Latvijas kultūra 19. gs. 1. pusē - 20. gs. sākumā

J. Krastiņš, J. Strautmanis, J. Dripe ,,Latvijas arhitektūra", SIA ,,Izdevniecība Baltika", Rīga 1998.

,,Rīgas ceļvedis" 1998.g.

Krišjānis Valdemārs ,,Tēvzemei", Rīga, ,,Avots", 1991.

Jurjānu Andrejs. Raksti. - Rīga, Liesma, 1980.

J. Krastiņš,J. Strautmanis, J. Dripe. ,,Latvijas arhitektūra". - Rīga, SIA ,,Izdevniecība Baltika", 1998.

,,Rīgas ceļvedis" Rīga, grāmatu apgāds ,,Madris". 1998.g.

Krišjānis Valdemārs. Tēvzemei. - Rīga, Avots. 1991.

Auseklis. - Latvijas Valsts izdevniecība, 1955. PAIDAGOĢISKA GADAGRĀMATA 1876.

Citēts no: J. Krastiņš, J. Strautmanis, J. Dripe ,,Latvijas arhitektūra", SIA ,,Izdevniecība Baltika", Rīga 1998.

Latviešu arhitektiem viņu mākslinieciskajos meklējumos zināmu impulsu deva tā laika Somijas arhitektūra. E. Laube, A. Vanags u. c. Rīgas arhitekti bija apmeklējuši šo zemi, iepazinušies ar turienes daiļradi, pastāvēja arī cita veida tieši radošie kontakti. Somijas robežai pāri bija pārskanējuši L. Sonka, E. Sārinena u. c. somu arhitektu vārdi. Žurnāla «Vērotājs» slejās J. Rozentāls 1905. gadā publicēja rakstu sēriju par Somijas mākslu un arhitektūru. Kā raksturīgākās somu jaunākās būvmākslas iezīmes viņš minēja dabisku būvmateriālu patiesīgu izmantošanu, funkcionāli ērtu plānojumu, asimetriju, ievirzi uz spēcīgu ansambļa iespaidu; akcentētu apjomu plastiku. Viņš uzsvēra, ka galvenais tomēr ir «dzīvības pilna fantāzija, kas nav apmierināma vienīgi ar nepieciešamo praktisko un solīdo, bet kas rada pati savu burvju pasauli».`
Gan Latvija, gan Somija bija cariskās Krievijas nacionālās nomales, kurās bija virkne analoģisku apstākļu sociālekonomikā, nacionālajā jautājumā, kultūrā utt., Arī arhitektūrā, kas visspilgtāk parādījās jūgendstila nacionālā romantisma ievirzes, analoģija ir vēsturiska likumsakarība. Nekādā gadījumā nevar runāt par Somijas prototipu atdarināšanu. Zīmīgi, ka arī paši somu arhitektūras teorētiķi un pētnieki gan toreiz, gadsimta sākumā, gan arī mūsdienās somu nacionālo romantismu neuzskata kā kaut ko specifiski nacionālu, bet gan kā sava laika Eiropas un arī pasaules būvmākslas labāko sasniegumu sintēzi, kas pieveidota atbilstoši vietējiem ziemeļnieciskajiem apstākļiem.
Ir, protams, jūtama vizuāla līdzība starp nacionālā romantisma celtnēm Latvijā un Somijā, taču tikpat jūtamas ir arī atšķirības. Somu būves ir daudz vispārinātākām būvmasām, it kā skarbākas, lapidārākas, retāk sastopamas logailas ar nošķeltām augšdaļām, tikpat kā nav ornamentu. Latviešu- nedaudz «vieglākas», rotaļīgākas, krāšņākas dekoratīvajā apdarē.
Rīgā redzama no Somijas nākusi celtne- īres nams J. Alunāna ielā 2a. Pumpura ielā 5, kuru pēc somu arhitektu G. Vazašemas un G. A. Lindberga projekta uzcēla 1906. gadā arh. A. Vanaga vadībā. Minētā ēka izceļas ar dzīvokļu (tiem bija 7-9 istabas) augstvērtīgu plānojumu un perfektu apdari. Smagnējā fasādes kompozīcijā dominē tumšs, rupji fakturēts apmetums, kurš iestrādātas vienkāršas dekoratīvas granīta josliņas. Pelēkā somu granītā veidots arī rustikālais cokols un kaltie portāli. Citu materiālu vai dekoratīvu elementu te nav. Toties tanī pat laikā celtā ēkā Tērbatas ielā 33/35 (arh. K.Pēkšēns, E. Laube) it kā viengabalainajā fasādē redzams gan dažādu faktūru apmetums, gan sarkanais apdares ķieģelis, gan tumšu akmens šķembu apšuvums, gan koks, gan metāls (ar nolūku eksponētas logailu metāla pārsedzes). Kompozīcijā svarīga nozīme bija arī etnogrāfisku motīvu ornamentam uz balkona parapeta (iznīcināts remontdarbos 1973. gadā).
Rīgā visvairāk nacionālā romantisma ievirzē strādāja A. Vanags, E. Laube un K. Pērkons. Kā nozīmīgākās un mākslinieciski izteiksmīgākās A. Vanaga celtnes var minēt ēkas Brīvības ielā 58 (1906), K. Barona ielā 30 (1907), 37 (1911), 62 (1909) un 64 (1911), A. Čaka ielā 64 (1909) un 70 (1910) u. c., E. Laubes - Brīvības ielā 37 (1909), 47 (1908) un 62 (1908), Lāčplēša ielā 70, 70a .
Nacionālā romantisma mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un paņēmieni bija tik iespaidīgi, ka tos savā daiļradē nereti izmantoja arī vietējie Rīgas vācu arhitekti, piemēram, B. Bīlenšteins (ēkas Kijevas ielā 15, 1909 un 17, 1910). Tipiskā nacionālā romantisma garā ieturēts V. Bokslafa celtais Āgenskalna ūdenstornis Alises ielā 4 (1910), īres nams L. Nometņu ielā 47 (1909), un Krusta baznīca Rīgā (1909, kopā ar arh. E.Frīzendorfu). Daļēji šīs formas jūtamas arī V. Bokslafa celtajā Dubultu baznīcā.
Jāpiebilst, ka ap šo laiku otrai Somijas arhitektūras zvaigznei E. Sārinenam, kurš 1912. gadā uzvarēja Rīgas amatu biedrības projektu konkursā (ēka netika uzcelta), Rīgas pilsētas ģerbonis noderēja par prototipu, radot Somijas pilsētu savienības emblēmu. Tādējādi ar viņa starpniecību Rīgas gars vēl tagad plīvo karogā virs šīs organizācijas administratīvās ēkas Helsinkos.
Tipiski nacionālā romantisma darbi ir pēc arhitekta A. Malvesa projektiem celtie tautas nams Madonā, Lauksaimniecības biedrības nams Smiltenē un īres nams Cēsīs, Raunas ielā 10. Šis «stils» atspoguļojās arī Latviešu biedrības namu Jelgavā (nav saglabājies) un Ventspilī, Maiznieku ielā 11 (1911) arhitektoniskajā izveidojumā.
Nacionālā romantisma celtņu arhitektoniski mākslinieciskais veidols daudzos gadījumos nomāca pavisam tuvo 20-to gadu kārtojumu un izteiksmīgu siluetu, ko parasti vainago vesels skursteņu mežs, bet paši skursteņi ir īstas izmūrētas skulptūras. Šādā manierē veidota virkne skolu, Āgenskalna tirgus, ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā, pilsētas otrās (tagad P. Stradiņa klīniskās) slimnīcas komplekss u. c. celtnes. Analoga stilistika un arī galvenokārt sabiedrisko ēku arhitektūra tajā laikā bija diezgan izplatīta Ziemeļvācijā un Skandināvijā, bet Latvijā tā strādāja vienīgi R. Šmēlings.

Neoklasicisms

Ap 1910. gadu neapšaubāmi kā reakcijas pret jūgendstilā it kā neatrisinātajiem, drīzāk gan līdz galam neizprastajiem mākslinieciskajiem jautājumiem parādījās jauns retrospektīvs virziens - neoklasicisms. Tas šajā laikā vērojams visas Eiropas arhitektūrā, lai gan atsevišķi padomju arhitektūras vēsturnieki to dēvē par «tīri krievisku parādību».
Neoklasicisms centās atdzemdināt klasicisma mākslinieciskās kompozīcijas paņēmienus un formas, tās kā kaut kādas ārpus laika un konkrētās telpas esošas, mūžīgas estētiskās vērtības pretstatot sava laika realitātei. Jāatzīst, ka klasisks lielā ordera motīvs, kolonāde vai portiks vienmēr asociējas ar kaut ko cēlu un varenu. Tas atbilda buržuāzijas augošajām prasībām pēc reprezentablas, pompozas arhitektūras. Ne velti neoklasicisms visvairāk izplatījās banku arhitektūrā, taču reti kad tas ieguva deklaratīvu, ortodoksālu veidu - tādu, kā banku ēkās Rīgā, Brīvības ielā 38 jeb Elizabetes ielā 7 (1911, arh. E. Pole), K. Valdemāra ielā 3 (1911, arh. A. Vite) vai Doma laukumā 8 (1913, arh. P. Mandelštams), zināmā mērā arī Sarkanā krusta slimnīcas ēkā J. Asara ielā 3. Lielākoties ēku fasādes no trešā stāva līdz dzegai apjoza plastisks ne pārāk akcentēts lielā ordera pilastru motīvs, kas drīzāk iekļāvās «stateniskā jūgendstila» kompozīcijas paņēmienos. Tādas ir bankas arhitekti E. Laube un E. Pole ēkas fasādi paredzēja tipiskās nacionālā romantisma formās, kas likās pats par sevi saprotams. Taču jau nākamajā gadā iecere tika izmainīta par labu neoklasicismam, un tādā veidā ēku arī uzcēla. Tomēr atsevišķi elementi - kupoli virs rizalītiem un it sevišķi J. Rozentāla veidotās mozaīkas ir tikpat kā hrestomātiski jūgendstila darinājumi.
Neoklasicisms sastopams galvenokārt tikai Rīgā, pārējās Latvijas pilsētās tā ietekme jaušama visai reti, izņemot atsevišķas «klasiskas» detaļas fasāžu noformējumā. Arī Rīgas neoklasicisms bieži vien pat nerada nekādas asociācijas ar klasicisma prototipiem, visbiežāk tā vai citādi neoklasicismam pieskaitāmās ēkas drīzāk atgādina tipiskus racionālistiska jūgendstila darinājumus. Tā, piemēram, bankas ēkas Kaļķu ielā 15 (1913, arh. J. Alksnis) fasādēs klasicisma manierē veidotie pilastri uztverami tīri dekoratīvi. Tikai vērīgāk ielūkojoties, var pamanīt stilizētos joniskos kapiteļus to vainagojumā. Plašie iestiklojumi visos stāvos ar ļoti šaurajām ailstarpēm skaidri liecina par celtnes konstruktīvo uzbūvi - tā bija Rīgā pirmā ēka ar monolītu dzelzsbetona karkasu. Ēkā nebija dzīvokļi, visos augstākajos līmeņos atradās kantoru telpas, kas bija veidotas pēc tā saucamā lielā biroja principa - plašas, ar starpsienām nesadalītas.
Tikpat nosacīti neoklasicismam var pieskaitīt arī dzīvojamo, kantoru un tirdzniecības namu Tērbatas ielā 13 (1912, arh. J. Gailis). Te kaut kas «klasisks» jūtams vienīgi fasādes simetriskajā kompozīcijā ar atsevišķiem klasicisma formās veidotiem ornamentāliem ciļņiem, bet vienlaidus iestiklojums divos apakšējos stāvos drīzāk izskatās kā mūsdienu celtnes «no stikla un betona».
20. gs. sākumu - jūgendstila laikmetu kopumā raksturo kustība par jaunu, laikmetīgu mākslu ar izteikti racionālistisku ievirzi. Tajā iekļāvās pat retrospektīvais neoklasicisms. Radās lieliski arhitektūras un dekoratīvās mākslas sintēzes paraugi augstvērtīgā, kvalitatīvā izpildījumā. Daudzo stilistisko novirzienu vidū īpaša loma bija nacionālajam romantismam, kas atklāja tautas garamantu neizsmeļamo bagātību.
Latvijas būvmākslas attīstības centrs un virzītājspēks bija Rīga un Rīgas arhitektūras skola, kurā noteicošo lomu ieguva profesionālie latviešu arhitekti. Mākslinieciski vērtīgas un kultūrapjoma pūrā nozīmīgas celtnes radās visā Latvijā, bet Rīgas centrs šajā laikā kļuva par savdabīgu jūgendstila arhitektūras ansambli, kam nav analogu visā pasaulē.
Citadele - cietoksnis ārpus Vecrīgas. blakus pilij izveidotā karaspēka nometne, kuras uzdevums bija aizsargāt pilsētu un nodrošināt kontroli pār to, - sākta būvēt zviedru valdīšanas laikā. Atsevišķie nocietinājumi tika izveidoti jau 17. gs. 30. gadu vidū. 60. gados Citadeles nocietinājuma sistēmā ietilpa arī pils. Pēc Citadeles paplašināšanas 19. gs. 90. gados tā kļuva par patstāvīgu cietoksni. ko apjoza zemes valni ar 6 bastioniem. grāvi un 2 ravelīniem. Tika ierīkoti arī papildu nocietinājumi pret Daugavu vērstajā pusē. Cietoksni ar pilsētu savienoja tilts ar valnī izveidotiem Karaļa vārtiem.
Cietokšņa iekšienē 18. 19. gs. izveidoja regulāra plānojuma apbūvi ar centrālo laukumu, pie tā izvietojot komandanta un virssardzes ēkas, virsnieku dzīvojamās mājas, bet gar vaļņiem - zaldātu kazarmas. Te atradās arī junkuru skolas pirts. noliktavas. pulverpagrabs u. c. 1186.g. Citadelē uzcēla arī kroņa cietumu, slimnīcu un vājprātīgo namu.
Pie laukuma 1781.- 85. g. uzcēla arī Pētera un Pāvila baznīcu pēc arhitekta Z. fon Launenberga projekta. Celtniecību vadīja arhitekts K. Hāberlends. Šim dievnamam ir tipisks pareizticīgo baznīcu krusta plānojums ar piebūvētu un vairākos dažādas formas stāvos sadalītu torni un centrālo kupolu. Baznīcu 1987.g. restaurēja. tajā ierīkojot koncertzāli "Ave sol".
Citadeli kā cietoksni likvidēja 1872.-1875.g.. apkārtni pārkārtoja. Citadeles grāvji tika pārveidoti par pilsētas kanāla turpinājumu, pagarinot Bulvāru loku Līdz Daugavmalai. Daugavmalā, darījumu un tirdzniecības zonā tika uzcelta jaunā muitas ēka, bet uz ziemeļiem no Citadeles sāka. būvēt jaunus dzīvojamos namus
Padomju gados radās doma Citadelē izveidot Rīgas reprezentatīvāko vietu Republikas laukumu. Šo domu sāka īstenot. uzceļot vienu no pirmajām Rīgas augstceltnēm - Valsts agrorūpniecisko komiteju (1986.g.. arhitekti .A. Reinfelds, V Kadirkovs. u.c.): pēc arhitektu iecerēm kopā ar otrajā Daugavas pusē uzbūvēto Preses namu un Vanšu tilta siluetu it kā simbolizējot Rīgas jūras vārtus
Kronvalda parks. Strēlnieku dārzs. Saistās ar 1859. g. dibināto Rīgas strēlnieku biedrību. kura pēc pilsētas vaļņu norakšanas ieguva šeit zemi un ierīkoja atpūtas vietu - Strēlnieku dārzu ar biedrības namu, šautuvi un bumbotavu.
Kanāla kreisajā pusē esošā daļa saukta par "putnu pļavu", jo tajā notikusi augstās kārtis uzstādītu kori putnu šaušana ar stopu - populāra pilsētnieku izprieca brīvdienās.
Te notikušas arī dažādas interesantas izstādes un koncerti. Teritorija Labiekārtota un apzaļumota 1883. g. pēc G. Kūfalta projekta. No tā laika saglabājusies ozolu aleja. kas ved no Kr. Valdemāra ielas līdz Kronvalda bulvāra tiltam.
20. gs. sākumā kanāla labajā pusē tika uzcelts neliels paviljons. kurš atvests no 1901. g. Rīgas 700 gadu jubilejai veltītās izstādes Esplanādes laukumā. Ap to laiku ierīkoja arī strūklaku. 1931. g. Rīgas pilsēta atpirka dārzu no Vācu strēlnieku biedrības un nodeva to visu pilsētnieku rīcībā.
Katrs arhitekts ir centies izveidot savu rokrakstu, vērojamas gan smagnējas. padrūmas formas, gan sentencēm greznotas fasādes. gan interesanti logailu ritmi. gan arī savdabīgas vertikāles - gandrīz bizantiski kupolveida torņi namu stūros vai tieši pretēji - gotiski viegli tornīši un bagātīgs dekoratīvo elementu klāsts.
Mierīga pastaiga pa pārējiem apkārtnes kvartāliem dos daudz interesantu iespaidu. tāpēc vērts iegriezties arī J. Alunāna ielā un A. Pumpura ielā. Šajā rajonā izvietojušās vairāku valstu vēstniecības Zviedrijas vēstniecība Pumpura ielā 8, Alunāna ielā 7. Lielbritānijas vēstniecība Alunāna ielā 5. Čehijas vēstniecība Elizabetes ielā 29, Krievijas vēstniecība Antonijas ielā 2.

Citēts no: ,,Rīgas ceļvedis" 1998.g.

Pa Elizabetes ielu ejot nonākam pie Kr Valdemāra ielas, pāri kurai Bulvāru loks centra virzieni turpinās ar Esplanādi. Šajā vietā Rīgas pirmsākumos atradās Senais jeb Kubes kalns, saukts arī par Umurkumura Kalnu (no vāc Hurtgerkummer - "bada bēdas"). Stāsta, ka kalnā izraktās alās mitinājušies no Rīgas izstumtie cilvēki, bet 17. gs. sākumā, kad Vidzemē' bijis liels bads, te sapulcējušies lieli bada cietēju pūļi.
1772.g. te izveidoja plašu laukumu. aizsardzības nolūkos nojaucot visas ēkas līdz tag. Elizabetes ielai. 1784.g kalnu pēc krievu militārās ministrijas rīkojuma noraka, izveidojot kailu smilšu klajumu. kas esot bijis apstādīts vītolu alejām. Laukums kalpojis militārām mācībām, vairākkārt izmantots arī lielu sākumu rīkošanai - Baltijas lauksaimniecības izstādēm 1865.. 1871. un 1899. g. 1901.g. te notikusi Rīgas 700. gadadienai veltītā rūpniecības un amatniecības izstāde.
Esplanādes apbūve sākta 876.-1884.g., kad pēc arhitekta R. Pflūga projekta uzcēla pareizticīgo katedrāli bizantiskā stila formās. Tās būvapjomus vainago pieci kupoli ar zeltītām ribām un krustiem. Virs galvenās ieejas paceļas zvanu tornis. Padomju gados katedrālē bija zinību nams ar planetāriju.
Katedrāle tagad savu darbību atjaunojusi, iekštelpas rekonstruētas.
1902. - 1905.g. uzcēla pēdējo mācību iestādi bulvāru lokā - Biržas komitejas komercskolu, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas ēku. Tā projektēta un uzcelta tipiskā neogotikas stilā, saliedējot eklektisma un jūgendstila iezīmes: apjomu plastika precīzi atspoguļo iekštelpu funkcionālo izkārtojumu un nozīmi. bet "Ziemeļu gotika" fasādē pilnīgi atbilst Vācijā izplatīto gotikas celtniecības paraugu formām. Namu projektējis tolaik pazīstamais arhitekts un mākslas zinātnieks V Bokslafs. Skulpturālo detaļu autors ir A. Folcs.
Pie Mākslas akadēmijas redzams Rīgas sadraudzības pilsētas Kobes dāvātais pulkstenis.

20. gs. sākums. Mežaparks

20. gs. sākumā Rīgas būvvaldē joprojām domāja par kompleksu pilsētas ģenerālplānu. 1903. gadā izstrādāja Vecīgas «regulācijas» projektu, ko 1904. gada janvārī apstiprināja Krievijas iekšlietu ministrs. Taču šis projekts radīja gan profesionālu, gan plašas sabiedrības iebildes, jo paredzētā ielu paplašināšana prasīja daudzu vērtīgu senceltņu nojaukšanu. Projekts pievērsa uzmanību senatnes mantojuma saglabāšanas jautājumiem. Pēterburgas žurnāls šajā sakarā rakstīja: «ēku nojaukšana ap Pētera, Jāņa un Dombaznīcām tādā apjomā, kādā to paredz projekts, pavisam nevēlami iespaidotu šo nozīmīgo seno celtņu arhitektonisko izteiksmību.»
Nozīmīgs pilsētbūvniecisks pasākums 20. gs. Rīgā bija dzelzceļu mezgla rekonstrukcija, kuras gaitā uzcēla jaunu tiltu pār Daugavu un izbūvēja vairākus ceļu pārvadus.
Pirms 1. pasaules kara Mežaparkā pavisam bija uzceltas 108 dzīvojamās mājas, tajā skaitā otrās kārtas teritorijā - 25. H. Janzena izprojektētās daļas apbūve notika galvenokārt no 1928. līdz 1932. gadam.
Rīga bija Krievijā viena no pirmajām pilsētām, kurā realizēja 20. gs. sākumā visā pasaulē populāro «pilsētas-dārza» ideju. Tā bija Mežaparka jeb, kā toreiz sauca, Ķeizarmeža apbūve. Jau 1900. gada sākumā pilsētas valde atzina, ka «principā vēlams uzsākt pakāpenisku Ķeizarmeža izmantošanu», bet pilsētas Dome, sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām 1901. gadā lika priekšā to pārveidot par «pilsētas sabiedrisku parku tādā veidā, lai pieļautu šī meža vienas daļas apbūvi vienīgi ar vasarnīcām». Mežaparka izbūves tiešais iniciators bija bijušais pilsētas galvenais inženieris Ā. Agte. Vispirms būvēja Mežaparka dienvidu daļā - Gdaņskas, Hamburgas, Lībekas u. c. tuvāko ielu rajonā. Šo ielu trases izveidoja pēc G. F. F. Kufalta projekta. Tās bija gleznaini ierakstītas priedēm apaugušajā, paugurainajā vidē, veiksmīgi izmantojot ainavas raksturīgās īpatnības. Līdz 1906. gadam te bija uzceltas 18 villas - galvenokārt individuālās dzīvojamās, bet bija arī divstāvu divdzīvokļu ēkas. 1910. gadā to skaits divkāršojās. Pilsētas valde nolēma celtniecību Mežaparkā ievērojami paplašināt. Šim nolūkam izdalīja jaunu, apmēram 40 ha lielu teritoriju uz ziemeļaustrumiem no jau apgūtās. No ziemeļrietumiem to norobežoja Meža prospekts, bet dienvidaustrumos - rajons ap tagadējām Olava un Poruka ielām un Visbijas prospektu. Kufalts izstrādāja atbilstošu parcelācijas projektu, taču pilsētas varasvīri nolēma, ka rīdziniekiem pašiem vēl trūkst «vēlamā pieredze villu rajonu iekārtošanā» un ka tāpēc «nevar gaidīt nekādus panākumus, sastādot jaunu pārcelācijas projektu ar kompetentu personu līdzdalību no vietējo arhitektu vidus, tā kā attiecībā uz villu rajonu iekārtošanu vietējie arhitekti, kas nodarbojas ar šo jautājumu, ir teorētiķi». Projektu 1910. gadā pasūtīja pazīstamajam vācu pilsētbūvniekam, Berlīnes ģenerālplāna projektu konkursa uzvarētājam H. Janzenam.
Mežaparka otrās kārtas apbūvi realizēja saskaņā ar H. Janzena plānojuma projektu (1911).

Citēts no: Krišjānis Valdemārs ,,Tēvzemei", Rīga, ,,Avots", 1991.

