Kultūra 19. gadsimtā

19. gadsimts sākās ar kariem un nemieriem. Tas bija laikmets, kas saistījās gan ar brīvības cīņām, gan ar zemju pievienošanu un apspiešanu, gan arī ar garīgās dzīves plašu uzplaukumu. Tas bija bagātīgs laikmets strāvojumu un virzienu ziņā, jo viens pēc otra sevi nomainīja klasicisms, romantisms, reālisms, valdot neilgu laiku un tad dodoties tālāk vai transformējoties savādākā izpausmē.
19. gadsimtā aktīvi norisinājās kultūras dzīve; attīstījās zinātne, literatūra un māksla. Kultūras dzīve kļuva interesantāka un krāsaināka, vienojošais, kas bija iepriekšējos gadsimtos, vairs nepastāvēja.
19. gadsimta pirmajā trešdaļā noslēdzās "lielo stilu" attīstība, parādījās daudzi nelieli virzieni, kas attīstījās tikai pēc pašu likumsakarībām, izkopjot sev raksturīgo, īpašo. Tas dominēja visā kultūrā.

Klasicisms, tā vēlīnais posms

Klasicisms bija valdošais stils ilgu laiku, bet savu otrreizējo uzplaukumu tas piedzīvoja 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Laikmeta notikumi, kas saistījās ar revolucionāru garu un cīņām, atspoguļojās mākslā.
Klasicisms iezīmējās gan glezniecībā, gan arhitektūrā un citās kultūras jomām. Spilgti tas izpaudās dažu franču mākslinieku darbos, piemēram, Žana Ogista Dominika Engra darbos, kaut gan Engrs mākslā ienāca jau klasicisms norieta posmā, ienāca tad, kad jau sāka valdīt romantisms, tomēr viņa daiļradē nezūd neparastas un interesantas klasicisma iezīmes. Viņš necentās atrast kaut ko tādu, kas neietilptu glezniecības veidos un žanros, necentās būt pārlieku novatorisks, kā to darīja romantiķi. Viņš neatklāja jūtas, kas bija raksturīgs romantisma manierē gleznotajiem darbiem, kā arī romantiķi pievērsa lielu nozīmi fantāzijai un iedvesmai. Vēlīnā klasicisma iezīmes atklājas arī Ž. L. Davida daiļradē.
Arī tēlniecībā iemirdzējās vēlīnais klasicisms, rodoties pat jaunam mākslas virziena atzaram - ampīram (franču val. empire - impērija). Ampīrs nav tas pats kas klasicisms; tas ir daudz ierobežotāks jēdziens, kas galvenokārt attiecas tikai uz arhitektūru un lietišķi dekoratīvo mākslu, bet klasicisms izpaudās ļoti daudzos mākslas veidos.
Ampīram ir raksturīga monumentalitāte, ansambļa veidošana, strikta precizitāte. Ampīram ir raksturīgas arkas, triumfiālas skulptūras, piemēram, Branderburgas vārti Berlīnē. Izcils ampīra stila piemineklis ir arī Ž. Salgēna Triumfa arka Parīzē, Šarla de Golla laukumā.

Romantisms

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā parādījās jauns, interesants kultūras fenomens - romantisms, kas pēc dažu speciālistu uzskatiem izpaudās visās kultūras jomās: literatūrā, filozofijā, humanitārajās zinātnēs, mūzikā, tēlotājā mākslā un citur. Romantisms parādījās kā sabiedrības protests pret vēso klasicisms estētiku, arī kā nepieciešamība pēc jauna veida vēsturisko notikumu atspoguļojuma, savu izjūtu izklāsta gan glezniecībā, gan literatūrā un citās kultūras jomās; romantisms arī kā protests pret apgaismības filozofiju.
Romantiskais varonis ir ideālists, kas parasti neprot sasaistīt savus sapņus ar realitāti; romantismā ir spēcīgi izteiktas ilgas pēc personības radošās brīvības, brīvības visās jomās, ideālu piepildījuma, arī dziļa interese par nacionālo kultūru, folkloru, kā arī alkas pēc neiespējamā, tālām, bieži vien neeksistējošām zemēm, kur valda gara brīvība, vienotība.
Sākotnēji romantiķi izraisīja daudz dažāda veida atsauksmju - gan nosodošu, gan arī atbalstošu. Romantisms kā estētikas virziens kā galveno izvirzīja varoni, vēlēdamies atklāt cilvēka individualitāti un meklējot garīgos spēkus un atbalstu pašā cilvēkā, nevis kā agrākie virzieni - apkārtējā pasaulē. Romantiķi vienmēr tiecās pēc sintēzes, meklēja mākslu vienotību, tomēr, piemēram, tēlotājā mākslā romantisms spilgti izpaudās tikai glezniecībā un grafikā, gandrīz nemaz neskarot arhitektūru. Romantisms meklēja jaunus krāsu simbolus, kas absolūti nebija raksturīgs klasicismam. Krāsas pētīja ne tikai paši mākslinieki, bet arī Gēte. Tajā laikā parādījās daudzas laboratorijas, kas nodarbojās ar krāsu izpēti un kas vainagojās ar krāsu rūpniecisko ražošanu tūbiņās - tādā veidā bija nesalīdzināmi ērtāk gleznot, vienkārši tūbiņas paņemot līdzi dabā. Diemžēl krāsu noturība nebija vēl tik labi zinātniski izstrādāta un izcilo mākslinieku Delakruā un citu darbi zaudēja savu mirdzumu, kas gan nenotika ar Rubensa un citu vēlāko laiku mākslinieku darbiem.
Romantisms arī atdzīvināja interesi par vēsturi, radot jaunu interpretāciju par viduslaikiem, romantizējot tos, kas spilgti atklājās romantisma laikmeta literatūrā (tika radīts jauna veida vēsturiskais romāns).
Lai gan par romantisma dzimteni uzskata Vāciju, tomēr arī Francijā aktīvi notika jaunās estētikas ieviešanās. Jaunie mākslinieki Delakruā un Žeriko radīja jauna veida māksla darbus, tomēr Francijā romantisms attīstījās nedaudz savādāk kā Vācijā - franču romantiķi pauda savus uzskatus ne tikai dažādās kultūras jomās, bet arī asi diskutēja par to laikrakstos un periodiskajos izdevumos. Vācijā darbojās īsti romantisma dižgari gan mūzikā (Šūmanis un Šūberts), gan literatūrā (Heine un Novāliss, Grimmi).
Mūzika bija tā joma, kurā kā upē saplūda no visiem kultūras strāvojumiem: gan no literatūras, gan no glezniecības, un atspoguļojās skaistās romantiskās melodijās. Mūzika spēja sintezēt, apvienot.
Arī citās valstīs izplatījās romantisms, kas gan katrā valstī atklājās nedaudz savādāk. Anglija bija klasiska romantiskās literatūras zeme ar Baironu un Šelliju priekšgalā.

