citati

Citēts no: J. Kursīte. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga "Zinātne", 1996.

MĪTOLOĢISKO TERMINU VĀRDNĪCA

ANTROPOGONIJA (gr. anthropos 'cilvēks' + genos 'dzimšana') - mītiskie priekšstati par cilvēka vai kādas cilvēku cilts, tautas izcelšanos.

ANTROPOMORFISMS (gr. anthropos 'cilvēks' + moyhē 'forma, veids') dievu parādīšanās vai attēlojums cilvēku veidolā. Sal. zoomorfisms.

ARHETIPS (gr. archetypos 'pirmtēls') - šveiciešu psihoanalītiķa Karla Junga no Platona darbiem patapināts termins, kas apzīmē universālus simboliskus tēlus. Šie kolektīvās zemapziņas veidotie pirmtēli - shēmas rod izpaudumu mītos, pasakās, tautasdziesmās, sapņos, bet arī mākslā. Arhetipu piemēri ir māte, bērns, ēna, ūdens, gaiss, zeme, uguns u.tml.

DEMIURGS (gr. dēmiurgos 'mcistars, amatnieks, radītājs') - 1) dievība, kas rada pasauli no sākotnējā haosa ar vārda vai darbības palīdzību; 2) mītisks personāžs, kas rada kosmosa elementus, tos pagatavojot - izkaļot, izveidojot no māliem, noaužot u.tml. Demiurgam ir virkne līdzību ar kultūrvaroni (sk.), taču demiurgs veido pārsvarā kosmiskos objektus (debesis, sauli, zvaigznes u.tml.), bet kultūrvaronis - kultūrobjektus (uguni, darbarīkus, ieročus u.c.).

HAOSS (gr. chaos 'pirmatnējais tukšums') - 1) sākotnējais «nekas», neesmes stāvoklis, kas dažādās mītiskās tradīcijās asociējas ar tukšumu, bezdibeni. Šim neesmes stāvoklim raksturīgs formas trūkums, ko mītiskos tekstos bieži raksturo ar negāciju virkni («Tad, kad nebija ne debesu, ne zemes, ne dienas, ne nakts, ne dzīvas, ne nāves» u.tml.); 2) pasaules, kosmosa rašanās potence, kas saistās ar pirmatnējiem ūdeņiem (okeānu, jūru). Viss - atbilstoši mītiskajiem uzskatiem - rodas no haosa un pēc laika tajā pazūd.

HTONISKS (gr. chton 'zeme') - tāds, kas attiecas uz zemes un pazemes dievībām un gariem. Htonisko dievību un garu pārziņā bija zemes un cilvēku, zvēru auglība, ražība, kā arī viņsaule. Grieķiem tādas dievības ir Dēmetra, Gaja, Aīds, Plutons, Dionīss, latviešiem - Māra, Laima, Jumis, dažādie auglības un ražības gari. Htoniskajām dievībām un gariem bija pieņemts ziedot melnas krāsas upuri.

INICIĀCIJA (lat. initio 'iesvētu') - cilvēku pāreja no viena sociālā statusa citā, parasti augstākā, un rituāli, kas ar šo pāreju saistīti. Iniciācijas rituālus sauc arī par pārejas rituāliem. Iniciācija parasti ietver trīs posmus: 1) indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējās ar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimšana jaunajā statusā. Rumāņu izcelsmes reliģiju pētnieks M. Eliade nodala trīs tradicionālos iniciācijas veidus: 1) individuālā (burvjiem, ķēniņiem, karavīriem); 2) iniciācija, kas atļauj iekļūt slepenā brālībā vai biedrībā. Parasti tajās tika nošķirtas sieviešu un vīriešu slepenās biedrības; 3) vecuma grupu iniciācija, kas skāra visus cilts Locekļus, sasniedzot noteiktu vecumu.

KOSMISKAIS KOKS (angļu cosmic tree) - mītisks pasaules simbols. Tā augšējā daļa - galotne - ir dievību un putnu mītnes zona un saistās ar debesīm. Vidējo daļu, kam atbilst zeme, apdzīvo cilvēki, meža zvēri un mājlopi. Apakšējā daļā (tai atbilst pazeme) mīt rāpuļi, zivis, kukaiņi, peles, un tā asociējas ar viņsauli. Latviešu mitoloģijā kosmisko koku visbiežāk reprezentē ozols. Kosmiskajam kokam dažādu tautu tradīcijās ir vairāki paveidi: Saules, Dzīvības un nāves, Labā un Ļaunā atzīšanas koks u.c.

KOSMOGONIJA (gr. kosmos 'Visums' + genos 'dzimšana') - mītiskie priekšstati par pasaules izcelšanos.

KOSMOSS (gr. kosmos) - pasaule kā noteiktā struktūrā veidots un sakārtots veselums, pretstats bezformīgajam haosam.

KULTURVARONIS (angl culture hero) - mītisks personāžs, cilts vai tautas pirmsencis, kas rada pirmos kultūrpriekšmetus, kultūraugus, dod dažādas zinības (uguns iegūšana, darbarīku un ieroču pagatavošana, medniecības, zemkopības māksla u.tml.), veido pirmos likumus, reliģiju, dažādus rituālus. Daudziem kultūrvaroņiem ir zvēru vārdi (piemēram, Lāčplēsis, bet arī Vilks, Lācis u.tml.), kas norāda uz to saistību ar totēmisko senci. Par kultūrvaroņiem var uzlūkot, piemēram, Prometeju, Veinemeinenu, Kalevipoegu, Lāčplēsi.

LIELĀ PIRMMĀTE (Lat. Magna Mater) - kopnosaukums auglības, dzimšanas, nāves un atdzimšanas pārzinātājām dievietēm. Lielo pirmmāti simbolizē ūdeņi (ezers, avots, upe, jūra), ala, zeme. Lielās pirmmātes simboli ir arī govs, lāču māte, zivs (latviešu mitoloģijā - līdaka), cūka, kaza, čūska, augļu koki u.c., arī dobas lietas un priekšmeti - kauss, krūze, pārpilnības rags, grozs u.tml. Lielā pirmmāte savā būtībā ir divējāda - labvēlīga, patvērumu, aizsardzību sniedzoša, bet arī cilvēkam naidīga, iznīcinoša, ārdoša. latviešu mītoloģijā Lielo pirmmāti reprezentē Māra, likteņdievības, dažādās mātes (Gausu, Meža, Lauku, Mēslu u.tml.). Citās tradīcijās Lielo pirmmāti personificē Izīda, Lakšmī, Dēmetra, Ištara, svētā Marija u.c. sieviešu dievības. Indoeiropiešu tautu folklorā ar Lielo pirmmāti saistīta piektdiena vai ceturtdiena (ceturtdienas vakars jeb piektvakars - latviešu folklorā).

MEDIATORS (Lat. mediātor 'starpnieks') - starpnieks starp dažādajām pasaules zonām (debesīm - zemi - pazemi; attiecīgi - dievībām - cilvēkiem viņsauli). Latviešu folklorā starpnieka funkcijas ir vāverei, caunai (starp kosmiskā koka augšdaļu un vidusdaļu), pelei, krauklim (starp viņsauli un šosauli). Mediatori starp cilvēkiem un dievībām bija arī priesteri, burvji.

METAMORFOZE (gr. metamorpbosis 'pārvēršanās') - mītiskai domāšanai raksturīgs uzskats, ka cilvēki uz laiku vai pavisam var pārvērsties augos, akmeņos, dzīvniekos, putnos. Šis uzskats sakņojas gan totēmismā, gan ticībā dvēseļu pārceļošanai un pārtapšanai Arī dievībām raksturīgas dažādas metamorfozes. Tā, piemēram, Levs pārvēršas par vērsi, gulbi, čūsku, zibeni, zelta lietu u.tml. Latviešu mītoloģijā Māra parādās gan čūskas, govs, gan vaboles, vistas, baltas sievas, krūma u.c. veidolā.

