Citēts no: Plašs un dziļš skats uz valodu.// Kentaurs XXI, nr. 18, 1999, 10. - 4. lpp.

 

Citēts no: Humbolts V. Valodu raksturs.//Kentaurs XXI. nr. 18, 1999, 10. - 29. lpp.

 

 

 

Citēts no: Plašs un dziļš skats uz valodu.// Kentaurs XXI, nr. 18, 1999, 10. - 4. lpp.

 

Plašs un dziļš skats uz valodu

 

Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm ron Humboldt) dzimis 1767. gada 22. jūnijā Potsdamā Prūsijas galma kambarkunga ģimenē. Tēvs bija ļoti sabiedrisks un rosīgs, bet māte par savu pienākumu uzskatīja dēlu audzināšanu un izglītošanu. Šo pienākumu Marija Elizabete fon Humbolta pildīja pēc vislabākās sirdsapziņas: salīga izcilus skolotājus un deva dēliem lielisku izglītību. Humanitāro un dabas zinātņu pamatus V. Humboltam atklāja pazīstami tālaika zinātnieki, arī mākslas pasaulē viņu ieveda meistari, bet dzīves norisēs - Tēgeles pils viesi, starp kuriem bija gan troņmantnieks, gan grāfi un ģenerāļi, gan filosofi un literāti, arī J.V. Gēte.
1787. gada rudenī brāJi Humbolti iestājās universitātē Frankfurtē pie Oderas. Diemžēl šeit nebija ne bagātīgas bibliotēkas, ne anatomikuma, ne observatorijas, ne dabzinātņu kabinetu. Jau nākamā gada pavasarī V. Humbolts pārgāja uz Getingenes universitāti studēt jurisprudenci. Beidzis četru semestru studijas, 1789. gada vasarā viņš devās uz Parīzi.
V. Humboltu sajūsmināja Lielās franču revolūcijas brīvības, vienlīdzības un brālības ideāli. Šā perioda iespaidus un pārdomas viņš pauda savā pirmajā publikācijā "Domas par valsts satversmi sakarā ar franču jauno konstitūciju" (1791).
1790. gadā V. Humbolts Berlīnē sāka strādāt par referentu tiesā, bet drīz vien valsts dienestu atstāja, ceļoja un nodevās intelektuālam darbam. Viņš sāka izzināt tautu garīgās izveides atšķirības, izstrādāja salīdzinošās antropoloģijas plānu un pamatprincipus darbam Par cilvēces garu. Valoda viņam kļuva par līdzekli cilvēka un tautu izziņā un salīdzināšanā.
1802. gadā V. Humbolts atgriezās valsts dienestā, jo viņu norīkoja par Prūsijas rezidentu pāvesta galmā Romā. 1809. gadā viņš kļuva par Prūsijas izglītības ministru un uzsāka izglītības sistēmas reformas. Pateicoties viņa pūlēm tika nodibināta Berlīnes universitāte.
1810. gadā nesaskaņu dēļ valdībā V. Humbolts atkal atgriezās diplomāta darbā, bija vēstnieks Vīnē, Londonā.
No valsts dienesta atbrīvots 1820. gadā, viņš apmetās savā Tēgeles pilī un varēja nodarboties ar zinātni, galvenokārt ar filosofiju un valodniecību.
Vilhelms fon Humbolts nomira 1835. gada 8. aprīlī un tika guldīts zemes klēpī Tēgeles pils parkā.
Zinātnē par valodu V. Humboltam ir īpaša vieta. No 1820. gada līdz 1829. gadam viņš radīja savu valodas koncepciju un izklāstīja to darbā "Par cilvēku valodas uzbūves dažādību" ( 1827-1829). Ar to viņš iedibināja jaunu nozari - vispārīgo valodniecību (allgemeine Sprachkunde). Pēc V. Humbolta domām, tās uzdevums būtu "atklāt cilvēku valodas uzbūves dažādību, attēlot to būtiskajā izveidē un pareizi izraudzītajos aspektos, sakārtot vienkāršāk šķietami bezgalīgo daudzveidību, aptvert šās dažādības avotus un izsekot visām valodas ietekmēm uz runātāju domāšanas spēku, izjūtām un raksturu.." (Šis un turpmākie V. Humbolta citāti E. Daugata tulkojumā). V. Humbolts atgādināja, ka "būtībā valoda ir tikai viena un tā ir cilvēku valoda, kas dažādi izpaužas bezgalīgi daudzās Zemes valodās un ka valodu pētīšanas patiesais svarīgums meklējams valodas līdzdalībāpriekšstatu izveidē".
V. Humbolts vispārīgajā valodniecībā, līdzīgi kā senās Grieķijas filosofi, saistīja valodniecību ar filosofiju un citām humanitārajām zinātnēm.
Lai gan V. Humbolts ir ieguvis vispārēju atzinību pasaulē, paradoksāli tas, ka viņa darbi nav daudz tulkoti citās valodās, bet, kad tas ir darīts, nereti tulkojums tiek papildināts ar interpretācijām. Iespējams, ka viens no šā paradoksa iemesliem var būt V. Humbolta īpatnais stils un sarežģītais izklāsts. Tas īpaši raksturīgs teorētiskajam apcerējumam, kas ievada darbu "Par kavi valodu Javas salā" (1830 - 1835).
V. Humbolta uzskatu interpretācija sākās drīz pēc viņa nāves un turpinās līdz mūsu dienām. V. Humbolta valodas koncepciju ir skaidrojis un vērtējis ne mazums zinātnieku, piemēram, vācu valodnieks, psiholoģisma pamatlicējs Heimanis Šteintāls (1848), slāvu filologs Aleksandrs Potebņa (1862), filosofs Ernsts Kasīrers (1923), vācu valodnieks, neohumboltietis Leo Veisgerbers (1971 - 1974), gruzīnu valodnieks Gurams Ramišvili (1988/89), viņš arī sastādījis un rediģējis plašas V. Humbolta darbu izlases krievu valodā sērijai "", devis tām priekšvārdus, pēcvārdus un komentārus.
Latviski V. Humbolta valodas koncepciju ir bijis iespējams iepazīt nelielā sērijas "Avots" izlasē, ko sastādījis, tulkojis un komentējis Eduards Daugats, toreizējā Liepājas Pedagoģiskā institūta docents.
Tagad latviešu lasītājam ir sagādāta jauna iepazīšanās ar V. Humboltu - vesela nodaļa "Valodu raksturs" no teorētiskā ievada darbam "Par kavi valodu Javas salā". Tā ir viena no 38 "Ievada" nodaļām un uzrakstīta V. Humboltam raksturīgā stilā. Protams, iegūt priekšstatu par dižā domātāja valodas koncepciju, izlasot šo tekstu vien, nav iespējams. Tālab priekšvārdā piedāvāju lasītājam nelielu palīdzību - dažus "ceļa stabiņus" ar paša V. Humbolta atziņām, kas rodamas viņa bagātajā intelektuālajā mantojumā (plašākais darbu izdevums 17 sējumos ir nācis klajā Berlīnē no 1903. līdz 1936. gadam).
V. Humbolta prāts, gars un zināšanas radīja dziļas, oriģinālas un rosinošas domas savam laikam un nākotnei.
Vēstulē Šilleram no Parīzes 1800. gadā V. Humbolts spriež par valodas būtību, par to, kas ir valoda: "Valoda acīmredzot subjektīvi (pēc mūsu rīcības veida) ir visa mūsu garīgā barība[..] Bet, tā kā mēs paši ar pūlēm esam izveidojuši valodu tikai pakāpeniski vienīgi domāšanai un tikai ar domāšanas palīdzību.., arī valoda nemitīgi atgādina mūsu gara darbību, kura izdevusies līdz zināmai pakāpei, taču būtībā vienmēr ir tikai pa pusei paveikts mēģinājums [sasniegt pilnību. - S.K.].."
