Citēts no: N. Šera. Stāsti par krievu māksliniekiem. Rīga, "Zvaigzne", 1985.
IVANS KRAMSKOJS
1837 - 1887
1
Netālu no Voroņežas, apriņķa pilsētiņas Osirogožskas nomalē, Novajas Sotņas
ciematā piedzima mākslinieks Ivans Kramskojs. Te aizritēja viņa bērnība un agrā
jaunība. Ciematu no pilsētas atdalīja klajums, gar kuru stiepās dziļas gravas.
Nelielā Kramskoju mājiņa ar niedru jumtu un trim lodziņiem atradās klajuma malā,
upītes Tihaja Sosna krastā. Šis namiņš vēl šodien stāv turpat, un to sauc par
Kramskoju mājiņu. To bieži apciemo cilvēki, kas pazīst un mīl Kramskoja gleznas.
Šeit, mazajās istabiņās, dārzā ar zedeņu žogu it kā atdzīvojas Kramskoja paša
rakstītās īsās biogrāfijas lappuses, jaunekļa gadu dienasgrāmatas rindas, viņa
bērnības draugu nedaudzie atminu stāstījumi.
Lūk, šajā istabā pie krāsns katru rītu kā ziemā, tā vasarā stāvēja māte un
klusēdama gatavoja brokastis. Pie galda sēdēja tēvs un ik rītus satrauktā, dusmīgā
balsī kaut ko ilgi runāja ar māti. Pēc tam tēvs gāja uz darbu un atgriezās tikai
vakarā - viņš strādāja par rakstvedi pilsētas domē; kopā ar viņu aizgāja Ivana
vecākais brālis, arī domes rakstvedis. Bet otrs brālis - Fjodors - steidzās uz
apriņķa skolu.
Un tā visi aizgāja, mājās tūlīt iestājās klusums - mierīgs un liegs. Pienāk
māte, noglauž zēna seju ar savu raupjo roku un it kā nodzēš nepatīkamo rīta
cēlienu. Sirdī ielejas prieks, pareizāk, nevis prieks, bet gan prieka priekšnojauta
visai garajai dienai.
Rau, Vaņa jau ir uz ielas kopā ar bērniem. Netālu no mājas atrodas augsts kalns ar
nogāzi līdz pašai upei. Ziemā tas kļūst par ledus kalnu. Ar ragaviņām vai reizēm
tāpat uz ledus gabala zēns drāžas lejup - ir gan līksmi, gan arī baisi. Uz visu
mūžu viņam paliek atmiņā šī ainava - augsts kalns, žilbinoši balts sniegs un
tālas, koši zilas debesis.
Un tad ir ziemas vakars. Pieputināts ceļš; Vaņa kopā ar māti brauc ragavās; balto
šmaugo bērziņu stumbri, ledus aizsalušajās peļķēs, vakara saulē stiepjas garas
ēnas . . . Un viņu, vēl gluži mazu zēnu, pārņem gan skumjas, gan maiga tīksme -
klusā ziemas vakara liegā skaistuma valdzinājums.
Vasaru Kramskoju mājiņas logos lūkojas zaļi krūmi un ķiršu dārzs. Pa kādu no
dārza celiņiem iet zēns - tas ir viņš, Vaņa Kramskojs. Rīts ir saulains, rasots un
smaržīgs: no abām pusēm viņam skaras klāt augsta, slapja zāle, apbērdama ar rasas
lāsītēm . . . Zēns ir aiznesis tēvam brokastis un tagad atgriežas mājās, lepns par
izpildīto svarīgo uzdevumu.
Un vēl kāds cits rīts: viņš stāv uz lievenēm; turpat ir māte un vēl kāds. Visi
raugās debesīs, arī viņš. Un pēkšņi - saules vairs nav. Ir tikai šaurs, plāns
gredzens, un tā vidū kaut kas sarkani melns. Kļūst tumšs kā naktī, zēnam top
baigi, viņš cieši turas pie lieveņu margām un viņu pārņem asa izjūta par kaut ko
«neatkārtojamu un skaistu».
Bet pēc dažām stundām viņš jau ir kazaks un jāj uz zedeņu žoga; pieliecies tur
garu koku - šķēpu - paceltu dūrienam, gluži kā īstie kazaki, kas reizēm aizjāj
garām pa ceļu, augstās cepures uz sāniem sašķiebuši. Šādus kazakus viņš bieži
lipināja no māliem, kas pie pagraba bija atrodami atliku likām. Tie viņam šķita
līdzīgi īstajiem kazakiem un pašam ļoti patika.
Vasaras vakaros, tur, kur pie lielās mājas bija sagāzts daudz baļķu, notika
visskaļākās un jautrākās rotaļas. Te salasījās bērni no visas ielas, spēlēja
bumbu, paslēpes. Pavisam vēlu, kad satumsa un aiz upes pacēlās liels, apaļš, gaišs
mēness, bērni izklīda pa mājām. Vaņa vēl ilgi bija nomodā - kaimiņu dārzā kāds
spēlēja fleitu, «Cik tas bija lieliski!» vēlāk atceras mākslinieks. «Nekad pēc
tam vairs neesmu dzirdējis tik labu mūziķi, un tādu sajūsmu, kas aizrauj elpu, savā
dzīvē nekad vairs neesmu izjutis. No rīta izeju dārzā - tur aug liels, vecs, kupls
ķiršu koks ar divžuburu stumbru, es uzrāpjos tuvāk galotnei, apsēžos un sāku
spēlēt uz ķemmītes, aizsedzis tās zobiņus ar papīru: skaņas, kā man pašam
likās, bija ļoti līdzīgas fleitai. Reizēm šo prieku atļāvos sev diezgan ilgi,
taču tas vienmēr beidzās ar to, ka māte mani atrada, novilka zemē un dažkārt visai
jūtamā veidā sodīja par koka bojāšanu, bet manu «mūzikas instrumentu» noslēpa
tā, ka ilgi nevarēju to atrast.»
Vaņam bija septītais gads, kad kaimiņu mūziķis viņam kopā ar citiem bērniem sāka
mācīt rakstīt un lasīt. Mācīties bija viegli, Vaņa ātri iegaumēja burtus,
iemācījās lasīt pa zilbēm, rakstīt ciparus un bija ļoti lepns, kad pirmo reizi pats
uz māla krāsns uzrakstīja: «1844. gads». It īpaši viņam patika abi cipari
«četri», kuri stāvēja līdzās, un viņš centās tos uzrakstīt, cik glīti vien
varēdams.
Septiņu gadu vecumā Vaņa sāka mācīties apriņķa skolas sagatavošanas klasē un ar
nepacietību gaidīja, kad pāries uz pirmo klasi, kur sāk mācīt zīmēšanu. Taču
mācīties zīmēt pirmajā klasē nepavisam nebija tik interesanti, kā Vaņa bija
domājis. Skolotājs, lāga večuks, mācību gada sākumā atnesa klasē zīmējumu -
sejas profilu, bez pakauša, ar matu cekulu uz pieres - un lika to uzzīmēt. Svītras
zīmējums bija iespiests uz rūtiņu papīra, un Vaņa cītīgi centās attēlu
pārzīmēt. Visu gadu viņš zīmēja vienu un to pašu zīmējumu, bet tā arī
nepabeidza to. Tāpat viņš nepabeidza zīmējumu arī otrajā klasē, tās bija
«figūras, kas attēloja svēto ģimeni». Skolotājs bija neapmierināts, sauca viņu
par sliņķi un sacīja, ka viņš «aprokot savu talantu zemē», bet, ko nozīmēja
«aprakt talantu», Vaņa tā arī nesaprata. Citos priekšmetos viņš mācījās labi,
taču visu mūžu vēlāk atcerējās nevis mācības un pieciniekus, ko vienmēr
saņēma, bet gan stāvēšanu kaktā uz ceļgaliem, kas gadījās bieži, un drausmīgās
bailes pirms eksāmeniem. «... tu esi ieradies uz eksāmenu, pulss dauzās deniņos,
rokas trīs, mēle neklausa un to, ko tu labi esi zinājis, vairs pēkšņi nezini, acu
priekšā tev skolotāju stingrās sejas, acenes . . . Atceros, kā sažņaudzu dūrītes
pašlepnumā un cieši apņēmos izturēt un nepalikt kaunā.»
Tā auga Kramskojs. Bērnības gadi, kad zēns sāka mācīties vērot krāsu un skaņu
pārpilno pasauli, pilnu brīnumainiem atklājumiem, bija aizgājuši uz visiem laikiem.
Un varbūt jau toreiz, kad viņš zīmēja uz krāsns savus pirmos četriniekus,
veidoja no māla kazaciņus, lūkojās zilajās debesīs un klausījās fleitu, aizsākās
viņa mākslinieka ceļš. Vai gan mēs zinām, kad cilvēkā pamostas mākslinieks?
Divpadsmit gadu vecumā Vaņa pabeidza skolu. Viņa tēvs jau bija miris. Māte nolēma
atstāt dēlu vēl otru gadu tajā pašā klasē: viņai likās, ka zēns vēl ir par
mazu, lai sāktu strādāt. Pēc gada Vaņam izsniedza to pašu atestātu, tajā bija
vienīgi cits gadaskaitlis. Viņam ļoti gribējās turpināt mācības Voroņežas
ģimnāzijā, kurp devās pārtikušo ģimeņu bērni, bet mātei līdzekļu šim nolūkam
nebija, un Vaņas vecākais brālis iekārtoja viņu pilsētas domē par rakstvedi;
rokraksts Vaņam Kramskojam bija labs, un brālis apgalvoja, ka viņš ierēdņa dienestā
ar to tālu tikšot.
Trīspadsmit gadu vecumā Vaņa Kramskojs kļuva par rakstvedi - gāja uz darbu, rakstīja
dažādus papīrus un saņēma par to divus rubļus un piecdesmit kapeikas mēnesī.
Priekšnieks bija apmierināts ar jauno rakstvedi, reizēm pat uzticēja viņam izgatavot
modernu apkaklīšu zīmējumus savām meitām.
Dienas vilkās pelēkas un garlaicīgas, līdzīgas cita citai šodiena tāda pati kā
vakardiena, bet rītdiena tāda pati kā šodiena. Toties vakari gandrīz vienmēr bija
interesanti. Pie otra Vaņas brāļa Fjodora, kurš mācīja krievu valodu apriņķa
skolā, vakaros pulcējās draugi. Viņi kopā lasīja, apsprieda izlasīto, strīdējās.
Turpat, blakus istabā, parasti sēdēja Vaņa ar saviem nešķiramajiem draugiem - Grišu
Trubinu un Petju Braviju. Visi trīs viņi bija kaislīgi lasītāji - lasīja visu, ko
vien varēja dabūt, kas gadījās pie rokas, ko atnesa brālis no bibliotēkas. Un
tiklīdz zēni dzird skaļāk ierunājamies blakus istabā, viņi paver durvis,
pārmaiņus tajās parādās te Vaņas, te Petjas, te Grišas acu pāris: bērni zina, ka
tūlīt sāksies visinteresantākās sarunas, taču ienākt istabā neuzdrošinās.
Zēni kopā zīmēja, dziedāja, gāja uz baznīcu skatīties, cik skaisti uzgleznotas
svētbildes, uzticēja cits citam savus mazos noslēpumus un slepenos sapņus. Bet visu
viņu kopīgais, pats dārgākais sapnis bija kļūt par māksliniekiem. Nākotnē viņiem
šis sapnis piepildījās katram citādi: Griša kļuva par izcilu retušētāju, Petja -
par gleznotāju Ostrogožskā, bet Vaņa - par dižo krievu mākslinieku Ivanu Kramskoju.
Vaņas brāļa Fjodora draugu vidū bija kaislīgs glezniecības cienītājs, autodidakts
mākslinieks un fotogrāfs Mihails Tuļinovs. Reiz brālis palūdza viņu paskatīties,
kā Vaņa zīmē. Tuļinovs labprāt piekrita; viņam patika Vaņas zīmējumi, ar kuriem
bija piekārta pilna viņa mazā istabiņa, patika arī pats zēns - vājš, nopietns un
ļoti kautrīgs. Sākumā bija grūti uzsākt ar viņu sarunu, taču pamazām Vaņa kļuva
runīgāks, pastāstīja, ka bez tušas un zīmuļa viņam zīmēšanai nekā cita nav,
pat ne labas otiņas. Tuļinovs uzaicināja viņu pie sevis, apsolīja iedot viņam
krāsas un otas. Aiz prieka Vaņa visu nakti nespēja aizmigt un jau agri no rīta devās
pie Tuļinova. Viņš atrada to jau strādājam - mākslinieks pašreiz pabeidza akvareli
uz lielas kartona lapas. Vaņa ilgi raudzījās, kā viņš strādā, un pēc tam sacīja:
«Ja varētu kaut vai uz pusi iemācīties tā strādāt, es neko pasaulē citu vairs
nevēlētos.» Tuļinovs uzaicināja viņu atnākt biežāk kopā ar draugiem, un tā
pamazām starp šo jau pieaugušo vīru un zēnu izveidojās cieša draudzība, kas ilga
visu mūžu.
Jo vecāks kļuva Vaņa, jo biežāk viņš domāja par to, ka nevēlas būt rakstvedis,
ka viņam jāmācās gleznot, - tāds bija arī viņa jaunā drauga Tuļinova padoms.
Māte un vecākais brālis, kas daudzus gadus bija nokalpojis pilsētas domē, negribēja
ne dzirdēt par to, ka Vaņa būs mākslinieks. Viņš teica, ka visi mākslinieki esot
dzērāji un ubagi, tādi paši kā viens no viņiem, kurš dzīvo tepat Ostrogoiskā,
visu mūžu staigā bez zābakiem, nodriskātās tupelēs un rīta svārkos, un visi par
viņu smejas. Taču piederīgo nevēlēšanās sastapa Vaņas nelokāmo pretestību.
«Kluss, bet spītīgs,» atzina māte, «viņu nepārliecināsi.» Un tā ģimenei
vajadzēja piekrist Vaņas nodomam.
Bet kur mācīties? Un tika nolemts - Voroņežā, pie labākā svētbilžu gleznotāja.
Paņēmuši visu nepieciešamo, viņi kājām ar māti devās uz Voroņežu. Svētbilžu
gleznotājs pieņēma Vaņu mācībā. Tika noslēgts kontrakts uz sešiem gadiem. Māte
atgriezās mājup, bet Vaņa palika pilsētā. Viņš jutās laimīgs: beidzot taču
viņam būs iespējas mācīties!
Pagāja apmēram trīs mēneši, bet mācīšana vēl nebija sākusies. Mācību vietā
Vaņa berza krāsas, nesa «skolotājam» pusdienas uz baznīcu, kuru viņš apgleznoja,
stiepa no upes mucas dažādiem sālījumiem, ko «skolotāja» sieva gatavoja ziemai,
skraidīja, izpildīdams dažādus uzdevumus. Vaņa cieta un gaidīja, bet tad viņu
pārņēma sašutums, un viņš, pametis «skolotāju», devās atpakaļ uz Ostrogožsku.
Vaņam bija piecpadsmit gadu. Ar pieaugušā tiesībām viņš tagad vakarus pavadīja
brāļa Fjodora istabā, daudz lasīja, cenzdamies papildināt savu izglītību, un
nemitīgi domāja par to, kā izrauties no Ostrogožskas un nopietni sākt mācīties
glezniecību.
1853. gadā sākās karš ar Turciju. Cauri visai Krievijai uz Krimu virzījās
karaspēks, bieži apstādamies lielās un mazās pilsētās, kā arī ciemos. Kareivji
parasti iesoļoja pilsētā, bungas rībinādami un dziedādami. Tā reiz putekļainajā
apriņķa pilsētiņā Ostrogožskā ienāca dragūnu pulks. Pilsēta pēkšņi it kā
pārvērtās. Pilsētas dārzā atskanēja militāra mūzika, ņirbēja virsnieku
mundieri, laistījās uzpleči, šķindēja pieši, Kopā ar dragūniem bija ieradies arī
ceļojošais fotogrāfs Daniļevskis. Savu fotodarbnīcu viņš atvēra iepretī pilsētas
dārzam. Tajā laikā pastāvīgas fotodarbnīcas bija tikai lielajās pilsētās, jo
tikai desmit divpadsmit gadu bija pagājis kopš tā laika, kad Krievijā tika izgatavots
pirmais fotouzņēmums. Parasti fotogrāfs ar saviem aparātiem ceļoja no pilsētas uz
pilsētu. Cilvēkam, kas gribēja iegādāties savu attēlu, vajadzēja ilgi minūtes
divdesmit - sēdēt nekustīgi fotoaparāta priekšā, bet, lai viņš nekustētos, viņa
galvu no mugurpuses cieši balstīja dzelzs kāsis. Attēli iznāca bāli, neskaidri, tos
vajadzēja retušēt - piezīmēt klāt, uzlabot - un «apstrādāt» ar akvareļa
krāsām. Daņiļevskim bija vajadzīgs retušētājs. Viņš uzzināja, ka Ostrogožskā
dzīvo fotogrāfs amatieris Tuļinovs, un piedāvāja viņam darbu. Tuļinovs pats no šī
piedāvājuma atteicās, bet sarunāja šo darbu Vaņam Kramskojam - viņš bija
pārliecināts, ka Vaņa tiks ar to galā. Jau par pirmajām fotogrāfijām, ko bija
«apdarinājis» Vaņa Kramskojs - «cienījamais Ivans Nikolajevičs», kā viņu sauca
Daņiļevskis -, meistars bija sajūsmā. Un visu laiku, kamēr pilsētā stāvēja
dragūnu pulks, Vaņa nenogurdināmi «apdarināja» fotogrāfijas. Fotografējās visi -
gan karavīri, gan pilsētiņas iedzīvotāji; gandrīz katrā mājā. uz kumodes, kas
bija pārklāta ar tamborētu sedziņu, lepojās ģimenes fotogrāfija.
