KRISTIETĪBA

Kristietība ir varens spēks, tai ir apmēram 1,7 miljardi sekotāju, tomēr tā ir viena no jaunākajām ticībām. Kristietības pamatlicējs ir Jēzus no Nācaretes (darbojies 1.gs. pirmajos 30 gados). Kristietība ir zināms Vecās Derības turpinājums, bet Jaunās Derības teksti datējami ar 120. gadu. Kristietības attīstība ir cieši saistīta ar baznīcas likteņiem. Kristietības Svētie Raksti ir Bībele. Sengrieķu valodā Biblion nozīmē "grāmata". Bībele ir viena no vairāk tulkotajām grāmatām pasaulē - 303 valodās tā ir iztulkota pilnīgi, bet 1581 daļēji. Latviešu valodā Bībeli iztulkoja Ernests Gliks 1689. gadā.
Kristiešu dzīvesveids un idejas pastāvēja jau pirms Kristus nākšanas pasaulē. Apmēram 200 gadus pirms Kristus radās garīgs novirziens esseni - tā bija okulta kopiena, sauca sevi arī par terapeitiem, gaismas, patiesības kokiem, parasti valkāja baltas drānas, viņiem bija izkopts tīrības rituāls, jaunus dalībniekus uzņēma pēc ļoti stingras pārbaudes, kā arī viņiem bija klusēšanas zvērests. Šie cilvēki sagatavoja sevi augstākai pasaulei. Vēl bija zevoti - kopiena, kas ar ieročiem vēlējās atbrīvoties no romiešiem. Pastāvēja arī farizeji (tulk. - nošķirtie), kas bija tā laika ideologi un priesteri, kas nošķīrās no tautas, uzskatīdami sevi par augstākiem. Vēl bija saduceji - bagātnieki, kas neticēja dvēseles nemirstībai, noraidīja tradīcijas, vērsās pret kristietību. Tautā dzīvoja mesijas atnākšanas ideja. Tā realizējās Jēzus Kristus tēlā.
Jēzus ir dzimis Hēroda valdīšanas laikā 6. vai 4. gadā p.m.ē. (pēc jaunākajiem pētījumiem). Jēzus vecāki sākotnēji piederēja essenu kopienai. Jēzus māte ir Marija, kuras amats bijis matu pinēja, bet tēvs Jāzeps bijis galdnieks. Jēzus ģimene ir cēlusies no seno izraēļu Benjamiņu cilts. Par Kristus bērnību ir zināms ļoti maz. 12 gadu vecumā viņš kopā ar vecākiem ir nonācis Jeruzalemē, kur izrādījis ļoti lielu interesi par svētajiem Rakstiem, kā arī bijis izglītots šajos jautājumos; 30 gadu vecumā sastopas ar Jāni Kristītāju. Jēzus kristīšanas akts ir pārvērtis visu viņa turpmāko dzīvi. Pēc šī notikuma Jēzus uz 40 dienām devies tuksnesī, bet pēc tam pats sācis sludināt. Jēzum bija 12 mācekļi. Vārds "Jēzus" nāk no Jošua, kas aptuveni nozīmē "Jahves palīgs", bet "Hristos" ir tituls, kas nozīmē "mesija", "glābējs", "pestītājs", "svaidītais" utt. Jēzus sekotāji ir vienkāršās tautas pārstāvji, kuru vidū viņš bijis populārs arī kā dziednieks, tomēr Jēzum ir arī pretinieki, kuri nevar samierināties ar viņa pieaugošo popularitāti. Pēc viena gada sludināšanas Jēzus dodas uz Jeruzalemi (aptuveni 30.gada pavasarī), lai tur svinētu Lieldienas. Jēzu sveic no visām pusēm, tomēr starp Jēzus sekotājiem ir atradies nodevējs Jūdass (tagad jau šis vārds kļuvis par sugas vārdu, kas nozīmē "nodevējs"), kas apsūdz Jēzu varas iestādēm. Pēc pāris dienu sludināšanas Jēzu apcietina, viņu nodod Poncijam Pilātam. Īstenībā arī paši ebreji nav gaidījuši tāda veida mesiju, tādēļ tieši viņi ir tie, kas prasa Jēzus nāvi. Jēzus aizstāvības runa bija īsa, viņš sacīja: "Mana valstība nav no šīs pasaules". Tikai vienu teikumu. 30.gada aprīlī (daži autori min 7.aprīli) pēc fiziskām mokām Jēzu sit krustā Golgātas kalnā, tad viņš tiek apbedīts Jeruzalemē kādā kalnā. Jēzus mācekļi trešajā dienā liecina, ka viņš augšāmcēlies, ko apliecina tukšais kaps. Mācekļi šo augšāmcelšanos uzskata par galveno Jēzus dzīvē. Apustulis Pāvils 50.gadā ir uzrakstījis vēstuli korintiešiem, kas ir agrākais dokuments par šo notikumu. Pēc mācekļu liecībām, Jēzus viņu vidū pavadījis vēl 40 dienas, tad viņš ticis uzņemts debesīs, kur līdz šim sēž pie Dieva labās rokas. Jēzus savus mācekļus ir izsūtījis uz visām pasaules malām, lai tie mācītu un sludinātu kristietību.