Romantisms literatūrā

19. gadsimta pirmajā pusē strauji attīstījās literatūra, radās jauni virzieni, nomainot vienam otru un pastāvot blakus. Visi šie procesi notika dažu gadu desmitu laikā, tādējādi attīstot vispārējo literatūras kopainu un bagātinot literāro dzīvi kā tādu. Viens no pirmajiem jaunajiem literatūras virzieniem bija romantisms - savā ziņā kā protests pret tik vēso un formālo klasicisma estētiku. Cilvēkiem bija nepieciešams izteikt savas izjūtas par laikmetu mijas notikumiem, vēsturiskajām izmaiņām. Lielā franču revolūcija, tās traģisms veidoja tā laika romantisko pasaules uztveri, jo tikai sasaistot jaunradušos literatūras virzienu ar vēsturiskajiem notikumiem, ir iespējams izprast tā rašanās iemeslus.
Dažādās valstīs romantisms izpaudās nedaudz savādāk, piemēram, Latvijā tautiskais romantisms, pakļaujot to nacionālās literatūras īpatnībām un prasībām, bet 18. gadsimta 20. gados romantisms gandrīz vienlaikus parādījās gan Vācijā, gan Anglijā.
Romantisms strauji mainīja vispārpieņemtos kanonus, vērsās pret apgaismības idejām, stingrajiem klasicisma kanoniem, bet tajā pašā laikā daudz ko arī pārņēma no tiem, tomēr sākumā aristokrātija jauno virzienu uzņēma nenopietni, jo izteiktie uzskati par virzienu maiņu neizraisīja nekādu reakcija tā laika sabiedrības noskaņojumā.
Nenoliedzami romantisma pamati ir meklējami agrākajos laikmetos un agrāko laikmetu autoru darbos. Par tā estētisko bāzi var uzskatīt Ruso antropoloģiju, Didro un Herdera darbus, arī V. Igo sarakstīto priekšvārdu lugai «Kromvels» un Šatobriāna grāmatu «Kristietisma ģēnijs». Tomēr īsti terminu, kas ir romantisms, vairās dot senie autori, romantismu ir grūti definēt. Pirmais romantisma kā virziena termins parādījās tikai 1819. gadā.
Svarīga loma romantisma attīstībā bija pasaules vēsturiskajai attīstībai, jo cenšanās to izprast, bija viens no galvenajiem romantiķu uzdevumiem. Romantiķi pārsvarā centās radīt vispārinātus simboliskus tēlus, tādā veidā radīdama sava laika mitoloģiju, izmantojot gan Bībeles, gan mītu, gan antīkos un citus tēlus, kurus pazīst jau kā simbolus arī mūsu dienām, piemēram, Viktora Igo Kvazimodo, Bairona Manfrēds un citi.
Vēlākajā gaitā romantismu papildināja arī citi virzieni, tā 19. gadsimta 30. un 40. gados radās romantiski sociālais romāns (redzamākie pārstāvji Žorža Sanda ("Konsuela") un Viktors Igo ("Nožēlojamie", "Parīzes dievmātes katedrāle", "Cilvēks, kas smejas")), kurā paralēli romantiskajai līnijai arī tika atmaskota buržuāzija, netaisnība, valdošo slāņu divkosība.
Tā arī romantiķi nevienojās par prāta un jūtu izvērtējumu, jo vienlaikus romantiķi ticēja, ka prāts nepakļaujas izjūtām, tomēr tajā pašā laikā arī ticēja klasicisma uzskatam, ka saprāts ir svarīgāks. Daiļdarbos dominēja iztēlē radītais simbolisms.
Romantisms bija ievērojams sakars ar vēsturi, jo romantiķi sevi apzinājās arī ārpus romantiskās skolas, saistot sevi ar Šekspīru un citiem slaveniem autoriem. Romantiķi spēja radīt citas kultūras tēlus, sava veida Šekspīru, Danti, arī tādā veidā radot uzskatu par romantiskajiem viduslaikiem, romantisko orientālismu utt.. Romantiķus piesaistīja dažādie laikmeti ar to iekšējiem konfliktiem, pretrunām, vērienīgumu; tādā veidā nacionālie romantiķi stiprināja tautu pašapziņu, kas īpaši bija aktuāli tām tautām, kas cīnījās par savu neatkarību vai kā savādāk par savas valsts izveidi. Piemēram, Latvijā tik savulaik populārais tautiskais romantisms, kas cēla tautas pašapziņu, vienoja to.
Romantiķiem bija svarīgs galvenais varonis, kas bija vienpatis, dumpinieks, taču vienīgais pēc kā viņš alka bija harmonija, vienotība ar pasauli, skumjas par pasaules ainu, zaudēto vienotību, vienkāršību un veselumu. Romantiķu uzmanības centrā bija personība ar neierobežotām spējām, kas alka izprast sabiedrības un vēstures vienotības likumus, kā arī dabas likumus, cenšoties tajos iekļauties. Pamatiezīmes un pamatstruktūru tāda veida iezīmēja Valtera Skota vēsturiskie romāni, kas pauda pilnīgi jaunus vēstures redzējuma principus. Romantiskie varoņi alkst pēc brīvības visplašākajā nozīmē - no politiskās līdz mākslinieciskajai brīvībai, tāpēc romantiskie revolucionāri apdzied pilsoniskās brīvības izpausmes, bet konservatīvākie romantiķi attīstīja brīvības ideju metafizikas virzienā, ko vēlāk pārņem eksistenciālisma filozofija, un arī sociālajā plāksnē. Svarīgākā romantiskā varoņa īpašība bija iztēle, kurā parasti varonis iegremdējās visvairāk un nereti tā arī nespēja dzīvot reālā pasaulē ar reāliem notikumiem un reāliem cilvēkiem.
Līdz ar romantisma literatūras žanru attīstījās arī pilnīgi jauni žanri - romantiskā drāma, romantiskā poēma un citi. Romantiskā proza attīstījās dažādos virzienos; izmantoja gan klasiskās noveles formu, gan blēžu romānu, tika izveidots pilnīgi jauns vēsturiskais romāns.
Romantiskā lirika balstījās uz kontrastiem: laicīgo un mūžīgo, kustību un pasivitāti, tagadni un pagātni, troksni un klusumu, redzamo un neredzamo. Parasti dzejas centrā ir problemātisks varonis, kas tik pat labi var iederēties gan dzejā, gan drāmā, gan prozā, gan arī esejā, jo tas bija diezgan pasīvs varonis, kurš tikai vēroja un analīze citus, tādējādi pats kļūdams par to analīzes objektu.
Laika gaitā romantismu literatūrā nomainīja reālisms, kurā rakstnieki sāka attēlot valdošos notikumus sabiedrībā reālā gaismā. Ideju aizsākumi bija meklējumi pašā dzīvē, tomēr to interpretācija atšķiras. Reālismam bija dažādi virzieni, kā viens no tiem kritizētājs reālisms (Čārlzs Dikenss).