Pulks aizgāja. Daņiļevskis aizvēra savu fotodarbnīcu un arī gatavojās doties prom.
Atstādams Ostrogožsku, viņš piedāvāja jaunajam Kramskojam braukt viņam līdzi,
solīja izmācīt Vaņu par īstu meistaru - retušētāju, teica, ka «Ivans
Nikolajevičs» redzēšot visu Krievzemi un nopelnīšot daudz naudas. «Ivans
Nikolajevičs», protams, piekrita, atlika vienīgi pierunāt māti, lai viņa dotu savu
atļauju aizbraukšanai. Beidzot pēc ilgām pārrunām un pārliecināšanas viņa
padevās - viņai jau sen likās, ka īsts rakstvedis no Vaņas nekad neiznāks.
2
Jaunajam Kramskojam sākās pavisam cita dzīve. «Beidzot pienācis mans pēdējais
vakars tēva mājās,» - tā viņš ierakstīja dienasgrāmatā 1853. gada 12. oktobrī.
«Rīt man jāizbrauc uz Harkovu. Pēdējo vakaru es pavadīšu savu tuvinieku un paziņu
vidū. Pēdējo reizi redzu man tik labi pazīstamās lietas: istabas, mēbeles, ģitāru.
Pārlaižu skumju skatienu gleznām, lūk, viena no tām - mans darbs «Ivana Susaņina
nāve»... Te, rau, tabakas kastīte, kārbiņas un citi nieciņi, arī manas mīļās
grāmatas; «Otečestvennije zapiski» un «Sovremeņik»... To visu es redzu
pēdējoreiz, un šī doma liek sirdij sāpīgi sažņaugties ...»
Braukt prom no dzimtās pilsētas kopā ar svešu cilvēku, prom uz tālām svešām
pilsētām, protams, bija skumīgi un, jāsaka, arī mazliet baisi. Taču Kramskojam bija
sešpadsmit gadu, un par epigrāfu savai dienasgrāmatai viņš bija izraudzījies šādus
nozīmīgus vārdus: «Sāku dzīvot!»
Jaunās dzīves sākums izrādījās ne visai priecīgs. Tieši mēnesi vēlāk Kramskoja
dienasgrāmatā parādījās šāds ieraksts: «Ir pagājis jau ilgs laiks, kopš esmu
Harkovā, bet neesmu nevienu brīdi šeit justies īsti priecīgs. Nezinu, kāpēc; man
tomēr šķiet - tikai tāpēc, ka nevaru apstrādāt portretus tā, lai mans... saimnieks
būtu pilnīgi apmierināts. Bet, ja nu būtu jāsaka skaidra patiesība, tad jāatzīst,
ka viņam neko pa prātam nevar izdarīt. Dīvains cilvēks ir mans saimnieks!»
Pēc dažiem mēnešiem jaunais Kramskojs saprata, ka no Daņiļevska neko vairāk
neiemācīsies, jo viņš bija pats parastākais uzņēmējs, veikalnieks un ar īstu
mākslu viņam būtībā nebija nekāda sakara. Kramskojs cieši nolēma aiziet no
Daņiļevska, bet pēc kontrakta viņam bija jānostrādā trīs gadi. Protams, šie gadi
netika aizvadīti veltīgi. Kramskojs redzēja daudz dažādu pilsētu: Harkovu, Orlu,
Tulu, Kursku, Maskavu, Nižņijnovgorodu, iepazina citu dzīvi un cilvēkus, ļoti daudz
lasīja. Par glezniecību viņš domāja nemitīgi un ne tikai domāja, viņu bija
pārņēmusi kaut kāda sajūsmas, aizgrābtības pilna mīlestība uz to. «Ai, kā es
mīlu glezniecību! Mana dārgā gleznošanas māksla! Es nomiršu, ja neiekarošu tevi,
vismaz tik daudz, cik to atļauj manas spējas...» - tā viņš ierakstīja savā
dienasgrāmatā 1853. gada beigās, bet tūlīt nākamajā ierakstā lasāms;
«Glezniecību es mīlu gandrīz vai bezprātīgi, bet dziedāšanu? - Dziedāšana man ir
nepieciešamība, līdzeklis, kas atvieglo dvēseli, atbrīvo cilvēku no skumjām... Cik
skaistas un burvīgas ir krievu dziesmas! Kas gan slēpjas šajās dziesmās?... Ilgas,
skumjas? Par ko un kādēļ? Pats nezinu... Tajās ir kaut kas. tāds, kas spēcīgi un
neapzināti valdzina ikvienu krievu cilvēku... Nezinu, kāpēc tas man tieši šodien
ienāca prātā, taču manu sirdi satrauc kaut kādas pagātnes atmiņas... O, kā es
mīlu savu Krievzemi!... viņas dziesmas... viņas tautas raksturu....»
Tā jauniņais provinciālis no klusās, miegainās Ostrogožskas pamazām kļuva par
cilvēku, kas jau daudz ko sāka saprast, kas sāka iepazīt cilvēkus un dzīvi. Viņš
bieži domāja par sevi, par savu nākotni; viņš sacīja pats sev, ka vienīgais viņa
dzīves ceļš ir mākslinieka ceļš, bet, lai kļūtu par mākslinieku, nepietiek ar
spējām vien, - ir daudz un ilgi jāmācās, jātop par izglītotu cilvēku, bet viņš,
«caur un cauri pašmācībnieks», beidzis tikai dažas klases apriņķa skolā.
Pa šo laiku Kramskoja attiecības ar Daņiļevski kļuva arvien sliktākas, un reiz pēc
kāda vētraina strīda viņš aizgāja no sava saimnieka. Kurp doties? Protams, uz
Pēterburgu, tuvāk Mākslas akadēmijai un izcilajiem māksliniekiem. Kas viņu sagaida
galvaspilsētā? Viņš nevarēja par to nedomāt, braukdams ar pasta zirgiem no
Ņižņijnovgorodas uz Pēterburgu; ilgi un pacietīgi viņš nīka pasta stacijās,
gaidīdams, kamēr apmainīs zirgus.
Kramskojs iebrauca Pēterburgā 1856. gada beigās un apmetās Vasilija salā, kur parasti
īrēja dzīvokļus Mākslas akadēmijas audzēkņi. Viņš bija lasījis par Pēterburgu,
pēc stāstiem un grāmatu ilustrācijām varēja iedomāties šo brīnišķīgo pilsētu
Ņevas krastos ar tās taisnajām ielām, ar Ņevas prospektu, ar Ermitāžu, ar Mākslas
akadēmijas lielisko arhitektūras ansambli, ar ēģiptiešu sfinksām Ņevas krastmalā.
Pārsteigts un sajūsmināts viņš tagad bieži staigāja pa pilsētas ielām, daudzkārt
jau bija bijis Ermitāžā, bet ne reizi vēl nebija iegriezies Mākslas akadēmijā -
viņš nekādi nespēja saņemties to izdarīt.
Paretam Kramskojs saņēma vēstules no tuviniekiem un no drauga - Mihaila Tuļinova.
Kramskoju ļoti iepriecināja vēsts, ka arī viņš gatavojas braukt uz Pēterbugu un
iestāties šeit darbā.
Dienas gāja, un nauda, ko Kramskojs bija sakrājis darba gaitās pie Daņiļevska, sāka
izsīki. Vajadzēja domāt, kā nopelnīt iztiku. Kramskoju, kā viņš pats izteicās,
«baidīja Pēterburgas ļaudis ar savu cēlo atturību», un tāpēc viņš arvien vēl
vilcinājās. Beidzot viņš tomēr saņēmās un gāja sarunāt darbu pie viena no
labākajiem pilsētas fotogrāfiem. Pie šī meistara fotografējās ievērojami
ierēdņi, augstākās sabiedrības dāmas, jauni franti - visa Pēterburgas
aristokrātija. Fotogrāfs bija iepriecināts par Kramskoja ierašanos - viņam ļoti
vajadzēja labu retušētāju. Pilsētā toreiz bija vēl maz fotodarbnīcu, bet īstu
retušētāju - vēl mazāk. Kramskojs tika pieņemts darbā. Bet ne brīdi viņu nepameta
doma, ka galvenais viņa mērķis, kāpēc viņš ieradies Pēterburgā, ir iestāties
Mākslas akadēmijā, mācīties gleznot. Viņam nebija neviena, ar ko parunāties, kam
paprasīt padomu.
Beidzot Pēterburgā iebrauca Tuļinovs. «Mūsu pirmā tikšanās bija kaut kas līdzīgs
jūsmīgam sapnim,» vēlāk atceras Tuļinovs. «Man ienākot, viņš skatījās uz mani
tā, it kā neticētu savām acīm, gandrīz vai ar izbailēm, bet tad pēkšņi metās
man klāt, abi apkampāmies, skūpstījām viens otru un raudājām kā bērni...» Visu
nakti viņš negulēja, atcerējās bijušo, kaldināja nākotnes plānus. Un gan šajā
pirmajā tikšanās reizē, gan arī pēc tam Tuļinovs centās pārliecināt savu jauno
draugu iestāties akadēmijā - Tuļinovs bija pārliecināts, ka viņu uzņems. Taču
Kramskojs iebilda, ka protot tikai apdarināt fotogrāfiskos portretus, bet, lai iestātos
Mākslas akadēmijā, ir jāmāk zīmēt no dabas un no ģipša figūrām, un viņš,
lūk, to neesot mācījies.
Reiz mākslinieks Ļitovčenko, akadēmijas ģipša modeļu klases audzēknis, ar kuru
Kramskojs bija iepazinies, kad strādāja pie Daņiļevska, kaut kur bija sadabūjis un
atnesis viņam Veneras galvu. Kramskojam tā diezin kāpēc likās pārāk sarežģīta un
viņš pat nemēģināja to zīmēt. Bet pēc dažām dienām Tuļinovs ieraudzīja
Kramskoja uzzīmēto Laokona galvu - vienu no tiem ģipša modeļiem, kas zīmēšanai
skaitījās paši grūtākie.
Tuļinovs tomēr palika pie sava, proti: Kramskojam jāiesniedz akadēmijai savs
zīmējums. Pārvarējis neuzticību saviem spēkiem un iedzimto kautrību, Kramskojs
beidzot iesniedza zīmējumu un tika uzņemts pirmās klases audzēkņu skaitā; tā bija
klase, kurā zīmēja ģipša galvas. Tas notika 1857. gadā.
Šis bija simts gadu jubilejas gads, kopš dibināta «Krievijas triju izcilāko mākslu
akadēmija» (trīs mākslas - glezniecība, tēlniecība, arhitektūra). Ievērojamais
krievu zinātnieks un rakstnieks Mihails Lomonosovs 1753. gadā savā runā akadēmijas
atklāšanā - tajā laikā tā bija pirmā un vienīgā mākslas mācību iestāde
Krievijā - paredzēja, ka akadēmijas dibināšana ir tas pamats, no kura tālāk ceļš
vedīs «uz tēvzemes izdaiļošanu, uz tautas ielīksmošanu, uz brīnumainiem darbiem
Krievijā, kuri jau izsenis tiek turēti cieņā visā pasaulē..., uz darba mīlestības
modināšanu Krievijā un uz gara tumsības galīgu iznīcināšanu».
Un patiešām, daudz «brīnumainu darbu» bija paveikusi Mākslas akadēmija savas
pastāvēšanas pirmajos simts gados. Vesela paaudze tēlnieku un arhitektu - Mākslas
akadēmijas audzēkņu - cēla un izdaiļoja Pēterburgu, pilsētu, ko bija apdziedājis
Puškins. Lieliskie mākslinieki - Kārlis Brilovs, Aleksandrs Ivanovs, Orests Kiprenskis
un daudzi citi gleznotāji bija ieguvuši izglītību akadēmijā un kļuvuši par savas
dzimtenes lepnumu un slavu.
Mākslas akadēmijā zīmētmācīšana bija ļoti augstā līmenī. «Ir jāprot zīmēt,
un tikai tad var kļūt par mākslinieku, jo zīmējums ir mākslas pamats; tas nav
mākslinieks, kam zīmējums sagādā grūtības,» tā mēdza teikt visi akadēmijas
profesori. Ir saglabājies interesants mākslinieka Jegorova stāstījums par to, kā
pazīstams itāļu mākslinieks augstprātīgi centies viņam iegalvot, ka krievu
mākslinieks nekad neuzzīmēs cilvēka figūru tik pareizi kā itāļu mākslinieks. Tad
Jegorovs, neteicis ne vārda, paņēmis ogli un turpat uz sienas, neatņemot roku, pēc
atmiņas, neizlaižot nevienu muskuli, uzzīmējis cilvēka figūru bez nevienas kļūdas.
Augstas prasības tika izvirzītas audzēkņiem arī darbā pie lielajiem audekliem; daudz
laika viņi pavadīja Ermitāžā, studējot klasisko mākslu.
Taču gāja gadi, mainījās laikmeti, bet akadēmijā viss palika pa vecam: audzēkņus
visādā veidā centās atraut no dzīves, novērst viņu uzmanību no asiem sava laika
sociālajiem jautājumiem. Jaunajiem māksliniekiem - akadēmijas audzēkņiem atļāva
gleznošanai izraudzīties tikai «augstas, cildenas» tēmas - mitoloģiskus, reliģiskus
sižetus, Bībeles notikumus, retāk vēsturiskus tematus. Turklāt gleznas kompozīcija
bija jāveido piramidāla un gleznas centrā, pirmajā plānā, ar seju pret skatītāju
bija jānovieto galvenā figūra, vislabāk antīkā drapējumā vai arī kaila. Ja
kompozīcijas fonā bija ainava, tad profesori ieteica izraudzīties paraugam kādu
Itālijas ainavu vai arī vienkārši deva padomu nokopēt to no kāda ievērojama
mākslinieka gleznas. Mākslas akadēmijas gleznas tika novērtētas augstāk, ja tās
atgādināja vecmeistaru, galvenokārt itāļu gleznotāju darbus.
Sadzīves žanra gleznas, it īpaši, ja tajās bija attēlota vienkāršo ļaužu dzīve,
tika uzskatītas par zemāku, mazvērtīgāku, pat nicināmu mākslas veidu.
«Pirms iestāšanās akadēmijā,» tā vēlāk rakstīja Kramskojs, «biju salasījies
daudz visādu grāmatiņu par mākslu, izcilu mākslinieku biogrāfijas, dažādus
leģendārus stāstus par viņu varonīgo gaitu uz panākumiem un tamlīdzīgus jūsmīgus
darbus un tāpēc iegāju akadēmijā kā svētā templī, cerēdams tur atrast tos pašus
dedzīgos skolotājus un dižos gleznotājus, par kuriem tik daudz biju lasījis un kuri
tagad ar savām kvēlajām, liesmainajām runām pamācīs audzēkņus, kas klausīsies
viņos dziļā godbijībā.» Bet Kramskoja cerības un sapņi drīz vien pagaisa:
izrādījās, ka ķeizariskajā Mākslas akadēmijā nebija ne kvēlu runu, ne
aizrautīgas degsmes apgarotu profesoru.
3
Nepagāja ne gads pēc Kramskoja iestāšanās akadēmijā, kad viņš jau bija
panācis un pat aizsteidzies priekšā saviem biedriem: pēc četriem mēnešiem viņš
mācījās jau ģipša figūru klasē, bet vēl pēc četriem - modeļu klasē, un
nodarbības tajā viņu saistīja it īpaši, Par modeļiem šajā klasē parasti bija
akadēmijas sargi un viņu paziņas, «Noliec priekšā, piemēram, Tarasu,» tā runāja
audzēkņi, «un iztaisi no viņa kaut kādu ātrkāji Ahilleju, seno grieķu varoni, vai
Hēraklu, bet profesors pienāks, paskatīsies un vienaldzīgā balsī pateiks: «Nekur
neder, ceļgals slikti uzzīmēts, pēdas vietā zeķe ...» - un sūtīs uz Ermitāžu
paskatīties un pamācīties no dižajiem meistariem.»
Katra mēneša beigās pasniedzēji parasti izskatīja audzēkņu darbus, turklāt
audzēkņiem bija aizliegts piedalīties šajās skatēs. «Cik tas mums būtu bijis
interesanti un arī noderīgi ...» vēlāk rakstīja Kramskojs kādā no saviem rakstiem.
«Viens profesors kaut ko saka, otrs, trešais! Par ko viņi runā? Par zīmējumu, par
gleznojumu, par kompozīciju. Cik ļoti tas būtu mums palīdzējis iet uz priekšu!»