LATVIEŠU SKOLAS (1884)

Latviešiem un igauņiem gadījās, it kā somiem, iemācīties lasīšanu bez skolām tādā vīzē, kā tā bija ierasta Zviedrijā no Lutera reformācijas laikiem. Vitebskas latviešiem, katoļiem, katoļu mācītāji, poļi, ir stipri vien nodarbojušies lasīšanas zināšanu izplatīt un grāmatas sagādāt. Bet l50000 latviešiem tie iespēja gandrīz tikai garīgus rakstus vien apgādāt, un tādēļ pie viņiem lasīšanas kārība vēl nav diezgan modināta. Tad nu šī mazā tautas daļa ar savu citiem latviešiem grūti saprotamo dialektu, ar savām nedaudzām garīgām grāmatām, kas latīņu burtos un pēc poļu ortogrāfijas ir izdotas, nekā nevar garīgi attīstīties, ja tie neiemācās krievu burtus un krievu valodu vai arī lasīt latviešu avīzes, gotu burtos un citā dialektā izdotas. Tiem jāuzņem viens vai otrs ceļš jeb arī abi ceļi tiem, kas to iespēj. Vitebskas guberņā šo latviešu vidū tagad dzīvo jau daudz tūkstošu Vidzemes un Kurzemes latviešu, kas tur latviskas avīzes. Tie varētu iemācīt saviem katoļu līdztautiešiem šīs avīzes lasīt un caur to spert lielu soli uz priekšu tautas kultūras ceļā. Krievu skolas tiem, kas no viņiem ir turīgāki, gan vieglāki pieejamas nekā Kurzemes latviešiem, un krievu valoda būs tiem par it lielu labumu. Gan lētas un diezgan attīstītas avīzes zemniekiem vēl krievu valodā neiznāk daudz, un Vitebskas latviešiem labāki derēs latviešu laikraksti.
Dziļā Krievijā varbūt 20 guberņās tagad dzīvo daudz tūkstošiem latviešu, kas zemes pirkuši vai nomājuši, un caur cauri turīgāk dzīvo, nekā tur dzīvoja, no kurienes tie izgāja. No Latvijas robežām līdz Urālu kalniem Ufas guberņā un Kaukāzam - visur atrodas latviešu kolonijas, kur arī simtiem lasa latviešu laikrakstus. Šīs kolonijas nepazūd vis latviešu tautai, bet var tautai tapt par lielu atspaidu, ja tās, turīgas tapušas, visiem spēkiem gādāja par skolām, kur var mācīties latviski un krieviski. Zināms, šīm daudzreiz no skaita nelielām kolonijām jānes lieli upuri, lai varētu ietaisīt derīgas skolas. Bet caur skolām vien šo koloniju nākamība var tapt apdrošināta uz tālākiem laikiem. Caur skolām un avīžu mācībām zemkopības un citās zināšanās latviešu kolonijas spīdēs tāli jo tāli visā Krievijā Latvijai par godu un augstam zemes tēvam par prieku. - Kur vien iespējams, tur jāietaisa arī grāmatu krātuves, bez kurām latviešu tauta it nemaz nevar iztikt. Tagad dzirdams, ka pat valdība tautas apgaismošanas un iekšlietu ministrija grib palīdzēt ietaisīt grāmatu krātuves zemniekiem, lai tiem jauniemantotā lasīšanas mācēšana arī patiesi atnestu gaidīto labumu. Bet krieviem tā lieta nāks grūti, jo tikai maza daļa prot lasīt, tādēļ arī lētas zemnieku avīzes nevar pastāvēt. Nesen še Maskavā kāda cienīga kundze V. A. Morozova dāvāja vairāk nekā 30000 rbļ. grāmatu krātuvēm Maskavā. Ziemeļamerikā pastāv desmit tūkstošiem grāmatu krātuves, kur par velti var dabūt lasīt visjaukākās grāmatas, kādas katrs jau nespēj un negrib iegādāties.
Latviešiem kuru literatūra augtin aug, ka jāpriecājas, grāmatu krātuves būs tas stiprākais tautības atbalsts. Nulle iznāca M. Siliņa raksts «Latviešu Indriķa hronika»; Brīvzemnieka raksti par latviešu tautas poēziju, sakāmiem vārdiem u. t. jpr. ir no svarīga satura arī tiem, kas maz ko prot no svešām valodām. Vēl daudz citu tādu grāmatu ir un pienāks drīzumā, kas latviešu tautai tad būs pieejamas, kad skolotāji, zemturi, arendatori pilnā spēkā strādās pie grāmatu krātuvju ietaisīšanas un pārlabošanas. Cik daudz derīgu ziņu neatrodas vecu laikrakstu numuros! Cik grāmatu krātuvēs veci gadagājumi top uzglabāti- tur katrs tos varēs atrast.
Skolu Latvijā tagad gan ir labs skaits, bet taču nebūt nav diezgan; tādēļ jaunas skolas arvien jāpietaisa klāt. Kur lieli pagasti, tur derētu ietaisīt pavisam jaunas vienklasīgas vai divklasīgas skolas pēc tautas apgaismošanas ministrijas projekta. Šīs vien- un divklasīgās skolas ar laiku it viegli pēc pastāvošiem likumiem varētu tapt paceltas par apriņķa skolām un pat ģimnāzijām, pie kam valdība dotu savu naudas palīdzību, kā tā jau top dota šādam pastāvošām skolām. Mums pilsētu ir maz, un tur augstāka mācīšanās iznāk par daudz dārgi zemes kopējiem. Nemaz arī nav vajadzīgs, ka visas apriņķa skolas un ģimnāzijas pastāv pilsētās. Igauņi tagad jau pāri desmit gadus lasa naudu «Aleksandra» skolai, izstrādā un apspriež lorogrammas, strīdas un dusmojas savā starpā, bet skolu paši neatklāj. Pēc manām domām, būtu vislabāk darīts, ja latvieši, tiklīdz kā tiem savai Aleksandra skolai ir mazs kapitālītis kopā un ēka priekš skolas rūmes zināma, knaši grieztos pie cienīgā kuratora kunga ar lūgšanu atvēlēt tiem ietaisīt vienklasīgu vai divklasīgu augstāku vai normālskolu. Pa tādu ceļu iedami, latvieši varbūt tiks agrāki pie apriņķa skolas un pat ilūzijas, kamēr igauņi vēl strīdēsies par programmu savai vēl Aleksandra skolai.
Latviešu augstākām skolām nāks par lielu labumu tas, ka Rīgas seminārā daudz krietni latvieši it pamatīgi iemācījušies krievu valodu; viņu starpā tad nu varēs dabūt ļoti derīgus skolotājus, tādus, kādi tagad it vajadzīgi Krievijas latviešu kolonijās un pašā Baltijā, kur krievu valodas prašana it dienas vairāk ir vajadzīga.
Vācu valoda, latviešiem, paldies Dievam, ir diezgan pieejama ka pilsētu, taī arī draudzes skolās. Nu tikai jāgādā pašai tautai ar visu spēku tikt arī pie Krievijas valsts valodas. Latviešiem nākas vieglāki krievu valodā iemācīties nekā vāciešiem. Ar vācu valodu vien latviešu tauta nekādā vīzē nevar iztikt.
Jūrskolās, kur tik vien iespējams, jāmācās angļu valoda, tā jūrniekiem no vislielākā svara.

VĀRDI PAR GRĀMATĀM (1853. g.)

Daža sieviņa, ieraudzīdama kādā muižā vai pilsētā grāmatu mīlētājam daudz grāmatas jeb redzēdama lasītāju, kas neapniks dienu no dienas grāmatas lasa, ar brīnēšanos izsauc: ak! cik tam gan vajag būt svētam vīram, kas tā bez mitēšanās Dievu lūdz, grāmatas lasīdams! Kāds liels brīnums viņai, kad tai tiek pasacīts, ka šo grāmatu starpā tik retas īstas Dieva vārda un pātaru grāmatas esot! Nebūs daudz tādu, kas, šos vārdus lasījuši, nevarēs vēl dažu līdz šim līdzīgu brīnīšanās vārdu pielikt, ko dzirdējuši, un kas tikpat skaidri izrādīs, kā tas patlaban pieminēts, cik maz vēl visas citas grāmatas bez pātaru grāmatām latviešiem pazīstamas. Vecos laikos maz gādāja par grāmatām nemācītajai, mazajai latviešu tautai; tik viņai kristīgās ticības dēļ vajadzīgās Bībeles un dziesmu grāmatas, katķismi un ābeces bij dabūjamas. Šīs, kas tanīs tumšos laikos arī neriktīgā un knapi saprotamā valodā bija sarakstītas, latvis ar mokām, dikti pūlēdamies un nemaz nesaprazdams, izlasīja un citādi arī nevarēja būt domāja, ka šis pūliņš esot Dieva kalpošana un padarot svētu. Tādā pašā vīzē vēl šodien citi cilvēki turas pie ārpuses, kas, svētu lūgšanu nesaprazdami, cer, to skaitot, lopiem slimību aizdzīt un citus brīnumus izdarīt.
Kad nu pēdīgi vecais Stenders, ar tik karstām gribēšanām latviešu tautas labklāšanu vērā ņemdams kā neviens priekš viņa, no visas sirds pūlējās arī citas grāmatas sagādāt un latviešus no briesmīgās tumsības un garīga miega uz gudrību un gaismu vadīt, tad par brīnumu latvis redzēja, ka arī varot būt grāmatas, kur nedz pātari, nedz arī dziesmas iekšā. Še nu radās pirmais ceļš, uz ka viņš varēja lasot savu prātu brūķēt un apcerēt: vai arī tas, kas tur iekšā izsacīts, esot patiesība vai ne; jo pātaru grāmatas viņš lasīja it bez visa apdoma, kā, Dievam žēl, vēl šodien tā vislielākā daļa. Kad viņš, vājš lasītājs būdams, dažu pantiņu pātaru grāmatā it aplam šķībi bij sapratis un prāts tur sāka maisīties, tad drīz apmierinājās, atminēdamies, ka tik jau esot Dieva vārds un tādēļ ejot pārāk par cilvēka saprašanu. Še varētu par apstiprināšanu pielikt dažu piedzīvotu notikumu, Kad runātu ar svešiem, kas šo būšanu paši nepazīst. Bet, kad nu visā pasaulē Dievs gan zināms, ka jebkura tauta, kas- kad iesākumā nav drīkstējusi prātu brūķēt- piepeši šādu brīvestību dabū, to pašu pirmajā reizē necienī citādi kā neprātīgi brūķēt, tad jau nevaram brīnēties, ka ir še tā notika.
Jo tūlīt, kad lasītājs latvis šo vai to Stendera rakstos uzgāja, kas vai uz māju kopšanu zīmējās un tiešām priekš viņa mājām vai ciema labi neiederēja, vai viņam arī likās, ka tās nemaz nevarot būt īstas grāmatas, ne arī īstā grāmatu godā turamas,- un viņš deva viņām to pazīstamo vārdu: nieka grāmatas. Ak, cik maz mīļie ļautiņi, tā runādami, pazina to neizsmeļamo gudrības avotu, kas grāmatās atrodas un no kura tas, kas viņa gardo malciņu vienreiz baudījis, jo dienas ar jo lielāku prieku smej, manīdams savu prātu kā no lecošas saules apgaismotu - Latviešu valodā gan ir vēl tagad trūkst grāmatas, kur it visas pasaules gudrības varētu atrast.

ZIŅAS PAR PĒTERBURGAS JAUNĀM LATVIEŠU AVĪZĒM (l862)

Šīs avīzes iznāks no l. jūlija l862.g. Pēterburgā un maksās par pusgadu vienu rubli.
Rīgas, Jelgavas, Pēterburgas, Tērbatas un Pēmavas pasta namos var naudu par avīzēm iemaksāt un uzdot, kur avīzes jāsūta,- tad ik nedēļā dabūs caur pastu aizsūtītu avīžu lapu. Papīrs būs tāds kā šis, avīzes būs vairāk kā pusotru reizi lielākas nekā Jelgavas «Avīzes» un «Mājas Viesis». Avīžu lapas rakstītāji būs latvieši, kas dzīvo Pēterburgā, Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, krievu zemē un citur, - tāpat arī vācieši, kas būs tik labi palīdzēt pie šī iesāktā īsti labā, bet arī īsti grūtā darba.
Jau sen daži latvieši ir iegribējušies jaunas latviešu avīzes. Mūsu dienās šī iegribēšana ir gauži vairojusies. Latviešiem gan jau ir divi avīzes. Jelgavas «Latviešu Avīzes, kas gandrīz jau 40 gadus pastāv un šinī garā laikā it daudz ir latviešu tautai garīgu barību atnesušas. Daudz cienīgi mācītāji un citi tautas draugi no dažādām dzīves kārtām, skolmeistari, dakteri, muižas kungi un skrīveri, vācieši un latvieši, ir šinīs avīzēs svarīgus graudus sakrājuši, kas simtiem, jā, tūkstošiem latviešu jaunekļu ir prātu cilājuši un gudrībām un krietnu goda dzīvošanu. Tāpat arī Rīgas «Mājas Viesis no latviešiem apgādāts, jau sešus gadus pastāv un daudz ir palīdzējis mūsu mīļiem brāļiem latviešiem gara spēkus pamudināt, lai paceļas drošāki. Un taču - tā saka daudzi- taču vēl trūkst latviešiem tādas avīzes, kādas atrodamas pie citām tautām, krievu, vācu, francūžu, angļu, itāliešu, dāņu, grieķu un zviedru valodā. Dažs teic: vaina ir tā, ka vēl it daudz rakstītāji domā un runā: «Latviešu tauta ir bauru tauta, tiem neģeld visu to zināt, kas citām tautām ir ģeldīgs un veselīgs.» Tiem neģeldot garīgi ēdieni, Nekas, tā sakot, sālīti un vircēti, tos baurus vajagot ar pienu vien barot. Citi atkal saka: vaina ir tā, ka latviešu tauta ir par daudz maza tauta, kas, turklāt vēl nabaga un nemācīta būdama, neiespēj tādas dārgas avīzes aizmaksāt, kādas atrodam pie lielām tautām. Angļu, francūžu, vācu un krievu Lielās avīzes maksā līdz 20 un 30 rubļiem par gadu - kur nu latvieši tādas varētu aizmaksāt?
Daži atrod valodā vainas, kāpēc latviešiem nav īstas gruntīgas avīzes; latviešu valoda neģeldot īsti zināšanām un gudrībām; tanī tikai prastus stāstiņus un rupjas kroga pļāpāšanas varot īsti labi un svarīgi izteikt. Smalkām līdzībām un domām un augstām gudrībām trūkstot vārdu.
Tātad trūkstot īstām latviešu avīzēm ģeldīgu rakstītāju, lasītāju un valodas. Ja nu šīs trīs pieminētās vainas riktīgi pastāv, tad «Pēterburgas Avīzes» apgādātāji ir ļoti misējušies, tās ietaisīdami. Jo šīm, pašā valsts galvaspilsētā iznākdamām avīzēm tik jau pieklājas iet tādu pašu ceļu kā visu tautu avīzēm, dot garīgu barību ar pienu un ar vircēm, laist sālīgus un saldus vārdus, kā gadās un kā mēdz darīt visur citur pasaulē. Mēs sakām skaidri: «Pēterburgas Avīzēm» pieklājas iet droši savu ceļu uz priekšu, būt netaisnības un māņu pretiniekiem, neskatot uz vīra cepuri.
Bet nu, vai «Pēterburgas Avīzes» arī iespēs to izdarīt, kas tām izdarīt pieklājas? Ak, to skaidri apgalvot varētu tikai lielmutis, kas lielīdamies nezina, ik gauži grūti ir izpildīt tādu apsolīšanu. Nevaram liegt, ka tās pieminētās trīs vainas guļ grūti rakstītājam uz krūtīm. Tik to varam sacīt un apgalvot: darīsim, cik iespēsim, un lūdzam lasītājus, lai ir iesākumā ar mieru ar šo apsolīšanu. Tās minētās trīs vainas, kas tagad tik grūtas izliekas, ar laiku, kad varam cerēt, paliks mazākas un ar laiku paliks par veltīgiem iemesliem. Lai tas tā varētu notikt, uz to «Pēterburgas Avīzes» gādās, cik tai pienākas un cik tai būs iespējams. Tai, kas zin, izdosies drīz gruntīgi parādīt, ka jau mūsu dienās latvieši nav «bauru tauta» vien, ka neviena tauta nav un nevar būt īpaša ļaužu kārta jeb šlaka, ka daudz dakteri, mācītāji, bagāti kopmaņi, augsti tiesas vīri, jā, pat muižnieki ir latvieši un tikai tādēļ vien daži no šiem vēl kaunas būt latvieši, ka šo lietu gruntīgi nav pārdomājuši, un tādēļ, ka mūsu latviešu un mūsu zemes gabala vāciešu raksti līdz šim arvienu mēdza sajaukt zemnieku kārtu ar latviešu tautu. No krievu muižniekiem šimbrīžam daudz simtiem runā savā mājā un familijā tik franciski vien un lasa visvairāk francūžu un angļu grāmatas. Tomēr viņiem ne prātā nenāk, ka viņi, to darīdami, nepieder pie krievu tautas.
Vāczemē arī priekš simt un divisimt gadiem visi lielmaņi runāja franciski vien; pats lielais prūšu ķēniņš Fridriķis priekš simt gadiem vēl domāja, ka vācu valoda nebūt nederot, kad gribot ko smalki izteikt un par augstām lietām runāt. Vācu lielmaņi tanī laikā un Lutera laikos turēja vācu valodu par to rupjāko valodu, tīri tā kā tie, kas tagad latviešu valodu tur par kroga valodu, un viņā laikā vācu rakstītāji domāja it kā mūsu mīlējamais nelaiķa mācītājs Pantenius, kam savā laikā likās, ka, jo rupjākas līdzības un jo rupjākus kroga vārdus rakstītājs brūķē latviešu valodā, jo riktīgāki tas esot latviešu valodas garu ievērojis. Liekas, viņš tāpat būs misējies kā prūšu lielais ķēniņš Fridriķis. Redzēsim.
«Pēterburgas Avīzēm arī pienākas ar laiku skaidrāki un gruntīgāki pārrunāt par zemnieku kārtu un kas tas ir par pienu, ar ko tā jābaro. Te katrs avīzes lasītājs varēs savas domas izteikt skaidri un gruntīgi, vai mācītājs vai saimnieks, jeb kalpa puisis, kam tikai skaidri vārdi un visvairāk skaidras domas galvā jeb arī kam tikai dedzīgs gars patiesību un gaismu izplatīt pār pasauli un godabijāšanu un krietnus tikumus vairot latviešu starpā.
Latviešu valodas kopšana, zināms, jau tādā vīzē «Pēterburgas Avīzēm» it ļoti pie sirds ies. Tās gan nevarēs ieņemt par daudz garus augsti mācītus rakstus par valodu un gudrībām, tādēļ ka lasītāju vislielākai daļai tie nederētu un nepatiktu. Taču visādi īsi un skaidri raksti par latviešu valodas garu, par riktīgu rakstīšanu, par latviešu tautu un viņas veciem un jauniem notikumiem, par latviešu grāmatām, dziesmām un ziņģēm šīm avīzēm būs ļoti derīgi un taps labprāt pieņemti, ja tādus piesūtīs.
Īsos vārdos izsakot, Pēterburgas Avīzēs taps doti:
l. augstas valdīšanas izlaisti jauni likumi un tiesas sludināšanas;
2. tēvzemes un svešu zemju notikumi, visvairāk tādi, kas zemes kopējiem derīgi un patīkami;
3. ziņas par zemes kopšanu un dažādiem amatiem; 4. ziņas par dabas lietām;
5. mācības zemes un ļaužu bagātību un labklāšanu vairot caur darbu;
6. ziņas par tautām un zemēm; 7. par skolām;
8. par pasaules notikumiem;
9. par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām, kur latviešu raksti, notikumi jeb valoda pieminēti; l0. dažādi stāsti, joku raksti, dziesmas;
ll. dažādas sludināšanas; l2. preču tirgi.
Jaunas avīzes tiek iegādātas no latviešu rakstītājiem, turīgiem Latviešu kopmaņiem, arendatoriem un citiem, kas grib arī no savas puses mīļiem tautas brāļiem par labu darīt, kas un cik tiem iespējams. Tie, zināms, nebūt negrib smādēt jeb par nieku izslavēt to, kas līdz šim jau darīts. Tie tikai grib piepalīdzēt, lai aug un izplatās prāta cilāšana latviešu starpā, lai iezeļas latviešu raksti vairāk, lai miers un labklāšana izplatās ik dienas vairāk un vairāk pār karsti mīlēto tēva zemi. Miers baro, nemiers posta. Tāpēc avīzes gādās uz to- izplatīt un uzturēt miera prātu visādā vīzē, cik no savas puses varēs. Ja šur tur avīžu lapiņā gadīsies strīdiņi, kādu nevienu tautu avīzēs pasaulē netrūkst, tad tie tik jau uzturēs mierīgu prātu un garu, nevienam ļaunu ne darīdami, ne vēlēdami.
Latviešu tauta ir mierīga tauta. Augstā valdīšana jo zina un par to priecājas. Visžēlīgais un ļoti mīlētais ķeizars jau savus latviešus neaizmirsīs. Bet miers nav miegs; mierīgam cilvēkam nebūt nevajag gulēt un snaust garīgā miegā; viņš var savas domas izteikt droši un skaidri; kas to grib par ļaunu ņemt, tas nepazīst to pasaules dalu, ko sauc Eiropu un kurā tas tik ilgi dzīvojis. Augstais ķeizars grib un paģērē, lai visas viņa tautas pacilā prātu un garu, lai starp visām izplešas saprašana un laime. Visas tautas pasaulē gavilē par šo mūsu ķeizara gribēšanu un izplata viņa slavu pār zemju zemēm.
Pēterburgā gan nevar avīzes iegādāt par it lētu naudu, jo viss še dārgi maksā. Taču gribam par minēto maksu dot, ja maz, tad pusotru reizi tik daudz rakstus kā tagadīgās Jelgavas un Rīgas avīzes dod. Dažādas bildes, landkartes dosim līdz. Pie katra otrā numura, tas ir, ik par divi nedēļām, taps pielikta lapa, kur visādi joki un smiekli iekšā. Tāda avīžu zorte latviešiem līdz šim vēl nav bijusi, kauču pie visām tautām atrodas zobgaļi, kas bez tādas joku avīzes nemaz nevar būt. Tā krieviem ir avīze, ko ģeldīgi nosauc «Dzirkstele», jo tur iekšā ir, tā sakot, domu dzirksteles, kur ir ko smieties, ko brīnīties, ko apdomāt un- ko redzēt, jo mēdz arī būt dažādas bildes klātu. Sauksim tad tik jau arī savu pielikto lapiņu par «dzirksteli». Vāciešiem ir «Kladderadatsch», «Dorfbarbier», «Fliegende Blātter» un citas smieklu avīzes; angļiem un francūžiem atkal savas. Tad nu provēsim, kā izdosies latviešu rakstītājiem tāda lapa. Ja daudz tādas bildes top ieliktas avīzēs iekšā, kas avīzes dēļ vien izdomātas un taisītas, tad, zināms, tādas dzirksteles- avīzes maksā smagu naudu un tik tad var pastāvēt, ja rodas it daudz lasītāju. Redzēsim, kā izdosies pie mums. Ja papilnam gadīsies lasītāju no paša iesākuma, tad jau iespēsim vairāk lapu pušķot. Iesākumā jau tā naudas izdošana Pēterburgas Avīzes» gruntētājiem ir liela. Rakstītājus lūdzam, lai priekš mūsu «dzirksteles» sūta īsus, svarīgus stiķus un jokus, ērmīgus notikumus krogos un tirgos, lai zobgaļi izzobo māņus, muļķību, lepnību, ģeķību, skaudprātību un citus tādus netikumus, jo visai pasaulei ir zināms, ka tik tad mēdz zust aplamība, kad to ar prātu piezobo. Dažs, kas par sprediķi nebīstas, bīstas zobgaļus. Zināms, ir smiekliem un jokiem vajag nākt ar mēru.
Paša gruntslapa, Pēterburgā iznākdama, iespēs jaunas ziņas no Pēterburgas, no krievu zemes un no svešām valstīm it ātri un gruntīgi izteikt. Varam cerēt, ka pat vāciešiem, arendatoriem, muižas kungiem, melderiem un visiem tiem, kam nav vaļas ik dienas lielās vācu avīzes izlasīt cauri, ar laiku varbūt patiks lasīt mūsu «Pēterburgas Avīzes», kas no valsts galvaspilsētas dos ziņas un kas - to varam cieti nosacīt - arvienu uz to rūpēsies, lai pastāv un aug draugu prāts starp vāciešiem un latviešiem kā draugu tautām, kas vienas ticības biedri, viena ķeizara pavalstnieki un kas abi iemīl krietnus tikumus, gaismu un gudrību. Še caur telegrāfiem divi līdz 3 dienu starpā sanāk ziņas kopā no visas Eiropas; kas Londonā vai Parīzē notiek šajā vakarā, to Pēterburgā otrā rītā agri lasām avīzēs tad ar ir laiki! Pat še Pēterburgā kā galvaspilsētā notiek daudz, kas katram pavalstniekam, tad jau arī latviešiem, īsti ģeld gruntīgi zināt. No visiem zemes gabaliem, kur latvieši dzīvo, dosim ziņas, cik spēsim un cik avīzēs būs rūmes. Ļoti lūdzam rakstītājus un avīzes lasītājus, lai piesūta mums jaunas ziņas no savas mājotnes no visiem zemes gabaliem, kur latvieši dzīvo.
Lasītāji, kas jaunās avīzes turēs pirmā pusgadā, no l. jūlija līdz 3l. decembrim l862. g., - varēs paši spriest, vai tās ģeld turēt vai ne. Jelgavas, Rīgas un citos pasta namos avīzes apstellēdams un rubli iemaksādams, katrs tās dabūs riktīgi rokā, ja tik riktīgi uzdos adresi, kur jāaizsūta, kurā mājā, caur kuru muižu un pasta namu. Lūdzam pagasta tiesas, lai cik varēdami pieņem avīzes apgādāšanu no savas puses. Tāpat arī sirsnīgi lūdzam muižu un arendatoru kungus, cienīgos mācītājus, skolmeistarus un visus, lai piepalīdz tiem avīzes apgādāt, kas paši to nevar izdarīt. Pirmos avīžu numurus izsūtīsim cik necik tāpat ļaudīs, bez īstas apstellēšanas.
Kas grib avīzes apgādātājiem, redaktoriem jeb avīžniekam rakstīt, vai nu avīzes apstellēdams jeb rakstus atsūtīdami, to lūdzam, lai liek grāmatai uzrakstu vācu vai krievu valodā: «An die Redaktion der St. Petersburger lettischen Zeitung in St. Peterburg»- jeb «V redakciju St. Peķerburgskih latiških vedomosķei v S.-Pekerburg».

