KULTŪRA LATVIJĀ II PASAULES KARA LAIKĀ

 

 

Citēts no: G. Kurlovičs, A. Tomašūns, Latvijas vēsture, okupācijas gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

 

Citēts no: T. Kačalova, Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971.

 

Citēts no: Guntis Berelis, Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.

 

Citēts no: Voldemārs Ansulis, Baltijas dzintars. Rīga: Liesma, 1979.

 

Citēts no: Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts, Materiāli par literatūru un mākslu Latvijā 1941. - 1945. gadā. Rīga: Zinātne, 1990

 

Citēts no: "Karogs".

 

Citēts no: G. Kurlovičs, A. Tomašūns, Latvijas vēsture, okupācijas gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

Padomju vara vērsās arī pret Latvijas kultūras dzīvi. Tieši kultūras darbiniekiem, pēc padomju varasvīru ieceres, bija jātop par padomju ieroci masu pāraudzināšanā. Mākslai vajadzēja slavināt J. Staļina vadonības kultu, šķiru cīņu un darbaļaužu internacionālismu. Latvijā parādījās primitīvas ārišķības - "sarkanie stūrīši", plakāti ielās, glaimojoši dzejoļi J. Staļinam un komunistiskajai partijai. Lai radošos māksliniekus un inteliģenci pakļautu kontrolei, tika organizētas speciālas radošās savienības, kas apvienoja inteliģenci. To uzdevums bija diktēt māksliniekiem komunistiskās partijas prasības. Jaunā valdība lielu vērību pievērsa arī izglītības reformai. Stingras prasības tika izvirzītas skolotājiem. Skolotājiem izdalīja instrukcijas, kurās bija sīki norādīts, ko skolotājs drīkst un ko nedrīkst mācīt. Sevišķi stingri padomju vara vērsās pret kristīgās ticības mācīšanu. Skolotāji nedrīkstēja apmeklēt baznīcu un pat staigāt ar kaklā iekārtu krustiņu. Skolām bija jānoniecina kristīgā baznīca. Latvijas Universitātes teoloģiskās fakultātes tika slēgtas. Laulāšanu, kristīšanu, kā arī izvadīšanu no baznīcas padomju vara centās apkarot visiem līdzekļiem. 1941. gada martā valdība atņēma baznīcai visus īpašumus un Latgalē tika slēgti katoļu klosteri. Ticīgos cilvēkus komunisti vajāja, lai panāktu kristīgās ticības iznīkšanu. Aktīvākos un populārākos mācītājus padomju vara izsūtīja uz Sibīriju.

 

 

Citēts no: T. Kačalova, Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971.