MĪTS (gr. mythos 'stāsts, teika') - seno cilvēku stāsti, versijas par pasaules, dievību, cilvēku izcelšanos, par cilvēka radniecības saiknēm ar dzīvniekiem, kokiem u.tml. Mīti ir kādas cilts, tautas svētie teksti, kuros uzmanība koncentrēta uz pirmlaiku un pirmnotikumiem. Mīti tika aktualizēti gadskārtās, iniciācijās u.tml. pārejas situācijās. Mīta galvenā funkcija bija atstāstīt, atgādināt sakrālo vēsturi. Mīts ietvēra visu priekšstatu (reliģija, zinātne, māksla) sistēmu par apkārtējo pasauli. Mītus pēc to tematikas tradicionāli iedala antropogoniskajos (sk. antropogonija), kosmogoniskajos (sk kosmogonija), teogoniskajos (par dievību rašanos), astrālajos (par debesu spīdekļu izcelsmi), dabas (par dažādu dabas objektu izcelsmi). Pēc funkcijām šķir šādus mītus: 1) kulta (par dažādu sakrālu kultu rašanos); 2) etioloģiskos (par tā vai cita pasaules objekta izcelšanos); 3) totēmiskos (sk. totēms).

NEOFĪTS (gr. neopbytos 'iesvētītais') - tas, kas izgājis iniciācijas pārbaudījumus, jaunā statusā iesvētītais.

PROFANS (Iat. profānum, no pro 'priekš, pirms'+ fānunm 'svētīta vieta') tas, kam nav tiesību ieiet svētītā vietā, neiesvētīts. Sal. sakrāls.

PUBERTĀTES INICIĀCIJA (lat. pūbertās 'dzimumgatavība') - iniciācija, kas agrāk katram cilvēkam bija jāiziet, sasniedzot dzimumgatavības vecumu. RITUĀLS (lat. rītus 'reliģiska ceremonija') - sakrālas darbības kārtība, veids, likums, kā to realizēt. Ar rituāla palīdzību senatnē tika kosmizēta, atjaunota un pārradīta pasaule. Rituāls ir sava veida mīta uzvedums, bet mīts notiekošā rituāla izskaidrojums. Rituāls pārstāv reliģiskas darbības formālo, mīts - saturisko pusi. Vārdam rituāls ģenētiski un tipoloģiski radniecīgi (atviešu ritēt, rotaļa. Rituālam īpaši nozīmīga vieta bija totēmiskajos un kulta mītos. Rituālā viss, ko mīts stāsta kā pirmlaikos notikušu, tiek pārvērsts tagadnē, reaktualizēts un atdzīvināts.

SAKRĀLS (lat sacer -'svēts') - tas, kas saistīts ar reliģisko sfēru. Sakrālais un profānais bija divi eksistences veidi mītiskajā pasaulē( M.Eliade). Ar sakrālo saistījās viss, kas radīts kosmogoniskajā vai antropogoniskajā aktā un ir kosmosa sastāvdaļa. Sakrālās sfēras piederums bija t.s. dievišķā jeb sakrālā valoda (parasti dzejas formā), bet profānās - ikdienišķā jeb cilvēku valoda (parasti prozas formā). Pirmajai bija raksturīga simboliska izteiksme un ritmiska organizācija.

TABU (no polinēziešu val.) - aizliegums kaut ko sakrāli svarīgu darīt vai pieminēt skali. Tā, piemēram, daudzus dzīvniekus, no kuriem baidījās vai kurus uzskatīja par cilts totēmiem, nedrīkstēja saukt īstajā vārdā. Tā latviešiem apzīmējuma Dieva suns vietā stājies tabu vārds vilks (tas, kas rauj, plēš, velk), bieži arī citi - meža vīrs, pelēcis, tēvainis, vecbrālis.

TOTEMS (no Ziemeļamerikas odžibva cilts val.) - mītisks kādas saimes, cilts, tautas vai atsevišķa cilvēka pirmsencis (augs, koks, dzīvnieks, putns u.c.), ko īpaši pielūdza un kura vārdā bieži sevi dēvēja. Latviešiem saglabājušās galvenokārt dzimumu totēmisma pēdas, vīriešiem - vilks, lācis, vanags, ozols u.c.; sievietēm - lapsa, vāvere, cielava, irbe, Liepa u.c.

ZOOMORFISMS (gr. zoon 'dzīvnieks' + morphē 'forma, veids') - dievības vai cilvēka parādīšanās dzīvnieka veidolā.

Citēts no: Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija. Apgāds "Burtnieks", 1996, 1997.

3. Kultūra un filosofija

Centienos izprast cilvēku ir nepieciešams iziet ārpus
dubaszinātniskuma ietvariem un pievērsties kultūras vēsturei.
K.G.Jungs