V. Humbolts arī atzīst: "No pasaules, kas atspoguļojas cilvēkā, rodas valoda, kas nostājas starp pasauli un cilvēku, saista viņu ar pasauli un padara to bagātāku cilvēka uztverei."
"Valoda ir prāta intelektuālais instinkts," bet "tautas valoda ir tās gars, un tautas gars - tās valoda," uzskata V. Humbolts.
Un ar to saistīta ir pavisam oriģinālā V. Humbolta ideja par valodisko pasaules skatījumu (sprachliche Weltansicht) un valodas iekšējo formu (innere Sprachform).
"Valodu dažādība nav skaņu un zīmju dažādība, bet ir dažādība pašā pasaules skatījumā.. Izzināmo objektu summa kā lauks, kas jāapstrādā cilvēka garam, atrodas starp visām valodām, vidū, neatkarīgi no tām; cilvēks var tuvoties šai tīri objektīvajai sfērai ne citādi kā saskaņā ar savu izziņas un uztveres veidu, tātad subjektīvā ceļā. [..]tā kā uz valodu iedarbojas tautas vienveidīgā subjektivitāte, katrā valodā ir arī īpatnējs pasaules skatījums." V. Humbolts tālāk paskaidro: "Cilvēks galvenokārt dzīvo kopā ar priekšmetiem tā, kā tos viņam parāda valoda.. Tajā pašā aktā, kurā cilvēks vij valodu no sevis, viņš arī ievij sevi valodā, un katra valoda ap tautu, kam tā pieder, apvelk loku, no kura izkļūt iespējams, tikai pārejot citas valodas lokā. Svešas valodas apguvi tāpēc varētu salīdzināt ar jauna viedokļa apguvi līdzšinējā pasaules skatījumā, jo katra valoda ietver sevī zināmas cilvēku daļas priekšstatu veidu un jēdzienu tīklu. Bet, tā kā cilvēks pārnes svešajā valodā lielākā vai mazākā mērā savu pasaules skatījumu, savas paša valodas skatījumu, šis [jaunais. - S. K.] viedoklis nekad netiek tīri un pilnīgi izjusts."
19. gadsimtā neparasta ir V. Humbolta doma par valodas sistēmiskumu: "Valoda arī nevar izcelties citādi kā uzreiz, vai, precīzāk izsakoties, katrā pastāvēšanas mirklī valodai jāietver sevī tas, kas to padara par veselumu." Vai arī citviet lasām: "Lai cilvēks patiesi izprastu kaut vienu vienīgu vārdu nevis kā tieši juteklisku impulsu, bet gan kā artikulētu skanu, kas apzīmē jēdzienu, valodai tās veselumā un kopsakarā jau jāatrodas viņā. Valodā nav nekā atsevišķa, katrs no tās elementiem izpaužas tikai kā daļa no veseluma (des Ganzen)."
V. Humbolta dziļais skats un smalkā uztvere valodas būtību redzēja izpaužamies vairāku pretstatu (antinomiju) vienībā.
Par ideālā (garīgā) un materiālā vienību viņš raksta: "Ar pašu pirmo elementu valodas radīšanas process ir sintētiska darbība vārda vistiešākajā nozīmē - darbība, kur sintēze rada to, kā nav bijis nevienā no saistītajām daļām. [..]Vispār valoda bieži, taču visvairāk tieši te - savas rīcības visdziļākajā un visgrūtāk izskaidrojamā daļā - atgādina mākslu. Arī tēlnieks vai gleznotājs apvieno ideju ar vielu.."
Šis pretstatu pāris ir nesaraujami saistīts ar iekšējā un ārējā vienību. V. Humbolta vārdiem: "Intelektuālā darbība, pilnīgi garīga, pilnīgi iekšēja, zināmā mērā bez pēdām pārejoša, ar skaņas palīdzību runas procesā kļūst ārēji un jutekļiem uztverama un rakstā iegūst paliekošu ķermeni.. Intelektuālajai darbībai ir jāsaistās ar skaņu, citādi domāšana nevar iegūt skaidrību, priekšstats nevar kļūt par jēdzienu."
Šajā darbībā rodas vēl cits pretstatu pāris - subjektīvais un objektīvais vienībā. V. Humbolts to raksturo šādi: "Jutekļu darbībai jāsaistās ar iekšējo gara darbību, un priekšstats atraujas no šā saistījuma, kļūst par objektu attiecībā uz subjektīvo spēku un, tādā veidā par jaunu uztverts, atgriežas atpakaļ tajā. Bet šeit ir nepieciešama valoda. Jo garīgā tieksme valodā lauž sev ceļu caur lūpām; šīs tieksmes produkts atgriežas pie paša auss atpakaļ. Tātad priekšstats tiek pārcelts īstā objektivitātē, nezaudējot tāpēc neko no subjektivitātes."
Valodā lieliski savienojas individuālais un sabiedriskais. "Valodai katrā ziņā - jāpieder diviem, un patiesībā tā pieder visai cilvēcei.. Valoda pieder man, tāpēc ka es to producēju. Valoda man nepieder, tāpēc ka es to nevaru producēt citādi, nekā daru, un, tā kā tās pamatu veido visas cilvēces runātais un izrunātais, valoda pati ir tā, no kuras es saņemu šo ierobežojumu," teicis V. Humbolts. Un arī piebildis, ka patiesa individualitāte ir ik reizi runājošā cilvēkā. "Vispār tautai ir viena un tā pati valoda, taču ne jau katram indivīdam tā ir gluži tā puti, un, ja ievēro vissmalkākās nianses, tad jāatzīst, ka ik cilvēkam ir sava valoda."
Valoda ir kaut kas pastāvīgs un katrā acumirklī pārejošs - darbība (energeia) un rezultāts (ergon) vienībā. "..valoda ir gara darbība, kura mūžīgi atkārtojas un kuras mērķis ir izteikt domu ar artikulētām skaņām," šādu pārliecību pauž V. Humbolts. Šī divējādība rada arī divējādu valodas iedarbību. Par to jau iepriekš pieminētajā vēstulē draugam F. Šilleram viņš raksta: "Valoda iedarbojas uz mums ne tikai kā glezna, kurā saistām un apvienojam vienā veselumā līdzās esošās detaļas, bet vienlaikus, pat galvenokārt, arī kā mūzika, kur kopā ar patlaban skanošo toni vēl dzirdams iepriekšējais un jau ieskanas nākamais un kur abi to pastiprina un abiem tas vajadzīgs." Un šī divējādība ir radījusi arī divējādu skatu uz valodu - sinhronisko un diahronisko (vēsturisko).
Visos laikos un visām tautām būtiskas Ir V. Humbolta domas par valodas pilnību. "Valodas mēraukla ir to ideju skaidrība, vitalitāte un noteiktība, ko tā modina tautā, kurai tā pieder, ar kuras gara spēku tā izveidota un uz kuru tā atkal radoši iedarbojas.. Katra valoda uztverama tādā izpratnē, kādā to izveidojusi tauta, nevis ar tai svešu jēgu." Tas, ka "visikdienišķākā izjūta un visdziļākā doma ir nemieri ar valodas nepietiekamību," pēc V. Humbolta domām, ir nemitīgo valodas pārmaiņu cēlonis.
Visos laikos un visām tautām svarīgs ir arī V. Humbolta atgādinājums: "Paaudzes aiziet, bet valoda paliek; katra paaudze valodu jau atrod priekšā, pie tam stiprāku un varenāku, nekā tā pati ir, nekad to neizdibina pilnībā un atstāj to nākamajai paaudzei; valodas raksturu, tās savdabīgumu var izzināt tikai paaudžu rindā, bet valoda saista tās visas, un visas atainojas valodā; var saskatīt, ko valodai devuši atsevišķi laikmeti, atsevišķi cilvēki, bet, ko visi palikuši tai parādā, tas nekad nav nosakāms."