Dzīves beidzamie gadi.
1940. gada vasarā latviešu darbaļaužu dzīvē notika būtiskas pārmaiņas. Latvijā tika atjaunota padomju vara. Līdz ar tautas saimniecības pārkārtošanu uz sociālistiskajiem pamatiem Padomju Latvijas valdība veica plašus pasākumus celtniecības laukā. Milzīgi līdzekļi tika piešķirti tautas izglītības vajadzībām, augstāko mācību iestāžu paplašināšanai, zinātnes un mākslas attīstībai. Aktīvu atbalstu padomju valdība sniedza arī Mākslas akadēmijai. Tai tika ierādītas plašas telpas tagadējā Komunāru bulvārī 13, kas bija izraudzītas jau Proletāriskās mākslas darbnīcas ieceru laikā, - bijušās komercskolas ēkā, par kuru kādreiz tik neatlaidīgi, bet bez panākumiem bija cīnījies Purvītis. Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas durvis plaši atvērās strādnieku jauniešiem. Tika atjaunots arī pedagogu sastāvs. Sākās mācību programmas izstrādāšana saskaņā ar sociālistiskās mākslas prasībām. Visi šie pasākumi izraisīja Purvītī, kurš turpināja strādāt par meistardarbnīcas vadītāju, dziļu apmierinājumu. Taču sirmais meistars slimoja, ātri nogura un nevarēja daudz strādāt. Arvien vairāk mākslinieks sāka domāt par sava daiļrades mantojuma un kolekciju sakārtošanu. 1941. gada pavasarī Purvītis pārveda savas labākās gleznas, antīkās mēbeles un gleznu kolekciju uz Jelgavu, kur viņa sievai piederēja neliels nams, ko gleznotājs bija nodomājis izveidot par savas mākslas muzeju. Bet šai iecerei nebija lemts piepildīties. Latvijas darbaļaužu sekmīgi uzsākto sociālistiskās celtniecības darbu pārtrauca fašistiskā okupācija.
Smagajos kara laika apstākļos Purvīša veselība strauji pasliktinājās. 1941. gada rudenī māksliniekam ilgāku laiku bija jāguļ slimības gultā. Tomēr viņš sasprindzināja visus spēkus un atkal sāka strādāt gan par muzeja direktoru, gan par ainavas meistardarbnīcas vadītāju. Lai gan darba apstākļi bija ļoti smagi, mākslinieks, kā vienmēr, strādāja daudz un neatlaidīgi. "Es gan domāju strādāt līdz pašam pēdējam elpas vilcienam," - tāda bija viņa nostāja vēl 1943. gadā. "Enerģiskā izteiksme nebija zudusi viņa sejā arī pēdējos mūža gados," raksta Saldavs, "vienīgi viņa figūrā izpaudās domīgums un kādas neizteiktas, mūžīgas rūpes, arī sava daļa skumju."
Okupācijas gadi bija drūmi. Purvīti māca nemiers par savas zemes un savas tautas likteni. Mākslinieku mocīja arī viņa gleznu liktenis. "Kas būs ar Rīgu? Kas notiks ar maniem darbiem? Kur tos labāk glabāt - Rīgā vai Jelgavā?" Šie jautājumi nedeva viņam mieru ne dienu, ne nakti. Tos viņš pārrunāja arī ar saviem skolniekiem. Un, kā liecina Purvīša laikabiedri, satraukums bija manāms arī viņa šā posma darbos, kas diemžēl mums nav zināmi.
Šādos apstākļos mākslinieks sagaidīja savu 70. dzimšanas dienu. Tai tuvojoties, viņš nolēma sarīkot izstādi, kuru jau sen bija iecerējis. Izstādi atklāja 1942. gada 29. martā Rīgas pilsētas mākslas muzejā.
Meistars izstādīja ap 300 darbu, to vidū 134 gleznas.

