Citēts no: Donīni A. "Kristietisma sākumi", Rīga, "Zinātne", 1984., [148,149]:

Pašā ideoloģijas jomā iezīmējas dažas jaunas parādības. Vienīgā dieva koncepcija, kas veidojās grieķu - romiešu politeistiskā panteona struktūrā un sevišķi jaušami izpaudās saules kultā, jau orientē kristiešus uz ticības formulu, kura kļūs par valdošo tikai pēc Konstantīna: viens dievs debesīs, viens kungs zemes virsū. Tādam eklektiķim kā apoloģētu laikabiedram Apulejam varēja likties, ka neskaitāmo dievu pulks arī ir viena augstāka spēka radīts, taču ticīgo masai šāds dievu pulks bija realitāte, kas bija par iemeslu tam, ka tūkstošos virzienu sadalījās tā rituālā vienotība, pēc kuras viņi par spīti aizvien vēl valdošajam politeismam izjuta vajadzību tiem naidīgās sabiedrības apstākļos. Kristīgajā teoloģijā līdz pat viduslaikiem vislielākās rūpes sagādā monoteisma nostādņu diktētā dziļā problēma: kā savienot dieva vienējādību ar mesijas pielīdzināšanu dievam? Kā apvienot Kristus cilvēciskās ciešanas ar viņa pārdabisko būtību? Un vēl: kāda tad ir gara loma šajā triādē?
Par spīti absurdumam un mākslotībai problēma pastāvēja veselu kristiešu paaudžu konkrētā dzīvē, iekams pārgāja dogmatisko abstrakciju jomā.
Grūti noliegt, ka Kristus - logosa doktrīna radusies svārstību un šķelšanos situācijā ne tik daudz tādēļ, lai Izraēla mesiānistisko koncepciju izklāstītu oficiālajai kultūrai pieejamākos terminos, bet gan tādēļ, lai apmierinātu vienotības meklējumus tautas zemākajos slāņos, kas «dieva dēla» ciešanās, kuras aizstāja viņu pašu ciešanas, saskatīja cerības uz atpestīšanu. Tas jāņem vērā, ja gribam kaut ko saprast pasaules atsvešināšanas procesā, kas ir raksturīgs jebkurai reliģiskai ideoloģijai.
Evaņģēliskā Jēzus identifikācijā ar dieva «vārdu» vai «gudrību», t.i., ar «logosu», vēl nebija ne vienotības, ne precizitātes. Justīnam un Aleksandrijas Klēmentam tā ir
drīzāk filozofiska nekā teoloģiska koncepcija. Nav izslēgts, ka sākumā Kristus tika uztverts kā sava veida demiurgs, kas ir starpnieks attiecībās starp radītāju un radību, taču bez tiem gnostiskiem secinājumiem, kas saskata tajos divas antagonistiskas esamības. Turklāt šī demiurga iepriekšpastāvēšanu atzina ne visi.
Dažu apoloģētu stoiciskā audzināšana rosināja viņus apgalvot, ka īsteni jebkura cilvēka saprātā jau ir ietverta daļiņa no dievišķā logosa, kas izpaudies Jēzū. Secinājums bija radikāls: ja pastāv pasaulē izkliedēta racionāla substance (Justīns), tad potencē tai jāpastāv jau tēvā kā viņa iekšējam «vārdam» (Aleksandrijas Teofils) vai kā viņa ārējai emanācijai, kas tiek izstarota kopš mūžīgiem laikiem (Atēnagors). Lai izvairītos no apvainošanas «diteismā», t.i., vienīgās dievības divkāršošanā, liela daļa šo teologu liek saprast, ka Kristum vajadzēja būt kaut kādā veidā pakļautam tēvam. Irenejs, kas abas esamības uzskata par nošķirtām (vēlāk tās kļūs par trīsvienīguma dogmāta trim personām), apgalvo, ka gan dēls, gan gars ir pakļauti tēvam, tie ir viņa darbības vienkārši instrumenti.
Šo pastāvīgo teoloģisko meklējumu gaitā radās «ķecerības», atkrišanas gadījumi, atšķelšanās no kopīgās ticības. Taču tā nav visinteresantākā parādība tā laika kristietismā. Svarīgāk ir atzīmēt monarhistiskās tendences rašanos; saskaņā ar to trīs dievišķās hipostāzes kā trīs esamības veidi pakļautas tēva vienīgajai jurisdikcijai - šajā mācībā par dēla pakļautību tēvam dabiski atspoguļojas raksturīgās attiecības cilvēku ģimenē.
Bet arī iracionālajam ir sava, kaut arī izkropļota, loģika.

Citēts no: Donīni A., "Kristietisma sākumi", Rīga, "Zinātne", 1984., [74-76]:

Lai kādi arī būtu evaņģēliju autoru sākotnējie apsvērumi, tam mazumiņam, kas tiem pievienots, lai piešķirtu aprakstam kādu «vēsturisku» ticamību, trūkst viselementārākās konsekvences.
Pirmkārt - Jēzus apcietināšana. Sinoptiskie evaņģēliji vēsta, ka Jēzu saķēra jūdu varas pārstāvju - augsto priesteru, rakstvežu un vecāko - sakūdīts, "ar rungām un zobeniem bruņojies pūlis". Jānis piebilst, ka bez tiem apcietināšanai mobilizēja vēl veselu "kohortu": 300 romiešu karavīru vienību kopā ar visu tribūnu. Īsi pirms tam Jeruzalemē Jēzu bija sveicis milzīgs pūlis, taču pietika nodevēja skūpsta, lai viņš tiktu pazīts un nodots slepkavām.
Otrkārt - nodevēja tēls. Tas ir viens no "tiem divpadsmit" - sātana apsēstais Jūda, saukts Iskariots (Lūka, XXII:3). Kā tad īsti jāsaprot šī iesauka, kas interpretēta visai dīvaini? Pēc viena šāda interpretējuma D un N kodeksos (abi tie ir ļoti nozīmīgi) šis vārds dalās divās daļās "Ish-Kariot» - «cilvēks no Kariotas". Taču tādas vietas nav. Lingvistiski iespējams, ka tas ir latīņu vārda sicarius (zelotu iesaukas) semītiskais transkribējums. Varbūt kāds no Jēzus mācekļiem tā mēģinājis parādīt savu vilšanos par neizdevušos sacelšanos? Bet varbūt tas varētu būt kāds neģēlīgs varasvīrs, kas pievienojies kopīgai mācekļu grupas kasei un ko iekārdinājusi ēsma «trīsdesmit sudraba grašu» vērtībā?
Nav iespējams izprast evaņģēliju sastādītājus. Skaidrs vienīgi ir tas, ka nodevējs apustulis ir viens no apustuļiem, kas nākuši no Jūdejas, visi pārējie ir galilieši. Viņa vārdā koncentrēts rūgtais sašutums pret jūdiem pēc divu reliģisku strāvu nodalīšanās, kad uz ebrejiem gribēja uzvelt visu vainu par mesijas nāvi. Lai gan dažiem teologiem Jūda vēlāk kļūs par vienkāršu dievišķās gribas ieroci, jo ar viņa palīdzību piepildījās atpestīšanas mistērija.
Treškārt - tiesas process. Ir taisnība (to apgalvo arī Talmuds), ka sinedrijs bija zaudējis tiesības piespriest nāvessodus 40 gadus pirms Jeruzalemes tempļa izpostīšanas, t.i., aptuveni m.ē. 30. gadā. Taču centienus atbrīvot romiešus no jebkuras atbildības nekad nav atbalstījušas visas pirmo kristiešu draudzes. Apokalipsē, kas noslēdz Jaunās Derības vēstījumus, izteiktas gluži citas domas: bez jebkādām atrunām visa vaina tiek uzvelta "zvēram", kas simbolizē Romas impēriju.
Nedaudzās «vēsturiskās» personas, kas minētas tiesas gaitā, uz skatuves uzveduši tie, kam par reālo situāciju bijis pavisam neskaidrs priekšstats: tas ir augstais priesteris Anna un viņa sievastēvs Kajafa, kuru sauca arī par Kēfu kā apustuli Pēteri; Hērods Antipa, kas bija atstājis savas zemes un ieradies Jeruzalemē, lai redzētu mesiju; Poncijs Pilāts, kas «mazgāja rokas» un, lai nepieļautu nevainīgā notiesāšanu, ieteica apmainīt Jēzu ar Barabu. Barabas vārds, kas aramiešu valodā nozīmē "tēva dēls", .faktiski ir dublikāts vienam no mesiāniskajiem tituliem. Baraba tiek parādīts kā bandīts, kas cīnījās pret romiešiem un ar saviem līdzdalībniekiem dumpja laikā bija kādu nositis (Marks, XV:7). Kas tas bija par dumpi? Vai varbūt arī viņš bija zelots?
Vismaz Pilāts Barabu nostāda vienā līmenī ar Jēzu. Mēs jau zinām, ka vienā no Mateja teksta variantiem viņu sauc par Jēzu Barabu. Skaidrs, ka epizodes aprakstā savijušies dažādi nostāsti.
Ceturtkārt - krustā sišana. Tā zināmā mērā atveido dumpinieka sodīšanas shēmu. Tomēr neviens no evaņģēlijiem neļauj apgalvot, ka Jēzus pie krusta pienaglots. Šī detaļa tiek precizēta vienīgi apokrifā - Pētera apokalipsē, bet arī tur tā attiecināta vienīgi uz rokām. Bet jau 2. gs. apoloģēts Justīns pievienojis norādījumu, ka pienaglotas tikušas arī Jēzus kājas. Apustuļu darbos minēts, ka Jēzus miris, "piekārts pie koka" (V:30), un Pāvila vēstule gaIatiešiem vēsta to pašu (III:13). Arī tā bija krustā sišanas forma.
Faktiski līdz ar Jēzus transformēšanos par "dievišķo" pestītāju ticīgajiem aizvien vairāk zuda interese par cilvēcīgajām detaļām, kas saistītas ar viņa nāvi.
Divi evaņģēlisti min, ka krustā sistā Jēzus izmisīgais sauciens aramiešu valodā: «Ēli, ēli, lema sabactanti» - «Mans dievs, mans dievs, kāpēc esi mani sitis krustā?" (vispārzināmo tulkojumu «Kāpēc mani esi. atstājis» minējis Matejs (XXVII:46), lingvistiski mazāk precīzi - Marks (XV:34)) licis klātesošajiem domāt, ka viņš saucis pravieti Eliju. Šāda vārdu saskaņa nav iedomājama semītiskās valodas vidē, tomēr pilnīgi iespējama ārpus Palestīnas.
Un, beidzot, - augšāmcelšanās. Evaņģēlijos pat nav pieminētas tās detaļas. Arī pats vecākais no tiem - Marka evaņģēlijs - nekā nevēstī par to. Par to stāsta daži apokrifiskie teksti, sākot ar Pētera evaņģēliju. Dažās kristiešu draudzēs vienkārši ticēja, ka Jēzus esot izvairījies no nāves. Tā sauktajos "Jāņa darbos" Jēzus parādās savam izredzētajam māceklim, kas, bēdu sagrauzts, bija paslēpies Eļļas kalna alā, un viņam teicis: "Jeruzalemes ļaudīm es esmu sists krustā; bet, kā redzi, te es esmu un runāju ar tevi". Vēlāk šī doma par Jēzus šķietamo nāvi teoloģiskā sfērā plaši izvērsta veselā disidentu strāvā, kurus sauca par "doketiem" (no grieķu vārda "likties", "šķist", "izskatīties").
Tāpat evaņģēlijos nav aprakstīta Jēzus debesbraukšana. 2. gs. Barnabas vēstule un Pētera evaņģēlijs attiecina debesbraukšanu uz pašu nāves dienu, bet nevis uz četrdesmito dienu pēc tās.

Citēts no: Donīni A., "Kristietisma sākumi", Rīga, "Zinātne", 1984., [72,73]:

Stāšanās laulībā ir tīkama dievam; no otras puses, tiek cildināts celibāts un nepārprotami slavināti tie, kas «ir bezdzimuma cilvēki, kas sevi padarījuši par tādiem debesu valstības dēļ» (Matejs, XIX:12). Līdzībā par mielastu atzīmēts, ka tas, kas apņēmis sievu, tiek izslēgts no debesu valstības (Lūka, XIV:20). Savienība starp vīru un sievu ir nesaraujama: «Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir» (Marks, X:9); šo Marka teicienu pārņēmis arī Matejs (XIX:6), kas gan pēc tam (pat divas reizes) atzīst šķiršanos par pilnīgi likumīgu, ja sieva bijusi neuzticīga (V:32; XIX:9). Šis princips ietverts arī Justiniāna kodeksā. No tā secināma tā morālā un juridiskā nelīdztiesība, kāda agrīnajā kristietismā bija lemta sievietei: līdzīgi izņēmumi nebija paredzēti, ja neuzticīgs bija vīrs.
Vismaz ieiešana debesu valstībā un augšāmcelšanās izjauca laulāto attiecības: jo «ne tie precēs, ne tiks precēti» (Lūka, XX : 35). Vēl vairāk, tas, kas nāk pie Jēzus un «neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas», nevar būt viņa māceklis (XIV:26). Pienāks diena, kad sacīs: «Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas» (XXIII:29).
Viena morāle stiprina ģimeni, otra to sagrauj.
Kad kāzās Kaānā pietrūka vīna, Marija vēlējās, lai dēls izdara brīnumu. Atbilde nevarēja būt vēl asāka: «Kas man ar tevi, sieva?» (Jānis, II:4). Nāves brīdī Jēzus tomēr izjūt dēla maigumu un uztic māti Jānim - savam māceklim, «ko viņš mīlēja» (XIX:26). Vispār, māte, brāļi un māsas Jēzum nozīmē tikai visus tos, kas viņam seko.
Ne mazāk nozīmīgas evaņģēlijos ir privātās un sabiedriskās dzīves antinomijas.
No vienas puses, atzinību izpelnās tie imperatoram uzticamie pavalstnieki, kas atdod tam pienākošos sava īpašuma daļu; tāds ir sinoptisko evaņģēliju uzskats (Matejs, XXII:15-22). No otras puses, Jānis precizē, ka politiskā vara nāk no velna: sātans ir šīs pasaules valdnieks un tāpēc «Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā» kopā ar visiem saviem pārstāvjiem uz zemes (Jānis, XII : 31 ).
Cilvēkam ir aizliegts sodīt citus, bet vienlaikus tiek apsveikta tradicionālo tiesu pastāvēšana: "Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā" (Matejs, V:22). Lai tiesātu tuvāko, paša acī nedrīkst būt ne skabargas, ne baļķa (Matejs, VII:2, 3), taču vislabāk netiesāt nevienu, lai arī paši netaptu tiesāti (Lūk3, VI:37).
Jēzum, kā jau visiem reliģiju dibinātājiem, tiek piedēvēti dažādi brīnumdarbi, kas gandrīz vienmēr atbilst nabago nepiepildītajām ilgām, piemēram, maizes pavairošana, lielisks zivju loms, ūdens pārvēršana vīnā, brīnumainā izdziedināšana. Bet, paveicis tos, lai tādējādi pierādītu savas ārkārtējās mesiāniskās prerogatīvas, «viņš tos stipri aprāja, lai tie viņu nedarītu zināmu» (Marks, III:12).