Pēterburgā 20. jūn. l862.

DABAS ZINĀTNES VAI DABAS ZINĀTNĪBAS IR VAJADZĪGAS LATVIEŠU LASĪTĀJU LIELĀKAI DAĻAI? (l888)

«Ko Jūs tagad tā mociet bērnus skolā un lasītājus avīzēs un grāmatās ar saviem jaunizdomātiem piziķiem un ķēmiem? Vai tad nu neatrodas skolām, avīzēm un grāmatām citas, vieglāki saprotamas un vairāk patīkamas ziņas, ko var pasniegt cilvēka prātam un laika kavēklim par labu?»
Tā vēl tagad laikam patiesi runā mājās daudz gudru, godājamu vīru, un viņu domām pilnīgi piekrīt mātes, kam jaunlaiku mācības par fiziku un ķīmiju liekas ļoti garlaicīgas, nesaprotamas un tīri veltīgas zemniekiem un prastiem darba ļaudīm. «Kad jele,» tā viņi sūdzas, «šīs jaunās gudrības mācītu skaidrā latviešu valodā, tad taču tur varētu ko izprast, kad jele, mazākais, jocīgo svešo vārdu «ķīmija» un «fizika» vietā lietotu īstus saprotamus latviskus vārdus!» Tā runādami un domādami, daudzi no mūsu diezgan gudriem vecākiem ļaudīm nelasa avīzes un grāmatas, kur par «jaunlaiku niekiem, piziķiem un ķēmiem» top runāts. Ka šiem runātājiem pa daļai bet tikai pa daļai) ir gan taisnība, par to runāsim drīz skaidrāki. Tagad tikai pieminēsim, kāpēc šīs jaunlaiku dabas ziņas latviešu zemkopjiem, amatniekiem un pat strādniekiem ir nepieciešami vajadzīgas.
Vispirmāk nu jāsaka, ka jaunām zinībām nevar atrast ne vecus latviešu, ne vācu un ne krievu vārdus. Jaunām zinībām, lietām, amatiem, domām ir jātaisa un jāizdod jauni vārdi. Ja ar veciem vārdiem gribētu apzīmēt jaunatrastus dabas likumus, jaunizdomātas lietas, jaunas domas, jaunus amatus - tad, zināms, celtos lielu lielie jukumi, drīz notiktu kā pie Bābeles torņa, kur viens otra nevarēja saprast. Pa priekšu šos jaunos vajadzīgos vārdus mēdza ņemt katra tauta iz pašu valodas saknēm, bet pēcāk parādījās, ka neder vis jaunu vīnu liet vecos traukos. Jo vecajā saknē jau nebūt nevarēja atrast to, kas ar jauno vārdu bij jāapzīmē. Bet vēl no lielāka svara parādījās tas, ka jaunizpētītās gudrības tapa drīzumā pieņemtas no visām mācītām tautām; tikai šīs lielās mācītās tautas aiz lepnības negribēja vispārīgi pienemt jaunos vārdus, taisītus no jaunām valodām jeb viņu saknēm, - lai gan papriekš tā bij darījušas.
Pa priekšu, t. i., priekš 200-400 gadiem, visur labprāt pieņēma daudz nosaukumus iz franču valodas kā tolaik visvairāk attīstītās. Vācu valoda toreiz bij tik rupja un neattīstīta, lika vēl priekš l00 gadiem prūšu ķēniņš Frīdriķis Lielais, ka netīkot, ka vācu rupjā valoda kādu reizi iespēšot tik labi attīstīties kā glītā franču valoda. Vēl tagad redzam, ka kara oficieru un citu augstmaņu nosaukumi ir ņemti iz franču valodas un tā iesakņojušies, ka pat vācieši nedomā tos atmest, lai gan tie mūžam ir gatavi frančiem kaut kur atspītēt. Te nu palīdzēja gudrā iedoma: ņemt jaunizdomājamos vārdus vienīgi iz vecu grieķu un romnieku valodu saknēm. Abas šīs vecās valodas ir tuvas radinieces, abas valodas ir zinātnības garā vislabāki izglītotas, un tādēļ tās der izlietot arī jauniem zinātnības izgudrojumiem. Tādus jaunus vārdus nu varēja pieņemt bez pazemošanās un arī labprāt pieņēma pat vislepnākās tautas. Caur to nu nāca tas lielais labums, ka mūsu laikos visās valodās vienādiem vārdiem nosauc telegrāfus, telegrammas, telefonus un izlieto daudz citus iz grieķu valodas ņemtus vārdus ik dienas jo vairāk, pašu mātes valodu krievu, vācu, franču, angļu valodu nemaz neievērodami. Mazām kā lielām tautām šī jaunā doma tikai var nākt par labu un par lielu atvieglošanu skolās, avīzēs un grāmatās. Ņemsim piemērus. Priekš 60 gadiem izdomāja dzelzceļus; tos nu nosauca katra tauta pēc savām vārdu saknēm; vācieši: Eisenbahn; krievi: žeļeznaja doroga; franči: chemin de fer; angļi: railuay un tā joprojām. Kas tagad apceļo svešās zemes vai mācās skolā svešas valodas, tam visi šie nosaukumi ir jāizmācās no galvas. Bet drīz, l0-20 gadus vēlāk, uznāca telegrāfi; nu uzreiz, pēc lieliem strīdiem, izdomāja tiem minēto grieķu nosaukumu un to drīz pieņēma visa pasaule. Tagad nu dabas zinātnēs, astronomijā, medicīnā un citur izdomā un lieto gandrīz vienīgi jaunus vārdus, ņemtus iz grieķu valodas saknēm; tie vārdi tūlīt top pieņemti no visām tautām. Tagad pat daudz latviešu saimnieki jau zina cik necik, kas ir superfosfāts. Tas ir tāds vecvalodu nosaukums, kas drīz tapis pazīstams visās Eiropas valodās. Vecā grieķu valodā vārds «fizis, fizika» nozīmē tikai «dabu, dabas ziņas»; ja vecie grieķi pat paceltos iz kapiem, tie nebūt nesaprastu, ko mēs tagad nozīmējam ar viņu vārdiem «fizika», «telegrāfs» u. t. jpr. Veco grieķu, veco latviešu un veco vāciešu laikos dabas ziņas iztaisīja nelielu lauku, pie ,kam viena nosaukuma cik necik pietika. Tagad lauks ir palkis ļoti liels, tādēļ tas top nodalīts īpašās lielās druvās, kuras nosauc par «fiziku», «ķīmiju» «botāniku», «mineraloģiju, «zooloģiju»,- vēl daudz citas, mazākas druvas nepieminot. Visas šīs druvas pienācīgi labi apzīmēt neizdosies ne latviešu, nedz arī citā valodā; tur ir vajadzīga garāka izskaidrošana skolās un caur grāmatām. Bet, lai še neceltos jukumi, tad vienādi nosaukumi visās mācītu tautu valodās ir ļoti derīgi. To mūsu prātīgie vecie vīri un vecās mātes ar laiku arī ievēros un tad vairs nesmiesies par tādiem jocīgiem vārdiem kā fizika, ķīmija un daudz citi.
Augšā pieminējām latviešiem pa daļai jau pazīstamo «superfosfātu». Ar to, jeb ar dabas likumiem par to nodarbojas ķīmijas lauka druvā. Bet turpat blakus atrodas likumi, derīgi pie amatniecībām, kā ziepju vārīšanas, ādu ģērēšanas, brandvīna un alus brūvēšanas, podnieku amata un dažiem citiem tādiem darbiem. Tad nu iepazīties ar ķīmijas lauka dabas likumiem būs visiem ļoti derīga lieta. Pat saimniecēm pie maizes cepšanas, pie piena un gaļas saimniecības, pat pie lopu kopšanas un barošanas ķīmijas likuma zināšanas būs no it lielas vērtības. Bet, ja tā ir, kurš tad nu no latviešiem lai smejas par ķīmiju? Kurš tad to var atzīt par nevajadzīgu? Pēc mana prāta, neviens pats, vai tas nu ir bagāts vai nabags, vairāk vai mazāk mācīts. Patiesi, mūsu laikos tā tauta, no kuras labi liela daļa cik necik pazīst ķīmijas likumus, ir daudz bagātāka nekā tauta, no kuras tikai reti kāds ko zina no šiem svarīgiem dabas likumiem.
Ņemsim nu fizikas druvu, kur nopietni strādā simtiem mācītu vīru, gandrīz tikpat daudz kā uz ķīmijas lauka. Tur atrodas likumi par siltumu, par uguni, gaismu, svariem, elektrību un magnētu. Ķīmiju nevar labi saprast bez fizikas, un otrādi. «Austruma» 7. burtnīcā, no l887, gada, bij nodrukāts jauks raksts iz fizikas druvas ar to uzrakstu «Kas ir uguns un kas ūdens?». No tāda raksta lasītājs var nojēgt, cik brīnišķīgas ir lietas, kā ūdens un uguns, kurus cilvēce domāja jau no veciem laikiem pazīstot, bet tikai pēdējos laikos sāk vairāk un dziļāk, tas ir, zinātnīgi, pazīt. Šī pazīšana augs ar laiku vēl vairāk.
Tagad nu gan minētā mēneša laikrakstā «Austrums», gan arī citos laikrakstos un retās grāmatiņās šis tas īsumā top izteikts par dabas zinātnībām. Bet ar to nebūt nepietiek. Rakstniekiem un laikrakstiem tādēļ nu no laika gara top uzlikts par daudz grūts uzdevums, kad gribam, lai liela latviešu tautas daļa cik necik iepazīstas ar dabas likumiem, īpaši ar ķīmiju un fiziku. Tautas lielākai daļai šīs lietas vēl ir pavisam svešas lai gan vispārīgi tā nav un par daudz grūti saprotamas, tādēļ daži tās labprāt vēl nelasa, tāpat kā agrākos laikos labprāt nelasīja stāstiņus un politiskas ziņas un vēl agrāk labprāt nelasīja dziesmas un sprediķu grāmatas. Citas tautas tagad ir jau daudz tālāki tikušas. Tā Šveicē priekš 3 milj. ļaužu atrodas 800 avīzes un biezāki laikraksti, no kuriem gandrīz lielākā daļa ir pildīta dabas ziņām.
Lai nu varētu cik necik še palīdzēt, tad Maskavas latvieši ir sametuši naudu ap 300 rubļiem prēmijām jeb goda maksām tiem latviešu rakstniekiem, kas sarakstīs patiesi viegli saprotamas dabas ziņas iz ķīmijas un fizikas druvām līdz l5. decembrim l887. gadā un rakstus piesūtīs zem manas adreses. Atnākuši nu ir 4 tādi prēmiju raksti, par kuriem spriedums drīzumā iznāks, tādēļ negribu par tiem priekšlaikā runāt. Tikai tas man ir jāsaka, ka īsti viegli saprotamus rakstus par dabas ziņām sagādāt nākas, kā redzams, lielākai daļai no mūsu rakstniekiem par daudz grūti. Daudz vieglāk nākas kaut ko tiešām pārtulkot iz vācu vai krievu zinātnības un skolu grāmatām par fiziku un ķīmiju. Bet, ja tā dara, tad mūsu vecajiem gudriem, cienījamiem un godājamiem tautas vīriem, saimniekiem, vagariem, amatniekiem tie raksti nebūs diezgan saprotami; it īpaši mūsu saimnieces nevarēs no dabas ziņām smelt to lielo labumu, ko tādas ziņas var dot. Tādēļ lūgtin lūdzam nākošos rakstniekus gādāt prēmijas rakstos par skaidru valodu, cik vien tas iespējams. Bet arī lasītājus lūdzam neņemt par jaunu, ka dabas ziņās top izlietoti sveši, nelatviski vārdi un ka dažs teikums ir jālasa apdomīgi 3-4 reizes, pirms tas ir pilnīgi saprotams. Par vienu un to pašu lietu it kā: ūdeni, uguni, skābekli maz mācītam cilvēkam der lasīt daudz rakstnieku rakstus- tad tie taps arvienu vairāk saprotami. Galu galā tad lasītājs ļoti priecāsies, ka nu saprot visu un ka daba ar viņas brīnumiem nu stādās viņam priekš acīm necerētā gaismā.

PAIDAGOĢISKA GADAGRĀMATA 1876

Viss vecs jau gāžas, laiki pārgrozās, un jauna dzīvība iz drupiem uzzied. PRIEKŠVĀRDI
Vēl šo baltu dienu ne visai mazs pulciņš mācītu vīru un teicamu paidagogu, kas tīstīti tajās domās, ka latvji varot pietikt bez savas pašas paidagoģiskas literatūras, jo tie diezgan varot smelties iz citu tautu pilniem apcirkņiem.
Pilni nu gan ir tie apcirkņi, bet tikai kāda daļa latvju audzinātāju tur var piekļūt un paņemt vispārīgā skolas tīrumā rasotus augļus. Un vai viņos apcirkņos jau atrodas visi tādi labības graudi, kas vajadzīgi mūsu skolas garīgai barībai jeb pārtikai? Bez līdzības runājot, jājautā: kuras citas tautas paidagoģiskā literaturā astranomijā rakstus par sevišķām vajadzībām latv: audzināšanas laukā? Vispārīga paidagoģija latv. tautas dziesmas, pasakas, parunas, konferences un arī pašus skolotājus ieskata par pustarkiem. Un kā tas var būt citādi? Par pustarkiem tie arī aizvien paliks, ja latvju skolotāji un audzinātāji paši negādās un nerūpēsies par viņiem. Tādēļ latvjiem arī vajaga pašiem savas paidagoģiskas literatūras, pie kuras arī pieskaitāmi paidagoģiski laikraksti.
Daži latv. laikraksti lit sevišķi Baltijas Vēstnesis un Baltijas Zemkopis pēc iespējas raudzījuši atlīdzināt sevišķas skolas lapas trūkumu, pirmajam šinī ziņā lieli nopelni. Pēdējais ceļa jūtīs.
Tagad, kur latvjiem sāk pieaugt avīžu skaits, tagad ceram, ka tie arī izdabūs skolas avīzi. Garāki raksti tomēr vislabāki der grāmatās. Tādēļ izdodam gadagrāmatu, ko arī turpināsim. Saviem draugiem un līdzstrādniekiem par jo rūpīgiem priekiem sirsnīgi pateikdamies un uz laipnīgu piepalīdzību cerēdams, jau atkal sāku rūpēties par nākamu grāmatu. Ja veiksies, izdosim arī vairāk nekā vienu sēju gadā. Uz to lai visus mūs pamudina paidagoģisks gars!

KĀ SKOLĒNI AUDZINĀMI KRIETNĀ GARĀ (Fragments)

Katrs cilvēks ir orgāns lielā cilvēcības organismā. Visi orgāni kopā sastāda organismu. Ik katram rīkam savāda vieta un savāds uzdevums organismā. Krietns rīks veicina organisma darbību; nederīgs to aizkavē, jeb vai arī, kā palaikam mēdz notikt, pats caur savu nekārtīgu izturēšanos tiek salauzts un sadragāts. Tāpat kā mechanisms tiek vadīts no kāda dabas spēka, tā arī cilvēcības organisma dažādi rīki tiek kustināti, strādināti un vadīti no sevišķa spēka, un šis spēks ir gars, kas nav nekāds «ķēms», nedz «māns», kas atrastos pat sevišķi, bet kas ir saistīts pie vielas, pie miesas, bez kā tas nav nedz domājams, nedz nojēdzams. Tātad krietns gars audzināms katrā cilvēkā un katrs cilvēks krietnā garā. Bez krietna gara nav domājams cilvēcības uzzēlums un uzplaukums. Katram cilvēka garam pieradītas sevišķas pamata īpašības, kas
stāv sakarā un savienībā ar miesas dažādu organu īpašībām, kas tāpat pieradītas. Šīs pamata īpašības arī visu mūžu paliek cilvēkā un nospriež cilvēka dabu un raksturu. Audzinātājs tikai var audzināt un attīstīt to, kas jau iedīdzis un iedzimis bērnā. Tādēļ neapdomīgi būtu, ja, par piemēru, mūzikas skolotājs no katra audzēkņa gribētu izaudzināt Listu. Arī jau veca paruna saka, ka no katra malkas gabala nevarot izcirst Merkuru. Bet atkal taisnība Lesiņam, kas saka, ka Rafaels pēc savām dāvanām būtu lielākais tēlnieks arī tad, kad tas piedzimtu pat bez rokām. Audzinātājam jāgādā par to, kā lai saskaņo audzēkņa gara sistēmai: domu, jūtu un gribu sistēmai. Šie minēti sistemi atbalstās uz asins, elpošanas un nervu sistemiem. Bez šiem miesīgiem konkretiem sistemiem nav domājami garīgi, abstrakti sistemi. Te noskāršams, ka gars neatšķirams no miesas; un, ja tādēļ grib runāt par gara audzināšanu, tad visupirms jāiepazīstas ar audzēkņa miesu.
(l874.-l875.)

LATV. TAUTAS DZIESMAS TAUTAS SKOL Ā (Saīsināts)

Neviens mani aizrunāja,
Neviens mani aizdziedāja;
Māte mani šūpojusi
Tautas dziesmu šūpuli.
(Latv. taut. dz.)
Kas nebūs ievērojis, ka pēdējos gadu desmitos ilgi novārtā stāvējušām un piemirstām latv. tautas dziesmām radušies dedzīgi piekopēji un patiesīgi cienītāji, lai gan arī tām nav trūcis un vēl tagad netrūkst pulgotāju un nievātāju nedz svešajos, nedz bāliņos. Tādi būs un paliks, kamēr dievīgums karos ar iznīcību. Gaisma savus starus vairs neatrauj tautai, kas sen tajos tīkojusi plaukt un ziedēt.
Līdz ar tautas uzplaukšanu arī uzplaukst tēvu tēvu tikumi un ieražas: Šie ir pamati, virs kā uzceļama tautas izglītības ēka.
«Tautas skola ir mājas sulaine,» t. i., vai jāievēro mājas dzīve, mājas gars un mājas vajadzības un tātad uz tiem pamatiem jāstrādā tālāk. Kādā etiskā ieražas un tikumus mācīdama rakstienā saka: «Ja tauta grib paturēties jauna, tad tai vajaga kopt un tālāk izglītot savas iemantotās ieražas. Mājas ieražās atjaunojas valstīga un saeimīga dzīve. Tātad tautas skolām jāiesāk tur, kur augdami bērni palikuši vecākos un tautā.
Ko tad nu skolēns no vecāku mājām līdz var nest skolā? Ko citu kā tikumus un ieražas, tautas dziesmas un pasakas. Uzmanīgs skolotājs būs ievērojis, ka pirmās skolas dienās visvairāk puisēni salasījušies teic pasakas, dziesmas un brīnumu stāstus, ka iesākums aiztek varbūt pirmajos laikos. Bērni paši bez skolotāja notur pirmo stundu tēvijas un tautas vēsturē. Vai skolotājam tur dažkārt nebūtu ko pamācīties? Bet kā dažās skolās šinī ziņā izskatās pēc kādiem mācības gadiem? Bērni, no tā koka tās atzīšanas tā laba un tā jauna baudījuši, nu arī īsteni zin, kas labs un kas ļauns. Tie jau zin, ka tautas dziesmas «blēņu dziesmas» un ka tās vairs nepieklājoties nedz dziedāt, nedz minēt. Tie citos «dziesmu kambaros» ieslodzīti gulējuši un sapņojuši no «Sarkanbāržu Friča» un viņa melnajiem kraukļiem. Tādas skolas aizvien vairāk iet mazumā. Nav vairs liela šaubīšanās, ka tautas dziesmām tiesība ieviesties tautas skolās. Daži seminari un dažas tautas skolas tās jau apsveicinājuši.

KRIŠJĀNIS VALDEMĀRS
BALTIJAS, ĪPAŠI VIDZEMES ZEMNIEKU STĀVOKLIS (1862) Fragmenti

Latvietis un igaunis ir svešinieks savā tēvzemē; viņam nav tēvzemes, un viņš nedrīkst arī sev tādu iegūt. Tiesība un patstāvība ir tādas lietas, ko viņš palaikam savā šaurākajā tēvzemē nedrīkst meklēt.
Arī savu roku darbu viņš nedrīkst izlietot, lai sev līdzētu. Lai gan dzimtbūšana jau atcelta pirms vienas paaudzes, viņš ir tikai mašīna, ko «izlieto».
Uz zemēm, īpaši Vidzemes ziemeļos, algas tik zemas, ka zemnieks arī caurmērā labos gados netiek pie tīras rudzu maizes. Tā tas ir, piemēram, Veravas un Pēmavas apriņķī. Kas tur grib apraudzīties, no marta līdz jūlijam redzēs ļaudis tādu maizi ēdam, kas rada šaušalas. Šinī maizē nav ne puses rudzu miltu; pelnus un dažādas rūgtas nezāles ir otra šīs maizes sastāvdaļa.
Netīkami liksies ārzemniekam, ja viņam teiks, ka ir muižas īpašnieki, kas savās muižās dzīvo desmit un vairāk gadu un pie tam nezina, no kā pārtiek un kādu barību ēd viņu nelaimīgie klaušu nomnieki. Tas izskaidrojams vienīgi ar nacionāli svešo muižnieku niknīgo izturēšanos pret viņu darbaspēku. Kāda ir cilvēkam vērte šo kungu acīs, rāda tas, ka viņu modernās govju kūtis ir simtkārt labākas par viņiem piederīgajām lauku sētām un klaušu nomnieku mājokļiem. Kādreiz, sevišķi pārstaigājot nabadzīgākos igauņu apvidus, liekas, ka te sasniegta galējā, iespējamā cilvēka trūkuma robeža. Bet palaikam vienīgi ārzemniekam ir redzīga acs, lai šos apstākļus pareizi novērtētu. Augstākām kārtām piederīgais iekšzemnieks, kas gūst vai domā gūstam kādu labumu no zemnieku nožēlojamā stāvokļa, iedomājas pagājušos laikus par normāliem; pat mazs uzlabojums viņam liekas bieži vien anormāls, lieks un «pāragrs»!
Tautskolu, salīdzinot ar vācu, varam nosaukt par nožēlojamu; nekur nav obligātās skolas. Ja kur runā par skolām visiem bērniem un palaikam pie runām arī paliek, tad «radikāli» prasījumi ir pēc 2-4 ziemām. Par sarkano jakobīnieti laikam nosauktu un akmeņiem apsviestu katru, kas runātu par 7-8 obligātiem skolas gadiem, kā tas ir Vācijā un arī Meklenburgā.
Vidzeme vēl tagad, kā pirms gadsimteņiem, ir: Debesis muižniekiem, Paradīze garīdzniekiem, Zelta bedre ārzemniekiem un Elle iedzimtajiem.
Vidzemes vēsture un ofciālie akti par to sniedz mums vispārsteidzošākās ziņas. Nežēlīgi apietas ar važās saistītajiem latviešiem un igauņiem viduslaiku kasta, kam Eiropā līdzīgu veltīgi meklēt. Visu tautību ievērojamākie vēsturnieki ar šausmām un sāpēm domā par viņu agrākajiem darbiem. Apvainotās, kājām mīdītās cilvēces vārdā neviens tiem par viņu pagātni cita neveltīs kā smagus lāstus.
Nekur un nekad citur nav bijusi redzama Vidzemes laupījumu loģika, un tāpēc katrs vēsturnieks ar kauna traipu apzīmogo šo bruņinieku darbus.
Nu, un šo laupītāju bruņinieku pēcteči? Viņi - protams, nopietnākie- visumā teiktajam pievienojas - ko viņi arī citu lai darītu ar tādiem visu ievērojamāko vēstures pētnieku liecinājumiem? Viņi nenoliedz, ka priekšteči šīm tautām nodarījuši pret debesīm brēcošu netaisnību: viņi par to runā landtāgos un citur. Bet - nu šī otra loģika ir ne mazāk īpatna kā pirmo atnācēju - ja šo tautu 22 paaudzēm apsmietas visas cilvēcīgās un dievišķīgās tiesības, tāpēc tam pašam jānotiek arī ar 23. paaudzi un tā joprojām līdz pastarai dienai.
Mani kungi! Liksim mirušajiem mieru! Tos apsūdzēt un tagadnei ļaut savu gaitu - tā ir pārāk viegla nolēse ar vēsturi. Jūs varat būt arī mazākā mērā vienisprātis ar spriedumiem par jūsu senčiem - tas nav tas svarīgais: padomājiet, ka tagadne prasa stingru taisnību un neļaujas apmierināties ar nenoteiktām literārām frāzēm.