Jēzus darbības sākotnējais mērķis bija palīdzēt savas tautas pārstāvjiem staigāt dievišķā gaismā. Dieva vārdus Kristus pirmkārt ņēmis no Vecās Derības, viņš pats uzsvēris, ka turpina Mozus un praviešu darbību. Mācības centrā ir doma par Dieva Valstību, kas nav no šīs pasaules, tā nav cilvēku izgudrojums. Viss, ko ir teicis Jēzus, ir atstāstījuma formā. Par Dieva Valstību ir runājuši arī Vecās Derības pravieši, bet tagad tā tiek pasniegta kā Dieva gribas ienākšana šai pasaulē. Šī valstība prasa sagatavošanos - dzīvošanu saskaņā ar savu sirdsapziņu. Apustuļi uzskatīja par savu pienākumu visur sludināt - tagad jau Jēzu apliecināja kā Kristu, kā mesiju, Jaunās Derības nesēju, kā Dieva Vienpiedzimušo Dēlu, kas tagad valda Visumā. Jēzus ir atvēris cilvēkiem Debesu Valstības durvis, pārvarējis grēku un nāvi. Vienīgā cilvēku cerība uz glābšanu - izlīdzinājums ar Dievu. Jaunās Derības Dievs salīdzinājumā ar Jahvi ir žēlsirdīgs. Šis Dievs tik stipri mīlēja cilvēci, ka upurēja tai savu vienīgo dēlu. Šajā sakarībā Jēzu sauc arī par Dieva Jēru (Agnus Dei), jo Jeruzalemes templī parasti upurē jērus. Jēzus ir upurējies cilvēces pestīšanas labā. Augšāmcelšanās ir kā simbols starp cilvēces un Dieva izlīgumu.
Pēc Kristus nāves sākās pirmo kristīgo draudžu vajāšana, aktīvākie kristieši tika sodīti. Sākotnēji sludinātāji darbojās starp ebrejiem, taču šī vēsts ātri izplatījās. Radās atbalsta kopas Sīrijā, Ēģiptē un citur. Ļoti liela nozīme ir apustulim Pāvilam (sākotnēji Zauls), kas savā jaunībā bijis spēcīgs kristietības pretinieks. Ceļā uz Antinoheju viņam parādījusies kosmiskā atklāsme, pēc kuras 35.gadā viņš kļuva par aktīvu kristietības sludinātāju. 63.gadā Nerona vajāšanas dēļ sists krustā ar galvu uz leju. Apustulis Pāvils aicinājis daudzas nejūdu tautas (pagānus) pievērsties kristietībai. Pāvila misijas ceļojumi - Eiropā, Grieķijā, Romā, Spānijā, Āzijā, Ziemeļāfrikā, Turcijā. Viņš ir arī viens no aktīvākajiem Jaunās Derības autoriem (13 vienības no 27). Pāvils atklāti un dziļi stāsta par saviem uzskatiem un pieredzi, bet sevišķi daudz par Kristu, par viņa darbību, par to, ka Jēzus ir atpestījis visus cilvēkus ("Viņš nācis kā Kungs, bet darbojies kā Kalps"; "Ar pirmo cilvēku pasaulē ir ienācis grēks, bet ar Kristu - pestīšana"). Pāvils uzsver, ka kristietība ir universāla mācība un ka tā ir tikai nejaušība, ka ebrejiem šī ziņa ir paziņota pirmajiem. Uz šī fona radās nepieciešamība pēc baznīcas, pēc Jaunās Derības kanona, pēc ticības apliecināšanas norisēm, pēc teoloģijas.
Kristietība izceļas ar savu kosmopolītismu, tā ir tautas reliģija, kas māca cienīt zemu dzimumu, mīlēt nabadzību, ciešanas. Kristietības izplatību veicina arī tās demokrātisms. Lielāku piekrišanu tā gūst sieviešu vidū. Pirmajos trijos gadsimtos kristiešu darbi sakrīt ar viņu darbiem. Pirmās kristiešu draudzes organizē plašu palīdzību "saviem tuvākajiem", viņu darbības lauks tālu pārsniedz tā laika slimo kašu darbību. Galvenais bauslis: "Kristus ir mīlestība". 3.gs. Romas impērijā strauji krītas labklājības līmenis, uzplaukst māņticība. Arī kristieši ir māņticīgi - saviešas daudz praviešu un misionāru, kas redz dažādas vīzijas un parādības. Dievkalpojumos gandrīz visi nonāk līdz ekstāzei, tas izsauc pārlieku fanātismu. Šādas masu psihozes neko labu nesola - rodas vajadzība pēc garīgās vadības. Šo lomu uzņemas bīskapi, ko ātri spēj novērtēt Romas augstākie birokrāti. Svētais Augustīns ir katoliciskā dogmatisma pamatlicējs, viņš noraida prāta un zinātnes nozīmi - galvenais ir dogma (atsacīšanās no prāta kritikas, viss ir akla pakļaušanās augstākam likumam). Augot ticīgo skaitam, aug arī viņu fanātisms un neiecietība pret oficiālo reliģiju; izveidojas bīskapu konfederācija. Pirmais ir imperators Dioklicāns, kas mēģina ar šiem fanātiem cīnīties, bet 313. gadā izdotais tolerances edikts ir loģiskas sekas viņa rīcībai. 313. gadā kristietība tiek atļauta kā oficiālā reliģija, pateicoties imperatoram Konstantīnam Lielajam, kurš pats pieslienas kristiešiem. 