Citēts no: Kosidovskis Z., "Evaņģēlistu stāsti", Rīga, "Zinātne", 1982., [194,195]:

...Kaut kādas zināšanu drumslas par Jēzus dzīvi mainīgajā notikumu plūsmā bija saglabājušās un rada atspoguļojumu evaņģēlijos. Konkrētu un ārkārtīgi svarīgu informāciju mums sniedz Marka (6:3) un Mateja (13:54-57) evaņģēliji. Tās ir ļoti lakoniskas ziņas, taču no tām redzams, ka Jēzus, tāpat kā viņa tēvs, nodarbojies ar namdara amatu, ka viņam bijuši četri jaunāki brāļi - Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda, kā arī māsas. Tā kā šis pēdējais vārds lietots daudzskaitlī, tad to bijis vismaz divas. Ņemot vērā ebreju attieksmi pret sievietēm, Jēzus māsas nav pat vārdā nosauktas, tā ka par viņām mēs nezinām neko vairāk kā vien to, ka viņas dzīvojušas Nācaretē.
Ziņas, ka Jēzum bijuši jaunāki brāļi un māsas, ir augstākā mērā nepatīkamas tiem kristiešiem, kuri pieturas pie uzskata par Marijas permanento nevainību. Tāpēc jau kopš vissenākiem laikiem, sākot ar Marijas kulta rašanās un nostiprināšanās brīdi, no šās dilemmas aizvien meklēta kaut kāda izeja.
Visvecāko teoriju, kurai vajadzēja paglābt šo dogmu, ir izstrādājis apokrifiskā "Jēkaba pirmevaņģēlija" anonīmais autors, kurš dzīvojis 2. gadsimtā. Viņš apgalvo, ka Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda nav bijuši Jēzus miesīgi brāļi, bet pusbrāļi no Jāzepa iepriekšējās laulības.
Šī tēze viegli atspēkojama, jo tai trūkst jebkādu pierādījumu. Kanoniskajos evaņģēlijos nekur nav minēts, ka Jāzeps būtu bijis atraitnis, bet visļaunākais ir tas, ka "Jēkaba pirmevaņģēlijs", no kurienes nāk šī versija, ir pazīstams ar savu bezatbildīgo fantastiku. Vislabākajā gadījumā varētu sacīt, ka tas ir kāda vientiesīga hagiogrāfa novelistisks safantazējums. Katrā ziņā tam nav nekā kopīga ar vēsturi.
No šā stāstījuma pirmoreiz uzzinām, ka Marijas vecāki bijuši Joahims un Anna, ka viņa piedzimusi pēc tam, kad mātei ilgus gadus nav bijis bērnu, bet tad parādījies eņģelis, kurš pasludinājis Marijas drīzu piedzimšanu. No trešā līdz divpadsmitajam mūža gadam Marija - nav zināms, aiz kāda iemesla - uzturējusies Jeruzalemes templī, kur viņu kā dūju ēdinājis eņģelis. Kad pienācis laiks Mariju izdot pie vīra, priesteri sākuši meklēt viņai par aizbildni kādu vecāku atraitni no izraēliešu vidus, «lai netiktu apgānīts dieva mājoklis». Izvēle kritusi uz Jāzepu, kurš bijis jau krietni gados. Drusku vēlāk notikusi "pasludināšana". Kad atklājies, ka Marija ir mātes cerībās, viņa kopā ar Jāzepu nodota augstā priestera tiesai un attaisnota tikai pēc kaut kādas tuvāk nepaskaidrotas "pārbaudes ar ūdeni". Stāstījuma turpinājums mūs noved jau līdz notikumiem, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu Betlemē.
Svarīgāka tomēr ir kāda cita tēze, pie kuras vēl līdz mūsu dienām pieturas oficiālais katoļu Bībeles skaidrojums. Pēc šīs versijas, "Jēzus brāļi" patiesībā bijuši viņa brālēni no mātes puses. Šo tēzi vispirms izvirzīja baznīcas rakstnieks Hieronims. Savā polemiskajā sacerējumā "Pret Helvidiju" (387.) apoloģētiskā kaismē viņš apgalvo, ka "Jēzus brāļi" nav bijuši ne Marijas, ne Jāzepa bērni no iepriekšējās laulības. To māte bijusi cita Marija, Jēzus mātes radiniece, Kleopas jeb Alfeja sieva, kura pieminēta Jāņa evaņģēlijā: "Bet pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte, viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalēna" (19:25).
Jaunajā derībā trim cilvēkiem ir Jēkaba vārds, un to vidū ir arī viens no divpadsmit apustuļiem - "Jēkabs Alfeja dēls" (viņa tēvs dēvēts arī grieķiskajā Kleofasa jeb Klopas vārdā). Un tieši šo Jēkabu katoļu baznīca identificē ar "tā kunga brāli" Jēkabu.

Citēts no: Kosidovskis Z., "Evaņģēlistu stāsti", Rīga, "Zinātne", 1982., [212,213]:

...Viss, ko mātei varēja pastāstīt pārējie dēli, jo sevišķi Jēkabs, kurš no visiem bija pats dedzīgākais stingra jūdaisma aizstāvis, Marijas sirdī viesa tikai raizes. Jēzus taču pauda tādus uzskatus, kas daudzējādā ziņā bija pretrunā ar stingrajiem reliģiskajiem likumiem, kurus māte viņam bija mācījusi jau no bērna kājas.
Šeit jāpiezīmē, ka nule uzmestā aina nemaz nav izdomas auglis, jo Jaunajā Derībā skaidri izlasāms, ka Jēzus ģimene nav ticējusi viņa dievišķīgajam aicinājumam, tāpat nav sapratusi ne viņu personīgi, ne viņa mācību un pat uzstājusies pret viņu.
Kā gan lai citādi saprot Jāni, kurš raksta: «Jo pat viņa brāļi neticēja viņam» (7:5), bet mums jau pazīstamais 2. gadsimta baznīcas hronists Hēgesips apgalvo, ka rakstu mācītāji centušies pierunāt Jēkabu, lai tas atklāti uzstātos pret Jēzu. Acīmredzot tolaik vēl dzīva bijusi tradīcija; ka Jēkabs nav ticējis Jēzum un pat nostājies pret viņu. Kā izriet no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem (15:7), Jēkabs Jēzus mācībai pievērsies tikai tad, kad pēc augšāmcelšanās no miroņiem tas viņam parādījies.
Kaut gan Jēzus jau bija kļuvis slavens ar daudziem brīnumdarbiem slimnieku dziedināšanā un iemantojis ne tikai lielu pulku piekritēju, bet pat divpadsmit vīrus kā savus pastāvīgos un uzticīgos mācekļus, māte un brāļi, it kā neredzēdami šos pārsteidzošos panākumus, savā izmisumā sāka ticēt, ka Jēzus zaudējis prātu un tāpēc viņš pēc iespējas drīzāk jāņem aizbildniecībā. Marks; tātad visvecākās un patiesībai vistuvāk stāvošās tradīcijas paudējs, raksta: «Un, kad tie, kas pie viņa (t.i., Jēzus) bija, to dzirdēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: «Viņš ir bez prāta»» (3:21).
Tāpat, spriežot pēc dažiem izteicieniem Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, varam secināt, ka attiecības starp Jēzu un viņa tuviniekiem nav bijušas nekādas sirsnīgās (Mateja ev., 12:46; Marka ev., 3:31; Lūkas ev. 8:19). Hronoloģiski visvecākajā evaņģēlijā rakstīts: «Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie viņa sūtīja un viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap viņu un viņam sacīja: «Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārā tevi meklē.» Un viņš tiem atbildēja: «Kas ir mana māte un mani brāļi?» Un viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap viņu sēdēja, un saka: «Redzi - mana māte un mani brāļi. Jo, ja kas dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa, un māte»» (3:31-35).
Cik daudz pasacīts šajā īsajā ainā! Vispirms zīmīgi jau tas, ka Jēzus pats neizgāja ārā pie mātes un brāļiem, bet atbildēja tiem ar cita cilvēka starpniecību, itin kā būtu zinājis viņu nodomu un baidījies, ka tie viņu var aizvest ar varu uz mājām. Un kā skan šī atbilde! Tā drīzāk ir skarbs noraidījums, bez jebkāda jūtu siltuma, kas jo vairāk pārsteidz tāpēc, ka Jēzus taču runā par savu māti.
Lai nonāktu tik tālu un ieņemtu šādu nostāju, Jēzum droši vien iepriekš vajadzēja daudz pārciest un pārdzīvot. Vajadzēja cīnīties, lai saglabātu uzticību savam aicinājumam un atvairītu no ārpuses nākošo, arvien pieaugošo morālo spiedienu. Jēzus kārdināšanas aina, kas pilna drūmām, apokaliptiskām noskaņām, it kā simboliski attēlo pārdzīvojumus, kurus izbauda cilvēks, kas mokpilnā iekšējā cīņā izšķir sava lielā aicinājuma problēmu. Savā ortodoksālajā aprobežotībā apmātie brāļi bija uzkūdījuši arī mīļoto māmuļu un visvisādi kavējuši Jēzu savas sūtības izpildē, līdz beidzot pasludināja viņu par cilvēku, kurš zaudējis prātu.
Šajā cīņā ar viduvējību, vienā no visgrūtākajām cīņām, kādu Jēzum savā mūžā vajadzēja izturēt, viņš gan uzvarēja, taču Jēzus sirdī tā atstāja dziļas rētas un sarūgtinājumu pret tuviniekiem. Jēzus vārdos, kurus uzrakstījis Lūka, slēpjas bezgala liels rūgtums: "Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu māti; sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis» (14:26). Bībeles tekstu skaidrotāji šeit droši vien iebilstu, ka šo vārdu jēga ir alegoriska, bet, ja arī tā būtu, tad tomēr pats fakts, ka Jēzus izvēlējies tieši šādu un ne citādu alegoriju, atspoguļo viņa subjektīvo pieredzi.
Jēzus ģimenes drāma atradusi atbalsi viņa mūža pēdējās dienās. Matejs, Marks un Lūka vienbalsīgi atzīmē, ka neviens no Jēzus mācekļiem un ģimenes locekļiem nav stāvējis zem krusta viņa nāves brīdī, tāpat neviens no tiem nav rūpējies par Jēzus apbedīšanu, tā ka viņu savā kapličā apglabājis svešs cilvēks, Jāzeps no Arimatijas. Bet bīties viņiem nebija nekāda iemesla, jo romiešu likums atļāva tuviniekiem pēc sprieduma izpildes pievākt uz nāvi notiesāto līķus.

Citēts no: Brumanis A. A., "Kristīgās ticības pamatjautājumi", Romas katoļu Rīgas metropolijas Garīgais seminārs, 1994., [18,19]:

Kas ir Jēzus Kristus?
Nodaļā par Baznīcu tika uzsvērts, ka tās dibinātājs ir Jēzus Kristus. Ticība Jēzus dievišķībai ir viena no Baznīcas locekļu pazīmēm.
· Kāpēc Jēzu no Nācaretes sauc par Kristu?
Jēzus bija ebrejs. Jēzus sekotāji pēc Viņa augšāmcelšanās atzina Viņu par mesiju, kas grieķiski skan Kristos, latviski - Kristus. Arī apustuļi, Viņa galvenie mācekļi, bija ebreji un šo vārdu sāka lietot Vecās Derības gaisotnē, piešķirot tam visai plašu, nenoteiktu nozīmi. Ar to apzīmēja īpaši no Dieva izvēlētu personu, kas īsteno Dieva apsolījumus tautas labā. Kristīgajā uztverē Kristus nozīmē vienīgo cilvēces Pestītāju vēstures gaitā.
· Ko kristīgā mācība saskata Jēzū Kristū?
Kristieši tic, ka Jēzu Kristu izredzētās tautas vadoņi nepieņēma, okupanti romieši Viņu notiesāja uz nāvi pie krusta, bet Dievs Tēvs Jēzu uzcēla no mirušajiem un padarīja par Pestītāju un Kungu, kā teikts Apustuļu darbu 2. nodaļas 36. pantā. Kristieši tic, ka Kristus tika ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas, ka pēc pazemojumiem un ciešanām tika pagodināts un atkal parādīsies, lai kopā ar debesu Tēvu tiesātu visus cilvēkus un vēsturi. Pašreiz Jēzus ir klātesošs vēsturē caur Baznīcu, sakramentiem, savu vārdu un Garu. Būdams cilvēks, kā ikviens no mums, Viņš reizē ir Dievs, tāpat kā Tēvs, izņemot tikai to, ka Viņš nav Tēvs, bet ir no Dieva Tēva dzemdināts. Jēzus ir Dieva Vārds, ar kuru Viņš uzrunā cilvēkus vēsturē, Viņš ir Dieva gaismas atspīdums pasaulē. Jēzus ir atpestījis pasauli un cilvēci no grēka verdzības un izglābis to no bojāejas.
· Redzams, ka augšāmcelšanās bija svarīgākais moments Jēzus dzīvē. Kāda ir kristīgā mācība par augšāmcelšanos?
Mācība par augšāmcelšanos bija pazīstama arī jūdu reliģijā pirms Kristus, tomēr nebija vienprātības: farizeji ticēja augšāmcelšanās mācībai, cita sekta - saduceji - neticēja. Jūdi gan oficiāli nemācīja, ka dvēsele ir nemirstīga, taču bija pārliecināti, ka tie, kas Dievam ir bijuši uzticīgi šajā pasaulē, celsies augšā no mirušajiem tad, kad nodibināsies Viņa valstība, lai ņemtu dalību priekā, kas tad valdīs.
· Kāda ir starpība starp jūdu mācību par augšāmcelšanos un apustuļu mācību par Jēzus augšāmcelšanos? Vai tur ir kas kopējs?
Apustuļi, skaidrojot vienreizējo Kristus augšāmcelšanās notikumu, pielietoja jūdu mācību, jo viņi paši bija jūdi. Viņi skaidroja, ka Dieva valstība ir atnākusi Jēzus personā un tieši ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Jūdi, kas šos skaidrojumus dzirdēja, ieļaunojās ne par augšāmcelšanās iespēju, bet gan par to, ka Jēzus, ko oficiālā jūdu garīgā vadība bija nosodījusi Viņa mācības dēļ, bija augšāmcēlies. Jūdi, kas bija fanātiķi, uzskatīja, ka Jēzus nav pelnījis augšāmcelšanās godību. Viņu prāts bija apmāts, tie negribēja atzīt patiesību.
· Kā kristīgā tradīcija izskaidro Kristus augšāmcelšanos?
Jau apustuļu laikos radās jautājumi, kurus bija grūti izskaidrot. Apustuļi nerunāja par vienkāršu atdzīvināšanu, kad Jēzus līķis būtu atguvis iepriekšējo dzīvību, bet gan par jaunu dzīvību Jēzū un par pārveidotu, godības pilnu ķermeni.
· Kāda ir katoļu Baznīcas oficiālā mācība par Jēzus augšāmcelšanos?
Katoļu Baznīca apgalvo, ka Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamats, ka Viņš ir augšāmcēlies jaunai dzīvei, lai vairs nemirtu, jo ir Dieva Dēls, un ka Viņa augšāmcelšanās nodrošina arī visu ticīgo augšāmcelšanos.
· No kurienes radusies mācība, ka Jēzus ir dzimis no jaunavas un ieņemts no Svētā Gara?
Par Jēzus dzimšanu no jaunavas runā svētā Mateja un svētā Lūkasa evaņģēliju pirmās nodaļas. Arī Vecajā Derībā ir pieminēta brīnumainas dzimšanas iespējamība. Tas viss ir tāpēc, lai uzsvērtu Dieva varenību un žēlastību, ar ko Viņš ienāk savas tautas vēsturē, īstenojot to, kas cilvēcīgi izrādījās neiespējams.
· Vai mācība par Jēzus dzimšanu no jaunavas ir svarīgs kristīgās ticības punkts?
Baznīca jau no pašiem sākumiem ir uzskatījusi šo mācību par būtisku, tāpēc kā austrumu, tā arī rietumu Baznīcas ticības apliecinājumos šī mācība ir skaidri izteikta.
· Kas ir Kristus debesīs uzkāpšana, un ko tā māca?
Pēc Kristus augšāmcelšanās apustuļi varēja izbaudīt Viņa jauno un ārkārtējo klātieni, kas viņus iepriecināja, taču viņiem vajadzēja arī izjust sāpīgo šķiršanos no Kristus, kas aprakstīta ārēji telpas un laika robežās -, bet kam ir dziļāka nozīme, un proti, ka pēc Kristus debesīs uzkāpšanas Dieva valstību ir jāsludina Jēzus mācekļiem. Tie veido Viņa miesu, kas turpina pastāvēt, pateicoties Svētajam Garam - Jēzus Garam. Kas attiecas uz pašu Jēzu Kristu, tad Viņš ir debesīs pie Dieva Tēva labās rokas, kuram dota visa vara, kurš ir visu cilvēku un vēstures tiesnesis un kurš nāks otrreiz tiesāt dzīvos un mirušos. Jēzus Kristus ir ticīgo aizstāvis pie debesu Tēva.