JURIS ALUNĀNS
DZIESMIŅU PIRMĀ IZDEVUMA PRIEKŠVĀRDS (1885) Fragments

Cienījamais lasītājs!
Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bija šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu, cik paspēdams, no svešiem grabažiem iztīrīt. Kas zin, kā ar latviešu valodu un ar latviešu rakstiem šim brīžam iet, tas gan atzīs, ka tāds darbs nav viegls darbs. Lielākā grāmatu daļā, kas līdz šim ļaudīs izgājušas, valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Tāpēc jau no pašas mazotnes sāku par latviešu valodu domāt un atkal domāt, un no jauna domāt. Ņemos arī ko rakstīt un kādas dziesmiņas pārtulkot. Tā pūlējoties un pamēģinoties, šīs dziesmiņas cēlās. Gribēdams latviešu valodu tīru uzturēt, uzņēmu arī grūdienīšus, ko latviešu valoda īsti par saviem bērniem neatzīst, bet kas, kādā kaktiņā atmesti, vārgst un nīkuļo. Liels pulks tādu grūtdienīšu latviešu valodā atronas.
Tagad, kur gandrīz pa visu Kurzemi un arī dažās vietās Vidzemē visa pastāvīga būšana pavisam pārgrozījusies, tagad, kur saimnieki, no klaušas atsvabināti, sāk par nomniekiem uz savu roku dzīvot, tagad, kur muižas savus laukus vairs neapstrādā ar darbiniekiem, bet ar puišiem, ko uz veselu gadu sader,- tagad allaž un daudzkārt dzird žēlojamies, ka saime jo dienas, jo vairāk paliekot nepaklausīga, stūrgalvīga, kūtra, nebēdīga, blēdīga u. t. j. pr. Bet kur nu tā vaina būs meklējama, ka saime tik slikta? Vai pie saimniekiem un muižu nomniekiem jeb vai pie gājējiem? Man šķiet, ka visvairāk pie saimniekiem un muižu nomniekiem. Jo, kā ar kādu apietas, tādu prātu tas uz to tur. Vēl daudz vietās redz, ka gajējiem šo to atrauj, šādas tādas pārestības dara, vēl allaž redz, ka par slimiem lopiem vairāk gādā nekā par slimiem gājējiem, vēl allaž redz, ka ar veciem, nespēcīgiem lopiem žēlsirdīgi un mīlīgi apietas un tos visādi taupa, bet no gājēja, kas sava saimnieka un kunga dienestā palkis vecs un nespēcīgs, palīdzīgu roku atrauj un to bez žēlastības vienu pašu pasaulē atstāj. Tāpēc saku: kamēr par saimi vairāk negādās, tomēr arī nevar cerēt ar laiku labākus gājējus dabūt. Ar to vien vēl nepietiek, kā gājējam saderēto loni atlīdzina, nē, saimniekam tas, kas pienākas, ar mīlestību jādara. Gājējam jāredz, ka tam labprāt atvēl laiku atdusēties, ka tam paļauj vaļu savu laiku ar derīgām grāmatām pakavēt. Kad gājējam iegadās pavaļas brīži, tiem rokās jāiedod derīgas grāmatas par lauku un dārzu kopšanu, par lopu audzināšanu, pamācīšanas par dabas lietām, avīzes. Bet, lai saimniekam nepietrūktu labu, derīgu grāmatu, ko pats varētu lasīt un gājējiem pavaļas brīžos rokās dot, tad labi būtu, ka vesels pagasts jeb vesela draudze uz to sabiedrotos, derīgas un vajadzīgas grāmatas sapirkt un draudzes bibliotēku grāmatu krājumu ietaisīt. Par šo lietu var vairāk palasīties tai trīssimtu stāstu grāmatā, ko Valdemārs sarakstījis. Gājēju bērni jau agri, jo agrāk, jo labāk, jāsūta skolā, un, proti, trīs gadus no vietas jāsūta skolā. Bet te rakstītājam smagi jānopūšas, iedomājot, kā ar skolām iet. Gājēju bērnus tik vienu ziemu laiž skolā, kur tik daudz pātarus izmācās, ka var pie dievgalda pieiet. Visu citu laiku gājēju bērnus pieliek pie lopiem, ziemā - pie lopu barošanas, vasarā - pie lopu ganīšanas. Še viņi, veselu gadu starp lopiem vien būdami, par lopiem paliek.

Citēts no: Jurjānu Andrejs. Raksti. - Rīga, Liesma, 1980.

PIEZĪMĒJUMI III VISPĀRĪGIEM LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKIEM

I Dziesmu svētki - Līgas svētki, Tie bij latvju tautas svētki.
[...] Kurš latvietis gan nenovēlēs savai tautai saules mūžu? Bet saules mūžu mūsu tauta tik tad vien nodzīvos, ja viņu vadīs dziesmu gars; tādēļ lielākais tautas uzdevums ir rūpēties par dziesmu gara izdaiļošanu. Ja kāds latvju dziedātājs dziedāja: «Latvju tauta, dziedātāja, dziesmu gars pār tev' lai plūst» - tad viņš tautai novēlēja neiznīcību. Tādēļ «dziesma» lai Līgai līdzās ir mūsu tautības karoga virsraksts, tad mēs pastāvēsim! Kad visu šo apceram, vai tad vēl būs jāsaka, ka prieks pārņēma katru latvi, kad tas izdzirda vēsti, ka augstā valdība atļāvusi Rīgā šogad izrīkot III vispārīgos latviešu dziesmu svētkus. No visām Latvijas malām jau postin pošas uz gaidāmiem DZIESMU SVĒTKIEM. Bet ne vien no Latvijas Malām un ne vien latvieši kājas aun uz šiem svētkiem. I un II Dziesmu svētki ir atstājuši tik lielisku iespaidu, ka iz tālākām Krievijas malām taisās liels apciemot arī mūsu brāļi leiši, mūsu kaimiņi igauņu bāleliņi, neizņemot vācus! Lai šie mūsu ciemiņi mūs cienītu, mums vajaga visiem spēkiem saņemties, ka svētki spoži izdodas.
Un jūs, latvju dziedātāji, ciema zeltenītes un bāleliņi, jūs, Līgas svētku līgusones un līgusopi, ja jūs Pirmos un Otros dziesmu svētkos it skaņi liecinājāt, visa latvju tauta tiešām dziedātāja, tad jums Trešos svētkos tas vēl vairāk jādara. Ja jūs Pirmos DZIESMU SVĒTKOS (runājot ar tautas dzejisko teiku) zvaigžņu kumeļu, sudraba kaltu, aizsniedzāt trešo daļu no dimanta kalna, kurā daiļā Līga mīt, ja jūs II Dziesmu svētkos mēneša kumeļu, zelta kaltu, sasniedzāt pusi no Līgas kalna, tad jums Trešos dziesmu svētkos jālūko augstāk kļūt - jo uz vietas palikt ir atpakaļ iet, jums, «māsiņas, zelta drostaliņas» un «bāleliņi, putu gabaliņi» jāseglo saules kumeļš, dimantu kalts, lai varētu nokļūt Līgas kalna galā.
Kad tur nokļūsiet, tad arī pilnīgi atradīsies Līgas neizsīkstošie dziesmu avoti un dziesmu gars plūdīs pār latvju kalniem un lejām tautai par neiznīcībai. Ir tiesa: «labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu». Lai svētki diženi izdotos, vajaga labi sagatavoties, lai varētu labi sagatavoties, vajaga laika. Še nu jāsaka, ka laiks priekš gatavošanās uz III Dziesmu svētkiem nav visai garš. Bet lai tādēļ dūšas nezaudējam! Ir jau tiesa, ka uz karstām pēdām mēs daudzreiz ātrāk pie miera kļūstam, tāpat arī - ka dzelzs vieglāk kaļama, kamēr tā sarkana. It īpaši tagad mums jo vairāk jādzied, jo dziesmas dod spēku. Dziesmu spēks ir brīnišķīgs. visu tautu dziedoņi dziesmu spēku apdziedājuši dedzīgākiem vārdiem. vai še lai minam, ka Orfejs caur dziesmu spēku lika kokiem un akmeņiem diet, ka latvju burtnieks caur dziesmu spēku izglāba Beverīnas pili no igauņiem? Bet tās jau var būt tikai teikas? vai tas, ko jau augšā minēju, arī neskan kā teika, ka tikai dziesmu spēks, sešsimt gadu laikā grūtu jūgu nesot, neļāva iznīkt latviešu tautiņai?
Mums, latvjiem, uz visām pusēm vēl daudz ko cīnīties, tādēļ dziedāsim, tad mums neiztrūks spēka cīnoties!
Dziesmu svētkiem vēl cita nozīme. Pēc dienas darba vajag nakts atdusas. Ja darbinieks cītīgi strādājis sešas dienas, tad viņš septītajā dienā atdusas, gan dieva vārdos klausīdamies, gan draugu starpā uzjautrinādamies, lai varētu ar jauniem spēkiem atkal darbu darīt. Latvji septiņus simt gadus nav dīkā stāvējuši, bet ir cītīgi strādājuši, viņiem vajadzīgs atdusas brīdis, tautai vajaga svētdienas. Tāda tautas svētdiena būs III vispārīgie latviešu dziesmu svētki. Dažs labs tautas darbinieks, kas jau jūtas noguris, smelsies draugu starpā jaunus spēkus, dažs labs jauneklis, kas varbūt dīkā stāvējis, dabūs šai tautas svētdienā dzinekļi uz naigu strādāšanu tautas druvā un tautas druva tad ne tikvien zaļos un ziedēs, bet arī nesīs bagātīgus augļus, tautai ko spirdzināties. Tādēļ daudz sekmes it visiem, kas gatavojas uz dziesmu svētkiem!
Pagājušo reizi runāju par dziesmu svētku nozīmi, svaru un par to, kādēļ viņi svinīgi jāsvin. Šoreiz runāšu par to, kas būtu vērā jāliek, lai dziesmu svētki diženi, kupli izdotos.
Saprotams, ka dziesmu svētkos svarīgākā lieta ir dziedāšana, ja dziedāšana būs daiļa, tad arī svētkus varēs saukt par diženiem. Kas nu būtu jāievēro, lai dziedāšana būtu daiļa? Kas ir dziedāšana? «Dziedāšana ir pakāpināta (gesteigert, potenziert) runa. Jo mazāk viņa izteic jūtas, jo vairāk viņa līdzinās runai. Turpretī, jo vairāk viņa izteic jūtu kustēšanos, meldija vairāk vai mazāk no vārdiem gluži atšķiras un pieņem karakterisku, tīri muzikālisku veidu, tā, piem., dabas (t. i., nemācītā) dziedāšanā var uzrādīt uz aleluja gavilēšanu pirmā kristīgā draudzē, uz tīru jodelēšanu, uz latv. gaviļu meldijām, un mākslas dziedāšanā uz koloratūru dziedāšanu. Cilvēka balss ir vispilnīgākais un visaugstākais mūzikas instruments. Ja par kādu instrumentu viņš dzied, tad tā ir vislielākā uzteikšana. Bet tikai maz cilvēku ir, kam no dabas laba balss, arī no dabas līdzdota īsta, pareiza dziedāšanas vīze, un pat tā labākā balss neder, ja ar viņu slikti rīkojas. «Dziedāšana ir māksla, kas bez dabiskām dāvanām arī prasa skolas.» (Dr. Hugo Rīmanis.) Latviešus Līgas dziesmu dieve bagātīgi apbalvojusi ar muzikāliskām dāvanām. Arī latviešu skolās uz dziedāšanu griezta liela vērība. Tomēr dziedāšanas mācība mūsu skolās vēl nebūt nav sasniegusi tā stāvokļa, kāds viņai pienākas. Dziedāšanas mācība mūsu skolās tālāk nesniedzas par nošu zināšanu, takts iedalīšanu, gammu (tonleiteru) dziedāšanu, ja daudz, tad intervālu uzķeršanu (trāpīšanu). (Ir daudz skolas, kur ir šo nemāca, bet dzied tik pēc dzirdes.) Bet visu šo vēl nemaz nevar saukt par dziedāšanas mācību - tā tikai ir mūzikas elementārteorija, kas jāzin ikkatram, kas grib nodarboties ar mūziku. Uz balss izdaiļošanu, kas taču ir dziedāšanas mūzikas rīks, netop nekāda vērība griezta. Tautas skolās, zināms, balss izdaiļošana pilnīgi nav izdarāma, tādēļ ka lielāka daļa skolēnu jau atstāj skolu pirms balss mainīšanās; bet, kā zināms, balsi pamatīgi tikai var sākt izdaiļotot sievietes pēc l6 un vīrieši pēc l8 gadu sasniegšanas, Bet tie skolēni, kas sevišķi ar mūzikas dāvanām apbalvoti un kam, saprotama lieta, prāts nesas uz dziedāšanu, ar sevišķu prieku iestājas pēc skolas beigšanas dziedātāju koros un biedrībās. Tādēļ, lai latvji dziedāšanas mākslā sasniegtu vajadzīgo stāvokli, īpaši dziedāšanas biedrību vai koru galvenākais mērķis lai ir balss izdaiļošana. Līdz šim, cik man zināms, dziedāšanas biedrības vai kori uz šo nekādas vērības negriež, katrs dzied, kā viņam dievs balsi devis, ar visiem trūkumiem. Kā izņēmumu še godam varam minēt Vīgneru Ernesta koru dziedāšanas kursus, kuros balss top patiesi izdaļotas.
Ja šeit gribētu uz to norādīt, kā balss izdaiļošana ar visu, kas pie daiļas dziedāšanas pieder, izdarāma, tas novērstu mani par tālu no mērķa un katram būtu tiesība teikt - ko līdz suni barot, kad vilks jau lopos. Tik lielā dziedātāju skaitā, kas pieteicies uz III Dziesmu svētkiem, balss neizdaiļība nebūs arī tā cauri manāma kā mazākos koros. Pietiks ar to, ka katrs koris rūpēsies pēc iespējas savu balsu trūkumus segt. Aplūkosim latvju dziedātāju balsis. Kā I un II Dziesmu svētki rādījuši un kā esmu Vidzemē un Kurzemē pārliecinājies - sieviešu balsis vispār labas. Jādomā, ka arī III Dziesmu svētkos «modes spindzeles» nebūs tautas zeltenīšu brīvai dziedāšanai par kavēkli. Par vīriešu balsīm runājot, jāsaka, ka basi ir pietiekoši labi, bet tenori par to jo vājāki.
Jāsaka, ka citādi saldais alutiņš pie tenoriem savu maitāšanas darbu jo dienas jo vairāk pastrādā. Cik reiz nav jāredz, cik vieglprātīgi dziedātāji apietas ar savām balsīm, tūliņ pēc dziedāšanas beigšanas aukstu alu dzerdami! Tādēļ koru vadoņiem, sagatavojoties uz III Dziesmu svētkiem, it sevišķa vērība jāgriež uz tenoriem. Ikkatrā korī gandrīz atrodas dziedātāji, kas citādi muzikāliski, bet kuru balsīm kaut kādi trūkumi, kā dažiem balss trīs, dažiem skan caur degunu, citas ir asas, skarbas, ķērcošas, dobjas utt. Kā jau agrāk teikts, še varētu dot pamācību, kā šie trūkumi novēršami, - bet tādēļ, ka tas nav izdarāms tik īsā laikmetā, kāds ir līdz III Dziesmu svētkiem, tad ar to nebūtu līdzēts. Teiksim tikai to, ka stiprās vietās balsu trūkumi mazāk manāmi nekā klusās. Lai klusās «doke» vietas skanētu glīti, liegi, tad tās nebūtu no tiem dziedātājiem līdz jādzied, kam manāmi balss trūkumi. Koru vadoņi savus dziedātājus it labi pazīst; viņiem svētku labā nebūtu tas jāuzskata par apkaunojumu, kā tas palaikam mēdz notikt. Pie dziedāšanas ir lielā svarā elpas ievilkšana. Ja elpa nepareizi un nevietā top ieņemta, tad daudz gājieni nemaz nav pareizi izpildāmi. Tādēļ ir ļoti teicami, ka III Dziedāšanas svētku dziesmās ir iezīmētas vietas, kur elpa jāievelk. Priekš tām dziesmām, kur elpa nav apzīmēta, īsumā varētu piezīmēt, ka elpa nekad nav jāieņem kāda vārda vai frāzes vidū - bet priekš viņa sākšanās; tās notis, kas savienotas ar legato zīmi, ar vienu elpas ieņemšanu jādzied. vislielākais trūkums, kas bij manāms jau Pirmos un Otros dziesmu svētkos un vēl ar vienu, ir vārda slikta izruna. Kā jau iesākumā minēju, dziedāšana nav nekas cits kā pakāpeniska runāšana. R. Vāgners saka: «Lai tonis ar vārdiem dabūtu pareizu skaņu, dziedātājam vajaga dziļi un pareizi runāt.» Šis teikums lai top it sevišķi ievērots no koru vadoņiem un dziedātājiem.
Šoreiz gribu vispārīgi pieminēt par koru vadoņiem un diriģēšanu. Ka latvju tauta bagātīgi apbalvota mūzikas dāvanām, to pierāda daudzums daiļu daiļo tautas dziesmu, un pati tauta ne par velti sevi nosauc par dziedātāju tautu. Par latvju spējību dziedāšanā, dzīšanos un mīlestību uz dziedāšanu neviens nešaubīsies. Latviešu III vispārējo dziesmu svētku krietna izdošanās vienīgi atkarājas no koru vadoņiem, viņu zināšanas un prašanas, nerunājot par mīlestību, pacietību un prieku, kas pie šā darba vajadzīgi. Nevajadzēs sevišķu pierādījumu tam, ka tie paši dziedātāji zem krietna vadoņa pavisam savādāki dzied nekā zem neprašas vadoņa. Ja kur kādreiz dziedātāju koris uzplaucis vai iznīcis, iemesls tam arvienu meklējams kora vadonī.
Nevar liegt, ka starp latvju koru vadoņiem laba daļa ir krietnu un sava amata pietiekošu pratēju; bet ir arī tādi, kas savu uzdevumu nesajēdz. Lielākā daja koru vadoņu būs skolotāji. Lai gan semināros diezgan mūziku māca, tad tomēr ar to vien nepietiek. Skolotājam, kas grib būt par diriģentu, jāstrādā nepiekusuši mūzikas laukā tālāk, viņam jāklausās teicami muzikāli uzvedumi, jāskatās veiklos diriģentos utt., nerunājot par to, ka viņam no dabas vajaga būt apdāvinātam krietnām mūzikas dāvanām.
Kora vadonim, iekams viņš sāk dziedātājus mācīt, pašam pamatīgi jāiepazīstas ar kompozīciju, ko grib mācīt, jāzin viņa gandrīz no galvas vai arī tiktāl, ka, tiklīdz acis notis redz, iekšķīga dzirde arī tūliņ saprot, kā viņām jāskan. Nespeciālisti mūziķi, kādu lielākā daļa koru vadoņi ir, ar kompozīciju varēs pamatīgi iepazīties, to vai nu uz klavierēm, ērģelēm, vai harmonijas vairāk reizes cauri spēlējot. Kas nemaz neprot spēlēt, tam būs grūti būt par kora vadoni. Kad kora vadonis pats pamatīgi prot kompozīciju, tad tikai vēl lai viņš ķeras pie dziedātāju mācīšanas. Bieži atgadās, ka koru vadoņi, sākdami dziedātājus mācīt, tad tikai vēl paši sāk mācīties. Caur šo nu, pirmkārt, veltīgi tiek notērēts laiks, otrkārt, dziedātāji nogurdināti, treškārt, dziedātāji zaudē prieku uz mācīšanos un cerību uz iemācīšanos. Bet, ja kur kāds darbs netop ar prieku darīts, tur maz sekmes gaidāmas.
Kad kora vadonis visas balsis par sevi pamatīgi iemācījis, tad tik var sākties kopu dziedāšana un īstenā dziesmas iestudēšana.
Lai kopu dziedāšana būtu samērīga tā ātrumā, kā ritmā utt., ir vajadzīgs, ka diriģents kaut kādi apzīmē ātrumu, ritmu utt. Daži vadoņi ieraduši dziedātājiem stipri takti priekšā skaitīt. Tas nebūt nav pielaižams. Tāpat bij laiks, kad diriģenti takti sita dzirdot uz pults malas. Ja arī šī ritma apzīmēšana būtu atjauta mēģinājumos, tad tomēr koncertā viņa nav pielaižama, tādēļ ka caur savu troksni viņi traucē klausītājus un mazina kompozīcijas iespaidu. Ir jau vairāk nekā piecdesmit gadu pagājuši, kamēr vispārīgi ir pieņemts takts daļas iezīmēt ar klusiem rokas mājieniem. Šim nolūkam diriģents lieto takts zizli, tievu, vieglu spieķīti pēdas garumā, vislabāk baltu, tādēļ ka tas labāk saredzams, un, to labā rokā turēdams, ar mājieniem (sitieniem) uz augšu un zemi vai uz labo un kreiso apzīmē redzoši, bet klusi galvenās takts daļas. Lai gan jaunākā laikā, dažādas takts kārtas apzīmējot, takts zižļa virzieni gandrīz pilnīgi jau noteikti, tomēr atrodas diriģenti, kas savādi sit takti, nekā vispārīgi pieņemts. Esmu redzējis, ka daži - pat no izslavētākiem latvju koru vadoņiem - ne tikvien savādāki takti sit, bet pat ar savu takts sišanu padodas dažām grūtākām ritmiskām figūrām - sinkopēm utt., kas pavisam nepareizi. Ja arī pieņemtu, ka katrs koris par sevi pēc šādas savādas takts sišanas dziedās teicami, tad tomēr priekš vairāk koru kopdziedāšanas nepieciešami vajadzīga vispārīgi pieņemta takts sišana. Jau II Dziesmu svētkos bija dzirdama dziedātāju žēlošanās par to, ka diriģenti trīsdaļīgu takti katrs savādāki sita. Lai III Dziesmu svētkos dziedāšana būtu ritmiska un droša, nepieciešami vajadzīgs, ka svētku diriģenti jau agrāk par takts sišanu vienojas un to visiem koru diriģentiem zināmu dara, lai tie varētu savus dziedātājus ar tādu takts sišanu apradināt. Ir jau par likumu palicis pirmo, t. i., smagāko takts daļu, iezīmēt, uz zemi sitot, un beidzamo, vieglāko, uz augšu sitot. Citi takts sitieni notiek vai nu uz labo, vai uz kreiso.
Vissvarīgākās takts kārtas ir - divdaļīgas, trīsdaļīgas, 4, 6, 9 un l2-daļīgas. Še piezīmēšu, kā katra no šīm takts kārtām top apzīmēta takts sitieniem, tuvāku izskaidrošanu, kālab īpaši viņas tā un ne citādi top apzīmētas, pie malas atstādams. Divdaļīga: pirmais sitiens uz zemi, otrais uz augšu. Trīsdaļīga: pirmais uz zemi, otrais uz labo, trešais uz augšu. Turpretī ātrā tempā - pirmās divas daļas tiek tikai apzīmētas ar vienu sitienu uz zemi, beidzamais uz augšu. Saprotama lieta, ka pirmais sitiens uz zemi ir pēc laika divreiz tik garš kā otrais. četrdaļīga: pirmais uz zemi, otrais uz kreiso, trešais uz labo, ceturtais uz augšu. Sešdaļīgais temps tiek apzīmēts kā divdaļīgais, pie kam uz katra sitiena nāk trīs taktsdaļas. Lēns temps sešdaļīgo takti trejādi iezīmē, tomēr no viņām tā pieņēmīgākā ir šī: pirmais un otrais sitiens divreiz uz zemi, trešais uz kreiso, ceturtais un piektais divreiz uz labi, sestais uz augšu. Skatoties uz ritmu, dažreiz otrā un piektā taktsdaļa nemaz netiek iezīmēta; tādā reizē divas pirmās taktsdaļas tiek apzīmētas tikai ar vienu sitienu uz zemi un ceturtā un piektā taktsdaļa uz labo. Deviņdaļīga, pie kam uz katra sitiena krīt trīs taktsdaļas, lēnā tempā turpretim pirmie trīs sitieni jādod uz zemi, otrie trīs uz labo, trešie trīs uz augšu. Divpadsmitdaļīgās temps top apzīmēts kā četrdaļīgas, pie kam uz viena sitiena nāk pat trīs taktsdaļas. Lēnā tempā - trīs sitieni uz zemi, trīs uz kreiso, trīs uz labo, trīs uz augšu. Piecdaļīga takts sastāv no divdaļīgas un trīsdaļīgas. Tādēj arī viņa jāapzīmē kā divdaļīga un trīsdaļīga vienpakaļ otrai. Kura no šīm papriekšu sitama, to rāda ritums; vislabāk ir, ka komponisti pirmā taktī to uzrāda ar punktētu takts strīpu.
Lai gan vienkāršu takts sišanu vien vēl nebūt nevar nosaukt par diriģēšanu, tomēr viņa priekš ritmiskas kopdziedāšanas no lielāka svara.
Par diriģentiem vispārīgi runājot, gribētu arī ko pieminēt par svētku diriģēšanu sevišķi. Priekš tik liela pulka
dziedātāju, kas uz III Dziesmu svētkiem pietcieies, divi svētku diriģenti par maz, viņiem vajaga vismaz trīs vai četru palīgu. Šo teikdams, atbalstos uz piedzīvojumiem un uz lielāko diriģentu izteikumiem un izmēģinājumiem. Piemēram, pievedīšu še Hektora Berlioza vārdus iz viņa grāmatas «Orķestra diriģents».
«Kādos mūzikas svētkos Parīzē, kur zem manas vadības savienojās l200 cilvēku, man vajadzēja palīgā ņemt piecus kora direktorus, kurus es starp dziedātājiem nostādīju, un divus diriģenta palīgus, no kuriem viens vadīja pūšamos, otrs sitamos instrumentus. Es viņiem cieši piekodināju, nemitoši uz mani skatīties - viņi šo nepiemirsa, mūsu astoņi taktszižļi bez jebkādas starpības ritumā cēlās un nolaidās, un tādā kārtā starp I200 izdarītājiem tika sasniegta tik draudzīga kopdziedāšana un spēlēšana, tik pilnīgs ansamblis, kādam vēl līdz šim nebij piemēra. Palīgu diriģentiem nav tikai takts vien jāsit kā metronomam, bet bez tam, sarunājoties ar tuvāk pie viņa esošām izdarītāju grupām, to vērība jāgriež uz dažādām kompozīcijas dinamiskām (stipruma) un citām zīmēm un pēc pauzēm uz to momentu, kad atkal jāuzsāk dziedāt.»
Kā jau teikts, diriģenta pienākums nepastāv takts sišanā vien. viņam jābūt spējīgam dziedātājiem savas jūtas pārraidīt, tos pacildināt, iesildīt, elektrizēt. Lai šo varētu izdarīt, tad ar rokas mājienu vien nepietiek. viņa skatiens še no lielāka svara. Un Berliozs tālāk raksta : «Telpās, kas ierīkotas amfiteatrāliskā pusriņķī, diriģents gan var viens pats vadīt lielāku skaitu izdarītāju, tādēļ arī labāk, ka liela atstatuma dēj, kurā atrodas malējie izdarītāji, rļem zināmu skaitu palīgu, nekā viens pats vada. Jo tālāk diriģents no izdarītājiem, jo vairāk zūd viņa iespēja pār viņiem.»
Šiem Berlioza vārdiem nevar neticēt - viņš bij viens no slavenākajiem diriģentiem, kas jebkad dzīvojuši.
Visur, kur notiek lielāka kopu dziedāšana vai spēlēšana, šis Berlioza padoms top ievērots. Tā, par piemēru, Pēterburgā invalīdu koncertos vai lielā teātrī, vai manēžā, kur izdarītājus skaita tik simtiem, ir vairāk diriģentu palīgu; neba tad mēs III Dziedāšanas svētkos, kur izdarītājus pa tūkstošiem skaita, iztiksim bez palīgiem.2' Ja divi vai trīs svētku diriģenti arī viens otram palīdzētu, tad tomēr ar to nepietiks, jau tādēļ vien ne, ka viņi nogurs. Beidzot vēl jāpiemin šis svarīgākais piezīmējums: Katra kora vadoņa pienākums ir uz to ciešāko piekodināt, lai dziedātāji uz diriģentu nemitīgi skatās, kā mēdz teikt, «lai ar vienu aci notīs skatās, ar otru - uz diriģentu. «Priekš tādiem dziedātājiem, kas uz diriģenta neskatās, pavisam diriģenta nav,» - tie ir Berlioza vārdi.
Kā beigas laikā avīzēs ziņoja, tad komiteja galīgi nolīgusi ar vācu teātra orķestri. Šim orķestrim ir visas teicamās īpašības, kas no laba orķestra tiek prasītas. Tikai viņš ir par mazu. Sakiet - kāds samērs būs 40 mūziķiem ar 3000, teiksim, pat tikai l000 dziedātājiem? vai arī orķestri ar 40 mūziķiem var nosaukt par svētku orķestri? visādā ziņā, lai svētki godam izdotos, komitejas pienākums ir - netaupīt ne pūliņu, ne naudas upuru, lai orķestris būtu ja ne trīskārtīgi tik liels, tad vismaz divkārtīgi. Un, ja nu beigās ir tas nav iespējams, tad vismazāk lai stīgu instrumentu būtu otrreiz tik daudz, cik palaikam šim orķestrim. Pūšamie instrumenti, īpaši metāla instrumenti, gan var uzņemties konkurēt ar tūkstošiem dziedātājiem, bet stīgu instrumenti mazā skaitā nekad ne un ja pat orķestri nostāda pašas publikas priekšā. Ar šo lai šoreiz pietiek.