395. gadā Roma sadalās Austrumromā ar galvaspilsētu Konstantinopoli un Rietumromā ar galvaspilsētu Romu. Šādos apstākļos arī kristietība nevar noturēties vienota, tā saplūst ar valsts varu. 395. gadā kristietība tiek pasludināta par vienīgo atļauto, oficiālo reliģiju. Tam sekas ir visādas jukas, pie kam galvenie grautiņu rīkotāji ir paši kristieši. Visilgāk vecā reliģija saglabājas Grieķijā, tomēr 393. gadā tiek slēgtas skolas un aizliegtas Olimpiskās spēles, 529. gadā tiek slēgta Platona akadēmija. Fanātisms visvairāk skāra tieši izglītotos cilvēkus, kristieši ļoti ātri ir aizmirsuši savus cēlos mērķus. 6.gs. maz kas no īstās kristietības ir palicis pāri, paši kristieši kļūst par vajātājiem.
Kā sekas Romas sabrukumam ir baznīcas šķelšanās. Uz austrumiem izplātās ortodoksālā jeb pareizā mācība, bet uz rietumiem - katoliskā mācība. 1054. gadā notiek galīgā šķelšanās starp austrumu un rietumu baznīcu. Rietumos strauji pieaug pāvesta vara. Bizantijas patriarhs nolād pāvestu, bet pāvests izslēdz Bizantijas patriarhu no kristīgās baznīcas uz mūžīgiem laikiem.
Kristietībā Dieva eksistence ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā pasaule kļūs par Neko, tāpēc ir nepieciešama nemitīga komunikācija ar Dievu (galvenokārt lūgšanu formā). Dievu raksturo trīs spējas:
1. Dievs ir visu zinošs;
2. Dievs ir visu varošs;
3. Dievs ir absolūti labs.
Dievs ir arī visa radītājs, visa sargātājs un visa izrīkotājs. Viss sliktais nāk no paša cilvēka. Lepnība noved pie visatļautības, viszinības, pašpārliecinātības un gribas neatkarības. Te parādās grēks, kurš pasaulē ienāk, tikai pateicoties cilvēkam. Grēkošana noved pie ļaunuma parādīšanās. Grēks nav ķermeniska, bet garīga parādība, nemateriāla kategorija. Ķermenis pats par sevi nevar būt grēcīgs, jo viss, ko Dievs radījis, ir absolūti labs.
Kristietības piekritējiem ir jāsamierinās ar dažādām dogmām (lēmums vai mācība, kurai ir rīkojuma spēks), kas jāpieņem kā absolūta patiesība uz ticības pamata. Dogmas tiek noformulētas baznīcas tēvu mācībās. Esamības izskaidrojums ar radīšanas dogmu vēl saucas kreacionisms. Ticību nevar apšaubīt - tā vai nu ir, vai tās nav, ar prātu to nevar uzkonstruēt; mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir šaubas par Dieva esamību. Šī visa lieta radikāli maina attieksmi pret pagātni. Cilvēks pats nevar attālināties no savas pagātnes, viņš var vienīgi cerēt uz Dieva žēlastību. Tāpēc Dievs sūta savu dēlu, kurš izpērk cilvēku grēkus un paver ceļu uz glābšanu tiem, kuri notic šim izpirkšanas aktam. Arī šī ir jaunradīšana no nekā, jo Dievs - tā ir mīlestība. Gratia - žēlsirdība vai žēlastība ir tas, ko tu saņem par velti - jau pati ticība ir žēlastības akts. Tiek propagandēta tuvākā mīlestība, pie kam te domāta arī mīlestība pret ienaidniekiem. Tā izsaka nevis rakstura stingrību, bet gribas un lepnības pārvarēšanu.
Arī šodien ļoti daudzi cilvēki ir kristieši un seko Bībelei, tomēr tikai neliela daļa no tiem ir īsteni kristieši savā sirdī. Tagad ir tik daudz Bībeles interpretētāju, ka reizēm tas viss aiziet galējībās. Sevišķi daudzi cilvēki komentē un interpretē Jāņa Atklāsmes grāmatu, kur rakstīts par Augšāmcelšanos. Daudzi protestē pret dogmām (sākotnēji to izdarīja Mārtiņš Luters 1517. gadā, izveidojot luterticību). Izplatītākās ir dogmas par Marijas bezgrēcīgo ieņemšanu, par dzīvi pēc nāves, arī Kristus augšāmcelšanās ideja un pāvesta neapgrēcības dogma. Jo vairāk cilvēks domā, jo grūtāk viņam pieņemt jebkuru dogmu. Arī par Dieva visvarenību daudzi izsaka šaubas. Kā piemēru minēšu Epikūra pierādījumu, kurš ir samērā slavens: "Dievs vai nu grib novērst ļaunumu un nevar, vai var, bet negrib. Ja viņš grib, bet nevar - viņš ir bezspēcīgs, bet tāds Dievs nevar būt. Ja var, bet negrib, tad viņš ir nenovīdīgs, kas arī ir sveši dievībai. Ja negrib un nevar - viņš ir bezspēcīgs un nenovīdīgs, no kā izriet, ka viņš nav Dievs. Ja tomēr viņš var un grib, kas vienīgais piedienētu Dievam, tad - no kurienes radies ļaunums? Vai arī - kāpēc Dievs to nenovērš?"