 

 

Citēts no: Humbolts V. Valodu raksturs.//Kentaurs XXI. nr. 18, 1999, 10. - 29. lpp.

 

Valodu raksturs

Vilhelms fon Humbolts

 

31. Valodas būtība neaprobežojas tikai ar tās gramatisko uzbūvi, kā mēs to līdz šim esam aplūkojuši, un arī ne ar tās ārējo struktūru; tās patiesā rakstura pamatā ir vēl kaut kas daudz smalkāks, dziļāk apslēpts un analīzei grūtāk pieejams. Taču tas, ko mēs līdz šim esam aplūkojuši, veido to nepieciešamo, drošo pamatu, kurā var sakņoties viss smalkākais un cēlākais. Lai to uzskatāmāk attēlotu, nepieciešams vēlreiz uz mirkli atskatīties uz valodu vispārīgo attīstības gaitu. Formu veidošanās periodā nācijas ir vairāk aizņemtas ar valodu nekā ar tās mērķi, proti, ar to, ko tām vajag apzīmēt. Tās intensīvi nodarbojas ar domu izteiksmi, un šī dziņa saistībā ar sajūsmu par izdošanos, izraisa un uztur to radošo spēku. Valoda veidojas, ja drīkstu atļauties šādu salīdzinājumu, kā kristāli fiziskajā dabā, piekļaujoties cits pie cita. Kristālu veidošanās notiek pakāpeniski, taču pēc noteikta likuma. Šis virziens, kas sākotnēji ir spēcīgāk orientēts uz valodu kā uz gara dzīves veidojumu, ir pilnīgi dabīgs; tas izpaužas arī pašās valodās, un jo senākas ir valodas, jo lielāka ir formu bagātība. Dažās šī formu pārpilnība acīmredzami pārsniedz domu vajadzības un tāpēc arī tā kļūst mērenāka pārvērtībās, kuras pārdzīvo vienas izcelsmes valodas nobriedušāka gara veidošanās ietekmē. Kad šī kristalizācija ir beigusies, tad valoda ir it kā uzskatāma par izveidojušos. Instruments nu ir gatavs, un tagad ir gara ziņā to lietot un iekļauties tajā. Tas patiesi arī notiek, un, atkarībā no tā atšķirīgā veidā, kādā gars izpauž sevi ar valodas starpniecību, valoda iegūst savu nokrāsu un raksturu.
Tomēr būtu liela kļūda, ja to, ko es šeit lielākas skaidrības labad apzināti nošķīru vienu no otra, arī dabā gribētu uzskatīt par tikpat šķirtu. Garam, pastāvīgi darbojoties un izmantojot valodu, ir noteikta un nepārtraukta ietekme arī uz valodas patieso struktūru un īsteno formu uzbūvi, tikai tā ir smalkāka un reizēm nav pamanāma pirmajā acu uzmetienā. Tāpat arī nevienu periodu cilvēces vai atsevišķas tautas vēsturē nedrīkst uzskatīt par tādu, kas tikai un pie tam vēl apzināti attīstītu valodu. Valoda veidojas runājot, un runāšana ir domas vai izjūtas izpausme. Noteiktas tautas domāšanas un izpratnes veids, ar kura starpniecību, kā es jau tikko minēju, tās valoda iegūst nokrāsu un raksturu, uz to iedarbojas jau no paša sākuma. Taču ir droši zināms, ka, jo tālāk kāda valoda ir attīstījusi savu gramatisko struktūru, jo retāki ir gadījumi, kad nepieciešama jauna izšķiršanās. Tādēļ aizraušanās ar domu izpausmi zaudē savu iepriekšējo nozīmi, un, jo vairāk gars balstās tikai uz jau radīto, jo vairāk atslābinās tā radošā dziņa un līdz ar to arī radošais spēks. Savukārt skaņās izteiktā materiāla apjoms pieaug, un šī ārējā masa, kas tagad atgriezeniski iedarbojas uz garu, izvirza savus īpatnējus likumus un palēnina prāta brīvo un patstāvīgo iedarbību. Šajos divos punktos izklāstītais nav subjektīvs uzskats attiecībā uz iepriekš pieminēto atšķirību, bet gan lietas patiesā būtība. Tātad, lai varētu precīzāk izsekot, kā gars iesaistās valodā, tomēr nepieciešams atšķirt tās gramatisko un leksisko uzbūvi kā kaut ko savā ziņā stingru un ārēju pēc iekšējā rakstura, kas kā dvēsele piemīt valodai un rada to iespaidu, kurš mūs īpatnējā veidā pārņem katrā valodā, ko mēs tikko esam sākuši apgūt. Ar to nekādā gadījumā nav domāts, ka šī iedarbība būtu sveša ārējai uzbūvei. Valodas individuālā dzīve iespiežas katrā tās sastāvdaļā un caurauž visus fonētiskos elementus. Vēl tikai jāņem vērā, ka šī formu valstība nav vienīgā joma, kas jāapstrādā valodas pētniekam, un ka viņam nevajadzētu par zemu vērtēt to, ka valodai piemīt vēl kaut kas augstāks un pirmatnējāks, par ko viņam tomēr vajadzētu būt iekšējai nojausmai, pat tādā gadījumā, ja pietrūktu izpratnes. Šeit teikto var pierādīt ar vienkāršiem piemēriem no valodām, kuras pieder plaši izplatītai un sazarotai saimei. Sanskritam, grieķu un latīņu valodai ir tuvu radniecīgi un daudzos gadījumos vienādi vārddarināšanas un sintaktisko savienojumu veidi. Tomēr jebkurš izjūt to individuālā rakstura dažādību, kas nav tikai nāciju rakstura dažādības izpausme valodā, bet gan, dziļi ieaugusi tajās, tā nosaka katras nācijas uzbūvi. Tālab es šeit vēl pakavēšos pie šīs atšķirības starp principu, pēc kura, kā iepriekš attēlots, attīstās valodas struktūra, un tās īsteno raksturu, un es ceru, ka varu būt drošs par to, ka šī atšķirība netiks novērtēta ne pārāk augstu, nedz arī, no otras puses, kā tikai subjektīva - pārāk zemu.
Lai varētu precīzāk aplūkot valodu raksturu tādējādi, ka mēs to pretstatām valodas struktūrai, mums jāparaugās uz stāvokli, kas iestājas pēc to uzbūves pabeigšanas. Priecīgais izbrīns par pašu valodu kā par vienmēr jaunu acumirkļa produktu pakāpeniski samazinās. Nācijas darbība pāriet no valodas vairāk uz tās lietošanu, un valoda ar savu īpatnējo tautas garu uzsāk ceļu, kurā neviena no abām daļām nevar sevi saukt par neatkarīgu no otras, bet gan katra var priecāties par otras sajūsminošo atbalstu. Apbrīna un patika nu pievēršas atsevišķajam, veiksmīgi izpaustajam. Dziesmas, lūgšanu formulas, izteicieni un stāsti izraisa vēlēšanos izraut tos no garāmslīdošās sarunas plūsmas, tie tiek uzglabāti, pārveidoti un atdarināti. Tie kļūst par literatūras pamatu, un šis gara un valodas veidojums pamazām pāriet no visas nācijas uz indivīdu, un valoda nonāk tautas dzejnieku un skolotāju rīcībā, kurus tauta mazpamazām sāk sev pretstatīt. Tādējādi valoda iegūst divkāršu veidolu, no kura tai, kamēr vien šis pretstats saglabā savas pareizās proporcijas, rodas divi savstarpēji papildinoši spēka un attīrīšanās avoti.
Un tad līdzās šiem savos darbos rosīgajiem valodas veidotājiem nostājas gramatiķi un paveic atlikušo daļu organisma izveidē. Viņu uzdevums nav radīt; viņi nespēj ieviest valodā nedz locīšanu, nedz izskaņu un sākumskaņu saplūšanu, ja tas šai valodai nav raksturīgi. Bet viņi atmet visu lieko, vispārina, nolīdzina negludumus un aizpilda tukšās vietas. No viņiem ar pilnām tiesībām var sagaidīt konjugāciju un deklināciju shēmu izstrādi fleksīvajās valodās, jo viņi vispirms piedāvāja visu attiecīgo gadījumu kopainu. Šajā nozarē gramatiķi, bagātinoties no viņu rīcībā esošās valodas nebeidzamā krājuma, iegūst likumdevēja tiesības. Tā kā viņi vispirms ievieš apziņā šādu shēmu jēdzienu, tad formas, kuras savu nozīmīgumu īstenībā jau ir zaudējušas, var atkal to atgūt, pateicoties vienīgi savai vietai shēmā. Šādas vienas un tās pašas valodas apstrādes dažādos laikmetos var sekot cita aiz citas, taču vienmēr, lai valodā vienlaikus saglabātos gan tautiskais, gan arī izglītotas valodas raksturs, nepieciešams, lai nepārtrūktu tās plūsma no tautas pie rakstniekiem un gramatiķiem un no viņiem savukārt - atpakaļ pie tautas.
Kamēr vien kādas tautas gars savā rosīgajā savdabībā turpina gan darboties pats sevī, gan arī iedarboties uz valodu, šī valoda iegūst izsmalcinātību un bagātinās, un tas savukārt atkal rosinoši iedarbojas uz garu. Bet arī šeit pamazām var iestāties laikmets, kad valoda it kā pāraug garu un tas atslābinoties un ne vairs pašradoši sāk spēlēt arvien tukšāku spēli ar saviem izteicieniem un formām, kuras reiz bija radušās patiesi saprātīgas lietošanas rezultātā. Tas tad ir otrais valodas paguruma periods, ja par pirmo uzskatām tās ārējo formu veidošanās tieksmes atmiršanu. Otrajā gadījumā beidzas valodas rakstura ziedu laiki, bet no jauna modināt un izraut no paguruma valodas un nācijas spēj atsevišķu lielu personību ģēnijs.
