Citēts no: N. Šera. Stāsti par krievu māksliniekiem. Rīga, "Zvaigzne", 1985.

Ivans Kramskojs

Iļja Repins

 

 

IVANS KRAMSKOJS
1837 - 1887

1

Netālu no Voroņežas, apriņķa pilsētiņas Osirogožskas nomalē, Novajas Sotņas ciematā piedzima mākslinieks Ivans Kramskojs. Te aizritēja viņa bērnība un agrā jaunība. Ciematu no pilsētas atdalīja klajums, gar kuru stiepās dziļas gravas. Nelielā Kramskoju mājiņa ar niedru jumtu un trim lodziņiem atradās klajuma malā, upītes Tihaja Sosna krastā. Šis namiņš vēl šodien stāv turpat, un to sauc par Kramskoju mājiņu. To bieži apciemo cilvēki, kas pazīst un mīl Kramskoja gleznas. Šeit, mazajās istabiņās, dārzā ar zedeņu žogu it kā atdzīvojas Kramskoja paša rakstītās īsās biogrāfijas lappuses, jaunekļa gadu dienasgrāmatas rindas, viņa bērnības draugu nedaudzie atminu stāstījumi.
Lūk, šajā istabā pie krāsns katru rītu kā ziemā, tā vasarā stāvēja māte un klusēdama gatavoja brokastis. Pie galda sēdēja tēvs un ik rītus satrauktā, dusmīgā balsī kaut ko ilgi runāja ar māti. Pēc tam tēvs gāja uz darbu un atgriezās tikai vakarā - viņš strādāja par rakstvedi pilsētas domē; kopā ar viņu aizgāja Ivana vecākais brālis, arī domes rakstvedis. Bet otrs brālis - Fjodors - steidzās uz apriņķa skolu.
Un tā visi aizgāja, mājās tūlīt iestājās klusums - mierīgs un liegs. Pienāk māte, noglauž zēna seju ar savu raupjo roku un it kā nodzēš nepatīkamo rīta cēlienu. Sirdī ielejas prieks, pareizāk, nevis prieks, bet gan prieka priekšnojauta visai garajai dienai.
Rau, Vaņa jau ir uz ielas kopā ar bērniem. Netālu no mājas atrodas augsts kalns ar nogāzi līdz pašai upei. Ziemā tas kļūst par ledus kalnu. Ar ragaviņām vai reizēm tāpat uz ledus gabala zēns drāžas lejup - ir gan līksmi, gan arī baisi. Uz visu mūžu viņam paliek atmiņā šī ainava - augsts kalns, žilbinoši balts sniegs un tālas, koši zilas debesis.
Un tad ir ziemas vakars. Pieputināts ceļš; Vaņa kopā ar māti brauc ragavās; balto šmaugo bērziņu stumbri, ledus aizsalušajās peļķēs, vakara saulē stiepjas garas ēnas . . . Un viņu, vēl gluži mazu zēnu, pārņem gan skumjas, gan maiga tīksme - klusā ziemas vakara liegā skaistuma valdzinājums.
Vasaru Kramskoju mājiņas logos lūkojas zaļi krūmi un ķiršu dārzs. Pa kādu no dārza celiņiem iet zēns - tas ir viņš, Vaņa Kramskojs. Rīts ir saulains, rasots un smaržīgs: no abām pusēm viņam skaras klāt augsta, slapja zāle, apbērdama ar rasas lāsītēm . . . Zēns ir aiznesis tēvam brokastis un tagad atgriežas mājās, lepns par izpildīto svarīgo uzdevumu.
Un vēl kāds cits rīts: viņš stāv uz lievenēm; turpat ir māte un vēl kāds. Visi raugās debesīs, arī viņš. Un pēkšņi - saules vairs nav. Ir tikai šaurs, plāns gredzens, un tā vidū kaut kas sarkani melns. Kļūst tumšs kā naktī, zēnam top baigi, viņš cieši turas pie lieveņu margām un viņu pārņem asa izjūta par kaut ko «neatkārtojamu un skaistu».
Bet pēc dažām stundām viņš jau ir kazaks un jāj uz zedeņu žoga; pieliecies tur garu koku - šķēpu - paceltu dūrienam, gluži kā īstie kazaki, kas reizēm aizjāj garām pa ceļu, augstās cepures uz sāniem sašķiebuši. Šādus kazakus viņš bieži lipināja no māliem, kas pie pagraba bija atrodami atliku likām. Tie viņam šķita līdzīgi īstajiem kazakiem un pašam ļoti patika.
Vasaras vakaros, tur, kur pie lielās mājas bija sagāzts daudz baļķu, notika visskaļākās un jautrākās rotaļas. Te salasījās bērni no visas ielas, spēlēja bumbu, paslēpes. Pavisam vēlu, kad satumsa un aiz upes pacēlās liels, apaļš, gaišs mēness, bērni izklīda pa mājām. Vaņa vēl ilgi bija nomodā - kaimiņu dārzā kāds spēlēja fleitu, «Cik tas bija lieliski!» vēlāk atceras mākslinieks. «Nekad pēc tam vairs neesmu dzirdējis tik labu mūziķi, un tādu sajūsmu, kas aizrauj elpu, savā dzīvē nekad vairs neesmu izjutis. No rīta izeju dārzā - tur aug liels, vecs, kupls ķiršu koks ar divžuburu stumbru, es uzrāpjos tuvāk galotnei, apsēžos un sāku spēlēt uz ķemmītes, aizsedzis tās zobiņus ar papīru: skaņas, kā man pašam likās, bija ļoti līdzīgas fleitai. Reizēm šo prieku atļāvos sev diezgan ilgi, taču tas vienmēr beidzās ar to, ka māte mani atrada, novilka zemē un dažkārt visai jūtamā veidā sodīja par koka bojāšanu, bet manu «mūzikas instrumentu» noslēpa tā, ka ilgi nevarēju to atrast.»
Vaņam bija septītais gads, kad kaimiņu mūziķis viņam kopā ar citiem bērniem sāka mācīt rakstīt un lasīt. Mācīties bija viegli, Vaņa ātri iegaumēja burtus, iemācījās lasīt pa zilbēm, rakstīt ciparus un bija ļoti lepns, kad pirmo reizi pats uz māla krāsns uzrakstīja: «1844. gads». It īpaši viņam patika abi cipari «četri», kuri stāvēja līdzās, un viņš centās tos uzrakstīt, cik glīti vien varēdams.
Septiņu gadu vecumā Vaņa sāka mācīties apriņķa skolas sagatavošanas klasē un ar nepacietību gaidīja, kad pāries uz pirmo klasi, kur sāk mācīt zīmēšanu. Taču mācīties zīmēt pirmajā klasē nepavisam nebija tik interesanti, kā Vaņa bija domājis. Skolotājs, lāga večuks, mācību gada sākumā atnesa klasē zīmējumu - sejas profilu, bez pakauša, ar matu cekulu uz pieres - un lika to uzzīmēt. Svītras zīmējums bija iespiests uz rūtiņu papīra, un Vaņa cītīgi centās attēlu pārzīmēt. Visu gadu viņš zīmēja vienu un to pašu zīmējumu, bet tā arī nepabeidza to. Tāpat viņš nepabeidza zīmējumu arī otrajā klasē, tās bija «figūras, kas attēloja svēto ģimeni». Skolotājs bija neapmierināts, sauca viņu par sliņķi un sacīja, ka viņš «aprokot savu talantu zemē», bet, ko nozīmēja «aprakt talantu», Vaņa tā arī nesaprata. Citos priekšmetos viņš mācījās labi, taču visu mūžu vēlāk atcerējās nevis mācības un pieciniekus, ko vienmēr saņēma, bet gan stāvēšanu kaktā uz ceļgaliem, kas gadījās bieži, un drausmīgās bailes pirms eksāmeniem. «... tu esi ieradies uz eksāmenu, pulss dauzās deniņos, rokas trīs, mēle neklausa un to, ko tu labi esi zinājis, vairs pēkšņi nezini, acu priekšā tev skolotāju stingrās sejas, acenes . . . Atceros, kā sažņaudzu dūrītes pašlepnumā un cieši apņēmos izturēt un nepalikt kaunā.»
Tā auga Kramskojs. Bērnības gadi, kad zēns sāka mācīties vērot krāsu un skaņu pārpilno pasauli, pilnu brīnumainiem atklājumiem, bija aizgājuši uz visiem laikiem. Un varbūt jau toreiz, kad viņš zīmēja uz krāsns savus pirmos četriniekus,
veidoja no māla kazaciņus, lūkojās zilajās debesīs un klausījās fleitu, aizsākās viņa mākslinieka ceļš. Vai gan mēs zinām, kad cilvēkā pamostas mākslinieks?
Divpadsmit gadu vecumā Vaņa pabeidza skolu. Viņa tēvs jau bija miris. Māte nolēma atstāt dēlu vēl otru gadu tajā pašā klasē: viņai likās, ka zēns vēl ir par mazu, lai sāktu strādāt. Pēc gada Vaņam izsniedza to pašu atestātu, tajā bija vienīgi cits gadaskaitlis. Viņam ļoti gribējās turpināt mācības Voroņežas ģimnāzijā, kurp devās pārtikušo ģimeņu bērni, bet mātei līdzekļu šim nolūkam nebija, un Vaņas vecākais brālis iekārtoja viņu pilsētas domē par rakstvedi; rokraksts Vaņam Kramskojam bija labs, un brālis apgalvoja, ka viņš ierēdņa dienestā ar to tālu tikšot.
Trīspadsmit gadu vecumā Vaņa Kramskojs kļuva par rakstvedi - gāja uz darbu, rakstīja dažādus papīrus un saņēma par to divus rubļus un piecdesmit kapeikas mēnesī. Priekšnieks bija apmierināts ar jauno rakstvedi, reizēm pat uzticēja viņam izgatavot modernu apkaklīšu zīmējumus savām meitām.
Dienas vilkās pelēkas un garlaicīgas, līdzīgas cita citai šodiena tāda pati kā vakardiena, bet rītdiena tāda pati kā šodiena. Toties vakari gandrīz vienmēr bija interesanti. Pie otra Vaņas brāļa Fjodora, kurš mācīja krievu valodu apriņķa skolā, vakaros pulcējās draugi. Viņi kopā lasīja, apsprieda izlasīto, strīdējās. Turpat, blakus istabā, parasti sēdēja Vaņa ar saviem nešķiramajiem draugiem - Grišu Trubinu un Petju Braviju. Visi trīs viņi bija kaislīgi lasītāji - lasīja visu, ko vien varēja dabūt, kas gadījās pie rokas, ko atnesa brālis no bibliotēkas. Un tiklīdz zēni dzird skaļāk ierunājamies blakus istabā, viņi paver durvis, pārmaiņus tajās parādās te Vaņas, te Petjas, te Grišas acu pāris: bērni zina, ka tūlīt sāksies visinteresantākās sarunas, taču ienākt istabā neuzdrošinās.
Zēni kopā zīmēja, dziedāja, gāja uz baznīcu skatīties, cik skaisti uzgleznotas svētbildes, uzticēja cits citam savus mazos noslēpumus un slepenos sapņus. Bet visu viņu kopīgais, pats dārgākais sapnis bija kļūt par māksliniekiem. Nākotnē viņiem šis sapnis piepildījās katram citādi: Griša kļuva par izcilu retušētāju, Petja - par gleznotāju Ostrogožskā, bet Vaņa - par dižo krievu mākslinieku Ivanu Kramskoju.
Vaņas brāļa Fjodora draugu vidū bija kaislīgs glezniecības cienītājs, autodidakts mākslinieks un fotogrāfs Mihails Tuļinovs. Reiz brālis palūdza viņu paskatīties, kā Vaņa zīmē. Tuļinovs labprāt piekrita; viņam patika Vaņas zīmējumi, ar kuriem bija piekārta pilna viņa mazā istabiņa, patika arī pats zēns - vājš, nopietns un ļoti kautrīgs. Sākumā bija grūti uzsākt ar viņu sarunu, taču pamazām Vaņa kļuva runīgāks, pastāstīja, ka bez tušas un zīmuļa viņam zīmēšanai nekā cita nav, pat ne labas otiņas. Tuļinovs uzaicināja viņu pie sevis, apsolīja iedot viņam krāsas un otas. Aiz prieka Vaņa visu nakti nespēja aizmigt un jau agri no rīta devās pie Tuļinova. Viņš atrada to jau strādājam - mākslinieks pašreiz pabeidza akvareli uz lielas kartona lapas. Vaņa ilgi raudzījās, kā viņš strādā, un pēc tam sacīja: «Ja varētu kaut vai uz pusi iemācīties tā strādāt, es neko pasaulē citu vairs nevēlētos.» Tuļinovs uzaicināja viņu atnākt biežāk kopā ar draugiem, un tā pamazām starp šo jau pieaugušo vīru un zēnu izveidojās cieša draudzība, kas ilga visu mūžu.
Jo vecāks kļuva Vaņa, jo biežāk viņš domāja par to, ka nevēlas būt rakstvedis, ka viņam jāmācās gleznot, - tāds bija arī viņa jaunā drauga Tuļinova padoms. Māte un vecākais brālis, kas daudzus gadus bija nokalpojis pilsētas domē, negribēja ne dzirdēt par to, ka Vaņa būs mākslinieks. Viņš teica, ka visi mākslinieki esot dzērāji un ubagi, tādi paši kā viens no viņiem, kurš dzīvo tepat Ostrogoiskā, visu mūžu staigā bez zābakiem, nodriskātās tupelēs un rīta svārkos, un visi par viņu smejas. Taču piederīgo nevēlēšanās sastapa Vaņas nelokāmo pretestību. «Kluss, bet spītīgs,» atzina māte, «viņu nepārliecināsi.» Un tā ģimenei vajadzēja piekrist Vaņas nodomam.
Bet kur mācīties? Un tika nolemts - Voroņežā, pie labākā svētbilžu gleznotāja. Paņēmuši visu nepieciešamo, viņi kājām ar māti devās uz Voroņežu. Svētbilžu gleznotājs pieņēma Vaņu mācībā. Tika noslēgts kontrakts uz sešiem gadiem. Māte atgriezās mājup, bet Vaņa palika pilsētā. Viņš jutās laimīgs: beidzot taču viņam būs iespējas mācīties!
Pagāja apmēram trīs mēneši, bet mācīšana vēl nebija sākusies. Mācību vietā Vaņa berza krāsas, nesa «skolotājam» pusdienas uz baznīcu, kuru viņš apgleznoja, stiepa no upes mucas dažādiem sālījumiem, ko «skolotāja» sieva gatavoja ziemai, skraidīja, izpildīdams dažādus uzdevumus. Vaņa cieta un gaidīja, bet tad viņu pārņēma sašutums, un viņš, pametis «skolotāju», devās atpakaļ uz Ostrogožsku.
Vaņam bija piecpadsmit gadu. Ar pieaugušā tiesībām viņš tagad vakarus pavadīja brāļa Fjodora istabā, daudz lasīja, cenzdamies papildināt savu izglītību, un nemitīgi domāja par to, kā izrauties no Ostrogožskas un nopietni sākt mācīties glezniecību.
1853. gadā sākās karš ar Turciju. Cauri visai Krievijai uz Krimu virzījās karaspēks, bieži apstādamies lielās un mazās pilsētās, kā arī ciemos. Kareivji parasti iesoļoja pilsētā, bungas rībinādami un dziedādami. Tā reiz putekļainajā apriņķa pilsētiņā Ostrogožskā ienāca dragūnu pulks. Pilsēta pēkšņi it kā pārvērtās. Pilsētas dārzā atskanēja militāra mūzika, ņirbēja virsnieku mundieri, laistījās uzpleči, šķindēja pieši, Kopā ar dragūniem bija ieradies arī ceļojošais fotogrāfs Daniļevskis. Savu fotodarbnīcu viņš atvēra iepretī pilsētas dārzam. Tajā laikā pastāvīgas fotodarbnīcas bija tikai lielajās pilsētās, jo tikai desmit divpadsmit gadu bija pagājis kopš tā laika, kad Krievijā tika izgatavots pirmais fotouzņēmums. Parasti fotogrāfs ar saviem aparātiem ceļoja no pilsētas uz pilsētu. Cilvēkam, kas gribēja iegādāties savu attēlu, vajadzēja ilgi minūtes divdesmit - sēdēt nekustīgi fotoaparāta priekšā, bet, lai viņš nekustētos, viņa galvu no mugurpuses cieši balstīja dzelzs kāsis. Attēli iznāca bāli, neskaidri, tos vajadzēja retušēt - piezīmēt klāt, uzlabot - un «apstrādāt» ar akvareļa krāsām. Daņiļevskim bija vajadzīgs retušētājs. Viņš uzzināja, ka Ostrogožskā dzīvo fotogrāfs amatieris Tuļinovs, un piedāvāja viņam darbu. Tuļinovs pats no šī piedāvājuma atteicās, bet sarunāja šo darbu Vaņam Kramskojam - viņš bija pārliecināts, ka Vaņa tiks ar to galā. Jau par pirmajām fotogrāfijām, ko bija «apdarinājis» Vaņa Kramskojs - «cienījamais Ivans Nikolajevičs», kā viņu sauca Daņiļevskis -, meistars bija sajūsmā. Un visu laiku, kamēr pilsētā stāvēja dragūnu pulks, Vaņa nenogurdināmi «apdarināja» fotogrāfijas. Fotografējās visi - gan karavīri, gan pilsētiņas iedzīvotāji; gandrīz katrā mājā. uz kumodes, kas bija pārklāta ar tamborētu sedziņu, lepojās ģimenes fotogrāfija.
Pulks aizgāja. Daņiļevskis aizvēra savu fotodarbnīcu un arī gatavojās doties prom. Atstādams Ostrogožsku, viņš piedāvāja jaunajam Kramskojam braukt viņam līdzi, solīja izmācīt Vaņu par īstu meistaru - retušētāju, teica, ka «Ivans Nikolajevičs» redzēšot visu Krievzemi un nopelnīšot daudz naudas. «Ivans Nikolajevičs», protams, piekrita, atlika vienīgi pierunāt māti, lai viņa dotu savu atļauju aizbraukšanai. Beidzot pēc ilgām pārrunām un pārliecināšanas viņa padevās - viņai jau sen likās, ka īsts rakstvedis no Vaņas nekad neiznāks.