* * *

Pienāca 1944. gads. Padomju armijas uzbrukums jūnijā un jūlijā bija spēcīgs un straujš. Fašistiskie okupanti saprata, ka arī Baltijas apgabalus neizdosies noturēt, un izstrādāja plānus iedzīvotāju evakuācijai uz Vāciju. Līdz Purvītim nonāca satraucoša ziņa: vācieši visus viņa darbus taisoties aizvest kā kara trofejas. Gleznas - mākslinieka mūža darbs - Purvītim bija dārgākas par visu, no tām viņš šķirties nevarēja. Ainavists tomēr cerēja, ka vāciešiem būs jāatstāj Rīga tādā steigā, ka tie viņa gleznas nepaspēs paņemt līdzi. Tāpēc viņš evakuācijai negatavojās.
1944. gada jūlijā padomju karaspēks pārrāva fronti un ielauzās dziļi fašistu aizmugurē Jelgavas - Tukuma virzienā. Vācieši, no Jelgavas bēgdami, izpildīja armijas pavēlniecības rīkojumu un uzspridzināja pilsētu. Visa Jelgava - skaistā, vēsturiskā pilsēta - gulēja drupās! Gruvešos bija pārvērsta arī Purvīša sievas māja, kur bija noglabātas viņa kolekcijas un labākās gleznas. Sākumā tuvinieki slēpa māksliniekam notikušo. Beidzot tomēr bija jāpasaka taisnība.
Drīz vien - 1944. gada oktobrī - padomju karaspēks pietuvojās Rīgai. Okupantu varas iestādes deva pavēli par iestāžu un iedzīvotāju evakuāciju uz Vāciju. Šajā situācijā Purvītis neizrādīja nekādu satraukumu. Viņš gleznoja studijas. Sarunā ar gleznotāju U. Skulmi viņš izteica stingru apņemšanos palikt Rīgā. Pēc dažām nedēļām mākslinieku sagaidīja smags trieciens. Vācu armijas pavēlniecība uz Rīgas pilsētas muzeju nosūtīja smagās mašīnas - un dažu stundu laikā ap 1000 gleznu, kuras Purvītis glabāja fondos, tika iesaiņotas un aizvestas. Tad Purvītis vairs nepretojās. Laikabiedri stāsta, ka viņš pakļāvies pilnīgi pasīvi. Nevarēdams šķirties no savām gleznām, ainavists brauca tām līdzi. Mākslinieks atstāja dzimteni drūms un smagu nojautu mākts. Purvīša nojautas piepildījās. Lielākā daļa gleznu pazuda, bet Purvītis pats, noguris un novārdzis, atkal smagi saslima. Meistaram nebija vairs spēka cīnīties ar slimību - un tā viņu uzvarēja.
Izpildot ārsta norādījumus, Purvītis tika nosūtīts uz Nauheimu, kas atrodas Hesenē, Tauna uzkalna pakājē, un ir ievērojama ar sālsavotiem un sirds slimību pētīšanas institūtu. 1898. gadā tur bija ārstējies Levitāns un 1913. gadā Aleksandrs Bloks. Šeit 73 gadus vecais latviešu mākslinieks pārcieta smagu operāciju, bet tā viņam vairs nepalīdzēja. 1945. gada 18. martā apklusa izcilā latviešu ainavista darbīgie soļi.°

° Pēc dažām ziņām, V. Purvītis miris 1945. g. 14. janvārī.

 

 

Citēts no: Guntis Berelis, Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999

Tūlīt pēc Latvijas okupācijas jaunā vara slēdza daudzus grāmatu apgādus un pārējos apvienoja centralizētā un viegli pārraugāmā valsts izdevniecībā. Rakstniekus sadalīja "savējos" un "reakcionāros", turklāt "reakcionāros" iekļuva arī daudzi kreisi noskaņoti literāti: piemēram, 1941. gadā lēģerī gāja bojā ne tikai Aleksandrs Grīns, bet arī rakstnieks un žurnālists Jūlijs Lācis, kas padomju Latvijā dažus mēnešus sabija izglītības tautas komisāra (t. i., ministra) amatā. Parādījās pirmie aizliegto un iznīcināmo grāmatu saraksti. Šai sakarā jāpiemin vēl viena socreālisma sastāvdaļa: attieksme pret literāro mantojumu, savdabīgs aizmiršanas - vēsturiskās atmiņas iznīcināšanas - mehānisms. Literatūra var pastāvēt, tikai nepārtraukti aktualizējot savu pagātni. Šajā procesā teksti, arī atsevišķu darbu nosaukumi un autoru vārdi pārtop par veselu kultūrslāņu zīmēm - un, izsvītrojot zīmes, no kultūras atmiņas izzūd - vai uz laiku nogrimst aizmirstībā - visi šie apjomīgie kultūrslāņi: kas nav nosaukts vārdā, tā it kā nemaz nav bijis. Tā pakāpeniski var mainīt priekšstatus par vēsturi, un padomju ideoloģijai tas izdevās patiesi veiksmīgi. Tomēr arī šis process nebija gluži viendabīgs. Bez šaubām, visupirms no literatūras vēstures izsvītroja tos rakstniekus, kuru vārdi bija saauguši ar nacionālās pašapziņas ideju, - Andrievu Niedru, Edvartu Virzu, Aleksandru Grīnu. Taču socreālisms, protams, nedrīkstēja būt importēts, jo pēc kanona tam jābūt "tautiskam pēc formas", - tālab nācās meklēt tā priekštečus tepat Latvijā. Izeja bija vienkārša - atlika iedarbināt socreālisma teorijas interpretēšanas mehānismu, izcelt dažu autoru daiļradē sociālkritiskos motīvus (ar ko jau gadus trīsdesmit savos kritiskajos rakstos un grāmatās nodarbojās Andrejs Upīts) - un Veidenbaums pārtapa "revolucionārajā romantiķī", brāļi Kaudzītes - "kritizētājos reālistos", Rainis - "romantiskā stila sociālistiskajā reālistā". Pēc ilgākām pārdomām galu galā arī smalko psihologu Blaumani pieņēma kā "kritizētāju reālistu", bet Aspaziju - kā "progresīvo romantiķi". Utt. Bez tam - par socreālisma klasiķiem pārtapināja arī dažus maznozīmīgus literātus, kuri savulaik bija iesaistīti revolucionārajā cīņā un kuru parasti traģiskais liktenis propagandas nolūkiem derēja daudz labāk nekā viņu darbi.

