“Tas bija kaut kad senatnē, ļoti sen.

Jo valdnieks. Viņu sauca par Brīnišķo staru.

Savaldīgs, gaišs, zinošs un gudrs – vienmēr, it visā.

Patiesi kautrīgs. Ppiekāpties spējīgs.

Gaisma no viņa būtības tālu spīd.

Mieru un laimi viņš ciltij devis.

Un dzīvoja cilts gaiši un skaidri.”

“Pāri upei pīles kliedz,

upes saliņā pīļu pāris skaists,

vai tu to dzirdi, kautrā meitene mana, kas

sieva reiz mana kļūs.”

“Maigais un jaukais pavasara persik,

krāšņi tavi ziedi.

Meitene, sieva, kas mana reiz kļūsi,

mājā un pagalmā mirdzošs viss kļūs.

Maigais un jaukais pavasara persik,

Krāšņi un mirdzoši ziedi tavi.”

“Lapu dzeltenu

Vienmuļš vējš skumji nes.

Dziesmu, mīļais, gribēju turpināt,

To, kuru iesāki tu.

Lapu dzeltenu

Vienmuļš vējš aiznes sev līdz.

Dziesmu, mīļais, nespēju pabeigt,

To, kuru iesāksim mēs.”

“Ceļš, tas ir parastais ceļš,

nevis Mūžības Ceļš,

Vārds, tas ir vārds,

nevis Mūžības Vārds.

Ja vārda nav, tad

tā ir Debess un Zeme, visa sākums,

Bet, ja Vārds ir –

tas ir sākums visām lietām.”

“5. gs. p. m. ē. izveidojās viena no senākajām filozofiskajām sistēmām – konfūcisms, kuram bija izšķiroša loma ķīniešu pasaules uzskata veidošanā un kurš bija valdošais Ķīnā līdz pat vēlajiem viduslaikiem. Konfūcijs (ap 551. – 479. g. p. m. ē.) bija senķīniešu domātājs, ētiski politiskās mācības konfuciānisma pamatlicējs. Senais ķīniešu fulozofs mācīja ne tikai to, ka cilvēka likteni nosaka Debesis, bet aicināja cienīt vecākus, priekšniekus un valdniekus. Mācīja bez ierunām pakļauties viņu rīkojumiem un saglabāt pastāvošo kārtību. Aicināja valdniekus rādīt tautai priekšzīmi tikumiskajā ziņā. Konfūcijs uzskatīja valsti par lielu ģimeni ar valdnieku kā tēvu tās priekšgalā, kur dēls nekad nesaceļas pret tēvu. Pēc ķīniešu tradīcijas, Konfūciju uzskata par autoru daudziem senajiem tekstiem. Konfūcija mācība kļuva par Ķīnas ideoloģijas pamatu līdz par Ķīnas revolūcijai 1913. gadā.”

“Galvenais konfuciānisma ētikas princips ir Žeņ (cilvēkmīlestība), kas īstenojams saskaņā ar Li (tradīciju, ceremoniju, pieklājības likumu ievērošanu). “Dženmin” (burtiski – vārdu izlabošana) fiksē ikviena cilvēka vietu sabiedrībā, bet līdz Žeņ nonāk tikai cildenie, “augstdzimušie”, kas tikumiski pilnveidojas, cienī vecākums, priekšniekus un valdniekus.”

“Personība nobālēja ģimenes fenomena priekšā. Vecāki izvēlējās nākamos vīrus un sievas saviem bērniem. Tas tika uzskatīts par tik normālu paradumu, ka mīlestība atvirzījās daudz tālākā plāksnē. Mīlestība varēja ienākt ģimenē vēlāk, bet varēja arī neienākt, un tad (ja vien bija turība) vīrs varēja turēt sev mīļāko, un sievai nebija tiesību protestēt. Dēlu kults radīja lielas ģimenes. Svētīta bija tā ģimene, kurā bija daudz dēlu. Turklāt plašās ģimenes lielais radinieku pulks, sevišķi Ķīnas dienvidos, balstīja viens otru un nekad nepameta nelaimē. Tajā pašā laikā cilvēkam nedrīkstēja būt nekā sava, intīma, ko nedrīkstēja zināt ģimene. Viens no konfuciāniska stūrakeņiem bija bezierunu paklausība vecākiem.”

“Konfūcijs uzskatīja, ka mūzika ir viens no svarīgākajiem līdzekļiem, kas ietekmē cilvēku, tā noskaņojumu un attiecības ar līdzcilvēkiem. Senajā Ķīnā bija pazīstami ar 200 mūzikas instrumentu, galma irķestrī to bija 100. Mums neparastākie – erhu (divu stūgu vijole), pipa (lautas paveids), bajanciņš (sitaminstruments ar 14 – 24 nefīra plāksnītēm). No 2. gs. p. m. ē. imperatora galmā bija speciāla mūzikas darbnīca, kas nodarbojās ar mūzikas instrumentu vākšanu, melodiju pierakstīšanu.”

“7.-10. gadsimtā budisma ietekmē izveidojās ķīniešu muzikālā teātra pamatforma, kurā apvienojās mūzika, dziesma, deja, pantomīma, cirka elementi. Ķīniešu cirkā eksistēja vairāki oriģināli žanri, kurus Eiropas cirkos nepazīst: spēles ar lentēm un lietussargiem, pievilkšanās saitēs, vingrinājumi uz ķīniešu galda (ķīniešu akrobātika). 8. gadsimta vidū imperators nodibināja pirmo teātra skolu – “Bumbieru dārzs”. Profesionālas aktieru trupas sāka veidoties 10. - 12. gadsimtā.”

“12. gadsimtā konfūcisms pārtapa neokonfūcismā, kas, saglabājot ētikas principus, vēlējās Ķīnu redzēt Azijas centrā, bet izolētu no visas apkārtnes, sevišķi no rietumu pasaules.”

“Pašus nozīmīgākos ķīniešu literatūras darbus sarakstījis Laodzi (6. - 5. gs. p. m. ē.), kurš tiek uzskatīts arī par aforismu grāmatas “Daodedzin” autoru. “Daodedzin” savukārt tiek uzskatīts par daoisma galveno traktātu. Daoisms saka - visas lietas rodas un mainās dabiskā ceļā (dao). Tas vērsās pret konfūcismu, nostatīja dabu pretī sabiedrībai, aicināja cilvēkus sekot lietu dabiskumam, aicināja atgriezties pie pirmatnējās dzīves. Kopš pastāv ķīniešu literatūra, faktiski pastāv arī pētījumi par "Daodedzin", bet diezin vai kādam izdosies kādreiz to līdz galam izprast. Lai arī kopumā to vēl varētu saprast, tomēr nav izprotamas atsevišķas daļas, jo gadsimtu gaitā pētnieki ir patvaļīgi daudz ko mainījuši, ņēmuši nost un likuši klāt.”

“Ar daoismu cieši saistīta arī zinātnes un tehnikas attīstība Ķīnā. Daudzas lietas ir nonākušas Jaunajā pasaulē no Ķīnas. Ja ķīnieši nebūtu izgudrojuši kompasu un daudzpakāpju mastus, diezin vai Kolumbs būtu atklājis Ameriku. Bez ķīniešu atklātā papīra Eiropā vēl ilgi grāmatas pārrakstītu ar roku. Pirmo burtstabiņu faktiski neizgudroja Gūtenbergs, asinsrites sistēmu pirmais neizpētīja Viljams Harvi. Ne jau Ņūtons atklāja Pirmo mehānikas likumu. Tāpat vācietis Betgers nebija porcelāna masas pirmatklājējs. To visu pirmie atklāja ķīnieši. Tikai nesen eiropieši ir noticējuši tādām medicīnas metodēm kā adatu terapija, piededzināšana, masāža. Bet ķīnieši to visu ar panākumiem jau sen izmantojuši refleksterapijā un akupunktūrā. Saskaņā ar seno ķīniešu shēmu “dzīves enerģija” diennakts laikā izdara veselu loku, dažādi iespaidojot ķermeņa daļas. Tieši tas arī pamats mūsdienu mācībai par bioloģiskajiem ritmiem.”