Valoda vislabāk attīsta savu raksturu literatūras periodos un laikā, kas sagatavo tās rašanos. Jo tad valoda vairāk atkāpjas no materiālās dzīves ikdienišķuma un paceļas līdz tīrai domas attīstībai un brīvam attēlojumam. Šķiet brīnišķīgi, ka valodām bez tās savdabības, ko tām piešķir to ārējais veidols, vēl vajadzēja iegūt īpatnēju raksturu, jo katras sūtība ir kalpot par instrumentu visdažādākajām individualitātēm. Neņemot vērā dzimuma un vecuma atšķirību, nācija laikam gan aptver visas cilvēcisko īpatnību nianses. Arī tie cilvēki, kuriem ir viens un tas pats prāta virziens un kuriem ir viena un tā pati nodarbošanās, atšķiras pēc veida, kādā viņi to uzsāk un kā ļauj tai iedarboties uz sevi. Šī dažādība vēl pieaug attiecībā uz valodu, jo tā iespiežas visapslēptākajās gara un dvēseles dzīlēs. Katram tagad nu ir nepieciešama valoda savas neatkārtojamās individualitātes izpausmei, jo tā vienmēr rodas indivīdā, un katrs to lieto vispirms tikai sev pašam. Taču tā arī katru apmierina, kamēr vien savā būtībā nepilnīgie vārdi vispār spēj apmierināt iekšējo jūtu izpausmes tieksmi. Nevar apgalvot arī to, ka valoda kā vispusīgs instruments izlīdzinātu šīs atšķirības. Tā gan būvē tiltus no vienas individualitātes uz otru un nodrošina savstarpējo saprašanos, taču pašu atšķirību tā drīzāk gan pastiprina, ļaujot ar jēdzienu skaidrojumu un ar to izsmalcinātību skaidrāk apzināties, kā šī atšķirība sakņojas sākotnējās gara spējās. Tādēļ varētu šķist, ka drīzāk jau pilnīgs rakstura trūkums būtu priekšnoteikums tam, lai valoda varētu kalpot tik dažādu individualitāšu izpausmei, taču to tai nekādā gadījumā nevar pārmest. Valoda patiesi apvieno sevī abas pretējās īpašības, kas izpaužas tādā veidā, ka vienas un tās pašas nācijas valoda spēj sadalīties bezgalīgi daudzās un savukārt saglabāt šajās daudzajās valodās vienotību, kam piemīt noteikts raksturs attiecībā pret citu nāciju valodām. To, cik dažādi katrs no mums izprot un lieto vienu un to pašu dzimto valodu, var saredzēt, ja vien to jau nav skaidri parādījusi ikdiena, salīdzinot nozīmīgus rakstniekus, no kuriem katrs pats sev veido savu valodu. Vairāku valodu rakstura dažādība šeit ir pamanāma jau pirmajā acu uzmetienā, kā tas, piemēram, redzams, salīdzinot sanskritu, grieķu un latīņu valodu.
Pamatīgāk izpētot, kādu veidā valoda apvieno sevī šo pretstatu, redzam, ka iespēja kalpot par instrumentu dažādām individualitātēm ir tās dabas dziļākajā būtību. Vārds kā tās elements, pie kura mēs vienkāršošanas labad varam pakavēties, sevī kā substance neietver kaut ko jau radītu, tas nesatur arī jau pabeigtu jēdzienu, bet gan tikai rosina veidot to ar saviem spēkiem un tikai noteiktā veidā. Cilvēki saprot cits citu ne jau tādēļ, ka viņi patiešām apmainītos ar lietu zīmēm, un pat ne tādēļ, ka viņi savstarpēji vienotos izteikt pilnīgi precīzi vienu un to pašu jēdzienu, bet gan tādēļ, ka viņi savstarpēji cits citā aizskar to pašu juteklisko priekšstatu un iekšējo jēdzienu radīšanas ķēdes locekli, liek ieskanēties vienam un tam pašam sava garīgā instrumenta taustiņam, pēc kura tad katrā no tiem parādās atbilstīgi, bet ne identiski jēdzieni. Tikai tajās robežās, kas pieļauj šādas atšķirības, cilvēki nonāk pie viena un tā paša vārda. Nosaucot visparastāko priekšmetu, piemēram, zirgu, viņi gan iedomājas vienu un to pašu dzīvnieku, bet katrs piedēvē vārdam savu priekšstatu, vai nu tas būtu jutekliskāks vai racionālāks, dzīvāks, tuvāks lietai vai nedzīvai zīmei utt. Tāpēc arī valodas veidošanās periodā dažās valodās rodas lielāks daudzums apzīmējumu vienam un tam pašam priekšmetam. Cik īpašību, ar kurām saprot priekšmetu un kuru izpausme to aizvieto, tikpat daudz arī apzīmējumu. Bet, ja nu šādā veidā tiek aizskarts ķēdes loceklis, instrumenta taustiņš, tad notrīs viss veselums un tas, kas kā jēdziens izraujas no dvēseles, ir saskaņā ar visu, kas apņem atsevišķu ķēdes locekli līdz pat pašiem dziļumiem. Dažādos cilvēkos vārda izraisītais priekšstats nes sevī katra īpatnības iezīmi, bet viņi visi to apzīmē ar vienām un tām pašām skaņām.
Vienas un tās pašas nācijas individualitātes apvieno nacionālā vienveidība, kura savukārt atšķir jebkuru atsevišķu domāšanas veidu no tam līdzīga citā tautā. No šīs vienveidības un no sevišķās, katrai valodai piemītošās tieksmes veidojas valodas raksturs. Katra valoda iegūst no nācijas noteiktu īpatnību, kura savukārt kā vienveidību veicinošs faktors iedarbojas atpakaļ uz nāciju. Nacionālo raksturu gan uztur un pastiprina, gan zināmā mērā arī rada kopīga dzīvesvieta un darbība, taču īstenībā tas balstās uz dabisko dotību vienādību, kuru parasti izskaidro ar kopīgu izcelsmi. Šeit, protams, slēpjas arī neizdibināmais noslēpums par bezgala daudzajiem ķermeņa sasaistīšanas veidiem ar garīgo spēku, kas ir pamatā katras cilvēciskās individualitātes būtībai. Var tikai uzdot jautājumu, vai tiešām nav neviena cita skaidrojuma dabas dotību vienādībai. Nekādā gadījumā šeit nedrīkst neņemt vērā valodu. Jo tajā skaņu savienojums ar nozīmi ir kaut kas tikpat neizskaidrojams kā šīs dotības. Var sašķelt jēdzienus, sadalīt vārdus, cik vien tālu tas ir iespējams, bet tādēļ jau mēs ne par soli nebūsim tuvinājušies domas un vārda savienošanās noslēpuma atminējumam. Nacionālās savdabības pamats un valoda ir vienlīdzīgi savā attieksmē pret individualitātes būtību. Tikai valoda iedarbojas uz to acīmredzami un spēcīgāk, un līdz ar to nācijas jēdzienam jābalstās galvenokārt uz valodu. Tā kā cilvēciskās dabas attīstība cilvēkā ir atkarīga no valodas dabas, tad ar tās palīdzību var noteikt nācijas kā noteiktā veidā valodu veidojošas cilvēku kopības jēdzienu.
Bet valodai piemīt arī spēks, gan lai atsvešinātu, gan arī lai apvienotu, un tā pati piešķir nacionālo raksturu arī dažādas izcelsmes gadījumā. Tas ir atšķirības pamatā, it īpaši - starp ģimeni un nāciju. Pirmajā gadījumā starp atsevišķiem tās locekļiem ir faktiski saskatāma radniecība; viena un tā pati ģimene var turpināt savu pastāvēšanu arī dažādās tautās. Runājot par nācijām, tas vēl var šķist apšaubāmi, un attiecībā uz plaši izplatītām ciltīm svarīgi novērot, vai visiem vienā un tai pašā valodā runājošajiem ir kopīga izcelsme, vai arī šī vienveidība ir cēlusies no sākotnējām dabas dotībām saistībā ar izplatību vienā teritorijā un vienveidīgi darbojošos ārējo iemeslu ietekmē. Lai kāda arī būtu nācijas attieksme pret mums nesasniedzamajiem sākotnējiem iemesliem, tomēr neapšaubāms ir tas, ka valodas attīstība pārceļ nacionālās dažādības vispirms gaišākajā gara sfērā. Šīs atšķirības ar valodas starpniecību nonāk līdz apziņai un iegūst tajā priekšmetiskumu, kurā tām noteikti jāizpaužas, kurš ir pieejamāks skaidrai izpratnei un kurā šīs atšķirības pašas vienlaikus parādās smalkāk un noteiktāk izveidotas. Jo, kamēr valoda intelektualizē cilvēku līdz viņam sasniedzamam līmenim, tikmēr arvien vairāk notiek attālināšanās no neattīstīto izjūtu tumšā reģiona. Līdz ar to valodas, kuras ir šīs attīstības instruments, iegūst pat tik noteiktu raksturu, ka tas ļauj spriest par nācijas raksturu labāk nekā tās paražas, ieradumi un darbība. No tā izriet, ka tautas, kurām nav literatūras un kuru valodas lietošanā mēs nespējam pietiekami iedziļināties, mums bieži vien šķiet vienveidīgākas, nekā tās ir patiesībā. Mēs nesaredzam šo tautu atšķirīgās iezīmes, jo tās mums nav pietuvinājis tāds medijs, kurš spētu šīs iezīmes padarīt saredzamas.
Ja nošķir valodu raksturu no to ārējās formas, bez kuras noteikta valoda nav iedomājama, un pretstata raksturu formai, tad valodas raksturu var atrast veidā, kādā domas savienojas ar skaņām. Šajā nozīmē tas ir it kā gars, kas iemājojis valodā un atdzīvina to kā ķermeni, kas ir tā veidojums. Raksturs ir dabisks rezultāts nācijas garīgās attīstības nepārtrauktajai iedarbībai. Ar to, ka nācija uztver vārdu vispārīgās nozīmes vienmēr vienā un tai pašā individuālajā veidā, pavada to ar vienām un tām pašām blakus idejām un izjūtām, seko ideju saistībai tajos pašos virzienos un izmanto runas veidošanās brīvību tajā pašā attiecībā, kādā tās intelektuālās drosmes mērs ir salīdzinājumā ar tās izpratnes spēju, tā piešķir valodai īpatnēju nokrāsu, kuru valoda pieņem un darbojas atgriezeniski tai pašā virzienā. Tādēļ katra valoda ļauj izdarīt secinājumus par nacionālo raksturu. Arī neattīstītu un neizglītotu tautu valodās ir šīs pēdas, un tās bieži ļauj ielūkoties to intelektuālajās īpatnības, kuras šajā izglītības trūkuma periodā it kā nebūtu sagaidāmas. Amerikas iezemiešu valodas ir bagātas ar šāda veida piemēriem, ar drosmīgām metaforām, pareiziem, bet negaidītiem jēdzienu saistīšanas gadījumiem, ar gadījumiem, kuros nedzīvi priekšmeti tiek ierindoti starp dzīvajām būtnēm, pateicoties to būtības, kura iedarbojas uz fantāziju, asprātīgais uztverei utt. Jo tā kā šīs valodas gramatikā nepazīst atšķirību starp dzimtēm, bet gan, un pie tam lielā mērā, - starp nedzīviem un dzīviem priekšmetiem, tad šo tautu uzskatus var iepazīt gramatiskās analīzes rezultātu. Ja, balstoties uz gramatiku, tās ievieto debesu spīdekļus vienā kategorijā ar cilvēku un dzīvniekiem, tad tās acīmredzami uzskata tos par personificētām būtnēm, kuras pārvietojas ar tām piemītošu spēku un varbūt arī vada no augšas cilvēku likteņus. Tādu tautu izlokšņu vārdnīcu studijas šajā kontekstā sagādā sevišķu prieku, un tas izraisa dažādas pārdomas, un, ja vienlaikus ņem arī vērā, ka šādu valodu formu rūpīgas analīzes mēģinājumi, kā mēs to jau iepriekš redzējām, ļauj atklāt organismu, kas ir pamatā to uzbūvei, tad no valodu studijām pazūd viss sausais un prozaiskais. Katrā to daļā notiek atgriešanās pie iekšējā garīgā veidojuma, kas visās paaudzēs ir bijis dziļāko uzskatu, augstākās ideju pārpilnības un cildenāko jūtu nesējs.