 

 

Citēts no: Voldemārs Ansulis, Baltijas dzintars. Rīga: Liesma, 1979.

Pavasaros un rudeņos, kad Kurzemes pusē vētras sabangotie jūras viļņi traucas uz piekrasti, tiem līdzi nāk miljoniem gadu dzelmju dzīlēs glabātais dabas skaistums - dzintars. Tad darbs ir dzintara zvejniekiem.
Iegūtie dzintara gabaliņi - gan lielāki, gan mazāki - neizskatās sevišķi pievilcīgi. Savu īsto, vienreizējo skaistumu dzintars iegūst tikai tad, kad tas nonāk dzintarapstrādes meistara rokās. Pēc rūpīgākas apskates seko roku un darbarīku pieskārieni; pakāpeniski noskaidrojas dzintara gabala struktūras īpatnējais skaistums un atbilstība konkrētai mākslinieciskai iecerei.
Lai gan buržuāziskās Latvijas laikā Rīgā un Liepājā darbojās vairāki juvelieri, dzintara izstrādājumi tomēr vēl tika darināti galvenokārt rūpnieciski. Šo stāvokli necentās mainīt arī Liepājā pastāvošās privātās dzintarapstrādes darbnīcās, kur jau bija ieviesti mehanizēti dzintara apstrādes paņēmieni - virpošana, slīpēšana un pulēšana.
Dzintara savdabīgā skaistuma akcentēšana un jauna veida māksliniecisku izstrādājumu radīšana sāka veidoties tikai pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940, gadā, kad dzintarapstrādes nozarei vairāk pievērsās profesionālās lietišķās mākslas pārstāvji un tautas daiļamata meistari.
Vērojot padomju latviešu lietišķās mākslas attīstības kopainu, varam konstatēt, ka salīdzinājumā ar citām lietišķās mākslas nozarēm - tekstilmākslu, keramiku, koka un metāla apstrādi - dzintarapstrāde attīstījās daudz gausāk. Tikai piecdesmito gadu beigās šajā nozarē aktīvi sāka darboties profesionālie mākslinieki.

 

 

Citēts no: Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts, Materiāli par literatūru un mākslu Latvijā 1941. - 1945. gadā. Rīga: Zinātne, 1990

L. Akurātere. Par teātri.
Ja salīdzina teātra radošo darbinieku izturēšanos vācu okupācijas gados ar vēlāko, piemēram, 50., 60. gadu periodā, tad jāatzīst, ka toreiz tika pierādīta lielāka drosme pastāvēt ar savu gaumi un savām prasībām. Par to visuzskatāmāk liecina jau pieminētais Nacionālā teātra atkarošanas gadījums. Likvidācija taču jau bija notikusi, tomēr ne tikai šī teātra trupas locekļi, bet arī citi vadošie latviešu teātra darbinieki nebaidījās riskēt paši ar sevi, ar savu turpmāko darbību teātros. Nodrošinājušies ar citu sabiedrisko organizāciju pārstāvju atbalstu, viņi, vēršoties pie visām okupācijas varas instancēm,pusgada laikā tomēr panāca, ka notikusī likvidācija tika anulēta.