“Traktāta “Guandzi” autori nav zināmi, to uzrakstījis vairāku autoru kopums. Šajā darbā neparasti aprakstīts dažu tēlu ārveids un iekšējā būtība, piemēram: “Ārveids. Galvā viegla salmu cepure, uz pleciem viegls salmu mētelis, ķermenis vienos sviedros, kājas dubļos. Mati un āda izkaltuši saulē. Iekšējā būtība. Viņa dvēselē miers. Viņš nemētājas no vienas nodarbes uz otrui. Viņš neklaiņo kā lopkopji. Viņi ir vienkārši, bet nesamaitāti.” ”

“Traktātā “Džuandzi” stāstīts par vīru, kurš tiko paglabājis savu sievu, bet pats dzied un līksmojas: “Sākumā es raudāju, bet tad iedomājos, ka faktiski viņas dzīve nebija īsti laimīga. Kāpēc tad raudāt? Kad es sajutu, ka viņas neizdevusies dzīve ir nonākusi pie Dieva, es sāku no prieka dziedāt.” ”

“Autors saka: “Par dzirdēt spējīgo es saucu ne to, kurš sadzird citus, bet gan to, kurš sadzird pats sevi.” ”

“Traktātā “Mendzi” stāstīts par cilvēku, kurš mēģinājis paātrināt vārpu augšanu un pastiepis vārpas uz augšu. Kad dēls atskrējis uz lauka, bijis jau par vēlu, visa labība bijusi iznīcināta. Šeit atklājas ārkārtīgi liela ķīniešu tautas gudrība: “ Nesteidzies par ātru! Ļauj visam iet savu gaitu!” ”

“Ķīnas kultūras nesatricināmo tradicionalitāti apstiprina 20. gs. sākuma izcilākais ķīniešu mākslinieks Ci Baiši, kura dzīvē un daiļradē kā senajā ķīniešu bronzas spogulī saredzam ķīniešu senās kultūras atblāzmu. Lūk, tikai daži atspulgi. Ci Baiši dzīves laikā bija neparasti daudz vārdu, kādā viņu dēvēja tuvinieki un skolotāji, un bieži viņš parakstījās tieši ar tiem. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš dodas prom no ciemata uz kādu skaistu vietu, kur auga daudz plūmju koku, uzce? tur sev mākslinieka namiņu “1000 plūmju kabinetu” vai “Dzejas kabinetu”. Ziedošās plūmes un ūdens lilijas dīķī pie mājas bija Ci Baiši iedvesmas avots. Tikai četrdesmit gadu vecumā viņš jūtas tik stiprs mākslinieks, ka var strādāt pilnā apjomā - gleznas tīstoklis, kaligrāfiski uzrakstīts dzejolis un zimogs. Šim notikumam par godu viņš pie mājas iestāda trīsdesmit bumbierkokus un daudz laika sāk veltīt dēlu audzināšanai. Septiņdesmit gadu vecumā Ci Baiši izveido personīgā stila “Autorkrājumu”, kurā bija gan plašums un smalkums, gan spēks un izsmalcinātība, to visu iespējot ar vienas otas pieskārienu. Un tikai tad, kad mākslinieks sasniedz deviņdesmit gadu vecumu (iegāja desmitajā gadu desmitā), viņš beidzot var atzīties, ka no skolnieka pārvērties par meistaru, un uzrakstīt “Ābeci māksliniekiem”, kurā atrodamas visai būtiskas atziņas.

· Bēdz no vulgaritātes !

· Labāk esi nemākulīgs, nekā vulgārs un pērkams !

· Vēsā un vītušā nav dzīvības, bet pērkamā daudz vulgārā.

· Ja vēlies izvairīties no vulgārā, nav cita ceļa, kā meklēt zinības grāmatās. Zinātniskais, lasītais vienmēr uzvarēs, pērkamais un vulgārais pazudīs.”

“Daudzslāņainajā un eiropietim bieži vien neizprotamajā ķīniešu tradicionālajā kultūrā tomēr iespējams atrast mūžīgas un nepārejošas vērtības, kuras varētu būt nozīmīgas arī citu tautu un citu laikmetu cilvēkiem:

· Intuitīvas domāšanas modelis, kas balstās uz pasaules telpas nedalāmības un vienotības principu.

· Tautas kultūras vienmērīga un harmoniska attīstība.

· Stabili morāli - ētiskie principi, kas ba1stās uz cieņu pret vecākiem, palīdzību tuvākam un saskaņu sabiedrībā.

· Ģimenes tradīciju stiprums un nemainība.

· Līdzsvars starp varu un pienākumu, taisnīgumu un izdevīgumu, personības un kopīgā interesēm.”

“3. gs. p. m. ē. notika visas Ķīnas apvienošana ar Haņu dinastiju priekšgalā. Par valsts reliģiju kļuva konfuciānisms, kas pievērsa lielu uzmanību kultūrai, mākslai, zinātnei. Attīstījās daudzi mākslas veidi. Galvenie bija sienas reljefs un glezniecība apbedījumos. Ķīnas aizsardzībai sāka celt Lielo Ķīnas mūri, kura augstums sasniedza pat 10m, bet platums – 5 līdz 8m. Sākotnēji 750km, bet vēlāk 3000km garā būve tika celta, lai aizsargātu bagāto Ķīnu no klejotāju ciltīm. Ķīnas mūris bija arī biedīgs cietoksnis ar daudziem signāltorņiem, kuros trauksmainos brīžos iededza ugunis. Ķīnas mūra virsotnē stiepās ceļš, lai pa to varētu pārvietot karaspēku. Tas bija iespaidīgs centralizētas valsts simbols.”

“Haņu dinastijas galvaspilsētā Sinjanā imperatora pils tika celta atsevišķā pilsētas daļā un vienkāršajam cilvēkam ceļš uz valdnieka rezidenci bija liegts. Sinjanā bija vairāk nekā 300 bagātnieku piļu, kuras nav saglabājušās, jo tika celtas no koka. Visiespaidīgākā pils daļa bija jumts, kas viegli izliecās uz sāniem kā punta spārni. Apkārt pilij pletās milzīgs dārzs. Ķīnieši selekcionēja visdažādāko šķirņu mūžam zaļos kokus un krūmājus, lai dārzs visos gadalaikos izskatītos zaļš un svaigs.”

“Ar senču kultu bija saistītas apbedījumu celtnes. Ievērojamākos cilvēkus glabāja apakšzemes kamerās. Virszemē līdz apbedījumam veda “garu aleja”. Gar abām pusēm tai stiepās spārnotu lauvu rindas, bet ieeju iezīmēja akmens piloni. Kamerā veda iekšā koka durvis, uz kurām bija attēloti 4 pasaules sargi:

“Apbedījumos saglabājušies monumentālās tēlniecības mākslas darbi. Tēlnieka uzmanība galvenokārt tikusi pievērsta ķermeņa uzbūvei. Kā spilgtāko piemēru varu minēt valdnieka Cinu apbedījumu, kurā atrada dabīga lieluma zirgu un karavīru keramikas figūras.”

“Dažāds raksturs ir memoriālo celtņu ciļņiem. Dažos stingri ievēroti kanoni, tie veltīti svinīgām procesijām, mitoloģiskām un vēsturiskām ainām. Citi ciļņi izceļas ar lielu vienkāršību un vitālu traktējumu, ar spilgti izteiktiem sadzīves sižetiem (medības, lauku darbi, teātra un cirka ainavas). Ciļņi parasti tiek kārtoti horizontālās joslās, un tie pārklāj visas sienas.”

“Apbedījumos bija atrasti arī lietišķās mākslas priekšmeti, kas pilnībā kopēja ikdienā lietotos. Tie bija bronzas spoguļi ar reljefu rotājumu. Līdztekus apaļajiem gatavoja arī kvadrātveida un daudzstūrainus spoguļus. Mugurpusē bieži blakus vijīgajām ornamenta līnijām stiepās hieroglifi, kuros visbiežāk izteikti laba vēlējumi.”

“Ķīnieši lielu uzmanību pievērsa nefīra griezumiem. Nefīrs “aizsargā” gan ķīnieša ķermeni, gan dvēseli no ļauniem gariem. No nefīra bieži gatavoja amuletus. Visizplatītākie bija “bi” diskveida amuleti, kas simbolizēja debesis. Ķīnieši debessjumu iedomājās kā kaut ko apaļu un plakanu.”

“Ar Haņu impērijas sabrukumu Ķīnas teritorija tika sadalīta trīs valstīs, no kurām Vei valsts bija lielākā un stiprākā. Šajā periodā nostiprinājās budisms, kas Ķīnā bija izplatīts jau mūsu ēras 1. gadsimtā. Budisms ienesa jaunas mākslas formas arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā. Sāka celt klinšu tempļus un torņus – pagodas. Klinšu klosteros apvienojās daba, arhitektūra, skulptūra, glezniecība. Pirmo reizi Ķīnas māksliniekiem bija jāizmanto jauni mākslas līdzekļi, kas radītu cilvēkos ciešanas, žēlsirdību, dievbijību, dvēseles meditāciju.”

“Junganas tempļos, kas iecirsti smilšakmens klintīs, ir vairāk nekā divdesmit dažāda lieluma alu 2 – 20m augstumā. Alu sienas klāj ciļņi, kuru sižeti aizgūti no budistu leģendām. Svēto tēlos, pozās un apģērbā vērojamas Indijas tradīcijas. Alu iekšiene rotāta ar 17m augstām Budas statujām.”

“Lunmiņas templī ķīniešu tēlnieki atsacījušies no indiešu Budu kanona un mēģinājuši radīt savu – ķīniešu Budas tipu. Ticīgie varēja pāriet no alas pa speciāliem tiltiem un pārejām.”

“Maidzišaņas klostera alās saglabājušies lieliski sienu gleznojumi, kuros ķīnieši izmantoja augu valsts krāsas, sajaucot tās ar salmiem un gūstot sienu apgleznošanai lieliski piemērotas krāsas – gaišzaļu, gaišzilu, sulīgi sarkanu, pelēku un brūnu.”

“Šajā periodā Ķīnā sāka celt arī citādākas kulta celtnes – pagodas, kuru tipi ir visai daudzveidīgi. Visvienkāršākais ir kvadrātveida plāns ar pieciem vai septiņiem stāviem, kas sakārtoti pakāpju veidā. Tāda, piemēram, ir “Lielā meža zosu” pagoda, kas uzcelta 7.gadsimtā, bet pārbūvēta astotajā. Galvenā uzmanība pievērsta smagajam jumtam ar paceltajiem stūriem.”

