KULTŪRAS ATTĪSTĪBA KRIEVIJĀ

18. gadsimts bija ļoti nozīmīgs Krievijas kultūras dzīvē. Pēteris I ieviesa reformas, kuras atstāja iespaidu gan uz valsts pārvaldi, gan uz ekonomiku un izglītību, zinātni, kā arī sabiedrisko dzīvi. Ar Pētera I reformām ienāca pirmās eiropeiskās vēsmas Krievijā, kā arī ar Pētera I diplomātisko misiju uz Rietumiem. Notika kultūru mijiedarbība: pārstāvji no Krievijas iepirka Eiropas mākslas darbus, bet savukārt uz Krieviju tika aicināti kultūras lietpratēji no ārzemēm. Labākie studenti no Krievijas devās papildināt savas zināšanas uz ārzemēm. Krievijai bija grūts uzdevums: īsā laika posmā bija jāiekļaujas Eiropas apgaismības kustībā. Krievija to visu paveic īsā laika posmā, tāpēc nav brīnums, ka Krievijā viens strāvojums nomainīja citu, tādējādi veidojot biezu kultūras un stilu slāni.
18. gadsimts bija tas, kad kultūra Krievijā sāka ieņemt principiālu jaunu vietu sabiedrībā. Māksla ieguva laicīgu valstisku nozīmi. Mākslas audzinošā loma arvien pastiprinājās. Mākslas darbu pasūtītāja kļuva arvien izglītotāki mākslas jomā, kā arī pašiem māksliniekiem bija jābūt profesionāļiem, jo pašdarbība vairs nevienam nebija vajadzīga. Pēterburga bija kultūras galvaspilsēta, tā sasaistīja Krievija ar Eiropu, bet savukārt Maskava bija tā, kas Krieviju sasaistīja ar provincēm.

