Latvijas brīvības izcīnīšana un starptautiskā atzīšana pēc Pirmā pasaules kara bija liels notikums un reizē arī sākums smagam darbam, lai atjaunotu kara laikā izpostīto zemi un kultūru. Latvija tiešām bija barbariski izpostīta, sagrauta un izlaupīta. Tā nesaņēma nekādu kara zaudējumu atlīdzību no Vācijas, kā, piemēram, Beļģija un Francija. Krievija, mieru slēdzot, samaksāja 4 miljonus zelta rubļu, taču tas bija nieks, salīdzinot ar tām vērtībām, kas kara laikā
bija aizvestas uz Krieviju.
Bija jāsakārto saimnieciskā dzīve, jārada drošība un uzticība savai jaundibinātajai valstij. Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nebija bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zināja, ka viņu pūliņu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās. Līdz 1937. gadam laukos no jauna tika uzceltas ap 450 000 ēku. Pieaugot lauku saimniecību skaitam, paplašinājās arī aramzemes platība, ievērojami pieauga ražas un mājlopu skaits. Ja pirms kara Latvijā ieveda maizes labību no Krievijas,
tad 1934./35. gadā Latvija jau izveda uz ārzemēm 87 000 t rudzu un ap 30 000 t kviešu. Valsts neatkarības laikā tika sākts plašāk audzēt cukurbietes un latvieši paši kļuva par cukura ražotājiem. Trīs Latvijas cukurfabrikas apgādāja ne vien visu zemi ar cukuru, bet varēja vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm. Sekojot citām augsti attīstītām lauksaimniecības zemēm, tika veicināta augstvērtīga piena un gaļas produktu ražošana, un jaunā valsts drīz vien atradās sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju starpā.
Līdzās lauksaimniecībai, plaši tika attīstīta arī rūpniecība. Ar panākumiem darbojās mežrūpniecība, metālrūpniecība, tekstilrūpniecība, pārtikas rūpniecība, celtniecības, apģērbu un apavu rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība. Tika izbūvēta lielā Ķeguma spēkstacija
, kuras jauda (kapacitāte) bija lielākā Baltijas valstīs 70 000 kW. Uzplauka tādi ievērojami uzņēmumi kā Liepājas kara ostas darbnīcas, Liepājas drāšu fabrika, Rīgas "Vairogs" (vagonu, auto un lidmašīnu ražošana) un Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF), kas ražoja elektriskos aparātus, radiouztvērējus, optiskus instrumentus.
Īpaši tika domāts arī par strādnieku aizsardzību un nodrošināšanu jau brīvvalsts sākumā strādniekiem tika noteikta astoņu stundu ilga darbadiena. 1922. gadā tika izdoti noteikumi par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Tika nodrošināts arī divu nedēļu atalgots atvaļinājums gadā.
Pilsētas, it īpaši Rīga, centās gādāt par moderniem un labiem dzīvokļiem strādnieku un ierēdņu vajadzībām. Rīgā pacēlās vesela rinda skaistu blokmāju, tika izveidoti daudz jauni apstādījumu un rotaļu laukumi.
IZGLĪTĪBA
No visiem sasniegumiem Latvijas brīvvalsts laikā visnozīmīgākais ir tas, kas tika paveikts izglītībā, kultūrā un mākslā. Šajā laikā tika pilnīgi izkopta latviešu valoda un pacelts visas tautas izglītības līmenis. Brīvvalsts laikā izauga tā latviešu paaudze, kas savu izglītību no zemākās līdz pat augstākajai varēja iegūt latviskās mācību iestādēs, ne
izjūtot nekādu vācu vai krievu ietekmi.