“Agrīnie viduslaiki lika pamatus nacionālajai laicīgajai glezniecībai uz tīstokļiem. Laikā no 4. līdz 6. gadsimtam tīstokļiem bija vai nu horizontāla, vai vertikāla forma. Šķērstīstokli apskatīja, pamazām attinot no labās uz kreiso pusi. Tie nepārsniedza 3m garumu. Turpretī garentīstokli atritināja no augšas uz leju. Tā garums nereti sasniedza pat 10m. Ķīniešu gleznotājs izvairījās no masīva, plastiska rāmja un apmierinājās ar smalku brokāta apmali tīstokļa divās malās. Gleznas atvēra tikai apskates laikā, sevišķi tad, kad ķīnietis gribēja “ieiet sevī”, pārdomāt, meditēt. Eiropietis parasti gleznu vēro “no ārpuses”, tādēļ gleznai jābūt norobežotai no ārpasaules, bet ķīniešu vērotājs atrodas it kā gleznas iekšienē, izjūtot sevi kā tās emocionālo dalībnieku, tādēļ gleznai nav jābūt ar noteiktām robežam. Gleznas pamats bija papīrs vai zīds. Ap šo laiku notiek glezniecības, kaligrāfijas un dzejas saplūšana. To veicināja nepārtrauktās rakstības metode, ko atklāja 4. gadsimtā. Kaligrāfija zaudēja savu asumu un kļuva izteiksmīgāka. Eksistē trīs ķīniešu hieroglifu veidi: regulārā jeb klasiskā rakstība, parastā jeb darba rakstība un ātrraksts.”

“Ātrrakstu izdomāja jau budistu mūki, kuri uz banānkoka lapām rakstīja savas biogrāfijas un paši šo ātrrakstu dēvēja par “vēju, mākoņu, pūķu un čūsku kustībām”.”

“Bija jābūt augstai meistarībai un virtuozitātei, lai spētu uzrakstīt hieroglifu, neatraujot otu no papīra vai zīda. Māksliniekam bija tikai divu veidu darbarīki: plāna niedres spalva vai mīksta tušas otiņa. Gleznoja ar tušu vai minerālajām krāsām. Turklāt darbs bija gatavs tikai tad, kad to vēl papildināja neliels dzejolis, kuru parasti sacerēja pats gleznotājs. To visu vēl papildināja mākslinieka zīmogs; eiropietis teiktu – sava veida monogramma.”

“Māksliniekam bija visdažādākie citu cilvēku dāvātie pseidonīmi, un katram gleznojumam mākslinieks izvēlējās ko īpašu. Viņa skolotājs, teiksim, ko varēja saukt par “Putna spalvu”; tēvs, ko varēja dēvēt par “Bezdelīgu”, bet māte – par “Savvaļas plūmi Meihua”.”

“Senie ķīnieši “lasīja” glezniecības simbolus un saprata to, ko mēs brīžam pat neiedomājamies. Gan dzejā, gan glezniecībā divas baltas pīles vai zosu pāris debesīs nozīmē uzticību mīlestībā. Toties uzticama draudzība tiek “iešifrēta” ar ķīniešu vāzes un tīstokļos tik bieži sastopamo trīsvienību: bambuss, priede, savvaļas priede. Tika izmantoti arī daži citi simboliskās izteiksmes veidi.

Tilts pār ezeru – “Orhideju tilts”

Ala klintīs – “Pūķa vārti”

Lapene dārzā – “Mēnessgaismas apceres vieta” vai “Upes tecējuma sadzirdēšanas vieta”

Pūķis – ūdens stihija, dienvidu simbols

Cikāde – bagātas ražas simbols

Pūce – sargātāja no uguns

Dzērve – jaunība, visa labā simbols

Bambuss – izturība, zināšanas, gudrība, arī vasara

Krizantēma – rudens zīme

Plūme Meihua – vīrišķiba, arī ziema

Orhideja – pavasara zīme

Peonija – dižciltība, bagātība

Zosis – nesaraujama un uzticīga mīlestība

Priede – konfūcisma simbols

Lotoss – skaidrības simbols (izaudzis no netīrības, par tādu nekļuva)

Zaļa zāle – mūžības alegorija

Tā ir ķīniešu tēlainā domāšana. Tik vienkārša pašiem, tik neizprotama svešiem.”

“5. gs. p. m. ē. mākslinieks Se He uzrakstīja traktātu, kurā apkopojis galvenos glezniecības likumus:

“Dzejnieks Cao Dži uzsvēra glezniecības audzinošo nozīmi: “Ja kāds redz gleznu, kas attēlo cilvēkus ar cēlām domām un augstiem principiem, viņš neatkarīgi no paša zaudē savus trūkumus.” ”

“Nozīmīgu ieguldījumu ķīniešu glezniecības attīstībā devis Gu Kaidži, kurš pirmais glezniecībā pievērsa uzmanību cilvēka tēlam darbā. Pati slavenākā viņa glezna ir “Lo upes feja”, kas līdz mūsdienām nonākusi kopijās. Tas ir tīstoklis, kurš poētiski atklāj Fejas un cilvēka mīlestību. Ainava zilganā tonī apvieno kompozīciju. Tas ir pirmais zināmais cilvēka attēlojums Ķīnas mākslā. Galvenā darbā vērtība ir cilvēka smalko jūtu attēlojums.”

“Feodālā sistēma Ķīnā Tanu periodā sasniedza visaugstāko attīstības stadiju un iezīmēja spilgtas lappuses ķīniešu literatūrā un mākslā. Ķīnas valsts robežas ieņēma apmērus, kurus vēlākie valstiskie veidojumi nespēja noturēt. Ķīnas kultūras sakari saistīja šo zemi ar visām tālaika pasaules valstīm.”

“2. gadsimtā pirms mūsu ēras aizsāktais “Lielais zīda ceļš” Tanu dinastijas laikā guva neaptveramus apmērus. No Austrumiem uz Rietumiem veda zīdu, dārgakmeņus, garšvielas, uz Austrumiem – stiklu, varu, alvu, svinu, audumus, traukus, zeltu. Taču Lielais zīda ceļš bija arī kultūru apmaiņa. Budisma filozofija, indiešu lietišķā māksla, arhitektūra, mūzika, medicīna, joga nevis “aprija” ķīniešu tradicionālo kultūru, bet gan veidoja dažādu kultūru sitēzi.”

“Tanu dinastijas imperatoru pils kļuva par vienu no pasaules kultūras centriem, uz turieni devās pārstāvji no visām austrumu zemēm. Japāņi, korejieši pārņēma Tanu kultūras savdabību. No šīm valstīm sūtīja uz Ķīnu dižciltīgu dzimtu atvases, lai tās tur saņemtu karalisku audzināšanu. Tika nodibināta Zinātņu akadēmija, attīstījās teātris.”

“Galvaspilsētā Čanjanā tika izveidotas vēl divas “pilsētas pilsētā” – Imperatora pilsēta un Slēgtā pilsēta. Imperatora pilsētā dzīvoja augstdzimušie ķīnieši, šeit atradās valsts administratīvās ēkas. Toties Slēgtā pilsēta – tā bija dārzu ieskautā valdnieka pasakainā valstība. Pati imperatora pils pārsteidza ar saviem izmēriem. Vairākstāvu pils lielā svinību zāle bija 130m gara un 75m plata. No terases pāri tiltiņam varēja nokļūt taisni dārzā. Plaši “jumtu stāvi” izliecās augšup. Tie aizsargāja no karstuma vai lietus. Šāds jumta veidojums kaut daļēji pasargāja celtnes no sabrukšanas nelielā zemestrīcē. Celtnes ar plaši uz āru un augšu izliektajiem jumtiem bija seismiski daudz drošākas par ēkām ar parastajiem jumtiem. Arī pārējās pilsētas daļas bija norobežotas cita no citas ne tikai ar augstu žogu, bet arī ar aizlieguma sienu. Arī šeit veidojās gan amatnieku, gan tirgoņu rajoni.”

“Varam uzskatīt, ka tieši Tanu dinastijas valdīšanas laikā ir pilnīā noformējušies ķīniešu glezniecības galvenie proncipi:

1. Savdabīga telpas uztvere
2. Lineārās perspektīvas trūkums
3. Daudzplānu uzbūve
4. Gaisa perspektīva
5. Gaismēnu trūkums
6. Līniju milzīgā nozīme formas modelējumā.

Ķīniešu telpas uztveri raksturto divas īpatnības, kas eiropieša acij šķiet sevišķi neparastas.”

“Savdabīgs skatpunkts no augšas lejup, it kā no putna lidojuma. Tas dod iespēju redzēt arī to, kas notiek aiz kalniem vai celtņu sienām. Ķīniešu gleznotājs pieradis attēlojamo aplūkot no vairākiem redzes viedokļiem, it kā viņš nepārtraukti pārvietotos ainavā, slīdētu pāri zemei. Ķīniešu dzejnieks raksta: “Kalniem jāelpo un jāmijas ar ielejām, upei vajadzīgi avoti, bet ceļam jāved pie mērķa.” ”

“Eiropas mākslinieks iedala telpu tuvējā un tālajā plānā. Ķīniešu gleznotājam viss atrodams vienlīdz tuvu vai tālu, jo viņš slīd pāri passaulei. Turklāt dziļumā aizejošās līnijas nesatek vienā punktā, bet paliek paralēlas. Kad eirpopietis glezno, viņš noliek gleznu sev priekšā uz molberta un it kā cauri gleznai skatās telpas dziļumā. Ķīniešu gleznotājs turpretī (un tā rīkojas arī ķīniešu skatītājs) izklāj tīstokli uz grīdas un skatās no augšas uz leju.”