3.1. Kultūras filosofiskā izpratne

Dažādu laikmetu domātāji ir centušies noskaidrot jautājumu par filosofijas vietu un lomu cilvēka darbības jomu un pašizpausmju vidū. Kas gan ir "gudrības mīlestība" salīdzinājumā ar zemnieka, karavīra, dzejnieka, mākslinieka un zinātnieka darbu? Kādas ir filosofijas attiecības ar šīm un daudzām citām cilvēka pieredzes un pašrealizācijas formām?
Sengrieķu domātāja Aristoteļa izpratnē filosofija ir metafizika, t.i., "tas, kas nāk pēc fizikas", kas atklāj esamības dziļākos avotus, izteic tos racionāli jēdzieniskā formā. Viduslaikos filosofija kļūst par teoloģijas kalponi, palīdzot gatavot ceļu uz Dieva valstību. Jāpiebilst, ka viduslaiku filosofija nepavisam nekautrējas par savu "kalpones" lomu. Klasiskā racionā1isma laikmets, nebijušos augstumos paceļot prātu, dievišķas īpašības sliecas piedēvēt arī zinātnei un filosofijai kā tās kvintesencei. Spilgta liecība šajā ziņā ir vācu klasiskā laikmeta domātāja J.G.Fihtes atziņa: "Vārdi, ar kuriem kristietiskās reliģijas Dibinātājs vērsās pie saviem mācekļiem, būtībā pilnībā attiecas uz zinātnieku: jūs esat zemes sāls, ja zemes sāls zaudē spēku, ar ko tad sālīt? (..) Es (zinātnieks - R.K.) esmu aicināts, lai liecinātu patiesību (..). Es esmu patiesības priesteris, es kalpoju patiesībai."
Kur slēpjas filosofisko uzskatu un filosofijai piedēvēto lomu dažādība? Protams, paša dzīves procesa neizsmeļamībā un izpausmju daudzveidībā. Vai šī daudzveidība ir neierobežota? Ja tai ir robežas, kas tās nosaka? Cik lielā mērā tajā atbalsojas laiks un mūžība, vispārcilvēciskais un individuālais (laikmets, tauta, persona)?
Varbūt atbildi uz šiem jautājumiem varētu rast, tiekot skaidrībā par pašas filosofijas sākotni, tās avotu. Katrai tautai un laikmetam raksturīgas savas "gudrības mīlestības" formas, taču ne vienmēr un visur ir filosofija kā specifiska šo meklējumu izpausme. Varbūt filosofijas esamībai, tāpat kā tās neesamībai ir kādas dziļākas, universālākas saknes?
Filosofija tāpat kā citas cilvēka pašizpausmes formas pastāv viņa pūļu un centienu rezultātā. Lai tā būtu, tā ir jāuztur jākopj, jākultivē. Ne tikai filosofija, visa cilvēka pasaule pastāv kopšanas un kultivēšanas rezultātā. Mēs kopjam lietas un prasmes, sabiedriskās normas un vērtības, kopjam noteiktu dzīves veidu un savu garīgo pasauli. Cilvēka pasaule pastāv tikai tāpēc, ka tā tiek uzturēta un kultivēta. Kultivācija ir visaptveroša cilvēciskās esamības pazīme, un kultivācijas rezultāts ir kultūra (latīņu val. cultura - apstrādāšana, audzināšana, izglītošana). Varbūt tieši šīs visaptverošās cilvēciskās esamības pastāvēšanas formas analīze varētu izskaidrot "gudrības mīlestības" veidu dažādību, noskaidrot filosofijas attiecības ar citām cilvēka darbības jomām? Tādēļ pacentīsimies atbildēt uz jautājumu, kas ir kultūra, aplūkosim filosofijas un kultūras attiecības.
Jēdziens "kultūra" iezīmē vienu no mūsdienu floso1ījas mezglu punktiem. Kultūru kā cilvēciskās esamības kultivācija var aplūkot no visdažādākajiem redzesviedokļiem - no filosofiskā, socioloģiskā, politiskā un etnogrāfiskā. Gadu desmitiem filosofi un kulturologi no jauna atgriežas pie šķietami vienkāršā jautājuma - kas ir kultūra? Uz šo jautājumu ir sniegs simtiem vairāk vai mazāk atšķirīgu atbilžu. Jāteic - tajās nav grūti ieraudzīt dažādu laika periodu cilvēku pašizpausmju un vērtību pamatorientācijas.
Ļoti raksturīga pagājušo gadu desmitu pieeja - "kultūra ir viss, ko radījis cilvēks": idejas, lietas, literatūra, reliģija, māksla utt. Atbilstoši tam - visdažādākās "kultūras": estētiskā, mākslinieciskā, filosofiskā, sadzīves. Nav tādas cilvēciskās esamības jomas, tādas rīcības formas, kurai nevarētu pievienot vārdu "kultūra". Šis vārds līdz ar to pilda cilvēka darbības rezultātu apvienotāja funkciju. Ja tā, tad pilnībā apgūt kultūras vēsturi nozīmētu apzināt visu cilvēces vēsturi, lietu un parādību rašanās un izmaiņu vēsturi. Kas attaisno ierastās shēmas, pēc kurām parasti veido apcerējumus un monogrāfijas kultūras vēsturē (sabiedriskās attiecības, ekonomiskā dzīve, filosofija, reliģija, māksla, literatūra)? Kāpēc parasti aplūko tieši šīs un nevis citas cilvēciskās esamības jomas, kāpēc uzskata, ka zināšanas par literatūru, mākslu utt., kļūstot par zināšanu summu, pārvēršas par kāda laikmeta un tautas kultūras izpratni? Svarīgi saprast, ka šādi orientēta kultūras interpretācija (kultūra kā lietu un parādību summa) neizbēgami virza uz savdabīgu kultūrtrēģerismu - iedot, iepirkt kultūru, aplaimot ar kultūru. Galarezultātā kultūru varētu iztēloties kā grandiozu materiālo un garīgo "lietu" kaudzi, ko cilvēce radījusi vēsturiskās attīstības gaitā.
Taču vai mēs varam viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu - kas gan ir tas, ko "radījis" cilvēks atšķirībā no pašas dabas radītiem objektiem? Teiksim, vai debesis, kas mūžīgi mūžam klājušās pār cilvēku, arī lietus, vējš, saule, mākoņi ir cilvēka radīti vai nē? Dīvains jautājums! Un tomēr - dažādos laikmetos, dažādos kultūras reģionos cilvēks dzīvo zem atšķirīgām, cilvēka "radītām" debesīm, t.i., šajās debesīs ir iedzīvināta atšķirīga cilvēciskā jēga. Šķiet, kas gan varētu būt nemainīgāks par atziņu - divreiz divi ir četri. Vai divreiz divi vienmēr ir bijis četri? Jā un nē! Ja mēs runājam par lietu un parādību objektīvo kvantitatīvo attiecību atspoguļojumu, tad jā. Taču senajā Grieķijā skaitļu attiecības pirmām kārtām izteica harmoniju un skaistumu, kas vieno kosmiskās sfēras, ierādot tajā paliekošu vietu arī cilvēkam.
Viduslaikos matemātika bija skaitļu mistērija, kas cenšas atklāt mikropasaules un makropasaules saistību, dievišķās un cilvēciskās sfēras attiecības.
Un visbeidzot - skaitlis vienīgi un tikai fizikālās pasaules kvantitatīvo attiecību izteicējs Jaunlaiku dabaszinātniskās domas ietvaros.
Katrs laikmets nāk ar savu pasaules redzējumu, ar savām krāsām, vērtībām. Izmaiņas vienā cilvēciskās esamības jomā līdzīgi lavīnai nes līdzi izmaiņas citās. Pasaule gūst jaunu izgaismojumu. Vērtības, kas ilgi atradušās sabiedrības uzmanības centrā, tikušas uzskatītas par mūžīgām un nemainīgām, var nogrimt nebūtībā, dodot vietu citām - izceļot jaunus tikumiskos orientierus, jaunas cilvēciskās attiecības. Tas pats cilvēka radīto lietu un parādību kopums kļūst par "citu" lietu un parādību kopumu - ir mainījušās lietu un cilvēka attiecības, tās tiek koptas un kultivētas citā, atšķirīgā veidā.
Tieši tas ļauj kultūrā saskatīt kaut ko vairāk nekā cilvēka radītu priekšmetu kaudzi. Uz kultūru var paraudzīties arī citādi. Mēs taču tik bieži runājam par latviešu, vācu, Renesanses, viduslaiku, Austrumu, Rietumu kultūru, ar to domājot ko citu nekā kādas tautas un reģiona radīto materiālo un garīgo "lietu" kopumu. Ar kultūru mēs domājam kādu universālu veselumu, jēgas vienību, kas katram reģionam, vēsturiskajam laikmetam, etnosam piešķir savu neatkārtojamību, tādējādi padarot to par "kolektīvu personību". Izceļot šo veseluma, jēgas vienības aspektu, kultūru varētu interpretēt kā cilvēcības formu, eksistences veidu un tehnoloģiju, kas realizējas noteiktās mentalitātes formās, eksistenciālajos arhetipos (cilvēka darbības un pasaules skatījuma pirmtēlos) un visā to lietu un parādību kopumā, kuru varētu saukt par konkrēti vēsturisko "cilvēcisko pasauli"
Bet cilvēku radītās lietas, mākslas darbi, dzeja, filosofiskie apcerējumi - vai tā patiesi nav kultūra? Protams, nē. Tas viss pats par sevi vēl nav kultūra. Latvju dainas, ja tās glabāsies vienīgi "Dainu skapī" vai grāmatu plauktā, ja tās nedzīvos mūsos, būs tikai aprakstīts papīrs. Glezna, kuru neviens neaplūkos, būs koka vai audekla un krāsu kopums. Protams, jebkura cilvēka radīta lieta, "cilvēka pasaule" kopumā glabā sevī noteiktu cilvēcības formu - tātad kultūru. Taču nebūtu nekāda pamata apgalvot, ka kultūra vienkārši ir, - tā ir tikai tad, ja tā notiek. Līdz kultūrai var vienīgi no-tikt, tā ir notikums, kurā dialogā tiekas lieta, lietas jēga, cilvēks un cits cilvēks. Šis notikums ir arī noteiktas formas noturēšana, spēkā uzturēšana, jo viss, kas cilvēka pasaulē notiek un tiek noturēts, prasa piepūli. Un tikai no atvērtības dialogam, no gatavības no-tikt un uzturēt ir atkarīga arī kultūras, pašas cilvēcības esamība.