* * *

Varbūt 1941. - 1942. gadā drosmi piešķīra tas, ka latviešu kultūras darbinieku spēki vēl nebija jūtami novājināti?
Jānis Zariņš, stāstot par šo laiku, uzsvēra, ka latviešu teātri nebūt neatsvieda kā nederīgas 1940./41. gadā, saistoties ar Maskavas un Ļeņingradas teātriem, jauniegūtās atziņas. Rīgas dramatiskajā teātrī 1943. gada rudenī, kad J. Zariņš pārņēma tā vadību, Dailes teātrī - jau agrāk tikušas turpinātas aktieru metodiskās nodarbības. Kad fronte tuvojusies, visi latviešu teātri centušies panākt, lai no teātriem neko neaizvestu, vilcinājušies ar evakuāciju. Kad dzirdējuši bijušās kolēģes - Zigrīdu Grīsli un Olgu Lejaskalni - runājam radiofonā un brīdinām no sadarbības ar okupācijas varu, viņi zinājuši, ka darījuši tikai vērtīgu māksliniecisko darbu. Tomēr daudzos uzplaiksnījušas bailes no nežēlīgas izrēķināšanās. Tieši šie dzirdētie brīdinājumi piespieduši vienu otru pēdējā brīdī pievienoties dzimteni pametošajām ļaužu grupām, kaut katrs no aizceļotājiem sapratis, ka pastāvīgi, stabili strādājoša latviešu teātra, kas varētu attīstīties ciešā saistībā ar savas tautas dzīvi, aiz Latvijas robežām nekad nebūs.
Tā bija kā ziedus kapājoša krusa labi iekoptā dārzā, kura daža laba meistara (piemēram, Tautas teātrī strādājušā režisora Viļa Lapenieka) pēdas izdzēsa uz ilgiem laikiem.

 

 

Citēts no: "Karogs".