 

2

Jaunajam Kramskojam sākās pavisam cita dzīve. «Beidzot pienācis mans pēdējais vakars tēva mājās,» - tā viņš ierakstīja dienasgrāmatā 1853. gada 12. oktobrī. «Rīt man jāizbrauc uz Harkovu. Pēdējo vakaru es pavadīšu savu tuvinieku un paziņu vidū. Pēdējo reizi redzu man tik labi pazīstamās lietas: istabas, mēbeles, ģitāru. Pārlaižu skumju skatienu gleznām, lūk, viena no tām - mans darbs «Ivana Susaņina nāve»... Te, rau, tabakas kastīte, kārbiņas un citi nieciņi, arī manas mīļās grāmatas; «Otečestvennije zapiski» un «Sovremeņik»... To visu es redzu pēdējoreiz, un šī doma liek sirdij sāpīgi sažņaugties ...»
Braukt prom no dzimtās pilsētas kopā ar svešu cilvēku, prom uz tālām svešām pilsētām, protams, bija skumīgi un, jāsaka, arī mazliet baisi. Taču Kramskojam bija sešpadsmit gadu, un par epigrāfu savai dienasgrāmatai viņš bija izraudzījies šādus nozīmīgus vārdus: «Sāku dzīvot!»
Jaunās dzīves sākums izrādījās ne visai priecīgs. Tieši mēnesi vēlāk Kramskoja dienasgrāmatā parādījās šāds ieraksts: «Ir pagājis jau ilgs laiks, kopš esmu Harkovā, bet neesmu nevienu brīdi šeit justies īsti priecīgs. Nezinu, kāpēc; man tomēr šķiet - tikai tāpēc, ka nevaru apstrādāt portretus tā, lai mans... saimnieks būtu pilnīgi apmierināts. Bet, ja nu būtu jāsaka skaidra patiesība, tad jāatzīst, ka viņam neko pa prātam nevar izdarīt. Dīvains cilvēks ir mans saimnieks!»
Pēc dažiem mēnešiem jaunais Kramskojs saprata, ka no Daņiļevska neko vairāk neiemācīsies, jo viņš bija pats parastākais uzņēmējs, veikalnieks un ar īstu mākslu viņam būtībā nebija nekāda sakara. Kramskojs cieši nolēma aiziet no Daņiļevska, bet pēc kontrakta viņam bija jānostrādā trīs gadi. Protams, šie gadi netika aizvadīti veltīgi. Kramskojs redzēja daudz dažādu pilsētu: Harkovu, Orlu, Tulu, Kursku, Maskavu, Nižņijnovgorodu, iepazina citu dzīvi un cilvēkus, ļoti daudz lasīja. Par glezniecību viņš domāja nemitīgi un ne tikai domāja, viņu bija pārņēmusi kaut kāda sajūsmas, aizgrābtības pilna mīlestība uz to. «Ai, kā es mīlu glezniecību! Mana dārgā gleznošanas māksla! Es nomiršu, ja neiekarošu tevi, vismaz tik daudz, cik to atļauj manas spējas...» - tā viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā 1853. gada beigās, bet tūlīt nākamajā ierakstā lasāms; «Glezniecību es mīlu gandrīz vai bezprātīgi, bet dziedāšanu? - Dziedāšana man ir nepieciešamība, līdzeklis, kas atvieglo dvēseli, atbrīvo cilvēku no skumjām... Cik skaistas un burvīgas ir krievu dziesmas! Kas gan slēpjas šajās dziesmās?... Ilgas, skumjas? Par ko un kādēļ? Pats nezinu... Tajās ir kaut kas. tāds, kas spēcīgi un neapzināti valdzina ikvienu krievu cilvēku... Nezinu, kāpēc tas man tieši šodien ienāca prātā, taču manu sirdi satrauc kaut kādas pagātnes atmiņas... O, kā es mīlu savu Krievzemi!... viņas dziesmas... viņas tautas raksturu....»
Tā jauniņais provinciālis no klusās, miegainās Ostrogožskas pamazām kļuva par cilvēku, kas jau daudz ko sāka saprast, kas sāka iepazīt cilvēkus un dzīvi. Viņš bieži domāja par sevi, par savu nākotni; viņš sacīja pats sev, ka vienīgais viņa dzīves ceļš ir mākslinieka ceļš, bet, lai kļūtu par mākslinieku, nepietiek ar spējām vien, - ir daudz un ilgi jāmācās, jātop par izglītotu cilvēku, bet viņš, «caur un cauri pašmācībnieks», beidzis tikai dažas klases apriņķa skolā.
Pa šo laiku Kramskoja attiecības ar Daņiļevski kļuva arvien sliktākas, un reiz pēc kāda vētraina strīda viņš aizgāja no sava saimnieka. Kurp doties? Protams, uz Pēterburgu, tuvāk Mākslas akadēmijai un izcilajiem māksliniekiem. Kas viņu sagaida galvaspilsētā? Viņš nevarēja par to nedomāt, braukdams ar pasta zirgiem no Ņižņijnovgorodas uz Pēterburgu; ilgi un pacietīgi viņš nīka pasta stacijās, gaidīdams, kamēr apmainīs zirgus.
Kramskojs iebrauca Pēterburgā 1856. gada beigās un apmetās Vasilija salā, kur parasti īrēja dzīvokļus Mākslas akadēmijas audzēkņi. Viņš bija lasījis par Pēterburgu, pēc stāstiem un grāmatu ilustrācijām varēja iedomāties šo brīnišķīgo pilsētu Ņevas krastos ar tās taisnajām ielām, ar Ņevas prospektu, ar Ermitāžu, ar Mākslas akadēmijas lielisko arhitektūras ansambli, ar ēģiptiešu sfinksām Ņevas krastmalā. Pārsteigts un sajūsmināts viņš tagad bieži staigāja pa pilsētas ielām, daudzkārt jau bija bijis Ermitāžā, bet ne reizi vēl nebija iegriezies Mākslas akadēmijā - viņš nekādi nespēja saņemties to izdarīt.
Paretam Kramskojs saņēma vēstules no tuviniekiem un no drauga - Mihaila Tuļinova. Kramskoju ļoti iepriecināja vēsts, ka arī viņš gatavojas braukt uz Pēterbugu un iestāties šeit darbā.
Dienas gāja, un nauda, ko Kramskojs bija sakrājis darba gaitās pie Daņiļevska, sāka izsīki. Vajadzēja domāt, kā nopelnīt iztiku. Kramskoju, kā viņš pats izteicās, «baidīja Pēterburgas ļaudis ar savu cēlo atturību», un tāpēc viņš arvien vēl vilcinājās. Beidzot viņš tomēr saņēmās un gāja sarunāt darbu pie viena no labākajiem pilsētas fotogrāfiem. Pie šī meistara fotografējās ievērojami ierēdņi, augstākās sabiedrības dāmas, jauni franti - visa Pēterburgas aristokrātija. Fotogrāfs bija iepriecināts par Kramskoja ierašanos - viņam ļoti vajadzēja labu retušētāju. Pilsētā toreiz bija vēl maz fotodarbnīcu, bet īstu retušētāju - vēl mazāk. Kramskojs tika pieņemts darbā. Bet ne brīdi viņu nepameta doma, ka galvenais viņa mērķis, kāpēc viņš ieradies Pēterburgā, ir iestāties Mākslas akadēmijā, mācīties gleznot. Viņam nebija neviena, ar ko parunāties, kam paprasīt padomu.
Beidzot Pēterburgā iebrauca Tuļinovs. «Mūsu pirmā tikšanās bija kaut kas līdzīgs jūsmīgam sapnim,» vēlāk atceras Tuļinovs. «Man ienākot, viņš skatījās uz mani tā, it kā neticētu savām acīm, gandrīz vai ar izbailēm, bet tad pēkšņi metās man klāt, abi apkampāmies, skūpstījām viens otru un raudājām kā bērni...» Visu nakti viņš negulēja, atcerējās bijušo, kaldināja nākotnes plānus. Un gan šajā pirmajā tikšanās reizē, gan arī pēc tam Tuļinovs centās pārliecināt savu jauno draugu iestāties akadēmijā - Tuļinovs bija pārliecināts, ka viņu uzņems. Taču Kramskojs iebilda, ka protot tikai apdarināt fotogrāfiskos portretus, bet, lai iestātos Mākslas akadēmijā, ir jāmāk zīmēt no dabas un no ģipša figūrām, un viņš, lūk, to neesot mācījies.
Reiz mākslinieks Ļitovčenko, akadēmijas ģipša modeļu klases audzēknis, ar kuru Kramskojs bija iepazinies, kad strādāja pie Daņiļevska, kaut kur bija sadabūjis un atnesis viņam Veneras galvu. Kramskojam tā diezin kāpēc likās pārāk sarežģīta un viņš pat nemēģināja to zīmēt. Bet pēc dažām dienām Tuļinovs ieraudzīja Kramskoja uzzīmēto Laokona galvu - vienu no tiem ģipša modeļiem, kas zīmēšanai skaitījās paši grūtākie.
Tuļinovs tomēr palika pie sava, proti: Kramskojam jāiesniedz akadēmijai savs zīmējums. Pārvarējis neuzticību saviem spēkiem un iedzimto kautrību, Kramskojs beidzot iesniedza zīmējumu un tika uzņemts pirmās klases audzēkņu skaitā; tā bija klase, kurā zīmēja ģipša galvas. Tas notika 1857. gadā.
Šis bija simts gadu jubilejas gads, kopš dibināta «Krievijas triju izcilāko mākslu akadēmija» (trīs mākslas - glezniecība, tēlniecība, arhitektūra). Ievērojamais krievu zinātnieks un rakstnieks Mihails Lomonosovs 1753. gadā savā runā akadēmijas atklāšanā - tajā laikā tā bija pirmā un vienīgā mākslas mācību iestāde Krievijā - paredzēja, ka akadēmijas dibināšana ir tas pamats, no kura tālāk ceļš vedīs «uz tēvzemes izdaiļošanu, uz tautas ielīksmošanu, uz brīnumainiem darbiem Krievijā, kuri jau izsenis tiek turēti cieņā visā pasaulē..., uz darba mīlestības modināšanu Krievijā un uz gara tumsības galīgu iznīcināšanu».
Un patiešām, daudz «brīnumainu darbu» bija paveikusi Mākslas akadēmija savas pastāvēšanas pirmajos simts gados. Vesela paaudze tēlnieku un arhitektu - Mākslas akadēmijas audzēkņu - cēla un izdaiļoja Pēterburgu, pilsētu, ko bija apdziedājis Puškins. Lieliskie mākslinieki - Kārlis Brilovs, Aleksandrs Ivanovs, Orests Kiprenskis un daudzi citi gleznotāji bija ieguvuši izglītību akadēmijā un kļuvuši par savas dzimtenes lepnumu un slavu.
Mākslas akadēmijā zīmētmācīšana bija ļoti augstā līmenī. «Ir jāprot zīmēt, un tikai tad var kļūt par mākslinieku, jo zīmējums ir mākslas pamats; tas nav mākslinieks, kam zīmējums sagādā grūtības,» tā mēdza teikt visi akadēmijas profesori. Ir saglabājies interesants mākslinieka Jegorova stāstījums par to, kā pazīstams itāļu mākslinieks augstprātīgi centies viņam iegalvot, ka krievu mākslinieks nekad neuzzīmēs cilvēka figūru tik pareizi kā itāļu mākslinieks. Tad Jegorovs, neteicis ne vārda, paņēmis ogli un turpat uz sienas, neatņemot roku, pēc atmiņas, neizlaižot nevienu muskuli, uzzīmējis cilvēka figūru bez nevienas kļūdas. Augstas prasības tika izvirzītas audzēkņiem arī darbā pie lielajiem audekliem; daudz laika viņi pavadīja Ermitāžā, studējot klasisko mākslu.
Taču gāja gadi, mainījās laikmeti, bet akadēmijā viss palika pa vecam: audzēkņus visādā veidā centās atraut no dzīves, novērst viņu uzmanību no asiem sava laika sociālajiem jautājumiem. Jaunajiem māksliniekiem - akadēmijas audzēkņiem atļāva gleznošanai izraudzīties tikai «augstas, cildenas» tēmas - mitoloģiskus, reliģiskus sižetus, Bībeles notikumus, retāk vēsturiskus tematus. Turklāt gleznas kompozīcija bija jāveido piramidāla un gleznas centrā, pirmajā plānā, ar seju pret skatītāju bija jānovieto galvenā figūra, vislabāk antīkā drapējumā vai arī kaila. Ja kompozīcijas fonā bija ainava, tad profesori ieteica izraudzīties paraugam kādu Itālijas ainavu vai arī vienkārši deva padomu nokopēt to no kāda ievērojama mākslinieka gleznas. Mākslas akadēmijas gleznas tika novērtētas augstāk, ja tās atgādināja vecmeistaru, galvenokārt itāļu gleznotāju darbus.
Sadzīves žanra gleznas, it īpaši, ja tajās bija attēlota vienkāršo ļaužu dzīve, tika uzskatītas par zemāku, mazvērtīgāku, pat nicināmu mākslas veidu.
«Pirms iestāšanās akadēmijā,» tā vēlāk rakstīja Kramskojs, «biju salasījies daudz visādu grāmatiņu par mākslu, izcilu mākslinieku biogrāfijas, dažādus leģendārus stāstus par viņu varonīgo gaitu uz panākumiem un tamlīdzīgus jūsmīgus darbus un tāpēc iegāju akadēmijā kā svētā templī, cerēdams tur atrast tos pašus dedzīgos skolotājus un dižos gleznotājus, par kuriem tik daudz biju lasījis un kuri tagad ar savām kvēlajām, liesmainajām runām pamācīs audzēkņus, kas klausīsies viņos dziļā godbijībā.» Bet Kramskoja cerības un sapņi drīz vien pagaisa: izrādījās, ka ķeizariskajā Mākslas akadēmijā nebija ne kvēlu runu, ne aizrautīgas degsmes apgarotu profesoru.