JAUNĀ DERĪBA

Jaunā Derība sastāv no 27 kanoniskām grāmatām, tā ir zināma atlase no kristīgās literatūras. Jaunā Derība ir uzrakstīta grieķu valodā. Līdz mūsdienām neviens Jaunās Derības oriģināls nav saglabājies; kā vissenākā tās daļa tiek minētas Pāvila vēstules galatiešiem un tesaloniķiešiem, tās rakstītas 115. gadā. Jēzus Kristus pats neko nav rakstījis vai arī speciāli diktējis, visa Jaunā Derība ir atstāstījuma formā, ko stāsta apustuļi. Ar laiku radās nepieciešamība apvienot kristiešu rakstus, radīt kanonu, kuru vairs nevarētu mainīt, jo daudzo gadu laikā Jaunās Derības raksti tika mainīti, tajos izdarīja aizvien jaunus iespraudumus. No 2.gs. vidus līdz 3.gs. tika diskutēts par Jaunās Derības raksturu, tikai 367. gadā bīskaps Atanāsijs Lieldienu vēstulē pasludina rakstu sarakstu, kurš pilnībā atbilst mūsdienu Jaunās Derības saturam. Pantu numerācija ir ieviesta daudz vēlāk.
Jaunajā Derībā no sākuma atrodas četri evaņģēliji: Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa; tad seko Apustuļu Darbu grāmata, tad 21 grāmata ar Apustuļu Vēstulēm, bet noslēgumā - Jāņa Atklāsmes Grāmata jeb Apokalipse. Vēl eksistē apokrifiskās grāmatas, kuras nav iekļautas Jaunajā Derībā, tomēr daudzas baznīcas tās atzīst.
Vārds "evaņģēlijs" cēlies no grieķu valodas, kas sākotnēji nozīmēja atalgojumu, kas pienācās labas vēsts pienesējam, bet vēlāk - pateicības aktu, upurēšanu dieviem, pateicoties par priecīgu vēsti. Grieķu tautas valodā "koinē" tas varēja nozīmēt vai nu vispār jebkuru labu vēsti, vai arī paziņojumu par kādas ievērojamas personas ierašanos. Vārdkopa "Jēzus Kristus evaņģēlijs" imigrācijā esošajiem kristiešiem nozīmēja "mesijas Jēzus atnākšana", t.i., viņa atgriešanās zemes virsū, lai valdītu taisnīgi tūkstoš gadus.
Pirmos trīs evaņģēlijus sauc par sinoptiskajiem, jo tajos būtībā nav pretrunu, bet pēdējais - Jāņa evaņģēlijs tomēr ir nedaudz savādāks, tas atšķiras ar teoloģisku ticības mācības izstrādi. Evaņģēlijos ir aprakstīta Jēzus Kristus dzīve no laika, pirms viņš tika atzīsts par mesiju, līdz viņa nāvei un augšāmcelšanās brīdim. No visiem evaņģēlijiem vienīgi Lūkas mēģina sniegt dažas ziņas par Kristus sludinātāja darbības sākumu, saistot to ar Jāni Kristītāju: "Bet ķeizara Tibērija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā un Lisānijas valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, dieva vārds nāca pār Jāni, Cakarija dēlu, tuksnesī" (Lūka, III : 1,2). Pastāv vēl samērā daudz pretrunu starp šiem evaņģēlijiem, piemēram, pirmajos trīs evaņģēlijos teikts, ka Jēzus gājis no Galilejas uz Jeruzalemi tikai vienu reizi, Jāņa evaņģēlijā šādi gājieni bijuši trīs, ja ne vairāk utt. Tas var liecināt tikai par to, ka šie evaņģēliji ir rakstīti daudzus gadus pēc Jēzus nāves, kā arī tie var būt rakstīti diasporā.
Jaunā Derība Jēzus apcietināšanu un sodīšanu saista ar vēsti par "valstību", kam pašai par sevi vajadzēja iedvest šausmas priviliģēto kārtu pārstāvjiem un romiešiem. Ticīgie nešaubījās, ka "dieva valstība" jeb pēc ebreju tradīcijas "debesu valstība" (lai nebūtu jānosauc Jahves vārds) iestāsies zemes virsū kā brīnuma rezultāts. Ņemot vērā toreizējos apstākļus, tas nevarēja notikt citādi kā vienīgi pārdabiskā veidā, kaut vai pēc tūkstoš gadiem, kā lasāms Jāņa Atklāsmes grāmatas 20. nodaļā. Lūgšana, kas kristietismā kļuva pazīstama kā "Tēvreize", tika orientēta speciāli uz šī rezultāta gaidām:
Matejs, VI : 9-13:
"Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo tev pieder valstība. spēks un gods mūžīgi. Āmen."