Taču lūgt atļauju piedalīties Šajā skatē, kaut arī «tikai kā vispadevīgākajie
bezierunu klausītāji,» audzēkņi neuzdrošinājās. «Reizēm, starp citu,»
stāstīja Kramskojs, «mēs šo to dabūjām zināt no mūsu modeļiem, jo viņi bija
vienīgie laimīgie klausītāji šajās lekcijās. Nelikām viņiem, mieru: «Nu, Taras,
brālīt, pastāsti, lūdzu, ,ko viņi tur runā! Kā tas viss notiek?»
«Ka notiek? Nu, no sākuma visi klusītīņām sarunājās sava starpā ārzemnieku
mēlē, bet pēc tam sāk strīdēties un tad laiž vaļā krieviski.» Protams, ja šeit
valdīja tāda kārtība, tad ielaist klausītājus, kaut arī tie būtu akadēmijas
audzēkņi, bija neērti.
Un tā eksāmenu rezultāti, pildot mūsu sirdis ar satraukumu, bet galvas ar neizpratni,
nevarēja mūs necik izglītot. Kam bija patika, atlika ķert profesoru padomu kripatas,
tādas, kā iepriekš minētā.»
Šo padomu vidū bija viens, kas jo sevišķi patika Kramskojam, - mācīties Ermitāžā
no dižajiem pagātnes meistariem. Viņš stundām staigāja pa Ermitāžu, ilgi
stāvēja, nolūkodamies gleznās, līdz pat sāpēm izjuzdams prieku, ko viņā modināja
gara tuvība ar izcilajiem māksliniekiem un lepnums par cilvēkiem, kas to visu bija
spējuši radīt. Un kaut arī šīs gleznas stāstīja par sen pagājušu laiku
notikumiem un cilvēkiem, tās tomēr neizsakāmi saviļņoja viņu.
Katru reizi, atgriezdamies mājup noguris, satraukts un laimīgs, viņš juta, ka top
bagātāks viņa prāts. Tiesa, daudz ko viņš vēl nesaprata, daudz ko vēl nespēja
saskatīt un joprojām domāja par to, cik niecīgas ir viņa zināšanas, «Nekad un
nevienu neesmu tā apskaudis kā dziļi izglītotu cilvēku,» vienmēr mēdza sacīt
Kramskojs. Ostrogožskā viņš bija izlasījis daudz grāmatu un arī pēc tam, visus
nākamos dzīves gadus turpināja lasīt un papildināt savu. izglītību. Tāpat kā
agrāk, vistuvākais viņa interesēm bija žurnāls «Sovremeņņik». Viņš bieži
pārlasīja vecos žurnāla numurus, iedziļinājās V. Beļinska rakstos, izlasīja visus
jaunos darbus, kas šeit tika iespiesti: I. Turgeņeva «Mednieka piezīmes», A. Hercena
«Kas vainīgs?», «Žagatu zagli», Ļ. Tolstoja «Sevastopoles stāstus», Ņekrasova
dzejoļus...
Šajā laikā Kramskojs jau bija iekārtojies pastāvīgā darbā. Fotogrāfi neatlaidīgi
lūdza viņu strādāt savās darbnīcās; tie dēvēja viņu par «retušas dievu» un
atzina, ka neviens visā Pēterburgā tik lieliski «neapstrādājot» fotoportretus kā
viņš. Kramskojs tagad dzīvoja nelielā, mājīgā dārza namā Vasilija salas Astotajā
līnijā. Joprojām viņš mācījās akadēmijā, darināja kompozīcijas pēc
mitoloģiskām un Bībeles tēmām, zīmēja modeļus, ģipša figūras, taču sāka pret
akadēmiju it kā atsalt, Akadēmiskā «visgudrība», kā mēdza sacīt Kramskojs,
nepatika viņam jau no paša sākuma, un viņš «nekad nevarēja pie tas pierast un
samierināties ar to».
Un, lūk, «tajā laikā,» vēlāk atceras Kramskojs, «kad manu jauneklīgo tiekšanos
pretī mākslai bija pārņēmis dīvains apmulsums, kad arvien vairāk un vairāk sapinos
tajos jautājumos, kas man bija ārkārtīgi nozīmīgi, Pēterburgā tika atvesta Ivanova
glezna «Kristus parādīšanās tautai»».
Aleksandrs Ivanovs bija strādājis pie šīs gleznas vairāk nekā divpadsmit gadus.
Viņš gleznoja to, dzīvodams Itālijā. Un kaut arī glezna stāstīja par Kristu -
leģendāro kristīgās "ticības dibinātāju, bet, ka rakstīja Repins, pēc savas
idejas tā bija tuva krievu cilvēkam, rosināja domāt par pazemotās, apspiestās,
beztiesīgās, taču brīva vārda alkstošās tautas ceļiem un likteņiem.
Glezna kopā ar daudzām tās studijām tika izstādīta Mākslas akadēmijā.
Māksliniekiem un arī lielākajai daļai akadēmijas audzēkņu tā bija vesels
atklājums, turpretī akadēmijas ierēdnieciskā vadība, tāpat arī visa Pēterburgas
augstākā sabiedrība uzņēma to vēsi. Pēc neilga laika, acīmredzot tāpēc, lai
pasargātu akadēmijas jaunos prātus no gleznas kaitīgās ietekmes, tika nosūtīta uz
Maskavu.
Maskavā Ivanovs saslima ar holeru un nomira, nodzīvojis dzimtenē nedaudz vairāk par
mēnesi, Bēru laika, kad pie mākslinieka kapa klusu stāvēja laužu pūlis, kāds
teica: «Ko Ivanovs saņēma no Krievijas par savu gleznu?» Un pats arī atbildēja:
«Kapa vietu.»
Ivanova glezna dziļi saviļņoja Kramskoju, un tās iespaidā viņš toreiz uzrakstīja
savu pirmo rakstu «Ieskats vēsturiskajā glezniecībā», kurā izteicās, ka Ivanova
glezna «būs skola, kas padarīs spēcīgāku dažu labu darbinieku, un tā arī
norādīs daudziem no jaunās paaudzes viņu Īsto uzdevumu».
Iepazinis Ivanova gleznu, Kramskojs saprata, ka mākslinieks var kalpot tikai tam, par ko
viņš ir cieši pārliecināts, un radīt gleznu var tikai tad, kad galvā sēž kaut
kāda ideja, kas satrauc mi nedod miera».
Viņš turpināja mācīties akadēmijā un, kā to prasīja profesors, neatlaidīgi
pilnveidoja zīmētprasmi, trenēdams nekļūdīgu rokas disciplīnu, attīstīdams acs
precizitāti. Viņa vadītājs profesors Markovs, netalantīgs mākslinieks un. viduvējs
pedagogs, bieži savu audzēkņu pārliecināšanai mēdza atkārtot stāstu par to kā
«dižais Kārlis» - gleznotājs Brilovs -, mācīdamies akadēmijā, četrdesmit reižu
uzzīmējis un pilnīgi izstrādājis Laokona galvu, lai panāktu ģipša modeļa precīzu
un stingru atveidojumi. Šāda barga skola zīmēšanā, protams, Kramskojam bija ļoti
vērtīga, un to viņš arī pats labi saprata. Ar tām. iemaņām, ko viņam bija devusi
portretu retusēšana, ar iedzimto prasmi izjust formu un ar savām neizsīkstošajām
darba spējām viņš strauji gāja uz priekšu, apgūdams profesionālu meistarību,
saņemdams apbalvojumus un medaļas par saviem zīmējumiem.
Ar biedriem - citiem akadēmijas audzēkņiem - Kramskojam ātri izveidojās draudzīgas
attiecības. Lielākoties tie bija jaunieši, kas tāpat kā viņš kaislīgi mīlēja
mākslu. Pārvarējuši neskaitāmus šķēršļus, pa grasim savākuši naudu ceļam,
viņi no visām Krievijas malām sabrauca vai arī kājām ieradās Pēterburgā, lai
iestātos Mākslas akadēmijā. Viņi dzīvoja pusbadā, reizēm nakšņoja uz Ņevas -
siena barkās - un bija laimīgi, ja izdevās dabūt darbu kādā maiznīcā vai
konditorejā, kur cepa piparkūkas. Tur par trim kapeikām ducī viņi apzeltīja galvas
piparkūku cūkām un auniem, bet ģenerāļiem - uzplečus.
Tāpat kā daudzi akadēmijas audzēkņi, arī Kramskojs no pieciem līdz astoņiem
vakarā apmeklēja zīmēšanas klasi. Kādreiz, pirms gadiem divdesmit, šajā klasē
nāca zīmēt modeļus Fedotovs, šeit bieži vien iegriezās arī Gogolis. Kops tā laika
maz kas bija mainījies. Vakara klasē bez akadēmijas audzēkņiem par nelielu samaksu
varēja mācīties arī citi, kas to vēlējās: te nāca studenti, virsnieki,
neprofesionāli mākslinieki, nāca veci un jauni, augstākās sabiedrības dāmas un
franti. Toreiz bija modē mācīties zīmēt. Viss šīs raibais pūlis trokšņaini
iebruka amfiteātra veidā iekārtotajā klasē, kuras apakšā atradās riņķveida
laukumiņš modelim. Bieži vien nepietika vietas, daži sēdēja uz grīdas, daži uz
līdzi paņemtām šķilām. Daudzās lampas, kas no augšas vāji apgaismoja telpu,
izplatīja petrolejas dvaku, gaiss bija ļoti smacīgs, Modelis ieņēma vajadzīgo pozu,
iestājās klusums, un nemanot aizritēja paredzētās trīs stundas. Kramskojam bija pa
prātam tas, ka zīmējumus atļāva ņemt līdzi uz mājām: viņš vēl ilgi strādāja
pie katra zīmējuma, atrada kļūdas un izlaboja tās.
Pēc nodarbībām vakara klasē jaunieši reizēm sanāca pie Kramskoja viņa dārza
mājiņā. Pamazām tas viņiem kļuva par paradumu, un, pavisam nemanot, Kramskojs
ieņēma vadoņa vietu savu biedru vidū. Viņš bija izglītotāks, vairāk lasījis,
labāk orientējās apkārtējās dzīves notikumos.
Bija sešdesmito gadu pats sākums. Visā Krievijā runāja par zemnieku atbrīvošanu no
dzimtbūšanas, gaidīja brīvlaišanas manifestu. Jau sen no rokas rokā gāja slepenas
lapiņas - proklamācijas, kas aicināja tautu uz cīņu. Labākie, progresīvākie
cilvēki saprata, ka gaidāmais manifests ir tikai zemnieku apmānīšana un patiesībā
viņu visnekrietnākā aplaupīšana. To saprata arī Kramskojs.
1861. gada 19. februāri tika izdots manifests par zemnieku brīvlaišanu. Patiesībā
zemniekus atbrīvoja bez zemes, un visai drīz pāri visai Krievijai vēlās zemnieku
sacelšanās vilnis. Sacelšanos nežēlīgi apspieda, bet nemieri auga, vērsās
plašumā un pārņēma visu zemi. Žumāls «Sovremeņņik» - revolucionāro demokrātu
cīņas orgāns - pārdzīvoja grūtu laiku. Citu pēc cita arestēja žurnāla
līdzstrādniekus, bet žurnālu bija aizliegts izdot astoņus mēnešus tā
revoluciorārās, pretvalstiskās ievirzes dēļ. Drīz tika arestēts un ieslodzīts
cietoksnī Nikolajs Černiševskis.
Visus šos notikumus satraukti un dedzīgi apsprieda Kramskoja pulciņā Vasilija salā.
Prom no profesoru acīm, mazajā namiņā dārza dziļuma it kā dzima jauna krievu
mākslas akadēmija, sākumā vēl maza, bet ar laiku no tās izauga mākslinieku artelis.
Viņi pulcējās gandrīz katru vakaru; viens no biedriem lasīja citiem priekšā kaut ko
no Tolstoja, Turgeņeva, Ostrovska, Ņekrasova darbiem. Daži strādāja pie akadēmijā
uzdotajiem zīmējumiem, citi zīmēja pasūtījuma darbus peļņai, kāds retušēja -
Kramskojs mācīja viņiem šo amatu, palīdzēja sagādāt darbu. Viņš pats parasti
zīmēja portretus. Kramskojs bija lielisks zīmētājs; viņš vienmēr mēdza teikt, ka
zīmēšanu var apgūt, tikai katrā ziņā jāvingrina roka, jāstrādā, sevi
nežēlojot. Parasti zīmētos portretus viņš atdāvināja, un tāpēc daudzi no tiem
jau sen pazuduši, bet saglabājušos vidū ir kāds lielisks mākslinieka Grigorija
Mjasojedova portrets, kā arī ļoti labi pašportreti.
Visi pulciņa biedri ļoti interesējās pār Maskavas māksliniekiem, par Maskavas
Glezniecības un tēlniecības skolu, kur valdīja pavisam citas prasības nekā
akadēmijā. Tur profesori rosināja un atbalstīja audzēkņu patstāvīgo jaunradi,
prasīja no viņiem zināšanas par dabu un dzīvi. Taču braukt uz Maskavu nevienam
nebija iespējams - nebija naudas.
Palaikam Maskavas mākslinieku gleznas tika izstādītas Mākslas akadēmijā,
Pēterburgā jau bija pazīstamas Perova gleznas: «Policijas priekšnieks atbraucis uz
izmeklēšanu» un «Pirmā pakāpe»; pēterburdzieši bija redzējuši Savrasova
ainavas. Reiz Kramskojs atnesa vēsti, ka Pēterburgā ieradies Perovs, atvedis divas
jaunas gleznas, kas pēc dažām dienām būšot redzamas Mākslas veicināšanas
biedrības pastāvīgajā izstādē. Protams, jau pirmajā dienā viss Kramskoja pulciņš
ieradās izstādē, redzēja tur «Lieldienu krusta gājienu sādžā» un «Sprediķi
sādžā» un bija sajūsmā par šīm gleznām. Pāris dienu vēlāk viņi uzzināja, ka
gleznu «Lieldienu krusta gājiens sādžā» pavēlēts izņemt no izstādes kā
«kaitīgu darbu, kas slikti ietekmē jaunos, nenobriedušos prātus».
Reiz kāds no Kramskoja biedriem bija atnesis kritiķa Vladimira Stasova rakstus.
Kramskojs vēl toreiz nebija ar viņu personiski pazīstams, bet, tāpat kā visi pulciņa
biedri, bija lasījis viņa rakstus par mūziku, par glezniecību, par Brilova un Ivanova
gleznām, viņš zināja, cik augstu Stasovs vērtēja Fedotovu un jauno Perovu. Pulciņā
ne vienu reizi vien bija lasīti un apspriesti Stasova raksti, it īpaši tuvi viņiem
bija tie, kuros kritiķis uzbruka akadēmijas mācību sistēmai un atklāti runāja par
to, ka «māksliniekiem jādod brīvība, nevajag prasīt no viņiem to, pret ko viņi
neizjūt vairs ne simpātijas, ne interesi, uz ko viņiem līdz ar to nav arī spēju,
vajag dot viņiem eksāmenos zelta medaļas iegūšanai pilnīgu sižetu izvēles
brīvību, lai viņi tajos varētu ietvert dzīvi, patiesību un poēziju».
Kramskojam likās, ka Stasovs ir uzminējis viņa domas un izjūtas. Stasovs it kā
izvadīja ceļā gan viņu, gan visus jaunos māksliniekus ar viņu cerībām, ar
drosmīgajiem centieniem un pieaugošo protestu, pret akadēmijas birokrātismu.
Tā Kramskojain un. viņa biedriem pamazām sabruka cariskās Mākslas akadēmijas
«templis», kur viņi visi pirms dažiem gadiem bija ienākuši ar atklātām sirdīm, ar
dedzīgu vēlēšanos iekļūt mākslas pasaulē. Akadēmijas profesoru. runas par
«izredzētajiem nolemto cēlo un tīro mākslu» viņiem sāka likties nevajadzīgas un
melīgas, tās radīja viņos sašutumu un protestu.
4
Gāja laiks. Līdz akadēmijas beigšanai Kramskojam bija atlicis nedaudz vairāk par
gadu; gandrīz visu šo gadu Kramskojs un arī citi audzēkņi, strādāja pie gleznas
mazās zelta medaļas iegūšanai. Tās nosaukuns bija «Mozus izšķiļ ūdeni no
klints». Temats bija garlaicīgs, neizprotams un nevienam nevajadzīgs. Kramskojs to
gleznoja, tikai pienākumu pildīdams, izjuzdams iekšēju protestu, taču kā vienmēr,
apzinīgi, cenšoties arī šeit kaut ko iemācīties. Viņš izgatavoja zīmulī daudz
skiču: klinšainu ainavu, vīrieša figūru, sievieti ar bērnu uz rokām u. c. Par šo
gleznu viņš saņēma otro zelta medaļu.
