Baltu ciltis. Par senajiem baltiem sauc latviešu, lietuviešu un
prūšu senčus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras galvenokārt tagadējā Latvijas un
Lietuvas teritorijā. Taču apzīmējumu "balti" sāka lietot tikai 1845. gadā.
Senie romieši, kas augsti vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar senajiem
baltiem, sauca šos baltus par aistiem. Tomēr mūsu senči sevi nedēvēja ne par
aistiem, ne par baltiem, bet dalījās vairākās ciltīs ar dažādiem nosaukumiem. Jau
agrajā dzelzs laikmetā pēc atšķirībām materiālajā kultūrā un apbedīšanas
veidā iezīmējas vairāki apgabali, kas sakrīt ar 13. gadsimta rakstītajos avotos
minēto baltu tautību - kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu un Baltijas somu tautību -
igauņu, lībiešu teritorijām.
Kurzemes lielākajā daļā dzīvoja rietumlatviešu cilts - kurši. Viņi arī devuši
nosaukumu šim Latvijas apgabalam - Kursa, Kurzeme.
Uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā dzīvoja lepnie un bagātie
zemgaļi.
Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi.
Latgalē un austrumu Vidzemē dzīvoja latgaļi. Latgaļu kaimiņi rietumos bija
lībieši, ziemeļos - lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos - krievi.
Latvijas ziemeļu novados - ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos -
dzīvoja somugru tauta, ko sauc par lībiešiem jeb līviem.
Vēlajā dzelzs laikmetā, kad no cilšu apvienībām jau galīgi bija izveidojušās
latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu un lībiešu tautības, saimniecībā par zemes
apstrādāšanas galveno rīku kļuva divžuburu spīļarkls ar dzelzs lemešiem.
Šaurasmens cirvi nomainīja platasmens cirvis, ar to bija vieglāk nolīst mežu, lai
ierīkotu jaunu tīrumu. Pārejot uz pastāvīgu tīrumu apstrādi, radās
nepieciešamība tos mēslot, un tas savukārt veicināja lopkopības attīstību. No
kultūraugiem cilvēki audzēja miežus, kviešus, ziemas rudzus, prosu, zirņus, pupas,
auzas, kaņepes, rāceņus. Labības novākšanā galvenais darbarīks bija sirpis ar
stipri izliektu asmeni, bet Rietumlatvijā, kur to nelietoja, - izkapts. Graudus
sasmalcināja rokas dzirnās.
Amatniecībā kalēji prata iegūt ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu ar dažādu oglekļa
sastāvu. Viņu lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana. Tāpat arī
rotkaļi savu māku bija izkopuši līdz pilnībai. Rotas jau darināja masveidā, bet
tradīciju iespaidā tās dažādām ciltīm tomēr atšķīrās. Podnieku darbā plaši
tika lietota podnieka ripa. Izplatīta bija gludā keramika, mazāk - ar naga
iespiedumiem rotātā un spodrinātā keramika. Tālāk attīstījās apģērba
gatavošanas māksla, kur galvenie izejmateriāli bija vilna, lini un āda. Linu
apstrādei lietoja speciālus koka sukājamos.
Plaši attīstījās tirdzniecība. Par to liecina apbedījumi, kuros kā piedevas
atrodami svariņi un atsvariņi.
Kurši. Ne par vienu latviešu seno cilti nav tik daudz ziņu kā par
kuršiem, jo cīnoties ar vikingiem - seno skandināvu karotājiem un laupītājiem, kas pāri Baltijas jūrai devās iekarot
svešas zemes, kurši paši kļuva par bezbailīgiem jūrniekiem. Kuršu kuģi devās
pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan
lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegūtu mantu, slavu un godu.
Pie visbiežāk sastopamajām kuršu rotaslietām pieder kaklariņķi. Visvienkāršākie
ir no trīs masīvām bronzas stieplēm vīti kaklariņķi, kas divām kārtām apņēma
kaklu. Kaklariņķa abi gali vai nu nobeidzās ar ornamentētām cilpiņām, vai bija
smaili un notīti ar stiepli. Vīriešiem raksturīgi divkārši kaklariņķi, kas vīti
no trim savukārt savītām stieplēm, kas galos savienotas un izbeidzas ar kāsi vienā
un cilpu otrā galā. Bez kaklariņķiem nēsātas arī kreļļu kaklarotas, kuras
nēsājuši kā vīrieši, tā sievietes. Sastopamas gan stikla, gan uz stieples uzvērtas
bronzas krelles, kā arī dzintara krelles. Kurši nēsāja arī rotadatas, kas bija
veidotas krustadatu veidā ar plakanām, apaļām ripām. Adatu galvas bieži bija
pārklātas ar sudraba platējumu (pārklājumu), bet katras ripas vidū pacēlās konusveida cepurīte.
Aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākā un visbiežāk atrastā kuršu rotaslieta.
Tās bija veidotas gan kā lentveida, gan spirālveida aproces, gan rotātas ar zvērgalvu
galiem. Lentveida aproces sievietes nēsāja pat pa 6 - 10 uz vienas rokas. Gredzeni
kuršiem ir bijuši ļoti dažādi: spirālgredzeni, gredzeni ar vidusplāksnīti,
gredzeni ar paplašinātu priekšpusi, vairoggredzeni un gredzeni ar paresninātu, vītu priekšpusi. Kuršu darinātās saktas
tipu un variantu ziņā ir visdaudzveidīgākās rotas no visa kuršu rotaslietu komplekta.
No visiem Latvijas novadiem kuršiem vērojama vislielākā dažādība apbedījumu
veidos. Te sastopami gan līdzenie skeletskapi un ugunskapi (ugunskapi veidoti gan sārta
paliekas ierokot zemē, gan nogremdējot ūdenī), gan uzkalniņi ar individuālajiem
skeletkapiem un ugunskapiem, kā arī apbedījumi akmeņu krāvumu kapos. Šī kapu
dažādība lielā mērā izskaidrojama ar to, ka Latvijas teritorijas rietumu daļā
gadsimtiem ilgi saskārās etniski atšķirīgas cilšu grupas. Kurzemē visbiežāk
sastopamie ir ugunskapi. Parasti tās ir 2 - 3 m2 lielas un DR - ZA vai Z - D orientētas
50 - 70 cm dziļas kapu bedres. Mirušie parasti sadedzināti ārpus kapa bedres un tad
kopā ar sadedzinātajiem priekšmetiem mirušā kalcinētie (kalcinēt - karsēt vai apdedzināt, lai panāktu sadalīšanos) kauli novietoti vai sabērti
kapa bedrē. Vīriešu kapos līdzi likti zobeni, āvasveida cirvji, uzmavas un iedzītņa
šķēpi, laužņi, seglu kāpšļi, izkaptis, dažkārt svariņi un atsvariņi, bet no
rotaslietām saktas, aproces, kaklariņķi un gredzeni. Sieviešu kapos bez jau vīriešu
kapos sastopamajām rotaslietām vēl atrodamas krelles un važiņas.