Pēteris I un viņa reformas Krievijā 18. gadsimtā

Pēteris I Lielais (1672. - 1725). Izcila personība, kas panākumus guva dažādās jomās. Pirmie panākumi tika gūti Azovas karagājienos, kam sekoja vēl citi karagājieni ar nolūku paplašināt Krievijas teritoriju, iegūt izeju pie Baltijas jūras, kā arī iegūt citus stratēģiski nozīmīgus punktus. Uzvar daudzos karagājienos. 1711. gadā nodibina Senātu, izveido arī kolēģijas Sinodi. Vēlāk Krieviju pasludina par impēriju. Nozīmīgas bija Pētera I izsludinātās un realizētās reformas, kas veicināja kultūras, izglītības un zinātnes uzplaukumu, kā arī nostiprināja Krievijas starptautisko autoritāti.
Cars Pēteris I laika gaitā izveidoja Krievijā absolūto monarhiju: vienlaicīgi gan veidoja, gan arī ārdīja; nesa jaunas vēsmas un noliedza. Cars bija pretrunu pilna personība, kas vienlaicīgi gribēja savienot nesavienojamo - Pēteris I tiecās pēc apgaismības, ko gribēja panākt ar ārkārtīgu despotismu. Caru gan mīlēja, gan nīda.
18 gadsimts ar Pētera I reformām bija ārkārtīgi pretrunīgs Krievijas kultūrā. Daudzi uzskatīja, ka tas bija veco kultūras vērtību iznīcināšanas laiks, tomēr nenoliedzami tajā bija arī daudz progresīva.
Pēteris I jaunības dienās bieži uzturējās ārzemju pansijā netālu no Preobraženskas, kuru dēvēja par Vācu slobodu un kurā valdīja savdabīgs Eiropas kultūras modelis. Pēterim I tur patika uzturēties, viņš pat to uzskatīja par Eiropas kultūras saliņu Krievijā; tajā dzīvoja vācieši, skoti, angļi, francūži. Cars nīda Kremli, kurā dzīvoja viņa māsa Sofija ar tā vecajiem paradumiem un iesīkstējušo dzīves veidu. Reformas, kuras cars ieviesa, radīja visus priekšnoteikumus Krievijas ekonomikas un kultūras dzīves attīstībai.
Kā jau tika minēts, Pēteris I bija absolūtās monarhijas piekritējs un daudz ko iznīcināja - tā jauno reformu labā tika nomāktas daudzu tautu kultūras tradīcijas. Reformas ietekmēja arī reliģiju: tika kardināli mainītas valsts un reliģijas attieksmes, kas nodarīja lielu ļaunumu, jo cars Pēteris I pasludināja sevi par krievu baznīcas galvu, bet krievu baznīcas augstākās institūcijas pārņēma laicīgie ierēdņi, kas ātri vien atcēla grēksūdzes sakramenta noslēpumu, pamatojot to ar - ja grēksūdzē tiek pateiktas lietas, kas skar valsts intereses, tad tā nevar būt slepena informācija un tā būtu jāpaziņo valsts institūcijām.
Pēteris I organizēja t.s. "ākstu asamblejas", ar kurām gribēja kaut kādā veidā iemācīt citiem eiropeiskās manieres. Privātajās mājas trīs reizes nedēļā tika rīkotas pieņemšanas, kas ilga no četriem līdz desmitiem vakarā. Tika izsūtīti speciāli ielūgumi uz tām. Asamblejās saimnieks nedrīkstēja viesus pats ne uzņemt, ne arī pavadīt. Tur bija dažādas zāles, kur vienā tika novietots ēdamais, citā zālē dejoja, bet savukārt citā spēlēja dambreti un šahu. Bija arī dāmām un kungiem atsevišķas telpas: kungi savā telpā smēķēja un risināja sarunas, bet dāmu istabā dāmas sarunājās par tīri sievišķīgām lietām un spēlēja dažādas spēles. Pirmā asambleja norisinājās Apraksina namā ātri vien pēc 1718. gada izdotās pavēles.
Bieži viens Admiralitātes pasta namā asamblejas rīkoja arī pats Pēteris I. Pēterim I patika daudz dejot un viņš pat izdomāja savu deju "grosfāters", kas bija zināmā mērā tā laika simbols. Pēteris I bieži vien pameta visas valsts lietas, lai varētu piedalīties šajās asamblejās, kas gan bija diezgan nožēlojams pasākums, tomēr tas pierādīja, ka gandrīz visi pakļāvās cara gribai bez ierunām. Līdz ar Pētera I nāvi asamblejas pārstāja darboties, atstājot aiz sevis sliktu slavu gan par caru, gan arī par Krievijas kultūru kopumā.