“Eiropas mākslinieks ir pieradis aplūkot cilvēku kā visu lietu mēru un redzēt viņu visu notikumu centrā, tāpēc labprāt veido kompozīciju ar precīziem simetrijas principiem. Turpretī Ķīnas mākslinieks tiecas pēc asimetrijas un kompozīcijas līdzsvarojumiem ar gandrīz nenojaušamām saskaņām. Eiropietis labprāt izvēlas eļļas glezniecību, jo tā spēj atveidot lietu smagumu un ķermeniskumu, kā arī virsmas spīdumu. Ķīnietim mīļāks ir akvarelis vai tuša. Eiropietis stingri modelē formu, ķīnietis izvairās no formas veidojuma, viņam svarīgāks ir vieglas un vijīgas līnijas raksts.”

“Ķīniešu gleznotāji krāsas uztriepj vieglā caurspīdīgā slānī. Ķīniešu akadēmijā māceklis sāl ar vienkāršām zīmēm, ar lapas apveidu, ar koka līkumiem un pamazām pāriet pie komplicētākiem kalnu, ūdens un gaisa motīviem. Ilgi un pacietīgi vingrinoties, ķīniešu mākslinieks iemācās tā rīkoties ar otu, it kā tas organiski turpinātu viņa rokas kustību. Ķīniešu gleznotājam bija jāiegūst tikpat brīvs rokas piesitiens, ķadu eiropieši sagaida no pieanista.”

“Ķīniešu dzejnieks saka: “Līnija gulstas kā mākonis, urbj papīru kā tārps, te pēkšņi čīkst kā vecs koks, te atkal lēkā kā sienāzis.” ”

“Ķīniešu glezniecība ir izaudzinājusi pacietīgu, gudru un godbijīgu skatītāju, kurš mēdz savus dārgumus glabāt lādē. Lai nogrimtu garā tīstokļa vērošanā, jāsameklē šim mirklim svarīgais un atbilstošais tīstoklis, tas jāattin un lēnām jāsagatavojas mākslinieciskai uztverei. Ķīniešu skatītājam glezna ir sava veida lūgšana. Eiropieša un ķīnieša mākslinieciskās uztveres dažādība vislabāk jūtama divu mākslas teiku pretstatā. Grieķu mīts stāsta par tēlnieku Pigmalionu, kas iemīlējies paša darinātajā sievietes statujā, ar savu kaisles spēku statuju atdzīvinājis un licis tai nokāpt no pamatnes. Turpretī ķīniešu leģenda stāsta par gleznotāju, kas uzgleznojis ainavu un tad ar otām un paleti uz visiem laikiem pazudis kādā no attēlotajām alām. Mākslinieks eiropietis grib ievilināt attēlu īstenības pasaulē, bet mākslinieks ķīnietis no īstenības aiziet fantāzijas valstībā.”

“Eiropieša acij nav viegli pierast pie ķīnieša pasaules redzējuma. Bet tas, kas to mēģinās, nespēs atraisīties no ķīniešu glezniecības gūsta. Šī teiksmainā glezniecība paceļ mūs pāri zemei, aizrauj mūs uz saviem spārniem, liekot mums sakust ar noslēpumaino dabas ritumu.”

“Iepriekš minētās glezniecības īpašības atspoguļojas daudzās Tanu perioda gleznās, arī U Daodzi (720. – 760. g.) daiļradē. Viņš strādājis visdažādākajos žanros, pilnībā pārzinot kaligrāfiju. Ne tīstoklī, ne sienas gleznojumi nav saglabājušies. Tomēr laikabiedru atmiņās eksistē jūsmīgi stāsti par mākslinieka ikdienas dzīves ainām un portretiem.”

Citēts no: Konstantīns Raudive, “Dzīves kultūrai mūsdienu cilvēka problēmas”, Valters un Rapa, Rīga, 1940.

“Ja augstākais cilvēks neuzvedas nopietni, viņš neiedveš cieņu; un ja viņš mācās, tad viņa zināšanas nav pamatīgas. Bez apstājas ievērojiet vaļsirdību un uzticību vai labu ticību; nesavienojieties draudzībā ar cilvēkiem, kas morālē un zināšanās ir zemāki par jums; ja jūs izdarāt kādas kļūdas, tad nebaidieties tās izlabot.”

“Ķīniešu domātāji nepazīst Eiropas filozofijas formālo sistēmu; viņu darbus nenoteic darba ārējie paņēmieni, bet gan organiskā vienība, organiskās idejas. Eiropā filozofa darbu vērtē vairāk no formālā nekā organiskā viedokļa. Tādēļ bieži Eiropas filozofijā nav nekā vairāk par ārējo sistēmu, intīmo, konkrēto domāšanas veidu atstājot ar abstraktiem prātojumiem.”

“Konfūcija mērķis: mācīt un attīstīt cilvēku, lai tas varētu kļūt kaut kas pats par sevi un derīgs valstij. Konfūcijs tikpat lielā mērā ietekmējs visu vēlāko Ķīnas dzīvi kā rietumos Sokrats. Konfūcijs nav dibinājis nekādu skolu, viņš izgāja dzīvē un mācīja to, kas viņam licies labs un vēlams. Viņš negribēja nest kultūru plašajām tautas masām. Turpretim sava laika kritika Konfūciju dēvēja par veiklas mēles īpašnieku, kas daudziem viegli sagrozījis galvu un runājis likumiem pretim. Domāt, ka Konfūcijs būtu tīkojis pēc varas, nozīmētu, it kā Konfūcijā pašā nebūtu varas. Kas varens sevī, tas netīko pēc ārējas varas. Viņš klusībā dara to, kas viņam šķiet labs un cilvēku mīlas cienīgs. Ja nebūtu šīs apziņas, tad jāšaubās, vai vispār būtu iespējams veikt kādu lielu darbu, kas kalpotu nākotnes audzēm par pamudinājumu un pamatu.”

“ “Piecpadsmit gadu vecs būdams iesāku mācīties: trīsdesmit gadu vecs nostājos stingri. Četrdesmit gadu vecumā es jutos brīvs no šaubām. Piecdesmit gadu vecumā es sapratu debess gribu.” ”

“Kofūcija pasaules uzskats centrēts augstākajā apzinīgajā cilvēkā, kas zina atšķirt labo no ļaunā, īsto no neīstā; augstais cilvēks sevī atzīst debess likumus un dzīvo saskaņā ar tiem. Visaugstākais debess likums ir cilvēka likums. Cilvēkam jāsasniedz pilnība tādēļ, lai varētu piepildīt savu likteni, bet lai cilvēkam tas būtu iespējams, tad viņam tas jāpazīst. Un te sākas Konfūcija mācība par cilvēka dabas un tās likumu pazīšanu; kas ir iepazinies ar savu dabu, tam nenākas grūti pazīt cita dabu.”

“Konfūcija ilgu ideāls – redīt pilnīgu cilvēku, kas būtu visām būtnēm par sākumu un galu; bez pilnības ilgām nebūtu iespējama dzīve zemes virsū; tādēļ cilvēka pirmais pienākums – būt pašam pilnīgam un sekmēt arī citu pilnību. Ķīniešu pienākuma regula ir iekšējās un ārējās pilnības summa. Pilnīgs cilvēks nekad nebeidz rūpēties par citu pilnību.”

“Augstākais cilvēks rūpējas par taisno ceļu, viņam maz rūp dzeršana un ēšana. Nabadzība viņu neuztrauc; dzenoties pēc gudrības, sasniedzams vislielākais miers. Konfūcijs pats par sevi saka: “Es esmu aizvadījis augas dienas bez barības un augas naktis bezmiegā, lai nodotos meditācijai, un tam visam nav nekāda reāla derīguma: studijai pašai par sevi piešķirama priekšroka” Konfūcijs savu ideālismu varbūt vēl pilnīgāk apstiprina, teikdams šos apgarotos vārdus: “Tie, kas citu neko nedara, kā tikai dzer un ēd visu dienu, neizmantojot savu garu kaut kam tādam, kas būtu viņu cienīgs, pamodina līdzcietību.” ”

“Ķīniešu cilvēks nepazīst mūžīgo bezcerības stāvokli , nepazīst šos viduslaiku kristīgās morāles baigos vārdus, ko Dante savā iztēlē bija lasījis virs elles vārtu ieejas: Lasciate ogni speranza, voi ch’entrate, atmetiet katru cerību, jūs, kas ienākat. Domājot par tādu stāvokli vien, šī zemes dzīve top auksta un baiga. Viduslaiku elles iztēlotās šausmas cilvēku pamudināja noliegt dzīvi, un šī noliegšana vispilnīgāk izpaužas klosteru rigorozajā morālē, kur cilvēka vitālās enerģijas varmācīgi tika nolemtas iznīcībai. Klosteru morāle nepazina mūžīgās dzīvības un gara brīnišķīgo atjaunotni, nepazina šo mūžīgo jaunību, kas tik nepieciešama konkrētajam cilvēkam, kas pakļauts debess un zemes likumiem. Es teicu, ka ķīniešu morāle nepazīst bezcerību stāvokli: cilvēku iespējams atbrīvot no visām netikumīgām kaislībām, ja viņš tikai dvēselē nolemj kļūt taisnīgs. Dvēselei jākļūst brīvai no dusmām, bailēm, vārdu sakot, dvēselei jābūt kundzenei pašai par sevi. “Ja dvēsele nav kundzene pati par sevi, tad skatoties nekā nevar redzēt; klausoties nekā nevar dzirdēt; ēdot nevar baudīt barības garšas”. ”