Zemgaļi. Auglīgā zeme un tirdzniecība tikai vairoja zemgaļu
bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči
garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kaklariņķiem
vien jau bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Sastopamas gan greznas
rotadatas pārklātas ar sudraba platējumu, gan krustadatas ar tādu galvas rotājumu,
kas atgādina ziedlapu. Arī saktas ir diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan
plāksnessaktas, gan stopasaktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie ir bronzas
spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem un paresninātu, vītu vai
tordētu priekšpusi.
Zemgaļu kapulaukiem parasti izraudzītas grantainas vai smilšainas augsnes. Tā kā
Zemgalē pauguri sastopami reti, tad kapulauki parasti ne ar ko neatdalās no apkārtnes.
Atšķirībā no citiem novadiem Zemgalē ugunskapi ir satopami ļoti reti. Zemgaļu
apbedījumi parasti ierakti 25 - 130 cm dziļi pamatzemē; mirušie guldīti ovālās vai
taisnstūrveida bedrēs ar noapaļotiem stūriem. Sieviešu apbedījumiem raksturīga ZZR
- DDA vai Z - D orientācija, vīriešiem pretēja. Vīriešu kapavietās sastopami
šķēpi, naži, cirvji, izkaptis, uzmavas kalti, iemauktu dzelži, pieši, dzeramie ragi.
Sieviešu apbedījumos raksturīga piedeva ir kaplis, ko novieto pie kājām, sirpjveida
nazis, īlens un parastais nazis. Bieži sastop bronzas krustadatas, važiņu rotas ar
piekariņiem un zvārguļiem, kaklariņķus, saktas, spirālaproces, gredzenus.
Latgaļi un sēļi. Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur apmetās senie
latgaļi, nav tik auglīga kā bagātais Zemgales līdzenums, toties šie novadi pieder
pie skaistākajiem Latvijā. Diemžēl latgaļiem nebija lemts dzīvot mierīgi šajā
skaistajā zemē. Austrumos latgaļiem bija jāsargā savas robežas no krievu
iebrucējiem. Daudz cīņu vajadzēja izcīnīt ar somugru ciltīm - igauņiem un
lībiešiem. Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei pa laikam devās sirot latgaļu
novados.
Latgaļu un sēļu kapulauku apbedījumu inventāros un dzīvesvietu kultūras slānī
bagātīgi atrastas rotas. Spriežot pēc formas un ornamenta, tās galvenokārt ir
vietējo amatnieku darinājums. Praktiskām vajadzībām (tērpa saspraušanai) un
rotājumiem ļoti daudz izmantotas pakavsaktas. Tās bijušas daudzveidīgas gan gala, gan
loka izveidojuma ziņā. Visbiežāk sastopamas pakavsaktas ar atrotītiem vai spirālē
satītiem galiem, diezgan bieži to galus rotā stilizētas zvērgalvas vai magoņgalvas.
Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīga rota ir spirāļu lentveida vainags, kura
piecrindu spirālīšu posmu nodala četrstūrainas skārda starpplāksnītes ar iespiestu
ornamentu. Pazīstams ir arī grīstes [vairāku pavedienu vijums] vainags, kuru veido vai
nu vienkārtīgs, vai vairākkārtīgs uz vilnas dzīpariem uzvērtu bronzas rievota
skārda caurulīšu vērums. Kā īpatnēja latgaļu un sēļu sieviešu tērpa
sastāvdaļa ir ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm rotāta villaine. Pie
parastajām sieviešu rotām Austrumlatvijā pieder kaklariņķis. Izteikti latgaliska un
sēliska ir kaklariņķu forma ar noplacinātiem galiem un rombveida ornamentu, kā arī
ar piekārtām mēlītēm vai zvārgulīšiem (metāla plāksnītes, kas kustoties skan). Mazāk iecienītas ir kreļļu kaklarotas.
Daudz plašāk par stikla krellēm kaklarotām izmantoti kauri gliemežvāki (kauri gliemežvāki - rotas lieta un maiņas līdzeklis. Kauri gliemezis mīt Indijas un Klusā okeāna tropiskajā daļā). No
gredzeniem visizplatītākie ir bronzas spirālgredzeni, kas veidoti no apaļas stieples,
un kam piekārtas trapecveida mēlītes. Austrumlatvijai raksturīgs gredzens ir ar
vidusplāksnīti, ko rotā saulītes, trīsstūra vai lāsītes ornaments. Sastopami arī
gredzeni ar krāsaina stikla acīm. Tāpat Austrumlatvijai raksturīgas bagāti
ornamentētas jostas, kas sastopamas tikai vīriešu kapos. Ādas jostas, kas parasti
darinātas no ādas sloksnes, aplokot to ap lūkiem, savienojuma vietās, kas atradās
jostas ārpusē, viscaur apkaltas ar bronzas plāksnītēm. Greznākām jostām
četrstūraini vai trapecveida apkalumi apņem jostu no abām pusēm; apkalumu cilpiņās
iekārti riņķīši, kam savukārt piekārti gan zvārgulīši, gan trapecveida piekari.
Gala apkalumi ornamentēti ar trīsstūriem un saulītēm.
Latgaļu apdzīvotajā teritorijā sastopami divējādi kapulauki - līdzenie un
uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās
četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti kad sadedzināti. Tie guldīti
izstieptā stāvoklī uz muguras, rokas visbiežāk noliktas uz krūtīm, dažkārt viena
roka saliekta elkonī un pacelta pret galvu, otra nolikta pāri jostasvietai. Mirušie
guldīti kapā savos svētku tērpos un rotās, vīrieši ar ieročiem un darbarīkiem.
