata par Japānas nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īsti japāniskās celtniecības paraugiem, kas pastāvējis bez svešzemju ietekmes. Tempļus bieži apvieno ar klostera būvēm, tuvāko apkārtni izdaiļo ar kokiem un krūmiem. Konstruktīvā ziņā japāņu tempļu, piļu vai dzīvojamo ēku būves ir raksturīgas iedaļu celtnes, kas taisītas no koka apbrīnojami rūpīgā darbā. Arhitektūrā nozīmīgu vietu ieņēma vārti, ar ko noslēdzas gandrīz vai katra ieliņa, kas rada tīkamus arhitektoniskus akcentus uz lielo piļu vārtu fona.
8. gs. vienotas valsts izveide saistīta ar pirmās pilsētas Naras būvniecību. Šī pilsēta projektēta pēc Ķīnas arhitektūras parauga - platas ielas, rūpīgi sarindoti laukumi u.c. Lai akcentētu valsts nozīmību, pieauga ēku apjomi. Spilgts piemērs bija imperatora pils komplekss, kā arī 50 metrus augstais Todaidži templis. Templis bija uzbūvēts tā, lai tajā varētu ievietot milzīgo 16 m augsto bronzā izlieto Budas skulptūru.
Nedaudz vēlāk, ap 9. - 12. gs., kultūrā zūd tieksme uz monumentalitāti, tā vietā daudz lielāka nozīme tiek pievērsta dzīvajai dabai, kas mākslinieciski papildina arhitektūru. Liela daļa tempļu tiek būvēta kalnainās vietās. Tiek veidoti apzaļumoti kuģojamie kanāli, gleznaini ainavu dārzi ar mākslīgi uzbērtiem uzkalniem, dīķiem un tiltiņiem.
Ar 13. gs. arhitektūras mākslas formas spēcīgi ietekmē dzenbudisma filozofiskie un estētiskie principi. Kulta kompleksa ēku interjers kļūst pieticīgāks, vienkāršāks.
14. - 16. gs. pārmaiņas arhitektūrā ir cieši saistītas ar izmaiņām cilvēku attieksmē pret reliģiju. Izveidojas jaunas, īpašas arhitektoniskās konstrukcijas, kas sienas padara pārbīdāmas un atbīdāmas. Pastāvīgu šķērsienu mājas iekšpusē nav, tās aizstāj pārvietojamas sienas - sjodzi. Pārvietojamo šķērsienu dēļ japāņi var veidot istabu lielumu pēc patikas, pārvēršot mazas istabas par lielām. Japāņu dzīvojamās mājas ir ļoti pievilcīgas un brīvas no ķīniešu ietekmes. Visas istabas sedz mašas paklāji. Mēbeles japāņu dzīvojamās mītnēs tiek lietotas ļoti maz. Interjera rotājums ļoti lakonisks, to veido koka režģi, ornamentāli griezumi uz horizontālajiem baļķiem un tokonama - niša, kas ir viena mašas paklāja lielumā un atrodas viesistabā. Nišas padziļinājumā karājas tīstoklis ar ainavas attēlojumiem.

Japāņu sadzīves kultūra

Ikebana - ziedu kārtošanas māksla, radusies 15. gs. kā tējas dzeršanas sastāvdaļa. Ikebanu veido no dabas materiāliem- koka zariem, ziediem, lapām. Cilvēka uzdevums ir "palīdzēt ziediem izteikt sevi". Kompozīciju pamatā ir doma par trim elementiem - debesīm, zemi un cilvēku, kas, saplūstot vienā trīsstūrī, simbolizē dabas harmoniju un līdzsvaru. Ikebanas māksla ir ar īpašu estētismu, simbolismu, tehniku un filosofiju, kas māca redzēt un saprast skaistumu. Ikebana ir sievietes obligāta audzināšanas un skološanas sastāvdaļa. Senatnē ikebanas mākslu uzskatīja par obligātu tikumu, kas katrai meitenei jāapgūst vēl pirms precībām.