Mūslaiku atskaņu hronika un tās autors Ints Baltarājs

Par mūslaiku Atskaņu hroniku man gribas nosaukt 1956. gadā Stokholmā iznākušo un 1990. gadā no Specfonda grāmatu cietuma izlaisto «Rusiādi». Tā ir 61 lappusi plāna, vienkāršos pelēkos vākos iesieta grāmatiņa. Tās autors -- Ints Baltarājs. Šis vārds mums ir svešs. Nav grūti uzminēt, ka tas ir pseidonīms. Darba sarakstīšanas laiks - 1949.-1955. gads. Vieta - Latvija. Precīzāk - Latvijas PSR. Jā, grāmata sarakstīta Latvijā. Laikā, kad latviešu literatūras laiva, KP CK un VDK stumta, sparīgi iras uz jauno krastu un ideoloģiskas apsardzes pavadībā veļ pret kalnu savu Sīzifa akmeni. Tas ir literatūrai un brīvam vārdam vissmagākais, vistukšākais un viskaunpilnākais laiks. Pat čukstēt, pat domāt nedrīkst par to, ko nu raksta kāds Ints Baltarājs. Bet viņš raksta atskaņās savas zemes īsto vēsturi, dzejas rindās zīmē tās patieso stāvokli. Viņš raksta visu to, ko tikai pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem uzdrošinās paust daži jauni cilvēki pie Brīvības pieminekļa un radošā inteliģence vispirms slēgtās, pēc tam atklātās sanāksmēs. Vai tā ir dzeja? Vai tā ir māksla? Šimbrīžam lai paliek neatbildēts, diskutēsim par to kādu citu reizi. Tas ir pirmkārt apliecinājums mūsu tautas gudrībai par melu īsajām kājām un īlena maisā nenoslēpšanu. Tas ir apliecinājums nekad neizdeldējamai Patiesībai, un tā ir arī varonība. Tai laikā varēja apcietināt, izsūtīt un pat iznīcināt vismaz simt rakstniekus, ja katram no viņiem piederētu kaut vai viena rinda no «Rusiādes», un vēl simtus varētu represēt par šī darba lasīšanu. Autors, to visu zinādams, izšķiras par ne mazāk bīstamu soli - izsūtīt manuskriptu aiz dzelzs priekškara. (Ar priekškariem autoram darīšana visu mūžu.)
«Rusiāde» nonāk pie adresāta, un to publicē Latviešu Nacionālais Fonds Skandināvijā. Priekšvārdu raksta neviens cits kā Andrejs Eg1ītis. Taču «Rusiādes» autors neko nezina par sava darba likteni līdz pat šim brīdim.
1990. gada 23. februārī sarunājos ar Tautas skatuves mākslinieku Ēvaldu Valteru.
Ēvalds Valters. Es biju nolēmis palikt uz mūžiem inkognito. Bet tad es pa televizoru dzirdu - runā par «Rusiādi», par Intu Baltarāju. Tas ir mans segvārds. 1955. gadā Rīgā viesojās Zviedrijas flotes kuģis. Viņi laida visus uz kuģiem tos apskatīt. Es piegāju klāt vienam augstākam virsniekam, tas smuki runāja franču valodā. Es viņam sacīju - vai viņš nebūtu ar mieru aizvest vienu tādu darbu uz Zviedriju, lai tur publicē, jo šeit to neviens un nemūžam nedrukās. Viņš man prasīja - kas man tur Zviedrijā dzīvo. Es saku - tur dzīvo man viens ļoti tuvs draugs, gandrīz kā brālis. Tad labprāt - viņš saka. Tā es viņam uzticēju to darbu.
Māra Zālīte. Kam Jūs to sūtījāt?
Ē. V. Tas bija tāds Leimanis. Viņa dēls bija palicis te Rīgā un bija mans sirsnīgs draugs. Viņam es savas dzejas uzticēju, lasīju priekšā. Osis Leimanis. Viņš mani arī uz šo domu uzveda, ka jāsūta viņa tēvam uz Zviedriju. Tais gados viņš vēl ar tēvu nesarakstījās, bail bija rakstīt, bet adrese viņam kaut kādā ceļā bija dabūta.
M. Z. Jūs varēja aizsūtīt uz Sibīriju.
Ē. V. Nē, nē, tepat būtu kādā kaktā likvidējuši. Es jau vēl tādā pašā garā kā "Rusiādi" rakstīju. Visu, kā bija. «Raiņa lāsts» - tas sarakstīts pēc Raiņa 20 gadu miršanas dienas sarīkojuma Meža kapos. Tur bija īsti briesmoņi sanākuši. Briesmīgi komunisti. Fr. Rokpelnis un citi. Ja Rainis dzirdētu, ko viņi runā ... Apvainoja Aspaziju, nicināja briesmīgi. Kā tādu bezkaunību lai atspēko, domāju. Bija jāraksta. Visu, kā bija, kā tika runāts. Es it kā sadzirdēju, ko Rainis būtu teicis. Rainis jau ar, ja nebūtu uz to laiku miris, būtu turpat, kur citi, - Sibīrijā. Viņš būtu nopelts kā meņševiks. Sociāldemokrāti jau bija "predaķeļi".

 

* * *

 

ASINSPIRTS

- - - - - - - - -
Un gāzās sarkanie kā lāva
No austrumiem uz rietumiem.
Šie iebrucēji visus kāva,
Kas likās aizdomīgi tiem.
(Tie slepkavoja tīri labi -
"Tēvs", "Fīrers", laupītāji abi.)
Te skopi, īsi jātēlo,
Vis nemētāšos vārdiem ļoti,
Ir kari diezgan notēloti.
Klīst lopi, daudzus ievaino,
Grūst, liesmo, visur ugunsgrēki,
Dārd, bēg, sprāgst, krīt, nāk jauni spēki;
Un aizmugurē slepkavo,
Kur padibenēm vaļa jauta . . .
Ak, nelaimīga ir tā tauta,
Kas kara laikā nekaro.
Starp divām dzirnām tiek tā malta,
Kurp var tā savu laivu irt?
- - - - - - - - -