 

3

Nepagāja ne gads pēc Kramskoja iestāšanās akadēmijā, kad viņš jau bija panācis un pat aizsteidzies priekšā saviem biedriem: pēc četriem mēnešiem viņš mācījās jau ģipša figūru klasē, bet vēl pēc četriem - modeļu klasē, un nodarbības tajā viņu saistīja it īpaši, Par modeļiem šajā klasē parasti bija akadēmijas sargi un viņu paziņas, «Noliec priekšā, piemēram, Tarasu,» tā runāja audzēkņi, «un iztaisi no viņa kaut kādu ātrkāji Ahilleju, seno grieķu varoni, vai Hēraklu, bet profesors pienāks, paskatīsies un vienaldzīgā balsī pateiks: «Nekur neder, ceļgals slikti uzzīmēts, pēdas vietā zeķe ...» - un sūtīs uz Ermitāžu paskatīties un pamācīties no dižajiem meistariem.»
Katra mēneša beigās pasniedzēji parasti izskatīja audzēkņu darbus, turklāt audzēkņiem bija aizliegts piedalīties šajās skatēs. «Cik tas mums būtu bijis interesanti un arī noderīgi ...» vēlāk rakstīja Kramskojs kādā no saviem rakstiem. «Viens profesors kaut ko saka, otrs, trešais! Par ko viņi runā? Par zīmējumu, par gleznojumu, par kompozīciju. Cik ļoti tas būtu mums palīdzējis iet uz priekšu!» Taču lūgt atļauju piedalīties Šajā skatē, kaut arī «tikai kā vispadevīgākajie bezierunu klausītāji,» audzēkņi neuzdrošinājās. «Reizēm, starp citu,» stāstīja Kramskojs, «mēs šo to dabūjām zināt no mūsu modeļiem, jo viņi bija vienīgie laimīgie klausītāji šajās lekcijās. Nelikām viņiem, mieru: «Nu, Taras, brālīt, pastāsti, lūdzu, ,ko viņi tur runā! Kā tas viss notiek?»
«Ka notiek? Nu, no sākuma visi klusītīņām sarunājās sava starpā ārzemnieku mēlē, bet pēc tam sāk strīdēties un tad laiž vaļā krieviski.» Protams, ja šeit valdīja tāda kārtība, tad ielaist klausītājus, kaut arī tie būtu akadēmijas audzēkņi, bija neērti.
Un tā eksāmenu rezultāti, pildot mūsu sirdis ar satraukumu, bet galvas ar neizpratni, nevarēja mūs necik izglītot. Kam bija patika, atlika ķert profesoru padomu kripatas, tādas, kā iepriekš minētā.»
Šo padomu vidū bija viens, kas jo sevišķi patika Kramskojam, - mācīties Ermitāžā no dižajiem pagātnes meistariem. Viņš stundām staigāja pa Ermitāžu, ilgi stāvēja, nolūkodamies gleznās, līdz pat sāpēm izjuzdams prieku, ko viņā modināja gara tuvība ar izcilajiem māksliniekiem un lepnums par cilvēkiem, kas to visu bija spējuši radīt. Un kaut arī šīs gleznas stāstīja par sen pagājušu laiku notikumiem un cilvēkiem, tās tomēr neizsakāmi saviļņoja viņu.
Katru reizi, atgriezdamies mājup noguris, satraukts un laimīgs, viņš juta, ka top bagātāks viņa prāts. Tiesa, daudz ko viņš vēl nesaprata, daudz ko vēl nespēja saskatīt un joprojām domāja par to, cik niecīgas ir viņa zināšanas, «Nekad un nevienu neesmu tā apskaudis kā dziļi izglītotu cilvēku,» vienmēr mēdza sacīt Kramskojs. Ostrogožskā viņš bija izlasījis daudz grāmatu un arī pēc tam, visus nākamos dzīves gadus turpināja lasīt un papildināt savu. izglītību. Tāpat kā agrāk, vistuvākais viņa interesēm bija žurnāls «Sovremeņņik». Viņš bieži pārlasīja vecos žurnāla numurus, iedziļinājās V. Beļinska rakstos, izlasīja visus jaunos darbus, kas šeit tika iespiesti: I. Turgeņeva «Mednieka piezīmes», A. Hercena «Kas vainīgs?», «Žagatu zagli», Ļ. Tolstoja «Sevastopoles stāstus», Ņekrasova dzejoļus...
Šajā laikā Kramskojs jau bija iekārtojies pastāvīgā darbā. Fotogrāfi neatlaidīgi lūdza viņu strādāt savās darbnīcās; tie dēvēja viņu par «retušas dievu» un atzina, ka neviens visā Pēterburgā tik lieliski «neapstrādājot» fotoportretus kā viņš. Kramskojs tagad dzīvoja nelielā, mājīgā dārza namā Vasilija salas Astotajā līnijā. Joprojām viņš mācījās akadēmijā, darināja kompozīcijas pēc mitoloģiskām un Bībeles tēmām, zīmēja modeļus, ģipša figūras, taču sāka pret akadēmiju it kā atsalt, Akadēmiskā «visgudrība», kā mēdza sacīt Kramskojs, nepatika viņam jau no paša sākuma, un viņš «nekad nevarēja pie tas pierast un samierināties ar to».
Un, lūk, «tajā laikā,» vēlāk atceras Kramskojs, «kad manu jauneklīgo tiekšanos pretī mākslai bija pārņēmis dīvains apmulsums, kad arvien vairāk un vairāk sapinos tajos jautājumos, kas man bija ārkārtīgi nozīmīgi, Pēterburgā tika atvesta Ivanova glezna «Kristus parādīšanās tautai»».
Aleksandrs Ivanovs bija strādājis pie šīs gleznas vairāk nekā divpadsmit gadus. Viņš gleznoja to, dzīvodams Itālijā. Un kaut arī glezna stāstīja par Kristu - leģendāro kristīgās "ticības dibinātāju, bet, ka rakstīja Repins, pēc savas idejas tā bija tuva krievu cilvēkam, rosināja domāt par pazemotās, apspiestās, beztiesīgās, taču brīva vārda alkstošās tautas ceļiem un likteņiem.
Glezna kopā ar daudzām tās studijām tika izstādīta Mākslas akadēmijā. Māksliniekiem un arī lielākajai daļai akadēmijas audzēkņu tā bija vesels atklājums, turpretī akadēmijas ierēdnieciskā vadība, tāpat arī visa Pēterburgas augstākā sabiedrība uzņēma to vēsi. Pēc neilga laika, acīmredzot tāpēc, lai pasargātu akadēmijas jaunos prātus no gleznas kaitīgās ietekmes, tika nosūtīta uz Maskavu.
Maskavā Ivanovs saslima ar holeru un nomira, nodzīvojis dzimtenē nedaudz vairāk par mēnesi, Bēru laika, kad pie mākslinieka kapa klusu stāvēja laužu pūlis, kāds teica: «Ko Ivanovs saņēma no Krievijas par savu gleznu?» Un pats arī atbildēja: «Kapa vietu.»
Ivanova glezna dziļi saviļņoja Kramskoju, un tās iespaidā viņš toreiz uzrakstīja savu pirmo rakstu «Ieskats vēsturiskajā glezniecībā», kurā izteicās, ka Ivanova glezna «būs skola, kas padarīs spēcīgāku dažu labu darbinieku, un tā arī norādīs daudziem no jaunās paaudzes viņu Īsto uzdevumu».
Iepazinis Ivanova gleznu, Kramskojs saprata, ka mākslinieks var kalpot tikai tam, par ko viņš ir cieši pārliecināts, un radīt gleznu var tikai tad, kad galvā sēž kaut kāda ideja, kas satrauc mi nedod miera».
Viņš turpināja mācīties akadēmijā un, kā to prasīja profesors, neatlaidīgi pilnveidoja zīmētprasmi, trenēdams nekļūdīgu rokas disciplīnu, attīstīdams acs precizitāti. Viņa vadītājs profesors Markovs, netalantīgs mākslinieks un. viduvējs pedagogs, bieži savu audzēkņu pārliecināšanai mēdza atkārtot stāstu par to kā «dižais Kārlis» - gleznotājs Brilovs -, mācīdamies akadēmijā, četrdesmit reižu uzzīmējis un pilnīgi izstrādājis Laokona galvu, lai panāktu ģipša modeļa precīzu un stingru atveidojumi. Šāda barga skola zīmēšanā, protams, Kramskojam bija ļoti vērtīga, un to viņš arī pats labi saprata. Ar tām. iemaņām, ko viņam bija devusi portretu retusēšana, ar iedzimto prasmi izjust formu un ar savām neizsīkstošajām darba spējām viņš strauji gāja uz priekšu, apgūdams profesionālu meistarību, saņemdams apbalvojumus un medaļas par saviem zīmējumiem.
Ar biedriem - citiem akadēmijas audzēkņiem - Kramskojam ātri izveidojās draudzīgas attiecības. Lielākoties tie bija jaunieši, kas tāpat kā viņš kaislīgi mīlēja mākslu. Pārvarējuši neskaitāmus šķēršļus, pa grasim savākuši naudu ceļam, viņi no visām Krievijas malām sabrauca vai arī kājām ieradās Pēterburgā, lai iestātos Mākslas akadēmijā. Viņi dzīvoja pusbadā, reizēm nakšņoja uz Ņevas - siena barkās - un bija laimīgi, ja izdevās dabūt darbu kādā maiznīcā vai konditorejā, kur cepa piparkūkas. Tur par trim kapeikām ducī viņi apzeltīja galvas piparkūku cūkām un auniem, bet ģenerāļiem - uzplečus.
Tāpat kā daudzi akadēmijas audzēkņi, arī Kramskojs no pieciem līdz astoņiem vakarā apmeklēja zīmēšanas klasi. Kādreiz, pirms gadiem divdesmit, šajā klasē nāca zīmēt modeļus Fedotovs, šeit bieži vien iegriezās arī Gogolis. Kops tā laika maz kas bija mainījies. Vakara klasē bez akadēmijas audzēkņiem par nelielu samaksu varēja mācīties arī citi, kas to vēlējās: te nāca studenti, virsnieki, neprofesionāli mākslinieki, nāca veci un jauni, augstākās sabiedrības dāmas un franti. Toreiz bija modē mācīties zīmēt. Viss šīs raibais pūlis trokšņaini iebruka amfiteātra veidā iekārtotajā klasē, kuras apakšā atradās riņķveida laukumiņš modelim. Bieži vien nepietika vietas, daži sēdēja uz grīdas, daži uz līdzi paņemtām šķilām. Daudzās lampas, kas no augšas vāji apgaismoja telpu, izplatīja petrolejas dvaku, gaiss bija ļoti smacīgs, Modelis ieņēma vajadzīgo pozu, iestājās klusums, un nemanot aizritēja paredzētās trīs stundas. Kramskojam bija pa prātam tas, ka zīmējumus atļāva ņemt līdzi uz mājām: viņš vēl ilgi strādāja pie katra zīmējuma, atrada kļūdas un izlaboja tās.
Pēc nodarbībām vakara klasē jaunieši reizēm sanāca pie Kramskoja viņa dārza mājiņā. Pamazām tas viņiem kļuva par paradumu, un, pavisam nemanot, Kramskojs ieņēma vadoņa vietu savu biedru vidū. Viņš bija izglītotāks, vairāk lasījis, labāk orientējās apkārtējās dzīves notikumos.
Bija sešdesmito gadu pats sākums. Visā Krievijā runāja par zemnieku atbrīvošanu no dzimtbūšanas, gaidīja brīvlaišanas manifestu. Jau sen no rokas rokā gāja slepenas lapiņas - proklamācijas, kas aicināja tautu uz cīņu. Labākie, progresīvākie cilvēki saprata, ka gaidāmais manifests ir tikai zemnieku apmānīšana un patiesībā viņu visnekrietnākā aplaupīšana. To saprata arī Kramskojs.
1861. gada 19. februāri tika izdots manifests par zemnieku brīvlaišanu. Patiesībā zemniekus atbrīvoja bez zemes, un visai drīz pāri visai Krievijai vēlās zemnieku sacelšanās vilnis. Sacelšanos nežēlīgi apspieda, bet nemieri auga, vērsās plašumā un pārņēma visu zemi. Žumāls «Sovremeņņik» - revolucionāro demokrātu cīņas orgāns - pārdzīvoja grūtu laiku. Citu pēc cita arestēja žurnāla līdzstrādniekus, bet žurnālu bija aizliegts izdot astoņus mēnešus tā revoluciorārās, pretvalstiskās ievirzes dēļ. Drīz tika arestēts un ieslodzīts cietoksnī Nikolajs Černiševskis.
Visus šos notikumus satraukti un dedzīgi apsprieda Kramskoja pulciņā Vasilija salā. Prom no profesoru acīm, mazajā namiņā dārza dziļuma it kā dzima jauna krievu mākslas akadēmija, sākumā vēl maza, bet ar laiku no tās izauga mākslinieku artelis. Viņi pulcējās gandrīz katru vakaru; viens no biedriem lasīja citiem priekšā kaut ko no Tolstoja, Turgeņeva, Ostrovska, Ņekrasova darbiem. Daži strādāja pie akadēmijā uzdotajiem zīmējumiem, citi zīmēja pasūtījuma darbus peļņai, kāds retušēja - Kramskojs mācīja viņiem šo amatu, palīdzēja sagādāt darbu. Viņš pats parasti zīmēja portretus. Kramskojs bija lielisks zīmētājs; viņš vienmēr mēdza teikt, ka zīmēšanu var apgūt, tikai katrā ziņā jāvingrina roka, jāstrādā, sevi nežēlojot. Parasti zīmētos portretus viņš atdāvināja, un tāpēc daudzi no tiem jau sen pazuduši, bet saglabājušos vidū ir kāds lielisks mākslinieka Grigorija Mjasojedova portrets, kā arī ļoti labi pašportreti.
Visi pulciņa biedri ļoti interesējās pār Maskavas māksliniekiem, par Maskavas Glezniecības un tēlniecības skolu, kur valdīja pavisam citas prasības nekā akadēmijā. Tur profesori rosināja un atbalstīja audzēkņu patstāvīgo jaunradi, prasīja no viņiem zināšanas par dabu un dzīvi. Taču braukt uz Maskavu nevienam nebija iespējams - nebija naudas.
Palaikam Maskavas mākslinieku gleznas tika izstādītas Mākslas akadēmijā, Pēterburgā jau bija pazīstamas Perova gleznas: «Policijas priekšnieks atbraucis uz izmeklēšanu» un «Pirmā pakāpe»; pēterburdzieši bija redzējuši Savrasova ainavas. Reiz Kramskojs atnesa vēsti, ka Pēterburgā ieradies Perovs, atvedis divas jaunas gleznas, kas pēc dažām dienām būšot redzamas Mākslas veicināšanas biedrības pastāvīgajā izstādē. Protams, jau pirmajā dienā viss Kramskoja pulciņš ieradās izstādē, redzēja tur «Lieldienu krusta gājienu sādžā» un «Sprediķi sādžā» un bija sajūsmā par šīm gleznām. Pāris dienu vēlāk viņi uzzināja, ka gleznu «Lieldienu krusta gājiens sādžā» pavēlēts izņemt no izstādes kā «kaitīgu darbu, kas slikti ietekmē jaunos, nenobriedušos prātus».
Reiz kāds no Kramskoja biedriem bija atnesis kritiķa Vladimira Stasova rakstus. Kramskojs vēl toreiz nebija ar viņu personiski pazīstams, bet, tāpat kā visi pulciņa biedri, bija lasījis viņa rakstus par mūziku, par glezniecību, par Brilova un Ivanova gleznām, viņš zināja, cik augstu Stasovs vērtēja Fedotovu un jauno Perovu. Pulciņā ne vienu reizi vien bija lasīti un apspriesti Stasova raksti, it īpaši tuvi viņiem bija tie, kuros kritiķis uzbruka akadēmijas mācību sistēmai un atklāti runāja par to, ka «māksliniekiem jādod brīvība, nevajag prasīt no viņiem to, pret ko viņi neizjūt vairs ne simpātijas, ne interesi, uz ko viņiem līdz ar to nav arī spēju, vajag dot viņiem eksāmenos zelta medaļas iegūšanai pilnīgu sižetu izvēles brīvību, lai viņi tajos varētu ietvert dzīvi, patiesību un poēziju».
Kramskojam likās, ka Stasovs ir uzminējis viņa domas un izjūtas. Stasovs it kā izvadīja ceļā gan viņu, gan visus jaunos māksliniekus ar viņu cerībām, ar drosmīgajiem centieniem un pieaugošo protestu, pret akadēmijas birokrātismu.
Tā Kramskojain un. viņa biedriem pamazām sabruka cariskās Mākslas akadēmijas «templis», kur viņi visi pirms dažiem gadiem bija ienākuši ar atklātām sirdīm, ar dedzīgu vēlēšanos iekļūt mākslas pasaulē. Akadēmijas profesoru. runas par «izredzētajiem nolemto cēlo un tīro mākslu» viņiem sāka likties nevajadzīgas un melīgas, tās radīja viņos sašutumu un protestu.