Kapa bedru pildījumā bieži novērotas sīkas oglītes, kas izskaidrojamas ar bēru
ceremonijām; tāpat ar bēru rituālu saistītiem ticējumiem izskaidrojama paparžu
likšana sieviešu apbedījumu pagalvī. Mirušie guldīti uz dēļu paklāja vai
vienkoča (dobtos) šķirstos. Latgaļu mirušajiem reti tika doti līdzi darba rīki,
arī māla podiņš ar ēdienu nav likts. Latgaļu vīrieši tika apbedīti ar galvu A,
sievietes - ar galvu R virzienā. Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts
viens, reti divi mirušie. Mirušā apbedīšanai izrakta 50 - 70 cm dziļa kapa bedre,
kurā guldīts mirušais. Pēc kapa bedres aizbēršanas pāri apbedījumam uzbērts
smilšu uzkalniņš. Uzkalniņi veidoti pusmetra augstumā puslodveida formā. To diametrs
4 - 7 m. Uzkalniņa uzbēršanai zeme ņemta no tuvākās apkārtnes, tādēļ ap
uzkalniņu novērots it kā grāvītis. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme,
kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem. Arī uzkalniņu kapos
vīriešu un sieviešu apbedījumiem ir R - A un A - R pretējā orientācija, tāpat
vienādas ir arī līdzi dotās senlietas.
Sēļu apdzīvotajā teritorijā, tāpat kā latgaļiem ir pazīstami divējādi
apbedīšanas veidi - līdzenajos un uzkalniņu kapulaukos. Līdzenajos kapulaukos
mirušie guldīti 15 - 40 cm dziļumā A -R (vīrieši) un R - A (sievietes) virzienā.
Sievietēm līdzi dotas rotaslietas pilnīgi tāda paša veida kādas sastop sieviešu
kapos visā latgaļu apdzīvotajā teritorijā. Vīriešu apbedījumiem raksturīga
piedeva ir iedzītņa šķēpi un pat kājgalī atrasta dzelzs bulta, kas latgaļu
vīriešu kapos novērota ļoti reti. Sēļu uzkalniņkapu uzkalniņu diametrs svārstās
no 6 līdz 10 m, bet augstums no 0,6 līdz 2 m. Mirušie guldīti līdz 70 cm dziļās
četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs, lielākoties vienkoča šķirstos. Pāri
apbedījumam uzbērts smilšu kalniņš. Apbedīto orientācijā stingri ievērota dzimumu
pretēja orientācija, kāda raksturīga latgaļu kapulaukiem. Tāpat arī rotu formas ir
tādas, kādas raksturīgas latgaļu materiālajai kultūrai. Raksturīga piedeva sēļu
kapulauku sieviešu apbedījumiem ir darba rīki. Sastopami sirpji, īleni, dzirkles,
naži, kas novietoti kaudzītē kapa kājgalī. Vīriešu apbedījumos novērojamas tādas
pašas rotu un tērpu piederumu formas, kādas pazīstamas latgaļu materiālajā
kultūrā.
Lībieši. Pēc arheoloģiskā materiāla 10. - 13. gs. nodalāmi pieci
lībiešu novadi: Ziemeļkurzeme, Daugavas novads, Turaida (Gaujas lībieši), Metsepole
un Idumeja. Visblīvāk apdzīvoti bijuši Daugavas un Gaujas lībiešu novadi. Daugavas
lībieši aizņēma teritoriju gar Daugavu no Rīgas līča līdz Aizkrauklei, kur
lielākais apdzīvoto vietu daudzums bija rajonā no Salaspils līdz Ikšķilei. Gaujas
lībiešu pilskalni un kapulauki koncentrējās šaurā teritorijā ap tagadējo Siguldu,
Krimuldu un Turaidu.
Lībieši nodarbojās galvenokārt ar zemkopību un lopkopību, tāpat arī apģērba
darināšanai nepieciešamās izejvielas (lini un vilna) tika ražotas uz vietas. Labi
attīstīta bija amatniecība, īpaši metālapstrāde - gan ieroču un darbarīku, gan
arī rotu izgatavošana. Dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas, bronzas un sudraba
rotas gatavoja no ievesta materiāla. Lībieši veiksmīgi nodarbojās arī ar
tirdzniecību, ko veicināja ģeogrāfiski izdevīgā situācija pie svarīgiem
ūdensceļiem - Baltijas jūras, Daugavas un Gaujas.
No rotām lībieši visvairāk bija iecienījuši dažādus piekariņus. Tie bija gan
apaļi, gan krustveida, gan zvārgulīšu veidā. Diezgan plaši lībieši kā piekariņus
nēsājuši dažādus miniatūrus darba un iedzīves priekšmetus, piemēram, bronzas un
dzintara cirvīšus. Kā piekariņus nēsāja arī dažāda tipa karotītes,
slēdzenītes, adatu kārbiņas, stilizētas ķemmītes. Visā lībiešu teritorijā kā
piekariņš parasti nēsāts lāča zobs. Kaklariņķus lībieši nebija tā iecienījuši
kā baltu ciltis, jo lībieši kaklarotām vairāk izmantoja stikla krelles un dažādus
piekariņus. Krelles pēc krāsas un formas bija ļoti dažādas, visbiežāk sastopamās
bija gredzenveida zilās stikla krelles un apsudrabotas vai apzeltītas stikla krelles. Lībieši bija iecienījuši arī aproces. Tās visbiežāk
bija dobas ar sašaurinātiem galiem un reljefu (izliektu, ar izcilni) valnīti. Aproces darināja no plāna
skārda, retāk no sudraba. Kā liecina arheoloģisko izrakumu materiāls, lībieši
nēsājuši arī dažāda tipa gredzenus. Plaši sastopami gredzeni ar paplašinātu,
ornamentētu priekšpusi, iemīļoti bija bronzas, retāk sudraba spirālgredzeni. Visā
lībiešu teritorijā sastopami bronzas gredzeni, kas darināti no bronzas plāksnītes ar
šķeltiem, spirālēs savītiem galiem. Lībiešu saktas ir visai dažādas. Kurzemes
lībiešu teritorijā galvenokārt izplatīti tie paši pakavsaktu tipi, kādi raksturīgi
kuršiem - pakavsaktas ar magoņgalvu un daudzskaldņainiem galiem. No skandināviskajiem
pirmparaugiem pārveidotās bruņurupuču saktas plaši sastopamas Daugavas un Gaujas
lībiešu teritorijā. Bruņurupuču saktām raksturīgs stilizēts augu ornaments, un
tās parasti nēsāja pa divām (uz katra pleca pa vienai), ar caurumotiem važturiem un
bagātām važiņām kopā ar daudzveidīgiem piekariņiem.