“Konfūcija morāles izejas punkts ir pienākums, ko rietumos ideāli kultivējis Kants. Konfūcija mācībā pienākums ir eksaltēti sludināts. Pienākums rada un uztur visas būtnes; tas ar savu augstumu skar debesis. Bez pienākuma nav svētu vīru. Pienākums! Tas ir taisnais ceļš. Tādēļ gudrais sevi identificē ar pienākuma likumu, viņš tikumīgi izkopj savu raksturu, viņš pētī debess likumus, kas tam rakstīti. Viņš nogrimst visu lietu dziļumā, lai satvertu vissmalkākos to noteikumus, kas parastajam cilvēkam nav uztverami. Viņš attīsta savas inteliģences vistīrākās un augstākās spējas, viņš visus likumus ievēro ar taisnu prātu. Viņš pieskaņojas jau atzītiem likumiem un piekopj to, ko jau agrāk tikumīgi cilvēki ir piekopuši, un viņš nemitīgi tiecas pazīt jaunus likumus, kas vēl nav noteikti; viņš stipri saistās ar visu to, kas ir godīgs un taisns; viņš ir tas, kas pauž debess likumu.”

“Tāds dzīves veids cilvēku padara cienīgu, un tas vairs nav pildīts ar tukšu lepnumu; ja viņš atrodas zemākā stāvoklī, viņš netiecas sevi paaugstināt sacelšanās ceļā. Ķīniešu cilvēkam nav visai svarīgs ārējais stāvoklis: visdārgākais, kas cilvēkam jāglābj, tā ir viņa presona. Ķīnietis ārējos notikumus uzņem daudz mierīgāk nekā rietumu cilvēks, jo viņš par iekšējo pasauli vairāk rūpējās nekā par ārējo: notikumos cilvēks var zaudēt to, kas viņam pieder, bet nekad to, kas viņš ir pats. Tādēļ tie, kas ir kaut kas paši sevī, ir spējīgi notikumus vērot gudri un saprātīgi, tādā kārtā aoliecinādami savu individuālo personu.”

“Ķīnas cilvēks tur augstā cieņā tikumus, jo tikai neprašam nav tikumu, kas atzīst vienīgi savus spriedumus; tikumīgs cilvēks atzīst citu, gan gudrībā, gan dzīves sasniegumos. Nepraša vienmēr tiecas uzbrukt citam un rauga tam kaitēt; bet tāda rīcība liecina, ka viņam nav savu tikumu un dzīvē noteiktu cēlu mērķu. Neskaties tik daudz uz citiem, vispirms esi tu pats, kas realizē tikumus savā īstenībā; bet ja tev pašam trūkst tikumu un tu īstenībā tos nerealizē, tad tie nav jāprasa no citiem. Augstāko tikumu cilvēks savā vidē dzīvo nosvērti, homo vulgaris, bez tikumiem, dzīvo vienmēr opozīcijā ar savu vidi.”

“Jābūt cilvēciskam, lai nabadzībā, pārpilnībā, priekā nezaudētu savu tikumību; apzinīgā būtne meklē mieru un atpūtu cilvēciskajos tikumos. Konfucijs par netikumu uzskata: ieņemt augstu vietu un nedarīt nekā laba, izmantot tradīcijas un ierašas un pret tām nejust ne mazāko cieņu, piedalīties sēru ceremonijās bez patiesām sāpēm.”

 “Bagātību un godu katrs vēlas iegūt; bet ja to nevar iegūt godīgā un taisnīgā ceļā, tad no visa tā jāatsakās; nabadzību un zemu stāvokli cilvēks nicina, bet ja no šī stāvokļa nevar izkļūt ārā godīgā un taisnīgā ceļā, tad tur jāpaliek. Ja cilvēks neievēro cilvēces augstos tikumus, tas nevar sasniegt pilnīgu gudrību. Augstākais cilvēks nedrīkst runāt pretim cilvēces tikumiem.”

 “Konfucijs saka, ka viņš nav redzējis nevienu cilvēku, kas pienācīgi mīlētu to, kas pilns cilvēcības, nicina netikumus un novēršas no zemā. Vispār maz ir tādu cilvēku, kas ar visu savu būtību kaut vienu dienu piederētu un piepildītu cilvēcības tikumus. Visskaistākais Konfucija mācībā ir tas, ka cilvēku kļūdas ieskata par relātīvārn, attiecībā ar katru stāvokli. Pārbaudot savas kļūdas, varam pārliecināties, vai mēs pazīstam vai nepazīstam patieso cilvēcību. Ķīnas filozofi vārdam ‘cilvēcība’ piešķir visai plašu nozīmi, cilvēcība nozīmē visus labos tikumus un darbus, visas cēlās domas un jūtas. Cilvēcība ir dievišķīgā saprāta balss. “Ja rītā jūs esat dzirdējuši debešķīgā saprāta balsi, tad vakarā jūs varat mirt”. Konfucijs, teikdams šos vārdus, domā: kas sevī piepildījis cilvēcību, tas droši var mirt, jo no nāves baidās tikai tas, kas nav klausījies debešķīgo saprāta balsi.”

 “Blakus tikumam Konfucijs māca cilvēku pazīt taisnību. Mācīts cilvēks, kas praktizē prātu, bet kaunās valkāt sliktas drēbes un ēst sliktu barību, vēl nav spējīgs saprast taisnības svēto vārdu. Augstākais cilvēks tiecas ievērot likumus, kas domāti vispārībai, vulgārais cilvēks domā vienīgi par savu labumu. Ķīniešu gudrība ir dziļa, jo tā ir vienkārša. Konfucijs runā saprotamus vārdus, un tie iegaumējami katram, kas tos vēlas saprast. čeng-tsu, Konfucija skolnieks, sava meistara mācību ietver šādos vārdos: “Mūsu meistars māca, lai katram būtu taisna sirds un lai tas mīlētu savu tuvāko kā pats sevi”. ”

 “No taisnīguma un simpātijas apziņas pret tuvāko izaug Konfucija morāle. Viņa morāle ir darbīga: “Augstais cilvēks ir lēns vārdos, bet straujš darbos.” ”

 “Vārdu sakot, jādzīvo tā, lai sirdī nebūtu nekā tāda, ko vajadzētu slēpt no citiem un par ko vajadzētu sarkt. Jābūt nomodā par sevi arī savās mājās; nav jādara nekas tāds pat visnoslēpumainākā vietā, par ko dienas gaismā vajadzētu kaunēties.”

 “Valdniekam jābūt nopietnam. Ja viņam trūkst nopietnības, viņa valsti piemeklē posts un tai valda jukas. Konfucijs saka: “Ja augstākais cilvēks neuzvedas nopietni, viņš neiedveš cieņu; un ja viņš mācās, tad viņa zināšanas nav pamatīgas. Bez apstājas ievērojiet vaļsirdību un uzticību vai labu ticību; nesavienojieties draudzībā ar cilvēkiem, kas morālē un zināšanās ir zemāki par jums; ja jūs izdarāt kādas kļūdas, tad nebaidieties tās izlabot”. ”

 “Valdniekam jāiemieso sevī augstais cilvēks. Tsu - kungs meistaram prasa, kas ir augstākais cilvēks. Meistars atbild: “Tas ir, kas savus vārdus vispirms pārbauda praksē un pēc tam runā saskaņā ar savu darbību. Augstais cilvēks ir tas, kas vienādi labvēlīgs pret visiem, bez egoisma un partējības. Vulgārs ir tas cilvēks, kaln nav nekā vairāk kā savs egoisms, un kas nav labvēlīgs vispār pret visiem cilvēkiem.” ”

 “Meng-tse (Mencijs), kas ķīniešu kultūrai nozīmē to pašu ko Eiropas kultūrai Platons, saka, ja valdniekam stāsta, ka tāds un tāds cilvēks ir gudrs, tad vēl tā nepietiek; tāpat nepietiek, ja stāsta, ka tāds un tāds cilvēks ir necienīgs un neuzticīgs; valdniekam jāpārbauda personīgi, vai publiskais uzskats ir dibināts, un, ja tas ir dibināts, tad jārīkojas tā, kā to valdnieks atzīst par pareizāku un taisnāku. Tikai tādu valdnieku var uzlūkot par tautas tēvu un māti. Bet tirāns ir tas, kas saceļas pret taisnības principiem. Meng-tse brīdina apmeklēt valdniekus, ja lieta ir nenozīmīga.”