Tuvojās izlaiduma konkursa eksāmens. Parasti šajā eksāmenā visiem audzēkņiem tika
dots viens sižets - no mitoloģijas, Bībeles vai seno tautu vēstures. Absolventi tika
ieslēgti uz divdesmit četrām stundām - šajā laikā viņiem vajadzēja izgatavot
nākamās gleznas skices, bet, strādājot pie paša gleznas, nekādā ziņā neatkāpties
no skicēm. Labākie konkursa dalībnieki, jeb, kā toreiz teica, konkurenti, saņēma
lielo zelta medaļu, bez tam viņiem tika piešķirts brauciens uz ārzemēm ko apmaksāja
valsts. Dzīvojot ārzemēs, viņiem vajadzēja studēt klasisko mākslu, uzgleznot kādu
pagātnes izcila meistara darba kopiju un liela formāta gleznu, kuras tēmu bija
apstiprinājusi akadēmija.
Kramskoja pulciņš nolēma, ka par spīti apsolītajām zelta medaļām konkursa ar
šādiem noteikumiem viņi nepiedalīsies Ko darīt? Viņi iesniedza akadēmijas padomei
lūgumu atļauju brīvi izvēlēties gleznas sižetu. Padome viņiem atteica. Viņi
iesniedza vēl vienu lūgumu un atkal saņēma atteikumu. Pēc kāda laika akadēmijas
absolventi saņēma pavēstes - devītajā novembrī desmitos no rīta viņi tika
aicināti ierasties uz konkursa eksāmenu. Iepriekšējā naktī neviens negulēja, visi
bija satraukti, apsprieda radušos situāciju un nolēma - visiem sagatavot iesniegumu par
aiziešanu no akadēmijas un stingri turēties kopā gadījumā, ja viņiem atteiks.
Pienāca 1863. gada 9. novembris. Kā vienmēr eksāmenu dienā, arī šoreiz konferenču
zālē bija it īpaši svinīgi. Parkets spoži nospodrināts, laistās ar zilu zīdu
apšūto krēslu un atzveltņu sarkankoks, mirdz lustras. Zāles dziļumā liels, ovāls
galds, pārklāts ar zaļu tūku, kura malās nokarājas smagi pušķī. Sabrauc
akadēmijas profesori, tērpusies mundieros ar zvaigznēm un lentām. Ar nelielu
nokavēšanos ierodas akadēmijas viceprezidents.
Bet no augšas - no ceturtā stāvā, lejup dodas eksaminējamie. Pienākuši pie
konferenču zāles durvīm, viņi apstājas un gaida. Kāda neredzama roka atver durvis.
Viņi klusu iet zālē, paklanās un nostājas zāles labajā stūrī. Tikpat nedzirdami
aiz viņiem aizveras durvis. Tad lēnam, turēdams rokā papīra lapu, no sava krēsla
pieceļas viceprezidents, pārlaiž skatienu audzēkņiem un sāk lasīt:
«Ķeizariskās Mākslas akadēmijas padome sakarā ar akadēmijas simt gadu jubileju
nākamajā gadā konkursam lielās zelta medaļas iegūšanai vēsturiskās glezniecības
žanrā izraudzījusies sižetu no skandināvu sāgām: «Dzīres Valhallā». Tronī
sēž dievs Odins, visapkārt viņam - dievi un varoņi. Uz Odina pleciem tup divi
kraukli. Cauri Valhallas pils arkai redzamas debesis, nakts mākoņos peld mēness, kam
pakaļ dzenas vilki... Cik bagāta un diža ir jums dotā tēma,» viņš turpina,
«kādas iespējas izteikt sevi tā paver talantīgam cilvēkam; un beidzot - kādi
materiāli izmantojami un kur tos dabūt, to jums paskaidros mūsu cienījamais rektors
Fjodors Antonovičs Bruni.»
Bruni viegli paklanās. Grūti viņā pazīt to pašu Bruni, kas Puškina bēru dienā
gleznoja viņa pēdējo portretu, labi zinādams, ka valdībai tas nepatīk. Tagad viņš
ir augsts ierēdnis, kurs reti parādās klasēs un majestātiski iet garām akadēmijas
audzēkņiem. Arī tagad viņš pieceļas cēli, ar kaut kādu īpašu svarīgumu un
nedzirdamiem soļiem dodas uz jauno mākslinieku pusi.
Šajā brīdī 110 audzēkņu grupas iznāk Ivans Kramskojs, ko biedri izraudzījuši par
savu pilnvaroto. Pārlaidis viņiem skatienu, Kramskojs, šķērsojot ceļu Bruni, dodas
taisni pie zaļi apklāta galda. Uz brīdi visi profesori it kā pamirst, viceprezidents,
atbalstījies ar rokām pret galdu, pieceļas no sava krēsla. Bet tūlīt arī atskan
Kramskoja balss: «Lūdzam atļauju pateikt padomei dažus vārdus... Divas reizes mēs
iesniedzām lūgumu, taču padome neatrada par iespējamu izpildīt to. Neuzskatot sevi
par tiesīgiem kategoriski aizstāvēt savu prasību un neiedrošinoties domāt, ka
varētu tikt mainīti akadēmijas noteikumi, mēs padevīgi lūdzam padomei atbrīvot mūs
no piedalīšanās konkursā un izsniegt mums diplomus, piešķirot mākslinieka
nosaukumu.»
- Visiem? - atskanēja balsis aiz galda.
- Visiem! - atbildēja Kramskojs, paklanījās un atgriezās pie biedriem.
Klusēdami viens pēc otra viņi atstāja konferenču zāli, klusēdami izņēma no
svārku sānkabatas četrkārt pārlocītu papīra lapu - lūgumu par aiziešanu no
akadēmijas un atestātu izsniegšanu - un nolika priekšā lietvedim, kas sēdēja pie
sava galda gandrīz pie pašām durvīm.
Bet konferenču zāles stūrī joprojām kāds stāvēja, vientuļš un nožēlojams -
gleznotājs Zaboltskis nebija izturējis un pēdējā brīdī nodevis savus biedrus;
neviens pat neparaudzījās uz viņa pusi - viņu vienkārši centās nepamanīt.
Mācību gadi akadēmijā bija aiz muguras. Noskaņojums visiem. pacilāts un nopietns;
liekas, ikviens no viņiem. izjuta to, ka ir pienākusi īstā diena, kurā izšķiras
visas viņu nākamās dzīves liktenis. Par šo dienu Kramskojs vēlāk rakstīja: «Tā
ir vienīga diena, kuru es atceros ar gaišu un īstu prieku.»
Bet konferenču zālē pie zaļā galda akadēmiķi bija sašutusi:
«Atļaut viņiem brīvus sižetus! Vieni uzgleznos vīzes un puskažoķeļus, otri -
zeltu un brokātu, trešie - cēlas cilvēka auguma formas, - pamēģiniet pēc tam
izšķirt! Šī muļķīgā pašapziņa pelnījusi sodu!»
Un tajā pašā dienā akadēmijas viceprezidents aizbrauca uz Trešo nodaļu pie
žandarmērijas priekšnieka, lai paziņotu par audzēkņu dumpošanos. Visi četrpadsmit
dumpinieki tūlīt tika ierakstīti neuzticamo sarakstā, bet Kramskojs nonāca policijas
uzraudzībā.
Šo «notikumu Mākslas akadēmijā» bija aizliegts ne tikai pieminēt presē - par to
pat nedrīkstēja runāt. Taču par spīti visiem aizliegumiem pilsētā klīda
visdažādākās runas par skandālu akadēmijā, par māksliniekiem - dumpiniekiem.
Viņiem izsniedza apliecības par mācību kursa beigšanu akadēmijā, bet tiem, kas
strādāja darbnīcas, tika pavēlēts līdz pirmajam decembrim atbrīvot tās.
«Ai, kas par drosminiekiem! Gods un slava viņiem! Ar šiem jaunekļiem sākas jauna ēra
mūsu mākslā,» - tā mākslinieks Šiškins rakstīja vēstulē kādam no saviem
draugiem. Šajos Šiškina vārdos izteiktas visu labāko progresīvo krievu cilvēku
domas; viņi saprata, ka krievu mākslai ir «pienācis brīnišķīgais, gaidītais
brīdis, un priecājās, vērojot jauno mākslinieku nelielā pulciņa drosmīgo ierosmi;
ikdienišķajā dzīvē šo drosminieku spēki bija vāji, turpretī viņi bija stipri un
vareni savās domās, uzskatos un apņēmībā».
Pagāja pirmās līksmās brīves dienas, pēc kuras viņi visi tā bija tiekusies.
Vajadzēja sākt jaunu dzīvi, un visupirms - bija jāatbrīvo akadēmijas darbnīcas.
Viņi kaut kā izvietojās lētās istabās, bet vakaros, tāpat kā iepriekš, pulcējās
pie Kramskoja, kurš tagad it īpaši izjuta atbildību par visiem saviem biedriem, Viņu
vidū, protams, bija talantīgāki un mazāk apdāvināti cilvēki, spēcīgāki un
vājāki raksturi, un tāpēc Kramskoju tagad gaidīja nopietns uzdevums - saliedēt visu.
grupu, neļaut tai izirt un izklīst uz visam pusēm. Taču pagaidām neviens nebija
zaudējis dūšu. Un vai gan bija iespējams noskumt, ja viņus saistīja tāda lieliska
draudzība, tāda stipra ticība saviem spēkiem un savai mākslai!
«Tās rūpes, kas mūsu sanāksmēs izpaudās citam par citiem pēc aiziešanas no
akadēmijas 1863. gadā, patiešām bija īstas un, vienreizējas. Tas bija kaut kas
brīnišķīgs visu mūsu dzīvē ...» vēlāk izteicās Kramskojs.
Dzīvot un strādāt katram atsevišķi kļuva grūti, vajadzēja kaut ko izdomāt. Pēc
ilgām pārdomām tika nolemts organizēt mākslinieku arteli. Tajā laikā Pēterburgā
un arī citās Krievijas pilsētās radās dažādi arteļi un komūnas. Žurnālā
«Sovremeņņik» tikko bija iespiests Černiševska romāns «Ko darīt?», ko
aizrautīgi lasīja visa jaunatne, sajūsminādamās par to, kā dzīvoja jaunie nākotnes
cilvēki Veras Pavlovnas komūna - šūšanas darbnīcā. Romāns tūlīt tika aizliegts,
taču to pārrakstīja, to citēja no galvas veselām lappusēm, glabāja paslēptu kopā
ar citu aizliegto literatūru.
Saņēmuši atļauju organizēt arteli, jaunie mākslinieki kopā ar Kramskoju pārcēlās
uz plašu dzīvokli un sāka pieņemt pasūtījumus dažādiem mākslas darbiem. Visas
saimnieciskās rūpes uzņēmās Kramskoja dzīvesbiedre Sofija Nikolajevna, bet viņš
pats jau no pirmajām Brīvo mākslinieku arteļa pastāvēšanas dienām. tika ievēlēts
par vecāko un vadīja visas arteļa lietas. Šajā laikā Kramskojam jau bija ģimene un,
lai to uzturētu, viņš strādāja, rokas neatpūtinādams: retušēja fotoportretus,
gleznoja pasūtījuma darbus - portretus pēc fotoalbumiem, strādāja jebkuru peļņas
darbu. «Apprecējies,» vēlāk viņš rakstīja savā autobiogrāfijā, «es sāku
nebeidzamu cīņu par maizes kumosu, tajā pašā laikā tiekdamies pēc mērķa, kam
nebija nekā kopīga ar lielo rubli.»
Neilgi pēc aiziešanas no Mākslas akadēmijas Kramskoju uzaicināja strādāt par
skolotāju Mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolā, kas atradās Biržas
ēkā un tāpēc to arī mēdza saukt par «Biržas skolu». Kramskojs nevarēja un arī
negribēja atteikties no šā priekšlikuma - viņš uzskatīja par savu pienākumu to
pieņemt. Pirmajos gados bija daudz grūtību, un katra diena viņam bija jaunu, bieži
vien negaidītu pedagoģisko atklājumu diena; pamazām viņš iemantoja pieredzi un
prasmi. Viņa skolnieki, kuru vidū bija tādi talantīgi jaunieši kā Repins,
Vasņecovs, Jarošenko un daudzi citi, atzinīgi vērtēja Kramskoju, sacīdami, ka viņš
esot dzimis skolotājs, lielisks, neparasts pedagogs. Vispirms viņš centās
iedziļināties katra sava skolnieka raksturā, izprast, kas vajadzīgs tieši šim
iesācējam māksliniekam. Viņš prata uzmanīgi un pacietīgi klausīties, viņa
attieksme pret audzēkņiem bija labvēlīga, taču prasīga, viņš pats vienmēr runāja
vienkārši, skaidri, pārliecinoši. Saskarsme ar skolniekiem sagādāja viņam lielu
prieku un palīdzēja arī pašam daudz ko saprast un apjēgt.
Pirmo «mākslinieku protestantu» (tā viņus toreiz nosauca kāds no laikabiedriem)
dzīve artelī sāka nokārtoties. Tiesa, pasūtījumu vēl bija pamaz, taču ar savu
apzinīgo, godīgo attieksmi pret darbu artelis pamazām iekaroja stabilu stāvokli, labu
slavu, Arvien vairāk un vairāk cilvēku pulcējās ap Kramskoju, ap viņa arteli; visus
saistīja viņa patiesā, pašaizliedzīgā un, aizrautīgā mīlestība uz krievu
mākslu, uzmanības un saudzības pilnā attieksme pret katru cilvēku. Un, ja gadījās
kaut kādi sīki strīdi starp arteļa biedriem., ka kādam neveicās darbs, ja kāds
sašļuka, zaudēja ticību saviem spēkiem, Kramskojs vienmēr laikā bija klāt un
palīdzēja, viņš vienmēr atrada vajadzīgos vārdus, bieži vien skarbus, bet tiešus
un patiesus, gan stājoties pretī cilvēku necienīgai rīcībai, gan uzmundrinot darbā.
Uz viņu neviens nedusmojās: aiz šī skarbuma allaž bija jūtams kaut kāds satraukuma
pilns maigums pret biedriem, rūpes par arteļa likteni. Visi viņi strādāja daudz. Bet
vārdi «biedriskums» un «vienlīdzība» toreiz arteli tika izrunāti ar īpašu
lepnumu un gandarījumu.
Vasarā arteļa biedri parasti izklīda kur kurais: vieni aizbrauca tālu uz dzimto pusi,
otri - turpat netālu no Pēterburgas noirēja kādu vecu šķūni, kā mācēdami
iekārtoja tur darbnīcu, kura viņi dzīvoja un gleznoja studijas. Rudenī visi atkal
atgriezās Pēterburgā, sākās runas un sapņi par vasarā paveikto darbu
izstādīšanu. Taču artelim nebija tiesību rīkot publiskas izstādes un nācās
apmierināties ar lielo arteļa zāli, kur sanāca draugi un paziņas, akadēmijas jauna.
paaudze, mākslas cienītāji.. Cik daudz zīmējumu, skiču un gleznu vienmēr atveda no
saviem vasaras izbraukumiem jaunie mākslinieki! Kādas nozīmīgas sarunas un strīdi
izraisījās pie katras gleznas! Cik labvēlīgs un vienmēr ļoti nopietns bija kritikas
vērtējums!
Bet presē arteļa biedrus apvainoja par to, ka viņi apgānot cēlo un tīro mākslu,
paradīdami «negausības tirgu» un tautas dzīves ēnas puses; māksliniekam esot
jāglezno tikai skaistas un cildenas gleznas, kas dzīvei piešķir daiļumu un
valdzinājumu.
Taču arteļa māksliniekiem bija arī aizstāvji. Tajos mēnešos, kad kopā ar biedriem
Kramskojs aizgāja 110 akadēmijas, žurnālā «Iskra», piemēram, parādījās raksts,
kura autors runāja par to, ka «ir vajadzīgs, lai māksla vairs nevaldzinātu. tikai ar
tukšu saldumu, ir vajadzīgs, lai tā, atmetusi vīraka kvēpināšanu un klanīšanos,
nostātos uz taisna un godīga ceļa un kalpotu tautai, kļūtu tai nepieciešama».
Viens no sava laika visvairāk izglītotajiem cilvēkiem - Vladimirs Stasovs uzskatīja,
ka ar Fedotovu un Perovu sakas jauns krievu nacionālās mākslas laikmets. Kad 1861.
gadā franču mākslinieks Kurbē paziņoja, ka viņš «Eiropā pirmais pacēlis
reālisma karogu», Stasovs sašutis stingri protestēja:
«Tas pats sākās arī pie mums, mūsu tālajā, Eiropai nezināmajā nostūrī, sākās
bez trokšņa, bez rībināšanas pa visu pasauli... un tomēr bez jebkādiem svešiem
aizguvumiem.»
Ziemā ceturtdienas vakaros artelī sanāca viesi. Zālē bija novietots liels galds, uz
tā - krāsas, papīrs, zīmuļi. Tie, kuri vēlējās, izraudzījās attiecīgu
materiālu un strādāja. Parasti šajā laikā kāds skali lasīja citiem priekšā.
Šajās «ceturtdienās» pulcējās mākslinieki, aktieri, rakstnieki, Mākslas
akadēmijas audzēkņi; reizēm sanāca ap cilvēku piecdesmit, Uz siera vakariem mēdza
ierasties Repins ar jauno tēlnieku Antokoļski, gleznotāji Jarošenko, Savickis,
Siškins, Jakobi; reizēm te ciemojās arī Pēterburgā iebraukušie Maskavas
mākslinieki. Reizēm iegriezās arī Stasovs - stalts, skaņu balsi, drošs un
nebēdnīgs - un vienmēr tika līksmi, trokšņaini sagaidīts.