Latvijas brīvvalsts laikā izglītības veidošanai tika atvēlēti 15 % līdzekļu no visiem valsts ienākumiem, tas ir par 3% vairāk nekā citās valstīs šajā laikā! Neatkarības laikā tika uzceltas 373 jaunas skolu ēkas un pārbūvētas vai atjaunotas 587 skolu ēkas. Visiem bērniem no 7 līdz 14 gadu vecumam obligāti bija jāapmeklē mācību iestādes, kur mācības notika par brīvu. Visas mācību iestādes dalījās trīs pakāpēs pirmo pakāpi veidoja 7-gadīga (līdz 1934. gadam 6-gadīga
) pamatskola vai tautskola ar 1 2 pirmsskolas klasēm; otrā pakāpē ietilpa 5-gadīga (līdz 1934. gadam 4-gadīga) vidusskola ģimnāzijas, tehnikumi, tirdzniecības skolas u.c. Par augstāko (akadēmisko) izglītību gādāja Latvijas universitāte, Lauksaimniecības akadēmija, Mākslas akadēmija un Latvijas konservatorija. Bez tām pastāvēja arī liels skaits dažādu papildskolu, kursu un tautas augstskolu. Liela uzmanība tika veltīta aroda, amatniecības, dārzkopības un lauksaimniecības skolām, kas pamatskolu beigušos tieði sagatavoja praktiskajam darbam.
1939./40. gadā Latvijā bija pavisam 2229 dažādas mācību iestādes, kur strādāja 13 357 pasniedzēji un mācījās 288 222 audzēkņi. Lasītpratēju skaits no pirmskara perioda 78,5 % pieauga līdz 92,4% no iedzīvotāju skaita. Studentu skaita ziņā Latvija šajā laikā ieņēma pirmo vietu Eiropā 30 studentu uz katriem 10 000 iedzīvotāju.
Latvijas universitātes iekšējā dzīve raksturīga ar neierobežotu domu, vārda un rakstu brīvību; vairāki universitātes pasniedzēji pazīstami tālu aiz savas zemes robežām. Ļoti brīva un rosīga šajā laikā ir studentu dzīve, ko vadīja Studentu padome. Latviešu studenti sadarbojās ar vispasaules studentu organizācijām, piedalījās starptautiskās sanāksmēs un olimpiādēs. Daudzām studentu organizācijām pi
ederēja pašām savi nami un vērtīgas bibliotēkas, no kurām dažas dibinātas jau tautas atmodas laikmetā, kad latvieši vēl studēja ārpus savas zemes robežām. Par valdības atbalstu augstskolu studentiem liecināja jau tas, ka 1939. gadā 34% no visiem studentiem saņēma valsts stipendijas 80 100 latu mēnesī.
Atzīmējama arī latviešu tautas lielā interese par grāmatām Latvijas brīvvalsts laikā iznāca ap 22 000 grāmatu 60 miljonu eksemplāros. Izdoto grāmatu ziņā Latvija šajā laikā ieņēma otro vietu Eiropā, tūlīt aiz Dānijas.
NACIONĀLO MINORITĀŠU KULTŪRAS AUTONOMIJA
Agrākajos nebrīves gados Latvijā bija ieplūduši samērā daudz cittautiešu, un Latvijas valsts tiem piešķīra lielu brīvību izglītības lietās, t.s. kulturālo autonomiju. Sveštautieši varēja mācīties savā mātes valodā, latviešu valodu apgūstot kā atsevišķu priekšmetu. Par šo iecietīgo nostāju pret minoritātēm (mazākuma tautībām) Latvija vairākkārt tika saņēmusi atzinību ārzemēs.
LATGALIEŠU KULTŪRAS UN VALODAS ATTĪSTĪBA
Brīvās Latvijas pastāvēšanas pirmajā posmā latgaliešu valoda Latgalē tika lietota paralēli latviešu valodai. Latgaļu valodā brīvi iznāca grāmatas un periodiskie izdevumi, latgaļu valodu lietoja skolās un sabiedriskajās iestādēs. Pamatskolās un ģimnāzijās latgaļu valodai bija ierādīt
s pat zināms stundu skaits. Izglītības ministrijā tika apstiprināts latgaļu ortogrāfijas [pareizrakstība] projekts. Skolu bibliotēkās bija latgaļu grāmatas, pilsētās latgaliski ielu nosaukumi un veikaliem latgaliski rakstītas izkārtnes, piemēram: Lynu pījimðonas punkts. Piecpadsmit brīvības gados Latgales attīstība bija laidusi stipras saknes. Zemes reforma un skolas bija mūsu tautai tas pamats, uz kura cēlās tautas nākotne.
