Citēts no: Māra Šterna.Senā gadskārta. Zinātne. R.  -  1998.

Kosmiskās dievības

Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar Dabas (Dieva) likumiem, viņi intuitīvi zināja, ka dabā eksistē ne tikai acim redzamais un rokām taustāmais, bet ka tā ir pilna ar dažādiem spēkiem (dievībām, gariem) un enerģijām (zelts, sudrabs, varš u. c.) un ka katram ir sava noteikta vieta .
Augstākā dievība ir Dievs. Viņa pārziņā ir Kosmiskā kārtība.
Dieviņ, tavu likumiņu:
Gaiša diena, gaiša nakts;
Dienu gaiša Saule spīd,
Nakti gaiša Mēnesnica.
K (LTDz, III, 10419)

Dievs kopā ar Velnu ir Zemes un visa uz Zemes esošā radītājs.
Sasatika Dievs ar Velnu
Vidū jūras uz akmiņa;
Kažociņi briku braku,
Zobentiņi šmigu šmagu.
(LD 33692)

Dievs kopā ar Laimu, arI Dēklu, Kārtu lemj cilvēku likteņus.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimes
Abi divi lidza lūdzu;
No Dieviņa veselības,
No Laimiņas laba mūža.
(LD 25753)

Mārai ir liela loma cilvēka dzivē. Tā gādā par bērna laimīgu piedzimšanu, rūpējas par viņu arī vēlāk, īpaši svarīgajos dzīves brīžos. Tāpat sērdieņi meklē aizstāvību pie Māras.
Pilla Māras istabiņa
Sīku mazu šūpulišu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās.
(LD 1872, 1 )

Kosmisko kārtību uztur Saule un Mēness. Saules ceļš dienā, arī vasarā ir augstu kalnu, olas kalnu, tāpat pār siliņu, zaļu birzi u. c.

Saule brauca olas kalnu
Div' dzeltēni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne piekusa,
Ne ceļā dusināmi.
K (LTDz. III, 10072)

Ja Olas jeb Debesu kalns ir Saules ceļš dienā (vasarā), tai paceļoties līdz zenītam un atkal slīdot uz leju, tad Saules ceļš naktī (ziemā) ir Pasaules jūrā, zemes debesīm pretējā pusē, kur Saule noriet, brauc laivā pa to un atkal no rīta (pavasarī) uzlec.
Kas to teica, tas meloja,
Ka Saulīte kājām tek:
Pār siliņu ratinos,
Pār jūriņu laiviņā.
(LD 33860)

No jūras nāk arī Veļu māte, kura gādā par mirušajiem.
Dar, Dieviņi, zelta sētu
Visgarāmi jūras malas,
Lai nevarVeļu māte
Visu zemi zēģelēt.
(LD 27683)

Kad vakarā (rudenī) Saule noiet jūrā jeb veļos, tad arī sākas veļu laiks, un to svētī.
"Kad saule patlaban noiet, tad ir saules pakāpi. Veci ļaudis svinēja
saules pakāpus: atlika darbus, atpūtās, atgūlās, līdz kamēr istabā ienesa uguni. Tā darīja visu cauru gadu, ik vakara. Ja kāda ap to laiku vērpa, tai sacijuši: "Kas pa saules pakāpēm vērps, novērps saulītei kājas." [K. Pētersons, Raņķi.]" (LTT III, 26316)
Rudenī svētī Veļu laiku, un tas parasti ilgst vienu gada cēlienu - no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.
Pērkons nāk ar savu zibeni (zobenu) un skalda ozolu (gada kalendāro ciklu).
Pērkons spēra ozolā
Deviņiem zibeņiem:
Trīs zibeņi celmu skalda,
Seši skalda galotnīti.
Z (LTDz. IV, 10547)

Varbūt Melnā čūska un Zaļā dzilna, vidū jūras griež lielo dzirnakmeni (Kosmosu ar Sauli un Zemi tajā) un "samaļ" laiku miltos jeb acumirkļos.
Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz akmeņa.
V (LD 31348)

Melna čūska, zaļa dzilna
Uz akmeņa miltus mala.
V (LD 31348,1 )

Savukārt cauri akmenim (telpai) vilktais "diegs" būtu jāsaprot kā lineārais (īslaicīgais) laiks pretstatā cikliskajam (mūžīgajam).
Mella čūska, zaļa dzilna
Caur akmeni diegu vilka.
V (Melngailis III, 992)