 

4

Gāja laiks. Līdz akadēmijas beigšanai Kramskojam bija atlicis nedaudz vairāk par gadu; gandrīz visu šo gadu Kramskojs un arī citi audzēkņi, strādāja pie gleznas mazās zelta medaļas iegūšanai. Tās nosaukuns bija «Mozus izšķiļ ūdeni no klints». Temats bija garlaicīgs, neizprotams un nevienam nevajadzīgs. Kramskojs to gleznoja, tikai pienākumu pildīdams, izjuzdams iekšēju protestu, taču kā vienmēr, apzinīgi, cenšoties arī šeit kaut ko iemācīties. Viņš izgatavoja zīmulī daudz skiču: klinšainu ainavu, vīrieša figūru, sievieti ar bērnu uz rokām u. c. Par šo gleznu viņš saņēma otro zelta medaļu.
Tuvojās izlaiduma konkursa eksāmens. Parasti šajā eksāmenā visiem audzēkņiem tika dots viens sižets - no mitoloģijas, Bībeles vai seno tautu vēstures. Absolventi tika ieslēgti uz divdesmit četrām stundām - šajā laikā viņiem vajadzēja izgatavot nākamās gleznas skices, bet, strādājot pie paša gleznas, nekādā ziņā neatkāpties no skicēm. Labākie konkursa dalībnieki, jeb, kā toreiz teica, konkurenti, saņēma lielo zelta medaļu, bez tam viņiem tika piešķirts brauciens uz ārzemēm ko apmaksāja valsts. Dzīvojot ārzemēs, viņiem vajadzēja studēt klasisko mākslu, uzgleznot kādu pagātnes izcila meistara darba kopiju un liela formāta gleznu, kuras tēmu bija apstiprinājusi akadēmija.
Kramskoja pulciņš nolēma, ka par spīti apsolītajām zelta medaļām konkursa ar šādiem noteikumiem viņi nepiedalīsies Ko darīt? Viņi iesniedza akadēmijas padomei lūgumu atļauju brīvi izvēlēties gleznas sižetu. Padome viņiem atteica. Viņi iesniedza vēl vienu lūgumu un atkal saņēma atteikumu. Pēc kāda laika akadēmijas absolventi saņēma pavēstes - devītajā novembrī desmitos no rīta viņi tika aicināti ierasties uz konkursa eksāmenu. Iepriekšējā naktī neviens negulēja, visi bija satraukti, apsprieda radušos situāciju un nolēma - visiem sagatavot iesniegumu par aiziešanu no akadēmijas un stingri turēties kopā gadījumā, ja viņiem atteiks.
Pienāca 1863. gada 9. novembris. Kā vienmēr eksāmenu dienā, arī šoreiz konferenču zālē bija it īpaši svinīgi. Parkets spoži nospodrināts, laistās ar zilu zīdu apšūto krēslu un atzveltņu sarkankoks, mirdz lustras. Zāles dziļumā liels, ovāls galds, pārklāts ar zaļu tūku, kura malās nokarājas smagi pušķī. Sabrauc akadēmijas profesori, tērpusies mundieros ar zvaigznēm un lentām. Ar nelielu nokavēšanos ierodas akadēmijas viceprezidents.
Bet no augšas - no ceturtā stāvā, lejup dodas eksaminējamie. Pienākuši pie konferenču zāles durvīm, viņi apstājas un gaida. Kāda neredzama roka atver durvis. Viņi klusu iet zālē, paklanās un nostājas zāles labajā stūrī. Tikpat nedzirdami aiz viņiem aizveras durvis. Tad lēnam, turēdams rokā papīra lapu, no sava krēsla pieceļas viceprezidents, pārlaiž skatienu audzēkņiem un sāk lasīt:
«Ķeizariskās Mākslas akadēmijas padome sakarā ar akadēmijas simt gadu jubileju nākamajā gadā konkursam lielās zelta medaļas iegūšanai vēsturiskās glezniecības žanrā izraudzījusies sižetu no skandināvu sāgām: «Dzīres Valhallā». Tronī sēž dievs Odins, visapkārt viņam - dievi un varoņi. Uz Odina pleciem tup divi kraukli. Cauri Valhallas pils arkai redzamas debesis, nakts mākoņos peld mēness, kam pakaļ dzenas vilki... Cik bagāta un diža ir jums dotā tēma,» viņš turpina, «kādas iespējas izteikt sevi tā paver talantīgam cilvēkam; un beidzot - kādi materiāli izmantojami un kur tos dabūt, to jums paskaidros mūsu cienījamais rektors Fjodors Antonovičs Bruni.»
Bruni viegli paklanās. Grūti viņā pazīt to pašu Bruni, kas Puškina bēru dienā gleznoja viņa pēdējo portretu, labi zinādams, ka valdībai tas nepatīk. Tagad viņš ir augsts ierēdnis, kurs reti parādās klasēs un majestātiski iet garām akadēmijas audzēkņiem. Arī tagad viņš pieceļas cēli, ar kaut kādu īpašu svarīgumu un nedzirdamiem soļiem dodas uz jauno mākslinieku pusi.
Šajā brīdī 110 audzēkņu grupas iznāk Ivans Kramskojs, ko biedri izraudzījuši par savu pilnvaroto. Pārlaidis viņiem skatienu, Kramskojs, šķērsojot ceļu Bruni, dodas taisni pie zaļi apklāta galda. Uz brīdi visi profesori it kā pamirst, viceprezidents, atbalstījies ar rokām pret galdu, pieceļas no sava krēsla. Bet tūlīt arī atskan Kramskoja balss: «Lūdzam atļauju pateikt padomei dažus vārdus... Divas reizes mēs iesniedzām lūgumu, taču padome neatrada par iespējamu izpildīt to. Neuzskatot sevi par tiesīgiem kategoriski aizstāvēt savu prasību un neiedrošinoties domāt, ka varētu tikt mainīti akadēmijas noteikumi, mēs padevīgi lūdzam padomei atbrīvot mūs no piedalīšanās konkursā un izsniegt mums diplomus, piešķirot mākslinieka nosaukumu.»
- Visiem? - atskanēja balsis aiz galda.
- Visiem! - atbildēja Kramskojs, paklanījās un atgriezās pie biedriem.
Klusēdami viens pēc otra viņi atstāja konferenču zāli, klusēdami izņēma no svārku sānkabatas četrkārt pārlocītu papīra lapu - lūgumu par aiziešanu no akadēmijas un atestātu izsniegšanu - un nolika priekšā lietvedim, kas sēdēja pie sava galda gandrīz pie pašām durvīm.
Bet konferenču zāles stūrī joprojām kāds stāvēja, vientuļš un nožēlojams - gleznotājs Zaboltskis nebija izturējis un pēdējā brīdī nodevis savus biedrus; neviens pat neparaudzījās uz viņa pusi - viņu vienkārši centās nepamanīt.
Mācību gadi akadēmijā bija aiz muguras. Noskaņojums visiem. pacilāts un nopietns; liekas, ikviens no viņiem. izjuta to, ka ir pienākusi īstā diena, kurā izšķiras visas viņu nākamās dzīves liktenis. Par šo dienu Kramskojs vēlāk rakstīja: «Tā ir vienīga diena, kuru es atceros ar gaišu un īstu prieku.»
Bet konferenču zālē pie zaļā galda akadēmiķi bija sašutusi:
«Atļaut viņiem brīvus sižetus! Vieni uzgleznos vīzes un puskažoķeļus, otri - zeltu un brokātu, trešie - cēlas cilvēka auguma formas, - pamēģiniet pēc tam izšķirt! Šī muļķīgā pašapziņa pelnījusi sodu!»
Un tajā pašā dienā akadēmijas viceprezidents aizbrauca uz Trešo nodaļu pie žandarmērijas priekšnieka, lai paziņotu par audzēkņu dumpošanos. Visi četrpadsmit dumpinieki tūlīt tika ierakstīti neuzticamo sarakstā, bet Kramskojs nonāca policijas uzraudzībā.
Šo «notikumu Mākslas akadēmijā» bija aizliegts ne tikai pieminēt presē - par to pat nedrīkstēja runāt. Taču par spīti visiem aizliegumiem pilsētā klīda visdažādākās runas par skandālu akadēmijā, par māksliniekiem - dumpiniekiem. Viņiem izsniedza apliecības par mācību kursa beigšanu akadēmijā, bet tiem, kas strādāja darbnīcas, tika pavēlēts līdz pirmajam decembrim atbrīvot tās.
«Ai, kas par drosminiekiem! Gods un slava viņiem! Ar šiem jaunekļiem sākas jauna ēra mūsu mākslā,» - tā mākslinieks Šiškins rakstīja vēstulē kādam no saviem draugiem. Šajos Šiškina vārdos izteiktas visu labāko progresīvo krievu cilvēku domas; viņi saprata, ka krievu mākslai ir «pienācis brīnišķīgais, gaidītais brīdis, un priecājās, vērojot jauno mākslinieku nelielā pulciņa drosmīgo ierosmi; ikdienišķajā dzīvē šo drosminieku spēki bija vāji, turpretī viņi bija stipri un vareni savās domās, uzskatos un apņēmībā».
Pagāja pirmās līksmās brīves dienas, pēc kuras viņi visi tā bija tiekusies. Vajadzēja sākt jaunu dzīvi, un visupirms - bija jāatbrīvo akadēmijas darbnīcas. Viņi kaut kā izvietojās lētās istabās, bet vakaros, tāpat kā iepriekš, pulcējās pie Kramskoja, kurš tagad it īpaši izjuta atbildību par visiem saviem biedriem, Viņu vidū, protams, bija talantīgāki un mazāk apdāvināti cilvēki, spēcīgāki un vājāki raksturi, un tāpēc Kramskoju tagad gaidīja nopietns uzdevums - saliedēt visu. grupu, neļaut tai izirt un izklīst uz visam pusēm. Taču pagaidām neviens nebija zaudējis dūšu. Un vai gan bija iespējams noskumt, ja viņus saistīja tāda lieliska draudzība, tāda stipra ticība saviem spēkiem un savai mākslai!
«Tās rūpes, kas mūsu sanāksmēs izpaudās citam par citiem pēc aiziešanas no akadēmijas 1863. gadā, patiešām bija īstas un, vienreizējas. Tas bija kaut kas brīnišķīgs visu mūsu dzīvē ...» vēlāk izteicās Kramskojs.
Dzīvot un strādāt katram atsevišķi kļuva grūti, vajadzēja kaut ko izdomāt. Pēc ilgām pārdomām tika nolemts organizēt mākslinieku arteli. Tajā laikā Pēterburgā un arī citās Krievijas pilsētās radās dažādi arteļi un komūnas. Žurnālā «Sovremeņņik» tikko bija iespiests Černiševska romāns «Ko darīt?», ko aizrautīgi lasīja visa jaunatne, sajūsminādamās par to, kā dzīvoja jaunie nākotnes cilvēki Veras Pavlovnas komūna - šūšanas darbnīcā. Romāns tūlīt tika aizliegts, taču to pārrakstīja, to citēja no galvas veselām lappusēm, glabāja paslēptu kopā ar citu aizliegto literatūru.
Saņēmuši atļauju organizēt arteli, jaunie mākslinieki kopā ar Kramskoju pārcēlās uz plašu dzīvokli un sāka pieņemt pasūtījumus dažādiem mākslas darbiem. Visas saimnieciskās rūpes uzņēmās Kramskoja dzīvesbiedre Sofija Nikolajevna, bet viņš pats jau no pirmajām Brīvo mākslinieku arteļa pastāvēšanas dienām. tika ievēlēts par vecāko un vadīja visas arteļa lietas. Šajā laikā Kramskojam jau bija ģimene un, lai to uzturētu, viņš strādāja, rokas neatpūtinādams: retušēja fotoportretus, gleznoja pasūtījuma darbus - portretus pēc fotoalbumiem, strādāja jebkuru peļņas darbu. «Apprecējies,» vēlāk viņš rakstīja savā autobiogrāfijā, «es sāku nebeidzamu cīņu par maizes kumosu, tajā pašā laikā tiekdamies pēc mērķa, kam nebija nekā kopīga ar lielo rubli.»
Neilgi pēc aiziešanas no Mākslas akadēmijas Kramskoju uzaicināja strādāt par skolotāju Mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolā, kas atradās Biržas ēkā un tāpēc to arī mēdza saukt par «Biržas skolu». Kramskojs nevarēja un arī negribēja atteikties no šā priekšlikuma - viņš uzskatīja par savu pienākumu to pieņemt. Pirmajos gados bija daudz grūtību, un katra diena viņam bija jaunu, bieži vien negaidītu pedagoģisko atklājumu diena; pamazām viņš iemantoja pieredzi un prasmi. Viņa skolnieki, kuru vidū bija tādi talantīgi jaunieši kā Repins, Vasņecovs, Jarošenko un daudzi citi, atzinīgi vērtēja Kramskoju, sacīdami, ka viņš esot dzimis skolotājs, lielisks, neparasts pedagogs. Vispirms viņš centās iedziļināties katra sava skolnieka raksturā, izprast, kas vajadzīgs tieši šim iesācējam māksliniekam. Viņš prata uzmanīgi un pacietīgi klausīties, viņa attieksme pret audzēkņiem bija labvēlīga, taču prasīga, viņš pats vienmēr runāja vienkārši, skaidri, pārliecinoši. Saskarsme ar skolniekiem sagādāja viņam lielu prieku un palīdzēja arī pašam daudz ko saprast un apjēgt.
Pirmo «mākslinieku protestantu» (tā viņus toreiz nosauca kāds no laikabiedriem) dzīve artelī sāka nokārtoties. Tiesa, pasūtījumu vēl bija pamaz, taču ar savu apzinīgo, godīgo attieksmi pret darbu artelis pamazām iekaroja stabilu stāvokli, labu slavu, Arvien vairāk un vairāk cilvēku pulcējās ap Kramskoju, ap viņa arteli; visus saistīja viņa patiesā, pašaizliedzīgā un, aizrautīgā mīlestība uz krievu mākslu, uzmanības un saudzības pilnā attieksme pret katru cilvēku. Un, ja gadījās kaut kādi sīki strīdi starp arteļa biedriem., ka kādam neveicās darbs, ja kāds sašļuka, zaudēja ticību saviem spēkiem, Kramskojs vienmēr laikā bija klāt un palīdzēja, viņš vienmēr atrada vajadzīgos vārdus, bieži vien skarbus, bet tiešus un patiesus, gan stājoties pretī cilvēku necienīgai rīcībai, gan uzmundrinot darbā. Uz viņu neviens nedusmojās: aiz šī skarbuma allaž bija jūtams kaut kāds satraukuma pilns maigums pret biedriem, rūpes par arteļa likteni. Visi viņi strādāja daudz. Bet vārdi «biedriskums» un «vienlīdzība» toreiz arteli tika izrunāti ar īpašu lepnumu un gandarījumu.
Vasarā arteļa biedri parasti izklīda kur kurais: vieni aizbrauca tālu uz dzimto pusi, otri - turpat netālu no Pēterburgas noirēja kādu vecu šķūni, kā mācēdami iekārtoja tur darbnīcu, kura viņi dzīvoja un gleznoja studijas. Rudenī visi atkal atgriezās Pēterburgā, sākās runas un sapņi par vasarā paveikto darbu izstādīšanu. Taču artelim nebija tiesību rīkot publiskas izstādes un nācās apmierināties ar lielo arteļa zāli, kur sanāca draugi un paziņas, akadēmijas jauna. paaudze, mākslas cienītāji.. Cik daudz zīmējumu, skiču un gleznu vienmēr atveda no saviem vasaras izbraukumiem jaunie mākslinieki! Kādas nozīmīgas sarunas un strīdi izraisījās pie katras gleznas! Cik labvēlīgs un vienmēr ļoti nopietns bija kritikas vērtējums!
Bet presē arteļa biedrus apvainoja par to, ka viņi apgānot cēlo un tīro mākslu, paradīdami «negausības tirgu» un tautas dzīves ēnas puses; māksliniekam esot jāglezno tikai skaistas un cildenas gleznas, kas dzīvei piešķir daiļumu un valdzinājumu.
Taču arteļa māksliniekiem bija arī aizstāvji. Tajos mēnešos, kad kopā ar biedriem Kramskojs aizgāja 110 akadēmijas, žurnālā «Iskra», piemēram, parādījās raksts, kura autors runāja par to, ka «ir vajadzīgs, lai māksla vairs nevaldzinātu. tikai ar tukšu saldumu, ir vajadzīgs, lai tā, atmetusi vīraka kvēpināšanu un klanīšanos, nostātos uz taisna un godīga ceļa un kalpotu tautai, kļūtu tai nepieciešama».
Viens no sava laika visvairāk izglītotajiem cilvēkiem - Vladimirs Stasovs uzskatīja, ka ar Fedotovu un Perovu sakas jauns krievu nacionālās mākslas laikmets. Kad 1861. gadā franču mākslinieks Kurbē paziņoja, ka viņš «Eiropā pirmais pacēlis reālisma karogu», Stasovs sašutis stingri protestēja:
«Tas pats sākās arī pie mums, mūsu tālajā, Eiropai nezināmajā nostūrī, sākās bez trokšņa, bez rībināšanas pa visu pasauli... un tomēr bez jebkādiem svešiem aizguvumiem.»
Ziemā ceturtdienas vakaros artelī sanāca viesi. Zālē bija novietots liels galds, uz tā - krāsas, papīrs, zīmuļi. Tie, kuri vēlējās, izraudzījās attiecīgu materiālu un strādāja. Parasti šajā laikā kāds skali lasīja citiem priekšā. Šajās «ceturtdienās» pulcējās mākslinieki, aktieri, rakstnieki, Mākslas akadēmijas audzēkņi; reizēm sanāca ap cilvēku piecdesmit, Uz siera vakariem mēdza ierasties Repins ar jauno tēlnieku Antokoļski, gleznotāji Jarošenko, Savickis, Siškins, Jakobi; reizēm te ciemojās arī Pēterburgā iebraukušie Maskavas mākslinieki. Reizēm iegriezās arī Stasovs - stalts, skaņu balsi, drošs un nebēdnīgs - un vienmēr tika līksmi, trokšņaini sagaidīts.
Reiz Šiškinam atnāca līdzi viņa radinieks, jauns iesācējs mākslinieks Fjodors Vasiļjevs. Sākumā viņš Kramskojam diez kāpēc nepatika, taču ļoti drīz kļuva viņam par vistuvāko cilvēku. Kad šis deviņpadsmit gadus vecais jauneklis nosēdās pie arteļa galda un viņa zīmulis pieskārās papīram, Kramskojs šķita redzam pasakainu bagātnieku, kurš neapzinās savus neskaitāmos dārgumus un izšķērdīgi, neapdomīgi svaidās ar tiem, kā pagadās. Visu viņš darīja it kā jokodamies, kā pasmiedamies. Kad Vasiļjevs zīmēja, aiz viņa krēsla stāvēja mākslinieki un sajūsmināti skatījās, cik meistarīgi viņš strādāja ar zīmuli.
Bet blakus istabā kāds spēlēja klavieres, kāds cits dziedāja. Dažkārt Kramskojs ieradās vēlāk - bija aizkavējies zīmēšanas skolā. Viņš vienmēr ieradās možs, pilns visvisādu jaunumu, ideju un plānu. Tūlīt visi sapulcējās ap viņu, sākās sarunas, kas bieži vien izvērtās dedzīgos strīdos. Runāja un strīdējās par visu: par mākslu, par politiku, par morāli, par jaunajām grāmatām. Kramskojs strīdējās labprāt un arī prata strīdēties. Viņā ne tikai klausījās, bet parasti viņa vārdus uztvēra kā ikviena strīda galīgo atrisinājumu. «Redzēs, ko teiks maestro?» tā mēdza sacīt biedri, ja bija iededzies strīds. Un gudrais, taisnīgais maestro Kramskojs prata notvert strīda būtību, kas reizēm nebija īsti skaidra pašiem tā dalībniekiem. Viņš vienmēr centās padarīt domu skaidru un pēc tam to it kā atdeva biedriem uzasinātu un precīzi noformulētu.
Kādu laiku vēlāk pēc Kramskoja arteļa parauga nodibinājās otrs mākslinieku artelis, «lai kopā strādātu. un dzīvotu». Šī arteļa galva un dvēsele bija mākslinieks Vasilijs Maksimovs, kurš iestājās akadēmijā drīz vien pēc mākslinieku dumpja un, beidzot akadēmiju, arī atteicās no konkursa. «Saskaņā ar saviem uzskatiem es atsakos no konkursa,» viņš teica, «esmu pret ārzemju. braucienu, tāpēc ka vispirms gribu iepazīt un izzināt Krievzemi un tās nabadzīgos laukus,, par ko pie mums neviens nekā nezina.»
Un tā jaunie mākslinieki, kuri aizgāja no akadēmijas, tāpat visi tie, kas savos centienos un garā bija viņiem tuvi, it kā izveidoja lielu progresīvo mākslinieku priekšpulku. Gandrīz visi viņi bija gados jauni, draudzīgas attiecības saistīja viņus ar universitātes studentiem, kur ritēja cita dzīve, kur doma bija brīvāka, sarunas asākas. Jauno mākslinieku un studentu savstarpējā saskarsmē veidojās viņu uzskati, brieda pārliecība.
Tā ārpus ķeizariskās Mākslas akadēmijas sienām, auga un nostiprinājās jauna māksla, un bieži vien arteļa biedri jokodami mēdza teikt, ka viņiem, lūk, esot sava, jauna mākslas akadēmija - Kramskoja akadēmija.