 “Meng-tses cilvēks, līdzīgi Konfucija cilvēkam, reprezentē ķīniešu intīmo dvēseli. Meng-tse indivīdam piešķir ārkārtīgu nozīmi; viņa cīņa ir cīņa par individuālo brīvību. Visa sākums ir cilvēks. “Visas dzīves darbības sākums un esamības pamatojums atrodas mūsos”. Kas attīsta visas savas spējas, tas pazīst savu saprāta dabu; kas pazīst sava saprāta dabu, tas pazīst debesis, prāta avotu. Cilvēkam jāuzticas savam prātam, kas palīdzēs atrast un saglabāt tikumu. Meng-tse atzīst, ka kautrībai un kaunam ir piešķirta ļoti svarīga nozīme cilvēkā. Kas neizjūt kaunu, tas vairs nelīdzinās pārējiem cilvēkiem. Tiešām, kauna izjūta vērojama tikai cilvēciskajās būtnēs, un jo kāda būtne pazīst lielāku kauna izjūtu, jo tā iekšēji ir cilvēciskāka. ķīniešu cilvēks ir laipna un kautrīga būtne. Meng-tses ideālais cilvēks sevī ir brīvs un tic cilvēka labajai dabai. Tādu cilvēku zemes varas nevar pazemot. Ja mēs pārbaudām sevi un atklājam, ka mīlam cilvēkus, un ja kāds mūs pazemo, tad mums nevajag mocīties kāda zema radījuma dē]. Ļaunais cilvēkā jāpārvar ar ticību labajam. Meng-tse palīdz meklēt pazudušo ceļu, kas ved uz sirdi. Es jau teicu, ka ķīniešu simbols ir sirds: To arī apliecina Meng-tse: “Pazaudēt savu sirdi un neprast to no jauna atrast, ak, cik tā ir apraudama lieta!”. Sirds zaudējums ķīniešu cilvēkam ir vislielākais zaudējums. Var dzīvot nabadzībā, var paciest badu, var uzņemties dzīves smagākos pārbaudījumus, bet nav iespējama dzīve, ja cilvēkam trūkst sirds. Kas ir sirds? Meng-tse saka: “Cilvēka sirds ir cilvēcība”. Kīniešu cilvēcība ir kristiešu mīlestība. Cilvēcība ir visa labā manifestācija, visa taisnā uzvara. Ķīnietis ne tikai dzīvo, bet arī domā ar sirdi. Un tauta, kas dzīvo ar sirdi, nekad nemirst.”

“Ja Konfucijs ir ķīniešu cilvēka centrālā apziņa, tad šīs apziņas svarīgākais papildinājums - ir Mo-tse un Lao-tse. Mo-tse pauž praktisko, utilitāro ķīnieša dvēseles īpašību, bet Lao-tse mistisko, metafizisko. Mo-tse ir ķīniešu don Kichots, kas savas idejas ne tikai izdomāja, bet tās praktizēja, šim mērķim radīdams kaut ko līdzīgu brutaniecības ordenim. Konfucijam nav svarīgs derīgums, turpretī Mo-tsem svarīgs derīgums un piepildījums. Viņa lielais mērķis bija: atbrīvot pasauli no visām slimībām un tai palīdzēt reāli. Visam, ko darām, jābūt derīgam. Konfucijs meditē meditācijas dēj, mūzicē mūzikas dēļ. Mo-tse tādu uzskatu noraida: ja mūzika nekalpo kaut kam reālam, tad tā visnotaļ noraidāma. Tādēļ viņam mūzika nav augstā cieņā. Veselība un bērni ir vajadzīgi tautai, jo tas ir tautas lielākais derīgums.”

“ “Iekām mēs kaut ko gribam kritizēt, tad kritizējuma vietā mums jādod kaut kas jauns.” Mo-tse māca pazīt universālo mīlestību, jo universālā mīlestība ir lielākais cilvēces derīgums. Viņš partējību aizstāj ar universālismu. “Citu jāuzlūko kā sevi pašu.” Šī maksima arī rodas no derīguma viedokļa, jo uzlūkojot citu kā sevi pašu, mēs iegūstam draudzīgu sabiedrību. Ja kādu likumu atzīstam par pareizu, tad vispirms tas jāreālizē pie sevis un savā tautā un tikai pēc tam pasaulē. Kad tauta slima, tā jāārstē, kad tauta salst, tā jāapģērbj. Mo-tse saka, ka debess griba nicina valsti, ja tā apspiež mazu valsti, un spēcīgāko, ja tas nomāc vājāko.”

“Vispirms mums jādzīvo un pēc tam tikai jāmeklē dzīves patīkamība. Mo-tse tiecas radīt tādu dzīvi, kas visiem būtu iespējama. Mo-tse utilitārais pasaules uzskats, kas nostiprinās Kīnā 4. gadsimtā pr. Kristus, lielā mērā atgādina Tolstoja filozofiju. Tolstoja mērķis: atbrīvot Kristus mācību no baznīcas valgiem un to izlietot reālās dzīves stiprināšanai un izkopšanai. Tolstojs Kristus mācībai gribēja piešķirt reālu un derīgu nozīmi. Mo-tse atzīst universālo mīlestību kā lielāko derīgumu; Tolstojs māca mīlēt, jo bez mīlestības nekam nav nekādas vērtības. Mo-tse un Tolstojs ir lielākie savu ideju bruņinieki un to piepildītāji īstenībā.”

“Lao-tse ķīniešu cilvēka dvēseli padziļina ne tik daudz reālajā dzīves izpratnē, cik dievišķā saprāta atklāšanā un sevis piepildījumā. Lao-tse dzīvojis Konfucija laikā, un teika vēstī, ka Konfucijs ir apmeklējis Lao-tsi un apbrīnojis viņa vienkāršību un dziļo gudrību. Lao-tse bijis joti noslēgts cilvēks. Nav zināms, kur viņš miris. Lao-tse par augsto cilvēku saka: “Visi grib būt pirmie, tikai visi paliek pēdējais. Visi meklē tikai to, kas kalpo šai dienai, tikai visi paliek savā vientulībā. Viņš vienmēr ir augstsirdīgs un iecietīgs pret lietām. Viņš nav naidīgs pret cilvēkiem. Tādus cilvēkus var saukt par pilnības kalngaliem.” Lao-tses filozofija ir bez sākuma un gala, viņpus dzīves un nāves. Ja grib reālizēt vienību sevī, tad jāpazīst vīrišķība un jāaizstāv sievišķība. Jākļūst par pasaules gultni, jāapzinās sava ticība, jāatvieglo nelaimīgo liktenis un jākļūst pasaulei par ieleju.”

“Tagadnes Ķīnas dzīves filozofs Lin Jutangs savā atjautīgajā grāmatā The Importance of living - saka, ka Lao-tse savu miera mācību nedibina visu aptvetošā mīlestībā, bet gan smalki izaustā gudrībā, kas atbruņo. Neesot neviena cita, kas tik iespaidīgi būtu sludinājis vājuma spēku, miermīlīguma uzvaru, gudrās atturības derīgumu, kā Lao-tse. Ūdens ir vājā spēka simbols; ūdens izdobj klintis, sagrau? akmeņus; ūdens vispilnīgāk piepilda Lao-tses gudrību - tecēt uz viszemāko vietu. Viņš saka: “Kas lielām upēm un jūtām piešķīris viņu valdonību par simts maziem strautiem? tās apgulušās zemākā vietā; tādā kārtā tās guva savu valdonību.” Ar vārdu ieleja Lao-tse apzīmē mātes klēpi, pirmmāti, sievišķības principu, ko ķīniešu valodā izsaka ar vārdu - .lin. “Ielejas gars nekad nemirst... Tas ir mūsos, kamēr mēs dzīvojam, un lai cik daudz barības no tā uzņemtu. tas nekad neiznīkst:” - Lao-tse mācībā ir tas iekšējais dzilums, kas, manuprāt, viņa mācībai piešķir ezotērisku noslēpumainīhu. Pirmo reizi lasot Lao-tses grāmatiņu Tao-Te-King, es jutos apskurbis kā no veca vīna. Visa pasaule vienmēr man likusies daudz dziļāka nekā visas tās gara pasaules, kurās viesojos kā viesis, draugs un brālis. Viņš pildīja manu dvēseli ar lepnumu, ar lepnumu par cilvēka gara neizdibināmo dzijumu. Katrs teikums, katra doma lēnām atvēra ķīniešu cilvēka dvēseli, kas lielā pazemībā un dzijā gudrībā pilda savu vietu zemes dzīvē. Lao-tse dziji bija ieskatījies sevī un skaidri pārredzēja to ceju, ko viņš gāja un kas daudziem vēl šodien noder par parauga ceju. Ķīniešu cilvēka sievišķīgā dvēsele uzvar vīrišķīgo ar lēnīgumu; kareivīgais mongolis vai mandžu nekad Ķīnā nav bijis uzvarētājs: kareivīgo dvēseli ķīniešu sievišķīgā dvēsele vienmēr ir uzvarējusi. Kīniešu cilvēks pazīst trīs vērtības, kas viņa dzīvi dara pilnvērtīgu: pirmā vērtība lēnīgums, otrā - taupība, trešā - rimtība. Šis vērtības viegli saprotamas, viegli iegūstamas, viegli tās piepildāmas, bet nav gandrīz neviena, kas tās būtu sapratis un saskaiņā ar tām dzīvojis.”