Kosmiskajām dzirnām griežoties, gadskārtu dievības (katra savā laikā) nāk apraudzīt cilvēkus. Tās ir: Metenis, Liela diena, Ūsiņš, Juris, Jānis, Pēters, Jēkabs, Miķelis, Mārtiņš un Ziemassvētki.
Par zemes un pazemes lietām rūpējas daudzās Mātes: Vēja māte, Meža māte, Uguns māte, Jūras māte, Zemes māte, Veļu māte u. c.
Jūras māte, Jūras māte
Ko dar' jūras zvejnieciņi? -
Tīklus pina, airus taisa
Augsta kalna galiņā.
Z (LTDz. III, 13042, 4)

Mājas dievības (gari)

Senajiem latviešiem bija jāprot sadzīvot ar daudzajiem gariem, kas mājoja visur, un tie varēja būt visdažādākajā izskatā: kā putni, zvēri, kukaiņi, rāpuļi, lietas un priekšmeti, ēna, gaisa vēsma, dabas parādība, arī kā cilvēki. Tie varēja parādīties kā nomodā, tā arī sapnī.
Gari īpaši aktīvi bija Saules kalendāra svētkos, arī citos cilvēkam nozīmīgos brīžos. Visbiežāk par gariem uzskatītas mirušo cilvēku dvēseles. Gari varēja būt gan labvēligi, gan tādi, kas kaitē dzīvajiem - nedabīgā nāvē mirušo dvēseles.
Gariem varēja pielabināties, ziedojot tiem ēdienu, nokaujot kādu mājlopu vai tiem noliekot dažādus priekšmetus, kā vilnu, naudu u. c.
"Pie mums [Vidzemē] citiem saimniekiem ir elka-dievi, ko sauc par Mājas kungiem. Šiem ir mājas vieta vai kādā kokā, vai kādā vecā krāsmatā, vai sētmalā, vai pašu laukā kādā akmenī. Šās vietas ir cienījamas saimniekam, kas Mājas kungus tura, un tur citi nedrīkst pieiet klāt. Pats saimnieks tur tos mielo, upurus nesdams, Jurģa dienā, Miķeļa dienā un vēl daudz citās dienās. (..) Blēņu ticīgi ļaudis saka: šie mājas kungi esot ļauni gari, ko vajagot apmielot, lai pie mājas nedarot nekādu skādi. [Latv.ļaužu draugs, 1836. 81.]" (LTT III, 19325)

Skauģi, burvji, raganas u. c.

Saules kalendāra svētkos aktivizējas dabas spēki, enerģijas. Šajā laikā cilvēka domām un darbībai piemīt īpašs spēks. To var izmantot labvēlīgi, veicinot ražību un auglību.
Ķekatā, ļekatā
Lēksim kāju dārziņā;
Lai aug kāļi, kāpostiņi
Apaļāmi galviņām.
(LTDz. IV, 13990)

Bet, ja kāds otra labumam skauž un grib novēlēt ko ļaunu, tad svētki ir pats labvēlīgākais laiks šādai rīcībai, īpaši Jāņi.
,,Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku, grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt. [K. Jansons, Plāņi.]" (LTT II, 11681 )
Appušķoju baltu gaili
Ar sarkanu dzīpariņu,
Lai izdēdē šī druviņa
Kā sarkans dzīpariņš.
(LBV 620)

Šādu otra nelaimes vēlētāju sauc par skauģi, burvi, raganu, zavētāju u. c. Piena, kreima upes tek
Manā govu laidarā;
Skauģis kaklu nosalauzis
A devīnis raganīnis;
Zavētāja noslīkuse,
Jāņu nakti zavēdama.
K (LTDz. IV, 15148)

Skauģi un burvji var būt gan vīrieši, gan sievietes. Raganas parasti ir sievietes, kurām savukārt skauž kaimiņu saimnieces veiksme pie lopiem.
"Lielā piektā jeb ari Jāņa dienā raganas staigā ar vaļējiem matiem un slaucenēm rokā pa ganībām un salasa nokaltušus govju mēslus, ar ko varot sev pieburt svešu govju pienu." [F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 203.]" (LTT III, 25292)
Ļaužu iztēlē burvji un raganas nereti pārvērtušies par gluži fantastiskām būtnēm.
"Jāņu vakarā vecenes, kurām ir sakari ar ļauniem gariem, staigājot pa kaimiņu laukiem, plūkdamas zāli, ar nolūku atņemt kaimiņu govim pienu. Jāņu nakti laidaros šīs vecenes esot ieradušās suņu izskatā un zīdušas pienu. [Skolotāji, Rīga.]" (LTT II, 11617)
"Burvji un raganas pārvēršas par vilkatiem, melniem suņiem, āžiem, kaķiem, pūcēm un žagatām. [G. Stenders.]" (LTT I, 3900)
"Raganas jājot pa gaisu uz slotas kāta vai arī uz bluķa. (V. Pilipjonoks, Plāņi.]" (LTT III, 25295)