 

 

IĻJA REPINS
1844 - 1930

 

1

Iļja Jefimovičs Repins piedzima un pavadīja savas bērnības un agrās jaunības gadus Ukrainā, netālu no Harkovas, mazās pilsētiņas Čugujevas priekšpilsētas ciematā. Kādreiz Čugujeva bija līksma, gaiša, zaļumos slīgstoša pilsētiņa uzkalnā ar šaurām ieliņām, ar augļu kokiem un maziem dārziņiem, balto mājiņu priekšā, Pēc cara Aleksandra I pavēles par militāro apmetņu izveidošanu Čugujeva tika pasludināta par apmetņu pilsētu - šādu militāru apmetņu tālaika cariskā Krievijā bija daudz.
Čugujevas centrālajā daļā izcirta augļu dārzus, tika nobruģētas ielas un laukumi, uzcelti jauni cits citam līdzīgi nami, tik ļoti līdzīgi, ka pat baloži aiz pārskatīšanās ielidoja svešos pagalmos. Bet visapkārt Čugujevas apmetnei palika tās pašas vecās sādžas, zemnieku mājas, šķūnīši, zedeņu žogi...
Tiem kuri bija nometināti šajās apmetnēs, vajadzēja izpildīt militārā dienesta pienākumus un nodarboties ar lauksaimniecību - kopt zemi, nosusināt purvus, būvēt ceļus. Zēni jau kopš dzimšanas tika ieskaitīti puikā, bet vēlāk viņus nodeva mācīties kantonistu skolās. Meitenes bija atļauts izdot pec vīra tikai ar priekšniecības atļauju. Pat viņu tērpi bija pakļauti stingrai priekšniecības kontrolei: ja kāda meitene svētku reizē bija aplikusi košāku, greznāku zīda lakatu, tad kaut kāds apakšvirsnieks - uzraugs - bez liekas domāšanas varēja noraut to meitenei no galvas un saplēst.
Dzīve militārajās apmetnēs viscaur bija pakļauta militārās priekšniecības pavēlēm. Šo apmetņu nometinātā nosaukums bija «ļoti ir drūms, un zemāki par nometinātajiem skaitījās vienīgi dzimtcilvēki,» stāstīja Repins. Vēlāk Repinu ģimene atcerējās, kā čugujevieši pirmajos militāro apmetņu pastāvēšanas gados iesnieguši sūdzību caram Aleksandram I, kad viņš ieradies Čugujevā.
«Es šodien lūgumus nepieņemu,» teicis cars.
Tad čugujevieši nogūlušies uz ceļa. Apgriezties karietei nav bijis iespējams. No tās atskanējusi balss: «Brauc!» Vairāki cilvēki tikuši sabraukti, pārējos pēc tam situši gandrīz līdz nāvei.
Pat pēc pēršanas un spīdzināšanas čugujevieši, jautāti, vai ir ar mieru būt militāro apmetņu nometinātie, atbildējuši vienu un to pašu: «Nevaram!» Apkārtējie iedzīvotāji tā arī iesauca viņus - «nevarnieki». Bet, lai arī kā dumpojās čugujevieši, viņiem vairāk nekā četrdesmit gadus vēl vajadzēja vilkt šo nometināto dzīves jūgu, kamēr 1857. gadā militāras apmetnes beidzot tika likvidētas.
Repina tēvs Jefims un bija viens no šiem nometinātajiem. Jau militārā dienesta pirmajos gados viņš neizturēja, pateica kaut ko asu priekšniecībai un iekļuva sodīto kārtā. Kā sodītajam viņam nebija tiesību iegūt augstāku dienesta pakāpi, un tā viņš visu laiku bija tikai ierindas zaldāts. Jefims Repins bija labs zirgu. pazinējs, un virsnleki, kam tika uzdots iepirkt pulkam zirgus, reizēm ņēma viņu līdzi uz Donas stepēm, uz Kaukāzu.
«....Mūsu dzīve bija nabadzīga un skumja, bieži jutos izsalcis,» atceras Repins. «Ļoti garda bija rupjmaize ar pelēku, graudainu sali, bet arī tās nepietika.»
Repinu ģimenē auga trīs bērni: vecākā meita Ustja, dēls Iļja un vēl jaunākais brālītis. Repina māti Tatjanu. - kā nometinātā sievu - sūtīja nometnes darbos. Repina atmiņā uz mūžu palika tā karstā, saulainā diena, kad viņš pirmo reizi nesa mātei sainītī pusdienas. Māte kopā ar citām sievietēm mīcīja mālus, sajauktus ar mēsliem. un salmiem jauno kazarmu apmešanai. Zēnam vajadzēja iet garām šausmīgam grāvim, kur skraidelēja klaiņojošu suņu bari. Stāstīja, ka nesen tie saplosījusi kādu telēnu.
Iļja gāja uzmanīgi, apkārt lūkodamies, kā viņam bija mācīts. Puisēnu māca baismas. Vēl tikai mazu gabaliņu, un tad viņš skriešus metās līdz pat kazarmām.
Lūk, tur jau arī bija viņa māmulīte. Ap galvu viņai melns lakats, nolaists zemu pār acīm. Seja sasarkusi, asiņainās rokas māliem notrieptas.
«Jums grūti, māmucīt?» es čukstus vaicāju. «Vai drīkstu pastrādāt jūsu vietā?»
Māmiņa pasmējās, acīs sariesās asaras, un viņa sāka mani skūpstīt. Man nekad nebija paticis, ka mani skūpsta.
- Māmiņ, - es atrāvos no viņas, - varbūt nometinātie nedrīkst skūpstīties? Nevajag ...
Māmuļa sāka raudāt, paskatījās uz savām rokām. un piegāja pie kopīgā kubla nomazgāt tās.
Pēc tam mēs sēdējām - māmuļa ēda pusdienas... - Nu, pietiks tev, kundzenīt, pūtināties, laiks pie darba! - uzkliedza māmiņai Sereda. - Bet ko tu boli acis! - viņš uzbļāva man. - Sēdēsi te, mēs liksim arī tevi pie mālu mīcīšanas. Iedomājies tik, kāda lielmāte - nevar pati paņemt līdzi pusdienas, jāpienes klāt!
Mājās māte pēc pasūtījuma šuva kažokus, lai kaut drusku nopelnītu, rūpējās par trūcīgo saimniecību, bet tiklīdz iegadījās brīvs brītiņš, lasīja priekšā bērniem Žukovska, Puškina, Ļermontova dzeju, un tā Iļja jau ilgi pirms patstāvīgās lasītprasmes iepazina un iemīlēja šos dzejniekus.
Māte ļoti gribēja, lai viņas bērni mācītos, viņa pat ierīkoja savā mājā kaut ko līdzīgu nelielai skolai. Bez viņas pašas bērniem te mācījās arī vēl daži bērni no citām ģimenēm. Māte mācīja lasīt un rakstīt, bet ķesteris - aritmētiku.
Mazajam Repinam ļoti patika mātes stāsti par svētajiem un viņu dzīvi. Reiz, saklausījies šajos stāstos, viņš nolēma kļūt par svēto un aizbēgt tuksnesī, taču bēgšana neizdevās, un zēns atgriezās mājās. Reizēm viņš gāja uz netālo baznīcu Osinovkā. Baznīcas iekštelpa bija lieliski apgleznota. Mātei bija tuva glezniecība, un viņa to un izprata, viņai patika šīs baznīcas gleznas, bet Iļja, tās redzot, aiz sajūsmas aizmirsa visu.
Pie visas savas nabadzības māte tomēr reizēm nopirka kādu bildi. Ierodas bilžu pārdevējs - viņš ir gan stiklinieks, gan arī tirgojas ar bildēm -, uzmanīgi izņem no saiņa gleznu, parāda to un pats apmierināti raugās visapkārt. Kā gribas, lai māte nopirktu to, kura poļu pani piesien Mazepu pie zirga. Taču tā ir dārga, turklāt mātei nepatīk, un viņa nopērk citu, bet Repins vēl pēc daudziem gadiem atcerējās: «Kādas brīnišķīgas krāsas bija šiem poļu kaftāniem!... Kāds zirgs! Pasaka! Man bija tik žēl, ka nenopirka...»
Repins sāka zīmēt ļoti agri. «Reizēm Iļja bija apzīmējis visas sētas. Viņš zīmēja arī ainiņas. Mēs bieži gājām kazenēs uz Staroverskas mežu. Iļja vienmēr ņēma līdzi papīru un zīmuli un mēdza uzskicēt skaistākās vietas... Mūsu bariņā lielākoties bija meitenes. Iļjam nepatika puikas viņu kauslīgās dabas dēļ, un tāpēc viņš vairāk turējās kopā ar mums, meitenēm,» atcerējās Repina māsas Ustjas draudzene. Viņa arī stāsta, ka Iļja paaudzies jau zīmējis viņas portretu. Nosēdinājis un pieteicis sēdēt mierīgi. «Natalka, sēdi! Natalka, sēdi!» «Bet man negribējās sēdēt nekustīgi, es visu laiku smējos un grozījos. Kad zīmējums bija pabeigts, Iļja man to uzdāvināja ... Viņš zīmēja arī citas meitenes un zēnus.»
Iļjas tēvs dienēja kaut kur ļoti tālu. Reizēm no viņa pienāca kāda ziņa, bet mājās viņš atbrauca tikai vienu reizi un izskatījās tāds kā svešs un nožēlojams.
Māti joprojām dzina valsts darbos, bērni bieži slimoja. Kādu ziemu viņus visus vārdzināja drudzis. Šī ziema Repinam spilgti palikusi atmiņā. Katru rītu, kamēr vēl nesāka kratīt drudzis, viņš ķērās pie darba - no lupatām, dēlīšiem un sprunguļiem taisīja lielu zirgu, tik lielu, ka varēja jāšus uz tā uzsēsties, protams, uzmanīgi, lai kājas neaizietu katra uz savu pusi. Zirgam bija īsta, no matiem taisīta aste, ausis un krēpes no kažokādas atgriezumiem. Kāds viņam bija ieteicis izveidot zirgu no vaska. Iļjuša izprasīja mātei gabaliņu vaska, svētbilžu izdegušo vaska sveču galus un sāka lipināt galvu, ausis, nāsis... Viņš ilgi strādāja ar smalka kociņa palīdzību, strādāja aizrautīgi un izveidoja divas mazas, lieliskas zirgu figūriņas. Pēc tam viņš iedomājās izgriezt zirgus no papīra un tā iemanījās, ka iesācis no pakaļējās kājas pakava vienā paņēmienā izgrieza visu zirgu.
Iļja izgrieza tikai zirgu figūras, bet viņa māsai Ustjai sevišķi labi padevās cilvēki - zēni, meitenes, sievas kažokos. Izgrieztās figūras viņi pielīmēja pie logu rūtīm - tas bija kaut kas līdzīgs izstādei, garāmgājēji, gan bērni, gan pieaugušie pulcējās pie viņu mājas logiem, priecājās par šo izstādi un smējās.
Bērnu zīmējumi, veidojumi un izgriezumi bija pirmie prieki, ko spēja dot radošā veiksme, «...manas mākslinieciskās darbības necilais sākums,» teica vēlāk Repins.
Svētkos pie Repiniem bieži ciemojās Iļjas brālēns Troņka. Viņš strādāja pie skrodera par mācekli un bija kaislīgs zīmētājs. Troņka atnesa daudz zīmējumu; tie gandrīz visi bija vienādi; tajos bija attēlots Polkans - bārdains briesmonis ar milzīgu galvu un rungu, puscilvēks-pussuns no pasakas par karaļdēlu Bovu. Troņka ar lepnumu rādīja savus zīmējumus un tūlīt pat uz vietas zīmēja jaunus Polkanus. Zem katra zīmējuma viņš parakstīja savu vārdu: «Trofims Čapligins», pēc tam katru no tiem salocīja četras daļas un noslēpa cepures dibenā.
Reiz Troņka atnesa krāsas. «Viņš paņēma tīru šķīvi, izlocīja no papīra otiņu, nolika uz galda glāzi ar ūdeni; tad mēs paņēmām Ustjas ābeci, lai ar melnajām svītrām iezīmētos attēlus varētu izkrāsot. Pirmais attēls - arbūzs - pēkšņi atdzīvojās mūsu acu priekšā; to, kas tajā tik tikko bija iezīmēts ar melnu svītru, Trofims pārklāja ar zaļam josliņām, un. arbūzs it kā atmirdzēja. dzīvā krāsā: mums mutes palika vaļā! Bet vēl lielāks brīnums notika tad, kad otra arbūza nogriezto malu Trofims nokrāsoja sarkanu, - tā izskatījās tik dzīva un sulīga, ka gribējās pat iekost šajā arbūzā! Kad sarkanā krāsa nožuva, viņš ar smalku otiņu uz sārtā, mīkstā šķēluma šur tur iezīmēja melnas sēkliņas - ak, tavu brīnumu!
Ātri aizskrēja šīs svētku dienas kopā ar Troņku. Mēs nekur negājām un neko neredzējām, izņemot mūsu izkrāsotos attēlus, un es sāku pat raudāt, kad Troņkam bija jāiet uz mājām.»
Iļjušam par mierinājumu Troņka atstāja dažus no saviem Polkaniera un krāsas, bet pats galvenais - viņš bija iededzinājis zēnā savu kaislo mīlestību uz zīmēšanu.
«Ir iespējams, ja nebūtu bijis Troņkas, es nebūtu kļuvis par gleznotāju,» teica Repins.
Caurām dienām Iļja sēdēja pie galda, darbodamies ar krāsām, un grūti viņam nācās atrauties no tām. Pēc daudziem gadiem Repins atcerējās: «...Man par vari gribējās uzzīmēt rožu krūmu: lapu tumšo zaļumu un spilgtos rožu ziedus, pat ar pumpuriem... Mēģināju atcerēties, kā lapas turas pie kātiem, bet man tas nekādi neizdevās, un. es sāku bēdāties, ka vasaras vēl tik drīz nebūs un varbūt es vairs neredzēšu rožu krūma tumšzaļo, biezo lapotni un krāšņos ziedus.»
Rožu krūmu Iļja tomēr uzzīmēja, un kad atnāca reiz viņa māsīca, Ustjas draudzene, viņai ļoti iepatikās brālēna zīmējums un viņa lūdza tādu pašu uzzīmēt arī viņas lādītei. Tajā laikā Čugujevas jaunavām bija modē aplīmēt savu lādīšu vākus ar bildītēm.
Tas bija pirmais pasūtījums Repina mūžā. Šim pirmajam sekoja vesela rinda pasūtījumu arī no citām Ustjas draudzenēm.
Nokalpojis dienestu, beidzot pārbrauca mājās tēvs. Sākās pavisam cita dzīve. Tēvs nodarbojās ar zirgu pirkšanu un pardošanu. Katru pavasari viņš atdzina no Donas stepēm neiebrauktus savvaļas zirgus un pārdeva tos tālāk. Parasti viņš atbrauca naktī un vienmēr negaidīti.
Agrs rīts. Uz galda lielais patvāris, un. māte ar tēvu jau dzer tēju. Tēvs ir pārvērties - nav vairs tāds, kā agrāk. Viņš ir gludi noskuvies, ūsas uzskrullētas, mati gludi sasukāti. Viņš ir jautrs. Dod zēnam vīģu virteni. Bet pēc tam augstu paceļ jaunu zābaku pāri: «Uzvelc! Vai nav par maziem?»
Tēvs sekmīgi kārtoja savus darījumus. Ģimenē tika nolemts sūtīt Iļju mācīties topogrāfu skolā. Topogrāfi Čugujevā izpildīja topogrāfiskās uzņemšanas un rasēšanas darbus un tika uzskatīti par pašiem. izglītotākajiem ļaudīm. pilsētā. Vietējo jaunkundžu vidū viņi skaitījās arī vispievilcīgākie kavalieri: bieži vien viņi kopīgi rīkoja dejas vakarus - balles un dejoja līdz pat rītausmai pulka orķestra pavadījumā. Vasarā balles notika pilsētas dārza, ziemā pie kāda no vietējiem iedzīvotājiem. Repinu mājā kā vienā no lielākajam pilsētiņā bieži tika izmantota šiem deju vakariem. Iļjušam un viņa māsai Ustjai, kam bija jau piecpadsmitais gads, ļoti patika šie vakari. Protams, Iļju visvairāk valdzināja tieši mūzika.
Repinu ģimenē visiem tuva bija mūzika, visi labprāt dziedāja. Iļjam uz mūžu palicis atmiņā, kā mātes māsa krustmāte Gruņa reizēm uzsāka kādu senu dziesmu un visa ģimene dziedāja viņai līdzi.
Iekļūt topogrāfijas skolā bija grūti, bet šeit negaidīti nāca talkā nejaušība - deju vakari. Reiz kādā no šiem deju vakariem mātei izdevās pierunāt vienu no šīs skolas pasniedzējiem pieņemt Iļju par skolnieku.
Taču topogrāfijas skolā Iļjam bija lemts mācīties tikai neilgu laiku. 1857. gadā, kad likvidēja militārās apmetnes, topogrāfi aizbrauca no Čugujevas un Iļja palika bez skolotāja. Slepus viņš sapņoja par Pēterburgu par Mākslas akadēmiju, kaut ar! saprata, ka pirms došanās uz turieni viņam vēl daudz jāmācās.
Reiz, kad Iļjam bija jau gadu trīspadsmit, māte palūdza labāko Čugujevas gleznotāju Persanovu paskatīties, kā viņas dēls zīmē. Zēns bija uzzīmējis kāda angļu meistara zīmējuma kopiju: ēnains, zaļš pils parks, ūdenī atspoguļojas pils tornis. Labsirdīgu skatienu Persanovs ilgi lūkojās zīmējumā. Tad viņš pieveda zēnu pie loga, norādīja uz Donu, aiz kuras sākās mežs, un sacīja:
- Rau, tur ir ūdens un aiz tā mežs, tā arī vajag zīmēt - tieši no dabas.
No tā laika Repins ne reizi vien iegriezās pie Persanova, apskatīja viņa darbus un saprata, ko nozīmē «zīmēt no dabas». Pēc daudziem gadiem viņš atcerējās, kādu neizsakāmu iespaidu toreiz uz viņu atstāja Persanova gleznas: ainavas, portreti, klusās dabas, baznīcu glezniecība. Un kaut arī Repins nebija Persanova skolnieks, tomēr uzskatīja viņu par savu skolotāju un iedvesmotāju.
Drīz vien Persanovs aizbrauca no Čugujevas, un Repins sāka mācīties pie Bunakova - svētbilžu un portretu gleznotāja, Repins izraudzījās viņu par savu skolotāju galvenokārt tāpēc, ka viņš bija Persanova skolnieks. Bunakova darbnīcā Repins mācījās apmēram gadus divus. Būdams turpat sešpadsmit gadus vecs, izmācījies gleznot svētbildes un portretus, Repins kļuva patstāvīgs meistars, aizgāja no Bunakova un saka strādāt svētbilžu gleznotāju. arteļos, kas ceļoja pa visu Ukrainu. Viņam patika gleznot svētbildes, gribējās gleznot skaisti, krāsaini, pēc sava prāta. Viņa darbu slavēja. Gadījās, ka pēc viņa brauca no simts, divi simti verstu attāluma, Līdz šim viņš nebija bijis nekur ārpus Čugujevas un tagad, strādādams kopā ar svešiem ļaudīm dažādās vietās, daudz redzēja un vēroja, tuvāk iepazina dzīvi un cilvēkus. Starplaikos no viena brauciena līdz otram Iļja daudz zīmēja. gleznoja ar eļļas krāsām. Viņš uzgleznoja tēva, mātes, radinieku un paziņu portretus. Viņš gleznoja arī pasūtījuma darbus un saņēma trīs, reizēm arī piecus rubļus par portretu. Dēla nopelnītā nauda šajā brīdī ģimenei bija ļoti nepieciešama: Repini atkal nonāca trūkumā. Vienas nedēļas laikā kādā epidēmijā aizgāja bojā visi zirgi, kurus tēvs bija nopircis, un viņš atgriezās mājās izpostīts un nabags.
Likās, ka tagad būs jāatsakās no sapņiem par Pēterburgu, par Mākslas akadēmiju, - bija jāpalīdz ģimenei. Un tomēr kaut kur dvēseles dziļumos mita pārliecība - es mācīšos akadēmijā! Kāds no paziņām sadabūja viņam akadēmijas statūtus ar jauno programmu, un viņš nolēma par spīti visam gatavoties eksāmeniem. Repins izrakstīja mākslas albumu «Severnoje sijaņije», kur bija iespiestas krievu mākslinieku gleznu reprodukcijas, ainas no Krievijas vēstures, dažādu pilsētu skati. Ar interesi viņš aplūkoja Pēterburgas skatus, iepazina tās ievērojamākos pieminekļus, sapņoja pats savām acīm skatīt Erilova «Pompejas pēdējo dienu», par kuru Čugujevas mākslinieki stāstīja brīnumus.
1863. gada vasarā Repins strādāja Voroņežas guberņā, Sirotinas ciemā - gleznoja svētbildes augstam. ikonostasam, stāvēdams uz dēļu paaugstinājuma. Netālu no Sirotinas atradās Ostrogožska - Kramskoja dzimtā pilsēta. Repina darba biedri, kuri bija dzimuši Ostrogožskā un zināja, ka Repins sapņo nokļūt Pēterburgā, stāstīja viņam, kā Kramskojs aizbraucis no Ostrogožskas, iestājies Mākslas akadēmijā un kļuvis par mākslinieku. Šie stāsti satrauca un ierosināja Repinu: sapņi pārvērtās par stingru apņēmību braukt uz Pēterburgu - par spīti visiem, šķēršļiem un grūtībām.
Par Sirotinā nopelnīto naudu Repins rudenī devās uz Pēterburgu.
«Ak, tas taču sapnis!... Vai tā patiesām ir Īstenība: es sēžu milzīga diližansa ārējā sēdvietā jau vairākas diennaktis un braucu, braucu bez gala un malas...»
Viņam jau sen bija sajukuši rēķini - cik dienas un naktis pagājušas. Un tad pēkšņi kādā tumša rītā konduktors uzsauca:
- Ko tad jūs nemaz neskatāties: sākas Maskava!
Blakus cita citai garām aizslīdēja mazas vienstāvu mājeles, dēļu žogi, diližanss brauca pa šaurām ieliņām. Pēc tam ielas kļuva platākas, nami augstāki, un diližanss iebrauca pasta stacijas pagalmā. Pasažieri izklīda, bet Repins devās uz dzelzceļa staciju -ātrāk gribējās redzēt, kā bānītis brauc bez zirgiem.
Pēc dažām stundām vilciens nesa viņu jau pretī Pēterburgai.