Viktors Igo (1802 - 1885)

Viktors Igo ir viens no izcilākajiem franču romantisma pārstāvjiem, ieņem arī izcilu vietu restaurācijas laika literatūrā. Izcilā autora vārds simbolizējas 19. gadsimta divdesmito gadu beigu romantismu.
Viktors Igo ir Napoleona armijas ģenerāļa dēls. Daļu no savas bērnības autors pavada Itālijā un Spānijā. Ietekmējies no savas mātes, franču rojālistes (karaļa varas piekritējas). Sākumā Igo ir karaļa varas atbalstītājs, kaut arī augstu vērtē Napoleona slavu. Karala Luija Filipa valdīšanas laikā rakstnieks kļūst par akadēmiķi un pēru (dižciltīgo un parlamenta augšpalātas locekli), tomēr viņš piedalās 1848. gada revolūcijā, kā rezultātā Igo tiek ievēlēts par Satversmes sapulces locekli, vēlāk par Likumdošanas sapulces locekli. Igo atbalsta tautas sacelšanos pēc tam, kad Luijs Napoleons sevi izsludina par ķeizaru, kā rezultātā rakstnieks tiek vajāts un par viņa galvu tiek izsludināta 25 000 franku liela atlīdzība. Sacelšanās ir neveiksmīga, un Igo bēg uz Beļģiju. Dzīvodams trimdā, viņš saraksta dažas grāmatas "Napoleons Mazais", naids pret Napoleonu III izskan dzejoļu krājumā "Sods". Igo neatgriežas Francijā līdz tam laikam, kamēr Francijā netiek atjaunota republika. Viņš tiek ievēlēts par senatoru. Sirmo dzejnieku mīl un ciena visa tauta, viņš arī tiek atzīts par franču dzejas ģēniju.
Igo ir atstājis plašu literāro mantojumu. Priekšvārds lugai "Kromvels" izvērsās par romantisma estētikas manifestu, bet Viktora Igo drāma "Ermanī" kļuva par romantisma un klasicisma atbalstītāju savstarpējās cīņas sākumu, tajā pašā laikā kļūstot arī par romantisma uzvaras simbolu.
Igo vienlaicīgi sevi spilgti apliecināja dažādos literatūras žanros, izveidojot niansētas, izjūtu pilnas, īpatnējas dzejas formu un radot īpašu pasauli un noskaņojumu saviem radītajiem varoņiem.
Igo daiļrade sākuma posmā bija neviendabīga; autors radīja t.s. racionālo romantismu, kas bija tuvs tieši viņa būtībai. Autora jebkurās visromantiskajās vārsmās ir jūtama racionāla loģika.
Igo parasti pievērsās cilvēka traģēdijas attēlojumam, nevis spilgtas personības dumpīgumam, nostājai pret visu pasauli. Meklējot cilvēka traģēdijas iemeslus, liktenīgas sagadīšanās, kas varēja izmanīt visu cilvēku mūžu, Igo vienmēr skaidri apzinājās to mirkli, kas izmaina visu cilvēka likteni, apzinās arī iespējas, kā visu var labot.
Daudzus Igo romānus var droši arī dēvēt par vēstures lieciniekiem. Interesēdamies par vēsturi, Igo meklē atbildes uz saviem jautājumiem par cilvēku, tautu, pasauli. Vēstures un tautas tēma ir plaši savijusies romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle" (1831). Sīki aprakstīdams katedrāli, autors ieved mūs tās mistiskajā pasaulē, atklāj tās katra elementa simbolisko nozīmi, ievieš arī tādus simboliskus kultūras tēlus kā Kvazimodo, Esmeralda.
Līdz ar 1848. gadu Igo daiļradē sākās jauns posms, jo dzīvodams trimdā no 1851. gada līdz 1870. gadam, Igo pabeidza savu izcilāko un ievērojamāko romānu "Nožēlojamie" (1862). Romānā ir plaša vēsturiskas atkāpes, kurās autors attēlo gan par 1830. gada revolūciju, gan par Vaterlo kauju un citiem vēsturiskiem notikumiem. Attēlodams tā laika Franciju, Igo izvēlētais stils iet rokrokā ar reālisma vēstījuma manieri. Rakstnieks patiesi attēlo tā laika Francijas sabiedrību, izmanto reālus prototipus (Žans Valžans, Fantīna). Romānam caurvijas Žana Valžana dzīves ceļš, kas to ieved gan cietumā, kaut gan zadzis ir nepieciešamības vadīts, gan arī pilsētiņā, kur kļūst par labdari un pilsēta mēru, gan arī citur. Žanam Valžanam tiek pretstatīts inspektors Žavērs un tā nerimstošās alkas izpildīt likumu, kaut gan tādā veidā iznīcinot kāda cilvēka dzīvi.
Igo humānistiskais pasaules skatījums atspoguļojas romānā "Cilvēks, kas smejas" (1869). Romantiskajam savijoties ar reālistisko, romāna gaitā nemitīgi tiek pretstatīts labais un ļaunais. Autors ir sociālās vides tiešs atklājējs, atklāti parādot tā laika divkosīgo sabiedrību.
Izmantojot spilgtus kontrastus, attēlojot dzīves pretrunīgumu, veidojot neatkārtojamus un spilgtus tēlus, cīnīdamies pret netaisnību, personības apspiešanu, fanātismu, autors ir atstājis spožu literāro mantojumu, kas nav zaudējis aktualitāti līdz par mūsu dienām.