Reiz Šiškinam atnāca līdzi viņa radinieks, jauns iesācējs mākslinieks Fjodors
Vasiļjevs. Sākumā viņš Kramskojam diez kāpēc nepatika, taču ļoti drīz kļuva
viņam par vistuvāko cilvēku. Kad šis deviņpadsmit gadus vecais jauneklis nosēdās
pie arteļa galda un viņa zīmulis pieskārās papīram, Kramskojs šķita redzam
pasakainu bagātnieku, kurš neapzinās savus neskaitāmos dārgumus un izšķērdīgi,
neapdomīgi svaidās ar tiem, kā pagadās. Visu viņš darīja it kā jokodamies, kā
pasmiedamies. Kad Vasiļjevs zīmēja, aiz viņa krēsla stāvēja mākslinieki un
sajūsmināti skatījās, cik meistarīgi viņš strādāja ar zīmuli.
Bet blakus istabā kāds spēlēja klavieres, kāds cits dziedāja. Dažkārt Kramskojs
ieradās vēlāk - bija aizkavējies zīmēšanas skolā. Viņš vienmēr ieradās možs,
pilns visvisādu jaunumu, ideju un plānu. Tūlīt visi sapulcējās ap viņu, sākās
sarunas, kas bieži vien izvērtās dedzīgos strīdos. Runāja un strīdējās par visu:
par mākslu, par politiku, par morāli, par jaunajām grāmatām. Kramskojs strīdējās
labprāt un arī prata strīdēties. Viņā ne tikai klausījās, bet parasti viņa
vārdus uztvēra kā ikviena strīda galīgo atrisinājumu. «Redzēs, ko teiks maestro?»
tā mēdza sacīt biedri, ja bija iededzies strīds. Un gudrais, taisnīgais maestro
Kramskojs prata notvert strīda būtību, kas reizēm nebija īsti skaidra pašiem tā
dalībniekiem. Viņš vienmēr centās padarīt domu skaidru un pēc tam to it kā atdeva
biedriem uzasinātu un precīzi noformulētu.
Kādu laiku vēlāk pēc Kramskoja arteļa parauga nodibinājās otrs mākslinieku
artelis, «lai kopā strādātu. un dzīvotu». Šī arteļa galva un dvēsele bija
mākslinieks Vasilijs Maksimovs, kurš iestājās akadēmijā drīz vien pēc mākslinieku
dumpja un, beidzot akadēmiju, arī atteicās no konkursa. «Saskaņā ar saviem uzskatiem
es atsakos no konkursa,» viņš teica, «esmu pret ārzemju. braucienu, tāpēc ka
vispirms gribu iepazīt un izzināt Krievzemi un tās nabadzīgos laukus,, par ko pie mums
neviens nekā nezina.»
Un tā jaunie mākslinieki, kuri aizgāja no akadēmijas, tāpat visi tie, kas savos
centienos un garā bija viņiem tuvi, it kā izveidoja lielu progresīvo mākslinieku
priekšpulku. Gandrīz visi viņi bija gados jauni, draudzīgas attiecības saistīja
viņus ar universitātes studentiem, kur ritēja cita dzīve, kur doma bija brīvāka,
sarunas asākas. Jauno mākslinieku un studentu savstarpējā saskarsmē veidojās viņu
uzskati, brieda pārliecība.
Tā ārpus ķeizariskās Mākslas akadēmijas sienām, auga un nostiprinājās jauna
māksla, un bieži vien arteļa biedri jokodami mēdza teikt, ka viņiem, lūk, esot sava,
jauna mākslas akadēmija - Kramskoja akadēmija.
IĻJA REPINS
1844 - 1930
1
Iļja Jefimovičs Repins piedzima un pavadīja savas bērnības un agrās jaunības
gadus Ukrainā, netālu no Harkovas, mazās pilsētiņas Čugujevas priekšpilsētas
ciematā. Kādreiz Čugujeva bija līksma, gaiša, zaļumos slīgstoša pilsētiņa
uzkalnā ar šaurām ieliņām, ar augļu kokiem un maziem dārziņiem, balto mājiņu
priekšā, Pēc cara Aleksandra I pavēles par militāro apmetņu izveidošanu Čugujeva
tika pasludināta par apmetņu pilsētu - šādu militāru apmetņu tālaika cariskā
Krievijā bija daudz.
Čugujevas centrālajā daļā izcirta augļu dārzus, tika nobruģētas ielas un laukumi,
uzcelti jauni cits citam līdzīgi nami, tik ļoti līdzīgi, ka pat baloži aiz
pārskatīšanās ielidoja svešos pagalmos. Bet visapkārt Čugujevas apmetnei palika
tās pašas vecās sādžas, zemnieku mājas, šķūnīši, zedeņu žogi...
Tiem kuri bija nometināti šajās apmetnēs, vajadzēja izpildīt militārā dienesta
pienākumus un nodarboties ar lauksaimniecību - kopt zemi, nosusināt purvus, būvēt
ceļus. Zēni jau kopš dzimšanas tika ieskaitīti puikā, bet vēlāk viņus nodeva
mācīties kantonistu skolās. Meitenes bija atļauts izdot pec vīra tikai ar
priekšniecības atļauju. Pat viņu tērpi bija pakļauti stingrai priekšniecības
kontrolei: ja kāda meitene svētku reizē bija aplikusi košāku, greznāku zīda lakatu,
tad kaut kāds apakšvirsnieks - uzraugs - bez liekas domāšanas varēja noraut to
meitenei no galvas un saplēst.
Dzīve militārajās apmetnēs viscaur bija pakļauta militārās priekšniecības
pavēlēm. Šo apmetņu nometinātā nosaukums bija «ļoti ir drūms, un zemāki par
nometinātajiem skaitījās vienīgi dzimtcilvēki,» stāstīja Repins. Vēlāk Repinu
ģimene atcerējās, kā čugujevieši pirmajos militāro apmetņu pastāvēšanas gados
iesnieguši sūdzību caram Aleksandram I, kad viņš ieradies Čugujevā.
«Es šodien lūgumus nepieņemu,» teicis cars.
Tad čugujevieši nogūlušies uz ceļa. Apgriezties karietei nav bijis iespējams. No
tās atskanējusi balss: «Brauc!» Vairāki cilvēki tikuši sabraukti, pārējos pēc
tam situši gandrīz līdz nāvei.
Pat pēc pēršanas un spīdzināšanas čugujevieši, jautāti, vai ir ar mieru būt
militāro apmetņu nometinātie, atbildējuši vienu un to pašu: «Nevaram!»
Apkārtējie iedzīvotāji tā arī iesauca viņus - «nevarnieki». Bet, lai arī kā
dumpojās čugujevieši, viņiem vairāk nekā četrdesmit gadus vēl vajadzēja vilkt šo
nometināto dzīves jūgu, kamēr 1857. gadā militāras apmetnes beidzot tika
likvidētas.
Repina tēvs Jefims un bija viens no šiem nometinātajiem. Jau militārā dienesta
pirmajos gados viņš neizturēja, pateica kaut ko asu priekšniecībai un iekļuva
sodīto kārtā. Kā sodītajam viņam nebija tiesību iegūt augstāku dienesta pakāpi,
un tā viņš visu laiku bija tikai ierindas zaldāts. Jefims Repins bija labs zirgu.
pazinējs, un virsnleki, kam tika uzdots iepirkt pulkam zirgus, reizēm ņēma viņu
līdzi uz Donas stepēm, uz Kaukāzu.
«....Mūsu dzīve bija nabadzīga un skumja, bieži jutos izsalcis,» atceras Repins.
«Ļoti garda bija rupjmaize ar pelēku, graudainu sali, bet arī tās nepietika.»
Repinu ģimenē auga trīs bērni: vecākā meita Ustja, dēls Iļja un vēl jaunākais
brālītis. Repina māti Tatjanu. - kā nometinātā sievu - sūtīja nometnes darbos.
Repina atmiņā uz mūžu palika tā karstā, saulainā diena, kad viņš pirmo reizi nesa
mātei sainītī pusdienas. Māte kopā ar citām sievietēm mīcīja mālus, sajauktus ar
mēsliem. un salmiem jauno kazarmu apmešanai. Zēnam vajadzēja iet garām šausmīgam
grāvim, kur skraidelēja klaiņojošu suņu bari. Stāstīja, ka nesen tie saplosījusi
kādu telēnu.
Iļja gāja uzmanīgi, apkārt lūkodamies, kā viņam bija mācīts. Puisēnu māca
baismas. Vēl tikai mazu gabaliņu, un tad viņš skriešus metās līdz pat kazarmām.
Lūk, tur jau arī bija viņa māmulīte. Ap galvu viņai melns lakats, nolaists zemu pār
acīm. Seja sasarkusi, asiņainās rokas māliem notrieptas.
«Jums grūti, māmucīt?» es čukstus vaicāju. «Vai drīkstu pastrādāt jūsu
vietā?»
Māmiņa pasmējās, acīs sariesās asaras, un viņa sāka mani skūpstīt. Man nekad
nebija paticis, ka mani skūpsta.
- Māmiņ, - es atrāvos no viņas, - varbūt nometinātie nedrīkst skūpstīties?
Nevajag ...
Māmuļa sāka raudāt, paskatījās uz savām rokām. un piegāja pie kopīgā kubla
nomazgāt tās.
Pēc tam mēs sēdējām - māmuļa ēda pusdienas... - Nu, pietiks tev, kundzenīt,
pūtināties, laiks pie darba! - uzkliedza māmiņai Sereda. - Bet ko tu boli acis! -
viņš uzbļāva man. - Sēdēsi te, mēs liksim arī tevi pie mālu mīcīšanas.
Iedomājies tik, kāda lielmāte - nevar pati paņemt līdzi pusdienas, jāpienes klāt!
Mājās māte pēc pasūtījuma šuva kažokus, lai kaut drusku nopelnītu, rūpējās par
trūcīgo saimniecību, bet tiklīdz iegadījās brīvs brītiņš, lasīja priekšā
bērniem Žukovska, Puškina, Ļermontova dzeju, un tā Iļja jau ilgi pirms
patstāvīgās lasītprasmes iepazina un iemīlēja šos dzejniekus.
Māte ļoti gribēja, lai viņas bērni mācītos, viņa pat ierīkoja savā mājā kaut
ko līdzīgu nelielai skolai. Bez viņas pašas bērniem te mācījās arī vēl daži
bērni no citām ģimenēm. Māte mācīja lasīt un rakstīt, bet ķesteris -
aritmētiku.
Mazajam Repinam ļoti patika mātes stāsti par svētajiem un viņu dzīvi. Reiz,
saklausījies šajos stāstos, viņš nolēma kļūt par svēto un aizbēgt tuksnesī,
taču bēgšana neizdevās, un zēns atgriezās mājās. Reizēm viņš gāja uz netālo
baznīcu Osinovkā. Baznīcas iekštelpa bija lieliski apgleznota. Mātei bija tuva
glezniecība, un viņa to un izprata, viņai patika šīs baznīcas gleznas, bet Iļja,
tās redzot, aiz sajūsmas aizmirsa visu.
Pie visas savas nabadzības māte tomēr reizēm nopirka kādu bildi. Ierodas bilžu
pārdevējs - viņš ir gan stiklinieks, gan arī tirgojas ar bildēm -, uzmanīgi izņem
no saiņa gleznu, parāda to un pats apmierināti raugās visapkārt. Kā gribas, lai
māte nopirktu to, kura poļu pani piesien Mazepu pie zirga. Taču tā ir dārga, turklāt
mātei nepatīk, un viņa nopērk citu, bet Repins vēl pēc daudziem gadiem atcerējās:
«Kādas brīnišķīgas krāsas bija šiem poļu kaftāniem!... Kāds zirgs! Pasaka! Man
bija tik žēl, ka nenopirka...»
Repins sāka zīmēt ļoti agri. «Reizēm Iļja bija apzīmējis visas sētas. Viņš
zīmēja arī ainiņas. Mēs bieži gājām kazenēs uz Staroverskas mežu. Iļja vienmēr
ņēma līdzi papīru un zīmuli un mēdza uzskicēt skaistākās vietas... Mūsu bariņā
lielākoties bija meitenes. Iļjam nepatika puikas viņu kauslīgās dabas dēļ, un
tāpēc viņš vairāk turējās kopā ar mums, meitenēm,» atcerējās Repina māsas
Ustjas draudzene. Viņa arī stāsta, ka Iļja paaudzies jau zīmējis viņas portretu.
Nosēdinājis un pieteicis sēdēt mierīgi. «Natalka, sēdi! Natalka, sēdi!» «Bet man
negribējās sēdēt nekustīgi, es visu laiku smējos un grozījos. Kad zīmējums bija
pabeigts, Iļja man to uzdāvināja ... Viņš zīmēja arī citas meitenes un zēnus.»
Iļjas tēvs dienēja kaut kur ļoti tālu. Reizēm no viņa pienāca kāda ziņa, bet
mājās viņš atbrauca tikai vienu reizi un izskatījās tāds kā svešs un
nožēlojams.
Māti joprojām dzina valsts darbos, bērni bieži slimoja. Kādu ziemu viņus visus
vārdzināja drudzis. Šī ziema Repinam spilgti palikusi atmiņā. Katru rītu, kamēr
vēl nesāka kratīt drudzis, viņš ķērās pie darba - no lupatām, dēlīšiem un
sprunguļiem taisīja lielu zirgu, tik lielu, ka varēja jāšus uz tā uzsēsties,
protams, uzmanīgi, lai kājas neaizietu katra uz savu pusi. Zirgam bija īsta, no matiem
taisīta aste, ausis un krēpes no kažokādas atgriezumiem. Kāds viņam bija ieteicis
izveidot zirgu no vaska. Iļjuša izprasīja mātei gabaliņu vaska, svētbilžu izdegušo
vaska sveču galus un sāka lipināt galvu, ausis, nāsis... Viņš ilgi strādāja ar
smalka kociņa palīdzību, strādāja aizrautīgi un izveidoja divas mazas, lieliskas
zirgu figūriņas. Pēc tam viņš iedomājās izgriezt zirgus no papīra un tā
iemanījās, ka iesācis no pakaļējās kājas pakava vienā paņēmienā izgrieza visu
zirgu.
Iļja izgrieza tikai zirgu figūras, bet viņa māsai Ustjai sevišķi labi padevās
cilvēki - zēni, meitenes, sievas kažokos. Izgrieztās figūras viņi pielīmēja pie
logu rūtīm - tas bija kaut kas līdzīgs izstādei, garāmgājēji, gan bērni, gan
pieaugušie pulcējās pie viņu mājas logiem, priecājās par šo izstādi un smējās.
Bērnu zīmējumi, veidojumi un izgriezumi bija pirmie prieki, ko spēja dot radošā
veiksme, «...manas mākslinieciskās darbības necilais sākums,» teica vēlāk Repins.
Svētkos pie Repiniem bieži ciemojās Iļjas brālēns Troņka. Viņš strādāja pie
skrodera par mācekli un bija kaislīgs zīmētājs. Troņka atnesa daudz zīmējumu; tie
gandrīz visi bija vienādi; tajos bija attēlots Polkans - bārdains briesmonis ar
milzīgu galvu un rungu, puscilvēks-pussuns no pasakas par karaļdēlu Bovu. Troņka ar
lepnumu rādīja savus zīmējumus un tūlīt pat uz vietas zīmēja jaunus Polkanus. Zem
katra zīmējuma viņš parakstīja savu vārdu: «Trofims Čapligins», pēc tam katru no
tiem salocīja četras daļas un noslēpa cepures dibenā.
Reiz Troņka atnesa krāsas. «Viņš paņēma tīru šķīvi, izlocīja no papīra
otiņu, nolika uz galda glāzi ar ūdeni; tad mēs paņēmām Ustjas ābeci, lai ar
melnajām svītrām iezīmētos attēlus varētu izkrāsot. Pirmais attēls - arbūzs -
pēkšņi atdzīvojās mūsu acu priekšā; to, kas tajā tik tikko bija iezīmēts ar
melnu svītru, Trofims pārklāja ar zaļam josliņām, un. arbūzs it kā atmirdzēja.
dzīvā krāsā: mums mutes palika vaļā! Bet vēl lielāks brīnums notika tad, kad otra
arbūza nogriezto malu Trofims nokrāsoja sarkanu, - tā izskatījās tik dzīva un
sulīga, ka gribējās pat iekost šajā arbūzā! Kad sarkanā krāsa nožuva, viņš ar
smalku otiņu uz sārtā, mīkstā šķēluma šur tur iezīmēja melnas sēkliņas - ak,
tavu brīnumu!
Ātri aizskrēja šīs svētku dienas kopā ar Troņku. Mēs nekur negājām un neko
neredzējām, izņemot mūsu izkrāsotos attēlus, un es sāku pat raudāt, kad Troņkam
bija jāiet uz mājām.»