Turpretim, tām tautām, kuru valodas mēs tikai atsevišķos elementos varam atrast īpatnības pazīmes, iegūt sakarīgu priekšstatu par šīm īpatnībām izdodas reti vai arī tas vispār nav iespējami. Tā kā tas vispār ir sarežģīti, tad patiesi iespējams tas ir tikai tur, kur nācijas ir atspoguļojušas savu pasaules redzējumu vairāk vai mazāk plašā literatūrā un fiksējušas to valodā, kā tas ir iespējams tikai ar saistītas runas palīdzību. Jo runa ietver arī tās atsevišķu elementu nozīmēs un konstrukciju niansēs, kuras ne vienmēr veidotas atbilstīgi gramatikas likumiem, bezgala daudz kā tāda, kas pēc sadalīšanas atsevišķos elementos it kā kļūst nemanāms. Vārds visbiežāk iegūst savu pilno nozīmi tikai savienojuma, kurā tas parādās. Tādēļ šāda veida valodas pētniecība balstāma uz valodā esošo rakstu pieminekļu kritisku, stingru analīzi, un tās rīcībai ir meistarīgi sagatavots materiāls filoloģiski apstrādātajos grieķu un latīņu valodas rakstnieku tekstos. Jo, ja arī šajā gadījumā augstākais mērķis vienmēr ir pašas valodas studijas, tad kā izejas punkts tomēr vispirms ir valodā esošie pieminekļi, kurus tad cenšas pēc iespējas precīzāk restaurēt, uzglabāt un izmantot kā drošu izziņas materiālu par senatni. Lai cik ciešai arī vajadzētu saglabāties saiknei starp valodas analīzi, tās saistību meklēšanu ar radniecīgām valodām, starp tikai šādā ceļā sasniedzamo tās uzbūves skaidrojumu un valodas pieminekļu analīzi, šeit tomēr ir saskatāmi divi valodas studiju virzieni, kuri prasa dažādus talantus un kuri tūliņ arī noved pie dažādiem rezultātiem. Varbūt nemaz nebūtu nepareizi šādā veidā šķirt lingvistiku no filoloģijas un tikai pēdējai piešķirt to šaurāko nozīmi, kuru līdz šim gan mēdza ar to saistīt, bet kura pēdējos gados, it sevišķi Francijā un Anglijā, tika paplašināta, attiecinot to arī uz jebkuru nodarbošanos ar kādu valodu. Droši var apgalvot vismaz to, ka valodas pētniecība, par kuru šeit ir runa, var balstīties tikai uz vienu šeit lietotajā nozīmē patiesi filoloģisku valodas pieminekļu analīzi. Kamēr slaveni pētnieki, kuri pēdējo gadsimtu gaitā ir nesuši slavu šai erudīcijas jomai, pēc labākās sirdsapziņas, rūpīgi un līdz pat niecīgākajai skaņas modifikācijai konstatē katra rakstnieka valodas lietošanu, valoda pastāvīgi parādās garīgās individualitātes valdošajā ietekmē un piedāvā šīs sakarības ainu, kura vienlaikus ļauj noskaidrot atsevišķos šo sakarību punktus. Vienlaicīgi var apgūt arī laikmetam, vietai un indivīdam piemītošo un to, kā vispārējā valoda ietver sevī visas šīs atšķirības. Taču detaļu iepazīšanu vienmēr pavada iespaids par veselumu, pie tam parādība analīzes rezultātā nezaudē neko no savas īpatnības.
Uz valodu acīmredzot iedarbojas ne tikai nacionālās īpatnības sākotnējās spējas, bet arī jebkura laika izraisīta iekšējā pārmaiņa un jebkurš ārējs notikums, kas spēj vai nu celt vai slāpēt nācijas dvēseli un gara enerģiju, bet galvenokārt jau izcilu prātu dotais impulss. Valoda kā mūžīgā starpniece starp garu un dabu pārveidojas pēc katras jaunas gara pakāpes sasniegšanas, tikai šā procesa atstātās pēdas kļūst aizvien smalkākas, detaļās grūtāk atklājamas, un pats fakts izpaužas tikai vispārīgā iespaida. Neviena nācija nespētu ar savu garu atdzīvināt un padarīt auglīgu citas nācijas valodu, nepārveidojot to par citu. Arī šeit attiecībā uz individualitāti ir spēkā iepriekš minētais. Kaut arī jebkura no dažādajām valodām, sekojot savam noteiktam mērķim, izslēdz visus pārējos, tomēr ir iespējama vairāku valodu sastapšanās vienā vispārīgā mērķī. Tāpēc valodu rakstura atšķirībai nebūt nav jāizpaužas kā vienas valodas priekšrocībai attiecībā pret pārējām. Lai ielūkotos šādā rakstura veidošanās iespējā, nepieciešams pamatīgāk aplūkot viedokli, no kura pozīcijām nācijai iekšēji jāizpēta sava valoda, lai varētu piešķirt tai šādu iezīmi.
Ja kāda valoda tiktu izmantota tikai un vienīgi dzīves ikdienišķo vajadzību apmierināšanai, tad vārdi būtu tikai kā izpaužamā lēmuma vai vēlēšanās pārstāvji un attiecībā uz šo valodu nevarētu būt ne runas par kādu iekšēju uztveri, kas pieļautu dažādības iespēju. Runātāja un atbildētāja iztēlē vārda vietā tad uzreiz un tieši parādītos noteikta materiālā lieta vai darbība. Taču tādu cilvēku sabiedrībā, kuri vienmēr domā un jūt, šāda valoda, par laimi, nav iespējama. Ar to būtu salīdzināmas vienīgi jauktās valodas, kuras veidojas vienā vai otrā vietā, galvenokārt jūras ostu pilsētās, satiekoties dažādu nāciju un izlokšņu pārstāvjiem, kā, piemēram, lingua franca Vidusjūras piekrastē. Bez tam vēl savas tiesības šeit vienmēr vienlaikus piesaka arī individuālā izpratne un izjūta. Ir pat ļoti ticams, ka pirmais valodas lietojums, ja vien mēs spētu domās nokļūt līdz šim stāvoklim, ir bijusi tikai jūtu izpausme. Es jau iepriekš esmu izteicies pret valodu izcelšanās skaidrojumu ar atsevišķas personas bezpalīdzību. Pat sabiedriskuma dziņa dzīvu būtņu vidū nerodas bezpalīdzības rezultātā. Visstiprākais dzīvnieks, zilonis, vienlaikus ir arī vissabiedriskākais dzīvnieks. Visur dabā dzīves un darbības attīstības pamatā ir iekšēja brīvība, kuras pirmavotu velti būtu meklēt parādību jomā. Taču katrā valodā, pat visaugstāk attīstītajā, var izpausties šeit minētais valodas lietojums. Tas, kurš pavēl nozāģēt koku, neiedomājas ar šo vārdu neko citu kā tikai konkrētu stumbru, taču pavisam citādi ir tad, ja tas pats koks, kaut arī bez apzīmētājiem un papildinātājiem, parādās dabas tēlojumā vai dzejoli. Uztverošās noskaņas dažādība piešķir vienām un tām pašām skaņām dažādā veidā kāpinātu nozīmīgumu, un ir tā, it kā katrā izteiksmē vienlaikus plūstu pāri malām kaut kas tāds, kas nebūtu radis šajā izteiksmē absolūtu iemiesojumu.
Šī atšķirība ir acīmredzami atkarīga no tā, vai valoda tiek attiecināta uz domu sakarību un izjūtu iekšējo veselumu, vai arī atsevišķā dvēseles darbībā tiek vienpusīgi izmantota ierobežotam mērķim. Otrajā gadījumā to vēl vairāk ierobežo gan šauri zinātnisks izmantojums, ja vien tas nav pakļauts augstāku ideju vadošajai ietekmei, gan arī dzīves ikdienišķo prasību apmierināšana, jo sevišķi tādēļ, ka pēdējai pievienojas arī izjūtas un kaislība. Ne jēdzienos, nedz arī pašā valodā nekas neatrodas izolēti. Taču jēdzieni kļūst sasaistāmi tikai tad, ja daba darbojas iekšējā vienotībā, ja pilnīga subjektivitāte atstaro pilnīgu objektivitāti. Tad vairs netiek atstāta novārtā neviena puse, no kuras priekšmets spēj iedarboties, un katra no šīm iedarbībām atstāj tikko samanāmas pēdas valodā. Ja nu dvēselē patiesi pamostas izjūta, ka valoda ir ne tikai savstarpējās saprašanās līdzeklis, bet arī īsta pasaule, kura garam ar sava spēka iekšējo darbu jānovieto starp sevi un priekšmetiem, tad ir atrasts patiesais ceļš, lai arvien vairāk atrastu un arvien vairāk ieliktu to valodā.