Citēts no: Brumanis A. A., "Kristīgās ticības pamatjautājumi", Romas katoļu Rīgas metropolijas Garīgais seminārs, 1994., [94,95]:

Kristīgā ētika
· Kas ir kristīgā ētika?
Cilvēka izturēšanos kristīgajā gaisotnē pēta morālteoloģija. Gadsimtu gaitā šī zinātne bija kļuvusi pārāk juridiska, taču, sākot ar Otro Vatikāna koncilu, ekumenisma, plurālisma, Bībeles un vēstures studiju ietekmē apvāršņi ir kļuvuši plašāki. Tagad morālteoloģijas problēmas tiek vairāk risinātas Svēto Rakstu gaismā.
· Kas praktiski jauns ir kristīgās ētikas atjaunotnē?
Morālteoloģijā jeb kristīgajā ētikā tagad tiek atmesta juridiskā pieeja, tikumiskā dzīve aplūkota dziļāk, ieskatoties visās sarežģītākajās problēmās; tiek dziļāk aplūkota cilvēka personas cieņa, neuzsverot nomācošo; tikumisko vērtību pasvītrošanā pielieto pedagoģiskās un psiholoģiskās atziņas, aplūkojot tikumības mērauklas, tiek ņemta vērā dažādo kultūru un audzināšanas ietekme.
· Vai šīs pārmaiņas nerada kādas briesmas?
Briesmas draud tādā gadījumā, ja rodas pārspīlējumi. Atmetot juridisku pieeju, nedrīkst noliegt tikumības likuma lomu un nozīmi; saceļoties pret autoritārismu, nedrīkst to aizvietot ar anarhiju; atbrīvojoties no paternālisma, kas izpaužas garīgo vadītāju pārāk lielā savas varas uzspiešanā, nedrīkst nonākt individuālismā; nošķiroties no kristīgās sabiedrības jeb kopības, novēršoties no pārdabiskā, cilvēks nedrīkst kļūt par laicīguma upuri. Ir jāiet vidusceļš tikumības jomā. Izņēmums ir trīs dievišķie tikumi, kuros tiešais mērķis ir Dievs, - ticība, cerība un mīlestība. Vienīgi šeit nekad nav jābaidās no pārspīlējumiem.
· Kā kristietis spēj izšķirt, kas ir tikumiski labs un kas - ļauns?
Kristietis izdibina tikumiski labo no Evaņģēlija un cilvēcīgās pieredzes. Evaņģēlijs dod kristietim pareizo cilvēka aicinājuma izpratni, ticība virza prātu uz pilnīgi pareizām cilvēcīgām atziņām. Evaņģēlija gaismu Svētais Gars dod kristietim dažādos veidos - caur Baznīcas tradīciju, Baznīcas vadību, personīgajām pārdomām un lūgšanu, pārrunām ar citiem kristiešiem un teoloģiskajām studijām. Kristīgajā sabiedrībā iemācās atšķirt ļauno no labā, un Baznīcas vadības loma šeit ir neaizvietojama, lai nenovirzītos no pareizā ceļa tikumībā.
· Kas ir sirdsapziņa?
Termins sirdsapziņa ir spriedums par kāda cilvēka darbību: vai tā ir atļauta vai aizliegta. Šajā nozīmē sirdsapziņa ir tikumības subjektīvā mēraukla. Tā atšķiras no objektīvā tikumības likuma ar to, ka sirdsapziņa šo likumu izjūt personīgi un individuāli. Sirdsapziņai ir dziļas saknes cilvēkā, jo tā pēc savas dabas tiecas darīt labu, mīlēt Dievu un savu tuvāko. Šī tieksme konkretizējas tad, kad cilvēks spriež un izšķiras, kas ir un kas nav mīlestība, kas ir uzupurēšanās un egoisms, tādējādi nosakot darbības tikumisko vērtību.
· Kas ir sirdsapziņas veidošana?
Sirdsapziņas veidošanas procesā jāpievērš vērība visiem tiem faktoriem, kuri ietekmē galīgo sirdsapziņas spriedumu. Šie faktori ir tikumība, lūgšana, uzmanība Svētā Gara iedvesmai, padoma prasīšana, ģimene, kultūrvide un citi. Pati sirdsapziņas veidošana ir personīgā tikumiskās apziņas apgūšana ar to principu palīdzību, kuri palīdz pareizi spriest tikumības jomā.
· Kas ir nāvīgs grēks?
Nāvīgs grēks ir brīva darbība, ar kuru cilvēks radikāli nostājas pret Dievu, kas viņu aicina ar žēlastību, tātad - Kristus mīlestības atraidīšana. Ar nāvīgu grēku kristietis pārrauj saites ar Dievu un Dieva tautu - Baznīcu. Tā kā grēks ir mīlestības atraidīšana, tad tas arī ir draudzības ar Dievu beigas, mīlestība un draudzība ar Viņu mirst. Nāvīgu grēku izdara tas, kas tīšām un ar skaidru apziņu grēko kādā svarīgā lietā. Ja tādā stāvokli cilvēks mirst, tas ir nolemts mūžīgai nāvei. Nāvīgs grēks laupa cilvēkam žēlastības dzīvi un visus nopelnus debesīm, tas nes mūžīgo pazudināšanu, taču, ja šī izšķiršanās nav galīga, tad, pateicoties Kristus žēlastībai, ir iespējama atgriešanās.
· Kas ir ikdienišķs grēks?
Ar ikdienišķu grēku cilvēks no Dieva radikāli nenovēršas. Šis grēks nepārrauj saites ar Dievu un Baznīcu, mīlestība nav izdzisusi, bet gan mazinājusies tās dedzība. Pamazām gan arī ikdienišķi grēki var vest uz nāvīgu grēku.
· Kādos apstākļos cilvēks ir spējīgs izdarīt nāvīgu grēku vai pretēji tam - mīlestības iedvesmotu darbību?
Cilvēks spēj izdarīt nāvīgu grēku vai veikt mīlestības iedvesmotu darbību tikai tad, ja viņš ir pilnīgs noteicējs pār sevi un bauda brīvību. Rodas jautājums, kad tas īstenojas? Tas ir atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka, no viņa personības, vecāku un audzinātāju ietekmes un no kultūras. Ir grūti noteikt vecumu, kādā bērni vai jaunieši kļūst pilnīgi atbildīgi par savu darbību un ir spējīgi smagi grēkot.