Iļjušam par mierinājumu Troņka atstāja dažus no saviem Polkaniera un krāsas, bet
pats galvenais - viņš bija iededzinājis zēnā savu kaislo mīlestību uz zīmēšanu.
«Ir iespējams, ja nebūtu bijis Troņkas, es nebūtu kļuvis par gleznotāju,» teica
Repins.
Caurām dienām Iļja sēdēja pie galda, darbodamies ar krāsām, un grūti viņam
nācās atrauties no tām. Pēc daudziem gadiem Repins atcerējās: «...Man par vari
gribējās uzzīmēt rožu krūmu: lapu tumšo zaļumu un spilgtos rožu ziedus, pat ar
pumpuriem... Mēģināju atcerēties, kā lapas turas pie kātiem, bet man tas nekādi
neizdevās, un. es sāku bēdāties, ka vasaras vēl tik drīz nebūs un varbūt es vairs
neredzēšu rožu krūma tumšzaļo, biezo lapotni un krāšņos ziedus.»
Rožu krūmu Iļja tomēr uzzīmēja, un kad atnāca reiz viņa māsīca, Ustjas
draudzene, viņai ļoti iepatikās brālēna zīmējums un viņa lūdza tādu pašu
uzzīmēt arī viņas lādītei. Tajā laikā Čugujevas jaunavām bija modē aplīmēt
savu lādīšu vākus ar bildītēm.
Tas bija pirmais pasūtījums Repina mūžā. Šim pirmajam sekoja vesela rinda
pasūtījumu arī no citām Ustjas draudzenēm.
Nokalpojis dienestu, beidzot pārbrauca mājās tēvs. Sākās pavisam cita dzīve. Tēvs
nodarbojās ar zirgu pirkšanu un pardošanu. Katru pavasari viņš atdzina no Donas
stepēm neiebrauktus savvaļas zirgus un pārdeva tos tālāk. Parasti viņš atbrauca
naktī un vienmēr negaidīti.
Agrs rīts. Uz galda lielais patvāris, un. māte ar tēvu jau dzer tēju. Tēvs ir
pārvērties - nav vairs tāds, kā agrāk. Viņš ir gludi noskuvies, ūsas
uzskrullētas, mati gludi sasukāti. Viņš ir jautrs. Dod zēnam vīģu virteni. Bet pēc
tam augstu paceļ jaunu zābaku pāri: «Uzvelc! Vai nav par maziem?»
Tēvs sekmīgi kārtoja savus darījumus. Ģimenē tika nolemts sūtīt Iļju mācīties
topogrāfu skolā. Topogrāfi Čugujevā izpildīja topogrāfiskās uzņemšanas un
rasēšanas darbus un tika uzskatīti par pašiem. izglītotākajiem ļaudīm. pilsētā.
Vietējo jaunkundžu vidū viņi skaitījās arī vispievilcīgākie kavalieri: bieži
vien viņi kopīgi rīkoja dejas vakarus - balles un dejoja līdz pat rītausmai pulka
orķestra pavadījumā. Vasarā balles notika pilsētas dārza, ziemā pie kāda no
vietējiem iedzīvotājiem. Repinu mājā kā vienā no lielākajam pilsētiņā bieži
tika izmantota šiem deju vakariem. Iļjušam un viņa māsai Ustjai, kam bija jau
piecpadsmitais gads, ļoti patika šie vakari. Protams, Iļju visvairāk valdzināja
tieši mūzika.
Repinu ģimenē visiem tuva bija mūzika, visi labprāt dziedāja. Iļjam uz mūžu
palicis atmiņā, kā mātes māsa krustmāte Gruņa reizēm uzsāka kādu senu dziesmu un
visa ģimene dziedāja viņai līdzi.
Iekļūt topogrāfijas skolā bija grūti, bet šeit negaidīti nāca talkā nejaušība -
deju vakari. Reiz kādā no šiem deju vakariem mātei izdevās pierunāt vienu no šīs
skolas pasniedzējiem pieņemt Iļju par skolnieku.
Taču topogrāfijas skolā Iļjam bija lemts mācīties tikai neilgu laiku. 1857. gadā,
kad likvidēja militārās apmetnes, topogrāfi aizbrauca no Čugujevas un Iļja palika
bez skolotāja. Slepus viņš sapņoja par Pēterburgu par Mākslas akadēmiju, kaut ar!
saprata, ka pirms došanās uz turieni viņam vēl daudz jāmācās.
Reiz, kad Iļjam bija jau gadu trīspadsmit, māte palūdza labāko Čugujevas gleznotāju
Persanovu paskatīties, kā viņas dēls zīmē. Zēns bija uzzīmējis kāda angļu
meistara zīmējuma kopiju: ēnains, zaļš pils parks, ūdenī atspoguļojas pils tornis.
Labsirdīgu skatienu Persanovs ilgi lūkojās zīmējumā. Tad viņš pieveda zēnu pie
loga, norādīja uz Donu, aiz kuras sākās mežs, un sacīja:
- Rau, tur ir ūdens un aiz tā mežs, tā arī vajag zīmēt - tieši no dabas.
No tā laika Repins ne reizi vien iegriezās pie Persanova, apskatīja viņa darbus un
saprata, ko nozīmē «zīmēt no dabas». Pēc daudziem gadiem viņš atcerējās, kādu
neizsakāmu iespaidu toreiz uz viņu atstāja Persanova gleznas: ainavas, portreti,
klusās dabas, baznīcu glezniecība. Un kaut arī Repins nebija Persanova skolnieks,
tomēr uzskatīja viņu par savu skolotāju un iedvesmotāju.
Drīz vien Persanovs aizbrauca no Čugujevas, un Repins sāka mācīties pie Bunakova -
svētbilžu un portretu gleznotāja, Repins izraudzījās viņu par savu skolotāju
galvenokārt tāpēc, ka viņš bija Persanova skolnieks. Bunakova darbnīcā Repins
mācījās apmēram gadus divus. Būdams turpat sešpadsmit gadus vecs, izmācījies
gleznot svētbildes un portretus, Repins kļuva patstāvīgs meistars, aizgāja no
Bunakova un saka strādāt svētbilžu gleznotāju. arteļos, kas ceļoja pa visu Ukrainu.
Viņam patika gleznot svētbildes, gribējās gleznot skaisti, krāsaini, pēc sava
prāta. Viņa darbu slavēja. Gadījās, ka pēc viņa brauca no simts, divi simti verstu
attāluma, Līdz šim viņš nebija bijis nekur ārpus Čugujevas un tagad, strādādams
kopā ar svešiem ļaudīm dažādās vietās, daudz redzēja un vēroja, tuvāk iepazina
dzīvi un cilvēkus. Starplaikos no viena brauciena līdz otram Iļja daudz zīmēja.
gleznoja ar eļļas krāsām. Viņš uzgleznoja tēva, mātes, radinieku un paziņu
portretus. Viņš gleznoja arī pasūtījuma darbus un saņēma trīs, reizēm arī piecus
rubļus par portretu. Dēla nopelnītā nauda šajā brīdī ģimenei bija ļoti
nepieciešama: Repini atkal nonāca trūkumā. Vienas nedēļas laikā kādā epidēmijā
aizgāja bojā visi zirgi, kurus tēvs bija nopircis, un viņš atgriezās mājās
izpostīts un nabags.
Likās, ka tagad būs jāatsakās no sapņiem par Pēterburgu, par Mākslas akadēmiju, -
bija jāpalīdz ģimenei. Un tomēr kaut kur dvēseles dziļumos mita pārliecība - es
mācīšos akadēmijā! Kāds no paziņām sadabūja viņam akadēmijas statūtus ar jauno
programmu, un viņš nolēma par spīti visam gatavoties eksāmeniem. Repins izrakstīja
mākslas albumu «Severnoje sijaņije», kur bija iespiestas krievu mākslinieku gleznu
reprodukcijas, ainas no Krievijas vēstures, dažādu pilsētu skati. Ar interesi viņš
aplūkoja Pēterburgas skatus, iepazina tās ievērojamākos pieminekļus, sapņoja pats
savām acīm skatīt Erilova «Pompejas pēdējo dienu», par kuru Čugujevas mākslinieki
stāstīja brīnumus.
1863. gada vasarā Repins strādāja Voroņežas guberņā, Sirotinas ciemā - gleznoja
svētbildes augstam. ikonostasam, stāvēdams uz dēļu paaugstinājuma. Netālu no
Sirotinas atradās Ostrogožska - Kramskoja dzimtā pilsēta. Repina darba biedri, kuri
bija dzimuši Ostrogožskā un zināja, ka Repins sapņo nokļūt Pēterburgā, stāstīja
viņam, kā Kramskojs aizbraucis no Ostrogožskas, iestājies Mākslas akadēmijā un
kļuvis par mākslinieku. Šie stāsti satrauca un ierosināja Repinu: sapņi pārvērtās
par stingru apņēmību braukt uz Pēterburgu - par spīti visiem, šķēršļiem un
grūtībām.
Par Sirotinā nopelnīto naudu Repins rudenī devās uz Pēterburgu.
«Ak, tas taču sapnis!... Vai tā patiesām ir Īstenība: es sēžu milzīga diližansa
ārējā sēdvietā jau vairākas diennaktis un braucu, braucu bez gala un malas...»
Viņam jau sen bija sajukuši rēķini - cik dienas un naktis pagājušas. Un tad
pēkšņi kādā tumša rītā konduktors uzsauca:
- Ko tad jūs nemaz neskatāties: sākas Maskava!
Blakus cita citai garām aizslīdēja mazas vienstāvu mājeles, dēļu žogi, diližanss
brauca pa šaurām ieliņām. Pēc tam ielas kļuva platākas, nami augstāki, un
diližanss iebrauca pasta stacijas pagalmā. Pasažieri izklīda, bet Repins devās uz
dzelzceļa staciju -ātrāk gribējās redzēt, kā bānītis brauc bez zirgiem.
Pēc dažām stundām vilciens nesa viņu jau pretī Pēterburgai.
2
Pēterburga! Pirmie mirkļi - sveša pilsēta, sveši ļaudis, turklāt viņu šeit tik
daudz, ka Repins pēkšņi jutās pavisam vientuļš. Viņam pat kļuva baisi. Bet tad
viņš jau sēž kamanās. Važonis ir jauns puisis. Sniegs līksmi veļas lielām,
mīkstām pikām un kūst, Aņičkova tilts, Ņevas prospekts. Publiskā bibliotēka.
Kazaņas katedrāle. Īzaks... Tas viss viņam ir pazīstams no redzētajām gravīrām
albumā «Severnoje sijaņije». Sirds sajūsma strauji sit. Važonis jautā: «Kurp
brauksim?» - «Uz kādu lētāku viesnīcu.» Viņš piestāj pie viesnīcas «Briedis».
Te var dabūt istabu par rubli. Repins ieiet numura, pasūta patvāri, dzer tēju glāzi
pēc glāzes, piekozdams veģus, un pirmo reizi pēc daudzām dienām svētlaimē aizmieg
tīri saklātā gultā.
No rīta viņš pamodās agri, laukā vēl bija tumšs. Saskaitīja naudu - pavisam
četrdesmit septiņi rubļi. Ar šādu summu «Briedī» ilgi nenodzīvosi. Viesnīcas
kalpotājs ieteica Repinam pameklēt istabu pēc sludinājumu zīmītēm, kas bija
piespraustas pie vārtiem.
Repins izgāja no viesnīcas. «Kaut kas mani neatvairāmi vilka uz Ņevas krastmalu, kur
atradās sfinksas, Mākslas akadēmija...» atceras mākslinieks pēc daudziem gadiem.
«Tepat jau tā ir! Tas nav sapnis - lūk, Ņeva un Nikolaja tilts... Mani pārņēma
dziļa aizgrābtība, un, it kā aizmirstībā ieslīdzis, es ilgi stāvēju pie sfinksām
un. raudzījos uz akadēmijas durvīm, gaidīdams, vai pa tām neiznāks kāds
mākslinieks - mans dievs, mans ideāls.
Tā es viens pats nostāvēju ilgu laiku; acīmredzot bija agrs, un neviena mākslinieka
tuvumā neredzēju. Skumjās smagi nopūties, beidzot devos uz Mazo prospektu meklēt
istabu.
Mazajā prospektā, izlasījis zīmīti, piespraustu pie kāda nama vārtiem, devos tajā
iekšā un uzkāpu ceturtajā stāvā jeb mansardā. Ņiprā, rosīgā saimniece
parādīja man mazu istabiņu, kas bija iebūvēta vienā jumta pusē. Viņa bija ar mieru
izīrēt to par sešiem rubļiem. Istabiņa man patika, un es sāku kaulēties,
piedāvādams viņai par to piecus rubļus, jo dzīvoklis atradās patālu no centra.
- Jūs, kā liekas, esat students, tāpēc jums tieši ērtāk - tuvāk universitātei.
- Nē, - samulsis nomurminu, - jutos ārkārtīgi glaimots, ka tieku noturēts par
studentu, - nē, - es sastostos, - Esmu nodomājis iestāties Mākslas akadēmijā, -
pēkšņi izgrūžu.
- Ai, cik jauki! Mans vīrs ir mākslinieks arhitekts, bet mans krustdēls arī stājas
Mākslas akadēmijā.
Mani pārņem prieka trīsas, un mēs vienojamies, ka es maksāšu viņai par istabu pieci
rubļi un piecdesmit kapeikas mēnesī.
Man gribējās jau tūlīt pārvākties uz šo istabiņu ar mansarda logu un sākt kaut ko
gleznot.»
Taču vispirms bija jādomā par iztikas nopelnīšanai. Nākamajā dienā Repins no paša
rīta devās meklēt darbu: viņš iegriezās svētbilžu darbnīcās, izkārtņu
darbnīcās, pie fotogrāfiem. Visur atzīmēja viņa adresi, solījās paziņot, ja
būšot vajadzība. Noguris viņš iegāja mazā restorāniņā paēst. Pusdienas maksāja
trīsdesmit kapeikas - tā bija liela nauda! No šādām pusdienām nāksies atteikties.
Kādā bodītē viņš nopirka divas mārciņas rupjmaizes, viņam vēl bija no Čugujevas
līdzatvestā tēja un cukurs. «Lūk, ar ko iespējams iztikt!» Un šis jaunais
atklājums viņu tā iepriecināja, ka viņš pat aizmirsa bailes no draudošā bada. Un
kopš šī laika vēl ilgi dzīvokļa saimniece katru rītu pirka viņam rupjmaizi par
trim kapeikām.
Repina saimnieki izrādījās vienkārši, labsirdīgi ļaudis. Pats saimnieks, arhitekts
Petrovs, apskatīja Repina zīmējumus, un. tie viņam likās interesanti, talantīgi.
Petrovs pamatīgi izjautāja Repinu par to, kur viņš mācījies, ko lasījis. Kad
jauneklis ierunājās par atgriešanos Čugujevā, Petrovs satraukts iesaucās:
- Nekādā ziņā!... Pašu galveno dzīvē jūs jau esat izdarījis - Rubikonu esat
pārgājis ... Atpakaļceļa jums vairs nav!
Repins zināja, kas ir Jūlija Cēzara «Rubikons», un viņam patika, cik labi Petrovs to
pateica, Un vēl Petrovs viņam deva padomu iestāties Zīmēšanas skolā Biržas namā,
kur par mācībām jāmaksā tikai trīs rubļi gadā.
Repins it kā no jauna atdzima, atgriezās dzīvesprieks, un tūlīt nākamajā dienā
viņš pierakstījās zīmēšanas skolā. Taču tur mācības notika tikai vakaros divas
reizes nedēļā un svētdienas rītos. Viņš nolēma mēģināt iekļūt akadēmijā -
saņēma dūšu vai, kā pats teica, atmeta kautrību un devās uz akadēmiju uzzināt,
kas jādara, lai iestātos tajā. Viņam paskaidroja, ka tas uzzināms pie
priekšniecības. Pēc ilgas svārstīšanās viņš beidzot pieklauvēja pie durvīm, uz
kurām bija uzraksts; «Konferencsekretārs F. F. Ļvovs», Ļvovs pieņēma Repinu vēsi:
- Ak, akadēmijā? Bet kur jūs esat gatavojies? Ak, šie mazie zīmējumi? Nu, jums vēl
tālu līdz Mākslas akadēmijai. Ejiet uz Zīmēšanas skolu: jums pagaidām vēl nav ne
ēnojuma, ne zīmējuma, ejiet sagatavojieties un tad nāciet šurp.
Mākslinieku atbalstīšanas biedrības zīmēšanas skola atradās Biržas ēkā, un
tāpēc to vienkārši sauca par «Biržas skolu». Repins sāka mācīties šajā skolā.
Pirmie mēneši viņam pagāja jūsmīgā satrauktā jūtoņā, bet pirmais zīmējums -
dadža lapas ģipša modelis, ko viņš gatavoja ornamentu un masku pirmajā klasē,
sagādāja viņam gan radošu prieku, gan izmisumu, gan laimes sajūtu. Viņš raudzījās
zīmējumu, paraugos, kas bija izkārti pie sienām, redzēja, kā šo lapu zīmē biedri,
- tīri, ar sīkākām līnijām, zīmējums izskatījās kā nodrukāts. Bet viņa
zīmētā dadža lapa izskatījās tāda kā saplūkāta, viņš ēno ar netīriem
plankumiem un spēj atverdot vienīgi ģipša formas un faktūru.