Apustuļu Darbi nav izolēti no citiem Jaunās Derības dokumentiem. Tie ir daļa no veselas literatūras, kas radusies ap dažiem viscienījamākiem seno baznīcas nostāstu personāžiem. Tas ir stāsts ar izteiktām didaktiskām un misionāriskām nostādnēm. Apustuļu darbos ir nodaļas, kurās aprakstītas Palestīnas kopienas, kā arī citas, ko sarakstījusi cita roka un kas satur atmiņas vai norādījumus par senākiem notikumiem. Tās ir tā saucamās atkāpes, kur autors izmanto daudzskaitļa trešo personu, lai pastāstītu par notikumiem, kuros viņš piedalījies, sekodams Pāvilam. Darbība aptver Palestīnas ziemeļu daļu, tad pāriet uz Mazāziju, Trāķiju un atkal atgriežas Jūdejas zemē. Viss cikls apraujas ar epizodi, kurā Pāvilu apcietina Romas varas orgāni. Rodas iespaids, ka Apustuļu darbu pēdējā daļa tikusi sastādīta ilgu laiku pēc tiem notikumiem, par kuriem tā vēstī, pamatojoties uz Pāvila rakstiem, un tas noticis 2.gs. pirmajā pusē.
No 21 Apustuļu Vēstules 13 tiek piedēvētas Pāvilam: romiešiem; divas korintiešiem; galatiešiem; efesiešiem; filitiešiem; kolosiešiem; divas tesaloniķiešiem; divas Timotejam; Titam un Filemonam. Pārējās Apustuļu Vēstules ir: vēstule ebrejiem; Jēkaba vēstule; divas Pētera vēstules; trīs Jāņa vēstules un Jūdas (ne Iskariota) vēstule.
Pāvilam Kristus dzīve virs zemes nelikās interesanta, jo no viņa viedokļa nav svarīgs mesija "pēc miesas", bet gan mesija, kas pārvērsts pestīšanas mistērijā. Pāvils ir apustulis, tāpēc ka viņš skatījis Kristu gara acīm dažus gadus pēc tā "parādīšanās" citiem piekritējiem. Saskaņā ar nostāstu, Pāvils dzimis stingrā jūdaiskā ticībā: viņš apgraizīts astotajā dienā, cēlies "no Izraēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs" (Vēstule filipiešiem, III : 5). Tomēr visas viņa vēstules adresētas imigrantu kopienām; arī viņa ģimene cēlusies no imigrantu vides: no Kilikijas galvaspilsētas Tarsas. Izcilu rabīnu māceklis, pirmo Palestīnas kristiešu apvienību vadītājs Pāvils, saskaņā ar nostāstu, sācis ticēt "jaunajai atklāsmei" un ļoti drīz kļuvis par vienu no šīs ticības viskvēlākajiem sludinātājiem pēc tam, kad viņam parādījusies dievišķa vīzija. Viņa mācība nenāk no cilvēciska avota, bet gan tieši no dievišķas iedvesmas, kurā viņš smeļas spēkus, lai pārvarētu viņam lemtās grūtības.
Epistorālajā ciklā, kas saistīts ar Pāvilu, pārsteidz tas, ka tajā izvērsti daži doktrīnas nolikumi, kas nebija noteikti iepriekš - runa ir par dogmatiskiem un rituāliem noteikumiem, kuri tikuši izstrādāti pēc vajadzības. Saprotams, ka šeit saduramies ar reālu pieredzi. Šajās vēstulēs sastopamies ar dažām pretrunām, kur saskatāma lavierēšana starp "Dievam tīkamu" dzīvi un reālo dzīvi. Kā piemēru var minēt celibātu - pilnīgu atturēšanos no dzimumattiecībām, tai skaitā arī laulībā, saskaņā ar šīm normām, tas tika atzīts par visatbilstošāko pilnības sasniegšanai. Pāvila epistorālā cikla centrālajā daļā šis jautājums tiek pasniegts savādāk. Tā kā laika vairs nav daudz, "jo šīs pasaules iekārta beidzas" (1.vēstule korintiešiem, VII : 31), pārbaudījumu gaidās vēlams, lai visi būtu brīvi no ģimenes saitēm, taču "tur man nav mūsu Kunga pavēles" (VII : 25). Ja kādam ir sieva, tad "viņam to nebūs atstumt", ja kādam tās nav - tad "ir labi, ja tie paliek tādi kā es", sekojot apustuļa paraugam. Ne mazāk zīmīgas ir atbildes uz citām laikabiedru prasībām. Vai iespējams griezties valsts tiesās? Vai var piedot baznīcas loceklim, kurš aptraipījis sevi ar sevišķi neglītu rīcību? Un vai ticīgajam vai ticīgajam, ko pametusi sieva vai vīrs, jāatturas no stāšanās jaunā laulībā? Uz visiem šiem jautājumiem apustuļa atbildes ir noraidošas. Daudzi Mozus likumi tika atzīti par kristietībai liekiem, kā piemēram, apgraizīšanas paraža, ko Pāvils kategoriski noliedz, un starp ebrejiem un neebrejiem noslēgtās jauktās laulības, kuras pēc rabīnu morāles tika uzskatītas par šķīstības pārkāpšanas aktu.