Tur, kur ir dzīva šāda sadarbošanās starp valodu, kas ietverta noteiktās skaņās, un iekšējo uztveri, kura aptver arvien jaunas un arvien plašākas jaunas, tur gars uzlūko valodu, kura patiesi atrodas mūžīgā radīšanas procesā, nevis kā kaut ko noslēgtu, bet gan cenšoties nepārtraukti to atjaunināt, lai tā savā jaunajā pakāpē savukārt varētu atkal iedarboties uz garu. Tam ir divi priekšnosacījumi: izjūta, ka eksistē kaut kas tāds, kas nav tieši ietverts valodā, bet kas tās ierosmē jāpapildina garam, un tieksme savienot atkal visu, ko vien dvēsele izjūt, ar skaņu, Gan viens, gan otrs izriet no dzīvās pārliecības, ka cilvēka būtībai piemīt nojausma par jomu, kas iziet ārpus valodas ietvariem un kuru valoda īstenībā ierobežo, gan vienlaikus būdama arī vienīgais līdzeklis, lai šo jomu izpētītu un padarītu auglīgu, gan arī tieši ar tehnisku un juteklisku pilnveidošanos iemiesodama sevī arvien lielāku šīs jomas daļu. Šī noskaņa ir pamatā rakstura izpausmei valodās, un, jo enerģiskāk tā iedarbojas abos virzienos, ietekmējot gan valodas juteklisko formu, gan dvēseles dziļumu, jo skaidrāk un noteiktāk valodā atainojas savdabība. Valoda vienlaikus it kā kļūst caurskatāma un ļauj ielūkoties runātāja domu gaitas iekšienē.
Tas, kas šādā veidā izgaismo valodu, nevar būt norāde uz atsevišķo, objektīvo un kvalitatīvo. Jo katra valoda spētu izpaust visu, ja tauta, kurai tā pieder, izietu visas savas attīstības stadijas. Taču katrā valodā ir kāda daļa, kura ir vai nu vēl pagaidām apslēpta, vai arī, valodai pāragri aizejot bojā, mūžīgi paliks apslēpta. Katra valoda, līdzīgi pašam cilvēkam, ir laika gaitā pakāpeniskā attīstībā esoša bezgalība. Tādēļ valodu caurvijošais ir kaut kas tāds, kas visas pazīmes modificē subjektīvi un vairāk kvantitatīvi. Tas neparādās valodā kā iedarbība, bet kā tāda izpaužas tieši pats darbojošais spēks - un tieši tādēļ arī savā grūtāk izzināmajā veidā, apņemot iedarbību it kā tikai ar savu dvesmu. Cilvēks vienmēr stājas pretī pasaulei kā vienots veselums. Viņš uztver priekšmetus un analizē tos vienmēr vienā un tai pašā plaknē, ar vienu un to pašu mērķi un kustības mēru. Uz šo vienību balstās viņa individualitāte. Bet šai vienībai ir divas puses, kuras viena otru nosaka, un proti, cilvēka spēka un tā darbības būtība, tāpat kā ķermeniskajā pasaulē, kur kustīgais ķermenis atšķiras no impulsa, kas nosaka tā kustības spēku, ātrumu un laiku. Par pirmo mēs domājam, kad piedēvējam nācijai dzīves uzskatāmības vai radoša iztēles spēka dominanti, spēcīgāku tieksmi uz abstraktām idejām vai arī uz noteiktāku praktisku virzienu; otra mums ir prātā, kad nodēvējam vienu nāciju salīdzinājumā ar citām par spēcīgāku, mainīties spējīgāku, ātrāku savā ideju ceļā un pastāvīgāku savās izjūtās. Abos gadījumos mēs atšķiram esamību no darbības un pirmo kā neredzamu iemeslu pretstatām domāšanai, jušanai un rīcībai, kam ir saskatāma izpausme. Mēs, protams, neuztveram pirmo kā to vai citu atsevišķu indivīda esamību, bet gan kā vispārīgo, kas izpaužas katra atsevišķā indivīda esamībā un nosaka to. Katram izsmeļošam rakstura attēlojumam jāņem vēra šī esamība kā tā pētniecības galīgā robeža.
Ja nu mēs tagad Izsekosim līdzi visai cilvēka iekšējai un ārējai darbībai līdz pat tās vienkāršākajiem beigu punktiem, tad atklāsim to veidā, kādā cilvēks saista sevi ar īstenību, uztverot to kā objektu, kuru viņš vai nu uztver kā matēriju, kuru viņš veido, vai arī sagatavo savu ceļu neatkarīgi no īstenības. Cilvēka individualitātes sākotnējā raksturīgā pazīme ir dziļums un veids, kādā viņš iesakņojas īstenībā. Var būt bezgala daudz veidu, kā notiek saistīšanās ar īstenību atkarībā no tā, vai īstenība un iekšējā daba, kuras nevar pilnībā iztikt viena bez otras, mēģinās viena no otras nodalīties, vai arī apvienoties, pie tam - dažādās pakāpēs un virzienos.
Bet nevajag domāt, ka šāda mēraukla ir izmantojama tikai attiecībā uz intelektuāli izaugušām nācijām. Mežoņu bara prieka izpausmē var novērot, cik lielā mērā šis prieks atšķiras no vienkārša iekāres apmierinājuma, kā arī to, vai tam kā patiesai dievišķai dzirkstij, kas nāk no dvēseles dziļumiem, kā īsti cilvēciskai izjūtai, reiz būs lemts uzplaukt dziesmā un dzejā. Bet, ja arī nācijas raksturs atklājas visā tai piemītošajā patiesi savdabīgajā, par ko nevar būt ne mazāko šaubu, tad visvairāk tas pamanāms tieši valodā. Valoda saplūst ar visām dvēseles izpausmēm, un jau tādēļ vien tā iegūst savu konstanto individuālo iezīmi. Valoda bez tam vēl arī pati ir saistīta ar individualitāti ar tik smalkām saitēm, ka tai katru reizi ar tādām pašām saitēm jāsaistās ar klausītāja dvēseli, lai tā varētu tikt pilnībā saprasta. Tāpēc visa runātāja individualitāte tiek pārnesta uz klausītāju: ne jau tādēļ, lai izspiestu tā individualitāti, bet gan, lai no svešās un savējās individualitātes veidotu jaunu, auglīgu pretstatu.
Atšķirības izjūta starp materiālu, ko uztver un rada dvēsele, un spēku, kas veic un saskaņo šo dubulto darbību, starp darbību un darbojošos esamību, abu pareizā un relatīvā novērtēšana un savā ziņā augstāku pakāpi sasniegušā plašāka pārstāvība apziņā - tas nepiemīt vienlīdz stiprā mērā katrai nacionālajai savdabībai. Ja mēs papētītu dziļāk šīs atšķirības iemeslu, tad atrastu to vairāk vai mazāk asi izjustajā indivīda domu un izjūtu sakarības nepieciešamībā visā savas pastāvēšanas laikā un tādā pašā sakarību nepieciešamībā arī attiecībā uz dabā nojausto un meklēto. Lai ko arī dvēsele radītu, tas būs tikai fragments, un, jo kustīgāka un enerģiskāka ir tās darbība, jo vairāk nonāk kustībā viss, kas dažādās pakāpēs ir radniecīgs ar radīto. Tātad atsevišķajam pāri vienmēr plūst kaut kas, kam ir izpausme, bet mazāka noteiktība jeb, pareizāk sakot, atsevišķais vienmēr pieprasa plašāku izpausmi un tālāku attīstību, nekā tas viņā pašā ir atrodams tieši, un šī prasība ar valodas izteiksmes palīdzību pāriet no runātāja pie klausītāja, kurš it kā tiek aicināts savā uztverē trūkstošo harmoniski papildināt ar esošo. Tur, kur par to ir dzīva izpratne, tur valoda šķiet nepilnīga un pilnīgai izteiksmei nepietiekama, jo pretējā gadījumā diez vai pat radīsies nojausma, ka bez tā, kas ir dots, vēl kaut kā varētu trūkt. Starp šīm divām galējībām gan atrodas neskaitāms daudzums starpposmu, un tie acīmredzot balstās uz dominējošo virzienu: vai nu uz iekšējo dvēseli, vai arī uz ārējo īstenību.
Grieķi, kuri mums šajā ziņā sniedz vispamācošāko piemēru, savā dzejā vispār, taču sevišķi liriskajā dzejo, pavadīja vārdus ar dziedāšanu, instrumentālo mūziku, deju un žestiem. To, ka viņu mērķis nebija tikai pastiprināt un dažādot emocionālo iespaidu, varam skaidri saskatīt vienveidīgajā raksturā, ko viņi piešķīra visiem atsevišķajiem izteiksmes līdzekļiem. Mūzikai, dejai un runai dialektā vajadzēja pakļauties vienai un tai pašai sākotnējai nacionālajai savdabībai, un tai vajadzēja skanēt vai nu doriešu, aioliešu, vai kādā citā toņkārtā un citā dialektā. Tātad viņi uzmeklēja dvēselē mudinošo un noskaņojošo, kas spētu noturēt dziesmas domu noteiktos rāmjos un ar to atdzīvināt un pastiprināt šeit dvēseles kustības, kuras nav idejas nesējas. Jo, pretstatā dzejai un dziedājumam, kur dominē vārdi un tajos izteiktās domas, bet tās pavadošā noskaņa un ierosinājums atkāpjas otrajā plāksnē, mūzikā viss ir otrādi. Dvēsele tiek sajūsmināta un iedvesmota domām, izjūtām un darbībai. Tām savukārt jāizriet no šīs sajūsmas iekšēji brīvām, un mūzikas skaņas ietekmē tās tikai tādā veidā, ka noteiktās sliedēs, kurās šīs skaņas ievada dvēseles kustību, var veidoties tikai noteikta veida domas un pārdzīvojumi. Taču dvēselē vienmēr ir nepieciešama mudinošā un noskaņojošā izjūta, kā tas parādās pie grieķiem: esošās un izpausmi meklējošās individualitātes izjūta, jo spēks, kas aptver visu dvēseles darbību, var būt tikai viens noteikts spēks, un tas var darboties tikai vienā šādā virzienā.