Ja mēs apzināmies, ka kultūra nav ne lietu vai parādību summa, ne arī kāda specifiska darbības vai attiecību joma, bet gan visas sabiedrības pūliņu rezultātā vēsturiski radusies un uzturēta cilvēcības forma, tad jāsecina, ka būtībā nav pamata runāt par īpašiem "kultūras darbiniekiem" vai "kultūras cilvēkiem". Filosofs nav "kultūras darbinieks" vairāk kā zemnieks, kas tīrumā dzen vagu. Mājsaimniece, kas audzina bērnu, skolnieks, skolotājs ir tādi paši "kultūras darbinieki" kā rakstnieks, mākslinieks, zinātnieks. Protams, dažādu cilvēku ieguldījums pastāvošās eksistences formas uzturēšanā un jaunu cilvēcības formu veidošanā vienmēr būs atšķirīgs, taču jebkura noturīga eksistences forma var pastāvēt tikai tāpēc, ka tajā, saplūstot pilienu pa pilienam, savu izpausmi un atbalstu ir guvuši sabiedrības lielākās daļas centieni.
Kultūra izteic noturīgu un reizē vēsturiski mainīgu humanitātes mēru, vēsturiski radušos eksistences veidu, kuram atbilstoši realizējas noteikta pieredzes un iemaņu iedzīvināšana cilvēciskās darbības rezultātos. Tādā gadījumā cilvēka pašrealizācijas produktus iespējams aplūkot kā "tekstus", kā zīmju un simbolu kopumu. Līdz ar to zūd nepieciešamība sadalīt kultūru, kā bieži mēdz darīt, materiālajā un garīgajā un meklēt tādu darbības veidu vai esamības sfēru, kuru varētu raksturot kā specifisku "kultūras sfēru". Kultūra kā "cilvēcības forma" un eksistences veids caurstrāvo jebkuru cilvēciskās esamības jomu. Veltīgi ir centieni izmērīt kultūru kilogramos, tonnās, metros, meklējot kultūru, uzskaitīt uzrakstītās grāmatas, filmas, gleznas (kvantitatīvs uzskaitījums gan raksturo citas dzīves puses). Un tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka kultūra realizējas tikai cilvēka pašizpausmju, darbības rezultātā, turklāt realizējas lietās, sabiedriskajos institūtos, cilvēku attiecībās utt., padarot pasauli par simbolisku formu kopumu, kuru, tiecoties izprast kādu laikmetu, tā garīgās dzīves izpausmes formas - filosofiju, mākslu -, jāprot izvērtēt.
Tātad, iemiesojoties lietās un parādībās, kultūra pastāv kā simbolisku formu kopums. Ko tas nozīmē - pastāvēt simbolisku formu veidā?
Iedomāsimies šādu situāciju: mēs atrodamies kādā grandiozā izstāžu zālē, kurā no dažādiem laikmetiem un reģioniem ir savākti galdi.
Kas gan ir galds? Visvienkāršākais priekšmets, pie kura esam tā pieraduši, ka tā klātesamība neizraisa nekādus jautājumus. Galds ir lieta, objekts, to var izgatavot no dažādiem materiāliem. Mēdz būt koka, akmens, metāla, pat plastmasas galdi.
Izstāžu zālē savāktie galdi liek uz šo "vienkāršo priekšmetu" palūkoties citām acīm. Mēs ieraugām vairs ne "vienkārši galdus", bet gan dažādus laikmetus un sabiedrības, mēs apjēdzam, ka šie priekšmeti ir 1īzikālo iezīmju un reizē cilvēcisko īpašību savienojumi vienā objektā. No galdiem uz mums raugās vēsture, cilvēka darbs un attieksme pret citiem cilvēkiem, tajos iemiesota vesela "pasaule".
Parasti par simbolu dēvē kādu objektu, kas kalpo par apzīmējumu kādai citai no šī objekta atšķirīgai realitātei. Galds, protams, nevar būt simbols šādā nozīmē. Tomēr par specifisku simbolisku formu to padara tas, ka tajā saplūst, sakūst divas viena no otras neatdalāmas realitātes: galds kā fizisks objekts un cilvēcības forma, kas šajā objektā iemiesota. Šī cilvēcības forma ir mainīga, atšķirīga katrā vēsturiskā laikmetā. Tieši tā padara galdu piederīgu kādai konkrētai "vēsturiskai pasaulei". Aplūkojot fizisko objektu - galdu, mēs ieraugam ko citu - cilvēku, kas to radījis.
Jebkurš viselementārākais objekts šādā nozīmē ir simboliska forma: celtne, koks, zāle, kukainis zālē, akmens, kas mētājas ceļa malā. Jā, arī akmens ceļa malā, jo tas var būt vienkārši akmens, var kļūt par stūrakmeni, par klupšanas akmeni vai ieroci - ar lingas mestu akmeni Dāvids pieveica Goliātu.
Tātad mēs esam konstatējuši universālu visas "cilvēciskās esamības" īpašību - tā pastāv simbolisku formu veidā. Kā jau tika teikts, kultūra nav naturālu objektu, neitrālu lietu summa, tā nav arī darbība, bet gan cilvēcības forma. Kultūra tādējādi kļūst par savdabīgu jēgas "ēteri", kurā iegremdējoties katra lieta un parādība atraisās no naturālās esamības "haosa" - naturālajai esamībai nav jēgas - un kļūst par "cilvēciskās pasaules" elementu.
Esošais, kuru neviens nav pamanījis un kaut kādā veidā sapratis, faktiski "neeksistē". Tas pastāv kā fizisks objekts, taču tam vēl nav dāvāta jēga, tas nevar būt "cilvēciskās pasaules", kultūras pasaules elements. Tāds esošais pastāv kā bezjēgas objekts, t.i., tam nepiemīt kultūras (simboliskā) forma. Cilvēks, kultūra, jēga, forma - tās ir nesaraujami saistītas kategorijas; domājot vienu, reizē jādomā arī cita. Darbības, aktivitātes rezultātā cilvēks savā "kultūras zonā" iekļauj arvien jaunus naturālos objektus, veidojot "cilvēka pasauli". Jebkura lieta, parādība, ar kuru saskaras cilvēks, vai nu darbības, vārda, žesta, vai pat acu skatiena rezultātā piesātinās ar jēgu, ko tai piešķir cilvēks, tā gūst savu īpašo nozīmi un cilvēcības formu pastāvošās jēgas kontekstā. Mēs runājam par antīko, Renesanses, viduslaiku kultūru, domājot ar to kādu universālu eksistences veidu, specifisku pasaules apjēgsmi un pārdzīvojumu, jēgu, kas izteic šo kultūru būtību. Taču šī universālā jēga eksistē tikai reāli strukturētu jēgveidojumu formā un saistībā ar reālajām cilvēciskajām attiecībām un priekšmetisko pasauli. Jēga iekļauj katru lietu un parādību konkrētās kultūras horizontā, to sadalot un kārtojot, tā padarot visu pasauli par "simbolisku formu kopumu". Dabas objekti, naturālie procesi, sabiedriskās attiecības kļūst par "cilvēciskās pasaules" elementiem tikai tad, kad tās gūst "simbolisku formu".
Pat naturālie procesi! Par to uzskatāmi liecina vēsture. Vienas un tās pašas objektīvās norises dažādos gadsimtos dažādu kultūru ietvaros tiek atspoguļotas ļoti atšķirīgi. Piemēram, debesu spīdekļu stāvoklis, to ritējums apzināts dažādi - gan astro1oģiskās vai astronomiskās koncepcijās, gan arī gūstot iemiesojumu konkrēti jutekliskos tēlos, mītā.
Runājot par kultūru kā organizētu jēgveidojumu kopumu, termins "simboliska forma" pirmām kārtām nozīmē jēgu un saprašanu (detalizētāk par to nodaļās "No mīta uz logosu" un "Saprašana un intuīcija") un tādēļ simbolu analīze nozīmē nevis ar zīmi aizstāta objekta rekonstrukciju, bet gan subjektīvās situācijas rekonstrukciju, kura sevī ietver kā apzīmējamo, tā arī apzīmētāju zīmi. Simboli kultūras jēgveidojumu nozīmē ir nevis priekšmetu vai priekšmetisku struktūru apzīmējumi, bet gan apziņas rezultāti, apziņas situācijas apzīmējumi. Ja atgriežamies pie minētā piemēra par galdiem tad galds kā "simboliska forma" nozīmē to, ka tajā iemiesots noteikts pasau1es redzējums, izpratne par lietām un parādībām, kas guvusi galda veidolu. Šī galdā mītošā cilvēcības izpausme neko neapzīmē, tā vienkārši tur ir, ja mēs to esam spējīgi ieraudzīt. To ieraudzīt un saprast nozīmē atklāt cilvēciskās pasaules elementa - simboliskās formas - būtību. Protams, pati specifiskā apziņas situācija kā īpaša pasaules izpratnes vai pārdzīvojuma forma, kas visu objektīvo realitāti padara par jēgveidojumu kopumu, realizējas tikai noteiktu cilvēcisko attiecību kontekstā, konkrētā vēsturiskā situācijā. Cilvēciskā darbība, aktivitāte ir jēgveidojoša un savukārt šī darbība - kā cilvēciska darbība - var norisināties tikai jau pastāvošo cilvēcības formu kontekstā. Šajā vienojošajā avotā - cilvēcības formās (kultūrā) - savu veidolu gūst cilvēka jebkura pašizpausme: literatūra, saimnieciskā darbība, māksla un filosofija.