Būtībā Pāvila vēstules ir bezpersoniskas - tās satur tikai vispārīgus norādījumus par draudžu vadību un brīdinājumus pret "viltus praviešiem", korupciju, reliģisko un sabiedrisko nepaklausību. Līdzīga tipa vēstules, bet jau tādas, kas atspoguļo vēl vēlāku attīstības stadiju, tika nosauktas par "katoliskām", universālām, kas domātas visiem diasporas ticīgajiem. Tās ir pārējās Apustuļu vēstules, kuras ir audzinošas un pamācošas, kā arī atspoguļo dažādus uzskatus. Daudz tiek runāts par bagātniekiem, kuri tiek aicināti sadalīt savu bagātību visas draudzes starpā. "Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns" (Jēkaba vēstule, V : 3). Šajos vēstījumos ir teikts, ka "nedzīva ir ticība bez darbiem", tāpat kā "miesa bez gara ir nedzīva" (Jēkaba vēstule, II : 26).
Domājams, ka vislielāko polemiku visos laikos ir izraisījusi Jāņa atklāsmes grāmata jeb Apokalipse. Šeit tiek stāstīts par pasaules galu, visu miroņu augšāmcelšanos un stāšanos Dieva priekšā, par pastaro tiesu. Jāņa atklāsmes grāmatas mērķis ir atklāt, ka Dievs patiešām pārvalda notikumus pasaulē un ka reiz viņš atbrīvos savus ļaudis no visām ciešanām un pārestībām. Šīs vēsts galvenā tēma ir: Jēzus atgriezīsies, lai tiesātu un valdītu, un kristiešiem vienmēr ir jābūt gataviem šim notikumam. Jēzus ieradīsies kā redzams cilvēks. Jēzus otro atnākšanu redzēs visi cilvēki. Jēzus brīdināja, ka viņa atnākšana būs pēkšņa kā zibens uzliesmojums un negaidīta kā zagļa nākšana naktī. Kristus skaidroja, ka noteikto dienu pat viņš nezina, to zina vienīgi Dievs Tēvs. Tādēļ cilvēkiem ir jābūt gataviem uz to jebkurā laikā. Otrā Jēzus atnākšana būs krāšņs un karalisks notikums, kad Debesu pulki kalpos Jēzum kā ķēniņam. Tad viņš uz mūžīgiem laikiem nodibinās savu valstību, un ikviens Jēzu atzīs par Kungu. Jēzus nenāks kā pirmo reizi, lai cilvēki viņu tiesātu, bet gan lai pats spriestu tiesu pār mums.
Dievs radīs jaunu pasauli, kurā dzīvos kopā ar saviem ļaudīm. Kristieši nedzīvos debesīs tikai kā dvēseles - tiem būs atjaunots ķermenis dzīvei kopā ar Jēzu Kristu Dieva jaunradītajā pasaulē.
Tā kā Apokalipsē nekāds konkrēts pasaules gala datums nav minēts, tad šeit paveras plaša teritorija dažādām interpretācijām, kas sevišķi uzplaukst pirms jaunas tūkstošgades iestāšanās. Tas notiek arī pašlaik, kad tiek noteikti aizvien jauni datumi pasaules gala notikumu sākumam.
Nedrīkst aizmirst, ka Jāņa atklāsmes grāmata sarakstīta dīvainā, ar simboliem pārpilnā valodā, kur viens skaidrojums nemaz nav iespējams, tas jāizvēlas katram pašam, saskaņā ar savu būtību, tomēr jebkuram un jebkurā laikā jābūt gatavam stāties taisnās tiesas priekšā, kas nenozīmē neko citu, kā vien - dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Altāris - (lat. altare, alta ara, augsts ziedoklis), paaugstinājums reliģiska kulta vietās. Senebrejiem altāris bija kaujamo ziedokļa dzīvnieku vieta: akmeņu kaudze apaļā vai četrstūrainā formā; vēlāk taisīja dedzināmo altāri galda plāksnes veidā. Kristiešiem altāri nevajadzēja, jo viņi pielūdza Dievu garā un patiesībā. Tikai 2. - 3.gs. vakarēdiena galds kļūst par altāri un 5.gs. to iesvētī. Grieķu katoļu baznīca uz altāra-galda lika evaņģēliju, krustu, sakramenta traukus un arī relikvijas. Vēlāk altāri veidoja kā šķirstu un tur glabāja svēto kaulus un relikvijas. Romiešu katoļiem uz altāra vēl stāv krucifikss un degoši lukturi. Luters neatzina altāri kā kulta priekšmetu.