Saviem mirušajiem lībieši veidoja kapulaukus ciemu, upju vai ezeru tuvumā. Pēc
ārējā veida izdalāmas divas atšķirīgas lībiešu kapulauku grupas: līdzenie un
uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos sastopami skelet- un ugunskapi. Ugunskapiem
tika izrakta 30 - 50 cm dziļa bedrīte, ap 50 cm diametrā, kurā sabērti ārpus kapa
sadedzinātā mirušā kauli, ogles, pelni un kopā ar to dedzinātās senlietas.
Skeletkapi ierakti dziļāk, visbiežāk 40 - 70 cm dziļi. Vairākos Daugavas un Kurzemes
lībiešu līdzenajos kapulaukos sastopami akmeņu krāvumi un iežogi. Visbiežāk
atsegti tikai iežogi - atsevišķi vidēja lieluma akmeņi vairāk vai mazāk regulārā
rindā kā balsti nolikti aiz mirušā galvas, pie kājām vai sānos; sastopami arī
blīvi vairāku kārtu akmeņu krāvumi virs mirušā.
Lībiešu mirušie guldīti šķirstos. Senākajos apbedījumos izmantoti bluķu
šķirsti, vēlāk sāka ieviesties nagloti dēļu šķirsti. Bieži sastopami aiz
mirušā galvas novietoti māla trauki, kuros, jādomā, likts ēdiens. Tāpat arī
mirušajam upurēts kāds dzīvnieks, visbiežāk suns. Mirušie saskaņā ar tradīciju
guldīti svētku tērpā ar rotām, ieročiem un darba rīkiem. Sieviešu rotu komplektā
bez kaklariņķiem, aprocēm un gredzeniem ir lībietēm raksturīgā važiņu krūšu
rota, stikla kreļļu un dažādu piekariņu kaklarotas. Vīriešu kapos likts cirvis,
viens vai divi šķēpi, šķiltavas ar kramu, nazis un gandrīz ikvienam arī dzintara
piekars - amulets, kas bijis piestiprināts pie apģērba.
Uzkalniņu kapulauki vairāk raksturīgi Gaujas lībiešiem, tomēr arī Daugavas
lībiešu apdzīvotajās vietās tādi ir bijuši. Kapu uzkalniņi ir līdz 150 cm augsti
un 6 - 10 m diametrā. Uzkalniņā apbedīts viens, retāk divi mirušie, kas orientēti
ar galvu ziemeļu virzienā. Pie galvas vai kājām novietots māla trauks, kā arī pie
dažiem apbedījumiem atrasts suņa skelets. Mirušie galvenokārt apbedīti
nesadedzināti; ugunskapi satopami reti.
Apmetnes veidošanai senie balti visbiežāk izvēlējās atsevišķi stāvošus,
grūti pieejamus kalnus, divām gravām norobežotus augstienes stūrus, paugurus ar abpus
stāvām nogāzēm, kā arī salas un sēkļus ezeros. Šos dabīgos aizsargšķēršļus
papildināja, uzberot zemes vaļņus, izrokot aizsarggrāvjus, uzceļot koka
aizsargsienas. Nocietinājumu norobežotajā vietā tika celtas koka dzīvojamās un
saimniecības ēkas. Nocietinātās dzīvesvietas laika gaitā kļuva sarežģītākas un
pilnveidojās. Pilskalna iedzīvotāju skaits pieauga, bet aiz nocietinājuma vieta bija
ierobežota, tādēļ daļa cilvēku savu dzīvesvietu iekārtoja apmetnē pilskalna
pakājē. Briesmu gadījumā viņi varēja uzkāpt augšā pilskalnā un tur paslēpties.
Vairākas no šādām nocietinātām apmetnēm vēlāk izauga visai lielas, aizņemot pat
vairāk nekā 10 ha lielu platību un pamazām pārvēršoties par agrīnajām pilsētām.
LATVIEŠU MITOLOĢIJA
Gan arheoloģiskie materiāli, gan senās hronikas, dažādi svešzemju ceļotāju
apraksti un noslēpumiem apvītas teikas vēstī par svētām birzīm, kokiem, kalniem,
akmeņiem un avotiem. Senie ļaudis brīnumainu nozīmi bieži piešķīruši tām vietām
un augiem, kas ar kaut ko īpašu atšķīrušies no apkārtnes, piemēram, ar
apbrīnojamu auglību vai augu dažādību. Šādas vietas par svētnīcām padarīja
ticība, ka tur mājo auglības un dzīvības spēks vai arī mīt dabas gari un auglības
dievības. Svētnīcas (kulta vietas) bija arī lieli koki (Elkaliepa, Svētozols), meži,
kalni (Dieviņkalns) un klintis, gravas, akmeņi un akmens krāvumi, ezeri (Svētezers),
upes, avoti (Svētavots), purvi, alas, pļavas. Tāpat par svētvietām uzskatāmas rijas,
pirtis un citas vietas, kurās sētas ļaudis godināja un mieloja savus veļus. Reta bija
sēta, pie kuras neauga vismaz viens svētais ozols vai liepa. Spriežot pēc dainām,
senajiem latviešiem bija arī kopīga svētvieta, un tā bija Daugava - Daugaviņa
māmuliņa, Latvijas likteņupe. Daugavu godāja ne vien tās krastu ļaudis, bet arī
visi novadi, kas no tās atradās atstatu, jo Daugava netika turēta par parastu upi, bet
par kaut ko vairāk.
Dievi. Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar Dabas (Dieva) likumiem, viņi
zināja, ka dabā eksistē ne tikai acīm redzamais un rokām taustāmais, bet pastāv
arī dažādi spēki (dievības, gari), kas pār to visu valda un kam katram ir sava
noteikta vieta un pienākumi. No visām dievībām augstākā ir Dievs.
Dievs. Kā galvenajai dievībai visās reliģijās, tā arī Dievam latviešu
senreliģijā piemīt radītāja funkcija. Dievs ir visa esošā sākums, avots, tēvs.