 

2

Pēterburga! Pirmie mirkļi - sveša pilsēta, sveši ļaudis, turklāt viņu šeit tik daudz, ka Repins pēkšņi jutās pavisam vientuļš. Viņam pat kļuva baisi. Bet tad viņš jau sēž kamanās. Važonis ir jauns puisis. Sniegs līksmi veļas lielām, mīkstām pikām un kūst, Aņičkova tilts, Ņevas prospekts. Publiskā bibliotēka. Kazaņas katedrāle. Īzaks... Tas viss viņam ir pazīstams no redzētajām gravīrām albumā «Severnoje sijaņije». Sirds sajūsma strauji sit. Važonis jautā: «Kurp brauksim?» - «Uz kādu lētāku viesnīcu.» Viņš piestāj pie viesnīcas «Briedis». Te var dabūt istabu par rubli. Repins ieiet numura, pasūta patvāri, dzer tēju glāzi pēc glāzes, piekozdams veģus, un pirmo reizi pēc daudzām dienām svētlaimē aizmieg tīri saklātā gultā.
No rīta viņš pamodās agri, laukā vēl bija tumšs. Saskaitīja naudu - pavisam četrdesmit septiņi rubļi. Ar šādu summu «Briedī» ilgi nenodzīvosi. Viesnīcas kalpotājs ieteica Repinam pameklēt istabu pēc sludinājumu zīmītēm, kas bija piespraustas pie vārtiem.
Repins izgāja no viesnīcas. «Kaut kas mani neatvairāmi vilka uz Ņevas krastmalu, kur atradās sfinksas, Mākslas akadēmija...» atceras mākslinieks pēc daudziem gadiem. «Tepat jau tā ir! Tas nav sapnis - lūk, Ņeva un Nikolaja tilts... Mani pārņēma dziļa aizgrābtība, un, it kā aizmirstībā ieslīdzis, es ilgi stāvēju pie sfinksām un. raudzījos uz akadēmijas durvīm, gaidīdams, vai pa tām neiznāks kāds mākslinieks - mans dievs, mans ideāls.
Tā es viens pats nostāvēju ilgu laiku; acīmredzot bija agrs, un neviena mākslinieka tuvumā neredzēju. Skumjās smagi nopūties, beidzot devos uz Mazo prospektu meklēt istabu.
Mazajā prospektā, izlasījis zīmīti, piespraustu pie kāda nama vārtiem, devos tajā iekšā un uzkāpu ceturtajā stāvā jeb mansardā. Ņiprā, rosīgā saimniece parādīja man mazu istabiņu, kas bija iebūvēta vienā jumta pusē. Viņa bija ar mieru izīrēt to par sešiem rubļiem. Istabiņa man patika, un es sāku kaulēties, piedāvādams viņai par to piecus rubļus, jo dzīvoklis atradās patālu no centra.
- Jūs, kā liekas, esat students, tāpēc jums tieši ērtāk - tuvāk universitātei.
- Nē, - samulsis nomurminu, - jutos ārkārtīgi glaimots, ka tieku noturēts par studentu, - nē, - es sastostos, - Esmu nodomājis iestāties Mākslas akadēmijā, - pēkšņi izgrūžu.
- Ai, cik jauki! Mans vīrs ir mākslinieks arhitekts, bet mans krustdēls arī stājas Mākslas akadēmijā.
Mani pārņem prieka trīsas, un mēs vienojamies, ka es maksāšu viņai par istabu pieci rubļi un piecdesmit kapeikas mēnesī.
Man gribējās jau tūlīt pārvākties uz šo istabiņu ar mansarda logu un sākt kaut ko gleznot.»
Taču vispirms bija jādomā par iztikas nopelnīšanai. Nākamajā dienā Repins no paša rīta devās meklēt darbu: viņš iegriezās svētbilžu darbnīcās, izkārtņu darbnīcās, pie fotogrāfiem. Visur atzīmēja viņa adresi, solījās paziņot, ja būšot vajadzība. Noguris viņš iegāja mazā restorāniņā paēst. Pusdienas maksāja trīsdesmit kapeikas - tā bija liela nauda! No šādām pusdienām nāksies atteikties. Kādā bodītē viņš nopirka divas mārciņas rupjmaizes, viņam vēl bija no Čugujevas līdzatvestā tēja un cukurs. «Lūk, ar ko iespējams iztikt!» Un šis jaunais atklājums viņu tā iepriecināja, ka viņš pat aizmirsa bailes no draudošā bada. Un kopš šī laika vēl ilgi dzīvokļa saimniece katru rītu pirka viņam rupjmaizi par trim kapeikām.
Repina saimnieki izrādījās vienkārši, labsirdīgi ļaudis. Pats saimnieks, arhitekts Petrovs, apskatīja Repina zīmējumus, un. tie viņam likās interesanti, talantīgi. Petrovs pamatīgi izjautāja Repinu par to, kur viņš mācījies, ko lasījis. Kad jauneklis ierunājās par atgriešanos Čugujevā, Petrovs satraukts iesaucās:
- Nekādā ziņā!... Pašu galveno dzīvē jūs jau esat izdarījis - Rubikonu esat pārgājis ... Atpakaļceļa jums vairs nav!
Repins zināja, kas ir Jūlija Cēzara «Rubikons», un viņam patika, cik labi Petrovs to pateica, Un vēl Petrovs viņam deva padomu iestāties Zīmēšanas skolā Biržas namā, kur par mācībām jāmaksā tikai trīs rubļi gadā.
Repins it kā no jauna atdzima, atgriezās dzīvesprieks, un tūlīt nākamajā dienā viņš pierakstījās zīmēšanas skolā. Taču tur mācības notika tikai vakaros divas reizes nedēļā un svētdienas rītos. Viņš nolēma mēģināt iekļūt akadēmijā - saņēma dūšu vai, kā pats teica, atmeta kautrību un devās uz akadēmiju uzzināt, kas jādara, lai iestātos tajā. Viņam paskaidroja, ka tas uzzināms pie priekšniecības. Pēc ilgas svārstīšanās viņš beidzot pieklauvēja pie durvīm, uz kurām bija uzraksts; «Konferencsekretārs F. F. Ļvovs», Ļvovs pieņēma Repinu vēsi:
- Ak, akadēmijā? Bet kur jūs esat gatavojies? Ak, šie mazie zīmējumi? Nu, jums vēl tālu līdz Mākslas akadēmijai. Ejiet uz Zīmēšanas skolu: jums pagaidām vēl nav ne ēnojuma, ne zīmējuma, ejiet sagatavojieties un tad nāciet šurp.
Mākslinieku atbalstīšanas biedrības zīmēšanas skola atradās Biržas ēkā, un tāpēc to vienkārši sauca par «Biržas skolu». Repins sāka mācīties šajā skolā. Pirmie mēneši viņam pagāja jūsmīgā satrauktā jūtoņā, bet pirmais zīmējums - dadža lapas ģipša modelis, ko viņš gatavoja ornamentu un masku pirmajā klasē, sagādāja viņam gan radošu prieku, gan izmisumu, gan laimes sajūtu. Viņš raudzījās zīmējumu, paraugos, kas bija izkārti pie sienām, redzēja, kā šo lapu zīmē biedri, - tīri, ar sīkākām līnijām, zīmējums izskatījās kā nodrukāts. Bet viņa zīmētā dadža lapa izskatījās tāda kā saplūkāta, viņš ēno ar netīriem plankumiem un spēj atverdot vienīgi ģipša formas un faktūru.
Tāds šis zīmejums viņam bija arī jānodod.
Pienāca Ziemassvētku brīvdienas. Nedēļas trīs viņš negāja uz skolu. Reizēm viņu, protams, kremta domas par dadža lapu, taču Pēterburga, Ermitāža, eļļas krāsas īstās tūbiņās - tas viss deva mierinājumu. Ar krāsām viņš rīkojās ļoti taupīgi - ar šīm jaunajam krāsām brīvdienu laikā uzgleznoja pašportretu. Viņš gleznoja gludi - svētbilžu glezniecības manierē. Vērīgu un domīgu skatienu mūsos noraugās deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Kas gan viņu gaida dzīvē?...
Brīvdienas beidzās. Skolā pie sienas bija piesprausti saraksti: skolēnu uzvārdi un līdzās tiem - atzīmes. Repins savu uzvārdu sarakstos neatrada - viņš to meklēja sarakstu pēdējās rindās. Aiz apvainojuma un sarūgtinājuma viņš bija gatavs raudāt. Beidzot viņš sadūšojas, piegāja pie viena no skolniekiem un pajautāja:
- Kāda iemesla dēļ izslēdz no saraksta?
- Laikam gan tāpēc, ka zīmējumi slikti. Bet kāds ir jūsu uzvārds?
- Mans uzvārds ir Repins, es nesen te ierados.
- Ko? Ko jūs? Repins taču saraksta ir pats pirmais - lasiet!
Repinam likās, ka biedrs smejas par viņu, un par to, ka dabūjis «pirmo numuru», viņš galīgi pārliecinājās tikai tad, kad skolas kalpotājs atdeva viņam mapi ar zīmējumiem un viņš ieraudzīja uz dadža lapas zīmējuma augstāko atzīmi un pasniedzēja parakstu.
Ziemas beigās Repinu pārcēla nākamajā klasē - ģipša galvu klasē. Viens no Zimēšanas skolas pasniedzējiem bija Ivans Kramskojs.
Deviņas dienas pēc tam, kad Repins ieradās Pēterburgā, Mākslas akadēmijā atgadījās notikums, kas sacēla milzīgu troksni. Četrpadsmit audzēkņi, kas beidza akadēmiju, atsacījās piedalīties konkursā par lielo zelta medaļu. Viņi negribēja gleznot mitoloģisku tēmu, centās panākt to, lai viņiem atļautu brīvi izraudzīties sižetus konkursa darbiem, Profesori šo prasību uzskatīja par nedzirdētu pārdrošību un atteicās to izpildīt. Bet studenti atteicās no zelta medaļām, no komandējuma uz ārzemēm un aizgāja no akadēmijas.
Šī «četrpadsmitu dumpja» iedvesmotājs bija viens no «konkurentiem» (tā viņus toreiz sauca) uz zelta medaļu - Ivans Kramskojs. Zīmēšanas skolā viņš svētdienas vadīja nodarbības.
Ar satraukumu Repins gaidīja šo dienu. «Beidzot svētdiena ir klāt... Klasē valda satraukta rosība. Kramskojs vēl nav ieradies. Mēs zīmējam Krotonas Milona galvu... Pēkšņi iestājas pilnīgs klusums... Es ieraugu kalsnu cilvēku melnos svārkos; stingrā, noteiktā gaitā viņš ienāk klasē. Nodomāju, ka tas ir kāds cits, jo Kramskoju biju iedomājies pavisam savādāku. Manis iedomātā skaistā, bālā profila vietā viņam bija vāja seja ar asiem vaigu kauliem un taisni, melni mati nevis kastaņkrāsas cirtas līdz pleciem. Tāda izpūrusi, paplāna bārdiņa, manuprāt, mēdza būt tikai studentiem un skolotājiem.
- Kas tas tāds? - čukstu biedram.
- Kramskojs! Vai tad jūs nepazīstat? - viņš brīnās. Tad, lūk, kāds viņš ir!... Tobrīd viņš paskatās uz mani. Liekas, ir pamanījis. Kādas acis! No tādām nekur nepaslēpsies, kaut arī tās ir mazas, dziļi iegrimušas dobumos, pelēkas, mirdzošas, Kramskojs pienāk un apstājas pie kāda no audzēkņiem, vēro viņa darbu. Cik nopietna seja! Bet balss patīkama, sirsnīga, viņš runā dzīvi, satraukti. Un kā visi viņā klausās! Pametuši savu darbu, sanākuši viņam visapkārt, stāv, mutes iepletuši; redzams, ka cenšas iegaumēt katru viņa vārdu... Un tad viņš nostājas man aiz muguras; aiz uztraukuma pārtraucu zīmēt.
- Nu, redz, cik labi! Lieliski! Jūs pirmo reizi esat šeit?
Man it kā aizžņaudzās balss, un es jutu, ka nespēju atbildēt.