Apokalipse - (gr. apokalyptein, atsegt, atklāt), apokaliptisks sacerējums; parasti par apokalipsi sauc Jāņa atklāsmes grāmatu. Apokalipse ir vēstījums par pasaules galu, miroņu augšāmcelšanos - Pastaro tiesu.

Apustulis - (gr. apostolos, sūtnis), ievērojams kristīgās ticības izplatītājs, piemēram, Bonifācijs, Ansgars; 12 Jēzus mācekļi, kuriem pēc Jūdas nāves pievieno Mateju un vēlāk Pāvilu, arī ir apustuļi. Sākotnējā šī vārda nozīme - Jūdejas draudžu sūtnis, kas nodeva Jeruzalemes dievnamam nodevas un draudžu ziedojumus.

Arhibīskaps - vecākais bīskaps (persona, kas saņēmusi priesterības pilnību), goda tituls galvenajās bīskapijās.

Baptistērijs - (gr. baptisterion), vieta, kur notiek kristīšana - kristāmā baznīca, kapella. Pirmie baptistēriji bija klona padziļinājumi katakombās, kas tapuši pirmo kristīgo vajāšanu laikos un paredzēti kristāmā ūdens ieliešanai. Konstantīna Lielā laikā, kad kristīgo ticību izsludināja par Romas valsts ticību, sāka celt pirmos atklātos baptistērijus. Tā kā kristīšana bija bīskapu pārraudzībā, parasti baptistēriji atradās vai nu baznīcu tuvumā, vai arī bija apvienoti tieši ar baznīcas ēku. Atklāts baptistērijs ir ūdens baseins, ko ieskauj koncentrisku kolonnu rinda. 9.gs. ieviešot kristāmo bļodu, rietumu arhitektūrā baptistēriju celtniecība sāka izbeigties. Skaisti baptistēriju paraugi ir Romā, Ravennā, Florencē un Pizā.

Baznīca - (no kr. ???????, Pleskavas tekstos ???????; gr. ekklesia), kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze. Pirmie kristīgie sevi sauca par Dieva eklēziju. Pāvils ar šo vārdu saprot kā individuālo draudzi, tā kristīgo kopību vispār; tas ir arī baznīcas sakramentālais jēdziens: mistiska vienība ar Kristu. Vēlāk nodibinās viena svētā, katoliskā, mūžīgā baznīca.

Bīskaps - (gr. episkopos, uzraugs, sen. vācu piscof), ordinēts garīdznieks, kas ir saņēmis priesterības pilnību. Pirmkristiešu laikā bīskaps ir atsevišķas draudzes priekšnieks; vēlāk augstākais baznīcas priekšnieks, kas zināmā novadā (diacēzē) izpilda priestera, mācītāja un draudzes gana amatus. Bīskapa cieņas ārējās pazīmes: dārgakmeņiem rotāts gredzens, draudzes gana zizlis, zelta krusts uz krūtīm, īpašs bīskapa tērps, virspriestera cepure (mitra), tronis ar baldahīnu baznīcas korī. Bīskapa iecelšanu amatā sauc par investitūru. Ja bīskaps ir pakārtots kādam virsbīskapam, tad to sauc par sufragānu. Bīskapu kopiena ar pāvestu - svētā Pētera pēcteci - priekšgalā ir atbildīga par visu Baznīcu.

Celle - (lat. cella), mūka vai mūķenes istabiņa klosterī.