Heinrihs Heine (1797 - 1856)

H. Heine ir izcils vācu dzejnieks. Ievērojams liriskās un politiskās dzejas meistars, kā arī viens no kritizētāja reālisma aizsācējiem vācu literatūrā. Ietekmējies no romantiķiem, daudz ko pārņēmis no tiem, īpaši to romantisko ironiju. Dzejnieka jaunības dienu darbos ir jūtama folkloras un vācu romantiskās dzejas tradīcijas.
Heine ir dzimis ebreju tirgotāju ģimenē, studējis Bonnas, Berlīnes un Getingenes universitātē tiesības, arī klausījies Šlēģeļa literatūras un Hēgeļa filozofijas lekcijas.
H. Heine sāk publicēties 1817. gadā. Vienā romantiskajā krājumā "Dziesmu grāmata" (1827) ir apvienoti vairāki dzejnieki jaunības dienu dzejoļu cikli: "Jaunības ciešanas" (1817 - 1821), "Lirisks intermeco" (1822 - 1823), "Atgriešanās dzimtenē" (1823 - 1824), "Ziemeļjūra" (1825 - 1826).
Romantisma posms Heines daiļradē beidzās ar "Ceļojuma ainām" (4. daļās, kas iznāca no 1826 - 1831), kurās kritiskā doma bija valdošā. Ceļojumu un dabas aprakstos bieži ir sastopamas piezīmes par dzīvi dažādās valstīs: Francijā, Vācijā, Itālijā un Anglijā; satīriski Heine apraksta gan valstis, gan universitātes, gan arī atsevišķus cilvēkus. Tādā veidā Heine arvien atklātāk nostājās pret Vācijas pastāvošo politisko iekārtu, vācu pseidozinātni, sīkpilsoņiem; izsaka savu naidu pret Prūsiju, bet labvēlīgi un ar cieņu izsakās par Francijā valdošo iekārtu. Pēc "Ceļojuma ainu" publicēšanas pret Heine sākās represijas darbi un viņš ir spiests doties uz Franciju, kur arī nodzīvo līdz mūža beigām.
Mūža nogalē Heine dzīvo politiskajā emigrācijā Francijā. Tā laika Heines daiļradē arvien skaidrāk iezīmējās kritizētāja reālisma iezīmes. Poēmās "Ata Trolls" (1847) un "Vāczeme" (1844) asi izpaudās satīriskā attieksme pret liekulīgo patriotismu, vācu vecromantiķu dzeju, klerkismu, sarkasms pret prūsisko garu un citām iezīmēm. Heines mūža nogales darbos spilgti izpaudās autora paša piedzīvotais, viņa sāpes, traģika, kā arī asa satīra par esošo laikmetu.
Heine raksta arī filozofiskus darbus "Par reliģijas un filozofijas vēsturi Vācijā" (1834), par kuru atzinīgi izsakās tā laika politiskās kustības aktīvisti.
Heinem ir liela nozīmē arī latviešu literatūras attīstībā; viņš ir viens no visvairāk tulkotajiem dzejniekiem latviešu valodā. Pirmie Heines dzejoļu tulkojumi jau tika veikti 1833. gadā, bet pirmos nozīmīgākos tulkojumus ir veicis J. Alunāns, atdzejojot galvenokārt romantiskos mīlas dzejoļus, kurus vairākas reizes izdot krājumos (1900., 1905., 1923. gadā tika izdoti nozīmīgākie dzejoļu krājumi). Liropepiska dzeja pirmo reizi latviešu valodā tika tulkota 1900. gadā; tulkojumu veica Rainis, bet prozu izdeva 1907. gadā.
H. Heines dzeja ietekmēja daudzus latviešu autorus, tai skaitā arī Raini.

Džordžs Gordons Bairons (1788 - 1824)

Dž. G. Bairons ir izcils angļu dzejnieks, viens no spilgtākajiem romantisma pārstāvjiem visā Eiropas romantisma literatūrā.
Bairons ir dzimis aristokrātu ģimenē. Jau agri izpaužas viņa cīnītāja gars. 1812. gadā lordu palātā viņš asi vērsās pret valdība, bet jau pēc četriem gadiem, 1816. gadā, Bairons ir spiests doties prom no Anglijas. Dzīvodams Šveicē un Itālijā, dzejnieks darbojas karbonātu organizācijā. 1823. gadā dodas uz Grieķiju, lai piedalītos neatkarības cīņās, bet pirms kaujas Misolungos saslimst un nomirst.
Visa viņa daiļrade atspoguļoja dzejnieka dzīvi - trauksmes pilnu un traģisku. Dzejnieka dzīve gūst plašu rezonansi sabiedrībā, kas bija gan sajūsmas pilna, gan arī dziļi naidīga un noraidoša. Bairona liktenis visu laiku atkārtojās - dzejnieks vienlaikus jutās gan kā priviliģētais, gan arī kā atstumtais; izredzētais un nicinātais; bagātais un nabagais. Dzejnieka daiļrades motīvi izauga no viņa paša dzīves, kur bija gan pazemota pašcieņa, gan sasaistīts spēks, dziļa vientulība, kas nekad nepameta.
1807. gadā iznāk Bairona pirmais dzejoļu krājums "Dīkās stundas", kurā atklājas romantismam tik raksturīgās skumjas par aizgājušajiem laikiem. Liriskais varonis nespēj samierināties ar pastāvošo vidi. Galvenais uzsvars lirikā tika likts uz saprātu, Bairons bija pret ko mistisku, iracionālu, bija arī pret konservatīvo romantismu. Atšķirībā no citiem romantiķiem Bairons pats dzīvoja izteikti romantizēti, jo visas aprakstītās pilis, arī notikumi bija reāli, kurus dzejnieks pats piedzīvojumus vai arī redzējis.
Poēma "Čailda Harolda svētceļojums" (1812 - 1818) Baironam atnesa slavu. Šī poēma dod romantiskajai literatūrai jaunu literāro varoni - vientuļu, dzīvē vīlušos cilvēku, kas nespēj samierināties ar sociālo netaisnību, nebrīvi, savā ziņā tas ir pats dzejnieks. Poēma ir kā ceļojuma piezīmes, ko it kā raksta divi cilvēki - galvenais varonis un autors.
T. s.. Bairona Austrumu poēmu cikla ("Korsārs", 1814) galvenā tēma ir spēcīgas personības sadursme ar apkārt valdošo netaisnību; iepriekšminētās noskaņas vēl vairāk pastiprinājās t.s. Šveices un Itālijas posma darbos ("Šijonas gūsteknis" (1816) "Prometejs" (1816)).
Bairons ir izcilākais romantiskais dzejnieks 19. gadsimta sākumā, kurš ietekmējis nākamo gadu desmitu romantiķus. Dzejnieka ietekmē 20. - 40. gadu Eiropas literatūrā (V. Igo, H. Heine, A. Puškins un citi) radās īpašs strāvojums - baironisms, kurā izpaudās Bairona daiļradei raksturīgās īpašības: pesimisms, indivīda vilšanās sabiedrībā, brīvības mīlestība, dumpīgums, apņēmība cīnīties apspiesto tautu labā.