Citēts no: Jurjānu Andrejs. Raksti. - Rīga, Liesma, 1980.

MŪSU TAUTAS DZIESMAS

Oskars Sepska kgs (Balt. vēstn.) 242. numurā, atklādams sava vārda noslēpumu, ļoti alojas, domādams, ka tādēļ vien, ka «mūsu ievērojamie komponisti» neesot izsacījušies pret K. kga rakstu (Mūsu tautas dziesmas) 2l9. numurā, tie jau atzinuši, ka jautājums vārīgs un ka pārmetumi neesot bijuši bez pamata. Man šķiet gluži otrādi: mūsu ievērojamie komponisti neatbildēdami drīzāk atzinuši, ka jautājums nav vārīgs priekš viņiem un ka pārmetumi bijuši tik nedibināti, ka tie nav tuvāk jāizskaidro. Cik tas uz mani zīmējas, tad teikšu it vaļsirdīgi, ka tādēļ vien neatbildēju, ka nebiju no minētā raksta satura pārliecināts, ka tas nāk no lietpratēja. vai vajadzētu gan domāt, ka lietpratējam, kas nopietni domājis aizkustināt jautājumu par tautas melodiju harmonizēšanu, pietiks tikai ar to, ka nosauks visus tautas meldiju apstrādājumus pēc Cimzes tēva Dziesmu rotas» par modiskiem apģērbiem», pamatodams šo izteikumu tikai ar vārdiem, «mākslas dziesma», «pazīstami musturi» utt., nemaz neaprādīdams to tuvāk, kā arī neuzstādīdams no savas puses nekāda priekšlikuma, kas būtu jāievēro pie tautas meldiju tērpšanas «tautiskos apģērbos»? Bet, kad nu ir zināms, ka minētā raksta sacerētājs ir pazīstamais latvju mūziķis un komponists O. Šepska kgs, kurš izteic pārliecinājumus, ka «mūsu ievērojamie komponisti» neatbildēdami esot atzinuši, ka pārmetumi neesot bez pamata, tad turu par vajadzīgu viņam pretoties, cik tas uz mani un tautas meldiju harmonizēšanu vispār zīmējas.
Sepska kgs iesāk savu rakstu 219. numurā, runādams par tautiskiem apģērbiem. Nosaukdams tagadējos apģērbus par «modes ākstīšanos», viņš pāriet uz tautas dziesmām un prasa: bet kā tad ir ar mūsu tautas dziesmām? Kā gan mūsu komponisti šo dārgo mantu izlieto? Lūdzu, aplūkojiet tikai katru izdevumu pēc Cimzes tēva «Dziesmu rotas», ko tur atradīsiet? Gandrīz visi mūsu komponisti tautas dziesmas tērpj «modiskos apģērbos». Kurš no uzmanīgiem lasītājiem še neizlasīs caur rindiņām, ka Š. kgs, salīdzinādams visus tautas meldiju harmonizējumus pēc Dziesmu rotas ar «modiskiem apģērbiem», tos gribējis nosaukt par modes ākstīšanos? Tiešām, ja S. kgs būtu pamatīgāki aplūkojis tautas dziesmu harmonizējumus pēc «Dziesmu rotas», tad viņš nebūtu iedrošinājies teikt par visiem. Tā kā S. kgs arī pieder pie latvju tautas dziesmu harmonizētājiem pēc «Dziesmu rotas», tad man iemesls teikt: ja varbūt S. kgs pats atklāti gribējis atzīties, ka viņš savus tautas meldiju harmonizējumus uzskata par «modes ākstīšanos», ja viņš caur šo sevi gribējis līdzās stādīt Ā. Ores kgam, kas, līdz šim vēl no kritikas nesodīts, tautas dziesmas staipa un ar kļūdām harmonizē, ja viņš sevi gribējis līdzās stādīt Straumes Jānim, kas varbūt visu labu grib, bet tomēr nezin, ko dara, tad šis apstāklis vien vēl viņam nedod tiesības sev līdz vilkt visus latvju komponistus un tamlīdz arī manu personu bez jebkādiem tuvākiem aizrādījumiem. Jau pats tautisku apģērbu salīdzinājums ar tautas meldiju harmonizēšanu ir aplams. Tautisks apģērbs latviešiem ir bijis, bet tautas dziesmas ar harmonijām nekad (variantus un kāda toņa vilkšanu, kamēr citas balsis loka, vēl nevar saukt par harmoniju) . Tādēļ katra tautas meldiju likšana uz balsīm ir jaunāku laiku mākslas darbs un kā tāds - «modisks apģērbs». Ar šo vien jau būtu S. kga teorija par «modiskiem» un tautiskiem apģērbiem apgāzta. Bet aplūkosim, ko S. kgs tuvāki ar «modisko apģērbu» apzīmē. Manu tautas meldiju «modisko apģērbu» viņš nosauc par «mākslīgu kontrapunktu». Man tiešām jāšaubās par to, ko S. kgs saprot ar vārdu «kontrapunkts», un vēl vairāk par to, ko viņš grib izteikt ar vārdu «mākslīgs kontrapunkts». Līdz šim zināms man tikai stingrs un svabads kontrapunkts, 2, 3, 4 un vairākbalsīgs kontrapunkts, vienkāršs, dubult-, trij-, četr- un vairākkārtīgs kontrapunkts, «mākslīga kontrapunkta» nosaukumu pirmoreiz dzirdu. Ja nu arī atmetam vārdiņu «mākslīgs» kā gluži lieku, tad tomēr man jāatzīstas, ka nevienā no minētiem kontrapunktiem neesmu gribējis tērpt latvju tautas meldijas priekš dziedamām balsīm - esmu gribējis tās tikai harmonizēt. Ja varbūt Š. kgs lietojis šo vārdu savā pirmatnīgā nozīmē - punctum contra punctum, t. i., noti pret noti, tad jau ikkatru vairākbalsīgu mūzikas gabalu varētu saukt par kontrapunktu. Ja S. kgs manu tautas meldiju harmonizēšanu nosaucis par «mākslīgu kontrapunktu», tādēļ ka es pavadītāju balsīm esmu centies dot tiktāļ melodiskus gājienus; kamēr tie nav par šķērsli harmonijai, tad man S. kgam jāaizrāda uz to, ka ne tikvien katrs pirmā kursa harmonijas māceklis jau zin, ka, meldiju harmonizējot, jālūko ne tikvien uz akordiem, bet arī uz melodiskiem balsu gājieniem, bet arī diletanti, kā A. Benjamiņš «Balss 43. numurā, runādams par Ā. Ores jauno ražojumu», jau teic: «Pavadītāju balsīm jābūt pašām par sevi jauki melodiskām un ne tikvien jāsaskan ar citām balsīm.» Bet pieņemsim, ka es tiešām tautas meldijas būtu kontrapunktiski apstrādājis, - tad vēl S. kgam būtu jāpierāda, kālab šis tas «modiskais», bet ne īstais apģērbs.
Tā kā nu latviešu īstas tautas meldijas kā «Ak, puķīt, tavu noteikšan», «Es stāv uz augstu kalnu», «Iekš meža bij viens nams» utt, ko gan Cimzes tēvs, gan Šepska kgs uzņēmuši savos krājumos kā tautas meldijas) ir daudz senāk cēlušās par modemas harmonijas stila nodibināšanos, kā to rāda vecas baznīcas toņu kārtas, kurām viņas pieder, bet jo vairāk ievadu toņa trūkums, bez kura modemā dur un moll harmonija gandrīz nemaz nav domājama, tad vēl jo nopietni jāpārdomā, vai senais kontrapunktiskais stils nebūtu tik tas īstais apģērbs, kurā senās tautas meldijas tērpjamas, lai tās nezaudētu senā rakstura.

Caurcaurēm ņemot, garīgā koncertā vīru kori gāja labāk nekā jauktie kori, bet par to arī jauktie kori bija daudz grūtāki un tiem jau mūsu pazīstamais orķestris līdzspēlēja. Gods dziedātājām un dziedātājiem, kas nelikās caur tādu orķestra spēlēšanu no ceļa novesties, bet stingri turējās. Laicīgais koncerts izdevās vēl labāk nekā garīgais. Citādi arī tas nevarēja būt, jo laicīgā koncertā bija caurcaurēm vieglākas dziesmas, no kurām gandrīz puse tautas dziesmu, kas katrai latvietei un latvietim jau iedzimušas, un šinī koncertā arī daudz nespēlēja līdz mūsu pazīstamais orķestris. Gandrīz visas dziesmas meistariski dziedāja, tā kā to publika pierādīja, vēlēdamās daudz dziesmu otrreiz dzirdēt.
No vācu komponistiem tika it sevišķi labi dziedāts «Svētku maršs» (no Trubes) vīru korim ar orķestra pavadījumu; šī ir te vienīgā dziesma, kurai orķestris labi līdzspēlēja un kuru Pabsta kungs) bija gaumīgi instrumentējis. Par to jau nu daudz nav ko brīnīties, jo šī dziesma bija - maršs.
«Tev, latvi, mirdzošs dziesmu rīts» (no Bešnita) vīru koris tāpat ļoti labi dziedāja, tikai iesākums varēja drošāks būt, kā arī tenora solo drusciņ gaišāks.
Dziesmas «Nu nakti ceļā dosimies», «Un vienā pavasars naksniņā» un «Uz viņu kapa (no Mendelsona) jauktam korim bija it sevišķi caur jaukām soprāna un alta balsīm ievērojamas, lai gan šīs kompozīcijas mazā korī labāk skanētu nekā lielā.
Krievu tautas dziesmas, kā «Baltvaidzīte, sārtlūpīte» un «Kuršu vīri, latvju dēli» (no Nusa un Rubeza aranžierētas), tika īsti krievu karakterī dziedātas, it sevišķi pirmajā kā solo, tā koris tik jauki dziedāja un pārmērīgi niansierēja, ka labāk to paši krievi nevarēs. Tāpat otrai visur bija melodija ļoti labi cauri dzirdama, lai gan pa visām balsīm izdalīta, - tikai lēnākā tempā vajadzēja dziedāt. Kad pēc publikas vēlējuma otrreiz dziedāja, tad jau pavisam par ātru dziedāja. Krievi viņu dzied labi lēni un velkoši.
No mūsu tautas kompozīcijām bija tikai divas programmā: «Latviski lai atskan dziesmas» un «Trimpula» (abas no Baumaņu Kārja). Tautas svētkos varēja gan vairāk pašu tautas kompozīciju programmā stāvēt, bet, kā rādās, kukulis arvienu gardāks nekā pašu maize. «Latviski lai atskan dziesmas» dziedāja tik vīrišķi un ar tādu patriotismu, kā gribot negribot tai bija latviskā Baltijas jūras pakrastē jāatskan. «Trimpulu», kas jau gandrīz tautā pārgājusi, dziedāja citādi visādi it labi, tikai par lēnu, caur ko tā savu Trimpulas karakteru zaudēja.
Lai gan visas līdz šim pieminētās dziesmas ļoti labi dziedāja, tad tomēr bija dažas, kuras varētu vēl labāk dziedāt; bet mūsu tautas dziesmas dziedāja it visas tik labi, ka nevar nekā piezīmēt, jo dziedātāji tiešām juta visu līdzi, ko dziedāja.
Tā sēro «Ej, saulīte, drīz pie dieva» (jauktam korim) dziedāja ar tādām jūtām, it kā to dziedātu mūsu zemei, zināms, ievērojot attīstītu mūziku. «Ozolīti, zemzarīti» (jauktam korim) dziedāja tik jaukām balsīm un tik viegli, īpaši soprāns un alti, kā lakstīgalas, bet «tās nebija lakstīgalas, tās bij tautas zeltenītes». Div dūjiņas gaisā skrēja» (jauktam korim) tā dziedāja, ka bija jādomā, vai tie nav tie paši eņģeļi, kuriem dieva dēli liek šūpot «karā kautas dvēselītes», ietītas baltās villainēs un guldinātas dieva šūpulītē, «karā tauta nemirusi - aijajā - karā tauta nemirusi. vislielāko iespaidu darīja «Līgo dziesmas» (jauktam korim). Kad jau iesākot es pieminēju, ka bija aizgrābjošs skats visus dziedātājus uz tribīnes nostājušos redzot, tad tagad tas daudz vairāk klausītājus aizgrāba, kad dziji līdzjustās līgo dziesmas iz dziedātāju krūtīm vēlās. Tribīne ar dziedātājiem izlikās it kā pakalne, kur tautas meitenītes, jaunekļi, vīri un sirmgalvji, sapulcējušies Līgo svētkus svinēt, ar skaļām balsīm līgo, un diriģents bija savā katederā kā brīvs pie Līgas ziedokļa, lejā, upes malā, rokas pacēlis, Līgai ziedotu. Tāpat viegli dziedāja «Teci, teci, kumeliņi», gluži tā, kā kad kumeliņš viegli tek, kuru tautietis skubina, ilgodamies pēc daiļās līgaviņas. «Rīga dimd un «Ak, puķīt, tavu noskumšan'» arī dziedāja katru savā karakteri, pirmo dimdoši, otro sentimentāli, abas viņas nav īstas tautas dziesmas - pirmo vēl var tālab vispārīgos svētkos dziedāt, ka teksts tautas un uz svētkiem zīmējas, lai gan meldija īsti mazkrievu, tikai drusku pārgrozīta, bet otrai ne teksts, ne meldija nav tautas, lai gan tā ļoti viegli harmonizēta. Tautas dziesmu teksts nekad neiesākas ar vieglu zilbi un neiesākas ar uztakti).

«Nu ardievu, Vidzemīte ļoti labi niansierēja un ar savām mīkstām skaņām atgādināja žēlo šķiršanās brīdi. Laikam gan katram klausītājam no šās programmas beidzamām tautas dziesmām iespaids palika, ka mūsu dziedātāji tiešām «dziedādami, spēlēdami» ienaidniekus uzvarējuši un «dziedādami, spēlēdami» no kara mājās pāriet.
Tā kā orķestris tik vājš bija, tad operas «Dzīvība priekš cara» finālu nebija iespējams izvest; tā vietā atjaunoja beigas numuru no garīgā koncerta «Tās debesis izteic» (no Haidna). Dziedāja tikpat labi kā garīgā koncertā, bet pavadīja arī gluži tāpat kā pirmoreiz.

Citēts no: J. Krastiņš,J. Strautmanis, J. Dripe. ,,Latvijas arhitektūra". - Rīga, SIA ,,Izdevniecība Baltika", 1998.

Latviešu arhitektiem viņu mākslinieciskajos meklējumos zināmu impulsu deva tā laika Somijas arhitektūra. E. Laube, A. vanags u. c. Rīgas arhitekti bija apmeklējuši šo zemi, iepazinušies ar turienes daiļradi, pastāvēja arī cita veida tieši radošie kontakti. Somijas robežai pāri bija pārskanējuši L. Sonka, E. Sārinena u. c. somu arhitektu vārdi. Žurnāla «vērotājs» slejās J. Rozentāls 1905. gadā publicēja rakstu sēriju par Somijas mākslu un arhitektūru. Kā raksturīgākās somu jaunākās būvmākslas iezīmes viņš minēja dabisku būvmateriālu patiesīgu izmantošanu, funkcionāli ērtu plānojumu, asimetriju, ievirzi uz spēcīgu ansambļa iespaidu; akcentētu apjomu plastiku. viņš uzsvēra, ka galvenais tomēr ir «dzīvības pilna fantāzija, kas nav apmierināma vienīgi ar nepieciešamo praktisko un solīdo, bet kas rada pati savu burvju pasauli».`
Gan Latvija, gan Somija bija cariskās Krievijas nacionālās nomales, kurās bija virkne analoģisku apstākļu sociālekonomikā, nacionālajā jautājumā, kultūrā utt., Arī arhitektūrā, kas visspilgtāk parādījās jūgendstila nacionālā romantisma ievirzes, analoģija ir vēsturiska likumsakarība. Nekādā gadījumā nevar runāt par Somijas prototipu atdarināšanu. Zīmīgi, ka arī paši somu arhitektūras teorētiķi un pētnieki gan toreiz, gadsimta sākumā, gan arī mūsdienās somu nacionālo romantismu neuzskata kā kaut ko specifiski nacionālu, bet gan kā sava laika Eiropas un arī pasaules būvmākslas labāko sasniegumu sintēzi, kas pieveidota atbilstoši vietējiem ziemeļnieciskajiem apstākļiem.
Ir, protams, jūtama vizuāla līdzība starp nacionālā romantisma celtnēm Latvijā un Somijā, taču tikpat jūtamas ir arī atšķirības. Somu būves ir daudz vispārinātākām būvmasām, it kā skarbākas, lapidārākas, retāk sastopamas logailas ar nošķeltām augšdaļām, tikpat kā nav ornamentu. Latviešu- nedaudz «vieglākas», rotaļīgākas, krāšņākas dekoratīvajā apdarē.
Rīgā redzama no Somijas nākusi celtne- īres nams J. Alunāna ielā 2a. Pumpura ielā 5, kuru pēc somu arhitektu G. Vazašemas un G. A. Lindberga projekta uzcēla 1906. gadā arh. A. vanaga vadībā. Minētā ēka izceļas ar dzīvokļu (tiem bija 7-9 istabas) augstvērtīgu plānojumu un perfektu apdari. Smagnējā fasādes kompozīcijā dominē tumšs, rupji fakturēts apmetums, kurš iestrādātas vienkāršas dekoratīvas granīta josliņas. Pelēkā somu granītā veidots arī rustikālais cokols un kaltie portāli. Citu materiālu vai dekoratīvu elementu te nav. Toties tanī pat laikā celtā ēkā Tērbatas ielā 33/35 (arh. K.Pēkšēns, E. Laube) it kā viengabalainajā fasādē redzams gan dažādu faktūru apmetums, gan sarkanais apdares ķieģelis, gan tumšu akmens šķembu apšuvums, gan koks, gan metāls (ar nolūku eksponētas logailu metāla pārsedzes). Kompozīcijā svarīga nozīme bija arī etnogrāfisku motīvu ornamentam uz balkona parapeta (iznīcināts remontdarbos 1973. gadā).
Rīgā visvairāk nacionālā romantisma ievirzē strādāja A. vanags, E. Laube un K. Pērkons. Kā nozīmīgākās un mākslinieciski izteiksmīgākās A. vanaga celtnes var minēt ēkas Brīvības ielā 58 (1906), K. Barona ielā 30 (1907), 37 (1911), 62 (1909) un 64 (1911), A. Čaka ielā 64 (1909) un 70 (1910) u. c., E. Laubes - Brīvības ielā 37 (1909), 47 (1908) un 62 (1908), Lāčplēša ielā 70, 70a .
Nacionālā romantisma mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un paņēmieni bija tik iespaidīgi, ka tos savā daiļradē nereti izmantoja arī vietējie Rīgas vācu arhitekti, piemēram, B. Bīlenšteins (ēkas Kijevas ielā 15, 1909 un 17, 1910). Tipiskā nacionālā romantisma garā ieturēts v. Bokslafa celtais Āgenskalna ūdenstornis Alises ielā 4 (1910), īres nams L. Nometņu ielā 47 (1909), un Krusta baznīca Rīgā ( 1909, kopā ar arh. E.Frīzendorfu). Daļēji šīs formas jūtamas arī v. Bokslafa celtajā Dubultu baznīcā.
Jāpiebilst, ka ap šo laiku otrai Somijas arhitektūras zvaigznei E. Sārinenam, kurš 1912. gadā uzvarēja Rīgas amatu biedrības projektu konkursā (ēka netika uzcelta), Rīgas pilsētas ģerbonis noderēja par prototipu, radot Somijas pilsētu savienības emblēmu. Tādējādi ar viņa starpniecību Rīgas gars vēl tagad plīvo karogā virs šīs organizācijas administratīvās ēkas Helsinkos.
Tipiski nacionālā romantisma darbi ir pēc arhitekta A. Malvesa projektiem celtie tautas nams Madonā, Lauksaimniecības biedrības nams Smiltenē un īres nams Cēsīs, Raunas ielā 10. Šis «stils» atspoguļojās arī Latviešu biedrības namu Jelgavā (nav saglabājies) un Ventspilī, Maiznieku ielā 11 (1911) arhitektoniskajā izveidojumā.
Nacionālā romantisma celtņu arhitektoniski mākslinieciskais veidols daudzos gadījumos nomāca pavisam tuvo 20-to gadu kārtojumu un izteiksmīgu siluetu, ko parasti vainago vesels skursteņu mežs, bet paši skursteņi ir īstas izmūrētas skulptūras. Šādā manierē veidota virkne skolu, Āgenskalna tirgus, ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā, pilsētas otrās (tagad P. Stradiņa klīniskās) slimnīcas komplekss u. c. celtnes. Analoga stilistika un arī galvenokārt sabiedrisko ēku arhitektūra tajā laikā bija diezgan izplatīta Ziemeļvācijā un Skandināvijā, bet Latvijā tā strādāja vienīgi R. Šmēlings.