“Beidzot pārdomas par ķīniešu cilvēku, es jūtu, cik maz par šo cilvēku esmu pateicis. Tautas garu nenākas viegli uzminēt, mūs var maldināt ir mūsu ierastais pasaules uzskats, ir skatīšanas veids, ir nepietiekamās zināšanas, kas bieži tiek vispārinātas. Konfuciju un citus ķīniešu domātājus pazīstot, vēl nav teikts, ka mēs esam pazinuši ķīniešu cilvēka dzīves jēgu, kas gadu tūkstošiem ilgi ir audusies un veidojusies tautā. Ne tikai atsevišķa ģenerācija, bet atsevišķs indivīds ar savu īpatnējo dzīves veidu un vienreizīgo dzīves skatījumu atstāj kaut ko no sevis tautai. Austrumu dzīves jēga, kas sākumā liekas vienkārša, rietumu cilvēkam kjūst nesaprotama un neiedomājama. Tā, ķīniešu cilvēks ir izveidojis tādu dzīves skatīšanu un saprašanu, ko mēs grūti varam apjēgt; tas ir tāpat, kad ir runa par kādu jaunu pasaules dimensiju, par ko mēs nevaram pārliecināties, jo mums trūkst attiecīga jutekja. ķīnietis, par spīti sava gara fleksibilitātei, nevar pilnīgi pareizi izprast rietumu cilvēka dvēseli, tāpat rietumu cilvēks, par spīti savai zinātniskai nopietnibai, nevar pilnīgi aptvert austrumu cilvēka dvēseli un bez maldīšanās izstaigāt tās labirintus, kas izveidojušies gadu tūkstošu domāšanas un sadzīves tradicijās.”

“It visu iespējamo sevī ietver Dao,

Bet visu veidojot, tas neizsīkst,

Ir bezgalīgs tā dziļums, pirmsākums tas esošajām lietām…

Nav saredzams, bet visur darbojas.

Nav zināms man, ka būtu viņš kam dēls.

Par parādību pirmtēvu viņš senāk šķiet.”

“Tam, kurš daudz krājis,

Nāksies daudz ko zaudēt.

Kas spēj būt pieticīgs, tas nepiedzīvos kaunu,

Kas mēru zin, tas nepieredzēs briesmas,

Un viņš var cerēt sasniegt ilgstamību.”

“Kas izprot citus, tam daudz prāta.

Kas izprot sevi, tas ir gudrs.

Kas pārvar citus, tam daudz spēka,

Kas pārvar sevi, tas ir varens.”

“Ak, mūsu tauta! Nevainīga

Par vergiem tiks tā pārvērsta.”

“Sestajā mēnesī, ak, kādas šausmas!

Kaujas rati jau kārtojas kaujai;

Katros iejūgti četri raženi zirgi,

Bruņoti tā, kā to vienmēr mēs darām.

Nevaldāmi ielauzās sjunnu,

Tāpēc mums bija jāiet bez kavēšanās,

Jo valdnieks pavēlēja doties karagājienā,

Lai atbrīvotu galvaspilsētu…

Mēs uzvarējām sjunnu,

Parādot izcilu drosmi…

Sjunnu pārrēķinājās,

Ieņemot Cjao un Hu,

Sagrābjot Hao un Feņu,

Nokļūstot līdz Cziņas upes ziemeļu daļai.

Mūsu karogi, putnu attēliem rotātie,

Savās baltās ielocēs plīvoja.

Priekšgalā drāzās desmit kaujas ratu…

Mēs uzvarējām sjunnu –

Tas ir paraugs desmitiem tūkstošiem zemju.”

Citēts no: “Ķīnas republika. Taivana.”, Minerva, Rīga, 1994.

“Ķīniešu filosofijas vēsturi var nosacīti iedalīt četros posmos. Pirmo posmu, kas sākās ap sesto gadsimtu p.m.ē., bieži dēvē par Ķīnas filosofijas Zelta laikmetu. Tajā radās un uzplauka tādas domātāju skolas kā konfuciānisms, daoisms, mohisms, dialekticisms un legālisms. Senie domāt.āji koncentrējās uz ētiskām un poliliskām teorijām un maz interesējās par izteiktām metafiziskām vai loģiskām sistēmām.”

“Pirmais posms: Zelta laikmets. Trīs vadošie konfuciānisma filosofi bija Konfūcijs, Mendri un Sjun Dzu. Kopumā ņemot, Konfūcija mācība vairāk ir ētisks vai goda kodekss nekā reliģija vai filosofijas skola. Konfuciānisma ētiskie aspekti lielākoties ir izklāstīti darbos “Analekti” un “Dasjue”. Saskaņā ar šiem darbiem, konfuciānisma ētikas pamatprincips ir žeņ. Citās valodās šis vārds tiek tulkots kā “sirsnība”, “labvēlība” un “cilvēcība”.”

“Savu pilnīgāko izpausmi Konfūcija mācības melafiziskie aspekti gūst “Džunjunā”, kas parasti pazīstama kā Līdzekļa doktrīna. Kā pamatprincips šai grāmatā ir uzsvērts sirsnības gars, kas balsta im vada universu. Saskaņā ar Mendzi mācību, c:ilvēks pēc savas dabas ir labs. Valdība ir līdzeklis, ar kura palīdzību dižais cilvēks izpauž savu dabu attieksmēs ar līdzcilvēkiem. Toties Sjun Dzu mācība paui, ka cilvēks pēc dabas ir savtīgs. Sociālo konvenciju, likuma un valdības eksistences iemesls ir cilvēku ļaunums.”

“Konfūcija laikabiedrs bija Laodzi. Viņš ir atstājis grāmatu apmēram 5 000 rakstu zīmju apjomā, “Dao De Dzin”, no kuras savu nosaukumu ieguva daoisms. Daoisms uztver Dao kā komisko, noslēpumaino, galīgo, absolūto principu, uz kuru balstās forma, substance, būtnes un pārmaiņas.”

 “Modzi mācīja, ka sociālā un politiskā haosa pamatā ir fanātisms, un par tā iemeslu uzskatīja visaptverošas mīlestības trūkumu, kas vienlīdz attiecas uz karojošām valstīm, valstu vadītājiem un ministriem un uz vienkāršajiem cilvēkiem. Modzi sludināja, ka visaptveroša mīlestība un taisnīgums ir Debesu gribas tieša, aktīva izpausme.”

“Dialekticisms bija vienīgā skola, kas galveno uzmanību pievērsa loģikas un epistemoloģijas problēmām. Diaļekticisma pārstāvji iztirzāja tādas problēmas kā eksistence, relativitāte, telpa un laiks.”

“Legālisti uzskatīja, ka cilvēka daba ir nepakļāvīga un dumpīga, ja ne tieši ļauna. Pēc legālistu domām, valsts. ko iemieso valdnieka persona, ir centrs filosofiskai sistēmai, kas orientēta uz kontroli un pārvaldi. Legālistu doktrīna deva filosofisko pamatojumu Cinu dinastijas (221. - 206.g.p.m.ē.) brutālajam laikmetam. Legālisma svarīgākais dokuments ir Han Fei darbs “Han Feidzi”. Han Fei bija konfuciāņa Sjun Dzu skolnieks. Sjun Dzu nostāja pamatā palika optimistiska, paužot pārliecību, ka audzinot un pārliecinot cilvēku, var vest viņu uz taisnīguma ceja, turpretī Han Fei bija daudz ciniskāks un atbalstīja atalgojuma un soda lietošanu.”

“Salīdzinošās Sintēzes skola, kuras pārstāvis bija Fan Dunmei (1899 - 1977). uzņem sevī jebkuru filosofisku norādījumu, ko uzskata par derīgu un izsmejošu un kas dod ieskatu kosmiskajā eksistencē un cilvēka dabā. Šī skola uzsver bezgalīgo radošo momentu, kas rod kopsaucēju starp daiādām jomām Rietumu un ķīniešu filosofijā un apvieno tās jaunā domāšanas sistēmā.”

“Mūsdienu Neokonfuciānisma sintēzes skolas pārstāvji ir Tan Dzjuņ-i un Mou Dzunsans. Viņi sevišķi uzsver siņ sing ideālistiskās skolas pētījumus, īpaši tos. kas veltīti Mendzi un Van Janminam; Rietumu filosolijas jomā viņi adaptē un sintezē Kanta un Hēgeja vācu ideālismu. Viņi ieviesa t.s. “brīvā bezgalīgā prāta” un tā radošā spēka jēdzienu, pievienodami neokonfuciānismam reliģisku dimensiju.”

“Ķīniešu Sholastiskās sintēzes skolu pārstāv Vu Dzinsjuns un Luo Guans. Šī skola galvenokārt turpina Riči un viņa sekotāju tradīciju. Skola balstās uz Aristoteja- Fan Dunmei filosofisko tradīciju, ko sistemātiski sakausē ar ķīniešu filosofiju, iekjaujot ari klasisko konfuciānisma tradīciju. Vu Dzinsjuna galvenais nopelns ir Konfūcija un Mendzi uzskatu kombinēšana ar Fan Dunmei filosofiju.”

“Papildus šeit minētajām filosotijas nozarēm, kas pašlaikveido sintēzes sistēmas, svarīgs mūsdienu ķīniešu filosofu uzdevums ir uztvert un studēt Rietumu filosolijas virzienus. Tā, piemēram. no citām valstīm aizgūts un sīki izpētīts ir loģiskais pozitīvisms. analitiskā filosofija, fenomenoloģija, eksistenciālisms, strukturālisms. hermeneitika un kritiskā teorija. Visas šīs jomas reiz var kļūt par jaunas sintēzes sastāvdaļām.”