Citēts no: Raits K., "Ceļvedis Bībelē", Latvijas Baptistu draudžu savienība, 1997., [40,41]:

Bauslība
Dievs slēdza vienošanos ar Izraēla tautu, dodot bauslību.
Skaidrs, ka bauslība ir ļoti svarīga Vecās Derības daļa. Taču grūtības var radīt tās atrašana un sagrupēšana.

Kur atrodama bauslība?
Bauslība ir atrodama pirmajās piecās Vecās Derības grāmatās (pazīstamās kā Mozus grāmatas). Taču šajās grāmatās bez bauslības ir arī daudz stāstījuma. Lielākā daļa likumu ir atrodami skaidri norobežotos periodiska rakstura fragmentos.

Desmit baušļi.
2. Mozus 20:1-17.
5. Mozus 5:6-22.
Šis ir Vecās Derības bauslības pamats. Tas atklāj mums Dieva pamatprasības, ko Viņš izvirza saviem ļaudīm.
Desmit baušļi ir Dieva cilvēku uzvedības robežstabi.

Derības grāmata.
2. Mozus 21-23.
Tas ir Dieva doto likumu kodekss. 2. Mozus grāmatas 24. nodaļā aprakstīts, kā Dievs pirmoreiz slēdza Derību ar Izraēlu, izmantojot šo kodeksu.
Tajā ir norādījumi par taisnīgumu un augstsirdību pret nabagiem. Īpaši cilvēciski un tautai saprotami bija likumi par vergiem, jo pati Izraēla tauta bija atbrīvota no verdzības.

Levītu likumi.
3. Mozus grāmata.
Lielāko šīs grāmatas daļu aizņem norādījumi par priesteru pienākumiem.
3. Mozus grāmatā visnozīmīgākā ir 19. nodaļa, kura iesākas ar vārdiem: "Topiet svēti tāpēc, ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!"

Atjaunotā bauslība.
5. Mozus 12-26.
5. Mozus grāmatā lasām, ka Mozus tautai vēlreiz atgādina bauslību. Daudzi vecie likumi no agrākajiem kodeksiem tiek interpretēti jaunā veidā tādēļ, lai mudinātu ļaudis tiem sekot.
Ir arī jauni, ar cilvēcību, augstsirdību un laipnību saistīti likumi. Tie atklāj, ko Dievs darījis Izraēla tautas labā. Kā pateicību Dievs gaidīja tautas mīlestību un paklausību.

Kā bauslība iedalāma.
Mozus grāmatās ir atrodami dažāda rakstura materiāli. Ir tādi, kas bez šaubīšanās atzīstami par likumu, - juridiskie pienākumi un aizliegumi kopā ar sodiem un kompensācijām. Taču ir arī rakstu vietas, kas drīzāk uztveramas kā padomi. Un ir tādi norādījumi, kas nevar tikt uzspiesti tiesas ceļā. Tātad, Izraēla bauslības kategorijas ir ļoti plašas.

Krimināllikumi.
2. Mozus 21:12-17.
2. Mozus 22.20.
5. Mozus 22:22.
Tie attiecās uz pārkāpumiem pret Dievu un pret sabiedrību.
Dievs bija visaugstākā autoritāte valstī, tādēļ pārkāpumi pret Dievu tika uzskatīti par smagiem noziegumiem.
Šādi pārkāpumi tika sodīti ar nāvessodu, jo tie varēja izsaukt Dieva dusmas pār visu tautu.
Kriminālpārkāpumu pamatā bija desmit baušļu neievērošana.

Civillikumi.
2. Mozus 21:18-25.
2. Mozus 22.5-15.
Tie attiecās uz strīdiem pilsoņu starpā, ja nebija būtiskas Derības pārkāpšanas.
Tie sākas ar "Ja ... ' vai "Kad ... " un paskaidro, kas jādara konkrētā gadījumā.
Parasti cietusī persona saņēma kompensāciju.

Kalpošanas likumi.
2. Mozus 23:10-19.
5. Mozus 14:22-29.
Tie attiecās uz ziedojumiem, rituāliem, upuriem, desmito tiesu, gavēšanu un higiēnas prasībām, svētkiem un svētijamām dienām.
Starp tiem bija arī ar lauksaimniecību saistīti likumi, tādi kā aizliegums apstrādāt zemi katru septīto gadu, kā arī tādi, kas nodrošināja ar iztiku nabagos ražas novākšanas laikā. Nabagiem bija piešķirama desmitā daļa no ražas.

Ģimenes likumi.
3. Mozus 25:23-28, 35-55.
5. Mozus 21:15-17.
5. Mozus 25:5-10.
Ģimenēm un plašākām radnieciskām grupām sabiedrībā bija ļoti liela nozīme. Tās pildīja arī tiesnešu lomu.
Ģimenes galvai bija juridiska vara pār saviem padotajiem daudzās dzīves jomās: laulībā, šķiršanās, vergu iegūšanā un atbrīvošanā, bērnu audzināšanā.
Likumi aizsargāja un saglabāja ģimenes zemi un īpašumu.

Žēlastības likumi.
2. Mozus 22.21-27: 23.4-9.
3. Mozus 19:9-10; 14-18, 32-34.
5. Mozus 22:1-4, 6-8; 23:15-16; 24:5-6, 10-22.
Tie attiecas uz aizstāvību, taisnīgumu pret nabagiem, objektivitāti, augstsirdību, gādību par svešiniekiem un imigrantiem.
Žēlastības likumi bija pamatoti nevis ar cilvēku pieklājības normām, bet gan ar Dieva dabu: "Tāds ir Dievs, un tādus Viņš grib redzēt arī jūs."