Tad nāca lūzums uz otru pusi, ko var apzīmēt par otro drukas aizliegumu, tikai ar to starpību, ka tas nāca no pašu latviešu valdības. 1934. g. 15. maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar dažiem domubiedriem, balstoties uz policiju, dažām karaspēka daļām un militāro Aizsargu organizāciju, veica valsts apvērsumu, apturot Saeimas, kā a
rī visu politisko partiju darbību. Latvijā iedibinājās K. Ulmaņa autoritārais režīms, kas gan bija ļoti mērens un tolerants, bet tomēr izraisīja dažādas pārmaiņas arī kultūras dzīvē. Latgaļu valodu aizliedza lietot kā paralēlo valodu latviešu valodai, tajā aizliedza sarunāties arī skolās un sabiedriskajās iestādēs. Latgaļu valoda kļuva par izsmiekla objektu un tika saukta par žargonu. Latgaliešu grāmatas tika izmestas no bibliotēkām un, ja arī vēl iznāca pāris avīzes, tad tās nebija redzamas publiskās vietās.
LITERATŪRA, MĀKSLA UN MŪZIKA
Panākumi saimnieciskajā un izglītības laukā veicināja uzplaukumu arī literatūrā un mākslā. Pamati latviešu rakstniecībai, glezniecībai, teātrim un mūzikai likti jau ilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas, uz tiem arī neatkarības laikā tālāk attīstās un pilnveidojas tālāk latviešu kultūra. Jau kopš brīvības cīņām tautā godāja tādus latviešu rakstniekus un māksliniekus, kas ar saviem darbiem bija iedvesmojuši un veicinājuši brīvās valsts izcīnīšanu Ati Kronvaldu, Andreju
Pumpuru, Raini. Kad 1929. gadā latviešu dzejnieku nekronētais karalis Jānis Rainis aizgāja viņsaulē, līdzi sēroja visa tauta, un dzejnieka bērēs blakus valdības pārstāvjiem, ārvalstu sūtņiem un sirmiem profesoriem soļoja strādnieki, zemnieki un skolu jaunatne.
Blakus jau sen atzītiem rakstniekiem un dzejniekiem neatkarības laikā plašu ievērību guva arī jaunākās paaudzes pārstāvji Ēriks Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis. Jānis Medenis un Aleksandrs Čaks lielāko slavu iemantoja ar saviem apdzejojumiem par latviešu strēlnieku leģendārajām cīņām.
Skatuves māksla. Latviešu kultūras dzīve nav iedomājama bez skatuves mākslas visās lielākajās Latvijas pilsētās darbojās pastāvīgi teātri, pat atsevišķs Ceļojošais teātris. Ar labākajiem teātriem Eiropā varēja sacensties 1919. gadā dibinātais Latvijas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vadīja Jānis Rainis un kur bija sapulcināta lielākā daļa no latviešu skatuves meistariem, kas vēl pirms pasaules kara bija ieguvuši atzinību lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākajiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika, Alīse Brehmane, Aleksis Mierlauks, Teodors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Šaberts. Neatkarības laikā to rindas papildināja daudzi jauni izcili mākslinieki.
Ar Nacionālo teātri Rīgā sacentās 1920. gadā dibinātais Dailes teātris Eduarda Smiļģa (1886 1966) vadībā. E. Smiļgis, režisors un arī aktieris, teātra gaitas sācis 1906. gadā; no 1912. gada bijis Jaunā Rīgas teātra aktieris, varoņlomu tēlotājs: Lāčplēsis, Indulis, Uldis (Raiņa "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija", "Pūt, vējiņi!"). 1920. gadā E. Smiļģis bija viens no Dailes teātra dibinātājiem un darbojās par teātra māksliniecisko vadītāju līdz
pat 1964. gadam. Dailes teātris meklēja jaunus ceļus teātra mākslā un tam bija izteikta stilizācija, kas izpaudās gan dekorācijās, gan mizanscēnās [aktieru izvietojums uz skatuves izrādes brīdī], gan aktieru kustībās. Īpaša nozīme Dailes teātra attīstībā bija kustību konsultantei F. Ertnerei, kas rūpējās par ansambļa vizuāli estētisko noformējumu un izkārtojumu, par iestudējuma dinamiku un dejām. Kā teātra dekorators darbojās J. Muncis, no 1926. gada O. Skulme. Par teātra mūzikas konsultantu (1921 1940) strādāja Burhards Sosārs komponists un diriģents.