Neoklasicisms

Ap 1910. gadu neapšaubāmi kā reakcijas pret jūgendstilā it kā neatrisinātajiem, drīzāk gan līdz galam neizprastajiem mākslinieciskajiem jautājumiem parādījās jauns retrospektīvs virziens- neoklasicisms. Tas šajā laikā vērojams visas Eiropas arhitektūrā, lai gan atsevišķi padomju arhitektūras vēsturnieki to dēvē par «tīri krievisku parādību».
Neoklasicisms centās atdzemdināt klasicisma mākslinieciskās kompozīcijas paņēmienus un formas, tās kā kaut kādas ārpus laika un konkrētās telpas esošas, mūžīgas estētiskās vērtības pretstatot sava laika realitātei. Jāatzīst, ka klasisks lielā ordera motīvs, kolonāde vai portiks vienmēr asociējas ar kaut ko cēlu un varenu. Tas atbilda buržuāzijas augošajām prasībām pēc reprezentablas, pompozas arhitektūras. Ne velti neoklasicisms visvairāk izplatījās banku arhitektūrā, taču reti kad tas ieguva deklaratīvu, ortodoksālu veidu - tādu, kā banku ēkās Rīgā, Brīvības ielā 38 jeb Elizabetes ielā 7 (1911, arh. E. Pole), K. Valdemāra ielā 3 (1911, arh. A. Vite) vai Doma laukumā 8 (1913, arh. P. Mandelštams), zināmā mērā arī Sarkanā krusta slimnīcas ēkā J. Asara ielā 3.
Lielākoties ēku fasādes no trešā stāva līdz dzegai apjoza plastisks ne pārāk akcentēts lielā ordera pilastru motīvs, kas drīzāk iekļāvās «stateniskā jūgendstila» kompozīcijas paņēmienos. Tādas ir bankas arhitekti E. Laube un E. Pole ēkas fasādi paredzēja tipiskās nacionālā romantisma formās, kas likās pats par sevi saprotams. Taču jau nākamajā gadā iecere tika izmainīta par labu neoklasicismam, un tādā veidā ēku arī uzcēla. Tomēr atsevišķi elementi- kupoli virs rizalītiem un it sevišķi J. Rozentāla veidotās mozaīkas ir tikpat kā hrestomātiski jūgendstila darinājumi.
Neoklasicisms sastopams galvenokārt tikai Rīgā, pārējās Latvijas pilsētās tā ietekme jaušama visai reti, izņemot atsevišķas «klasiskas» detaļas fasāžu noformējumā. Arī Rīgas neoklasicisms bieži vien pat nerada nekādas asociācijas ar klasicisma prototipiem, visbiežāk tā vai citādi neoklasicismam pieskaitāmās ēkas drīzāk atgādina tipiskus racionālistiska jūgendstila darinājumus. Tā, piemēram, bankas ēkas Kaļķu ielā 15 (1913, arh. J. A1ksnis) fasādēs klasicisma manierē veidotie pilastri uztverami tīri dekoratīvi. Tikai vērīgāk ielūkojoties, var pamanīt stilizētos joniskos kapiteļus to vainagojumā. Plašie iestiklojumi visos stāvos ar ļoti šaurajām ailstarpēm skaidri liecina par celtnes konstruktīvo uzbūvi - tā bija Rīgā pirmā ēka ar monolītu dzelzsbetona karkasu. Ēkā nebija dzīvokļi, visos augstākajos līmeņos atradās kantoru telpas, kas bija veidotas pēc tā saucamā lielā biroja principa- plašas, ar starpsienām nesadalītas.
Tikpat nosacīti neoklasicismam var pieskaitīt arī dzīvojamo, kantoru un tirdzniecības namu Tērbatas ielā 13 (1912, arh. J. Gailis). Te kaut kas «klasisks» jūtams vienīgi fasādes simetriskajā kompozīcijā ar atsevišķiem klasicisma formās veidotiem ornamentāliem ciļņiem, bet vienlaidus iestiklojums divos apakšējos stāvos drīzāk izskatās kā mūsdienu celtnes «no stikla un betona».
20. gs. sākumu - jūgendstila laikmetu kopumā raksturo kustība par jaunu, laikmetīgu mākslu ar izteikti racionālistisku ievirzi. Tajā iekļāvās pat retrospektīvais neoklasicisms. Radās lieliski arhitektūras un dekoratīvās mākslas sintēzes paraugi augstvērtīgā, kvalitatīvā izpildījumā. Daudzo stilistisko novirzienu vidū īpaša loma bija nacionālajam romantismam, kas atklāja tautas garamantu neizsmeļamo bagātību.
Latvijas būvmākslas attīstības centrs un virzītājspēks bija Rīga un Rīgas arhitektūras skola, kurā noteicošo lomu ieguva profesionālie latviešu arhitekti. Mākslinieciski vērtīgas un kultūrapjoma pūrā nozīmīgas celtnes radās visā Latvijā, bet Rīgas centrs šajā laikā kļuva par savdabīgu jūgendstila arhitektūras ansambli, kam nav analogu visā pasaulē.
Citadele - cietoksnis ārpus Vecrīgas. blakus pilij izveidotā karaspēka nometne, kuras uzdevums bija aizsargāt pilsētu un nodrošināt kontroli pār to, - sākta būvēt zviedru valdīšanas laikā. Atsevišķie nocietinājumi tika izveidoti jau 17. gs. 30. gadu vidū. 60. gados Citadeles nocietinājuma sistēmā ietilpa arī pils. Pēc Citadeles paplašināšanas 19. gs. 90. gados tā kļuva par patstāvīgu cietoksni. ko apjoza zemes valni ar 6 bastioniem. grāvi un 2 ravelīniem. Tika ierīkoti arī papildu nocietinājumi pret Daugavu vērstajā pusē. Cietoksni ar pilsētu savienoja tilts ar valnī izveidotiem Karaļa vārtiem.
Cietokšņa iekšienē 18. 19. gs. izveidoja regulāra plānojuma apbūvi ar centrālo laukumu, pie tā izvietojot komandanta un virssardzes ēkas, virsnieku dzīvojamās mājas, bet gar vaļņiem- zaldātu kazarmas. Te atradās arī junkuru skolas pirts. noliktavas. pulverpagrabs u. c. 1186.g. Citadelē uzcēla arī kroņa cietumu, slimnīcu un vājprātīgo namu.
Pie laukuma 1781.- 85. g. uzcēla arī Pētera un Pāvila baznīcu pēc arhitekta Z. fon Launenberga projekta. Celtniecību vadīja arhitekts K. Hāberlends. Šim dievnamam ir tipisks pareizticīgo baznīcu krusta plānojums ar piebūvētu un vairākos dažādas formas stāvos sadalītu torni un centrālo kupo1u. Baznīcu 1987.g. restaurēja. tajā ierīkojot koncertzāli "Ave sol".
Citadeli kā cietoksni likvidēja 1872.-1875.g.. apkārtni pārkārtoja. Citadeles grāvji tika pārveidoti par pilsētas kanāla turpinājumu, pagarinot Bulvāru loku Līdz Daugavmalai. Daugavmalā, darījumu un tirdzniecības zonā tika uzcelta jaunā muitas ēka, bet uz ziemeļiem no Citadeles sāka. būvēt jaunus dzīvojamos namus
Padomju gados radās doma Citadelē izveidot Rīgas reprezentatīvāko vietu Republikas laukumu. Šo domu sāka īstenot. uzceļot vienu no pirmajām Rīgas augstceltnēm - valsts agrorūpniecisko komiteju (1986.g.. arhitekti .A. Reinfelds, v Kadirkovs. u.c.): pēc arhitektu iecerēm kopā ar otrajā Daugavas pusē uzbūvēto Preses namu un vanšu tilta siluetu it kā simbolizējot Rīgas jūras vārtus
Kronvalda parks. Strēlnieku dārzs. Saistās ar 1859. g. dibināto Rīgas strēlnieku biedrību. kura pēc pilsētas vaļņu norakšanas ieguva šeit zemi un ierīkoja atpūtas vietu - Strēlnieku dārzu ar biedrības namu, šautuvi un bumbotavu.
Kanāla kreisajā pusē esošā daļa saukta par "putnu pļavu", jo tajā notikusi augstās kārtis uzstādītu kori putnu šaušana ar stopu - populāra pilsētnieku izprieca brīvdienās.
Te notikušas arī dažādas interesantas izstādes un koncerti. Teritorija Labiekārtota un apzaļumota 1883. g. pēc G. Kūfalta projekta. No tā laika saglabājusies ozolu aleja. kas ved no Kr. Valdemāra ielas līdz Kronvalda bulvāra tiltam.
20. gs. sākumā kanāla labajā pusē tika uzcelts neliels paviljons. kurš atvests no 1901. g. Rīgas 700 gadu jubilejai veltītās izstādes Esplanādes laukumā. Ap to laiku ierīkoja arī strūklaku. 1931. g. Rīgas pilsēta atpirka dārzu no vācu strēlnieku biedrības un nodeva to visu pilsētnieku rīcībā.
Katrs arhitekts ir centies izveidot savu rokrakstu, vērojamas gan smagnējas. padrūmas formas, gan sentencēm greznotas fasādes. gan interesanti logailu ritmi. gan arī savdabīgas vertikāles - gandrīz bizantiski kupolveida torņi namu stūros vai tieši pretēji - gotiski viegli tornīši un bagātīgs dekoratīvo elementu klāsts.
Mierīga pastaiga pa pārējiem apkārtnes kvartāliem dos daudz interesantu iespaidu. tāpēc vērts iegriezties arī J. Alunāna ielā un A. Pumpura ielā. Šajā rajonā izvietojušās vairāku valstu vēstniecības Zviedrijas vēstniecība Pumpura ielā 8, Alunāna ielā 7. Lielbritānijas vēstniecība Alunāna ielā 5. Čehijas vēstniecība Elizabetes ielā 29, Krievijas vēstniecība Antonijas ielā 2.

Citēts no: ,,Rīgas ceļvedis" Rīga, grāmatu apgāds ,,Madris". 1998.g.

Pa Elizabetes ielu ejot nonākam pie Kr Valdemāra ielas, pāri kurai Bulvāru loks centra virzieni turpinās ar Esplanādi. Šajā vietā Rīgas pirmsākumos atradās Senais jeb Kubes kalns, saukts arī par Umurkumura Kalnu (no vāc Hurtgerkummer- "bada bēdas"). Stāsta, ka kalnā izraktās alās mitinājušies no Rīgas izstumtie cilvēki, bet 17. gs. sākumā, kad Vidzemē bijis liels bads, te sapulcējušies lieli bada cietēju pūļi.
1772.g. te izveidoja plašu laukumu. aizsardzības nolūkos nojaucot visas ēkas līdz tag. Elizabetes ielai. 1784.g kalnu pēc krievu militārās ministrijas rīkojuma noraka, izveidojot kailu smilšu klajumu. kas esot bijis apstādīts vītolu alejām. Laukums kalpojis militārām mācībām, vairākkārt izmantots arī lielu sākumu rīkošanai - Baltijas lauksaimniecības izstādēm 1865.. 1871. un 1899. g. 1901.g. te notikusi Rīgas 700. gadadienai veltītā rūpniecības un amatniecības izstāde.
Esplanādes apbūve sākta 876. - 1884.g., kad pēc arhitekta R. Pflūga projekta uzcēla pareizticīgo katedrāli bizantiskā stila formās. Tās būvapjomus vainago pieci kupoli ar zeltītām ribām un krustiem. virs galvenās ieejas paceļas zvanu tornis. Padomju gados katedrālē bija zinību nams ar planetāriju.
Katedrāle tagad savu darbību atjaunojusi, iekštelpas rekonstruētas.
1902. -1905.g. uzcēla pēdējo mācību iestādi bulvāru lokā - Biržas komitejas komercskolu, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas ēku. Tā projektēta un uzcelta tipiskā neogotikas stilā, saliedējot eklektisma un jūgendstila iezīmes: apjomu plastika precīzi atspoguļo iekštelpu funkcionālo izkārtojumu un nozīmi. bet "Ziemeļu gotika" fasādē pilnīgi atbilst Vācijā izplatīto gotikas celtniecības paraugu formām. Namu projektējis tolaik pazīstamais arhitekts un mākslas zinātnieks v Bokslafs. Skulpturālo detaļu autors ir A. Folcs.
Pie Mākslas akadēmijas redzams Rīgas sadraudzības pilsētas Kobes dāvātais pulkstenis.

20. gs. sākums. Mežaparks

20. gs. sākumā Rīgas būvvaldē joprojām domāja par kompleksu pilsētas ģenerālplānu. 1903. gadā izstrādāja vecīgas «regulācijas» projektu, ko 1904. gada janvārī apstiprināja Krievijas iekšlietu ministrs. Taču šis projekts radīja gan profesionālu, gan plašas sabiedrības iebildes, jo paredzētā ielu paplašināšana prasīja daudzu vērtīgu senceltņu nojaukšanu. Projekts pievērsa uzmanību senatnes mantojuma saglabāšanas jautājumiem. Pēterburgas žurnāls šajā sakarā rakstīja: «ēku nojaukšana ap Pētera, Jāņa un Dombaznīcām tādā apjomā, kādā to paredz projekts, pavisam nevēlami iespaidotu šo nozīmīgo seno celtņu arhitektonisko izteiksmību.»
Nozīmīgs pilsētbūvniecisks pasākums 20. gs. Rīgā bija dzelzceļu mezgla rekonstrukcija, kuras gaitā uzcēla jaunu tiltu pār Daugavu un izbūvēja vairākus ceļu pārvadus.
Pirms 1. pasaules kara Mežaparkā pavisam bija uzceltas 108 dzīvojamās mājas, tajā skaitā otrās kārtas teritorijā - 25. H. Janzena izprojektētās daļas apbūve notika galvenokārt no 1928. līdz 1932. gadam.
Rīga bija Krievijā viena no pirmajām pilsētām, kurā realizēja 20. gs. sākumā visā pasaulē populāro «pilsētas - dārza» ideju. Tā bija Mežaparka jeb, kā toreiz sauca, Ķeizarmeža apbūve. Jau 1900. gada sākumā pilsētas valde atzina, ka «principā vēlams uzsākt pakāpenisku Ķeizarmeža izmantošanu», bet pilsētas Dome, sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām 1901. gadā lika priekšā to pārveidot par «pilsētas sabiedrisku parku tādā veidā, lai pieļautu šī meža vienas daļas apbūvi vienīgi ar vasarnīcām». Mežaparka izbūves tiešais iniciators bija bijušais pilsētas galvenais inženieris Ā. Agte. vispirms būvēja Mežaparka dienvidu daļā - Gdaņskas, Hamburgas, Lībekas u. c. tuvāko ielu rajonā. Šo ielu trases izveidoja pēc G. F. F. Kufalta projekta. Tās bija gleznaini ierakstītas priedēm apaugušajā, paugurainajā vidē, veiksmīgi izmantojot ainavas raksturīgās īpatnības. Līdz 1906. gadam te bija uzceltas 18 villas - galvenokārt individuālās dzīvojamās, bet bija arī divstāvu divdzīvokļu ēkas. 1910. gadā to skaits divkāršojās. Pilsētas valde nolēma celtniecību Mežaparkā ievērojami paplašināt. Šim nolūkam izdalīja jaunu, apmēram 40 ha lielu teritoriju uz ziemeļaustrumiem no jau apgūtās. No ziemeļrietumiem to norobežoja Meža prospekts, bet dienvidaustrumos- rajons ap tagadējām Olava un Poruka ielām un visbijas prospektu. Kufalts izstrādāja atbilstošu parcelācijas projektu, taču pilsētas varasvīri nolēma, ka rīdziniekiem pašiem vēl trūkst «vēlamā pieredze villu rajonu iekārtošanā» un ka tāpēc «nevar gaidīt nekādus panākumus, sastādot jaunu pārcelācijas projektu ar kompetentu personu līdzdalību no vietējo arhitektu vidus, tā kā attiecībā uz villu rajonu iekārtošanu vietējie arhitekti, kas nodarbojas ar šo jautājumu, ir teorētiķi». Projektu 1910. gadā pasūtīja pazīstamajam vācu pilsētbūvniekam, Berlīnes ģenerālplāna projektu konkursa uzvarētājam H. Janzenam.
Mežaparka otrās kārtas apbūvi realizēja saskaņā ar H. Janzena plānojuma projektu (1911).

Citēts no: Krišjānis Valdemārs. Tēvzemei. - Rīga, Avots. 1991.

LATVIEŠU SKOLAS (1884)

Latviešiem un igauņiem gadījās, it kā somiem, iemācīties lasīšanu bez skolām tādā vīzē, kā tā bija ierasta Zviedrijā no Lutera reformācijas laikiem. Vitebskas latviešiem, katoļiem, katoļu mācītāji, poļi, ir stipri vien nodarbojušies lasīšanas zināšanu izplatīt un grāmatas sagādāt. Bet l50000 latviešiem tie iespēja gandrīz tikai garīgus rakstus vien apgādāt, un tādēļ pie viņiem lasīšanas kārība vēl nav diezgan modināta. Tad nu šī mazā tautas daļa ar savu citiem latviešiem grūti saprotamo dialektu, ar savām nedaudzām garīgām grāmatām, kas latīņu burtos un pēc poļu ortogrāfijas ir izdotas, nekā nevar garīgi attīstīties, ja tie neiemācās krievu burtus un krievu valodu vai arī lasīt latviešu avīzes, gotu burtos un citā dialektā izdotas. Tiem jāuzņem viens vai otrs ceļš jeb arī abi ceļi tiem, kas to iespēj. Vitebskas guberņā šo latviešu vidū tagad dzīvo jau daudz tūkstošu Vidzemes un Kurzemes latviešu, kas tur latviskas avīzes. Tie varētu iemācīt saviem katoļu līdztautiešiem šīs avīzes lasīt un caur to spert lielu soli uz priekšu tautas kultūras ceļā. Krievu skolas tiem, kas no viņiem ir turīgāki, gan vieglāki pieejamas nekā Kurzemes latviešiem, un krievu valoda būs tiem par it lielu labumu. Gan lētas un diezgan attīstītas avīzes zemniekiem vēl krievu valodā neiznāk daudz, un Vitebskas latviešiem labāki derēs latviešu laikraksti.
Dziļā Krievijā varbūt 20 guberņās tagad dzīvo daudz tūkstošiem latviešu, kas zemes pirkuši vai nomājuši, un caur cauri turīgāk dzīvo, nekā tur dzīvoja, no kurienes tie izgāja. No Latvijas robežām līdz Urālu kalniem Ufas guberņā un Kaukāzam- visur atrodas latviešu kolonijas, kur arī simtiem lasa latviešu laikrakstus. Šīs kolonijas nepazūd vis latviešu tautai, bet var tautai tapt par lielu atspaidu, ja tās, turīgas tapušas, visiem spēkiem gādāja par skolām, kur var mācīties latviski un krieviski. Zināms, šīm daudzreiz no skaita nelielām kolonijām jānes lieli upuri, lai varētu ietaisīt derīgas skolas. Bet caur skolām vien šo koloniju nākamība var tapt apdrošināta uz tālākiem laikiem. Caur skolām un avīžu mācībām zemkopības un citās zināšanās latviešu kolonijas spīdēs tāli jo tāli visā Krievijā Latvijai par godu un augstam zemes tēvam par prieku. - Kur vien iespējams, tur jāietaisa arī grāmatu krātuves, bez kurām latviešu tauta it nemaz nevar iztikt. Tagad dzirdams, ka pat valdība tautas apgaismošanas un iekšlietu ministrija grib palīdzēt ietaisīt grāmatu krātuves zemniekiem, lai tiem jauniemantotā lasīšanas mācēšana arī patiesi atnestu gaidīto labumu. Bet krieviem tā lieta nāks grūti, jo tikai maza daļa prot lasīt, tādēļ arī lētas zemnieku avīzes nevar pastāvēt. Nesen še Maskavā kāda cienīga kundze v. A. Morozova dāvāja vairāk nekā 30000 rbļ. grāmatu krātuvēm Maskavā. Ziemeļamerikā pastāv desmit tūkstošiem grāmatu krātuves, kur par velti var dabūt lasīt visjaukākās grāmatas, kādas katrs jau nespēj un negrib iegādāties.
Latviešiem kuru literatūra augtin aug, ka jāpriecājas, grāmatu krātuves būs tas stiprākais tautības atbalsts. Nulle iznāca M. Siliņa raksts «Latviešu Indriķa hronika»; Brīvzemnieka raksti par latviešu tautas poēziju, sakāmiem vārdiem u. t. jpr. ir no svarīga satura arī tiem, kas maz ko prot no svešām valodām. vēl daudz citu tādu grāmatu ir un pienāks drīzumā, kas latviešu tautai tad būs pieejamas, kad skolotāji, zemturi, arendatori pilnā spēkā strādās pie grāmatu krātuvju ietaisīšanas un pārlabošanas. Cik daudz derīgu ziņu neatrodas vecu laikrakstu numuros! Cik grāmatu krātuvēs veci gadagājumi top uzglabāti- tur katrs tos varēs atrast.
Skolu Latvijā tagad gan ir labs skaits, bet taču nebūt nav diezgan; tādēļ jaunas skolas arvien jāpietaisa klāt. Kur lieli pagasti, tur derētu ietaisīt pavisam jaunas vienklasīgas vai divklasīgas skolas pēc tautas apgaismošanas ministrijas projekta. Šīs vien- un divklasīgās skolas ar laiku it viegli pēc pastāvošiem likumiem varētu tapt paceltas par apriņķa skolām un pat ģimnāzijām, pie kam valdība dotu savu naudas palīdzību, kā tā jau top dota šādam pastāvošām skolām. Mums pilsētu ir maz, un tur augstāka mācīšanās iznāk par daudz dārgi zemes kopējiem. Nemaz arī nav vajadzīgs, ka visas apriņķa skolas un ģimnāzijas pastāv pilsētās. Igauņi tagad jau pāri desmit gadus lasa naudu «Aleksandra» skolai, izstrādā un apspriež lorogrammas, strīdas un dusmojas savā starpā, bet skolu paši neatklāj. Pēc manām domām, būtu vislabāk darīts, ja latvieši, tiklīdz kā tiem savai Aleksandra skolai ir mazs kapitālītis kopā un ēka priekš skolas rūmes zināma, knaši grieztos pie cienīgā kuratora kunga ar lūgšanu atvēlēt tiem ietaisīt vienklasīgu vai divklasīgu augstāku vai normālskolu. Pa tādu ceļu iedami, latvieši varbūt tiks agrāki pie apriņķa skolas un pat ilūzijas, kamēr igauņi vēl strīdēsies par programmu savai vēl Aleksandra skolai.
Latviešu augstākām skolām nāks par lielu labumu tas, ka Rīgas seminārā daudz krietni latvieši it pamatīgi iemācījušies krievu valodu; viņu starpā tad nu varēs dabūt ļoti derīgus skolotājus, tādus, kādi tagad it vajadzīgi Krievijas latviešu kolonijās un pašā Baltijā, kur krievu valodas prašana it dienas vairāk ir vajadzīga.
Vācu valoda, latviešiem, paldies Dievam, ir diezgan pieejama ka pilsētu, tā arī draudzes skolās. Nu tikai jāgādā pašai tautai ar visu spēku tikt arī pie Krievijas valsts valodas. Latviešiem nākas vieglāki krievu valodā iemācīties nekā vāciešiem. Ar vācu valodu vien latviešu tauta nekādā vīzē nevar iztikt.
Jūrskolās, kur tik vien iespējams, jāmācās angļu valoda, tā jūrniekiem no vislielākā svara.