Dievs ir Zemes un visa uz Zemes esošā radītājs, tāpat Dievs kopā ar Laimu lemj
cilvēku likteņus. Latviskajā uztverē Dievs ir visai līdzīgs cilvēkiem, viņš
domā, runā, staigā, darbojas, strādā.
Senie latvieši Dievu un debesis izpratuši kā vienu apvienotu jēdzienu, tāpēc arī
tēlotājā rakstā Dievu un debesis apzīmē viena un tā pati zīme - vienādsānu
trīsstūris ar 90° leņķi augšā, kas izskatā līdzīga jumtam un simbolizē debesis
kā pasaules jumtu.
Laima latviešu mitoloģijā pārstāv īpašu dievību grupu - likteņdievības.
Līdzīgi Laimai likteni lemj arī Dēkla un Kārta. Laima kā likteņa lēmēja ir
atbildīga par trim galvenajiem cilvēka dzīves rituma krustpunktiem: dzimšanu,
precībām un nāvi. Laimas lēmumam pakļauts gan cilvēka ārējais izskats, augums, gan
raksturs, gan viss cilvēka mūžs, īpaši - iziešana un dzīve tautās. Turklāt -
Laimas liktais nav atceļams, lemtais nav pārgrozāms; pat pašas Laimas spēkos nav
mainīt reiz nolemto.
Laimas zīmi simbolizē slotiņa vai skujiņa.
Māra pārstāv materiālo pasauli pretstatā Dievam, kas savukārt ir
pārstāvis garīgajai pasaulei. Visa dzīvība, dzīvnieki un stādi ir Māras ziņā. It
sevišķi Māra rūpējas par govīm, viņa ir to labvēle un aizstāve. Tā kā Māras
pārziņā ir daudz pienākumu, tad arī Mārai doti vairāki nosaukumi, kas mainās
atkarībā no vides, kurā viņa darbojas. Bieži Māra uzrunāta gan par Zemes māti,
Jūras māti, Ūdens māti, gan par Meža māti.
Māras zīme ir krusts, latviešu tautā labi pazīstamais krustukrusts. Tas ir taisns
krusts, kam visi četri gali vēlreiz pārkrustoti.
Mārai - Zemes mātei ir raksturīgi divi simboli - taisna, līmeniska svītra un
trīsstūris ar leņķa stūri uz leju.
Māru kā Jūras māti un Ūdens māti simbolizē līkloča zīme.
Jumis latviešu mitoloģijā pazīstams kā druvu dievība, arī kā nozīmīgs
dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un auglības simbols. Ar Jumi apzīmē arī
vienā pārī saaugušus divus augus, piemēram, divus kopā saaugušus riekstus vai divas
vārpas uz viena stiebra.
Ievērojot šo pāra principu, arī grafiski Jumja zīme atgādina divus sakrustotus
kāsīšus.
Dievības. Reizē ar likteņa lēmējiem dieviem un auglības dieviem
senie latvieši pielūdza dabas dievības - Sauli, Mēnesi, zvaigznes, Pērkonu. Dabas
parādības dievināja, pielūdza un bijāja, jo no tām bija atkarīga cilvēku
dzīvotspēja. Par dabasspēku dievināšanu liecina senie rotājuma elementi kulta
akmeņos, kapu piedevās, rotu ornamentācijā, kur kā iecienītākie rotājuma elementi
redzami Saules un Mēness simboli. Dabas parādību pielūgsme atspoguļojas arī dažādu
piekariņu - amuletu nēsāšanā. Piemēram, bijībā pret Pērkonu nēsāti tā simboli
- cirvīši.
Debesu sēta. Latviešu senās reliģijas vēsturē jau kopš pašiem sākumiem
nepārvērtējama loma ir debesīm. Senie latvieši Dievu un Debesis izprata kā vienu
veselumu, Dieva pielūgšana nozīmēja to pašu, ko Debesu pielūgšana. Dievs un Debesu
tēvs ir viens un tas pats, tāpat kā Dieva valstība un Debesu valstība. Debesu sētā
kopā ar Dievu mita arī Saule, zvaigznes un Mēness, kurus gan pielūdza, gan pēc tiem
orientējās telpā un laikā. Debesis vērodami, senie latvieši varēja spriest kā par
darāmajiem darbiem, tā par svinamiem svētkiem.
Saule latviešu mitoloģijā ir dabas dievību galvenais tēls. Saule ir
mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja. Tās ietekmes
lokā atrodas gan Mēness un zvaigžņu sistēma, gan visa dzīvā radība uz zemes.
Dainās Saule nereti nolikta līdzās mātei, tā ir sildītāja un žēlotāja,
dzīvības uzturētāja. Tāpat dainās apdziedāta Saules plašā radu saime - Saules
tēvs, Saules māte, Saules māsas, Saules brāļi, Saules bērni, Saules dēli, Saules
vedeklas, arī Saules kalponītes.
Grafiski visvienkāršākā Saules zīme ir aplis, tomēr parasti Saules zīme ir
kuplināta kā daudzstūris, kur izšķiramas divas galvenās grupas: astoņlapu rozetes
apaļais veidojums, kas ir vislabāk pazīstamā Saules zīme un četrstūrainās Saules
zīmes.
Saules meitas. Izdodama meitas pie vīra, Saule tiek rados gandrīz vai ar visiem saviem
debesu un padebešu kaimiņiem. Saules meitu tīkotāju un precētāju vidū ir gan
Auseklis un Ausekļa dēli, gan Mēness un Mēness dēli, gan Vējš un Vēja dēli, gan
Pērkons un Pērkona dēli.
Mēness ir Saules vīrs un ļaužu sargātājs un palīdzētājs nakts gaitās un
darbos. Senie latvieši pret Mēnesi izjuta tādu pašu bijību kā pret Sauli, jo Mēness
griežu nozīme bija ļoti svarīga gan laika paredzēšanā, gan darbu plānošanā.
Senie latvieši mēdza vai katru savu darbu saskaņot ar Mēness kalendāru. Bija jāzina,
kādā Mēnesī (jaunā vai vecā) sēt, kādā stādīt, kādā cirst kokus.
Grafiski visvienkāršākā Mēness zīme ir vienādmalu 90? leņķis. Bieži sastopama
Mēness zīme, kas veidota no divām 90? leņķī savienotām zīmēm.
Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par
Dieviņu, Debesu kalēju un Veco tēvu. Tā kā negaisa laikā ar Pērkonu saistās
vairākas darbības, tad latviešu mitoloģija viņu apveltījusi ar tik plašu ģimeni,
kādas nav nevienam citam mītiskam tēlam. Viņam ir pieci, seši vai deviņi dēli, kas
spēra, rūca, zibināja, cits laida migliņu. Meitas un māte pin sietus un sijā smalkus
lietus, bet vedekliņa augstu vien ducināja. Pats Pērkons braukā ducinādams, zibšņus
mētādams, ozoliņus skaldīdams. Sava vieta pērkonam ir arī latviešu kalendārā, gan
mazāka nekā Saulei. Ja Saulei latvieši veltī visus savus saulgriežu (ziemas un
vasaras, pavasara un rudens) svētkus, tad Pērkonam ir tikai viena diena - Pēterdiena
(29. jūnijs).
Veļu kults. Latviešu mitoloģiju veido arī mītiskas būtnes, kuras
vieno naidīga, kaitnieciska attieksme pret cilvēkiem, lai gan senie latvieši ticēja arī labajiem velīšiem - mirušo tuvinieku gariem. Tomēr cilvēkiem naidīgās būtnes (vadātāji, lietuvēni, raganas)
parasti bīstamas kļūst tikai noteiktā, to darbībai atļautā laikā - dienvidū vai
pusnaktī līdz gaiļu dziedājumam, un vietā - krustcelēs, uz tilta, mežā, purvā,
kapsētā, rijā, pirtī. Dažāds ir arī izskats, kādā šīs ļaunās būtnes
parādās.
Vadātājs ir ļaunais gars, kas cilvēkus maldina lielāko tiesu pa mežiem,
dažkārt arī gluži klajā laukā, neļaujot atrast ceļu pat zināmā vietā.
Vadātājs mēdz parādīties dažādu dzīvnieku izskatā, retumis nav vispār redzams.
Lietuvēns saistīts ar cilvēku un mājlopu neveselību. Cilvēkam, kam guļot
apgrūtināta elpošana vai sirdsdarbība, liekas, ka viņam uz krūtīm uzgulstas kāds
kustonis vai cilvēks un sāk to tā spiest vai žņaugt, ka viņš vairs nespēj ne kādu
locekli kustināt, ne parunāt. Lietuvēns vainīgs arī tad, ja stallī no rīta zirgs
vai govs slapji nosvīduši. Aizsargāties no Lietuvēna var, uzvelkot uz durvīm
Lietuvēna krustu vai aizspraužot pīlādža zaru.
Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem tēliem., jo
latviešu folklorā Velns attēlots trijos dažādos skatījumos. Pirmkārt, Velns
rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, arī kā
tuvs Dieva kaimiņš. Starp šiem abiem personāžiem vēl nav krasu pretešķību.
Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku ikdienas gaitās. Arī
šeit Velna ļaunums vēl nav visaptverošs, tas drīzāk saistīts ar noteiktu vietu un
sadzīves jomu. Šādu Velnu cilvēks var pārspēt ar savu atjautību un drosmi.
Treškārt, Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves jomās
sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums lielā mērā radies
kristietības ietekmē. Pasakās, teikās un nostāstos Velnam piedēvētās īpašības
nereti ir savstarpēji savijušās - Velna milzu fiziskais spēks, kā arī vientiesība
un muļķība nereti rodama kopā ar spilgti izteiktu ļaunumu un viltību. Velns gan
apgrūtina, maldina un muļķo cilvēku, taču beigās izrādās, ka cilvēki arvien ir
pārāki par Velnu izdomā un atjautā.
Ragana latviešiem pirmām kārtām ir piena ragana, kas izslauc citiem govis, vāc rasu
no lauka un to nodzenā zināmos rītos, apskauž citiem lopus, lai svētība būtu
pašām. Raganas sevišķi darbojas Jāņu naktī, bet ir arī citas noteiktas dienas, kad
no tām sargā kūti. Viņām ir arī savi kalpi, piena nesēji, ko tās baro. Raganas var
dzīvot gan mājās, gan mežā, gan staigāt, gan skriet pa gaisu, būt redzamas un
neredzamas.
Burvji, zīlnieki un spīganas (raganas) senajiem latviešiem bija kā starpnieki
starp cilvēku un garu valsti. Viņu pārdabiskais spēks pa daļai bija pašu iedomāts,
pa daļai ļaužu māņticības piešķirts. Ļaudis nereti griezās pie viņiem pēc
palīdzības, jo ticēja, ka ar savu pārdabisko spēku burvji spēj saukt labos garus
palīgā un apmierināt ļaunos garus. Tā kā visas slimības, pēc tautas domām,
cēlās no ļauniem gariem, tad katrs tāds Burvis bija arī dziedētājs. Dziedēšana
bija cīņa pret ļauniem gariem, kas tika veikta ar burvībām, bet nebija sveši arī
citi līdzekļi, piemēram, zāļošana, izmežģītu kaulu iegrozīšana, lauztu kaulu
siešana.
Mūsdienās savu ceļu uz latviskā Dieva atskārsmi palīdz atrast dievturi. Latviešu
dievestības pamatā ir mūsu senču attīstīta un izkopta, dainās saglabāta atskārsme
par Dievu. Tādējādi visas mūsdienu latviešu dievestības atziņas smeltas senajā
tautiskajā mantojumā. Šīs atziņas XX gadsimta sākumā izpētīja, sakopoja un
sakārtoja Ernests Brastiņš, tā sniedzot latviskās dievestības šodienīgu
izkārtojumu, ko nosauca par dievturību.
Salīdzinot dažādus mitoloģijas vārdus indoeiropiešu pirmvalodā atklājies, ka
tie pēc savas izcelsmes ir ļoti līdzīgi. Piemēram, indoeiropiešu pirmvalodā
visizplatītākais vārds Dieva apzīmēšanai bija deiuos; no tā cēlies sanskrita
dēvas, lietuviešu dievas, latviešu dievs, latīņu deus, ģermāņu teiuaz. To visu
apsverot var secināt, ka latviešu mitoloģijas saknes rodamas jau seno indoeiropiešu
mitoloģijā. Latviešu mitoloģija, kā zināms, veidojusies no seno baltu tautu
mitoloģijas, savukārt baltu mitoloģija cēlusies no indoeiropiešu pirmtautu mītiem.