Veidojot repertuāru, E. Smiļģis izvēlējās pasaules klasiku, īpaši tuvi viņam bija F. Šillera un V. Igo darbi, bieži teātra repertuārā tika atveidotas V. Šekspīra traģēdijas. E. Smiļģis inscenēja S. Lāgerlevas romāna "Gesta Berlings" dramatizējumu (1933) un H. Ibsena dramatisko poēmu "Pērs Gints" (1939). No latviešu autoru darbiem tika rādītas Raiņa lugas "Uguns un nakts", "Spēlēju, dancoju", "Mīla stiprāka par nāvi".
Sākot ar 1929. gadu, teātra repertuārā parādījās arī operetes, dziesmuspēles; šie uzvedumi izcēlās ar labu gaumi un izjūtu, talantīgu spēli. 1935. 1936. gadā Dailes teātris rīkoja arī leļļu izrādes E. Mača režijā ar H. Līkuma lellēm un dekorācijām. No 1937. 1940. gadam darbojās Dailes t
eātra mazais ansamblis, kas radošajā darbā bija pastāvīgs kolektīvs, bet organizatoriski saistīts ar Dailes teātri.
Palielinoties teātru skaitam, kļuva aktuāls teātru izglītības jautājums. 1920. 21. gadā tika plānots atvērt valsts teātra skolu, taču līdzekļu trūkuma dēļ šo nodomu neizdevās realizēt. Darbojās Zeltmata (īst. v. Ernests Kārkliņš; 1868. 1961.) latviešu skatuves mākslas pedagoga un rakstnieka vadītie Latvju dramatiskie kursi, E. Feldmaņa dramatiskie kursi (1927 35), B. Skujenieces (1920
-25) un J. Jurovska (1924-26) privātās studijas. Studijas bija arī Dailes teātrī un Strādnieku teātrī. Darbojās Rīgas Tautas augstskolas dramatiskā studija (1921 1926), Liepājas Tautas augstskolas dramatiskā studija, kuru vadīja J. Zariņš.
Par ļoti atzītu mākslas iestādi neatkarības laikā izveidojās 1919. gadā dibinātā Latvijas Nacionālā opera. Teātris veidojies, balstoties uz senām Rīgas operkultūras tradīcijām, kas sāka attīstīties jau no 17. gadsimta. 1913. gadā tika nodibināta operas trupa (nosaukums Latviešu opera), uz kuras bāzes 1919. gadā tika izveidots valsts teātris. Laikā no 1919. 1940. gadam Nacionālajā operā tika iestudēts latviešu oriģinālrepertuārs: operas Alfrēda Kalniņa "Baņuta", Jāņa Mediņa "Uguns un nakts"; baleti Jāņa Mediņa "Mīlas uzvara", Jāņa Vītoliņa "Ilze". Šajā laikā darbojās diriģenti J. Kalniņš, Jānis Mediņš, T. Reiters; režisors J. Zariņš; scenogrāfi J. Kuga, L. Liberts; baletmeistars O. Lēmanis, H. Tangijeva-Birzniece.
Mūzikas izglītības centrs bija 1919. gadā dibinātā
Latvijas konservatorija, kur ilggadējā rektora J. Vītola vadībā strādāja internacionāls pedagogu kolektīvs. 20. un 30. gados izveidojās tautas konservatorijas Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Cēsīs, Valmierā, Ventspilī, Rēzeknē. To mērķis bija veicināt plašāku sabiedrības aprindu muzikālu izglītošanu, kā arī sagatavot profesionālus mūziķus. Savdabīga mūzikas mācību iestāde bija komponista un kordiriģenta E. Vīgnera 1920. gadā dibinātais Rīgas Fonoloģijas institūts, kur galvenokārt vērība tika piegriezta absolūtās muzikālās dzirdes izkopšanai.