Celibāts - (lat. celibatus), bezlaulības dzīve. Celibātu noteikti prasa no katoļu garīdzniekiem, kam pamatā uzskats, ka dzimumdzīve laulībā un ārpus tās padara cilvēku kultiski nešķīstu. Katoļu baznīcā pilnīgu celibātu ieveda pāvests Gregorijs VII 11.gs. otrā pusē.

Evaņģēlijs - (gr. euangelion, laba vēsts), kristīgās ticības centrālā satura (apustuļa Pāvila rakstos), vēlāk - jauna, citur nesastopama literatūras veida apzīmējums.

Katakombas - (lat. catacumbae, no gr. kata-, lejup, kymbe, dobums), sākumā paleja pie Romas sv. Sebastiāna baznīcas, zem kuras ierīkotās kapu vietas sauca in catacumbas; vēlāk vispār kristīgo apakšzemes kapenes.

Katehisms - (no gr. katechein, atskanēt, mācīt), katķisms, vispirms mācība jautājumos un atbildēs, kas sākumā notika mutiski: kristījot garīdznieks jautāja, kristījamais atbildēja. Kad sāka kristīt mazus bērnus, garīdznieks sarunājās ar kūmām (krustvecākiem). 8. un 9.gs. klosteros šīs sarunas pierakstīja. Bohēmijas brāļi mācība nosaukumu pārnesa uz grāmatu, kurā tā bija uzrakstīta. Luterticībā katehisms ir ticības mācības grāmata.

Konsistorija - (jaunlat. consistorium, sapulce, no consistere, nostāties, apmesties): 1. Romā ķeizaru laikā valsts padomes sapulcēšanās vieta, no Konstantīna Lielā laika pati šī sapulce (sacrum consistorium); 2. katoļu baznīcā kardinālu sapulce pāvesta vadībā apspriedei vai svarīgu baznīcas pārvaldes lietu formālam noslēgumam; 3. evaņģēliski luteriskajā baznīcā centralizētas pārvaldes, iestādes, nodibinātas reformācijas laikā bīskapa amata un tam piederīgo pārvaldes orgānu vietā.

Korālis - (lat. cantus choralis, cantus planus, fr. plainchant, angl. plainsong), katoļu un luterticīgo baznīcas dziedājums. Pāvests Gregorijs I lika lietpratējiem savākt pirmo kristiešu dziedājumus; to tika savākts ap 600 un tie kļuva par katoļu korāļu pamatu.

Kristietība - lielākā reliģija pasaulē; tai ir aptuveni 1,7 miljardi sekotāju. Kristietības pamatlicējs ir Jēzus Kristus.

Kristus - kristietības pamatlicējs, jaunavas Marijas un Dieva dēls, kurš nācis, lai glābtu cilvēci, lai izpirktu tās grēkus.

Krusts - viens no kristietības simboliem; krustā vertikāle apzīmē garu, bet horizontāle - laicīgo pasauli.

Ķesteris - (no lejasvācu koster, kas savukārt no viduslat. custor, baznīcas mantas sargs), baznīcas kalpotājs, kas glabā baznīcas lietas; palīdz mācītājam viņa amata gaitā; gādā par kārtību dievkalpojuma laikā; mācītāja prombūtnē baznīcā vada dziedāšanu un nolasa svētdienas sprediķi.

Mozus - (ebr. Moše), pēc Vecās Derības tradīcijas izraēliešu vadonis tuksnesī. Ar viņa starpniecību izraēlieši pieņēmuši Jahves reliģiju un slēguši derību ar Jahvi.

Mozus grāmatas - arī pentateihs (1.Genesis, 2.Exodus, 3.Leviticus, 4.Numeri, 5.Deuteronomium), Vecās Derības kanona pirmā daļa. Šīs daļas ebrejiskais nosaukums ir tora, t.i., likums.

Sakraments - (lat. sacramentum, zvērests, dienesta noslēpums), kristīgās baznīcas žēlastības līdzeklis, īpašs Kristus iestādījums, kas ārēji iezīmē iekšēju svētīšanu. Katoļu baznīcas 7 sakramenti: kristība (baptismus); Firmācija jeb iestiprināšana (confirmatio); eiharistija - vissvētākais jeb komūnija; grēku nožēla jeb grēku vaidēšana (poenitensia); pēdējā svaidīšana jeb pastarā svētība (extrema unctio); ordinācija jeb iesvētīšana (ordo); laulība (matrimorium). Visus 7 sakramentus atzīst par Jēzus Kristus ieviestiem un uzskata tos par svētu lietu simboliem un neredzamas žēlastības redzamo veidu.

Tēvreize - arī Mūsu Tēvs (lat. Pater Noster), kristīgās baznīcas klasiskā lūgšana, ko lieto visas kristīgās konfesijas dievkalpojumos, kazuālijās un privātā praksē. Romas katoļu baznīcas praksē tēvreize sastopama arī kā rožu kroņa sastāvdaļa (blakus Ave Maria).
Tēvreize: "Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo tev pieder valstība. spēks un gods mūžīgi. Āmen."