Viens no dzen rituāliem ir tējas dzeršanas ceremonija, kuras nolūks ir veicināt cilvēka garīgo pašattīrīšanos. Jāpiebilst, ka arī šī tradīcija ir pārņemta no Ķīnas ap 16. gs., bet tā kļuvusi par Japāņu kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Tolaik tēja bija viena no dārgākajām precēm, ko ieveda no Ķīnas un tējas ceremonijā izmantota augstākā labuma tējas. Tējas ceremonijas istaba tiek iekārtota izmeklēti vienkārši, tā iemiesojot japāņu klasisko priekšstatu par daiļumu. Šī rituāla būtiski pamatnosacījumi ir harmonija, tīrība, godbijība un klusums. Galvenā nozīme nav pašai tējas dzeršanai, bet gan pasniedzēja kustībām, tēju gatavojot, kā arī telpas iekārtojumam, dārzam, traukiem un ceremonijā nepieciešamajiem rīkiem. Tējas ceremonijai ar tās stingri noteikto kārtību ir jārada dvēseles miers un jāieved cilvēks īpašā noskaņojumā. Tā ir savdabīga meditācija.

Japānas parki un dārzi

Japāņu dārzi ir savdabīgs un sarežģīts mākslas veids, kur dabas daudzveidība tiek atveidota miniatūrā veidā. Japāņu dārza būtība sakņojas filozofiskā uztverē. Dārzu veidolā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Ainavu dārzi ir izmeklēti vienkārši, kas ietver sevī Visuma modeli. Dārzos veido sausās ainavas, kuru iekārtošanā izmanto netradicionālus materiālus: akmeņus, oļus, smiltis, šķembas, sūnas. Neatņemama šo dārzu sastāvdaļa ir klusums, un tos sauc arī par meditāciju dārziem.
Viens no dzen šedevriem ir dārzs - koāns japāņu pilsētā Kioto. Neliels sakopts smilšu laukumiņš (31 x 15 m) simbolizē pasaules okeānu, mūžību. Piecpadsmit akmeņi - apdzīvotās pasaules, sūnas - augu un dzīvnieku valsti, dzīvību. Akmeņi izvietoti tā, lai, raugoties no jebkura skatu punkta, tie visi 15 nekad nebūtu redzami - viens no tiem vienmēr būs aizsegts. Šāds izkārtojums norāda uz neesošo, ko aizsedz esošais.

Japāņu senais teātris

No teātris izveidojies 14. gs. un attīstījās dramaturga Kannami un viņa dēla Zeami vadībā. No bija "liriska drāma" vai "drāma dejā". No teātris atspoguļo elitāru, seno laiku bruņinieku un garīdznieku domāšanu, ideālus un dzīves uztveri. No drāmas sižeta līnijas ir ļoti vienkāršas un apmēram vienādas. Izrādes ir reliģiski mistiskas ar dialogiem, mūziku un deju. Aktieru skaits parasti aprobežojas ar 2 - 5 cilvēkiem un kori. Aktieri ir tikai vīrieši ar krāšņiem tērpiem un maskās.
17. gs. radās jauna teātra forma Kabuki, kuru nodibimāja sieviete Okuni, kas ieviesa unikāli dzīvo dejas stilu. Kabuki simbols ir šī deja. Kabuki pauda vidusšķiras (tirgotāju) intereses, kā arī attēloja vēsturiskos notikumus. Satura ziņā izrādēs tiek risinātas sadzīviskās un morāli ētiskās problēmas. Kabuki saglabāja daudzus No elementus, visas lomas tāpat spēlē vīrieši maskās (kaut gan dibinājusi sieviete), un izrādēs apvienojas dziesmas, dejas un vēstījums. Vīrietis, kas tēlo sievieti, dēvē par "onnagata".
Abi šie teātra žanri līdztekus modernajam 20. gs. teātrim turpina pastāvēt arī šodien.

JĒDZIENI:

panteisms - filozofijā mācība, ka Dievs mīt katrā mazākajā pasaules sastāvdaļā, Visums un Dievs nav šķirami
ikebana - ziedu kārtošanas māksla, tējas dzeršanas rituāla sastāvdaļa
interjers - arhitektoniski un mākslinieciski izveidota ēkas iekšējā telpa
iņ - jan - mācība Ķīnā, kuras pamatā ir pārliecība par pasaulē eksistējošu universālu enerģiju sistēmu. Valdošais, aktīvais princips ir jaņ. Tas ir vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarpēji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt
kokgriezums - ciklveidīgi ilustrētas grāmatas
maša - paklājs
pagoda - budistu templis; sakrālo celtņu tips
paviljons - neliela vieglas konstrukcijas celtne, kas parasti domāta atpūtai dārzos, parkos, pludmalē
sintoisms - japāņu reliģija (radusies pirmatnējās kopienas iekārtā), kuras pamatā ir dabas un senču kults