Tēlotājā mākslā 20. 30. gados tālāk attīstījās stājglezniecība; par dominējošo kļuva ainavas žanrs. Tas izskaidrojams gan ar iepriekš uzkrātajām tradīcijām, gan ar spēcīgo V. Purvīša daiļrades ietekmi šajā laikā viņš arī kļuva par jaundibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru un Dabas skatu maistardarbnīcas vadītāju. 30. gados sāka darboties vairāki jaunie ainavisti, kas radoši pārņēma sava skolotāja principus un bagātināja latviešu ainavu glezniecību ar žanra elementiem.
Populārs izveidojās klusās dabas žanrs. Tajā darbojās gandrīz visi tā laika gleznotāji, un vienu no nozīmīgākajiem sniegumiem šajā žanrā devis gleznotājs Leo Svemps viņa klusās dabas ir gan kompozicionāli, gan krāstoņos izsmalcinātas, koloristiski spožas.
Monumentāli dekoratīvā glezniecība 20. 30. gados attīstījās samērā gausi. Nozīmīgi sienu gleznojumi tika darināti Latvijas valdības reprezentācijas telpām, tas tad arī noteica šo gleznojumu stilistisko ievirzi un raksturu. Visvairāk mākslinieki pievērsās folkloras tēmai.
Daudzus slavenus gleznotājus izaudzināja V. Purvīša, P. Federa, R. Zariņa, J. R. Tilberga un K. Rončevska 1919. gadā dibinātā Latvijas Mākslas
akadēmija augstākā tēlotājas mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas iestāde Latvijā. Izveidojās dažādas mākslinieku apvienības un grupas, kas organizēja un vadīja mākslas dzīvi Latvijā.
No 1920. 1940. gadam aktīvi darbojās Rīgas mākslinieku grupa mākslinieku biedrība, kas izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā puķe" (1914. 1915.) un kuras dalībnieki pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām. 1919. gadā pulciņa mākslinieki ar nosaukumu "Ekspresionistu grupa" piedalījās Latviešu māksla retrospektīvajā izstādē. Nosaukums pilnībā neatbilda grupas dalībnieku daiļrades ievirzei, tāpēc 1920. gadā to pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu, kurā darbojās J. Liepiņš, E. Melderis, M. Skulme, U. Skulme, R. Suta, A. Beļcova-Suta, O. Skulme, L. Svemps, Ģ. Eliass, S. Vidbergs, K. Ubāns, V. Tone un citi mākslinieki.
Nea
tkarīgo mākslinieku vienības (1919. 1940. g.) kodolu veidoja demokrātiski noskaņoti mākslinieki reālisti E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, K. Miesnieks (līdz 1924. g.), A. Štrāls un citi. Nozīmīgs ir šīs biedrības veiktais darbs plaša mākslas literatūras bibliotēka, monogrāfiski apcerējumi par māksliniekiem, gleznu un grafiku kolekcija (gājušas bojā Otrā pasaules kara laikā).
Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna" dibināta 1925. gadā, apvienojoties jauniem, neatzītiem literātiem, māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem (darbojās sekcijās). Tēlotājas mākslas sekcijā bija apmēram 60 biedru. Iespēja piedalīties izstādēs pievērsa biedrībai daudzus māksliniekus (A. Lapiņš, P. Upītis, V. Valdmanis, F. Varslavāns). Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna", kas pastāvēja līdz 193
8. gadam, izdeva arī literatūras un mākslas žurnālu ar tādu pašu nosaukumu kā biedrībai, un kas iznāca 1929. un 1931. gadā Rīgā. Redaktors F. Gulbis. Publicēja daiļliteratūras darbus, kritiskus rakstus par literatūru, izstādēm un iestudējumiem.
Mākslinieku biedrība
"Sadarbs" (1924. 1940. g.) apvienoja akadēmiski izglītotus latviešu māksliniekus A. Annuss, K. Brencēns, B. Dzenis, J. Kuga, L. Liberts, J. Madernieks. Biedrības pastāvēšanas laikā notika 11 "Sadarba" izstādes, kurās tika eksponēti reālistiski darbi augstā profesionālā līmenī.