KULTŪRA KRIEVIJĀ 18. GADSIMTĀ

Izglītība

Pēterburgas zinātņu akadēmija un universitāte bija sens Pētera I sapnis. Vēl pat nezinot kāda būs universitāte, cars 1714. gadā nodibināja universitātes bibliotēku, 1717. gadā Kuntskameru un Ņevas upes krastā sāka celt ēku universitātes bibliotēkai, observatorijai, muzejam, akadēmiskajam teātrim. Pēteris I bija ceļojis pa ārzemēm un redzējis, kādas tur izskatās Zinātņu akadēmijas ēkas, īpaši iepazinies ar Londonas Zinātņu akadēmijas Karaliskās biedrības un Parīzes Zinātņu akadēmijas darbu, cars uz Krieviju aicina speciālistus, kas Krievijā varētu izveidot Zinātņu akadēmiju. Tie ir: franču astronoms Ž. Delils, šveiciešu matemātiķis J. Germans, un brāļi D. un N. Bernulli. Jau 1724. gadā valsts padome apstiprināja Zinātņu akadēmijas modeli, kuras sastāvā bija arī ģimnāzija un universitāte. Viss komplekss tika uzturēts par valsts naudu.
Zinātnes akadēmijā bija 11 akadēmiķi, kas bija vienlaicīgi arī universitātes profesori un kas tika sadalīti trijās klasēs jeb katedrās:
1) matemātika, astronomija, ģeogrāfija, navigācija, mehānika;
2) fizika, anatomija, botānika, ķīmija;
3) retorika, vēsture, jurisprudence.
Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados akadēmijā veiksmīgi darbojās Lomonosovs, izcils krievu zinātnieks, kas, kļūstot par akadēmiķi, izveidoja pirmo ķīmisko laboratoriju. Vēlāk akadēmiju sāka dēvēt par Lomonosova akadēmiju.
1755. gadā universitāti nodibina arī Maskavā, kura mūsdienās tiek saukta M. Lomonosova vārdā.
1783. gadā Pēterburgā tika izveidots Skolotāju seminārs, kurā strādāja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas labākie mācību spēki. Semināra mūžs gan bija tikai desmit gadu, tomēr tas sagatavoja apmēram 400 speciālistu. Semināru dibināja uz Krieviju ataicinātais serbs Teodors Mirievo, kas sešos gados izdeva apmēram 70 mācību grāmatu. Mirievo sarakstīja gan ābeci, gan katķismu jautājumos un atbildēs, gan arī Krievijas vēsturi skolām un citas grāmatas, tomēr viņa slavenākais darbs bija "Par cilvēka un pilsoņa piedzīvojumiem", kas bija sava veida jauna cilvēka ētikas kodekss un kuru rediģēja pati Katrīna II, un kas Krievijā pieredzēja vienpadsmit izdevumus krievu valodā un trīs vācu valodā un 35 gadus bija obligāts mācību līdzeklis Krievijas skolās. Līdz ar semināra atklāšanu pirmo reizi Krievijā tika sagatavoti profesionāli skolotāji.
1786. gadā pēc Katrīnas II rīkojuma Mirievo sastādīja skolu reformas "Nolikumu par Krievijas impērijas tautas augstskolām" un jau tā paša gada septembrī Krievijā tika atklātas 25 skolas, bet jau 18. gadsimta beigās Krievijā bija ap 300 skolu. Tajās mācības notika dzimtajā, krievu, valodā, kas bija bezprecedenta gadījums Krievijas izglītības sistēmā. Tika mainīta arī skolotāja darba kārtība, jo, ja agrāk skolotājs ar katru bērnu strādāja individuāli un klasē valdīja milzīgs troksnis, tad tagad skolotājs strādāja ar visiem vienlaikus, kas klasē nodrošināja kārtību un labāku vielas apguvi. Klasē bija viena tāfele, kur skolotājs skaidroja uzdevumus un citu. Mirievo ieviesa arī klases žurnālu, obligātos eksāmenus un arī brīvlaiku.

Muzeji

Viens no pasaules lielākajiem muzejiem - Sanktpētreburgas Ermitāža - sāka veidoties 18. gadsimta sešdesmitajos gados, kad ķeizariene Katrīna II iegādājās 255 Rietumeiropas mākslinieku gleznas un kuras novietoja tajās pils telpās, kuras tolaik dēvēja par Ermitāžu. (fr. val. - ermitage - vieta vientulībai). Jau apmēram pēc desmit gadiem kolekcijā bija apmēram divi tūkstoši gleznu, bet kolekcija tika paplašināta arī ar monētām, gravīrām, mākslas priekšmetiem, medaļām un citu.
Mūsu dienās Ermitāža atrodas 350 zālēs piecās dažādās ēkās:

* Ziemas pils (arhitekts F. B. Rastrelli),
* Mazā Ermitrāža (1767, arhitekts Ž. Valens de la Mots),
* Vecā Ermitāža (1787, arhitekts J. Feltens)
* Ermitāžas teātris (1787, arhitekts Dž. Kvarengi),
* Jaunā Ermitāža (1852, arhitekts L. fon Klence).

Mākslas vēsturnieks un kolekcionārs Pāvels Tretjakovs 1856. gadā aizsāk savu mākslas darbu privātkolekciju, kas tagad ir pazīstama kā viena no lielākajām mākslas darbu kolekcijām Maskavā. Tretjakova galerijā, kas ir iekārtota Pāvela Tretjakova mājā un kuras projekta autors ir V. Vasņecovs, ir bagātīga 11. - 17. gadsimta krievu ikonu, 18. - 20. gadsimta krievu gleznu krātuve, tajā ir arī tēlniecības un grafikas kolekcijas.