VĀRDI PAR GRĀMATĀM (1853. g.)

Daža sieviņa, ieraudzīdama kādā muižā vai pilsētā grāmatu mīlētājam daudz grāmatas jeb redzēdama lasītāju, kas neapniks dienu no dienas grāmatas lasa, ar brīnēšanos izsauc: ak! cik tam gan vajag būt svētam vīram, kas tā bez mitēšanās Dievu lūdz, grāmatas lasīdams! Kāds liels brīnums viņai, kad tai tiek pasacīts, ka šo grāmatu starpā tik retas īstas Dieva vārda un pātaru grāmatas esot! Nebūs daudz tādu, kas, šos vārdus lasījuši, nevarēs vēl dažu līdz šim līdzīgu brīnīšanās vārdu pielikt, ko dzirdējuši, un kas tikpat skaidri izrādīs, kā tas patlaban pieminēts, cik maz vēl visas citas grāmatas bez pātaru grāmatām latviešiem pazīstamas. vecos laikos maz gādāja par grāmatām nemācītajai, mazajai latviešu tautai; tik viņai kristīgās ticības dēļ vajadzīgās Bībeles un dziesmu grāmatas, katķismi un ābeces bij dabūjamas. Šīs, kas tanīs tumšos laikos arī neriktīgā un knapi saprotamā valodā bija sarakstītas, latvis ar mokām, dikti pūlēdamies un nemaz nesaprazdams, izlasīja un citādi arī nevarēja būt domāja, ka šis pūliņš esot Dieva kalpošana un padarot svētu. Tādā pašā vīzē vēl šodien citi cilvēki turas pie ārpuses, kas, svētu lūgšanu nesaprazdami, cer, to skaitot, lopiem slimību aizdzīt un citus brīnumus izdarīt.
Kad nu pēdīgi vecais Stenders, ar tik karstām gribēšanām latviešu tautas labklāšanu vērā ņemdams kā neviens priekš viņa, no visas sirds pūlējās arī citas grāmatas sagādāt un latviešus no briesmīgās tumsības un garīga miega uz gudrību un gaismu vadīt, tad par brīnumu latvis redzēja, ka arī varot būt grāmatas, kur nedz pātari, nedz arī dziesmas iekšā. Še nu radās pirmais ceļš, uz ka viņš varēja lasot savu prātu brūķēt un apcerēt: vai arī tas, kas tur iekšā izsacīts, esot patiesība vai ne; jo pātaru grāmatas viņš lasīja it bez visa apdoma, kā, Dievam žēl, vēl šodien tā vislielākā daļa. Kad viņš, vājš lasītājs būdams, dažu pantiņu pātaru grāmatā it aplam šķībi bij sapratis un prāts tur sāka maisīties, tad drīz apmierinājās, atminēdamies, ka tik jau esot Dieva vārds un tādēļ ejot pārāk par cilvēka saprašanu. Še varētu par apstiprināšanu pielikt dažu piedzīvotu notikumu, Kad runātu ar svešiem, kas šo būšanu paši nepazīst. Bet, kad nu visā pasaulē Dievs gan zināms, ka jebkura tauta, kas- kad iesākumā nav drīkstējusi prātu brūķēt- piepeši šādu brīvestību dabū, to pašu pirmajā reizē necienī citādi kā neprātīgi brūķēt, tad jau nevaram brīnēties, ka ir še tā notika.
Jo tūlīt, kad lasītājs latvis šo vai to Stendera rakstos uzgāja, kas vai uz māju kopšanu zīmējās un tiešām priekš viņa mājām vai ciema labi neiederēja, vai viņam arī likās, ka tās nemaz nevarot būt īstas grāmatas, ne arī īstā grāmatu godā turamas,- un viņš deva viņām to pazīstamo vārdu: nieka grāmatas. Ak, cik maz mīļie ļautiņi, tā runādami, pazina to neizsmeļamo gudrības avotu, kas grāmatās atrodas un no kura tas, kas viņa gardo malciņu vienreiz baudījis, jo dienas ar jo lielāku prieku smej, manīdams savu prātu kā no lecošas saules apgaismotu - Latviešu valodā gan ir vēl tagad trūkst grāmatas, kur it visas pasaules gudrības varētu atrast.

ZIŅAS PAR PĒTERBURGAS JAUNĀM LATVIEŠU AVĪZĒM (l862)

Šīs avīzes iznāks no l. jūlija l862.g. Pēterburgā un maksās par pusgadu vienu rubli.
Rīgas, Jelgavas, Pēterburgas, Tērbatas un Pēmavas pasta namos var naudu par avīzēm iemaksāt un uzdot, kur avīzes jāsūta,- tad ik nedēļā dabūs caur pastu aizsūtītu avīžu lapu. Papīrs būs tāds kā šis, avīzes būs vairāk kā pusotru reizi lielākas nekā Jelgavas «Avīzes» un «Mājas viesis». Avīžu lapas rakstītāji būs latvieši, kas dzīvo Pēterburgā, Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, krievu zemē un citur, - tāpat arī vācieši, kas būs tik labi palīdzēt pie šī iesāktā īsti labā, bet arī īsti grūtā darba.
Jau sen daži latvieši ir iegribējušies jaunas latviešu avīzes. Mūsu dienās šī iegribēšana ir gauži vairojusies. Latviešiem gan jau ir divi avīzes. Jelgavas «Latviešu Avīzes», kas gandrīz jau 40 gadus pastāv un šinī garā laikā it daudz ir latviešu tautai garīgu barību atnesušas. Daudz cienīgi mācītāji un citi tautas draugi no dažādām dzīves kārtām, skolmeistari, dakteri, muižas kungi un skrīveri, vācieši un latvieši, ir šinīs avīzēs svarīgus graudus sakrājuši, kas simtiem, jā, tūkstošiem latviešu jaunekļu ir prātu cilājuši un gudrībām un krietnu goda dzīvošanu. Tāpat arī Rīgas «Mājas Viesis» no latviešiem apgādāts, jau sešus gadus pastāv un daudz ir palīdzējis mūsu mīļiem brāļiem latviešiem gara spēkus pamudināt, lai paceļas drošāki. Un taču - tā saka daudzi - taču vēl trūkst latviešiem tādas avīzes, kādas atrodamas pie citām tautām, krievu, vācu, francūžu, angļu, itāliešu, dāņu, grieķu un zviedru valodā. Dažs teic: vaina ir tā, ka vēl it daudz rakstītāji domā un runā: «Latviešu tauta ir bauru tauta, tiem neģeld visu to zināt, kas citām tautām ir ģeldīgs un veselīgs.» Tiem neģeldot garīgi ēdieni, Nekas, tā sakot, sālīti un vircēti, tos baurus vajagot ar pienu vien barot. Citi atkal saka: vaina ir tā, ka latviešu tauta ir par daudz maza tauta, kas, turklāt vēl nabaga un nemācīta būdama, neiespēj tādas dārgas avīzes aizmaksāt, kādas atrodam pie lielām tautām. Angļu, francūžu, vācu un krievu Lielās avīzes maksā līdz 20 un 30 rubļiem par gadu - kur nu latvieši tādas varētu aizmaksāt?
Daži atrod valodā vainas, kāpēc latviešiem nav īstas gruntīgas avīzes; latviešu valoda neģeldot īsti zināšanām un gudrībām; tanī tikai prastus stāstiņus un rupjas kroga pļāpāšanas varot īsti labi un svarīgi izteikt. Smalkām līdzībām un domām un augstām gudrībām trūkstot vārdu.
Tātad trūkstot īstām latviešu avīzēm ģeldīgu rakstītāju, lasītāju un valodas. Ja nu šīs trīs pieminētās vainas riktīgi pastāv, tad «Pēterburgas Avīzes» apgādātāji ir ļoti misējušies, tās ietaisīdami. Jo šīm, pašā valsts galvaspilsētā iznākdamām avīzēm tik jau pieklājas iet tādu pašu ceļu kā visu tautu avīzēm, dot garīgu barību ar pienu un ar vircēm, laist sālīgus un saldus vārdus, kā gadās un kā mēdz darīt visur citur pasaulē. Mēs sakām skaidri: «Pēterburgas Avīzēm» pieklājas iet droši savu ceļu uz priekšu, būt netaisnības un māņu pretiniekiem, neskatot uz vīra cepuri.
Bet nu, vai «Pēterburgas Avīzes» arī iespēs to izdarīt, kas tām izdarīt pieklājas? Ak, to skaidri apgalvot varētu tikai lielmutis, kas lielīdamies nezina, ik gauži grūti ir izpildīt tādu apsolīšanu. Nevaram liegt, ka tās pieminētās trīs vainas guļ grūti rakstītājam uz krūtīm. Tik to varam sacīt un apgalvot: darīsim, cik iespēsim, un lūdzam lasītājus, lai ir iesākumā ar mieru ar šo apsolīšanu. Tās minētās trīs vainas, kas tagad tik grūtas izliekas, ar laiku, kad varam cerēt, paliks mazākas un ar laiku paliks par veltīgiem iemesliem. Lai tas tā varētu notikt, uz to «Pēterburgas Avīzes» gādās, cik tai pienākas un cik tai būs iespējams. Tai, kas zin, izdosies drīz gruntīgi parādīt, ka jau mūsu dienās latvieši nav «bauru tauta» vien, ka neviena tauta nav un nevar būt īpaša ļaužu kārta jeb šlaka, ka daudz dakteri, mācītāji, bagāti kopmaņi, augsti tiesas vīri, jā, pat muižnieki ir latvieši un tikai tādēļ vien daži no šiem vēl kaunas būt latvieši, ka šo lietu gruntīgi nav pārdomājuši, un tādēļ, ka mūsu latviešu un mūsu zemes gabala vāciešu raksti līdz šim arvienu mēdza sajaukt zemnieku kārtu ar latviešu tautu. No krievu muižniekiem šimbrīžam daudz simtiem runā savā mājā un familijā tik franciski vien un lasa visvairāk francūžu un angļu grāmatas. Tomēr viņiem ne prātā nenāk, ka viņi, to darīdami, nepieder pie krievu tautas.
Vāczemē arī priekš simt un divisimt gadiem visi lielmaņi runāja franciski vien; pats lielais prūšu ķēniņš Fridriķis priekš simt gadiem vēl domāja, ka vācu valoda nebūt nederot, kad gribot ko smalki izteikt un par augstām lietām runāt. vācu lielmaņi tanī laikā un Lutera laikos turēja vācu valodu par to rupjāko valodu, tīri tā kā tie, kas tagad latviešu valodu tur par kroga valodu, un viņā laikā vācu rakstītāji domāja it kā mūsu mīlējamais nelaiķa mācītājs Pantenius, kam savā laikā likās, ka, jo rupjākas līdzības un jo rupjākus kroga vārdus rakstītājs brūķē latviešu valodā, jo riktīgāki tas esot latviešu valodas garu ievērojis. Liekas, viņš tāpat būs misējies kā prūšu lielais ķēniņš Fridriķis. Redzēsim.
«Pēterburgas Avīzēm» arī pienākas ar laiku skaidrāki un gruntīgāki pārrunāt par zemnieku kārtu un kas tas ir par pienu, ar ko tā jābaro. Te katrs avīzes lasītājs varēs savas domas izteikt skaidri un gruntīgi, vai mācītājs vai saimnieks, jeb kalpa puisis, kam tikai skaidri vārdi un visvairāk skaidras domas galvā jeb arī kam tikai dedzīgs gars patiesību un gaismu izplatīt pār pasauli un godabijāšanu un krietnus tikumus vairot latviešu starpā.
Latviešu valodas kopšana, zināms, jau tādā vīzē «Pēterburgas Avīzēm» it ļoti pie sirds ies. Tās gan nevarēs ieņemt par daudz garus augsti mācītus rakstus par valodu un gudrībām, tādēļ ka lasītāju vislielākai daļai tie nederētu un nepatiktu. Taču visādi īsi un skaidri raksti par latviešu valodas garu, par riktīgu rakstīšanu, par latviešu tautu un viņas veciem un jauniem notikumiem, par latviešu grāmatām, dziesmām un ziņģēm šīm avīzēm būs ļoti derīgi un taps labprāt pieņemti, ja tādus piesūtīs.
Īsos vārdos izsakot, Pēterburgas Avīzēs taps doti:
l. augstas valdīšanas izlaisti jauni likumi un tiesas sludināšanas;
2. tēvzemes un svešu zemju notikumi, visvairāk tādi, kas zemes kopējiem derīgi un patīkami;
3. ziņas par zemes kopšanu un dažādiem amatiem; 4. ziņas par dabas lietām;
5. mācības zemes un ļaužu bagātību un labklāšanu vairot caur darbu;
6. ziņas par tautām un zemēm; 7. par skolām;
8. par pasaules notikumiem;
9. par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām, kur latviešu raksti, notikumi jeb valoda pieminēti; l0. dažādi stāsti, joku raksti, dziesmas;
10. dažādas sludināšanas; l2. preču tirgi.
Jaunas avīzes tiek iegādātas no latviešu rakstītājiem, turīgiem Latviešu kopmaņiem, arendatoriem un citiem, kas grib arī no savas puses mīļiem tautas brāļiem par labu darīt, kas un cik tiem iespējams. Tie, zināms, nebūt negrib smādēt jeb par nieku izslavēt to, kas līdz šim jau darīts. Tie tikai grib piepalīdzēt, lai aug un izplatās prāta cilāšana latviešu starpā, lai iezeļas latviešu raksti vairāk, lai miers un labklāšana izplatās ik dienas vairāk un vairāk pār karsti mīlēto tēva zemi. Miers baro, nemiers posta. Tāpēc avīzes gādās uz to- izplatīt un uzturēt miera prātu visādā vīzē, cik no savas puses varēs. Ja šur tur avīžu lapiņā gadīsies strīdiņi, kādu nevienu tautu avīzēs pasaulē netrūkst, tad tie tik jau uzturēs mierīgu prātu un garu, nevienam ļaunu ne darīdami, ne vēlēdami.
Latviešu tauta ir mierīga tauta. Augstā valdīšana jo zina un par to priecājas. visžēlīgais un ļoti mīlētais ķeizars jau savus latviešus neaizmirsīs. Bet miers nav miegs; mierīgam cilvēkam nebūt nevajag gulēt un snaust garīgā miegā; viņš var savas domas izteikt droši un skaidri; kas to grib par ļaunu ņemt, tas nepazīst to pasaules dalu, ko sauc Eiropu un kurā tas tik ilgi dzīvojis. Augstais ķeizars grib un paģērē, lai visas viņa tautas pacilā prātu un garu, lai starp visām izplešas saprašana un laime. visas tautas pasaulē gavilē par šo mūsu ķeizara gribēšanu un izplata viņa slavu pār zemju zemēm.
Pēterburgā gan nevar avīzes iegādāt par it lētu naudu, jo viss še dārgi maksā. Taču gribam par minēto maksu dot, ja maz, tad pusotru reizi tik daudz rakstus kā tagadīgās Jelgavas un Rīgas avīzes dod. Dažādas bildes, landkartes dosim līdz. Pie katra otrā numura, tas ir, ik par divi nedēļām, taps pielikta lapa, kur visādi joki un smiekli iekšā. Tāda avīžu zorte latviešiem līdz šim vēl nav bijusi, kauču pie visām tautām atrodas zobgaļi, kas bez tādas joku avīzes nemaz nevar būt. Tā krieviem ir avīze, ko ģeldīgi nosauc «Dzirkstele», jo tur iekšā ir, tā sakot, domu dzirksteles, kur ir ko smieties, ko brīnīties, ko apdomāt un - ko redzēt, jo mēdz arī būt dažādas bildes klātu. Sauksim tad tik jau arī savu pielikto lapiņu par «dzirksteli». vāciešiem ir «Kladderadatsch», «Dorfbarbier», «Fliegende Blātter» un citas smieklu avīzes; angļiem un francūžiem atkal savas. Tad nu provēsim, kā izdosies latviešu rakstītājiem tāda lapa. Ja daudz tādas bildes top ieliktas avīzēs iekšā, kas avīzes dēļ vien izdomātas un taisītas, tad, zināms, tādas dzirksteles - avīzes maksā smagu naudu un tik tad var pastāvēt, ja rodas it daudz lasītāju. Redzēsim, kā izdosies pie mums. Ja papilnam gadīsies lasītāju no paša iesākuma, tad jau iespēsim vairāk lapu pušķot. Iesākumā jau tā naudas izdošana Pēterburgas Avīzes» gruntētājiem ir liela. Rakstītājus lūdzam, lai priekš mūsu «dzirksteles» sūta īsus, svarīgus stiķus un jokus, ērmīgus notikumus krogos un tirgos, lai zobgaļi izzobo māņus, muļķību, lepnību, ģeķību, skaudprātību un citus tādus netikumus, jo visai pasaulei ir zināms, ka tik tad mēdz zust aplamība, kad to ar prātu piezobo. Dažs, kas par sprediķi nebīstas, bīstas zobgaļus. Zināms, ir smiekliem un jokiem vajag nākt ar mēru.
Paša gruntslapa, Pēterburgā iznākdama, iespēs jaunas ziņas no Pēterburgas, no krievu zemes un no svešām valstīm it ātri un gruntīgi izteikt. varam cerēt, ka pat vāciešiem, arendatoriem, muižas kungiem, melderiem un visiem tiem, kam nav vaļas ik dienas lielās vācu avīzes izlasīt cauri, ar laiku varbūt patiks lasīt mūsu «Pēterburgas Avīzes», kas no valsts galvaspilsētas dos ziņas un kas - to varam cieti nosacīt - arvienu uz to rūpēsies, lai pastāv un aug draugu prāts starp vāciešiem un latviešiem kā draugu tautām, kas vienas ticības biedri, viena ķeizara pavalstnieki un kas abi iemīl krietnus tikumus, gaismu un gudrību. Še caur telegrāfiem divi līdz 3 dienu starpā sanāk ziņas kopā no visas Eiropas; kas Londonā vai Parīzē notiek šejā vakarā, to Pēterburgā otrā rītā agri lasām avīzēs tad ar ir laiki! Pat še Pēterburgā kā galvaspilsētā notiek daudz, kas katram pavalstniekam, tad jau arī latviešiem, īsti ģeld gruntīgi zināt. No visiem zemes gabaliem, kur latvieši dzīvo, dosim ziņas, cik spēsim un cik avīzēs būs rūmes. Ļoti lūdzam rakstītājus un avīzes lasītājus, lai piesūta mums jaunas ziņas no savas mājotnes no visiem zemes gabaliem, kur latvieši dzīvo.
Lasītāji, kas jaunās avīzes turēs pirmā pusgadā, no l. jūlija līdz 3l. decembrim l862. g., - varēs paši spriest, vai tās ģeld turēt vai ne. Jelgavas, Rīgas un citos pasta namos avīzes apstellēdams un rubli iemaksādams, katrs tās dabūs riktīgi rokā, ja tik riktīgi uzdos adresi, kur jāaizsūta, kurā mājā, caur kuru muižu un pasta namu. Lūdzam pagasta tiesas, lai cik varēdami pieņem avīzes apgādāšanu no savas puses. Tāpat arī sirsnīgi lūdzam muižu un arendatoru kungus, cienīgos mācītājus, skolmeistarus un visus, lai piepalīdz tiem avīzes apgādāt, kas paši to nevar izdarīt. Pirmos avīžu numurus izsūtīsim cik necik tāpat ļaudīs, bez īstas apstellēšanas.
Kas grib avīzes apgādātājiem, redaktoriem jeb avīžniekam rakstīt, vai nu avīzes apstellēdams jeb rakstus atsūtīdami, to lūdzam, lai liek grāmatai uzrakstu vācu vai krievu valodā: «An die Redaktion der St. Petersburger lettischen Zeitung in St. Peterburg»- jeb «v redakciju St. Peķerburgskih latiških vedomosķei v S.-Pekerburg».
Pēterburgā 20. jūn. l862.

DABAS ZINĀTNES
VAI DABAS ZINĀTNĪBAS IR VAJADZĪGAS LATVIEŠU LASĪTĀJU LIELĀKAI DAĻAI? (l888)