Valters Skots (1771 - 1832)

Valters Skots ir vēsturiskā romāna pamatlicējs. Daiļrades sākumā autors ir pievērsies skotu folkloras un vēstures pētīšanai ("Skotijas pierobežas dziesmas" 1 - 3, 1802 - 1803). Skotijas vēsturiskos sižetus un leģendas izmanto arī turpmākajā daiļradē. Skota romantiskās balādes un poēmas ("Pēdējā menestreļa dziesma" (1805), "Marmions" (1808), "Ezera jaunava" (1810)). Pasaules slavu ieguvušajos romānos ("Vāverlijs" (1 - 3, 1814, pirmais Skota romāns), "Robs Rojs" (1 - 3, 1818)) tiek risināta skotu tēma. Ap 19. gadsimta 20. gadiem Valteru Skotu sāk interesēt arī cittautu vēsture, kas arī atspoguļojas viņa nākamajos romānos ("Aivenho" (1 - 3, 1820), "Vudstoka" (1 - 3, 1823)). Ja iepriekšminētajos romānos tika runāts par Anglijas vēsturi, tad Francijas vēsture tika atspoguļota romānā "Kventins Durvards", 1 - 3, 1823.
Valtera Skota romānu centros parasti ir izšķiroši, lūzuma momenti valsts un nācijas dzīvē, kā arī aktīva tautas piedalīšanās notikumos. Spilgti attēlotie tautas vadoņi, arī ievērojamas valsts personas. Parasti centrā ir viens godīgs un drosmīgs jauns cilvēks, kurš ar savu rīcību spēj mainīt tautas likteni. Reālisms ar romantismu bieži mijas Skota romānos.
Autors rakstījis arī stāstus un lugas, literatūrvēsturiskus un vēsturei veltītus darbus ("Skotijas vēsture", 1 - 2, 1829 - 1830, "Lorda Bairona nāve", 1824).
Valtera Skota daiļrade būtiski ietekmēja 19. gadsimta vēsturiskā romāna žanra attīstību visā pasaules literatūrā.

Romantisms tēlotājmākslā

19. gadsimta 30. gados klasicisms noslēdza lielo stilu attīstību. Pretēji iepriekšējiem gadsimtiem katrs mākslas veids sāka iet savu īpašu attīstības ceļu.
19. gadsimta māksla krasi atšķīrās no iepriekšējo laikmetu mākslas. Tā attīstījās strauji, protestējot pret klasicisma stingrajiem kanoniem un kritērijiem. Tas izpaudās Žeriko, Delakruā un citu autoru daiļradē, kur atklājās jauna nostāja mākslā, kas atzina vecos kritērijus, bet atmeta jebkurus etalonus un uzsvēra kolorītu kā galveno emocionālā aspekta radītāju.
Akadēmijās joprojām valdīja veci uzskati par skaisto un māksliniekiem, kas nebija ieguvuši oficiālo akadēmisko izglītību, bija ļoti grūti izpelnīties atzinību, tāpēc radās apvienības, kas saistīja māksliniekus ar vienādiem mērķiem un interesēm. Mainījās ne tikai mākslinieku attieksme pret mākslu, pasauli, sabiedrību, bet arī pati māksla, dodot vadošo lomu emocionalitātei daudzus gadus valdošā racionālisma vietā.
Romantisma iedīgļi jau parādījās 18. gadsimta un Napoleona I impērijas laikā, bet Eiropā izplatījās tikai pēc impērijas sabrukuma, savu uzplaukumu sasniedzot 19. gadsimta 20. - 30. gados. Mākslinieki sāka vērsties pret kanoniem, kas izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī mūzikā (Šūberta radītā romance [solo dziesma klavieru pavadījumā, kurā komponista un izpildītāja uzdevums ir radīt noskaņu]).
Romantisma mākslas darba noskaņa mēdz būt dažāda, piemēram, vācu romantisms bija reakcionāra rakstura, bet franču romantiķi pievērsās neparastajam, neikdienišķajam laikmetīgajā dzīvē,. uzsverot tajā dinamisko, mainīgo. Romantisms kā personības brīvības izpaudējs, kas aicina cīnīties pret veco, iesīkstējušo.
Romantiķi izmantoja ēnu un gaismu pretmetus, bet kompozīciju veidoja pa diagonāli. Krāsu vienmuļību nomainīja krāsainība un enerģiski otas triepieni.