Skrien, ragana, šķērsu gaisu,
Ne manā sētiņā:
Mana sēta dzelžiem kalta,
Adatām jumti jumti.
V (LTDz. IV, 15201)

"Raganas darot krusu un vētru un plēšot sauli un mēnesi. [G. F. Stenders, Kurzeme.]" (LTT III, 25293)
Ļaužu uzskati par burvju, raganu u. c. darbību ir visai pretrunīgi. Viņi uzskatīti arī par cilvēku dziedniekiem un labvēļiem, kuru slava izplatījusies tālu pasaulē.
"Zīlniekus, kannu raugus, sāls pūšļotājus un vārdotājus viņi turēja lielā
godā un slimās dienās pie šiem palīgu meklēja. [Latv. Avīzes, 1845, 37.]" (LTT IV, 36011 )
"Kurzeme vecos laikos kā piebāzta bija no māņu ticigiem ļaudīm. Tie runāja no raganām, no burvjiem, labdariem, vārdiniekiem, zavatniekiem un dievs zin, no kādiem tādiem vēl. Nu jau šī māņu ticība stipri ir zudusi. [Latv. Avizes, 1824, 32.]" (LTT IV, 34007)
"Šī meita pareģone pasacījusi, kad būs sausie gadi, slapjas vasaras un ārstējusi ; arī dažādas slimības. Priekš pareģošanas tai notrūkusi valoda: tā rādījusi rokām ; visādas māžīgas kustības un zīmes. Pēcāk, kad viņa varējusi runāt, tā visu izskaidrojusi. Rīga tanī laikā vēl bijusi tik maza, ka šai meitai sadevuši rokā visas Rīgas atslēgas, lai tā viņas izdala, kam katra ir piederīga, ko meita arī uz mata izdarījusi. [K. Jansons, Plāņi.]" (LTT III, 25305)
Oficiālā valsts vara visos laikos ir nosodijusi šādu darbību. Jau Romas republikas un vēlāk ķeizaru laikā kaitīgo buršanu un pareģošanu sodīja ar miesassodu vai pat nāvi, atkarībā no nodarītā kaitējuma. Nāvei nolemto burvi
sita krustā, meta zvēriem saplosīšanai vai sadedzīnāja dzīvu. Vēlāk kristīgo ķeizaru laikā burvju vajāšanas pastiprinājās. 4. gs. aizliedza arī labdarīgo buršanu. Buršanu pielīdzināja elkdievībai un atkrišanai no kristīgās ticības.
Viduslaiku sākumā burvju prāvas tomēr bija samērā retas, jo sūdzētājam bija ne tik vien jāsavāc pierādijumi, bet, prāvu zaudējot, jāsaņem arī burvim paredzētais sods.
Plašākas raganu vajāšanas sākās 14. gs. Francijā, un jau 15. gs. inkvizītori, ceļodami no novada uz novadu, ik gadus sadedzināja tūkstošiem "raganu". Masveida raganu vajāšanas vilnis 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā bija pārņēmis visu Eiropu un sasniedza arī Latviju.
Pirmās raganu vajāšanas Latvijā notika 16. gs. sākumā. 1559. gadā sadedzināta kāda ragana Grobiņā, kas ir pirmais zināmais raganu dedzināšanas gadījums Latvijas teritorijā. Poļu laikos (1562.-1629.) var runāt jau par raganu vajāšanu īstā nozimē ar inkvizīcijas procesu, raganu pārbaudijumiem, spīdzināšanu un lietu ierosināšanu ex officio.
Vidzemē jauno mācību ietekmē pamazām zuda ticība buršanas iespējai. Tur raganu vajāšanas beidzās agrāk nekā citur Latvijā, un 18. gs. pirmajā pusē nav vairs zināma neviena buršanas lieta.
Kurzemē un Zemgalē raganu vajāšanas turpinājās visu 17. gadsimtu un tās vēl sastopamas 18. gs. sākumā, tomēr arī tur pēc lielā mēra 1710. gadā raganu prāvas notika arvien retāk.
Baltijā raganu dedzināšana beidzās 18. gs. Pavisam raganu vajāšanās dzīvību zaudēja ap simt tūkstoši cilvēku (sk. LKV XVIII, 34820-34831 ).

Ai raganu raganiņa,
Rītā tevi dedzinās;
Vakar cirta apšu malku
Trīs pagastu jauni puiši.
(DLP, 1892, 29)