Ja arī es tāpēc iepriekš runāju par kaut ko izteiksmei pāri plūstošu, bet tai pašai trūkstošu, tad nekādā ziņā ar to nevajadzētu iedomāties kaut ko nenoteiktu. Gluži otrādi, tas valodā ir pat visnoteiktākais, jo ievelk pēdējos individualitātes vaibstus, ko nespēj veikt aizvien mazāk individualizējošais vārds, kurš atkarīgs no objekta un no prasības pēc vispārīgas nozīmes. Ja arī priekšnosacījums tai pašai izjūtai ir vairāk iekšējs, ne īstenības ierobežots noskaņojums un tā var rasties tikai no šāda noskaņojuma, tad tādēļ tā vēl nebūt neved no dzīvās vērošanas atpakaļ pie abstraktās domāšanas. Pamatojoties uz savu individualitāti, tā drīzāk veido prasību pēc objekta augstākās individualizācijas, kas sasniedzama tikai, iespiežoties visās jutekliskās uztveres detaļās un pateicoties maksimālai attēlojuma uzskatāmībai. Tieši to atkal parāda grieķi. Viņu vērība virzījās galvenokārt uz lietu būtību un to parādīšanās veidu, ne tikai vienpusīgi uz to lietošanas jēgu. Tāpēc sākotnēji šis virziens bija iekšējs un intelektuāls. To pierāda visa grieķu privātā un sabiedriskā dzīve, jo tajā viss tika aplūkots daļēji ētiskā plaknē vai arī saistībā ar mākslu, pie tam visbiežāk tieši ētiskais tika ieviests mākslā. Tā gandrīz katrs viņu radītais ārējais veidols, bieži apdraudot praktisko izmantojamību vai pat patiesi kaitējot tai, atgādina iekšējo realitāti. Tieši tāpēc visās savas garīgās darbības jomās viņi tiecās pēc rakstura uztveres un attēlojuma, bet vienmēr - ar tādu izjūtu, ka tikai pilnīga iedziļināšanās vērošanā ļaus to izzināt un attēlot un ka izteiksmes veselums, kas pats par sevi pilnībā nekad nav sasniedzams, var rasties tikai, sasaistot visas sastāvdaļas, sarindojot tās pareizā, uz šo vienību virzītā taktī. Tas padara ārkārtīgi plastisku viņu agro, sevišķi Homēra dzeju. Daba tajā nostājas acu priekšā tāda, kāda tā ir īstenībā, darbība, pat pati nenozīmīgākā, kā, piemēram, bruņu uzlikšana, - savā pakāpeniskajā virzībā, un no tēlojuma vienmēr izriet raksturs, pie tam nekad nenolaižoties līdz notikumu vienkāršam uzskaitījumam. Bet tas tiek panākts ne tik daudz ar tēlojamā izvēli, cik vairāk ar to, ka individualitātes izjūtas apgarotais un pēc individualizācijas tiecošā dziedātāja milzīgais spēks caurstrāvo viņa dzeju un nonāk pie klausītāja. Pateicoties šai garīgajai īpatnībai, grieķi iespiedās visā jutekliskās pasaules dzīvajā daudzveidībā un bija spiesti no tās atgriezties atkal atpakaļ, jo meklēja šai pasaulē kaut ko tādu, kas var piederēt tikai idejai. Jo grieķu mērķis vienmēr bija raksturs, ne tikai kaut kas raksturīgs, tā kā nojausma par pirmo ir pilnīgi atšķirīga no dzīšanās pēc otrā. Šis patiesā, individuālā rakstura meklēšanas virziens aizveda grieķus vienlaikus pie ideālā, tāpēc ka individualitāšu sadarbošanās ved uz uztveres augstāko pakāpi, uz tieksmi iznīcināt individuālo kā ierobežojumu, saglabājot to tikai kā noteiktām formām nepieciešamu, tikko manāmu robežu. No tā radās grieķu mākslas pilnība, dabas atdarinājums no katra priekšmeta dzīvā organisma viduspunkta, kas māksliniekiem izdevās, pateicoties dziļai, pilnīgai īstenības izzināšanai un apgarojošai tieksmei pēc ideāla augstākās vienības.
Taču jāatzīst, ka grieķu cilmes tautu vēsturiskajā attīstībā ir arī kāds faktors, kas ir mudinājis grieķus galvenokārt uz raksturīgā veidošanu, un proti, - grieķu sadalījums atsevišķās, dialektā un domāšanas veidā atšķirīgās ciltīs, kā arī šo cilšu ģeogrāfiskais sajaukums, kam par iemeslu bija daždažādās pārvietošanās un grieķiem vispār piemītošais kustīgums. Šīs ciltis saliedēja visām tām kopīgais grieķiskums, vienlaikus piešķirot katrai no tām savu īpatnējo iezīmi visās to darbības izpausmēs, sākot ar valsts uzbūvi līdz pat flautas spēlētāja toņkārtai.
Vēstures gaitā šeit pievienojās vēl otrs veicinošais apstāklis: neviena no šīm ciltīm neapspieda otru, bet gan visas uzplauka, vienādi sekojot savām tieksmēm; un neviens no dialektiem nenolaidās līdz vienkāršam tautas dialekta līmenim vai arī netika paaugstināts par augstāko, vispārējo valodu, kā arī fakts, ka visas šīs ciltis aptverošais savdabības uzplaukums visspēcīgākais un izšķirīgākais bija tieši tai periodā, kad visdzīvāk un enerģiskāk notika valodas un nācijas veidošanās. Tā izveidojās grieķiskā pasaules uztvere, kuras vispārējā orientācija bija augstāko mērķu sasniegšana, balstoties uz spilgti individuālo, kā tas šādā pakāpē nav sastopams ne pie vienas citas tautas. Grieķi uztvēra tautas sākotnējās īpatnības kā mākslas žanrus un tādā veidā ieviesa tos arhitektūrā, mūzikā, dzejā un valodas viscēlākās lietošanas jomā [..] Tīri tautiskais izzuda, skaņas un formas dialektos tika attīrītas un pakļautas skaistuma un harmonijas izjūtai. Šādā veidā uzlaboti, dialekti paši kļuva par īpatnējiem stila un dzejas raksturiem, spējīgi ideāli saliedēties ar saviem pretstatiem, kuri cits citu papildina. Diez vai man vēl vajadzētu norādīt, ka, runājot šeit par dialektiem un dzeju, es ar to domāju tikai dažādu toņkārtu un dialektu lietošanu lirikā un koru un dialogu atšķirības traģiskajā poēzijā, bet ne tos gadījumus, kad personām, kuras darbojas komēdijā, jārunā dažādos dialektos. Šiem pēdējiem gadījumiem, kuriem vairāk vai mazāk līdzīgi atrodami visu tautu literatūrā, nav nekā kopīga ar iepriekš pieminētajiem.
Savukārt romiešiem, kuru savdabība tāpat ir redzama arī viņu literatūrā un valodā, ir daudz vājāk izteikta nepieciešamība saistīt dvēseles izpausmi vienlaikus ar tiešu virzošā un noteicošā spēka ietekmi. Romiešu pilnība un lielums attīstās citā, homogēnākā veidā, kas vairāk līdzinās viņu ārējo likteņu ceļiem. Turpretim vācu domāšanas veidā iepriekšminētās izjūtas nav mazāk spēcīgi izteiktas kā grieķiem, tikai ar to atšķirību, ka viņi tiecas vairāk individualizēt ārējo uztveri, bet mēs - iekšējo izjūtu.
Man šķiet, ka viss, kas rodas dvēselē kā vienota spēka izpausme, veido vienu lielu veselumu un ka atsevišķajam, kas ir it kā sajutis šā paša spēka dvesmu, jānes sevī zīme par saistību ar šo veselumu, kurš līdz šim ir aplūkots vairāk savā ietekmē uz atsevišķajām izpausmēm. Bet tam ir arī ne mazāk nozīmīga atgriezeniska iedarbība uz veidu, kā šis spēks, kurš ir visu gara radīšanas procesu pirmcēlonis, nonāk pie sevis paša apziņas. Priekšstats par sākotnējo spēku cilvēkam var šķist kā tieksme ar noteiktu virzību, bet tās priekšnosacījums savukārt ir mērķis, kas nevar būt nekas cits kā cilvēciskais ideāls. Šajā spogulī mēs saskatām nāciju priekšstatu par sevi. Pirmais pierādījums to augstākajai intelektualitātei un iekļūšanai gara dziļumos parādās tad, kad šis ideāls netiek vis ierobežots ar derīguma rāmjiem noteiktiem mērķiem, bet gan - un šeit izpaužas iekšējā brīvība un vispusīgums - kad uzskata to par kaut ko, kas var sasniegt savu mērķi tikai sevis paša pilnībā, kā pakāpenisks uzplaukums un bezgalīga attīstība. Pat ja arī šis pirmais nosacījums ir vienādi izpildīts atkarībā no tā, cik dažāda ir individuālā virzība uz juteklisko uztveri, uz iekšējo izjūtu un abstrakto domāšanu, tad rodas dažādas ideāla izpausmes. Katrā no tām cilvēkam apkārt esošā un dažādā veidā uztvertā pasaule tiek atstarota dažādās formās. Ārējā dabā, ja izceļam šeit vienu šādu vaibstu, viss veido nepārtrauktu rindu, atrodas acu priekšā vienlaicīgi un seko cits citam attīstībā no viena stāvokļa citā. Tāpat tas ir tēlotājmākslā. Grieķiem, kuriem vienmēr bijis lemts jutekliskas. ārējas vērošanas rezultātā uztvert pilnīgāko un smalkāko jēgu, viņu garīgās darbības visraksturīgākā iezīme, šķiet, bija izvairīšanās no visa pārmērīgā un pārspīlētā, kā arī nemainīgā tieksme turēt visu radīto simetrijas un harmonijas robežās, neņemot vērā fantāzijas rosību un brīvību, šķietamo izjūtu vaļību, noskaņojuma mainīgumu un elastīgumu, pārejot no viena lēmuma pie otra. Viņiem augstākā mērā nekā jebkurai citai tautai piemita takts un gaume, kas visos viņu darbos izpaudās galvenokārt tā, lai izvairīšanās aizskart jūtu trauslumu nekad nenotiktu uz to spēka vai dabas patiesības rēķina. Iekšējā izjūta pieļauj spēcīgākus pretstatus, krasākas pārejas un neglābjamu dvēseles šķelšanos, pat nenovirzoties no pareizā ceļa. Tāpēc visas šīs parādības sastopamas pie vēlāka laika cilvēkiem, sākot jau ar romiešiem.
Garīgās dzīves savdabības dažādību diapazons ir neizmērojami plašs un neizdibināmi dziļš. Un tomēr savu pašreizējo pārdomu gaitā es nevarēju atstāt to gluži neskartu. Turpretim var gan rasties iespaids, ka es par daudz esmu meklējis nāciju raksturu dvēseles iekšējā noskaņā, jo īstenībā tā atklājas dzīvāk un uzskatāmāk. Neņemot vērā valodu un tajā radītos darbus, raksturs izpaužas sejas vaibstos, ķermeņa uzbūvē, tērpā, tikumos, dzīvesveidā, ģimenes un pilsoniskajos iestādījumos un galvenokārt jau iezīmē, kas raksturo tautas darbus un rīcību gadsimtu gaitā. Šī dzīvā aina, šķiet, pārvēršas ēnā, ja meklējam rakstura iezīmes dvēseles noskaņā, kas ir šo dzīvo izpausmju pamatā. Taču, lai parādītu rakstura ietekmi uz valodu, man šķita neiespējami atteikties no šīs metodes. Valodu nav iespējams vienmēr tieši saistīt ar pieminētajām faktiskajām izpausmēm. Ir jāatzīst, ka nepieciešams tāds medijs, kurā abi sastaptos un no kura kā no viena avota tie uzsāktu katrs savu atšķirīgu ceļu. Tāds avots acīmredzot var būt tikai pašas dvēseles dziļums.