LATVIEŠU TRADĪCIJAS GADSKĀRTU RITMOS
Gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas noteiktā kārtībā
atkārtojas katru gadu. Šo notikumu pamatā ir noteiktas pārmaiņas dabā. Zemei gada
laikā apritot ap Sauli izšķirami četri svarīgi notikumi, ko apzīmē ar
saulgriežiem:
ziemā - ziemas saulgrieži, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā,
vasarā - vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā un nakts visīsākā,
rudenī un pavasarī - diena un nakts ir vienādā garumā.
Katrs ceturksnis, sakrītot ar klimatiskām pārmaiņām dabā, tiek sadalīts uz pusēm,
līdz ar to viena gada laikā Zemes ritējumā ap Sauli izdalās astoņi notikumi, kurus
latvieši atzīmē kā svētku dienas. Senie latvieši nepazina vārdu
"svētki", viņi pazina "laikus", galvenokārt saulgriežus, ko
atzīmēja pat vairākas dienas pēc kārtas. Šie laiki ir: Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi,
Jāņi, Jēkabi, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki. Visi šie laiki tika atzīmēti un
svinēti katrs savādāk, katrs ar savām tradīcijām, kas bija domātas ļaužu priekam.
Savukārt laiku tradīcijas saistās ar rituāliem, kas bija vērsti uz Saules spēka
stiprināšanu, auglības vairošanu un aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem.
Meteņus svinēja vidū starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Tādā kārtā
Metenis iezīmēja ne tikai pusceļu saulei no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām, bet arī
vienu darbu beigšanu un citu sākšanu. Pēc tradīcijas līdz Metenim bija jābeidz
vērpt linus un jāsāk aust. Tāpat Meteņa dienā vajadzēja pirmos mēslus uz tīrumu
vest. Galvenā Meteņu dienas izdarība bija vizināšanās vai nu no kalna, vai ar zirgu,
lai augtu gari lini. Meteņus arī uzskatīja par īpašu laiku, kad ar maģisku darbību
varēja ietekmēt notikumus savā labā, kā arī nodarboties ar zīlēšanu un laika
pareģošanu. Meteņos saule vēl ir veļu pusē, tāpēc pirms maltītes saimnieks
neaizmirsa pacienāt arī veļus. Meteņos galvenais ēdiens bija cūkas gaļa un
nogrūsti mieži. Šo ēdienu dažādos novados pagatavo dažādi, un tam ir arī
atšķirīgi nosaukumi: grūdenis, zīdenis, koča, kūķis, ķūķis. Tāpat Meteņos
vēl parasti cepa pīrāgus, bez tam vēl īpašu Meteņa maizi jeb tīteni.
Lieldienas pēc senā senču Mēness - Saules kalendāra iezīmē pavasara
punktu, kad diena kļūst garāka par nakti, un tās iznāk devītajā (piecdienu)
nedēļā pēc Meteņiem. Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētkus svin trīs, reizēm
četras dienas. Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju
virzienā rietumi - austrumi. Šo līniju sauc par Saules taku un dabā to iezīmē
Lieldienu rītā pret sauli tekošs strauts. Senie latvieši šim strautam piedēvēja
maģisku, veselību un skaistumu vairojošu spēku. Lieldienas bija lieli svētki,
kaimiņi gāja viens pie otra un izpēra cits citu auglības veicināšanai, izpēra arī
lopus un pat bites. Tā kā senajos mītos ola simbolizē sauli, tad Lieldienās izpaudās
senais olas kults, kurā ola ir dzīvības nesēja. Lieldienās olas ne tikai ēda, bet
arī krāsoja, mainīja, dāvināja, ar olām atpirkās no pērējiem. Meitas deva
puišiem olas par šūpoļu kāršanu un šūpošanu. Šūpoļu kāršana un
šūpošanās, līdzīgi kā lēkšana, griešanās, mīdīšana, pēršana un dancošana
piederēja pie darbībām, kas veicina auglību. Tāpat mūsu senči ticēja, ka Lieldienu
rītam piemīt īpašs spēks un burvība, tāpēc arī Lieldienās būrās, zīlēja un
pareģoja laiku.
Ūsiņa diena pēc senā Saules kalendāra svētāma vidū starp Lieldienām un
Jāņiem, devītajā (piecdienu) nedēļā pēc Lieldienām. Ūsiņš mītos jāj pa
dzintara kalnu un to nes kumeļš - laiks. Noteiktā laikā viņš nonāk noteiktā vietā
- Ūsiņa dienā. Ūsiņa vārds saistās ar pavasari, viņš atnes kokiem lapas, bet
rudenī Mārtiņš tās aiznes. Tāpat Ūsiņš ir arī zirgu, govju un bišu aizgādnis.
Jāņi iezīmēja vasaras saulgriežus, un tos svētīja desmitajā nedēļā
pēc Ūsiņiem. Tā kā Jāņos Saule nonāk Debesu kalna visaugstākajā punktā, tad
Jānis mītos kļuva par vidutāju starp kosmisko (Dieva) pasauli un Zemes (cilvēku)
pasauli, tādēļ arī dainās Jānis tiek saukts par Dieva dēlu. Jāņos aktivizējas
kā labie, tā ļaunie spēki. Visas Jāņu rituālās darbības ir saistītas ar labo,
auglību veicinošo spēku piesaistīšanu un ļauno spēku atvairīšanu. Tāda pati
nozīme ir mājas un sētas sakopšanai un pušķošanai, svētku mielasta gatavošanai.
Jāņu mielastam - sieram un alum - piedēvē mītisku spēku, kas nes svētību mājās.
Visai Jāņu dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā
lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu
ļaunām sērgām un slimībām. Ja ziemā kaimiņus apciemo ķekatas, tad Jāņos to dara
Jāņa bērni, kas līgodami iet no mājas uz māju. Līgošanai piedēvē maģisku
spēku, kas veicina auglību un svētību visai dzīvai radībai - kā augiem, tā
dzīvniekiem un cilvēkiem. Arī burvju, raganu un skauģu darbībai Jāņi ir īstais
laiks. Senie latvieši ticēja, ka Jāņu nakti raganas staigā apkārt un atrauj govīm
pienu, tādēļ Jāņu vakarā, kad lopi bija sadzīti laidarā un laidara vārti
aiztaisīti, tos aizsēja ar nātrēm. Arī virs vārtiem un vārtu stabiem uzsprauda
nātres, visus laidara celiņus nokaisīja ar dadžiem un usnēm, tad raganas nevarēja
tikt pie lopiem. Tā kā Jāņu naktij piedēvēja maģisku spēku, tad Jāņos arī
zīlēja nākotni, vēroja dabu un pareģoja nākamos laika apstākļus.