REZUMĒJUMS

Filosofijas tāpat kā daudzu citu cilvēka pašizpausmes veidu izpēte saistāma ar kultūru.
Kultūru, kas ir visaptveroša cilvēciskās esamības pazīme, iespējams interpretēt kā cilvēcības formu, eksistences veidu un tehnoloģiju, kas realizējas noteiktās mentalitātes formās, eksistenciālajos arhetipos (cilvēka darbības un pasau1es skatījuma pirmtēlos) un visā to lietu un parādību kopumā, kuru varētu saukt par konkrēti vēsturisko "cilvēcisko pasauli".
Cilvēka radītās lietas, dzeja, filosofija, māks1as darbi paši par sevi nav kultūra. Kultūra ir attieksme, redzējums, cilvēka pašizpausmes veids un forma. Arī mākslas darbs kā priekšmetiskota ci1vēcība realizējas tikai komunikācijas procesā, dialogā tiekoties lietai, lietas jēgai, cilvēkam un citam cilvēkam.
Kultūra kā cilvēcības forma un eksistences veids caurstrāvo jebkuru esamības jomu. Tā izteic noturīgu un reizē vēsturiski mainīgu humanitātes mēru, vēsturiski radušos pasaules skatījumu, kuram atbilstoši realizējas noteikta pieredzes un iemaņu iedzīvināšana cilvēka darbības rezu1tātos. Tādēļ cilvēka pašrealizācijas produktus iespējams aplūkot kā "tekstu", kā zīmju un simbolu kopumu.
Visai cilvēciskajai esamībai piemīt universāla īpašība - tā pastāv simbolisku formu veidā. Jebkura lieta, parādība, ar kuru saskaras cilvēks, piesātinās ar jēgu, gūst savu īpašo nozīmi un cilvēcības formu pastāvošās jēgas kontekstā. Jēga sakārtodama iekļauj katru lietu un parādību konkrētās kultūras horizontā, tā padarot visu pasauli par "simbolisku formu kopumu". Simboli kultūras jēgveidojumu nozīmē ir nevis priekšmetu vai priekšmetisku struktūru apzīmējumi, bet gan apziņas rezultāti, apziņas situācijas apzīmējumi.
Kultūrā kā simboliskā realitātē savu realizāciju un specifisko veidolu gūst cilvēka jebkura pašizpausme - arī filosofija.