32. Tikpat sarežģīti kā noteikt garīgo individualitāti ir atbildēt uz jautājumu, kā tā sakņojas valodās, kā tajās nostiprinās raksturs, kādās valodu sastāvdaļās var saskatīt raksturu. Nāciju garīgā savdabība, lietojot valodu, kļūst saredzama visās valodas attīstības stadijās. Tās ietekme atbilstīgi laikmetu un rakstnieku stilu dažādībai modificē dažādu cilšu valodas, vairākas vienas un tās pašas cilts valodas, vienas atsevišķas valodas izloksnes un beidzot arī to pašu, ārēji šķietami nemainīgo izloksni. Valodas raksturs tad gan sajaucas ar stila raksturu, tomēr vienmēr piemīt valodai, jo tikai noteikta stila veidi katrā valodā ir viegli un dabiski. Ja mēs novelkam šķirtni starp šeit uzskaitītajiem gadījumiem atkarībā no tā, vai vārdos un locījumos atšķirīgas ir arī skaņas, kā tas ir novērojams lejupejošā virzienā, sakot ar dažādu cilšu valodām līdz dialektiem, vai arī rakstura ietekme izpaužas tikai vārdu un vārdu savienojumu lietojumā, saglabājoties pilnīgi vai būtiski nemainīgai ārējai formai, tad pēdējā gadījumā gara iedarbība ir redzamāka, bet smalkāka, jo valoda šeit acīmredzot jau sasniegusi augstu intelektuālo attīstību, turpretim pirmajā gadījumā - varenāka, bet neskaidrāka, jo tikai retos gadījumos ir iespējams noteikti un skaidri izzināt un attēlot skaņu un dvēseles sakarību. Taču pat dialektos ir iespējams pamatoti attiecināt dažu atsevišķu patskaņu nenozīmīgus variantus, kas kopumā maz izmaina valodu, uz tautas dvēseles iezīmēm, kā to jau atzīmējuši grieķu gramatiķi, runājot par vīrišķīgāko dorisko a salīdzinājumā ar maigāko jonisko ae (u).
Sākotnējā valodas veidošanās periodā, kurā, raugoties no mūsu redzes viedokļa, pastāvēja dažādu cilšu valodas, kas nebija ģenētiski saistītas, pārāk dominēja tieksme vispirms tikai atdalīt valodu no gara, tā, lai tā būtu uzskatāma paša apziņai un saprotama klausītājiem, radīt it kā tehniskos izteiksmes līdzekļus, lai zināmā mērā neaizsegtu individuālās gara noskaņas ietekmi, kura mierīgāk un skaidrāk parādās vēlākajā valodas lietošanā. Taču tieši šeit visspēcīgāk un efektīvāk līdzdarbojas sākotnējās tautu rakstura spējas. To mēs tūliņ redzam divos apstākļos, kuri raksturo visu tautas intelektuālo noslieci un līdz ar to arī nosaka ievērojamu daudzumu citu momentu. Dažādie iepriekš aprakstītie ceļi, pa kuriem valodas cenšas sasniegt elementu saistību teikumā, veido tās tehnikas svarīgāko dažu. Tieši šeit nu atsedzas, pirmkārt, loģiskā izkārtojuma skaidrība un noteiktība, kura vienīgā kalpo par drošu pamatu domu lidojuma brīvībai un vienlaikus piešķir intelektualitātei likumību un izplatību, un, otrkārt, vairāk vai mazāk pamanāmā nepieciešamība pēc jutekliskās bagātības un harmonijas, dvēseles centieni visu, kas vien kaut kādā veidā iekšēji tiek uztverts un sajusts, ārēji ietērpt skaņās. Protams, arī šajā valodu tehniskajā formā atrodami vēl citu, īpatnējāku nāciju gara individualitāšu pierādījumi, kaut arī pēdējie vienlaikus ir grūtāk konstatējami. Tā, piemēram, vai smalkā neskaitāmo patskaņu modifikāciju un stāvokļu diferencēšana un to saprātīga lietošana saistībā tikai ar šo metodi un ar nepatiku pret salikteņiem neliecina par attapīga un smalki diferencējoša prāta pārsvaru semītu tautām, sevišķi arābiem, un vai tas neveicina šo spēju attīstību? Ar to gan, šķiet, ir pretrunā arābu valodas tēlainība. Pat ja arī tā būtu tikai asprātīga jēdzienu dalīšana, es tomēr vēlētos teikt, ka šī tēlu bagātība atrodama sen radušos vārdos, turpretim pašā valodā, ja salīdzinātu to šai ziņā ar sanskritu un grieķu valodu, ir daudz mazāk līdzekļu, kas ļautu pastāvīgi uzplaukt jebkura žanra poēzijai. Visādā ziņā man vismaz šķiet, ka valodas stāvokli, kurā tā kā šāda perioda precīza kopija satur sevī daudz poētiski veidotu elementu, jāatšķir no tāda, kurā pašā organismā, pat skaņās, formās un brīvajās sintaktiskajās konstrukcijās iedēstīti mūžīgi plaukstošās dzejas neiznīcināmie asni. Pirmajā gadījumā reiz izveidotā forma mazpamazām atdziest un tās dzejiskais saturs pārstāj būt sajūsmas avots. Otrajā gadījumā valodas dzejiskā forma spēj apgūt pašradītu materiālu atbilstīgi laikmeta gara kultūrai un dzejnieku ģēnijam, pie tam - nezaudējot nekā no sava svaiguma. Arī šeit rod apstiprinājumu jau iepriekš attiecībā uz locījumu sistēmu teiktais. Valodas patiesā priekšrocība ir noskanot garu visā tā attīstības gaitā uz tā likumsakarīgu darbību un savu atsevišķo spēju pilnveidošanu vai arī, ja izteiktu to gara iedarbības aspektā, - nest sevī šādas tīras, likumsakarīgas un dzīvas enerģijas iezīmi.
Bet arī tur, kur vairāku valodu formu sistēma kopumā ir vienāda, kā, piemēram, sanskritā, grieķu, latīņu un vācu valodā, kurās dominē locījumi, kas retāk veidoti ar patskaņu mijas, biežāk - ar afiksu palīdzību, šīs sistēmas lietojumā var būt svarīgas, garīgās savdabības izraisītas atšķirības. Viena no svarīgākajām atšķirībām ir vairāk vai mazāk saskatāmais pareizo un pilnīgo gramatisko jēdzienu pārsvars un dažādo fonētisko formu sadalījums starp tiem. Atkarībā no tā, vai tas gūst pārsvaru, kādai tautai pārejot pie valodas augstākās apstrādes pakāpes, uzmanība novirzās no jutekliskās skaņu pārpilnības un formu daudzveidības uz to lietošanas noteiktību un stingri norobežoto smalkumu. Tāpēc arī to dažādos laika periodos var novērot vienā un tai pašā valodā. Šādu rūpīgumu formu attieksmē pret gramatiskajiem jēdzieniem redzam grieķu valodā, bet, ja ņemam vērā arī atšķirības starp dažiem tās dialektiem, tad vienlaikus kļūst saskatāma arī tieksme atbrīvoties no pārāk pilnskanīgo formu skaņu pārpilnības, saīsinot vai arī aizvietojot tās ar īsākām. Valoda, jauneklīgi iešalcoties savā jutekliskajā izpausmē, arvien vairāk koncentrējas uz tās atbilstību iekšējās idejas izpausmei. Laiks to veicina divējādi: no vienas puses, gars attīstības gaitā arvien vairāk nosliecas uz iekšējo darbību, bet, no otras puses, arī valoda lietošanas procesā noslīpē un vienkāršo savas formas, izņemot gadījumus, kad garīgā savdabība saglabā nemainigas sākotnēji nozīmīgās skaņas. Arī grieķu valodā salīdzinājumā ar sanskritu jau saskatāma formu slīpēšana un vienkāršošana, taču ne tādā mērā, lai tajā varētu rast pietiekamu izskaidrojumu. Ja grieķu formu lietojumā tiešām, kā man šķiet, ir vairāk nobriedusi intelektuālā tendence, tad tās patiesais iemesls ir meklējams nācijai piemītošajā izpratnē par ātru, smalku un stingri nodalītu domu attīstību. Turpretim vācu augstākā izglītības pakāpe iestājās tikai tad, kad mūsu valoda jau atradās nozīmīgu skaņu reducēšanās stadijā, kas, protams, varētu būt par vienu no iemesliem tam, ka mums ir mazāka nosliece uz juteklisko vērošanu un lielāka ir koncentrēšanās uz izjūtu. Latīņu valodā skaņu veidošanās nekad nav notikusi skaņu pārpilnības un fantāzijas brīva lidojuma apstākļos; vīrišķīgākais, nopietnākais un daudz vairāk uz īstenību un tieši tajā esošo intelektuālās jomas daļu virzītais tautas prāts laikam gan nepieļāva tik bagātīgu un brīvu skaņu pārpilnību. Grieķu gramatiskajām formām salīdzinājumā ar pārējām radniecīgajām valodām var nešauboties piedēvēt lielāku vieglumu, elastīgumu un tīkamāku pievilcību, kas ir uzskatāms par sekām grieķu fantāzijas lielajam kustīgumam un skaistuma izjūtas smalkumam.
Dažāds ir arī mērs, kādā nācijas izmanto savu valodu tehniskos līdzekļus atkarībā no to dažādās gara specifikas. Es šeit tikai atgādināšu par salikto vārdu veidošanu. Sanskrits izmanto to tik plašā apjomā, cik vien valoda to vispār bez piepūles var atļauties, grieķi - daudz ierobežotākā veidā, pie tam - atšķirīgi dažādos dialektos un stilos. Romiešu literatūrā tos var atrast galvenokārt senāko rakstnieku darbos, un valodas kultūras attīstības gaitā tie pamazām izzūd.

 

No vācu valodas tulkojusi Dzintra Lele-Rozentale