«Ko Jūs tagad tā mociet bērnus skolā un lasītājus avīzēs un grāmatās ar saviem jaunizdomātiem piziķiem un ķēmiem? vai tad nu neatrodas skolām, avīzēm un grāmatām citas, vieglāki saprotamas un vairāk patīkamas ziņas, ko var pasniegt cilvēka prātam un laika kavēklim par labu?»
Tā vēl tagad laikam patiesi runā mājās daudz gudru, godājamu vīru, un viņu domām pilnīgi piekrīt mātes, kam jaunlaiku mācības par fiziku un ķīmiju liekas ļoti garlaicīgas, nesaprotamas un tīri veltīgas zemniekiem un prastiem darba ļaudīm. «Kad jele,» tā viņi sūdzas, «šīs jaunās gudrības mācītu skaidrā latviešu valodā, tad taču tur varētu ko izprast, kad jele, mazākais, jocīgo svešo vārdu «ķīmija» un «fizika» vietā lietotu īstus saprotamus latviskus vārdus!» Tā runādami un domādami, daudzi no mūsu diezgan gudriem vecākiem ļaudīm nelasa avīzes un grāmatas, kur par «jaunlaiku niekiem, piziķiem un ķēmiem» top runāts. Ka šiem runātājiem pa daļai bet tikai pa daļai) ir gan taisnība, par to runāsim drīz skaidrāki. Tagad tikai pieminēsim, kāpēc šīs jaunlaiku dabas ziņas latviešu zemkopjiem, amatniekiem un pat strādniekiem ir nepieciešami vajadzīgas.
Vspirmāk nu jāsaka, ka jaunām zinībām nevar atrast ne vecus latviešu, ne vācu un ne krievu vārdus. Jaunām zinībām, lietām, amatiem, domām ir jātaisa un jāizdod jauni vārdi. Ja ar veciem vārdiem gribētu apzīmēt jaunatrastus dabas likumus, jaunizdomātas lietas, jaunas domas, jaunus amatus- tad, zināms, celtos lielu lielie jukumi, drīz notiktu kā pie Bābeles torņa, kur viens otra nevarēja saprast. Pa priekšu šos jaunos vajadzīgos vārdus mēdza ņemt katra tauta iz pašu valodas saknēm, bet pēcāk parādījās, ka neder vis jaunu vīnu liet vecos traukos. Jo vecajā saknē jau nebūt nevarēja atrast to, kas ar jauno vārdu bij jāapzīmē. Bet vēl no lielāka svara parādījās tas, ka jaunizpētītās gudrības tapa drīzumā pieņemtas no visām mācītām tautām; tikai šīs lielās mācītās tautas aiz lepnības negribēja vispārīgi pieņemt jaunos vārdus, taisītus no jaunām valodām jeb viņu saknēm,- lai gan papriekš tā bij darījušas.
Pa priekšu, t. i., priekš 200-400 gadiem, visur labprāt pieņēma daudz nosaukumus iz franču valodas kā tolaik visvairāk attīstītās. vācu valoda toreiz bij tik rupja un neattīstīta, lika vēl priekš l00 gadiem prūšu ķēniņš Frīdriķis Lielais, ka netīkot, ka vācu rupjā valoda kādu reizi iespēšot tik labi attīstīties kā glītā franču valoda. vēl tagad redzam, ka kara oficieru un citu augstmaņu nosaukumi ir ņemti iz franču valodas un tā iesakņojušies, ka pat vācieši nedomā tos atmest, lai gan tie mūžam ir gatavi frančiem kaut kur atspītēt. Te nu palīdzēja gudrā iedoma: ņemt jaunizdomājamos vārdus vienīgi iz vecu grieķu un romnieku valodu saknēm. Abas šīs vecās valodas ir tuvas radinieces, abas valodas ir zinātnības garā vislabāki izglītotas, un tādēļ tās der izlietot arī jauniem zinātnības izgudrojumiem. Tādus jaunus vārdus nu varēja pieņemt bez pazemošanās un arī labprāt pieņēma pat vislepnākās tautas. Caur to nu nāca tas lielais labums, ka mūsu laikos visās valodās vienādiem vārdiem nosauc telegrāfus, telegrammas, telefonus un izlieto daudz citus iz grieķu valodas ņemtus vārdus ik dienas jo vairāk, pašu mātes valodu krievu, vācu, franču, angļu valodu nemaz neievērodami. Mazām kā lielām tautām šī jaunā doma tikai var nākt par labu un par lielu atvieglošanu skolās, avīzēs un grāmatās. Ņemsim piemērus. Priekš 60 gadiem izdomāja dzelzceļus; tos nu nosauca katra tauta pēc savām vārdu saknēm; vācieši: Eisenbahn; krievi: žeļeznaja doroga; franči: chemin de fer; angļi: railuay un tā joprojām. Kas tagad apceļo svešās zemes vai mācās skolā svešas valodas, tam visi šie nosaukumi ir jāizmācās no galvas. Bet drīz, l0-20 gadus vēlāk, uznāca telegrāfi; nu uzreiz, pēc lieliem strīdiem, izdomāja tiem minēto grieķu nosaukumu un to drīz pieņēma visa pasaule. Tagad nu dabas zinātnēs, astronomijā, medicīnā un citur izdomā un lieto gandrīz vienīgi jaunus vārdus, ņemtus iz grieķu valodas saknēm; tie vārdi tūlīt top pieņemti no visām tautām. Tagad pat daudz latviešu saimnieki jau zina cik necik, kas ir superfosfāts. Tas ir tāds vecvalodu nosaukums, kas drīz tapis pazīstams visās Eiropas valodās. vecā grieķu valodā vārds «fizis, fizika» nozīmē tikai «dabu, dabas ziņas»; ja vecie grieķi pat paceltos iz kapiem, tie nebūt nesaprastu, ko mēs tagad nozīmējam ar viņu vārdiem «fizika», «telegrāfs» u. t. jpr. veco grieķu, veco latviešu un veco vāciešu laikos dabas ziņas iztaisīja nelielu lauku, pie ,kam viena nosaukuma cik necik pietika. Tagad lauks ir palicis ļoti liels, tādēļ tas top nodalīts īpašās lielās druvās, kuras nosauc par «fiziku», «ķīmiju» «botāniku», «mineraloģiju, «zooloģiju»,- vēl daudz citas, mazākas druvas nepieminot. visas šīs druvas pienācīgi labi apzīmēt neizdosies ne latviešu, nedz arī citā valodā; tur ir vajadzīga garāka izskaidrošana skolās un caur grāmatām. Bet, lai še neceltos jukumi, tad vienādi nosaukumi visās mācītu tautu valodās ir ļoti derīgi. To mūsu prātīgie vecie vīri un vecās mātes ar laiku arī ievēros un tad vairs nesmiesies par tādiem jocīgiem vārdiem kā fizika, ķīmija un daudz citi.
Augšā pieminējām latviešiem pa daļai jau pazīstamo «superfosfātu». Ar to, jeb ar dabas likumiem par to nodarbojas ķīmijas lauka druvā. Bet turpat blakus atrodas likumi, derīgi pie amatniecībām, kā ziepju vārīšanas, ādu ģērēšanas, brandvīna un alus brūvēšanas, podnieku amata un dažiem citiem tādiem darbiem. Tad nu iepazīties ar ķīmijas lauka dabas likumiem būs visiem ļoti derīga lieta. Pat saimniecēm pie maizes cepšanas, pie piena un gaļas saimniecības, pat pie lopu kopšanas un barošanas ķīmijas likuma zināšanas būs no it lielas vērtības. Bet, ja tā ir, kurš tad nu no latviešiem lai smejas par ķīmiju? Kurš tad to var atzīt par nevajadzīgu? Pēc mana prāta, neviens pats, vai tas nu ir bagāts vai nabags, vairāk vai mazāk mācīts. Patiesi, mūsu laikos tā tauta, no kuras labi liela daļa cik necik pazīst ķīmijas likumus, ir daudz bagātāka nekā tauta, no kuras tikai reti kāds ko zina no šiem svarīgiem dabas likumiem.
Ņemsim nu fizikas druvu, kur nopietni strādā simtiem mācītu vīru, gandrīz tikpat daudz kā uz ķīmijas lauka. Tur atrodas likumi par siltumu, par uguni, gaismu, svariem, elektrību un magnētu. Ķīmiju nevar labi saprast bez fizikas, un otrādi. «Austruma» 7. burtnīcā, no l887, gada, bij nodrukāts jauks raksts iz fizikas druvas ar to uzrakstu «Kas ir uguns un kas ūdens?». No tāda raksta lasītājs var nojēgt, cik brīnišķīgas ir lietas, kā ūdens un uguns, kurus cilvēce domāja jau no veciem laikiem pazīstot, bet tikai pēdējos laikos sāk vairāk un dziļāk, tas ir, zinātnīgi, pazīt. Šī pazīšana augs ar laiku vēl vairāk.
Tagad nu gan minētā mēneša laikrakstā «Austrums», gan arī citos laikrakstos un retās grāmatiņās šis tas īsumā top izteikts par dabas zinātnībām. Bet ar to nebūt nepietiek. Rakstniekiem un laikrakstiem tādēļ nu no laika gara top uzlikts par daudz grūts uzdevums, kad gribam, lai liela latviešu tautas daļa cik necik iepazīstas ar dabas likumiem, īpaši ar ķīmiju un fiziku. Tautas lielākai daļai šīs lietas vēl ir pavisam svešas lai gan vispārīgi tā nav un par daudz grūti saprotamas, tādēļ daži tās labprāt vēl nelasa, tāpat kā agrākos laikos labprāt nelasīja stāstiņus un politiskas ziņas un vēl agrāk labprāt nelasīja dziesmas un sprediķu grāmatas. Citas tautas tagad ir jau daudz tālāki tikušas. Tā Šveicē priekš 3 milj. ļaužu atrodas 800 avīzes un biezāki laikraksti, no kuriem gandrīz lielākā daļa ir pildīta dabas ziņām.
Lai nu varētu cik necik še palīdzēt, tad Maskavas latvieši ir sametuši naudu ap 300 rubļiem prēmijām jeb goda maksām tiem latviešu rakstniekiem, kas sarakstīs patiesi viegli saprotamas dabas ziņas iz ķīmijas un fizikas druvām līdz l5. decembrim l887. gadā un rakstus piesūtīs zem manas adreses. Atnākuši nu ir 4 tādi prēmiju raksti, par kuriem spriedums drīzumā iznāks, tādēļ negribu par tiem priekšlaikā runāt. Tikai tas man ir jāsaka, ka īsti viegli saprotamus rakstus par dabas ziņām sagādāt nākas, kā redzams, lielākai daļai no mūsu rakstniekiem par daudz grūti. Daudz vieglāk nākas kaut ko tiešām pārtulkot iz vācu vai krievu zinātnības un skolu grāmatām par fiziku un ķīmiju. Bet, ja tā dara, tad mūsu vecajiem gudriem, cienījamiem un godājamiem tautas vīriem, saimniekiem, vagariem, amatniekiem tie raksti nebūs diezgan saprotami; it īpaši mūsu saimnieces nevarēs no dabas ziņām smelt to lielo labumu, ko tādas ziņas var dot. Tādēļ lūgtin lūdzam nākošos rakstniekus gādāt prēmijas rakstos par skaidru valodu, cik vien tas iespējams. Bet arī lasītājus lūdzam neņemt par jaunu, ka dabas ziņās top izlietoti sveši, nelatviski vārdi un ka dažs teikums ir jālasa apdomīgi 3-4 reizes, pirms tas ir pilnīgi saprotams. Par vienu un to pašu lietu it kā: ūdeni, uguni, skābekli maz mācītam cilvēkam der lasīt daudz rakstnieku rakstus- tad tie taps arvienu vairāk saprotami. Galu galā tad lasītājs ļoti priecāsies, ka nu saprot visu un ka daba ar viņas brīnumiem nu stādās viņam priekš acīm necerētā gaismā.

Citēts no: Auseklis. - Latvijas Valsts izdevniecība, 1955. PAIDAGOĢISKA GADAGRĀMATA 1876.

Viss vecs jau gāžas, laiki pārgrozās, un jauna dzīvība iz drupiem uzzied.
Vēl šo baltu dienu ne visai mazs pulciņš mācītu vīru un teicamu paidagogu, kas tīstīti tajās domās, ka latvji varot pietikt bez savas pašas paidagoģiskas literatūras, jo tie diezgan varot smelties iz citu tautu pilniem apcirkņiem.
Pilni nu gan ir tie apcirkņi, bet tikai kāda daļa latvju audzinātāju tur var piekļūt un paņemt vispārīgā skolas tīrumā rasotus augļus. Un vai viņos apcirkņos jau atrodas visi tādi labības graudi, kas vajadzīgi mūsu skolas garīgai barībai jeb pārtikai? Bez līdzības runājot, jājautā: kuras citas tautas paidagoģiskā literaturā astranomijā rakstus par sevišķām vajadzībām latv: audzināšanas laukā? vispārīga paidagoģija latv. tautas dziesmas, pasakas, parunas, konferences un arī pašus skolotājus ieskata par pustarkiem. Un kā tas var būt citādi? Par pustarkiem tie arī aizvien paliks, ja latvju skolotāji un audzinātāji paši negādās un nerūpēsies par viņiem. Tādēļ latvjiem arī vajaga pašiem savas paidagoģiskas literatūras, pie kuras arī pieskaitāmi paidagoģiski laikraksti.
Daži latv. laikraksti lit sevišķi Baltijas vēstnesis un Baltijas Zemkopis pēc iespējas raudzījuši atlīdzināt sevišķas skolas lapas trūkumu, pirmajam šinī ziņā lieli nopelni. Pēdējais ceļa jūtīs.
Tagad, kur latvjiem sāk pieaugt avīžu skaits, tagad ceram, ka tie arī izdabūs skolas avīzi. Garāki raksti tomēr vislabāki der grāmatās. Tādēļ izdodam gadagrāmatu, ko arī turpināsim. Saviem draugiem un līdzstrādniekiem par jo rūpīgiem priekiem sirsnīgi pateikdamies un uz laipnīgu piepalīdzību cerēdams, jau atkal sāku rūpēties par nākamu grāmatu. Ja veiksies, izdosim arī vairāk nekā vienu sēju gadā. Uz to lai visus mūs pamudina paidagoģisks gars!

KĀ SKOLĒNI AUDZINĀMI KRIETNĀ GARĀ (Fragments)

Katrs cilvēks ir orgāns lielā cilvēcības organismā. visi orgāni kopā sastāda organismu. Ik katram rīkam savāda vieta un savāds uzdevums organismā. Krietns rīks veicina organisma darbību; nederīgs to aizkavē, jeb vai arī, kā palaikam mēdz notikt, pats caur savu nekārtīgu izturēšanos tiek salauzts un sadragāts. Tāpat kā mechanisms tiek vadīts no kāda dabas spēka, tā arī cilvēcības organisma dažādi rīki tiek kustināti, strādināti un vadīti no sevišķa spēka, un šis spēks ir gars, kas nav nekāds «ķēms», nedz «māns», kas atrastos pat sevišķi, bet kas ir saistīts pie vielas, pie miesas, bez kā tas nav nedz domājams, nedz nojēdzams. Tātad krietns gars audzināms katrā cilvēkā un katrs cilvēks krietnā garā. Bez krietna gara nav domājams cilvēcības uzzēlums un uzplaukums. Katram cilvēka garam pieradītas sevišķas pamata īpašības, kas
stāv sakarā un savienībā ar miesas dažādu organu īpašībām, kas tāpat pieradītas. Šīs pamata īpašības arī visu mūžu paliek cilvēkā un nospriež cilvēka dabu un raksturu. Audzinātājs tikai var audzināt un attīstīt to, kas jau iedīdzis un iedzimis bērnā. Tādēļ neapdomīgi būtu, ja, par piemēru, mūzikas skolotājs no katra audzēkņa gribētu izaudzināt Listu. Arī jau veca paruna saka, ka no katra malkas gabala nevarot izcirst Merkuru. Bet atkal taisnība Lesiņam, kas saka, ka Rafaels pēc savām dāvanām būtu lielākais tēlnieks arī tad, kad tas piedzimtu pat bez rokām. Audzinātājam jāgādā par to, kā lai saskaņo audzēkņa gara sistēmai: domu, jūtu un gribu sistēmai. Šie minēti sistemi atbalstās uz asins, elpošanas un nervu sistemiem. Bez šiem miesīgiem konkretiem sistemiem nav domājami garīgi, abstrakti sistemi. Te noskāršams, ka gars neatšķirams no miesas; un, ja tādēļ grib runāt par gara audzināšanu, tad visupirms jāiepazīstas ar audzēkņa miesu.
(l874.-l875.)

LATV. TAUTAS DZIESMAS TAUTAS SKOLĀ (Saīsināts)

Neviens mani aizrunāja,
Neviens mani aizdziedāja;
Māte mani šūpojusi
Tautas dziesmu šūpuli.
(Latv. taut. dz.)
Kas nebūs ievērojis, ka pēdējos gadu desmitos ilgi novārtā stāvējušām un piemirstām latv. tautas dziesmām radušies dedzīgi piekopēji un patiesīgi cienītāji, lai gan arī tām nav trūcis un vēl tagad netrūkst pulgotāju un nievātāju nedz svešajos, nedz bāliņos. Tādi būs un paliks, kamēr dievīgums karos ar iznīcību. Gaisma savus starus vairs neatrauj tautai, kas sen tajos tīkojusi plaukt un ziedēt.
Līdz ar tautas uzplaukšanu arī uzplaukst tēvu tēvu tikumi un ieražas: Šie ir pamati, virs kā uzceļama tautas izglītības ēka.
«Tautas skola ir mājas sulaine,» t. i., vai jāievēro mājas dzīve, mājas gars un mājas vajadzības un tātad uz tiem pamatiem jāstrādā tālāk. Kādā etiskā ieražas un tikumus mācīdama rakstienā saka: «Ja tauta grib paturēties jauna, tad tai vajaga kopt un tālāk izglītot savas iemantotās ieražas. Mājas ieražās atjaunojas valstīga un saeimīga dzīve. Tātad tautas skolām jāiesāk tur, kur augdami bērni palikuši vecākos un tautā.
Ko tad nu skolēns no vecāku mājām līdz var nest skolā? Ko citu kā tikumus un ieražas, tautas dziesmas un pasakas. Uzmanīgs skolotājs būs ievērojis, ka pirmās skolas dienās visvairāk puisēni salasījušies teic pasakas, dziesmas un brīnumu stāstus, ka iesākums aiztek varbūt pirmajos laikos. Bērni paši bez skolotāja notur pirmo stundu tēvijas un tautas vēsturē. vai skolotājam tur dažkārt nebūtu ko pamācīties? Bet kā dažās skolās šinī ziņā izskatās pēc kādiem mācības gadiem? Bērni, no tā koka tās atzīšanas tā laba un tā jauna baudījuši, nu arī īsteni zin, kas labs un kas ļauns. Tie jau zin, ka tautas dziesmas «blēņu dziesmas» un ka tās vairs nepieklājoties nedz dziedāt, nedz minēt. Tie citos «dziesmu kambaros» ieslodzīti gulējuši un sapņojuši no «Sarkanbāržu Friča» un viņa melnajiem kraukļiem. Tādas skolas aizvien vairāk iet mazumā. Nav vairs liela šaubīšanās, ka tautas dziesmām tiesība ieviesties tautas skolās. Daži seminari un dažas tautas skolas tās jau apsveicinājuši.

KRIŠJĀNIS VALDEMĀRS
BALTIJAS, ĪPAŠI VIDZEMES ZEMNIEKU STĀVOKLIS (1862) Fragmenti

Latvietis un igaunis ir svešinieks savā tēvzemē; viņam nav tēvzemes, un viņš nedrīkst arī sev tādu iegūt. Tiesība un patstāvība ir tādas lietas, ko viņš palaikam savā šaurākajā tēvzemē nedrīkst meklēt.
Arī savu roku darbu viņš nedrīkst izlietot, lai sev līdzētu. Lai gan dzimtbūšana jau atcelta pirms vienas paaudzes, viņš ir tikai mašīna, ko «izlieto».
Uz zemēm, īpaši Vidzemes ziemeļos, algas tik zemas, ka zemnieks arī caurmērā labos gados netiek pie tīras rudzu maizes. Tā tas ir, piemēram, veravas un Pērnavas apriņķī. Kas tur grib apraudzīties, no marta līdz jūlijam redzēs ļaudis tādu maizi ēdam, kas rada šaušalas. Šinī maizē nav ne puses rudzu miltu; pelnus un dažādas rūgtas nezāles ir otra šīs maizes sastāvdaļa.
Netīkami liksies ārzemniekam, ja viņam teiks, ka ir muižas īpašnieki, kas savās muižās dzīvo desmit un vairāk gadu un pie tam nezina, no kā pārtiek un kādu barību ēd viņu nelaimīgie klaušu nomnieki. Tas izskaidrojams vienīgi ar nacionāli svešo muižnieku niknīgo izturēšanos pret viņu darbaspēku. Kāda ir cilvēkam vērte šo kungu acīs, rāda tas, ka viņu modernās govju kūtis ir simtkārt labākas par viņiem piederīgajām lauku sētām un klaušu nomnieku mājokļiem. Kādreiz, sevišķi pārstaigājot nabadzīgākos igauņu apvidus, liekas, ka te sasniegta galējā, iespējamā cilvēka trūkuma robeža. Bet palaikam vienīgi ārzemniekam ir redzīga acs, lai šos apstākļus pareizi novērtētu. Augstākām kārtām piederīgais iekšzemnieks, kas gūst vai domā gūstam kādu labumu no zemnieku nožēlojamā stāvokļa, iedomājas pagājušos laikus par normāliem; pat mazs uzlabojums viņam liekas bieži vien anormāls, lieks un «pāragrs»!
Tautskolu, salīdzinot ar vācu, varam nosaukt par nožēlojamu; nekur nav obligātās skolas. Ja kur runā par skolām visiem bērniem un palaikam pie runām arī paliek, tad «radikāli» prasījumi ir pēc 2 - 4 ziemām. Par sarkano jakobīnieti laikam nosauktu un akmeņiem apsviestu katru, kas runātu par 7-8 obligātiem skolas gadiem, kā tas ir Vācijā un arī Meklenburgā.
Vidzeme vēl tagad, kā pirms gadsimteņiem, ir: Debesis muižniekiem, Paradīze garīdzniekiem, Zelta bedre ārzemniekiem un Elle iedzimtajiem.
Vidzemes vēsture un ofciālie akti par to sniedz mums vispārsteidzošākās ziņas. Nežēlīgi apietas ar važās saistītajiem latviešiem un igauņiem viduslaiku kasta, kam Eiropā līdzīgu veltīgi meklēt. visu tautību ievērojamākie vēsturnieki ar šausmām un sāpēm domā par viņu agrākajiem darbiem. Apvainotās, kājām mīdītās cilvēces vārdā neviens tiem par viņu pagātni cita neveltīs kā smagus lāstus.
Nekur un nekad citur nav bijusi redzama Vidzemes laupījumu loģika, un tāpēc katrs vēsturnieks ar kauna traipu apzīmogo šo bruņinieku darbus.
Nu, un šo laupītāju bruņinieku pēcteči? viņi- protams, nopietnākie - visumā teiktajam pievienojas - ko viņi arī citu lai darītu ar tādiem visu ievērojamāko vēstures pētnieku liecinājumiem? viņi nenoliedz, ka priekšteči šīm tautām nodarījuši pret debesīm brēcošu netaisnību: viņi par to runā landtāgos un citur. Bet - nu šī otra loģika ir ne mazāk īpatna kā pirmo atnācēju - ja šo tautu 22 paaudzēm apsmietas visas cilvēcīgās un dievišķīgās tiesības, tāpēc tam pašam jānotiek arī ar 23. paaudzi un tā joprojām līdz pastarai dienai.
Mani kungi! Liksim mirušajiem mieru! Tos apsūdzēt un tagadnei ļaut savu gaitu - tā ir pārāk viegla nolēse ar vēsturi. Jūs varat būt arī mazākā mērā vienisprātis ar spriedumiem par jūsu senčiem - tas nav tas svarīgais: padomājiet, ka tagadne prasa stingru taisnību un neļaujas apmierināties ar nenoteiktām literārām frāzēm.

JURIS ALUNĀNS
DZIESMIŅU PIRMĀ IZDEVUMA PRIEKŠVĀRDS (1885) Fragments

Cienījamais lasītājs!
Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bija šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu, cik paspēdams, no svešiem grabažiem iztīrīt. Kas zin, kā ar latviešu valodu un ar latviešu rakstiem šim brīžam iet, tas gan atzīs, ka tāds darbs nav viegls darbs. Lielākā grāmatu daļā, kas līdz šim ļaudīs izgājušas, valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Tāpēc jau no pašas mazotnes sāku par latviešu valodu domāt un atkal domāt, un no jauna domāt. Ņemos arī ko rakstīt un kādas dziesmiņas pārtulkot. Tā pūlējoties un pamēģinoties, šīs dziesmiņas cēlās. Gribēdams latviešu valodu tīru uzturēt, uzņēmu arī grūdienīšus, ko latviešu valoda īsti par saviem bērniem neatzīst, bet kas, kādā kaktiņā atmesti, vārgst un nīkuļo. Liels pulks tādu grūtdienīšu latviešu valodā atronas.
Tagad, kur gandrīz pa visu Kurzemi un arī dažās vietās Vidzemē visa pastāvīga būšana pavisam pārgrozījusies, tagad, kur saimnieki, no klaušas atsvabināti, sāk par nomniekiem uz savu roku dzīvot, tagad, kur muižas savus laukus vairs neapstrādā ar darbiniekiem, bet ar puišiem, ko uz veselu gadu sader, - tagad allaž un daudzkārt dzird žēlojamies, ka saime jo dienas, jo vairāk paliekot nepaklausīga, stūrgalvīga, kūtra, nebēdīga, blēdīga u. t. j. pr. Bet kur nu tā vaina būs meklējama, ka saime tik slikta? vai pie saimniekiem un muižu nomniekiem jeb vai pie gājējiem? Man šķiet, ka visvairāk pie saimniekiem un muižu nomniekiem. Jo, kā ar kādu apietas, tādu prātu tas uz to tur. vēl daudz vietās redz, ka gājējiem šo to atrauj, šādas tādas pārestības dara, vēl allaž redz, ka par slimiem lopiem vairāk gādā nekā par slimiem gājējiem, vēl allaž redz, ka ar veciem, nespēcīgiem lopiem žēlsirdīgi un mīlīgi apietas un tos visādi taupa, bet no gājēja, kas sava saimnieka un kunga dienestā palicis vecs un nespēcīgs, palīdzīgu roku atrauj un to bez žēlastības vienu pašu pasaulē atstāj. Tāpēc saku: kamēr par saimi vairāk negādās, tomēr arī nevar cerēt ar laiku labākus gājējus dabūt. Ar to vien vēl nepietiek, kā gājējam saderēto loni atlīdzina, nē, saimniekam tas, kas pienākas, ar mīlestību jādara. Gājējam jāredz, ka tam labprāt atvēl laiku atdusēties, ka tam paļauj vaļu savu laiku ar derīgām grāmatām pakavēt. Kad gājējam iegadās pavaļas brīži, tiem rokās jāiedod derīgas grāmatas par lauku un dārzu kopšanu, par lopu audzināšanu, pamācīšanas par dabas lietām, avīzes. Bet, lai saimniekam nepietrūktu labu, derīgu grāmatu, ko pats varētu lasīt un gājējiem pavaļas brīžos rokās dot, tad labi būtu, ka vesels pagasts jeb vesela draudze uz to sabiedrotos, derīgas un vajadzīgas grāmatas sapirkt un draudzes bibliotēku grāmatu krājumu ietaisīt. Par šo lietu var vairāk palasīties tai trīssimtu stāstu grāmatā, ko Valdemārs sarakstījis. Gājēju bērni jau agri, jo agrāk, jo labāk, jāsūta skolā, un, proti, trīs gadus no vietas jāsūta skolā. Bet te rakstītājam smagi jānopūšas, iedomājot, kā ar skolām iet. Gājēju bērnus tik vienu ziemu laiž skolā, kur tik daudz pātarus izmācās, ka var pie dievgalda pieiet. visu citu laiku gājēju bērnus pieliek pie lopiem, ziemā - pie lopu barošanas, vasarā - pie lopu ganīšanas. Še viņi, veselu gadu starp lopiem vien būdami, par lopiem paliek.