Francijā viens no slavenākajiem romantisma pārstāvjiem bija Teodors Žeriko (1791 - 1824). Viens no vēsturisko gleznu sērijas radītājiem. Tajā laikā daudzi franču romantiķi gleznoja revolūcijas un impērijas vēsturiskās hronikas, izceļot Napoleonu kā varoni, tomēr Žeriko drīz vien saprata, ka aiz jebkura kara slēpjas reāla nāve ar visām no tās izrietošajām sekām. 1814. gadā mākslinieks glezno "Ievainoto kirasieri", kas atstāj kaujas lauku (tagad glezna atrodas Luvrā). Tas vīrs it kā personificē tā laika Franciju. Mākslinieks gleznā izmanto tumšu un sarkanbrūnu kolorītu.
1815. gadā Žeriko veido gleznu, kurā attēlota Napoleona armijas bēgšana no Krievijas, bet jau pēc dažiem gadiem, 1818. gadā, mākslinieks pievēršas tā laika aktuālajiem notikumiem - "Medūzas" plosta traģiskajam liktenim, kad, plostam uzskrienot uz sēkļa, pēc dažām dienām kuģa matroži atrada dzīvus tikai 15 nāvei tuvus cilvēkus no 149 pasažieriem. 1819. gadā glezna par šīs traģēdijas pēdējo cēlienu tika pabeigta un tagad atrodas Luvrā. Glezna atstāj drūmu un baigu noskaņu, radot it kā laika Francijas simbolu.
Žeriko daiļradē ir arī gaišāki darbi. Viens no tādiem ir mets gleznai "Zirgu savaldīšana" (1817, Ruāna muzejā).
Žeriko ir izcils mākslinieks, kā arī lielisks plastisko formu meistars. Novators formas izveidē, kas pakļaujas reālistiskas izteiksmības prasībām. Žeriko sekotājs, kas pilnveido mākslinieka tehniku un koloritāti, ir slavenais romantiskā virziena pārstāvis tēlotājmākslā Eižens Delakruā.

Eižens Delakruā (1798 - 1863)

Romantiķis, kas aktīvi vērsās pret senajām normām, bet tajā pašā laikā cienīja 17. gadsimta meistarus. Mākslinieks, kas glezniecisko izteiksmību attīsta līdz galam. Novators gan glezniecības saturā, gan arī formā. Politiskas formas risinātājs no brīvdomātāja pozīcijām, kas izpaužas viņa darbos "Hiosas grautiņš", "Grieķija uz Mislongas drupām", kā arī citas.
Delakruā galvenais ir krāsas, ar kurām viņš pirmkārt saista skatītāja uzmanību. Mākslinieka pasaule ir maksimāli spilgta, izmantojot gan kontrasta metodi, gan arī spilgtas krāsu nianses. Mākslinieks vairās no visa simetriskā, statiskā. Daiļrades sākumā ietekmējas no Gro, Žeriko. Jūtama arī Rubensa ietekme. ("Sardanapala nāve" (1827)). Delakruā ir atstājis apmēram 10 000 mākslas darbu (apmēram tūkstošs eļļas gleznu, tūkstošs akvareļu un pasteļu, kā arī ļoti daudz zīmējumu, litogrāfiju u. c.). Izmanto plašu tematisko loku: gan no plašās literatūras galerijas (Šekspīra, Bairona un citu autoru darbiem), gan arī izmanto sižetus no Bībeles un mitoloģijas, precīzi attēlodams ikvienu detaļu un notikumu.
Spilgts tā laika vēstures tēlojums ir jūtams darbā "Hiosas grautiņš" (1824). Gleznā attēloti notikumi Hiosas salā, kad 1821. gadā turki tur nogalināja gandrīz visus iedzīvotājus. Īpašs patoss tiek apvienots ar sadismu - tās ir galvenās mākslinieka daiļrades īpatnības. Viņa varoni tiek heroizēti, izmantojot zemu horizontu, krāsu nianses, simboliskus tēlus, pārspīlējumu. Mākslinieka daiļrade krasi izmainās pēc tā došanos uz Maroku un Alžīriju 1832. gadā. Austrumu pasaule Delakruā sniedz gaismas un krāsas brīnumaino spēku. Austrumu spēks ienāk mākslinieka gleznās ar savu līdzsvarotību, mieru ("Alžīras sievietes" (1834); ("Ebreju kāzas Marokā" (1841)) pretēji iepriekšējai romantiskajai trauksmei.
Delakruā bija pēdējais mākslinieks, kurš iespaidojās no renesanses laika elpas un kurš radīja epopejiskus darbus par literatūras, vēstures, mitoloģijas un citām tēmām. Ežēns Delakruā bija tas, kas šķietami iesāka jauno laiku mākslu un kas ar savām krāsām aizrāvu ne vienu vien nākamās paaudzes mākslinieku, dzejnieku un citu radošo personību.

Reālisms

Reālisms kā estētiskais virziens aizsākās jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Romantiskais varonis, aizplīvurotība, tiekšanās pēc neskaidriem mērķiem - to visu sāka nomainīt dziļāka dzīves un realitātes izpēte. Reālā dzīve bija tā, kas sniedza iedvesmu autoriem, tomēr katra autora izpratne nedaudz atšķīrās.
Agrīnā reālisma saknes ir meklējamas apgaismībā, jo daudzi izcili reālisti ietekmējās no apgaismes laikmeta autoriem, piemēram, Stendāls no Ruso, Dikenss no Fīldinga, tomēr reālisms pats par sevi veidojās romantisma ietvaros, kā protests pret sev nepieņemamiem romantisma atzariem. Romantiķu doma par pasauli kā nemitīgi mainīgu vienību suģestēja arī reālistus. Ja romantisms sākās ar iespaidīgu kustību un aizrāva gandrīz visus kultūras virzienus: gan mākslu, gan literatūru un arhitektūru, kā arī citu, tad reālisms savu estētiku tikai noformulēja 19. gadsimta beigās, kaut arī tā aizsākumi meklējami jau apgaismības domātāju laikos. Par reālisma aizsākuma žanru varam uzskatīt filozofisko aprakstu un tikai vēlāk attīstījās dzeja, proza un citi literatūras žanri. Reālisma pamatā bija sociālā analīze, tēlu pašattīstība, tipiski raksturi.
Arī reālisms tāpat kā romantisms dažādās valstīs attīstījās atšķirīgi. Angļu literatūrā savdabīgi veidojās kritizētājs reālisms. Strauji attīstoties kapitālismam, atklājās cilvēka un apkārtējās sabiedrības mijiedarbība, personības spēja pielāgoties apstākļiem. Pirmie tāda veida darbi parādījās jau 18. gadsimta beigās, kuros tika attēlota vides un cilvēka savstarpējā mijiedarbība. Anglijā kritizētājs reālisms veidojās uz apgaismības reālisma pamatiem.
Džeina Ostina (1774 - 1817) lika pamatus jauna tipa reālistiskajam romānam, tajā pašā laikā radot arī t. s. sieviešu romānu. Rakstnieces uzskati atklājās jau viņas agrīnajos darbos ("Jūtas un jūtīgums", "Lepnums un aizspriedumi"), kas gan neizpaudās kā asi kritiski sacerējumi. Autore savos darbos izsmej pārmērīgo emocionalitāti, jūtīgumu un asaraino gaudulību, viņas darbos galvenais uzsvars tiek likts uz saprātu, kas ir vienīgais, patiesais spēks, kas spēj mainīt cilvēka likteni. Sievietēm Anglijas literatūrā bija ievērojama vieta un kā nākamo ietekmīgāko tajā var minēt Šarloti Brontē (1816 - 1855). Rakstnieces romāns "Džeina Eira" (1847) ievadīja jaunu šī žanra atzaru, bet rakstnieces māsa Emīlija Brontē (1818 - 1848) savā vienīgajā romānā "Kalnu aukas" (1847) spēja apvienot dažādus virzienus: gan romantismu, gan reālismu, arī ieviesa simbolisma un fantastikas elementus.
Anglijā reālisms un romantisms attīstījās paralēli, kas ievērojami ietekmēja literatūras attīstības gaitu. Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas noteica angļu kritizētāja reālisma īpatnējo attīstību, bija ievērojamā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, kas valdīja tā laika Anglijā. Vieni no ievērojamākajiem angļu kritizētāja reālisma pārstāvjiem ir Viljams Meikpīss Tekerijs (1811 - 1863) un Čarlzs Dikenss (1812 - 1870).
Viljama Meikpīsa Tekerija daiļradē asi izpaužas skarbs kritizētājs reālists, atmaskojot tā laika buržuāzijas dīko dzīvesveidu, kā arī nosodot vienkāršas izcelsmes cilvēku cīņu par nodrošinātu dzīvi ar vienalga kādiem līdzekļiem. Autora slavenākie romāni ir: "Slavenību romāni" (1847), "Snobu grāmata" (1847), kā arī ievērojamākais darbs "Liekulības tirgus" (1848).