3.2. Kultūra - veselums un struktūra

Kultūra un cilvēks ir nešķirami jēdzieni. Kultūra dzimst līdz ar cilvēku kā kvalitatīvi noteikts pasaules skatījums, tā veidojas, līdztekus topot dažādām eksistences formām, cilvēciskām attiecībām un attiecībām ar dabu. No pašiem sabiedrības rašanās pirmsākumiem kultūra pilda pasaules veseluma, vienības apzināšanās funkciju. Bez šādas pasaules skatījuma vienības acīmredzot nav iespējama cilvēku orientācija šai saulē, viņsaulē, kosmosā, to interpretācija. Nav iespējama komunikācija, jo katra lieta, parādība, katrs dzīves moments un rīcība gūst savu jēgu un attaisnojumu, tikai iekļaujoties kādā veselumā. Tieši šī jēgas, veseluma apziņa cilvēka rīcību atšķir no dzīvnieka uzvedības. Jebkura konkrēti vēsturiski radusies kultūra realizējas specifiskā formā. Kaut arī ikviena kultūra kā noteikta cilvēcība ir veselums, to nevar pielīdzināt bezformas veidojumam. Šis veselums savu realizāciju gūst, vienīgi sadaloties elementos un tiem iemiesojoties konkrētās formās.
Kultūra top reizē ar cilvēces vēsturi. Sākotnēji tā ir nedalīta (sinkrēta), taču nedalīta īpašā nozīmē - piemēram, var runāt par mākslas sinkrētismu pirmatnējā kultūras stadijā, kad mūzika, poēzija, deja un dziedāšana nebija atdalītas cita no citas. Cilvēces vēstures arhaiskajos periodos neeksistē garīgās dzīves formas kā vairāk vai mazāk autonomi veidojumi. Labākajā gadījumā tādas formas tikai iezīmējas, paverot ceļu tālākai attīstībai. Taču arī tad cilvēciskajai esamībai savdabīgā veidā tiek piešķirta struktūra. Tāpēc arī pirmatnējai sinkrētai kultūrai jēdziens "nedalīts" piemērojams nosacīti.
Ir iespējams ieskicēt dažus būtiskākos kultūras struktūrelementus.
Jau no pašiem sabiedrības attīstības pirmsākumiem veidojas katrai tautai un cilvēku kopumam raksturīgas eksistences formas, kas sevī ietver gan attieksmi pret pasauli, gan emocionalitātes un pasaules izzināšanas un izpratnes veidus. Cilvēks rīkojas saskaņā ar šīm formām - viņš zina, ka jādara tieši tā un ne citādi. Turklāt nav pat svarīgi, vai viņš apzinās, ka rīkojas saskaņā ar kādu regulatīvu formu. Šo formu būtība nav tā, ka cilvēks tās saprot. Svarīgākais ir tas, ka šie veidojumi palīdz, dod iespēju izprast pasauli, kurā viņš mīt (paša cilvēka radīto pasauli), un atbilstoši izpratnei rīkoties. Šos veidojumus varētu salīdzināt ar ģeometrijas postulātiem - tie ir pieņēmumi, kas balstās uz acīmredzamību (mūsu izpratnē), tie neprasa skaidrojumu, bet paši ir pamats turpmākajam lietu un parādību skaidrojumam. Šādi "postulāti", acīmredzamības var būt ne tikai matemātikas objekti, bet arī morālie principi, pasaules redzējuma formas, veids kā gadsimtu gaitā cilvēks apstrādā zemi, viņa izpratne par dzīvību un nāvi, laicīgo un dievišķo.
Lai teiktais kļūtu vēl skaidrāks, iztēlosimies šādu situāciju: pie durvīm pienāk cilvēks un pieklauvē. Kultūras vēsture liecina, ka ir dažādi veidi un līdzekļi, kā to izdarīt, - speciāli riņķi un klabekļi, arī elektriskais zvans kā "klauvēšanas" līdzeklis. Šī klauvēšanas darbība parasti notiek pilnīgi automātiski - visi zina, ka tā jādara. Kas gan notiktu, ja, pieejot pie durvīm, pēkšņi, pirms roka tiek celta klauvējumam, rastos vēlēšanās izsmeļoši atbildēt uz jautājumu: kāpēc es to daru, un kāpēc es daru to tieši tā un ne citādi? Droši vien cilvēks ilgi stāvētu pie durvīm. Viņš konstatētu, ka šajā elementārajā rīcības formā koncentrēta gadsimtos krāta pieredze, simtiem un tūkstošiem pavedienu saista šo darbības formu ar citām darbības formām. Lai klauvētu, vispirms ir nepieciešamas durvis, kuras noteiktā veidā un no noteikta materiāla izgatavojis cilvēks; durvis savukārt atdala cilvēka mitekli no ārpasaules - gan durvis, gan miteklis, gan arī "ārpasaule" sevī koncentrē tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem cilvēcisko attiecību. Ja cilvēkam katrreiz, pirms viņš veic kādu darbību, pieņem lēmumu, smejas, raud, jūt līdz citam, būtu sev jāpaskaidro, kāpēc viņš to dara, viņa rīcība faktiski liktu paralizēta. Te varētu atcerēties daudzkārt minēto līdzību ar simtkāji, kas nevarēja tikt ne no vietas pēc tam, kad viņam pavaicāja: bet kā tu zini, ar kuru kāju sākt?
Cilvēku no šādas "apmulsuša simtkāja" situācijas glābj tieši tas, ka sabiedrības attīstības gaitā ir izveidojušies regulatīvi pasaules skatījuma, saprašanas un rīcības veidojumi (eksistences formas), kam piemīt īpaša uzskatāmība un kas pārstāv, aizstāj savā nedalāmībā simtiem un tūkstošiem cilvēcisko attiecību un sakaru. Tie, būdami apziņas un rīcības postulāti, kļūst par kaut ko līdzīgu pasaules saprašanas un apguves instrumentiem. Tie ir konstruktīvi attiecībā pret mūsu iespējām noteiktā veidā just, domāt, rīkoties un ir kaut kas līdzīgs "vēsturiskam apriori", t.i., noturīgām eksistences formām, kuras katra jauna cilvēku paaudze manto gatavā veidā un kuras noteiktā vēsturiskās attīstības posmā paliek relatīvi nemainīgas. Tieši šāda "vēsturiska apriori" nozīmē šīs formas kļūst par instrumentiem, mehānismiem cilvēcības fenomena uzturēšanai, komunikācijas pastāvēšanai. Tās ir līdzeklis, lai dabiskos cilvēciskos spēkus un iespējas transformētu tajā veidā, ar tā mehānisma palīdzību, kurš radies un eksistē kādā konkrētā kultūrā. Šādu līdzekļu un mehānismu noturība, universālums ("vēsturiskais apriori") ir nepieciešams priekšnosacījums cilvēku sazināšanās un savstarpējās saprašanās iespējai.
Šādi veidojumi, sākot ar rīcības formām un beidzot ar savdabīgiem apziņas pirmtēliem, kas nosaka cilvēka attiecības ar pasauli, citu cilvēku un Dievu, regulē mūsu eksistenci visdažādākajās jomās.
Filosofijā pēdējā laikā arvien vairāk runā par tā saucamajiem "pašiem universālākajiem pasaules skatījuma un pasaules interpretācijas modeļiem" - būtiskākajiem kultūras struktūrelementiem, kas pirmām kārtām nosaka kultūras specifiku konkrētā vēsturiskās attīstības pakāpē. Tie ir telpas un laika uztveres un pārdzīvojuma modeļi, stabila, veselam laikmetam raksturīga pārliecība par cilvēciskās un dievišķās sfēras saistību utt. Savdabīgas laika un telpas redzējuma formas piešķir neatkārtojamus vaibstus katram cilvēces vēsturiskās attīstības posmam. Cilvēka eksistenci būtiski ietekmē tas, kā viņš raugās uz pagātni, tagadni, nākotni, - tas, vai viņa uztverē laiks ir vienā virzienā vērsta kustība, kas aprij, iznīcina tagadni, vai arī cikls, mūžīgs riņķojums un atgriešanās pie bijušā, pagātnes atkārtošanās. Telpas redzējumā koncentrējas izpratne par pasaules uzbūves pamatprincipiem un vietu tajā.
Telpas un laika redzējums ir svarīgi jebkuras kultūras struktūrelementi. Taču, runājot par struktūru, parasti pirmām kārtām min tā saucamos kultūras "arhetipus" (telpas un laika modeļi daudzējādā ziņā līdzinās šādiem arhetipiem). Jēdzienu "arhetips" (sengrieķu val. archē - sākums, typos - forma) filosofiskajā literatūrā ieviesis 20.gs. šveiciešu psihoanalītiķis K.G.Jungs (skat. nodaļu "Psihoanalīzes filosofiskie aspekti"). Pēc viņa uzskatiem, arhetipi nozīmē psihes darbības formas un struktūras, kas raisa, veido iztēles aktivitāti, lai pēc tam atklātos mītos, ticējumos, vē1āk mākslas darbos, literatūrā, arī sapņos un fantāzijās. Pēc sava rakstura līdzīgi arhetipiski tēli un motīvi sastopami visdažādākajos mītos un mākslas sfērās - arī tādās, kurām nav tiešas saskarsmes. Tādēļ šīs formas nevar skaidrot kā aizguvumus. Pēc Junga domām, arhetipi nav paši tēli, bet gan psiholoģiskie priekšnosacījumi to iespējai. Par viņa teorijas īpatnību uzskatāmi centieni saistīt arhetipus ar bezapziņu. Arhetipi kā netverami bezapziņas faktori ietekmē apziņas darbību, strukturējot cilvēku priekšstatus un izturēšanos. Jungs nenoliedzami iezīmē būtiskus kultūras organizēšanas un darbības mehānismus. Tiesa, atrauti no konkrētām cilvēciskajām attiecībām, t.i., neaplūkojot tos vēsturiski.
Pakāpeniski ar terminu "arhetips" filosofijā sāk apzīmēt pašus vispārīgākos, fundamentālākos un vispārcilvēciskākos mitoloģiskos motīvus, primāro priekšstatu shēmas, kas ir pamatā jebkurai konkrētai kultūrai, literatūrai un arī mītam. Galvenokārt šādā nozīmē termins "arhetips" arī ienāk filosofijā un kulturoloģijā.
Var runāt par divām arhetipu kategorijām. Vispirms - arhetipi, kas izteic konkrēta laikmeta, sabiedrības kultūras pamatformas. Tie rodas vēsturiskā attīstībā, krista1izējoties noteiktu cilvēcisko attiecību, vērtību orientāciju un meklējumu kopumam. Tie mainās un izzūd, mainoties laikmetam un apziņas formām, kas iegūlušas noteikta redzējuma pamatā, izteicot cilvēka attiecības ar Visumu, sabiezinot pirmtēlus - labā un ļaunā rādītājus. Arī mākslas arhetipi ir pirmtēli, kuros koncentrētā veidā iedzīvināta specifiska pasaules un cilvēka attiecību izpratne, piemēram, senajā Ēģiptē tādi ir lotosa zieds, papirusa pumpurs, fēnikss, ibiss u.c. Var runāt arī par īpašām darbības, rituāla, cilvēcisko attiecību pirmformām.