Tāds šis zīmejums viņam bija arī jānodod.
Pienāca Ziemassvētku brīvdienas. Nedēļas trīs viņš negāja uz skolu. Reizēm
viņu, protams, kremta domas par dadža lapu, taču Pēterburga, Ermitāža, eļļas
krāsas īstās tūbiņās - tas viss deva mierinājumu. Ar krāsām viņš rīkojās
ļoti taupīgi - ar šīm jaunajam krāsām brīvdienu laikā uzgleznoja pašportretu.
Viņš gleznoja gludi - svētbilžu glezniecības manierē. Vērīgu un domīgu skatienu
mūsos noraugās deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Kas gan viņu gaida dzīvē?...
Brīvdienas beidzās. Skolā pie sienas bija piesprausti saraksti: skolēnu uzvārdi un
līdzās tiem - atzīmes. Repins savu uzvārdu sarakstos neatrada - viņš to meklēja
sarakstu pēdējās rindās. Aiz apvainojuma un sarūgtinājuma viņš bija gatavs
raudāt. Beidzot viņš sadūšojas, piegāja pie viena no skolniekiem un pajautāja:
- Kāda iemesla dēļ izslēdz no saraksta?
- Laikam gan tāpēc, ka zīmējumi slikti. Bet kāds ir jūsu uzvārds?
- Mans uzvārds ir Repins, es nesen te ierados.
- Ko? Ko jūs? Repins taču saraksta ir pats pirmais - lasiet!
Repinam likās, ka biedrs smejas par viņu, un par to, ka dabūjis «pirmo numuru»,
viņš galīgi pārliecinājās tikai tad, kad skolas kalpotājs atdeva viņam mapi ar
zīmējumiem un viņš ieraudzīja uz dadža lapas zīmējuma augstāko atzīmi un
pasniedzēja parakstu.
Ziemas beigās Repinu pārcēla nākamajā klasē - ģipša galvu klasē. Viens no
Zimēšanas skolas pasniedzējiem bija Ivans Kramskojs.
Deviņas dienas pēc tam, kad Repins ieradās Pēterburgā, Mākslas akadēmijā
atgadījās notikums, kas sacēla milzīgu troksni. Četrpadsmit audzēkņi, kas beidza
akadēmiju, atsacījās piedalīties konkursā par lielo zelta medaļu. Viņi negribēja
gleznot mitoloģisku tēmu, centās panākt to, lai viņiem atļautu brīvi izraudzīties
sižetus konkursa darbiem, Profesori šo prasību uzskatīja par nedzirdētu pārdrošību
un atteicās to izpildīt. Bet studenti atteicās no zelta medaļām, no komandējuma uz
ārzemēm un aizgāja no akadēmijas.
Šī «četrpadsmitu dumpja» iedvesmotājs bija viens no «konkurentiem» (tā viņus
toreiz sauca) uz zelta medaļu - Ivans Kramskojs. Zīmēšanas skolā viņš svētdienas
vadīja nodarbības.
Ar satraukumu Repins gaidīja šo dienu. «Beidzot svētdiena ir klāt... Klasē valda
satraukta rosība. Kramskojs vēl nav ieradies. Mēs zīmējam Krotonas Milona galvu...
Pēkšņi iestājas pilnīgs klusums... Es ieraugu kalsnu cilvēku melnos svārkos;
stingrā, noteiktā gaitā viņš ienāk klasē. Nodomāju, ka tas ir kāds cits, jo
Kramskoju biju iedomājies pavisam savādāku. Manis iedomātā skaistā, bālā profila
vietā viņam bija vāja seja ar asiem vaigu kauliem un taisni, melni mati nevis
kastaņkrāsas cirtas līdz pleciem. Tāda izpūrusi, paplāna bārdiņa, manuprāt,
mēdza būt tikai studentiem un skolotājiem.
- Kas tas tāds? - čukstu biedram.
- Kramskojs! Vai tad jūs nepazīstat? - viņš brīnās. Tad, lūk, kāds viņš ir!...
Tobrīd viņš paskatās uz mani. Liekas, ir pamanījis. Kādas acis! No tādām nekur
nepaslēpsies, kaut arī tās ir mazas, dziļi iegrimušas dobumos, pelēkas, mirdzošas,
Kramskojs pienāk un apstājas pie kāda no audzēkņiem, vēro viņa darbu. Cik nopietna
seja! Bet balss patīkama, sirsnīga, viņš runā dzīvi, satraukti. Un kā visi viņā
klausās! Pametuši savu darbu, sanākuši viņam visapkārt, stāv, mutes iepletuši;
redzams, ka cenšas iegaumēt katru viņa vārdu... Un tad viņš nostājas man aiz
muguras; aiz uztraukuma pārtraucu zīmēt.
- Nu, redz, cik labi! Lieliski! Jūs pirmo reizi esat šeit?
Man it kā aizžņaudzās balss, un es jutu, ka nespēju atbildēt.
3
Repins joprojām nebija atmetīs domu par akadēmiju. Lai varētu iestāties tajā kā
brīvklausītājs, vajadzēja maksāt divdesmit piecus rubļus gadā, un šādas naudas
viņam nebija. Petrovs ieteica šādu padomu - jāatrod labvēlis, kas samaksātu Repina
vieta. Tāds arī atradās - tas bija Fjodors Prjaņišņikovs, Mākslinieku
atbalstīšanas biedrības loceklis, gleznu kolekcionārs, tas pats, kas kādreiz nopirka
no Fedotova «Majora precības».
Un tā 1864. gada beigās Repins kļuva var Mākslas akadēmijas brīvklausītāju. Pirmā
diena akadēmijā māksliniekam palika atmiņā uz visu mūžu.
Tikko atausa rīts, Repins, paēdis savas parastās brokastis - rupjmaizi ar tēju,
izgāja no mājas. Tukšajās, klusajās ielās lukturi meta blāvu gaismu, zem kājām
gurkstēja sniegs. Šur tur pie vārtiem stāvēja sētnieki ar slotām rokās.
Mācības akadēmijā sākās astoņos no rīta. Pa vāji apgaismotu, šauru gaiteni
viņš nonāca līdz auditorijai, kurā profesors lasīja matemātiku. Divas griestu
lampas skopi apgaismoja milzīgo auditoriju, profesora katedru, melno tāfeli.
Klausītāju bija maz. Repins apsēdās pirmajā brīvajā vietā, kas pagadījās, un
sāka ļoti uzmanīgi klausīties. Repins maz ko saprata no šīs lekcijas, bet apziņa,
ka viņš klausās īstu profesoru, modināja viņā neizsakāmu sajūsmu.
Pēc šīs lekcijas Repins steidzās uz tēlniecības klasi. Viņš iegāja klasē
nedroši - kas zina, varbūt vēl ņems un padzīs? Viņš taču bija iestājies
glezniecības nodaļā, bet ļoti tuva viņam bija arī tēlniecība un tik ļoti
gribējās pašam kaut ko izveidot. Klase bija liela, bet neviens no audzēkņiem vēl
nebija ieradies. Samiegojies kalpotājs atnesa mālus, novietoja statīvu, nolika tuvāk
ģipša galvu, ko Repins viņam bija noradījis.
Izrādījās, ka veidot nebūt nebija tik vienkārši. Repins nezināja nekādus darba
paņēmienus, jo agrāk nekad nebija veidojis. Māls slīdēja un nepakļāvās viņa
rokām, galva gāzās uz vienu pusi. Tajā brīdī klasē ienāca slaids jauneklis,
cirtainiem matiem un melnām, dzīvām acīm. Viņš piegāja pie statīva, uz kura
pārsegts ar slapjām lupatām stāvēja Laokona torss... Veikli un prasmīgi viņš
noņēma mitro pārsegu, notīrīja irbuļus un sāka strādāt. Viņš strādāja
nopietni, aizrautīgi, laiku pa laikam atkāpās un no atstatuma aplūkoja savu. darbu.
Viņš paskatījās arī uz Repinu, kurš joprojām cīnījās ar māla piku. Repinam tik
ļoti gribējās palūkoties, kā strādā cirtainais svešinieks, taču viņš
neiedrošinājās. Pēkšņi jauneklis pats pienāca pie Repina un uzrunāja. Pēc tam
viņš palīdzēja nostiprināt Antinoja galvu un ieteica turpmāk ikvienu skulptūru
sākt no karkasa. Arī viņš pats tikai nesen bija iestājies akadēmijā. Viņu sauca -
Marks Antokoļskis.
Repins nepamanīja, kā viņš aizgāja. «Biju aizmirsis visu pasauli, nosvīdis galīgi
slapjš, un attapos tikai tad, kad kalpotājs man atgādināja, ka pulkstenis jau drīz
būšot trīs, viņam jāslēdzot klase un vai man neesot laiks doties uz kādu lekciju.»
Nu, protams, Repins skriešus metas uz otro stāvu. Ar bijību viņš ver auditorijas
durvis. Telpa ir pilna cilvēku. Notiek lekcija vispārīgajā vēsturē. Profesors runā
par ēģiptiešu papirusiem, kas atrasti kapenēs, viņš runā monotoni un gausi. Repins
sasprindzina visus spēkus, taču jūt drausmīgu nogurumu, neatturami mācas virsū
miegs. Viņš par vari cenšas klausīties, tomēr iesnaužas. Satrūkstas, atkal iemieg
un beidzot viņu atmodina šausmīgs troksnis. Jau puspieci! Pulksten piecos sākas pati
interesantākā nodarbība - zīmēšana!
Pie klases durvīm jau drūzmējas vesels bars audzēkņu. Bez piecām minūtēm piecos
atveras durvis, un visi metas ieņemt vietas. Numurēto vietu nepietiek; audzēkņi, kam
vietas nav paredzētas, nodrošinājušies ar malkas šķilām, pirmie laužas klasē un
garām amfiteātra soliem nesas lejup pie apaļā pjedestāla, kas domāts modeļiem, un
sasēžas tam visapkārt uz savām pagalēm. Šoreiz jāzīmē ģipša galva. Repins deg
sajūsmā, viņš zīmē aizmirsies, neko apkārt neredzēdams.
Divas stundas aizskrējušas nemanot - zīmēšanas nodarbība beigusies. Par savu
zīmējumu Repins saņem vienu no augstākajām atzīmēm.
«Laimes un degsmes pārpilns, ieelpodams ara svaigo gaisu, izeju uz ielas. Kāda
brīnumaina diena - no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā esmu bijis pilnīgi
aizņemts ar saviem mīļajiem priekšmetiem, turklāt tik dažādiem.»
Tas, ka viņš gandrīz neko nebija sapratis lekcijās, Repinu īpaši neskumdināja. Ir
jāmācās un jāmācās, viņš taču visās lietās ir nepraša, tik maz vēl zina, visu
līdz šim izzināto viņš ieguvis tikai ar pašmācību... Visu dienu viņš neko nebija
ēdis un tikai tagad sāka sajust, cik ļoti ir izsalcis. Taču tas viss - tīrie sīkumi!
Pats galvenais - ir piepildījies viņa sapnis: viņš mācās akadēmijā!
Šausmīgi nāk miegs, acis līp ciet, kaut arī gribētos vēl palasīt... Ap viņu
drūzmējas iespaidu ainas: cilvēki, māls, Antinojs - viss vienā juceklī. Un viņa
jaunais paziņa... Kas viņš tāds?
Vai gan toreiz Repinam varēja ienākt prātā, ka pēc pāris nedēļām viņi kļūs
vistuvākie draugi! Vai viņš varēja zināt, ka paies gadi un nabadzīgais ebreju
jauneklis no Viļņas - Marks Antokoļskis kļūs par vienu no izcilākajiem Krievijas
tēlniekiem, bet viņš, Repins, militārās apmetnes zaldāta dēls, kļūs krievu tautas
lepnums un slava!
1864. gada pavasarī akadēmijā bija izlikts paziņojums, ka visi brīvklausītāji, kas
vēlas kļūt par pilntiesīgiem akadēmijas audzēkņiem, rudenī var kārtot eksāmenus
tieši uz otro kursu. Repins pameta visu un sāka gatavoties eksāmeniem. Pirmais
eksāmens bija ģeometrijā.
- Jums nav nekādas jēgas par ģeometriju, - tā pēc eksāmena viņam paziņoja
profesors un ielika vieninieku.
Pārejos priekšmetus Repins nokārtoja gluži labi, bet zīmēšanā saņēma augstākās
atzīmes.
Ģeometrijas dēļ viņu neuzņēma otrajā kursā, bet ieskaitīja pirmajā. «Aiz laimes
neapstādamies skrēju līdz pat savam dzīvoklim kā prātu zaudējis,» atceras Repins.
Sākās mācības. Grūti viņam nācās apgūt zinības, arī dzīvot nebija viegli.
Viņš neatteicās ne no viena darba - krāsoja jumtus, karietes, pat spaiņus; reizēm.
laimējās dabūt kādu mājskolnieku vai arī kāds no draugiem sagādāja pasūtījumus
portretiem. Vairākas reizes visā mācību laikā Repins iesniedza akadēmijas padomei
lūgumu saņemt bez maksas kaut vai audekliem un krāsas, taču katru reizi viņa lūgums
tika noraidīts. Viņš sitās cauri kā mācēdams. Reizēm viņam izpalīdzēja
pastāvīgais akadēmijas modelis Tarass - par kaut kādu studiju viņš sagādāja
Repinam tīru audeklu nākamajam darbam. Vienu brīdi Repins pat bija nodomājis
pieteikties par modeli - piecpadsmit rubļu mēnesī un bezmaksas dzīvoklis akadēmijas
pagraba stāvā viņam likās ļoti vilinošs variants. Taču biedri, kara viņš bija
atklājis savu nodomu, smējās par viņu, bet Antokoļskis «pat apbēdināts asi
nosodīja mani... Tikai dievs vien to zina, kā es toreiz iztiku», - tā vēlāk
atcerējās mākslinieks.
Par spīti šiem grūtajiem apstākļiem Repins rūpīgi un centīgi izpildīja visu
akadēmijā uzdoto, gleznoja skices par Bībeles, evaņģēlija vai antīkās mākslas
sižetiem, kā tas akadēmijā tika prasīts, kārtīgi apmeklēja lekcijas, kārtoja
eksāmenus, saņēma medaļas.
Arvien biežāk viņš iegriezās pie Kramskoja, kurš drīz vien saprata, cik talantīgs
ir šis provinces jauneklis, un tāpēc uzmanīgi vēroja viņa attīstību, lūdza
parādīt ne tikai akadēmijas darbus, bet visu, ko viņš paveicis patstāvīgi. Vispirms
Repins atnesa vecas sievietes portretu, ko bija gleznojis jau tad, kad mitinājās
arhitekta dzīvoklī; pēc tara viņš sāka nest Kramskojam arī citus portretus un
«bildītes». Repinam pašam šķita, ka šie viņa darbi nekur neder. Salīdzinājumā
ar to, kā strādāja viņa biedri akadēmijā, šīs gleznas bija pārāk vienkāršas,
tajās nebija ne krāšņu gaismas atspulgu, ne veiklu, virtuozu otas triepienu. «Droši
vien man nav nekāda talanta,» laiku pa laikam Repinam uzmācās šādas rūgtas domas.
Taču Kramskojam viņa portreti un «bildītes» patika, un Repins ilgi nespēja saprast -
kādēļ.
Reiz akadēmijā tika uzdots gleznošanai temats: «Grēku plūdi». Divas nedēļas
Repins strādāja pie gleznas uzmetuma, UN, kā pašam likās, viņš bija paveicis «kaut
ko vēl neredzētu» pirmajā plānā drūzmējās cilvēki, zvēri, rāpuļi. Pašā
vidū sāpēs locījās sieviete. Pāri visai gleznai izvijās zibens šautra. Ar kautru
lepnumu Repins pasniedza Kramskojam savu darbu. Kramskojs, kā vienmēr, sagaidīja
jaunekli laipni un sirsnīgi.
«- Kā? Un tas ir jūsu darbs? - viņš sacīja, pieklusinātā balsī; vienā mirklī
viņa sejā izzuda priecīgā izteiksme, viņš savilka uzacis. - Atzīstos, to es
negaidīju. Tā taču ir «Pompejas pēdējā diena» ... Dīvainii... Nē, tas tomēr nav
tas... Tas nerada nekādu iespaidu, par spīti visiem šiem pērkonam, zibeņiem un
parējām šausmām. Te viss ir it kā salikts kopā no gleznām, ko esat redzējis, pēc
vispārīgas, nodeldētas liestes!»
Kramskojs runāja vēl ilgi, runāja dedzīgi un pārliecinoši. Un tikai tad Repinam it
kā atdarījās acis. Viņš pēkšņi ieraudzīja citā gaismā savu uzmetumu, un viss,
kas viņam bija šķitis spēcīgs, efektīgs, tagad atklājās visā savā nabadzībā,
Viņš aizgāja no Kramskoja sarūgtināts par savu neveiksmi - un tomēr kā no jauna
atdzimis. Lai arī šī skice viņam nebija izdevusies, ne jau tas ir tik svarīgi!