Čārlzs Dikenss (1812 - 1870)

Viens no izcilākajiem kritizētāja reālisma pārstāvjiem angļu literatūrā; jauna posma iesācējs visā pasaules literatūrā.
Dikensam piemīt lielisks stāstnieka talants, kā arī lieliska humora izjūta. Rakstnieks bija sapņotājs, kas alka taisnības un par kuru cīnījās visu mūžu ar savu daiļdarbu palīdzību.
Čārlza Dikensa tēvs bija sīks ierēdnis Portsmutas ostā. Rakstnieka bērnība bija ļoti trūcīga, jo viņa tēvs bieži mīlēja pasēdēt krodziņos, nokļuva pat parādu cietumā. Pēc mantojuma iegūšanas ģimenes materiālā situācija nedaudz uzlabojas, tomēr Dikensa bērnība nebija viegla. Izglītību rakstnieks ieguvis galvenokārt pašmācības ceļā, jo jau no agrām dienām viņam bija jāstrādā. Iesākumā tas ir uzņēmums, kur ražo zābaku smēru, vēlāk viņš ir pārrakstītājs notāra kantorī. Nepārtraukti izglītodamies pašmācības ceļā, Dikenss apgūst stenogrāfiju. Vēlāk ir reportieris kādā no laikrakstiem, kas arī aizsāk viņa literāro darbību.
Viens no pirmajiem Dikensa darbiem ir "Pikvika kluba piezīmes" (1837), kas autoram atnes slavu. Tam seko vēl 12 plaši sociālie romāni, slavenākie no tiem: "Olivers Tvists" (1838), "Nikolass Nikolbijs" (1839), "Martins Čelzvits" (1844), "Dombijs un dēls" (1848), "Dāvids Koperfīlds" (1850), "Saltais nams" (1853), "Grūti laiki" (1854), "Lielās cerības" (1861).
Bieži Dikensa varoņi ir bērni, kas kļuvuši par nežēlīgas audzināšanas un šausmīgu apstākļu upuriem ("Olivers Tvists"). Attēlo arī sabiedrības mantkārību, liekulību un cietsirdību ("Mārtins Čelzvits"), kā arī "Dāvidā Koperfildā" ir izmantoti autobiogrāfiskie motīvi. Ar iepriekšminēto romānu sākas jauns posms angļu literatūrā - tas ir pirmais psiholoģiskais romāns. Dikensa daiļrades vēlākajā posmā ieskanas asa kritika pret valsti, pastāvošo iekārtu, drūmums un Anglijas pelēkums.
Dikenss plaši izmanto savos darbos kontrastus: autors attēlo gan izšķērdīgu greznību, gan arī pārsteidzošu nabadzību un postu, noziegumus, kas valda abu kontrastu pusēs. Autors šajos tēlojumos ir dziļi satīrisks, līdzjūtīgs un sirsnīgs, nevienu neaizvainojot un nevienam nepārmetot, bet ļaujot lasītājam izvērtēt pašam. Dikenss vēlās labot un mainīt cilvēkus, to sirdis, atklājot viņu sliktās īpašības. Dikensam parasti stingri ir nošķirti labie un ļaunie tēli.
Čārlza Dikensa daiļrade ir būtiski ietekmējusi angļu kritizētāja reālismu, kā arī visu pasaules literatūru kopumā.

Izcilākie pasaules reālisma literatūras pārstāvji ir B. Šovs, Dž. Golsvertijs ("Ābele ziedonī"), Onorē de Balzaks ("Gorio tēvs" un citi izcili darbi), Gijs de Mopasāns ("Tauklodīte", noveles), Stendāls ("Sarkanais un melnais").

Reālisms atspoguļojās arī 19. gadsimta mākslā. Atteikdamies no romantismā jūtu izpaušanas, uzskatot, ka tas var radīt nepareizu uzskatu par dzīvi, reālisti vēroja dzīvi, pievērsdamies tipiskajam. Atšķirībā no klasicisma pārstāvjiem, reālisti necentās izskaistināt dzīvi. Pēc reālistu domām, skaistais var būt visā, izņemot brutalitātē un varmācībā.
Reālisti gleznoja arī dabu, ainavas. Izveidojas t.s. Barbizona skola. Barbizonas apgabalam bija ievērojama nozīme 19. gadsimta ainavisma attīstībā. Barbizona bija neliels ciemats, kuru bija iecienījuši mākslinieki gleznošanai brīvā dabā. Iepazīstoties ar citu valstu gleznotāju pieredzi, franču ainavisti devās uz Angliju (K. Koro, Š. F. Dobiņī), lai labāk iepazītos ar citu valstu pieredzi ainavismā. Franču mākslinieki arī ietekmējās no 17. gadsimta holandiešu ainavistiem. Ainavas tika pretstatītas urbāniskajai videi; izmantojot sīkus tīras krāsas triepienus, palielinās gaismas intensitāti, bet mazinās kolorīta piesātinātība.
Slavenākie 19. gadsimta reālisma pārstāvji tēlotājā mākslā - Ž. F. Milē, Gustavs Kurbē, O. Domjē.