Otrā grupa ietver arhetipus, kas radušies cilvēces attīstības pirmsākumos un modificētā veidā caurvij gadu tūkstošus, pildot nozīmīgas funkcijas dažādu sabiedrību kultūrās. Viens no senākajiem un raksturīgākajiem šādu arhetipu paraugiem ir "pasaules koka" arhetips. Šī pirmforma sastopama jebkura reģiona, jebkuras tautas kultūrā. Tā dzimst sirmā senatnē un pilda īpašu lomu - konkrēti jutekliska tēla veidā izteikt universuma vienības ideju. Pasaules koka galotne ietiecas debesīs, saknes - pazemes valstībā, stumbrs sevī iemieso zemi. Pasaules koks vieno visas esamības sfēras. Un nav būtiskas atšķirības, vai runa ir par senās Ēģiptes palmu, kuras ēnā mirušie saujām tver dievietes Izīdas dāvāto dzīvinošo ūdeni, par sikimoru, caur kuras zariem iet saules ceļš, vai par senlatviešu garo pupu, pa kuru ganiņš kāpj debesīs, un ozolu, kura zaros lec saule. Senskandināvu mītā oša Igdrasila saknēs slēpjas dieva Odina acs - visu redzoša, visaptveroša.
Pasaules kokam kā pasaules vienības, Visuma tēlam ir būtiska nozīme gadsimtiem ilgi, tas ieņem ievērojamu vietu Renesanses kultūrā, nesot sakrālu nozīmi. Laika gaitā, protams, mainās jēgas konteksts, ko saista ar pasaules koku, mainās ar to saistītie simboli, taču pats arhetips ir ārkārtīgi noturīgs.
Analizējot kultūras pamatformas, ir jākonstatē ne tikai dažādām tautām un reģioniem līdzīgi arhetipi. Kultūras specifiku, tās neatkārtojamo cilvēcību nosaka tieši atšķirīgais, oriģinālais. Arī šis oriģinālais ļoti bieži sakņojas ja arī ne pašos kultūras attīstības pirmsākumos, tad katrā ziņā tālā pagātnē. Runa varētu būt gan par specifiskiem kultūras pirmtēliem, gan arī par universālām visas kultūras pamatievirzēm, kas, radušās senatnē, nosaka vienas vai otras sabiedrības kultūras specifiku gadsimtiem, brīžiem pat gadu tūkstošiem ilgi.
"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi" (1. Moz.1.1.) - šajā izteikumā rodams būtisks Rietumu kultūras arhetips. Dievs radītājs ir nepieciešams jūdaismā, islamā, arī kristietībā. Dievs ir visa esošā pirmsākums, kas rada it kā pēc iepriekš noteikta plāna, tādējādi iedzīvinot pasaulē kārtību, racionalitāti. Turklāt pirmsākuma meklējumi, šo meklējumu specifiskā ievirze Rietumu kultūrā neaprobežojas vienīgi ar reliģijas sfēru. Jautājums par visa esošā pirmsākumu ir viens no būtiskākajiem jautājumiem sengrieķu filosofijā un literatūrā. Turklāt pirmsākums tiek domāts kā kaut kas noteikts, kaut kas vielisks, vizuāli iztēlojams; tas var būt dievs, bet tikpat labi tie var būt arī pieci pirmelementi - uguns, ūdens, gaiss, koks, metāls - vai vēl kas cits. Tas ir pirmsākums - noteiktība. Pavisam atšķirīga situācija ir senās Ķīnas un Indijas kultūrā: kaut arī dieva esamība netiek noliegta, vairākās reliģiski filosofiskajās sistēmās (daoismā, brahmanismā, budismā) priekšplānā izvirzās ideja par neesamību, tukšumu kā visa esošā pirmsākumu (skat. nodaļas "Senās Indijas filosofija", "Senās Ķīnas filosofija"). Nav nepieciešams dievs - pirmradītājs, un jautājums par visa esošā konkrētu pirmsākumu kļūst lieks.
Rietumu kultūras Dievs - pirmsākums - rada visu esošo ar vārda palīdzību: "Lai top!" Radīšana ar vārdu - tas nenoliedzami ir sens mīta elements, arhetipiska forma. Jūdaisma kultūras kontekstā tas gūst jaunu jēgu un nokrāsu: ar vārda palīdzību Dievs "atšķīra gaismu no tumsas", turklāt gaisma pretēji tumsai ir laba. Atšķiršanas, atdalīšanas princips ir vēl viens svarīgs Rietumu kultūras arhetips, kas iezīmē ceļu specifiskai Rietumu civilizācijas attīstībai gadu tūkstošu ritumā. Protams, ne jau vienīgi senebreju kultūrā vērojami šie arhetipi. Atdalīšanas princips sastopams gan antīkajā eposā, gan seno irāņu literatūras pieminekļos. Atlants atdala debesis no zemes, turot debesjumu uz saviem pleciem. Seno irāņu svētajos rakstos Avestā pasaules process attēlots kā cīņa starp labo un ļauno, tumsu un gaismu. (Turpretim japāņu mitoloģijā vai Ķīnas kosmogonijā pasaules rašanās tiek izskaidrota bez gaismas un tumsas cīņas.) Svarīgi ir apzināties, ka atdalīšana iezīmē būtisku jēdzieniskās domāšanas elementu, tāpat arī to, ka pati loģiski jēdzieniskā domāšana top pakāpeniski noteiktas kultūras kontekstā - Vidusjūras baseina reģiona kultūras kontekstā. Izteikt jēdzienu nozīmē - atdalīt. Atdalīt vienu lietu, parādību no otras, iezīmēt stabilo, nemainīgo un formulēt likumsakarību. Bet likumsakarību izziņa vedina uz aktīvu iejaukšanos, uz lietu un parādību nepārtrauktības, dabisko norišu izjaukšanu. Atdalīšanas princips lielā mērā ir pamatā analītiskajai pasaules un interpretācijas metodei un galarezultātā - zinātnei.
Centieni aplūkot pasauli kā tumsas un gaismas, labā un ļaunā pretstatus - šāds duālisms kā universāla kultūras forma iezīmē būtisku Rietumu kultūras raksturību un nosaka Rietumu civilizācijas dinamiskumu.
"Dievs tos svētīju un sacīja viņiem: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi." (l. Moz. 1.28.) "Piepildiet zemi [..], valdiet!" - cilvēks ir radības kronis. Un vēl - šie izteikumi iezīmē noteiktu kārtību, hierarhiju, rindu. Kur ir pirmais, tur ir arī pēdējais. Bet tas neizbēgami ved pie cēloņsakarības principa atskārsmes - pie viena no būtiskākajiem principiem loģiski jēdzieniskajā domāšanā. Izveidojas rinda, virkne, kurai ir sākums un noteikta virzība. Atšķirībā no tā Austrumu kultūrā - mūžīgs riņķojums, atgriešanās neesamībā un tukšumā.
Atšķirībā no Rietumiem Austrumi tiecas uzsvērt plūdumu, nepārtrauktību, pasaules vienību. Galvenais - neizjaukt lietu un parādību dabisko gaitu, ceļu. Ceļa, ritma, elpas, harmonijas kategorijas ieņem nozīmīgu vietu gan senās Ķīnas, gan Indijas kultūrā. Tādējādi nav nekā pārsteidzoša, ka Ķīnas kultūrā par vienu no vadošajiem principiem kļūst "neiejaukšanās princips" (radniecīgi mek1ējumi arī Indijas kultūrā). Šis princips gadsimtiem i1gi nosaka cilvēka darbības specifiku gan viņa attiecībās ar ārējo, redzamo pasauli, gan arī sabiedriskajā dzīvē (sīkāk šis jautājums izklāstīts nodaļā "Senās Ķīnas filosofija").
Šādā veidā var aplūkot jebkuru kultūru. Ikvienā gadījumā mēs fiksēsim kādu universālu cilvēcības formu, specifisku pasaules apjēgsmi un pārdzīvojumu tās veselumā, jēgu, kas izteic šo kultūru būtību. Taču universālā jēga eksistē tikai strukturētu jēgveidojumu formā, saistībā ar pastāvošajām cilvēciskajām attiecībām un priekšmetiem. Pasau1i ir iespējams uzlūkot kā "tekstu", kā zīmju un simbolu sistēmu (skat. nodaļu "Ieskats semiotikā"), tā kļūs mums par "atvērtu grāmatu", ja pratīsim to lasīt.
Svarīgs pasaules strukturācijas un cilvēcisko attiecību formalizācijas līdzeklis ir valoda. Valoda dod iespēju sazināties, taču tā nav tikai sazināšanās līdzeklis. Tā vieno cilvēku, konkrētu etnosu ar primārajām cilvēcības formām, primārajiem arhetipiem. Valoda ir kultūras, cilvēciskās esamības mītne. Par "pasauli", kurā dzīvo ci1vēks, pirmām kārtām ļauj spriest va1oda, kurā šī "pasaule" atklājas. Valodā mīt arī neformalizējamais, neracionalizējamais, tas, kas jebkurai kultūrai piešķir tās neatkārtojamo specifiku. Tieši tādēļ ikvienas tautas valodā, poēzijā rodams slānis, kas ir principiāli netulkojams, jo izteic unikālo. Tādēļ tik grūti tulkojamas ir latviešu dainas. Vārdi, kas latvieti saviļņo līdz sāpēm, citas nācijas pārstāvi var atstāt pilnīgi vienaldzīgu. Taču, valodai formalizējoties - tas ir neizbēgams kultūras attīstības process -, tā arvien vairāk attālinās no primāro jēgu, primāro cilvēcības formu sfēras, kļūstot vairs tikai par sazināšanās līdzekli. Šādā situācijā reāli kļūst valodas atmiršanas draudi, atteikšanās no nacionālās valodas. Jo nacionālā valoda nepieciešama vienīgi tikmēr, kamēr tā kādas tautas pārstāvi saista ar šīs tautas specifiskajām, tikai tai raksturīgajām cilvēcības formām. Tieši tādēļ jebkurai kultūrai, kas vēlas apliecināt savu dzīvotspēju, ir nepieciešami meklējumi spontāni, brīviem ārdoši -, lai varētu valodā atjaunot saikni ar pirmavotu, sākotni vai arī radītu jaunas vērtības, pasaules pārdzīvojuma formas, kuru izteikšanai ir nepieciešama tieši šī valoda (sīkāk par to nodaļā "Valodas filosofiskā izpratne").
Kultūras eksistence ir nemitīga jaunrade, meklējumi un tajā pašā laikā esošo cilvēcības formu apliecinājums. Tās esamība ir trausla, tā jāreproducē vienmēr no jauna, jākopj līdzīgi tam, kā lauku kopj dārznieks; cilvēks eksistē kultūrā, un vienlaikus tikai cilvēks var būt tās radītājs un sargs.