Jēkaba diena ir starp Jāņiem (vasaras saulgriežiem) un Miķeļiem (rudens
punktu), desmit piecdienu nedēļas pēc Jāņiem. Jēkabi, tāpat kā citi Saules
kalendāra svētki, iezīmē viena darba cēliena beigas un jauna sākšanos. Ap Jēkabiem
nāk rudzi pļaujami, ar tiem tad arī sākas labības novākšana; beidzas siena laiks.
Tiek uzskatīts, ka laukos un dārzos viss briest un gatavojas līdz Jēkabiem, pēc tam
var sākt vērtēt jauno ražu. Jēkabos pirmo reizi sāk domāt par rudeni - pēc Jēkaba
dienas laika vērojumiem, var pareģot laika apstākļus visam rudenim.
Miķeļi Saules kalendārā iezīmē rudens punktu, tie ir devītajā piecdienu
nedēļā pēc Jēkabiem. Miķeļos Saule ieiet mītiskajā Jūrā, kas reizē ir arī
Veļu valsts. No šīs dienas sākas Veļu laiks, kas ilgst līdz pat Mārtiņiem. Senie
latvieši uzskatīja, ka līdz Miķeļiem jāpabeidz visi lauka darbi, jo tad ziemai
vārti vaļā. Miķeļos rīko svētku maltīti. Pirms tās saimnieks nekad neaizmirsa
pacienāt mājas gariņus un veļus. Tos cienāja vai nu pateicībā par izaugušo ražu,
vai tiem pielabinoties, lai gariņi nenodara ko ļaunu. Miķeļos, kā katros svētkos,
aktivizējās dažādi burvestības spēki, tos varēja izmantot, dzenot no mājas ārā
nevēlamus kustoņus: kukaiņus, peles, žurkas. Tāpat arī meitas līdz Miķeļiem
gaidījušas preciniekus, jo pēc tam vairs precinieki nejājuši, tad bija jāgaida līdz
citam rudenim. Pēc Miķeļiem spriež par nākamo ziemu, arī pavasari, vasaru. Vēro
lietu, miglu, vēju, sauli. Skatās pēc koku lapām - ir vai nav nobirušas.
Mārtiņi Saules kalendārā ir vidū starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem,
devītajā piecdienu nedēļā pēc Miķeļiem. Lai gan pirmās ziemas pazīmes vērojamas
jau Miķeļos, tomēr tā īsti ziema sevi piesaka Mārtiņos, jo tad kokiem lapas
nobirušas, lauki nokopti, zeme aparta, ganu un pieguļas laiks beidzies. Tāpat arī
Veļu laiks beidzies, kas sācies Miķeļos. Mārtiņos parasti sākās masku gājieni,
kas beidzās Meteņos vai Pelnu dienā. Maskās gājuši izpriecas un auglības dēļ, jo
rituālā pēršana, lēkšana, mīdīšana, dancošana, dziedāšana, ēšana nesusi
svētību mājai, devusi cilvēkiem prieku un strādātgribu. Tā kā Mārtiņi ir lopu
kaujamā laikā, tad svētku mielastā bija gaļa, ko parasti vārīja kopā ar kāpostiem
un putraimiem. Bet paražu mieloties ar Mārtiņdienas zosi latvieši pārņēmuši no
vāciešiem. Mārtiņu galdā liktas pikas no zirņiem, pīrāgi, plāceņi, dzerts alus.
Mārtiņos neiztika arī bez burvestībām, zīlēšanas un laika pareģošanas.
Ziemassvētki senajiem latviešiem bija lieli svētki, kas iezīmēja ziemas
saulgriežus, un tos parasti svētīja trīs dienas. Senie latvieši nepazina ne
Ziemassvētku vecīti, ne arī dedzināja eglīti - kad māja bija sakopta un izpušķota,
bija laiks Ziemassvētku uzņemšanai, kas parasti ieradās kā ļaudis, kas tērpušies
maskās. Senie latvieši ticēja, ka pasauli apdzīvo gan labi, gan ļauni gari. Ļaunie
gari īpaši aktivizējās dažādos svētkos, jo sevišķi Ziemassvētkos un Jāņos,
tāpēc šajā laikā nedrīkstēja iet gulēt, bet ļaunie gari bija jādzen projām, ja
negribēja, ka sētai rodas kāds ļaunums. Garus varēja aizdzīt ar iešanu ķekatās
(budēļos), kliegšanu, trokšņošanu, sitot dažādus priekšmetus vienu pret otru.
Svētības un auglības veicināšanai bija jādara dažādas rituālas darbības -
pēršanu ar rīkstēm, mīdīšanu, lēkšanu, griešanos, dancošanu, dziedāšanu. To
visu pavadīja jokošanās, jautrība, savstarpēja apdziedāšanās. Mājas saimnieku
uzdevums bija ķekatas labi uzņemt, pacienāt, apdāvināt. Ticēja, ka jo labāk
ķekatas tiek uzņemtas, jo lielāku svētību mājām tās gādā. Ziemassvētki
saistījās ar daudziem ticējumiem un rituāliem, ko vajadzēja veikt, lai nākamajā
gadā būtu laba raža un veselība, lai lopi neslimotu un govis dotu daudz piena Tāpat
ticēja, ka Ziemassvētku naktī notiek visādas burvestības un pārvērtības, tāpēc
arī Ziemassvētki bija pats īstākais laiks dažādām zīlēšanām. Zīlēja gan
nākamā gada ražu, gan par lopiem, cik tie būs, bet visbiežāk tomēr zīlēja
nākotni. Senais latvietis dzīvoja dvēseļu pasaulē, visam, ko darīja, viņš
piedēvēja īpašu nozīmi. Tas attiecās arī uz Ziemassvētku ēdieniem un pašu
ēšanu. Ziemassvētkos ēda pupas, zirņus, cūkas galvu. Veļus mieloja ar maizi, sāli
un alu.