Žans Fransuā Milē (1814 - 1875). Gleznotājs dzīvoja Barbizonā, tomēr viņu nekad īpaši neinteresēja tīrā ainava. Milē gleznoja cilvēkus to dabiskajā vidē. Milē darbos nedaudz ir jūtama nostaļģija, tomēr tajos nav ne vēsts no jaunās pasaules, industrializācijas ("Aitu gane", "Vārpu lasītājas", 1857).
Gustavs Kurbē (1819 - 1877). Mākslinieka gleznu tematika ir ļoti plaša; Kurbē cenšas aptvert visus žanrus, sākumā glezno arī romantisma manierē. Kurbē reālismā ieskanas arī romantisma noskaņa, kas viņu pavada visā daiļrades posmā. Ietekmējies no Rembranta, Halsa, Veronēzes un citiem māksliniekiem. Rembrants ir tas, kas viņam liek pievērsties reālām lietām un notikumiem, viņa radītās gleznas rada īstu apvērsuma tā laika mākslā. ("Apbedīšana Orlānā" (1850)).
Mākslinieka nākamie darbi visus pārsteidz ar savu patiesumu, vienkāršumu, reālistiskumu. Kurbē "Peldētājas" (1853) šokē visus ar savu kailumu, atklātību, kā arī nākamās gleznas jau rada to, ko sauc par "reālo alegoriju", radot sava veida filozofiskās gleznas.
Kurbē tā arī palika gleznotājs, kas attēloja vienkāršo cilvēku dzīvi, radīja mākslu, kas domāta vienkāršajiem cilvēkiem.

Impresionisms

Impresionisms kā estētiskais virziens radās Francijā. Tas iezīmēja jaunu attīstības ceļu mākslā. Daļēji impresionisms balstījās klasicismā, jo visi tā izcilākie pārstāvji respektēja klasicisma tradīcijas. Impresionisms galvenokārt ir sastopams glezniecībā, taču iespaidu māksla atbalsojās arī citos mākslas virzienos: literatūrā, mūzikā, tēlniecībā.
Slavenākie impresionisti pasaules glezniecībā ir Eduārs Manē, Edgars Degā, Ogists Renuārs, Klods Monē.

Eduārs Manē (1832 - 1883)

Manē glezniecībā sevi pieteica skaļi, izraisot plašu sabiedrības rezonansi. Viņa glezna "Mūzika Tilerī dārzā" (1860 - 1861) izsauca K. Monē neviltotu sajūsmu. Glezna pieteica jaunu pasaules redzējumu - tik nepierastu un savdabīgu nekā līdz šim. Nākamās mākslinieka gleznas ("Olimpija" (1863) un "Brokastis zaļumos" (1862)) izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, jo tajās nebija nekā no tik tradicionālā un pieņemtā mākslas veida. Manē sagrāva visus sabiedrībā iesīkstējušos priekšstatus, noliedz tos, par ko jaunie mākslinieki Manē uztvēra kā varoni. Ap mākslinieku apvienojās visi vēlākie impresionisti.
Manē gleznās svarīgākais ir krāsa, kāda krāsas nianse, nevis notikums, mirklis, ko attēlo, ir neatkārtojams, skaists, kolorīta un spilgtuma pilns.

Impresionistiem svarīgākais bija krāsa, tās radītais efekts priekšmetu atspoguļojumā, nevis notikums pats par sevi. Brīvā daba bija tā, kas jaunajiem māksliniekiem sniedza neierobežotu skaitu ideju un bija lieliska gleznošanas vieta. Impresionistiem nebija svarīga forma, gleznas kompozīcija, tāpat impresionisti neizmantoja arī tumšās krāsas, radot dzīvespriecīgu noskaņu. Ūdens, saules gaisma, zaļas lapas rīta rasā un citas dabas parādības iedvesmoja impresionistus. Māksliniekiem ir arī svarīga pilsētas daba: izbraucieni ar laivām, pastaigas un citas ainas, kas atklāj pilsētas dinamisko dzīvi. Impresionisti ēnas gleznoja krāsainas, krāsas nejauca uz paletes, bet uz pašas gleznas, tādējādi radot krāsu sajaukumu, kuras, raugoties no tālienes, saplūda, veidojot visneiedomājamāko krāsu spektru.

TERMINI:

Romantisms - 1. Virziens Eiropas un Amerikas garīgajā kultūrā un mākslā 18. gadsimta beigās - 19. gadsimta pirmajā pusē. Tā pārstāvji uzsvēra konkrēta indivīda emocionālos pārdzīvojumus; vērsās pret racionālo, meklēja jaunus sociālos un estētiskos ideālus; attēloja savdabīgas parādības. Romantismam raksturīga ir emocionalitāte, kontrastainība, subjektīvisms, simbolizācija.
2. Pasaules uztvere, kurai ir raksturīga sapņainība, īstenības idealizācija, alkas pēc neiespējamā, nesasniedzamā.

Klasicisms - mākslas un literatūras virziens, kā arī atbilstoša virziena estētika, kas pastāvēja no 17. gadsimta līdz 19. gadsimtam. Klasicisms kā paraugu visam uzskatīja antīko mākslu un kultūru, tās racionalitāti, līdzsvarotību, pamatīgumu, formas stingrību. Tēliem piemita jauna veida idejiskais saturs, kā arī augsti tikumiskie ideāli un cēla varonība.

Impresionisms - kultūras virziens 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, kas sākumā spilgti izpaudās mākslā, vēlāk arī literatūrā. Impresionismam ir raksturīgs mirklis, tā tveršana; subjektīvums, kā arī izjūtas, attēlojot sīkas nianses.