[...]

Arhetipiskās formas veido kultūras struktūru, vienlaikus nosakot tās koptēlu atšķirībā no citas kultūras. Šis koptēls gītst izpausmi jebkurā cilvēciskās esamības elementā. Universālās eksistenciālās orientācijas caurstrāvo katru cilvēka darbības jomu - vienalga, vai tā būtu darbība ar arklu, zobenu, vārdu vai otu. Ikviena dzīves izpausme realizējas visaptverošā katram laikmetam atšķirīgā universālo cilvēcības formu fonā. Cilvēka pasaules izpratne un skaidrojums, viņa iespējas, laikmetam raksturīgās pašrealizācijas formas veido it kā viņa esamības horizontu. Šo universālo horizontu, kas iezīmē cilvēka pasaules redzējuma ietvarus, zinātniskajā literatūrā pieņemts apzīmēt ar jēdzienu "paradigma" (sengrieķu val. paradeigma - piemērs, paraugs).
Dažādās cilvēka pašrealizācijas formas - saimnieciskā dzīve, literatūra, reliģija, filosofija, māksla - izaug no viena avota: laikmeta paradigmu veidojošajām cilvēcības formām.
Risinot jautājumu par kultūras un filosofijas attiecībām, jāsaprot, ka filosofija nav aplūkojama atrauti no sava laikmeta paradigmas. Kāda laikmeta domātāju izteikumi, teorijas un radošie meklējumi savā dziļākajā būtībā liecinās to pašu, ko zinātnieku un teologu atziņas, to pašu, ko emocionāli tēlainā veidā vēstīs māksla un poēzija. Filosofs kā "īpašas sugas" pārstāvis nav un nevar būt gudrāks par citas jomas un profesijas pārstāvi. Kultūras paradigma noteiktas pārliecības, rīcības formu, cerību un maldu veidā mīt katrā sava laikmeta cilvēkā. Katrs to izteic sev atbilstoši. Brīžiem vērīgs dzejnieks, mākslinieks, zinātnieks vai rūpnieks spēj dziļāk ielūkoties cilvēciskās esamības noslēpumos, labāk nojaust gaidāmās nākotnes aprises nekā filosofs. Filosofs "mīl gudrību" sev raksturīgā veidā, savā darbībā izmantojot laika ritumā krātas iemaņas un profesionālus paņēmienus.
Kultūras paradigma, protams, neizslēdz filosofisko uzskatu dažādību tās ietvaros un, kā par to liecina vēsture, pat ideju un interešu sadursmes. Tomēr arī idejiskā cīņa norisinās vēsturiski nosacītas pasaules izpratnes horizontā. Gan argumenti, gan kontrargumenti izaug no viena avota - kultūras paradigmas -, apliecinot pasaules izpratnes un domāšanas formu vienību. Šādā nozīmē, piemēram, klasiskās filosofijas ietvaros sastopamie apgalvojumi, ka esamība nosaka apziņu vai apziņa nosaka esamību, atšķirībā no mūsdienu filosofijas vai, teiksim, Austrumu filosofijas ir tikai viena un tā paša domāšanas veida divas izpausmes. Parasti uzskatu atšķirības vienas paradigmas ietvaros ir mazākas nekā atšķirības starp dažādu laikmetu vadošajām idejām.
Vēloties saprast kādu filosofisku mācību, pirmām kārtām jācenšas tikt skaidrībā par universālajām kultūras formām, kurās sakņojas ne tikai filosofa, bet arī jebkura cita šīs kultūras pārstāvja domas un darbība.
Centieni uzklausīt un saprast ir viena no svarīgākajām dialoga pazīmēm. Uzklausot pagātnes domātājus, mēs tos padarām par dialoga partneriem, kas mums stāsta par līdz tam nezināmu pasauli. Ja šajā pasaulē mēs spēsim ieraudzīt kaut ko vairāk nekā tikai "pagātnes kļūdas", tā atdzīvosies, kļūs par tagadni, mūsu pasaules daļu. Mēs paplašināsim sava redzējuma horizontu, saskatot pagātnes domātāju darbos, sen pagājušās kultūrās savas neizmantotās iespējas cilvēcības apliecinājumam.

REZUMĒJUMS

Jau no pašiem cilvēces attīstības pirmsākumiem veidojas katrai tautai un cilvēku kopumam raksturīgas eksistences formas, kas sevī ietver gan attieksmi pret pasauli, gan arī emocionalitātes, pasaules izzināšanas un saprašanas veidus. Šīs formas katra jauna cilvēku paaudze manto gatavā veidā, un noteiktā vēsturiskās attīstības posmā tās paliek relatīvi nemainīgas.
Analizējot kultūras struktūru, filosofi un kulturologi aplūko tā saucamos "kultūras arhetipus", t.i., pašus vispārīgākos, fundamentālākos un vispārcilvēciskākos mitoloģiskos motīvus, primāro priekšstatu shēmas, kas ir pamatā jebkurai konkrētai kultūrai, literatūrai un arī mītam. Paši būtiskākie struktūrelementi, kas pirmām kārtām nosaka kultūras specifiku konkrētā vēsturiskā laikmetā, ir laika un telpas uztveres un pārdzīvojuma modeļi (arhetipi), stabila, veselam laikmetam raksturīga pārliecība par cilvēciskās un dievišķas sfēras saistīu. Savdabīgas laika un telpas redzējuma formas piešķir neatkārtojamus vaibstus ikvienai kultūrai.
Svarīgu vietu kultūras struktūrā ieņem arhetipi, kas radušies cilvēces attīstības pirmsākumos un modificētā veidā caurvij gadu tūkstošus, pildot nozīmīgas funkcijas dažādu sabiedrību kultūrās. Viens no senākajiem šādu arhetipu paraugiem ir "pasaules koka" arhetips, kas konkrēti jutekliskā formā izteicpasaules vienības ideju. Līdzās šiem struktūrelementiem pastāv arhetipi, kas izteic konkrēta laikmeta un sabiedrības pamatformas. Tās mainās un izzūd, mainoties laikmetam un apziņas formām. Arī mākslas arhetipi ir pirmtēli, kuros koncentrētā veidā iedzīvināta specifiska pasaules un cilvēka attiecību izpratne.
Ikviena cilvēka dzīves izpausme realizējas visaptverošā, katram laikmetam atšķirīgā universālo cilvēcības formu horizontā. Šo universālo horizontu, kas iezīmē cilvēka pasaules izpratnes un skaidrojuma, viņa iespēju un laikmetam raksturīgo pašizpausmju formu, apzīmē ar jēdzienu "paradigma" (sengrieķu val. paradeigma -piemērs, paraugs).
Dažādās cilvēka pašrealizācijas formas - arī filosofija - izaug no viena avota: laikmeta paradigmas. Tādēļ filosofija nav aplūkojama atrauti no sava laikmeta kultūras pamatformām.
Vēloties izprast kādu filosofisku mācību, pirmām kārtām jācenšas tikt skaidrībā par universālajām kultūras formām, kurās sakņojas ne tikai filosofu, bet arī citu šīs kultūras pārstāvju domas un darbība.