Citēts no: Raits K., "Ceļvedis Bībelē", Latvijas baptistu draudžu savienība, 1997., [88,89]:

Dieva Valstība

"Debesu Valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.:"
MATEJA 13:37-32

Valstību mēs iztēlojamies kā vietu, kurā valda monarhs. Taču Jēzus, runājot par Dieva Valstību, nedomāja ar to noteiktu teritoriju. Viņš uzsvēra, ka tā ir Valstība, kur kā Ķēniņš valda pats Dievs.

Dieva Valstības izpratne Vecajā Derībā.

Jūdi Dieva valdīšanu uztvēra trijos veidos.
· Dievs ir Ķēniņš virs zemes.
Dievs valda pār visiem cilvēkiem, ne tikai pār Izraēlu. Tomēr ne visi Viņu kā Ķēniņu pieņem un pakļaujas Viņam.
· Dievs ir Ķēniņš pār savu tautu - Izraēlu.
Derībā Izraēls bija saistīts ar Dievu kā savu Ķēniņu. Izraēlieši pielūdza Dievu, un viņiem bija Dievam jāklausa. Tomēr Dieva tauta neizturējās nevainojami. Cilvēki sāka Dievu kā Ķēniņu iztēloties pēc sava prāta.
· Dievs nāks kā Ķēniņš.
Izraēla tautai Dievs bija atklājies jau agrāk varenajos atbrīvošanas darbos. Tagad jūdi ilgojās pēc Tā Kunga dienas nākotnē, kad Viņš ierastos un skaidri atklātu sevi kā Ķēniņu visiem cilvēkiem.
Viņš šķīstītu Izraēlu, sakautu tā ienaidniekus un valdītu kā Ķēniņš mūžīgi. Vecais grēka, ļaunuma un apspiestības laikmets beigtos, un tā vietā nāktu jauns pestīšanas, paklausības un miera laiks. Dievs valdītu pār saviem ļaudīm ar Mesijas starpniecību, un Mesija būtu sūtīts kā ļaužu atbrīvotājs.

Ko Jēzus teica par Dieva Valstību?

Jēzus par to runāja daudz. Viņa mācībā atklājās divi galvenie momenti.
· Dieva Valstība jau tagad ir pasaulē.
Vispārsteidzošākais Jēzus sludināšanā bija Viņa apgalvojums, ka gaidītā
diena jau ir pienākusi. Ļaudis to uztvēra dažādi.
Kā tas notika? Dieva valdīšana atklājās Jēzus personībā un darbībā. Jēzus stāstīja par Dieva Valstību, attēlojot to līdzībās, kā arī apstiprināja ar brīnumu darbiem. Mateja evaņģēlija 13. nodaļā ir apkopotas Jēzus līdzības. Tās vieno ideja, ka Dieva Valstība ir aktīvā darbībā pat tad, ja tā kādu laiku ir apslēpta. Tā līdzinās zemē dīgstošai sēklai, mīklā rūgstošam raugam vai tīklam, kurā tiek saķertas zivis. Tā ir dzīva realitāte mūsdienu pasaulē, pat ja visi to nevar redzēt.
Jāņa Kristītāja sekotāji reiz jautāja Jēzum, vai Viņš ir visu gaidītais Mesija. Jēzus atbildēja, norādot uz brīnumainajām dziedināšanām, ko Dievs ar Viņa starpniecību veica. Aklie spēja redzēt, kurlie - dzirdēt, spitālīgie izveseļojās, klibie sāka staigāt, pat mirušie tika atdzīvināti.
Jesaja pareģoja, ka tieši šādi brīnumi notiks laikā, kad Dievs nāks valdīt pār saviem ļaudīm.
Bet cilvēki gaidīja cita veida brīnumus no iedomātā Mesijas. Kā brīnumu viņi gribēja piedzīvot atbrīvošanu no romiešiem un jūdu neatkarību. Tomēr Jēzus zināja, kādas Viņa tautas vajadzības ir dziļākas par šīm vēlmēm.
Dievam nebija vienaldzīga netaisnība un apspiešana. Taču Jēzus nāca, lai uzvarētu grēku un ļaunumu pašā saknē - sātana valstībā un nepaklausīgo cilvēku sirdīs.
· Dieva Valstībai vēl ir jāpilnveidojas.
Vēl joprojām kristieši lūdz: "Lai nāk Tava Valstība." Vēl aizvien mēs gaidām to dienu, kad Jēzus nodibinātā Valstība būs pilnīgi uzvarējusi un kad visa pasaule atzīs Viņu par ķēniņu.
Par to runā Mateja evaņģēlija 13. nodaļas līdzības. Dieva Valstība līdzinās sinepju sēklai, taču tā nepaliks tikai niecīga sēkliņa. Tā izaugs par vislielāko koku. Tāpat arī Valstība, kuru nodibināja Jēzus, bija tikai augšanas procesa sākumā. Daudz kas vēl bija jādara. Dieva Valstības evaņģēlijs bija jāpasludina visām pasaules tautām, pirms nāktu pasaules gals. Tam bija nepieciešams laiks.
Tātad Jēzus sludināšanai par Dieva Valstību ir divi aspekti.
Dieva Valstība ir pasaulē, kopš ieradās Jēzus. Taču pilnībā tā tiks nodibināta tikai tad, kad Jēzus ieradīsies otrreiz. Ir svarīgi, lai mēs saprastu šo Dieva Valstības divējādo dabu, jo uz šīs atziņas balstās liela daļa no Jaunās Derības mācības.
Kaut arī kristieši turpina dzīvot laicīgajā pasaulē, Jēzus ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir pārveidojis viņu dzīves garīgi.

Citēts no: Klīve V. V., "Ticības ceļos", Rīga, "Zinātne", 1995., [292,293]:

Lai gan kristietība daudziem ir pazīstama no personiskās pieredzes, aptvert šo reliģiju visā tās plašumā un daudzveidībā nav viegli. Šajā nodaļā mēs aplūkosim kristietību kopumā un tikai tad pievērsīsimies tās dažādajām izpausmēm. Sāksim ar dažiem vispārējiem novērojumiem.
Kristietība ir pasaules lielākā reliģija ar vismaz 1,7 miljardiem sekotāju (apmēram 33% no visiem ticīgajiem). Ar lielu varbūtību varam teikt, ka gandrīz trešdaļa pasaules iedzīvotāju ir kristieši.
Šie skaitļi ir aptuveni, tādēļ ka pastāv nopietnas atšķirības uzskatos par to, kādi reliģiski nogrupējumi pieder pie kristietības, un paņēmienos, ar kādiem mēs nodibinām un noskaidrojam reliģisko piederību, piemēram, ar tautas skaitīšanu, reliģisko iestādījumu ziņojumiem u.c.
Kristietība jau sen ir sadalījusies dažādās konfesijās vai «baznīcās». (Vārdam «baznīca» ir divas dažādas nozīmes: tas var attiekties gan uz celtni, gan organizāciju.) Būt kristietim parasti nozīmē piederēt pie kādas noteiktas konfesijas vai «baznīcas». Šādu kristīgo baznīcu jeb konfesiju skaits ir ļoti liels, lai gan pie sešām vai septiņām lielākajām konfesijām piederīgo skaits aptver varbūt kristiešu vairākumu. Dažas no šīm konfesijām ir ļoti lielas, piemēram, Romas katoļu baznīca, kurai ir vairāk nekā miljards locekļu, ir lielāka nekā vairākas reliģijas. Konfesiju starpā var būt nopietnas atšķirības, kuras jāpatur prātā, runājot par kristietības mācību.
Nākamajā lappusē ievietotā diagramma parāda kristietības dažādību. 'Tieši šā iemesla dēļ mums ir jādomā un jārunā par kristietību vēsturiskā plāksnē - kā tā ir augusi un attīstījusies, piemēram, kā veidojusies tās mācība.
Kristietība radās Tuvajos Austrumos - Palestīnā (tagadējā Izraēlā). Tās pirmie sekotāji nāca no ebreju tautas un runāja semītu valodas (aramiešu, ebreju). Tomēr tā veidojās un attīstījās lielā mērā ārpus Palestīnas - galvenokārt grieķu un romiešu pasaulē. Tās Svētie raksti (Jaunā derība) ir sarakstīti grieķu valodā, kas pieder pie indoeiropiešu valodām. Arī tagad kristiešu vairums dzīvo ārpus 'I'uvajiem Austrumiem: Eiropā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā. Pašā Palestīnā kristiešu ir ļoti maz. (Šādos apstākļos ir radies dažkārt maldīgais ieskats, ka kristietība esot eiropiešu reliģija.)
Nesaudzīgās kristiešu vajāšanas Palestīnā, it īpaši Jeruzalemē, un ebreju tautas nostāja lika kristiešu misionāriem arvien vairāk pievērsties citām zemēm un tautām. Apustuļa Pāvila darbības laikā kristietība pirmo reizi nonāca Eiropā (Grieķijā). Arī romiešu veiktā Jeruzalemes izpostīšana 70. g. noteica to, ka 1. gs. beigās kristiešu vairums jau dzīvoja ārpus Palestīnas. Sevišķi pēc 6. gs., kad lielu ietekmi 'I'uvajos Austrumos ieguva islams, daudzi sākotnējie kristiešu centri, it īpaši Palestīnas apkārtnē, praktiski beidza pastāvēt.



Citēts no: Klīve V. V., "Ticības ceļos", Rīga, "Zinātne", 1995., [302,303]:

Lai gan Dieva valstība nāk no Dieva, tā prasa sagatavošanos, un Jēzus, tāpat kā Jānis Kristītājs, aicina cilvēkus atgriezties no grēkiem. Visa ļaunuma sakne ir grēks. Atgriešanās ir cilvēka «sirdsprāta» (nostājas) maiņa. Tā nozīmē ne tikai atgriešanos no grēkiem, bet arī jaunu dzīvi Dieva vadībā. Jēzus savā Kalna runā (Mat.5) piemin šo jauno dzīvi. Viņš uzteic garā nabagos (t.i., tos, kuri neapzinās savus trūkumus), lēnprātīgos, pēc taisnības izsalkušos un izslāpušos, žēlsirdīgos, sirdsšķīstos, miera nesējus un ticības dēļ vajātos. Šos cilvēkus gaida Dieva valstība.
Par visu vairāk šī jaunā dzīve nozīmē mīlestību. Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu ir visas bauslības (Dieva likumu) pamats un piepildījums. Dieva valstības loceklis ir aicināts parādīt mīlestību un žēlsirdību ikvienam, kam tā ir vajadzīga, pat saviem ienaidniekiem un vajātājiem. Pazīstamajā līdzībā par žēlsirdīgo samārieti Jēzus uzsver tieši to, ka mūsu tuvākais ir tas, kam nepieciešama palīdzība. Dieva valstība ir tiekšanās pēc pilnības: «Esiet pilnīgi, tāpat kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.» Jēzus tomēr labi apzinās cilvēku vājības. Atgriešanās no grēkiem un jauna dzīve Dieva vadībā nav viegla. Tieši šo iemeslu dēļ Jēzus uzsver, ka cilvēkam jālūdz Dieva žēlastība un jāpaļaujas uz Dievu. Dievam viss ir iespējams. Debesu Tēvs gādā par saviem bērniem. Dievs ir mīlestība, bet cilvēkam ir jālūdz Dieva palīdzība. «Lūdziet, tad jums taps dots,» skubina Jēzus. Tāpat viņš saviem sekotājiem māca pazīstamo lūgšanu «Mūsu Tēvs debesīs»:
Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek
kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā,
bet atpestī mūs no ļauna.
Jo tev pieder valstība un spēks, un godība mūžīgi. Āmen. Mat. 6:9-13

Lūgšana ir cilvēka saruna ar Dievu, kura izteic paļaušanos uz Debesu Tēvu. Dievs ir kā tēvs, kurš mīl savus bērnus un gaida, kad tie atgriezīsies pie viņa. Mums pastāvīgi jālūdz, lai Dieva valstība nāk pār mums. Cilvēkam ir nepieciešama arī ticība, kas savā pamatā ir uzticība Dievam. Tā sevišķi vajadzīga slimajiem, kas cer uz izdziedināšanu. Pat nedaudz ticības «spēj kalnus pārcelt». Jēzus prasa nevis kādu uzskatu pieņemšanu bez pierādījumiem, bet gan pilnīgu paļāvību un uzticību Dievam.
Lai pasludinātu šo Dieva valstības nākšanu, Jēzus izsūta savus mācekļus. Tā ir "prieka vēsts", bet mācekļu uzdevums nav viegls. Viņiem ir jārēķinās ar pretestību un vajāšanām. Mācekļus metīs cietumos, un viņiem ir jābūt gataviem pat atdot dzīvību, tomēr viņus nekas nedrīkst atturēt. Lai gan šīs dienas ir ļaunas, Dieva valstība tuvojas, un viņa sekotāji dzīvo dzīvā cerībā.
Dieva valstība jau ir «jūsu vidū» - šeit pasaulē, bet savu piepildījumu tā piedzīvos pasaules galā. Dieva valstība attiecas uz tagadni un nākotni.
Jēzus uzsver, ka cilvēkam ir jāsagatavojas Dieva tiesas dienai, kas nāks pasaules galā. Lai gan neviens, atskaitot Dievu, nezina ne tās dienu, ne stundu, mācekļiem ir uzmanīgi jāvēro laika zīmes. Cilvēkus piemeklēs lielas ciešanas, bet, «kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts» (Mat. 24:13). Ar šo Dieva tiesas dienu saistīta mirušo augšāmcelšanās. Tie, kas ir bijuši uzticīgi Dieva valstībai, ieies mūžīgā dzīvošanā, kamēr ļaunie saņems sodu.
Jēzus pats visvairāk runā par sevi kā Cilvēka Dēlu, kas varētu apzīmēt Dieva sūtīto Mesiju - glābēju un tiesnesi. (Piemēram, arī pravietis Daniēls Vecajā Derībā runā par Cilvēka Dēlu, kurš nāks laika noslēgumā.) Citur Jēzus dēvē sevi par Dieva Dēlu, piemēram, Mateja evaņģēlijā: «Visas lietas man ir mana tēva nodotas, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu» (Mat. 11:27). Arī šis apzīmējums «Dēls» ebrejiem bija pazīstams kā Dieva sūtītā Mesijas nosaukums. Jēzus pirms nāves drošina savus mācekļus, ka neatstās tos vienus, bet sūtīs Svēto Garu kā aizstāvi un pasaules noslēgumā nāks otrreiz «ar lielu spēku un godību» (Mat. 24:30), lai tiesātu dzīvos un mirušos.