1925. gadā vairāki mākslinieki (R. Suta, A. Beļcova-Suta, S. Vidbergs un tehniskais vadītājs D. Abrosimovs) izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu
"Baltars", kas darbojās līdz 1928. gadam. "Baltara" darbnīcā porcelāna virsglazūras tehnikā tika apgleznoti šķīvji, vāzes, servīzes. Kompozīcijās dominēja dekoratīvi stilizēts tautas dzīves atveidojums.
Latviešu tēlniecībā līdztekus stājformām sāka attīstīties arī monumentālā plastika un ievērojamākie šā laika darbi, neapšaubāmi, ir Raiņa kapa piemineklis, Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis.
Tēlnieks Kārlis Zemdega (līdz 1935. gadam Kārlis Baumanis; 1894. 1963. g.) darbojies kā Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs (1940. 1941. g.) un arī kā profesors (1947. 1962. g.). Darbojies monumentālajā tēlniecībā (Raiņa piemineklis Rīgā, Esplanādē, 1965. gadā materiālā īstenojuši tēlnieki L. Blumbergs un A. Gulbis), memoriālajā tēlniecībā (Raiņa kapa piemineklis Raiņa kapos, 1935.
g.), stājglezniecībā ("Nox minor", 1928. g.).
Tēlnieks Kārlis Zāle (1888. 1942. g.) beidzis Kazaņas mākslas skolu (1913), mācījies Mākslu veicināšanas biedrības skolā (1915) un Valsts Brīvajās mākslas darbnīcās Petrogradā (1917. 1920. g.). Darbojies kā Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs (1935. 1940. g., no 1941. g.). Daudzu kapu pieminekļu autors (A. Pumpura kapa piemineklis Lielajos kapos, 1929. g.).
Tēlnieka viens no nozīmīgākajiem daiļrades sniegumiem Brāļu kapi Rīgā (1924. 1936. g.), kas ir lielākie brāļu kapi Latvijā un kuru ansamblī apvienoti trīs elementi daba (zālāji, koki, stādījumi), arhitektūra (vārti, sienas, terases, platformas, kāpnes) un skulptūras. Izcils vēstures, arhitektūras un mākslas ansamblis,
kura autori ir tēlnieks K. Zāle, arhitekts A. Birznieks, P. Feders, ainavu arhitekts A. Zeidaks. Pirmais Brāļu kapu plānojums veikts 1915. gadā, kad A. Zeidaks parakstīja Brāļu kapu projekta tāmi. No 1915. līdz 1917. gadam šeit tika apbedīti 870, 1919. g. 548, 1920. g. 302, 1921. g. 63 kritušo latviešu strēlnieku. Pirmo skulptūru grupu "Ievainotais jātnieks" atklāja 1927. g., otro 1929. g., "Mātes tēlu" 1928. g., Ieejas vārtus 1932. g., altāra piebūvi un mūžīgās uguns vietu 1933. g. Brāļu kapu kopīgo ansambli pabeidza 1936. g. un tas ir veidots Allažu šūnakmenī, arī Itālijas travertīnā, smilšakmenī.
Brīvības pieminekļa (celts no 1931. 1935. g.) autori ir tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts E. Štālbergs. Piemineklis ir 42 m augsta daudzu skulptūru kompozīcija, kuras radīšanai izmantots granīts, travertīns, varš. Tā simbolos izteikts tautas varonības cildenums, kultūras estētisko un ētisko avotu spēks. 1929. gadā Brīvības pieminekļa komiteja izplatīja paziņojumu par ziedojumu vākšanu un no 1932. lī
dz 1935. gadam pieminekļa celtniecībai tika savākti 3 miljoni latu. Kārlis Zāle Brīvības pieminekļa koncepciju realizēja 13 gados (1922. 1935. g.). Sānu plaknēs likti divi 3,0 x 4,5 m lieli ciļņi: "Darbs", "Dzimtenes sargi", "Ģimene", "Gara darbinieki". Obeliska pakāji ietver 5,5 6 m augstas figūras: "Lāčplēsis", "Važu rāvēji", "Latvija", "Vaidelotis"; sānos ciļņi: "1905. gads", "Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzstilta". Pret bulvāra aleju vērsti ciļņi "Dziesmusvētku gājiens", "Karavīru gājiens". "Brīvības" tēls redzams no daudziem pilsētas skatu punktiem.