 

3

Repins joprojām nebija atmetīs domu par akadēmiju. Lai varētu iestāties tajā kā brīvklausītājs, vajadzēja maksāt divdesmit piecus rubļus gadā, un šādas naudas viņam nebija. Petrovs ieteica šādu padomu - jāatrod labvēlis, kas samaksātu Repina vieta. Tāds arī atradās - tas bija Fjodors Prjaņišņikovs, Mākslinieku atbalstīšanas biedrības loceklis, gleznu kolekcionārs, tas pats, kas kādreiz nopirka no Fedotova «Majora precības».
Un tā 1864. gada beigās Repins kļuva var Mākslas akadēmijas brīvklausītāju. Pirmā diena akadēmijā māksliniekam palika atmiņā uz visu mūžu.
Tikko atausa rīts, Repins, paēdis savas parastās brokastis - rupjmaizi ar tēju, izgāja no mājas. Tukšajās, klusajās ielās lukturi meta blāvu gaismu, zem kājām gurkstēja sniegs. Šur tur pie vārtiem stāvēja sētnieki ar slotām rokās.
Mācības akadēmijā sākās astoņos no rīta. Pa vāji apgaismotu, šauru gaiteni viņš nonāca līdz auditorijai, kurā profesors lasīja matemātiku. Divas griestu lampas skopi apgaismoja milzīgo auditoriju, profesora katedru, melno tāfeli. Klausītāju bija maz. Repins apsēdās pirmajā brīvajā vietā, kas pagadījās, un sāka ļoti uzmanīgi klausīties. Repins maz ko saprata no šīs lekcijas, bet apziņa, ka viņš klausās īstu profesoru, modināja viņā neizsakāmu sajūsmu.
Pēc šīs lekcijas Repins steidzās uz tēlniecības klasi. Viņš iegāja klasē nedroši - kas zina, varbūt vēl ņems un padzīs? Viņš taču bija iestājies glezniecības nodaļā, bet ļoti tuva viņam bija arī tēlniecība un tik ļoti gribējās pašam kaut ko izveidot. Klase bija liela, bet neviens no audzēkņiem vēl nebija ieradies. Samiegojies kalpotājs atnesa mālus, novietoja statīvu, nolika tuvāk ģipša galvu, ko Repins viņam bija noradījis.
Izrādījās, ka veidot nebūt nebija tik vienkārši. Repins nezināja nekādus darba paņēmienus, jo agrāk nekad nebija veidojis. Māls slīdēja un nepakļāvās viņa rokām, galva gāzās uz vienu pusi. Tajā brīdī klasē ienāca slaids jauneklis, cirtainiem matiem un melnām, dzīvām acīm. Viņš piegāja pie statīva, uz kura pārsegts ar slapjām lupatām stāvēja Laokona torss... Veikli un prasmīgi viņš noņēma mitro pārsegu, notīrīja irbuļus un sāka strādāt. Viņš strādāja nopietni, aizrautīgi, laiku pa laikam atkāpās un no atstatuma aplūkoja savu. darbu. Viņš paskatījās arī uz Repinu, kurš joprojām cīnījās ar māla piku. Repinam tik ļoti gribējās palūkoties, kā strādā cirtainais svešinieks, taču viņš neiedrošinājās. Pēkšņi jauneklis pats pienāca pie Repina un uzrunāja. Pēc tam viņš palīdzēja nostiprināt Antinoja galvu un ieteica turpmāk ikvienu skulptūru sākt no karkasa. Arī viņš pats tikai nesen bija iestājies akadēmijā. Viņu sauca - Marks Antokoļskis.
Repins nepamanīja, kā viņš aizgāja. «Biju aizmirsis visu pasauli, nosvīdis galīgi slapjš, un attapos tikai tad, kad kalpotājs man atgādināja, ka pulkstenis jau drīz būšot trīs, viņam jāslēdzot klase un vai man neesot laiks doties uz kādu lekciju.»
Nu, protams, Repins skriešus metas uz otro stāvu. Ar bijību viņš ver auditorijas durvis. Telpa ir pilna cilvēku. Notiek lekcija vispārīgajā vēsturē. Profesors runā par ēģiptiešu papirusiem, kas atrasti kapenēs, viņš runā monotoni un gausi. Repins sasprindzina visus spēkus, taču jūt drausmīgu nogurumu, neatturami mācas virsū miegs. Viņš par vari cenšas klausīties, tomēr iesnaužas. Satrūkstas, atkal iemieg un beidzot viņu atmodina šausmīgs troksnis. Jau puspieci! Pulksten piecos sākas pati interesantākā nodarbība - zīmēšana!
Pie klases durvīm jau drūzmējas vesels bars audzēkņu. Bez piecām minūtēm piecos atveras durvis, un visi metas ieņemt vietas. Numurēto vietu nepietiek; audzēkņi, kam vietas nav paredzētas, nodrošinājušies ar malkas šķilām, pirmie laužas klasē un garām amfiteātra soliem nesas lejup pie apaļā pjedestāla, kas domāts modeļiem, un sasēžas tam visapkārt uz savām pagalēm. Šoreiz jāzīmē ģipša galva. Repins deg sajūsmā, viņš zīmē aizmirsies, neko apkārt neredzēdams.
Divas stundas aizskrējušas nemanot - zīmēšanas nodarbība beigusies. Par savu zīmējumu Repins saņem vienu no augstākajām atzīmēm.
«Laimes un degsmes pārpilns, ieelpodams ara svaigo gaisu, izeju uz ielas. Kāda brīnumaina diena - no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā esmu bijis pilnīgi aizņemts ar saviem mīļajiem priekšmetiem, turklāt tik dažādiem.»
Tas, ka viņš gandrīz neko nebija sapratis lekcijās, Repinu īpaši neskumdināja. Ir jāmācās un jāmācās, viņš taču visās lietās ir nepraša, tik maz vēl zina, visu līdz šim izzināto viņš ieguvis tikai ar pašmācību... Visu dienu viņš neko nebija ēdis un tikai tagad sāka sajust, cik ļoti ir izsalcis. Taču tas viss - tīrie sīkumi! Pats galvenais - ir piepildījies viņa sapnis: viņš mācās akadēmijā!
Šausmīgi nāk miegs, acis līp ciet, kaut arī gribētos vēl palasīt... Ap viņu drūzmējas iespaidu ainas: cilvēki, māls, Antinojs - viss vienā juceklī. Un viņa jaunais paziņa... Kas viņš tāds?
Vai gan toreiz Repinam varēja ienākt prātā, ka pēc pāris nedēļām viņi kļūs vistuvākie draugi! Vai viņš varēja zināt, ka paies gadi un nabadzīgais ebreju jauneklis no Viļņas - Marks Antokoļskis kļūs par vienu no izcilākajiem Krievijas tēlniekiem, bet viņš, Repins, militārās apmetnes zaldāta dēls, kļūs krievu tautas lepnums un slava!
1864. gada pavasarī akadēmijā bija izlikts paziņojums, ka visi brīvklausītāji, kas vēlas kļūt par pilntiesīgiem akadēmijas audzēkņiem, rudenī var kārtot eksāmenus tieši uz otro kursu. Repins pameta visu un sāka gatavoties eksāmeniem. Pirmais eksāmens bija ģeometrijā.
- Jums nav nekādas jēgas par ģeometriju, - tā pēc eksāmena viņam paziņoja profesors un ielika vieninieku.
Pārejos priekšmetus Repins nokārtoja gluži labi, bet zīmēšanā saņēma augstākās atzīmes.
Ģeometrijas dēļ viņu neuzņēma otrajā kursā, bet ieskaitīja pirmajā. «Aiz laimes neapstādamies skrēju līdz pat savam dzīvoklim kā prātu zaudējis,» atceras Repins.
Sākās mācības. Grūti viņam nācās apgūt zinības, arī dzīvot nebija viegli. Viņš neatteicās ne no viena darba - krāsoja jumtus, karietes, pat spaiņus; reizēm. laimējās dabūt kādu mājskolnieku vai arī kāds no draugiem sagādāja pasūtījumus portretiem. Vairākas reizes visā mācību laikā Repins iesniedza akadēmijas padomei lūgumu saņemt bez maksas kaut vai audekliem un krāsas, taču katru reizi viņa lūgums tika noraidīts. Viņš sitās cauri kā mācēdams. Reizēm viņam izpalīdzēja pastāvīgais akadēmijas modelis Tarass - par kaut kādu studiju viņš sagādāja Repinam tīru audeklu nākamajam darbam. Vienu brīdi Repins pat bija nodomājis pieteikties par modeli - piecpadsmit rubļu mēnesī un bezmaksas dzīvoklis akadēmijas pagraba stāvā viņam likās ļoti vilinošs variants. Taču biedri, kara viņš bija atklājis savu nodomu, smējās par viņu, bet Antokoļskis «pat apbēdināts asi nosodīja mani... Tikai dievs vien to zina, kā es toreiz iztiku», - tā vēlāk atcerējās mākslinieks.
Par spīti šiem grūtajiem apstākļiem Repins rūpīgi un centīgi izpildīja visu akadēmijā uzdoto, gleznoja skices par Bībeles, evaņģēlija vai antīkās mākslas sižetiem, kā tas akadēmijā tika prasīts, kārtīgi apmeklēja lekcijas, kārtoja eksāmenus, saņēma medaļas.
Arvien biežāk viņš iegriezās pie Kramskoja, kurš drīz vien saprata, cik talantīgs ir šis provinces jauneklis, un tāpēc uzmanīgi vēroja viņa attīstību, lūdza parādīt ne tikai akadēmijas darbus, bet visu, ko viņš paveicis patstāvīgi. Vispirms Repins atnesa vecas sievietes portretu, ko bija gleznojis jau tad, kad mitinājās arhitekta dzīvoklī; pēc tara viņš sāka nest Kramskojam arī citus portretus un «bildītes». Repinam pašam šķita, ka šie viņa darbi nekur neder. Salīdzinājumā ar to, kā strādāja viņa biedri akadēmijā, šīs gleznas bija pārāk vienkāršas, tajās nebija ne krāšņu gaismas atspulgu, ne veiklu, virtuozu otas triepienu. «Droši vien man nav nekāda talanta,» laiku pa laikam Repinam uzmācās šādas rūgtas domas. Taču Kramskojam viņa portreti un «bildītes» patika, un Repins ilgi nespēja saprast - kādēļ.
Reiz akadēmijā tika uzdots gleznošanai temats: «Grēku plūdi». Divas nedēļas Repins strādāja pie gleznas uzmetuma, UN, kā pašam likās, viņš bija paveicis «kaut ko vēl neredzētu» pirmajā plānā drūzmējās cilvēki, zvēri, rāpuļi. Pašā vidū sāpēs locījās sieviete. Pāri visai gleznai izvijās zibens šautra. Ar kautru lepnumu Repins pasniedza Kramskojam savu darbu. Kramskojs, kā vienmēr, sagaidīja jaunekli laipni un sirsnīgi.
«- Kā? Un tas ir jūsu darbs? - viņš sacīja, pieklusinātā balsī; vienā mirklī viņa sejā izzuda priecīgā izteiksme, viņš savilka uzacis. - Atzīstos, to es negaidīju. Tā taču ir «Pompejas pēdējā diena» ... Dīvainii... Nē, tas tomēr nav tas... Tas nerada nekādu iespaidu, par spīti visiem šiem pērkonam, zibeņiem un parējām šausmām. Te viss ir it kā salikts kopā no gleznām, ko esat redzējis, pēc vispārīgas, nodeldētas liestes!»
Kramskojs runāja vēl ilgi, runāja dedzīgi un pārliecinoši. Un tikai tad Repinam it kā atdarījās acis. Viņš pēkšņi ieraudzīja citā gaismā savu uzmetumu, un viss, kas viņam bija šķitis spēcīgs, efektīgs, tagad atklājās visā savā nabadzībā, Viņš aizgāja no Kramskoja sarūgtināts par savu neveiksmi - un tomēr kā no jauna atdzimis. Lai arī šī skice viņam nebija izdevusies, ne jau tas ir tik svarīgi! Turpmāk viņu gaida daudz jaunu uzdevumu. Jācenšas nevienu neatdarināt, bet katrā iecerē ielikt savu dzīvo saturu, gleznot pašam pēc sava prāta, tā, kā tu pats to izjūti. Galvā drūzmējās un jaucās daždažādas domas. Gribējās ātrāk satikt Antokoļski, pastāstīt viņam visu un apspriesties.
Akadēmijā pēc «četrpadsmitu. dumpja» nekas Īpaši nebija mainījies. Mākslas akadēmijas prezidente, tāpat kā iepriekš, bija cara Nikolaja I meita - lielkņaze Marija Nikolajevna un, kā vienmēr, tika atzīta vienīgi «augstā» māksla. Taču tajā pašā laikā kā Pēterburgas Mākslas akadēmijā, tā arī Maskavas Glezniecības skolā auga un veidojās jaunie mākslinieki dīga pirmie krievu nacionālās mākslas asni. Bet akadēmijas profesori tam nepiešķīra nekādu nozīmi. Tikpat maz vērības viņi pievērsa arī tam gleznām, kas retumis parādījās turpat Mākslas akadēmijas izstādēs. Tiesa, kad akadēmijas izstādē 1861, gadā parādījās Perova glezna «Lieldienu Krusta gājiens sādžā», to steigšus novāca kā «nepieklājīgu». Bet «Sprediķis sādžā» palika izstādē, un tam blakus atradās V. Jakobi «Arestanti atpūtas vieta» - glezna, kas stāstīja par cariskās patvaldības nežēlīgo izrēķināšanos ar labākajiem krievu cilvēkiem, ar politiskajiem izsūtītajiem, M. Klodta «Pēdējais pavasaris»...
«Tie vēl nav izcili mākslas darbi, kas uz laiku laikiem kļūs par tautas īpašumu. Tie ir tikai jauno, iesācēju talantu mēģinājumi. Taču, raugoties šajos mēģinājumos, pārņem savāda laimes izjūta. Tur, kur ir jau šādi mēģinājumi - turklāt ar tādu patiesības izpausmi un spēku -, tur mākslas ceļš iet kalnup, tur tai paveras plaša nākotne.,.» - tā izteicās Vladimirs Stasovs rakstā, kas bija veltīts akadēmijas izstādei un parādījās presē gandrīz divus gadus pirms «četrpadsmitu dumpja».
Repinam un daudziem jaunajiem māksliniekiem īstā akadēmija bija Kramskoja vadītais mākslinieku artelis, ko dibināja un izveidoja dumpinieki pēc aiziešanas no akadēmijas. Katru ceturtdienu te pulcējās arteļa biedri un. viesi. Repins drīz vien pēc iepazīšanās ar Kramskoju bieži nāca šurp un tika uzskatīts par savējo, reizēm viņš pat palīdzēja arteļa māksliniekiem veikt kādu pasūtījuma darbu. Arteļa ceturtdienās viņš iepazinās ar «mežu vectēvu» - Ivanu Šiškinu un ar jauno ģeniālo mākslinieku Fjodoru Vasiļjevu. Repins vienmēr uzsvēra, ka abiem šiem māksliniekiem līdzās Kramskojam bijusi milzīga ietekme viņa dzīvē.
Vasarā daudzi arteļa biedri devās uz savu dzimto pusi un rudenī pārveda zīmējumus, studijas, reizēm pat gatavas gleznas. «Kas tie bija par svētkiem!» atceras Repins. «Uz arteli kā uz izstādi nāca neskaitāmi apmeklētāji, visvairāk jaunie mākslinieki un mākslas cienītāji skatīties izstādītos jaunumus.
Patiešām, tas bija kaut kas dzīvs, mīļš un dārgs, ko viņi bija atveduši un nolikuši visu acu priekšā!»