“Ķīniešu reliģija un Ķīnas reliģija ir divi dažādi jēdzieni. Pirmajā ietilpst lielākās ķīniešu reliģijas, piemēram, daoisms un kinizēts budisms, bet otrā ietver tādās reliģijas kā islams un kristietība, kas Ķīnas kultūrā ir aizgūtas. Šīs reliģijas ir dziļi iesakņojušās ķīniešu sabiedrībā.”

“Daoisms sākotnēji bija filosofiska sistēma, kas balstījas uz 6.gadsimtā p.m.ē. dzīvojušā Laodzi darbiem. Daoisma reliģiskās tēmas izveidojās 3.gadsimtā p.m.ē.. un 2. gadsimtā m.ē. daoisms kļuva par organizētu reliģisku kustību. Daoisma kā reliģijas pamatmērķis bija nemirstības sasniegšana. Tika uzskatīts. ka cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar dabu, kļūst par sjeņ (nemirstīgajiem). Laodzi, daoisma filosofijas dibinātājs. tika iecelts daoisma dievu kārtā, noslādamies sjeņ lielā panteona virsotnē. Sasnieguši sjeņ siatusu, pārējo panteonu veido taut.as varoņi, slaveni karavadoni un viedie. Patlaban Taivanā dzīvojošo 3.3 miljonu ticīgo daoistu garīgajām vajadzībām kalpo ap astoņiem tūkstošiem daoistu tempju un 29 000 daoistu garīdznieku. Daoistu doktrīnas un rituālus māca divos daoistu semināros.”

“Budisms ir visas Āzijas reliģija, kas radusies Indijā, pirms 6. gadsimtā m.ē. izplatījusies Ķīnā. bet Taivanu sasniegusi 16.gadsimta nogalē. Kopš 1980. gada Taivanā darbojas daudzas budistu sektas, bet īpaši populārs kļuvis tantriskais budisms. Pēdējos gados tantriskās sektas budistu mūki trimdinieki ieradās Taivanā, kur viņiem strauji radās liels pulks sekotāju, tādējādi nozīmīgi ietekmējot Taivanas reliģijas kultūru. 1991. gadā Taivanā bija vairāk nekā četri tūkstoši budistu tempļu ar apmēram 9 000 priesteru un 4,86 miljoniem budistu.”

“Taivanas iedzīvotāju lielākā daļa ir ķīniešu tautas reliģijas piekritēji. Šīs reliģijas teoloģija un rituāli ir dziļi iesakņojušies citās laicīgās un sociālās institūcijās. Tautas reliģiju izvēlējās gandriz visi ķīnieši, kas pārcēlās uz dzīvi Taivanā. Līdz ar savu ticību viņi no kontinenta atveda dievu tēlus un tradicionālos reliģiskos uzskatus. Tomēr, pārceļot savu reliģiju uz jaunu vietu, viņi to funkcionāli pielāgoja savai jaunajai sabiedrībai, dažkārt pat radot citus dievu tēlus un rituālus, lai gūtu drošību un izdrīvotu. Tā rezultātā radušos “svēto maisījumu” ērtības labad dēvē par tautas reliģiju. Mūsdienās tā joprojām ir izplatītākā reliģija Taivanā.”

“Ji-guan-dao. Ķīniešu vārdus Ji-guan-dao var aptuveni pārlulkot kā “Vienas vienotības reliģija”. Šis nosaukums raksturo Ji-guan-dao kā reliģisku doktrīnu, kas ne vien balstās uz tradicionālajām ķīniešu mācībām, bet arī uz katru lielāko pasaules reliģiju. Ji-guan-dao ir modema, sinkrētiska reliģija. kā arī trešais populārākais reliģijas veids Taivanā. Ji-guan-dao piekritēji vairāk vai mazāk seko konfuciānisma rituāliem un piekopj senču kultu. Dievkalpojumi parasti notiek pie ģimenes relikviju šķirstiem, un to mērķis ir gan katra cilvēka rakstura izkopšana, gan ģimenes attiecību regulēšana - abas galvenās ķīniešu kultūras koncepcijas.”

“Taivanā ir vairākas citas, neatkarīgas reliģiskas grupas, kas pieskaitāmas kādai no sekojošām četrām kategorijām. Pie pirmās pieder reliģijas, kas Taivanā ienākušas no konlinenlālās Ķīnas; pie otrās - reliģijas, kas pārņemtas no ārvalstīm; pie trešās - jaunas reliģijas, kas attīstījušās no jau esošajām; pie ceturlās - jaunas reliģijas, kas radušās Taivanā.”

“Tie pirmās kategorijas pieder Ci dzjao, Sja drjao, Li dzjao un Tjaņdzjao. Otrajai, ārzemju reliģiju kategorijai pieskaitāmasTjaņli dzjao, kas sevī apvieno bohaju reliģiju, Jehovas liecinieki un unitāriešu baznīca. Darbojas arī Taivanas ebreju biedrība. kas sastāv no 35 - 40 ģimenēm no ASV, Eiropas un Izraēlas.”

“Daudzas reliģijas pieskaitāmas ceturtajai kategorijai, kurā ietilpst jaunas reliģijas, kas izveidojušās ur jau esošo pamata. Galvenās šīs grupas pārstāves ir Konfūcija Gara reliģija un Tjaņdedzjao.”

“Celurtajā, Taivanā jaundibināto reliģiju grupā, nav daudz pārstāvju. Tipisks piemērs ir Sjuņjuaņ-dzjao, kas Taivanā oficiāli nodibinājās 1957.gadā. Sjun-juaņ-dzjao cenšas apvienot gadsimtiem seno kīniešu reliģisko domu un modina cilvēkos nacionālisma jūtas.”

“Kristietību uz Taivanu 1624. gadā atveda holandieši. Viņi nedaudz apsteidza savus misionārisma sāncenšus, spāņus, kuri ieradās divus gadus vēlāk. 1949.gadā, kad kontinentā pie varas nāca komunisti un centrālā valdība pārcēlās uz Taivanu, kristietība Taivanā sāka attīstīties jaunā virzienā. Daudzas dažādu sektu baznīcas pārcēlās uz Taivanu.”

“Šodien Taivanā ir vismaz 57 rināmas protestantu draudzes. Prezbiteriāņu baznīcai irvairāk nekā 210000 piekritēju 1118 draudzēs, Īstenajai Jēzus baznīcai to ir ap 42000 un Ķīnas baptistu konvencijai - ap 17 000.”

“Patlaban Taivanā darbojas l761 katoļu , baznīca ar vairāk nekā 304000 ticīgajiem. Pateicoties fundamentālistiskai teoloģijai. elastīgai administrācijai un patstāvīgām finansēm, pastāvīgi aug neatkarīgo baznīcu skaits.”

“Karaspēkā, ko Koksinga 17. gadsimta vidū veda uz Taivanu, bija daudz musulmaņu. Daži no tiem apmetās Taivanā uz dzīvi. 1949.gadā valdību uz Taivanu pavadīja apmēram 20000 musulmaņu; vairums no tiem bija karavīri, valsts ierēdņi vai apkalpojošās sfēras darbinieki. Islama attīstība Taivanā ir bijusi salīdzinoši ierobežota. Patlaban Taivanas reģionā ir ap 52000 musulmaņu un četras mošejas - Taibejā, Taidžunā, Gaosjunā un Lunganā, Taojanas apgabalā.”

“Ķīniešu valoda ir dzimtā valoda lielākam skaitam cilvēku nekā jebkura cita valoda pasaulē. Par spīti tam, ka daudzveidīgie dialekti, kuru pārstāvji savstarpēji pat nevar saprasties, tomēr tiek nešķirojot apzīmēti ar vārdu “ķīniešu valoda”, ķīniešu tautu tiešām apvieno kopīga nacionālā valoda. Šo nacionālo valodu Taivānā parasti dēvē par guoju, bet kontinentā – par putunhua. Dažas no galvenajām iezīmēm kīniešu valodu saimes valodās vai dialektos ir vienzilbīgums un vienkāršā fonoloģiskā sistēma, skaņu lietojums dažādu nozīmju izteikšanai un sintakse, kas atkarīga no vārdu kārtības; nav fleksiju, gramatisko dzimšu un daudzskaitļa. Tādējādi ķīniešu valoda, kam piemīt visas šīs īpatnības, ir viena no visvieglāk apgūstamām pasaules valodām. Lai atveidotu ķīniešu valodas skaņas, Taivānā pieņemtā fonētiskā sistēma ir “džujinfuhao”, kurā ietilpst 37 fonētiski simboli un četras skaņu zīmes. Taivanā ķīniešu valodas galvenās romanizācijas sistēmas ir Veida – Džailza romanizācija un Guoju transkripcija ar latīņu burtu palīdzību, kas ietverta 11. Nacionālajā fonētiskajā alfabētā.”

“Taivānas senākās glezniecības tradīcijas sakņojas ķīniešu mākslā, ko ieviesa Ķīnas imigrantu vēl pirms japāņu ierašanās. Atspoguļojot Ķīnas zemkopju sabiedrības tradicionālās vērtības, šī glezniecība parasti izraudzījās dabas un ainavu tēmas. Turpretī cilvēku figūras un reālistiskas tēmas parādījās reti.”