Arhitektūra

Jaunā laika vēsmas ienāca arī arhitektūrā, kas vairs nebija iedomājama bez striktas plānošanas, taisnām ielām, regularitātes un simetrijas.
Krievu arhitektūras attīstība ir saistīta ar Pēterburgas dibināšanu, kas ir bezprecedenta gadījums, kad tik īsā laikā tiek uzbūvēta jauna galvaspilsēta. Pārsteidzoši, bet vieta, kas atbilda visiem ekonomiskiem un militāriem nosacījumiem, pilnībā neatbilda cilvēka veselībai, jo tika celta uz mitras, purvainas un mazapdzīvotas vietas, tomēr jaunā pilsēta, osta un cietoksnis tika uzcelti.
Centrs tika būvēts kontinentālajā daļā, kaut gan sākotnēji to aizsāka būvēt Vasilija salā, kur vēl mūsdienās ir saglabājušās celtnes no tiem laikiem (Meņšikova pils (arhitekti M. Fontana un G. Šēdels, 1722 - 1742) un 12 kolēģiju ēka (D. Trezīni un M. Zemcovs, 1722 - 1742)). Kontinentālajā daļā uzcēla Admiralitātes ēku, kas gan tika vairākkārt pārbūvēta. Admiralitātes ēkai jau Pētera I laikā pietuvojās pilsētas galvenā iela - Ņevas prospekts, kā arī tika izveidots speciāls vasaras dārzs ar regulāru plānojumu un speciāli pasūtītām skulptūrām no Itālijas.
Vēlākajā periodā, 18. gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados arhitektūras tendences mainījās, jo ārzemju arhitekti devās prom no Krievijas un dzimtenē atgriezās pašu krievu topošie arhitekti.
18. gadsimta vidū Krievijā kā valdošais stils ienāca baroks, kas Krievijā bija ļoti pārliecinošs un nacionāls. Viens no slavenākajiem tā pārstāvjiem bija Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 - 1771).
F. B. Rastrelli ir itāļu izcelsmes krievu arhitekts, ievērojams 18. gadsimta baroka meistars, kas 1716. gadā kopā ar tēvu, tēlnieku un arhitektu, ieradās Pēterburgā. Rastrelli mācās pie tēva, ar kuru kopā veic agrīno celtņu projektēšanu.
No 1738. gada līdz 1763. gadam viņš ir Krievijas galma virsarhitekts. Rastrelli ir arī darbojies Kurzemē ap 1735. - 1740. gadu un no 1764. - 1769. gadam, ar pārtraukumiem.
Rastrelli pilīm ir raksturīga spēcīga masu un apjomu dinamika, kā arī bagātīgs fasāžu un interjeru dekors. Kā jau barokā raksturīgi, ēka ir izteikti simetriska un sastāv no septiņiem savstarpēji saistītiem komponentiem: paviljoniem un galerijām. Rastrelli iznīcināja jebkuru fasādes plakanumu, piepildot to ar dažādiem elementiem - kolonnām, augu ornamentiem un citu.
Dažādu rotājumu bagātība valda arī Rastrelli interjerā, kas izpaužas piļu anfilādēs, radot ilūziju par telpas bezgalību, ko lieliski papildina telpu spoguļi, zelta rotājumi un sveču gaismas klusais mirdzums. Arhitekts parasti projekta māksliniecisko ieceri izstrādāja kompleksi - sākot ar ēkas iekļaušanu apkārtējā vidē un beidzot ar apdares detaļām.
Rastreli pirmais patstāvīgais darbs ir D. Kantemira pils Pēterburgā, kas vēlāk gan tika pārbūvēta. Rastrelli agrīnā posma darbi ir Rundāles pils un Jelgavas pils.
Vienas no nozīmīgākajām celtnēm ir: Smoļņijas klosteris (1748. gadā sākta celtniecība), M. Voroncova pils (1749 - 1757), P. Stroganova pils (1752 - 1754), Ziemas pils (1754 - 1762), Lielā pils Petrodvorecā (1747 - 1752, pārbūvēta), Lielā (Katrīnas) pils Puškinā (1752 - 1757, pārbūve), Andreja baznīca Kijevā (projekts 1747, celtniecība 1748 - 1753). Daudzas pilis nav saglabājušās, piemēram, Annenhofas pils Maskavas Kremlī un citas.