 

4

Akadēmijas zīmēšanas klasē blakus Repinam parasti sēdēja ukrainis Nikolajs Muraško. Viņš iestājās akadēmijā vienlaikus ar Repinu un nezin kāpēc viņam tūlīt iepatikās. Repinam patika tas, ka Muraško daudz zina, daudz bija lasījis un visu izlasīto atcerējās - viņam piemita lieliska atmiņa. Viņi ātri sadraudzējās un šīs draudzīgās attiecības saglabāja visu mūžu.
Reiz, 1865. gada 4. aprīlī, zīmēšanas klasē Muraško slepus pačukstēja Repinam: «Vai tu zini, kas šodien noticis?» - un pastāstīja, ka Vasaras dārzā pret Aleksandru II izdarīts atestāts.
Trešajā septembri bija paredzēts sodīt Dmitriju Karakozovu, kurš bija šāvis uz caru. Repins un Muraško nolēma aiziet uz soda vietu Smoļenskas laukumā. Bija agrs rīts. Pa ielām gandrīz vai skriešus traucās laužu pūlis. Rau, tur jau arī klāt laukums! Redzamas karātavas. Abi draugi izspraucās tuvāk uz priekšu. Melnie rati ar soliņu, uz kura sēdēja Karakozovs, lēnām virzījās uz priekšu. Repins paguva ielūkoties viņa pelēcīgi bālajā sejā ar cieši sakniebtajām, plānajām lūpām un lielajām, pelēkajām acīm. Viņš redzēja, kā Karakozovs uzkāpa uz ešafota, kā paklanījās tautai uz visām četrām pusēm, kā viņam uzvilka mirstamo kreklu... Viss beidzies!
Tādu arī Repins uzzīmēja Karakozovu, atgriezies mājās, izmocīts un satriekts no visa šajā dienā redzētā un pārdzīvotā.
Pēc dažām dienām Muraško pierunāja Repinu aiziet uz Golodajevas lauku paskatīties mi varbūt arī uzzīmēt to vietu, kur apglabāts Karakozovs. Viņi gāja ilgi, līdz beidzot nonāca Golodajevas laukā. Tas bija viscauri līdzens, tikai viena vietā varēja redzēt svaigi uzbērtu kapa kopu. Klusēdami viņi abi saprata, ka tas ir Karakozova kaps. Viņi nezīmēja. Pastaveļa brīdī, pārdomās nogrimuši, un jau gribēja iet tālāk, kad pēkšņi ieraudzīja skrienam šurp kādu cilvēku ar tuklu, sarkanu ģīmi un īsām, spurainām ūsām.
- Stāt! Kāpēc jūs esat te atnākuši? Vai jūs zināt, kas tā ir par vietu? Kas tas ir par kapu, pie kā jūs stāvējāt?
- Nē, nezinām. Kas tad te ir apglabāts? - mierīgi jautāja Muraško.
- Ak, nezināt? Nu labi, es jums tūlīt parādīšu, kā kaps tas ir! Nāciet man līdz uz iecirkni: tur jums pateiks, kas tas par kapu.
Iecirknī policijas priekšnieks viņus bargi nopratināja:
- Kāpēc bijāt Golodaļevas lauka? Kas jūs tādi esat?
- Mēs esam Mākslas akadēmijas audzēkņi. Staigājam ar saviem zīmēšanas albūmiņiem pa dažnedažādam vietām, un to, kas patīk, uzzīmējam...
Iecirkņa priekšnieks lika policijas ierēdnim ievākt ziņas par viņiem. Jaunos māksliniekus aizveda uz akadēmiju, kur tika noskaidrotas viņu personības; pēc tam paziņoja, ka viņi ir brīvi un var iet.
Un tikai tad, kad abi draugi iegāja sava istaba, viņi sajuta, cik noguruši bija. Muraško izstiepās uz grīdas, Repins iemetās gultā. Abi klusēja, visa piedzīvotā nomākti. Pēkšņi Muraško izvilka no kabatas biezu paciņu ar fotokartītēm. Tur bija gan Kostjuško, gan poļu sacelšanās dalībnieki, gan Černiševskis, gan citi «politiskie» - notiesātie un izsūtītie.

Bija pagājuši trīs gadi kopš tā laika, kad Repins iestājās akadēmijā, bet viņš ne reizes nebija apciemojis dzimto Čugujevu - vienmēr pietrūka naudas. Beidzot 1867. gada pavasari viņam izdevās aizbraukt uz mājām. Čuguļevā, kur bija pagājusi viņa bērnība un agrā jaunība, nekas nebija mainījies. Tā pati ar zāli aizaugusī ieliņa, tā pati no baļķiem celtā māja ar lievenīti, pagalms un pagalmā uz divriteņu rateļiem tā pati muca ūdens vešanai. Māte tāda pati, ka toreiz, kad viņš aizbrauca. Viņa apraudājās, dēlu ieraudzījusi. Repinu pārsteidza brālis - kā viņš bija izaudzis, kļuvis pavisam citāds! Jau pēc pāris dienām Iļja sāka gleznot brāļa portretu - viņam gribējās uzgleznot brāli tādu, kādu viņš to ieraudzīja pirmajā atbraukšanas dienā, - izspūris, biezām cirtām, brālis domīgs sēž atzveltnes krēslā, kas apvilkts ar izšūtu zīdu. Mugurā viņam spilgtas, patumši sarkanas krāsas krekls, virs tā neaizpogāta veste. Šis portrets ir lielisks un. tiek uzskatīts par vienu no labākajiem portretiem, ko Repins gleznojis līdz 1868. gadam.
Mājās viss stāvēja savā vecajā vietā, arī cilvēki bija tādi paši. Taču cik ļoti bija mainījies viņš pats! Cik garlaicīgi viņam šķita čugujevieši! «...Tagad man būs dārga katra dievišķās dzīves minūte Pēterburgā. Viss labākais, kas bijis manā dzīvē, viss saistīts ar to!» - tā viņš rakstīja draugiem.
Pēc dažiem mēnešiem Repins atgriezās Pēterburgā, priecīgs tikās ar Antokoļski, pēc kura tā bija noilgojies pa šo laiku. Viņiem abiem bija grūta dzīve, abi jutās vientuļi svešajā pilsētā - un abi «dega par mākslu»; viņus mocīja apziņa par savām niecīgajām zināšanām, par izglītības trūkumu. Abi draugi kopīgi lasīja, staigāja pa muzejiem, palaikam gāja arī uz operu. Nemanot, bez jebkādas Īpašas norunas, viņi pārgāja uz «tu», pēc tam Repins pārcēlās pie Antokoļska, un viņi abi dzīvoja istabiņa, ko Antokoļskis irēja no kāda nama saimnieces.
Repins ātri iepazinās un sadraudzējās ar daudziem akadēmijas audzēkņiem. Būdams sabiedrisks un sirsnīgs pēc savas dabas, viņš aizrautīgi mācījās, bet ar tādu pašu aizrautību spēlēja ar biedriem «gorodkus» akadēmijas dārzā. Zīmēšanas nodarbībās viņš, neko sev apkārt neredzēdams, kā aizmirstībā iegrimis, zīmēja ģipša modeļus. Viņā nebija ne drusciņas iedomības, viņš pat neizpratnē brīnījās, kad saņēma augstākās atzīmes par saviem, zīmējumiem, kad audzēkņu izstādes biedri drūzmējas. pie viņa darbiem. Viņa sabiedrībā visi jutās labi un atraisīti.
Pamazām ap Repinu un Antokoļski izveidojās biedru pulciņš. Tika nolemts divas reizes nedēļā pēc nodarbībām akadēmijā sapulcēties pie katra no pulciņa biedriem. pēc kārtas. Nelielā istabiņā reizēm sanāca cilvēku piecpadsmit. Mēteļi, cepures, kažoki tika samesti kaktā uz grīdas. Nebija vietas, kur apgriezties. Neizturams karstums. Parasti namatēvs rūpējās par patvāri, gatavoja cienastu - tēju ar veģiem. Viņš arī sēdēja par modeli biedriem, bet reizēm jaunie mākslinieki pozēja cits citam. Zīmējumi tūlīt tika apspriesti, kritika bija stingra un objektīva un apvainoties par to nedrīkstēja. No šiem «mākslas vakariem» (tā jaunie mākslinieki sāka dēvēt šīs sanāksmes) ir saglabājies ļoti maz zīmējumu, no Repina zīmētajiem - divi Antokoļska portreti, Muraško portrets, mākslinieka Makarova portrets.
Kamēr pārējie zīmēja, viens no biedriem skaļi lasīja, - visbiežāk kāds no universitātes studentiem, kuri arī labprāt nāca uz «mākslas vakariem», lai redzētu zīmējumus, nolasītu kādu zinātnisku rakstu, parunātos, pastrīdētos. Viņi visi strīdējās nenoguruši, turklāt šie strīdi mijās ar jokiem un asprātībām.
Parasti šo vakaru noslēgumā vīsi kori dziedāja, bet pēc tam kāds noteikti uzsāka dziesmu:
Bailes tā kā ēna bēg
Prom, kad pienāks saules lēkts
Gaisma, siltums, aromāts
Saltumu un tumsu māc,
Trūdu smaka nīkst un zūd,
Rozi uzsmaržojam jūt...

Ar šo angļu dzejnieka Tomasa Huda dziesmu Mihaila Mihailova tulkojumā (1861. .gadā viņu arestēja un izsūtīja) beidzās Černisevska romāns «Ko darīt?».
Šo romānu tolaik cenzūra bija aizliegusi, un tā apdriskātos eksemplārus, izrautus no žurnāla «Sovremeņņik», atnesa līdzi studenti kopā ar citu aizliegto literatūru.
No šīs «mākslas vakaru» plašās dalībnieku grupas nodalījās mazāks pulciņš jauniešu. Gandrīz katru vakaru pie Repina sanāca Antokoļskis, Muraško, students Adriāns Prahovs, «attīstīts, ar gaisu prātu», kurš, kā atzina Repins, bija viņiem «priekšālasītājs un cītīgs viņu izglītotājs». Lasīts tika skaļi, un. katra jauna grāmata rada atbalsi klausītāju sirdīs, deva atbildi uz svarīgiem dzīves jautājumiem. Biedri palīdzēja cits citam gatavoties eksāmeniem dažādas zinātnēs, bet Prahovs mācīja Repinam arī vācu valodu.
Repins daudz strādāja. Viņš mēdza teikt, ka jūtot «dziļu godbijību zinātņu priekša», visur un vienmēr viņš centās gūt zināšanas - grāmatās, akadēmijas profesoru lekcijās, Ermitāžā, izstādēs...
Reiz, 1869. gada sākumā, Antokoļskis, atgriezies no Stasova, ar kuru viņš nesen bija iepazinies, teica Repinam:
- Zini ko, Iļja, Stasovs vēlas iepazīties ar maniem biedriem. Viņš teica, lai es ielūdzot tuvākos draugus un tad arī pats ieradīšoties pie mums vakarā. Ko tu par to saki?
- Vai patiešām? Pats bargais Stasovs? - brīnījās Repins. - Interesanti būs viņu skatīt vaigu vaigā, pat baisi metas.
Biedri nolēma sagaidīt Stasovu ar pienācīgu godu. Bez parastajiem vakara dalībniekiem tika uzaicināts arī V. Vasņecovs, kas pirms gada bija iestājies akadēmijā, un V. Maksimovs, nākamais mākslinieks peredvižņiks. Nolēma, ka tēju pasniegs Repīna istabā, kura bija tuvāk ieejas durvīm. Norunātajā vakarā visi sapulcējās jau ātrāk. Antokoļskis ik brītiņu skrēja laukā uz ielas, lai sagaidītu viesi. Beidzot gaitenī atskanēja skaļa balss, un istabā ienāca stalta, plecīga auguma cilvēks melnos svārkos, ar kuplu, iesirmu bārdu. Vladimirs Stasovs bija gadus divdesmit vecāks par Repinu un viņa biedriem. Viņa pirmais raksts bija nodrukāts jau Beļinska dzīves laikā, Viņš bija ieguvis lielisku izglītību, prata gandrīz visas Eiropas valodas, pašaizliedzīgi mīlēja mākslu un literatūru. Savos pirmajos rakstos viņš asi kritizēja akadēmiju kā reakcionāru iestādi, un jau divus gadus pirms «četrpadsmitu dumpja» rakstīja par to, ka nedrīkst uztiept studentiem gleznošanai reālajai dzīvei tālu un svešu mitoloģijas tematiku. Ar sajūsmu viņš sveica Kramskoja mākslinieku arteli.
Nepagāja ne desmit minūtes, kad jau iedegās strīds. Semiradskis, pārliecināts akadēmijas aizstāvis, dega nepacietībā doties vārdu kaujā ar īstu, profesionālu kritiķi - akadēmijas pretinieku. Un šī kauja patiešām izvērsās vētraina. Vēl pēc daudziem gadiem Stasovs atcerējās: «Saruna Antokoļska un Repina istabiņās bija viena no spilgtākajām un dzīvākajām tā laika ainām... Strīds iedegās ļoti dzīvs, karsts un tik ātri nenorima...»