Turpmāk viņu gaida daudz jaunu uzdevumu. Jācenšas nevienu neatdarināt, bet katrā
iecerē ielikt savu dzīvo saturu, gleznot pašam pēc sava prāta, tā, kā tu pats to
izjūti. Galvā drūzmējās un jaucās daždažādas domas. Gribējās ātrāk satikt
Antokoļski, pastāstīt viņam visu un apspriesties.
Akadēmijā pēc «četrpadsmitu. dumpja» nekas Īpaši nebija mainījies. Mākslas
akadēmijas prezidente, tāpat kā iepriekš, bija cara Nikolaja I meita - lielkņaze
Marija Nikolajevna un, kā vienmēr, tika atzīta vienīgi «augstā» māksla. Taču
tajā pašā laikā kā Pēterburgas Mākslas akadēmijā, tā arī Maskavas Glezniecības
skolā auga un veidojās jaunie mākslinieki dīga pirmie krievu nacionālās mākslas
asni. Bet akadēmijas profesori tam nepiešķīra nekādu nozīmi. Tikpat maz vērības
viņi pievērsa arī tam gleznām, kas retumis parādījās turpat Mākslas akadēmijas
izstādēs. Tiesa, kad akadēmijas izstādē 1861, gadā parādījās Perova glezna
«Lieldienu Krusta gājiens sādžā», to steigšus novāca kā «nepieklājīgu». Bet
«Sprediķis sādžā» palika izstādē, un tam blakus atradās V. Jakobi «Arestanti
atpūtas vieta» - glezna, kas stāstīja par cariskās patvaldības nežēlīgo
izrēķināšanos ar labākajiem krievu cilvēkiem, ar politiskajiem izsūtītajiem, M.
Klodta «Pēdējais pavasaris»...
«Tie vēl nav izcili mākslas darbi, kas uz laiku laikiem kļūs par tautas īpašumu.
Tie ir tikai jauno, iesācēju talantu mēģinājumi. Taču, raugoties šajos
mēģinājumos, pārņem savāda laimes izjūta. Tur, kur ir jau šādi mēģinājumi -
turklāt ar tādu patiesības izpausmi un spēku -, tur mākslas ceļš iet kalnup, tur
tai paveras plaša nākotne.,.» - tā izteicās Vladimirs Stasovs rakstā, kas bija
veltīts akadēmijas izstādei un parādījās presē gandrīz divus gadus pirms
«četrpadsmitu dumpja».
Repinam un daudziem jaunajiem māksliniekiem īstā akadēmija bija Kramskoja vadītais
mākslinieku artelis, ko dibināja un izveidoja dumpinieki pēc aiziešanas no
akadēmijas. Katru ceturtdienu te pulcējās arteļa biedri un. viesi. Repins drīz vien
pēc iepazīšanās ar Kramskoju bieži nāca šurp un tika uzskatīts par savējo,
reizēm viņš pat palīdzēja arteļa māksliniekiem veikt kādu pasūtījuma darbu.
Arteļa ceturtdienās viņš iepazinās ar «mežu vectēvu» - Ivanu Šiškinu un ar
jauno ģeniālo mākslinieku Fjodoru Vasiļjevu. Repins vienmēr uzsvēra, ka abiem šiem
māksliniekiem līdzās Kramskojam bijusi milzīga ietekme viņa dzīvē.
Vasarā daudzi arteļa biedri devās uz savu dzimto pusi un rudenī pārveda zīmējumus,
studijas, reizēm pat gatavas gleznas. «Kas tie bija par svētkiem!» atceras Repins.
«Uz arteli kā uz izstādi nāca neskaitāmi apmeklētāji, visvairāk jaunie
mākslinieki un mākslas cienītāji skatīties izstādītos jaunumus.
Patiešām, tas bija kaut kas dzīvs, mīļš un dārgs, ko viņi bija atveduši un
nolikuši visu acu priekšā!»
4
Akadēmijas zīmēšanas klasē blakus Repinam parasti sēdēja ukrainis Nikolajs
Muraško. Viņš iestājās akadēmijā vienlaikus ar Repinu un nezin kāpēc viņam
tūlīt iepatikās. Repinam patika tas, ka Muraško daudz zina, daudz bija lasījis un
visu izlasīto atcerējās - viņam piemita lieliska atmiņa. Viņi ātri sadraudzējās
un šīs draudzīgās attiecības saglabāja visu mūžu.
Reiz, 1865. gada 4. aprīlī, zīmēšanas klasē Muraško slepus pačukstēja Repinam:
«Vai tu zini, kas šodien noticis?» - un pastāstīja, ka Vasaras dārzā pret
Aleksandru II izdarīts atestāts.
Trešajā septembri bija paredzēts sodīt Dmitriju Karakozovu, kurš bija šāvis uz
caru. Repins un Muraško nolēma aiziet uz soda vietu Smoļenskas laukumā. Bija agrs
rīts. Pa ielām gandrīz vai skriešus traucās laužu pūlis. Rau, tur jau arī klāt
laukums! Redzamas karātavas. Abi draugi izspraucās tuvāk uz priekšu. Melnie rati ar
soliņu, uz kura sēdēja Karakozovs, lēnām virzījās uz priekšu. Repins paguva
ielūkoties viņa pelēcīgi bālajā sejā ar cieši sakniebtajām, plānajām lūpām un
lielajām, pelēkajām acīm. Viņš redzēja, kā Karakozovs uzkāpa uz ešafota, kā
paklanījās tautai uz visām četrām pusēm, kā viņam uzvilka mirstamo kreklu... Viss
beidzies!
Tādu arī Repins uzzīmēja Karakozovu, atgriezies mājās, izmocīts un satriekts no
visa šajā dienā redzētā un pārdzīvotā.
Pēc dažām dienām Muraško pierunāja Repinu aiziet uz Golodajevas lauku paskatīties
mi varbūt arī uzzīmēt to vietu, kur apglabāts Karakozovs. Viņi gāja ilgi, līdz
beidzot nonāca Golodajevas laukā. Tas bija viscauri līdzens, tikai viena vietā varēja
redzēt svaigi uzbērtu kapa kopu. Klusēdami viņi abi saprata, ka tas ir Karakozova
kaps. Viņi nezīmēja. Pastaveļa brīdī, pārdomās nogrimuši, un jau gribēja iet
tālāk, kad pēkšņi ieraudzīja skrienam šurp kādu cilvēku ar tuklu, sarkanu ģīmi
un īsām, spurainām ūsām.
- Stāt! Kāpēc jūs esat te atnākuši? Vai jūs zināt, kas tā ir par vietu? Kas tas
ir par kapu, pie kā jūs stāvējāt?
- Nē, nezinām. Kas tad te ir apglabāts? - mierīgi jautāja Muraško.
- Ak, nezināt? Nu labi, es jums tūlīt parādīšu, kā kaps tas ir! Nāciet man līdz
uz iecirkni: tur jums pateiks, kas tas par kapu.
Iecirknī policijas priekšnieks viņus bargi nopratināja:
- Kāpēc bijāt Golodaļevas lauka? Kas jūs tādi esat?
- Mēs esam Mākslas akadēmijas audzēkņi. Staigājam ar saviem zīmēšanas
albūmiņiem pa dažnedažādam vietām, un to, kas patīk, uzzīmējam...
Iecirkņa priekšnieks lika policijas ierēdnim ievākt ziņas par viņiem. Jaunos
māksliniekus aizveda uz akadēmiju, kur tika noskaidrotas viņu personības; pēc tam
paziņoja, ka viņi ir brīvi un var iet.
Un tikai tad, kad abi draugi iegāja sava istaba, viņi sajuta, cik noguruši bija.
Muraško izstiepās uz grīdas, Repins iemetās gultā. Abi klusēja, visa piedzīvotā
nomākti. Pēkšņi Muraško izvilka no kabatas biezu paciņu ar fotokartītēm. Tur bija
gan Kostjuško, gan poļu sacelšanās dalībnieki, gan Černiševskis, gan citi
«politiskie» - notiesātie un izsūtītie.
Bija pagājuši trīs gadi kopš tā laika, kad Repins iestājās akadēmijā, bet
viņš ne reizes nebija apciemojis dzimto Čugujevu - vienmēr pietrūka naudas. Beidzot
1867. gada pavasari viņam izdevās aizbraukt uz mājām. Čuguļevā, kur bija pagājusi
viņa bērnība un agrā jaunība, nekas nebija mainījies. Tā pati ar zāli aizaugusī
ieliņa, tā pati no baļķiem celtā māja ar lievenīti, pagalms un pagalmā uz
divriteņu rateļiem tā pati muca ūdens vešanai. Māte tāda pati, ka toreiz, kad
viņš aizbrauca. Viņa apraudājās, dēlu ieraudzījusi. Repinu pārsteidza brālis -
kā viņš bija izaudzis, kļuvis pavisam citāds! Jau pēc pāris dienām Iļja sāka
gleznot brāļa portretu - viņam gribējās uzgleznot brāli tādu, kādu viņš to
ieraudzīja pirmajā atbraukšanas dienā, - izspūris, biezām cirtām, brālis domīgs
sēž atzveltnes krēslā, kas apvilkts ar izšūtu zīdu. Mugurā viņam spilgtas,
patumši sarkanas krāsas krekls, virs tā neaizpogāta veste. Šis portrets ir lielisks
un. tiek uzskatīts par vienu no labākajiem portretiem, ko Repins gleznojis līdz 1868.
gadam.
Mājās viss stāvēja savā vecajā vietā, arī cilvēki bija tādi paši. Taču cik
ļoti bija mainījies viņš pats! Cik garlaicīgi viņam šķita čugujevieši!
«...Tagad man būs dārga katra dievišķās dzīves minūte Pēterburgā. Viss
labākais, kas bijis manā dzīvē, viss saistīts ar to!» - tā viņš rakstīja
draugiem.
Pēc dažiem mēnešiem Repins atgriezās Pēterburgā, priecīgs tikās ar Antokoļski,
pēc kura tā bija noilgojies pa šo laiku. Viņiem abiem bija grūta dzīve, abi jutās
vientuļi svešajā pilsētā - un abi «dega par mākslu»; viņus mocīja apziņa par
savām niecīgajām zināšanām, par izglītības trūkumu. Abi draugi kopīgi lasīja,
staigāja pa muzejiem, palaikam gāja arī uz operu. Nemanot, bez jebkādas Īpašas
norunas, viņi pārgāja uz «tu», pēc tam Repins pārcēlās pie Antokoļska, un viņi
abi dzīvoja istabiņa, ko Antokoļskis irēja no kāda nama saimnieces.
Repins ātri iepazinās un sadraudzējās ar daudziem akadēmijas audzēkņiem. Būdams
sabiedrisks un sirsnīgs pēc savas dabas, viņš aizrautīgi mācījās, bet ar tādu
pašu aizrautību spēlēja ar biedriem «gorodkus» akadēmijas dārzā. Zīmēšanas
nodarbībās viņš, neko sev apkārt neredzēdams, kā aizmirstībā iegrimis, zīmēja
ģipša modeļus. Viņā nebija ne drusciņas iedomības, viņš pat neizpratnē
brīnījās, kad saņēma augstākās atzīmes par saviem, zīmējumiem, kad audzēkņu
izstādes biedri drūzmējas. pie viņa darbiem. Viņa sabiedrībā visi jutās labi un
atraisīti.
Pamazām ap Repinu un Antokoļski izveidojās biedru pulciņš. Tika nolemts divas reizes
nedēļā pēc nodarbībām akadēmijā sapulcēties pie katra no pulciņa biedriem. pēc
kārtas. Nelielā istabiņā reizēm sanāca cilvēku piecpadsmit. Mēteļi, cepures,
kažoki tika samesti kaktā uz grīdas. Nebija vietas, kur apgriezties. Neizturams
karstums. Parasti namatēvs rūpējās par patvāri, gatavoja cienastu - tēju ar veģiem.
Viņš arī sēdēja par modeli biedriem, bet reizēm jaunie mākslinieki pozēja cits
citam. Zīmējumi tūlīt tika apspriesti, kritika bija stingra un objektīva un
apvainoties par to nedrīkstēja. No šiem «mākslas vakariem» (tā jaunie mākslinieki
sāka dēvēt šīs sanāksmes) ir saglabājies ļoti maz zīmējumu, no Repina
zīmētajiem - divi Antokoļska portreti, Muraško portrets, mākslinieka Makarova
portrets.
Kamēr pārējie zīmēja, viens no biedriem skaļi lasīja, - visbiežāk kāds no
universitātes studentiem, kuri arī labprāt nāca uz «mākslas vakariem», lai redzētu
zīmējumus, nolasītu kādu zinātnisku rakstu, parunātos, pastrīdētos. Viņi visi
strīdējās nenoguruši, turklāt šie strīdi mijās ar jokiem un asprātībām.
Parasti šo vakaru noslēgumā vīsi kori dziedāja, bet pēc tam kāds noteikti uzsāka
dziesmu:
Bailes tā kā ēna bēg
Prom, kad pienāks saules lēkts
Gaisma, siltums, aromāts
Saltumu un tumsu māc,
Trūdu smaka nīkst un zūd,
Rozi uzsmaržojam jūt...
Ar šo angļu dzejnieka Tomasa Huda dziesmu Mihaila Mihailova tulkojumā (1861. .gadā
viņu arestēja un izsūtīja) beidzās Černisevska romāns «Ko darīt?».
Šo romānu tolaik cenzūra bija aizliegusi, un tā apdriskātos eksemplārus, izrautus no
žurnāla «Sovremeņņik», atnesa līdzi studenti kopā ar citu aizliegto literatūru.
No šīs «mākslas vakaru» plašās dalībnieku grupas nodalījās mazāks pulciņš
jauniešu. Gandrīz katru vakaru pie Repina sanāca Antokoļskis, Muraško, students
Adriāns Prahovs, «attīstīts, ar gaisu prātu», kurš, kā atzina Repins, bija viņiem
«priekšālasītājs un cītīgs viņu izglītotājs». Lasīts tika skaļi, un. katra
jauna grāmata rada atbalsi klausītāju sirdīs, deva atbildi uz svarīgiem dzīves
jautājumiem. Biedri palīdzēja cits citam gatavoties eksāmeniem dažādas zinātnēs,
bet Prahovs mācīja Repinam arī vācu valodu.
Repins daudz strādāja. Viņš mēdza teikt, ka jūtot «dziļu godbijību zinātņu
priekša», visur un vienmēr viņš centās gūt zināšanas - grāmatās, akadēmijas
profesoru lekcijās, Ermitāžā, izstādēs...
Reiz, 1869. gada sākumā, Antokoļskis, atgriezies no Stasova, ar kuru viņš nesen bija
iepazinies, teica Repinam:
- Zini ko, Iļja, Stasovs vēlas iepazīties ar maniem biedriem. Viņš teica, lai es
ielūdzot tuvākos draugus un tad arī pats ieradīšoties pie mums vakarā. Ko tu par to
saki?
- Vai patiešām? Pats bargais Stasovs? - brīnījās Repins. - Interesanti būs viņu
skatīt vaigu vaigā, pat baisi metas.
Biedri nolēma sagaidīt Stasovu ar pienācīgu godu. Bez parastajiem vakara dalībniekiem
tika uzaicināts arī V. Vasņecovs, kas pirms gada bija iestājies akadēmijā, un V.
Maksimovs, nākamais mākslinieks peredvižņiks. Nolēma, ka tēju pasniegs Repīna
istabā, kura bija tuvāk ieejas durvīm. Norunātajā vakarā visi sapulcējās jau
ātrāk. Antokoļskis ik brītiņu skrēja laukā uz ielas, lai sagaidītu viesi. Beidzot
gaitenī atskanēja skaļa balss, un istabā ienāca stalta, plecīga auguma cilvēks
melnos svārkos, ar kuplu, iesirmu bārdu. Vladimirs Stasovs bija gadus divdesmit vecāks
par Repinu un viņa biedriem. Viņa pirmais raksts bija nodrukāts jau Beļinska dzīves
laikā, Viņš bija ieguvis lielisku izglītību, prata gandrīz visas Eiropas valodas,
pašaizliedzīgi mīlēja mākslu un literatūru. Savos pirmajos rakstos viņš asi
kritizēja akadēmiju kā reakcionāru iestādi, un jau divus gadus pirms «četrpadsmitu
dumpja» rakstīja par to, ka nedrīkst uztiept studentiem gleznošanai reālajai dzīvei
tālu un svešu mitoloģijas tematiku. Ar sajūsmu viņš sveica Kramskoja mākslinieku
arteli.
Nepagāja ne desmit minūtes, kad jau iedegās strīds. Semiradskis, pārliecināts
akadēmijas aizstāvis, dega nepacietībā doties vārdu kaujā ar īstu, profesionālu
kritiķi - akadēmijas pretinieku. Un šī kauja patiešām izvērsās vētraina. Vēl
pēc daudziem gadiem Stasovs atcerējās: «Saruna Antokoļska un Repina istabiņās bija
viena no spilgtākajām un dzīvākajām tā laika ainām... Strīds iedegās ļoti
dzīvs, karsts un tik ātri nenorima...»