18. gadsimta otrajā pusē krievu arhitektūrā ienāca vairāk uz iekšu vērstais klasicisms. Klasicisms, kurā izpaudās prātīga izsmalcinātība, svinīgais un nopietnais, atturīgais un ārišķīgais, prāts un jūtas. Vasilijs Baženovs (ap 1732/38 - 1799) bija viens no tiem krievu arhitektiem, kam visa iepriekšminētā sintēze spilgti izpaudās viņa darbos. Izglītību ieguvis gan Maskavā, gan Pēterburgā, Parīzē. Pēterburgas MA akadēmijā. (1765). Viens no pirmajiem krievu klasicisma pārstāvjiem, kas centās saliedēt senkrievu, gotiskās un klasiskās arhitektūras elementus. Vasilijs Baženovs ir veidojis Maskavas Kremļa (1775) un Caricinas ansambļa rekonstrukcijas projektu (1785). Vēlāk arhitekts ir nodarbojies ar privātmāju celtniecību Maskavā (Dolgova, Jušķova, Paškova māja), kā arī cēlis Mihailovskas pili Pēterburgā (1800 to pabeiguši arhitekti V. Brenna un J. Sokolovs) un sakrālās celtnes. Baženovs arī bija nodibinājis privātu arhitektu skolu un rakstījis daudzus teorētisku apcerējumus par arhitektūru.
Tomēr daudzi Baženova projekti netika realizēti, piemēram, Kremļa lielā pils vai arī paliks mums nezināmi. Baženova nerealizētajos projektos daļēja vaina ir arī Krievijas carienei Katrīnai II, kura slaveno profesoru uzņēma ar neuzticību un viņa daudzos vērienīgos projektus pārtrauca nepabeigtus.
Krievijā bija vēl daži klasicisma pārstāvji. Maskavas skolas pārstāvis bija arī Matvejs Kazakovs (1738 - 1812). Arhitekts ir projektējis daudzas laicīgās ēkas Maskavā, kam raksturīgi klasicismam raksturīgie kupoli (Senāta ēka Maskavas Kremlī, 1776 - 1787; kolonāde Maskavas Padomes zālē un citi paraugi).

TERMINI:

Licejs - (vieta Atēnu tuvumā pie Apollona tempļa, kur mācīja Aristotelis) - vispārizglītojošā mācību iestāde dažās pasaules valstīs; Krievijas impērijā - priviliģēta vidējā mācību iestāde.

Pastorāle - 1. mūzikā neliela apjoma muzikāla aina, instrumentāls vai vokāls skaņdarbs, kurā idilliski atainota lauku dzīve un daba un kurā ir sentimentāls sižets, kā arī tiek atdarināti tautas mūzikas instrumentu tembri.
2. tēlotājmākslā - idillisks lauku ainas attēlojums, kuros redzama pārsvarā ganu mīla un dzīvnieki.
3. literatūrā - īpaši izplatīts žanrs 17. gadsimtā. Dzejolis vai dramatiska ainiņa, kurā pārsvarā attēlota idilliska lauku dzīve, ganu mīla, dzīvnieki un daba.

Patriarhs - 1. dzimtas vecākais, ciltstēvs;
2. ģints galva patriarhātā;
3. augstākā garīgā amatpersona pareizticīgo baznīcā (piem., Viskrievijas patriarhs);
4. pārnestā nozīmē - kādas nozares vecākais speciālists, cienījamākais pārstāvis.

Peredvižņiki - krievu demokrātisko mākslinieku apvienība, kas darbojās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. "Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība".

Slavofilisms - sabiedriski politisks virziens Krievijā 19. gadsimta vidū, kam pamatā dominēja uzskats, ka Krievijai jāiet īpašs attīstības ceļš, kas atšķiras no Rietumeiropas valstīm).

Vodeviļa - 1. Jautra luga ar dziesmām un dejām; dziesmuspēle.
2. Dažādu situāciju komēdija ar kuplejām 18. un 19. gadsimtā.