Latvijas kultūra 19. gs. 1. pusē - 20. gs. sākumā

Jaunlatviešu kustība

19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas.
Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50. - 60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.
1856. gadā, vienīgajā Baltijas guberņas augstskolā Tērbatā, mācījās deviņi latviešu studenti, tajā skaitā - K. Valdemārs, K. Barons, J. Alunāns. Ap viņiem tad arī veidojās šī kustība, kura lielu ieguldījumu deva latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību.
Reālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopīgo problēmu - atbrīvoties no vācu virskundzības. Lai to paveiktu bija jāveic trīs galvenie uzdevumi: jāizveido sava kultūra, kura būtu brīva no vācu muižnieku un garīdznieku ietekmes, saimnieciski jākļūst neatkarīgiem un jāiegūst juridiskā līdztiesība. Tika uzsvērts, ka latviešiem ir jāmācās. Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūras skolu.
Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā - literatūrā valodniecībā, teātra un tēlotāja mākslā, folkloristikā un mūzikā.
Jaunlatviešu idejas tautā nestas ar tā laika preses izdevumiem - ,,Mājas Viesi", ,,Sētu, Dabu, Pasauli" un ar laikraksta ,,Pēterburgas Avīzes" starpniecību.
Nosaukumu - jaunlatvieši - pirmo reizi lieto vācu mācītājs G. Braše, kurš izlasot Jura Alunāna dzejoļu krājumu ,,Dziesmiņas", saskata tā antifeodālo raksturu un autoram piedēvē jaunlatvieša vārdu ar to domājot nemiernieku, dumpinieku.

Dārzu, parku, kapu arhitektūra

Kanālmala Kanālmalas apstādījumi veidojās 1650 gadā, pēc Rīgas cietokšņu vaļņu nojaukšanas. Gar grāvja malām tika izveidoti vairāki nocietināti bastioni ar lielgabaliem. Vēlākā periodā viena bastiona vietā uzcēla Nacionālo operu, bet uz otra izveidoja Bastejkalnu. Līdz ar vaļņu nojaukšanu pāri kanālam tika uzcelti pirmie patstāvīgie tilti pāri kanālam: Nikolaja (tagad Kr. Valdemāra iela), Aleksandra (Brīvības) un Suvorova (K. Barona) ielās. Tiltus izbūvēja izmantojot nocietinājuma vaļņu materiālus un tie tika pabeigti 1858. gadā. Pirmos apstādījumus no K. Valdemāra ielas līdz K. Barona ielai ierīkoja pēc kāda Lībekas inženiera skicēm. 1859. gadā Bastejkalnā ierīkoja pirmos apstādījumus, bet pēc gada uzcēla paviljonu. 1887. gadā apstādījumu ierīkošana tika pabeigta un kalna galā tika uzbūvēta Vīnes kafejnīca.
1881. gadā apstādījumus ierīko pie Nacionālās operas, kura uzcelta 1863. gadā. Pēc gada operā izceļas ugunsgrēks, un apstādījumi aiziet bojā, bet jau 1888. gadā Kufalta vadībā apstādījumi tika atjaunoti. 1887. gadā uzstādīja strūklaku, kura pēc 1986. gada atjaunošanas lieliski rotā kanālmalas apstādījumus. 1898. gadā pēc Kufalta projekta ierīkoja akmens krāvumus, ar nelielām kaskādēm un ūdenskritumiem rotātus strautiņus.

Kronvalda parks ir kanālmalas apstādījumu sastāvdaļa, kas norobežo Elizabetes un K. Valdemāra ielu, kā arī Kronvalda un Kalpaka bulvāri. Kanāls parku sadala divās daļās, un katrai no tām ir savādāka attīstība. Kanāla labajā pusē pēc vaļņu norakšanas slēgtu biedrību izveido Rīgas vācu strēlnieku apvienība, 1860. gadā tur atklāja biedrības namu, kurš nodega 1873. gadā. 1883. gadā pie Bastejkalna uzbūvēja koka tiltu, bet 1892.gadā to nomainīja pret mūra tiltu.

Vērmanes dārzs atrodas starp Merķeļa, Tērbatas, Elizabetes un K. Barona ielu. Pēc Rīgas priekšpilsētu nodegšanas tika nolemts, un 1815. gadā apstiprinātajā plānā paredzēts ierīkot augļu dārzu. Katrs pilsētas iedzīvotājs, kurš Priekšpilsētas apstādījumu komitejas kasē iemaksāja 1 rubli, varēja iestādīt vienu kociņu.
1817. gada 8. jūnijā dārzu svinīgi atklāj un nodod tautas lietošanā, lielu ieguldījumu deva Anna Ģertrūde Vērmane, kuras vārdā tad dārzs tika arī nosaukts.
Parkā tika būvētas dažādas ēkas, kuras paredzētas apmeklētāju izklaidēšanai. 1835. gadā uzcelta minerālūdens dziednīca; 1872. gadā atvēra restorānu, bet 1878. gadā jaunu mūzikas halli, kur praktiski karu dienu spēlēja militārā kapela; 1869. gadā uzstāda strūklaku; 1867. gadā ticis uzstādīts gāzes apgaismojums un kroņlukturi.
Žogi ap dārzu ir gan celti, gan jaukti nost. Pie ieejām uzbūvēti augļu kioski. Šis dārzs visos laikos ir pamatoti uzskatīts par skaistāko un sakoptāko Rīgas parku.

Esplanāde 1812. gadā Esplanādes teritoriju nodeva karaspēka apmācības vajadzībām. Šeit notika arī tautas svētki - umurkumurs. Sakarā ar Pareizticīgo katedrāles celtniecību tiek pārtraukta gan pilsētnieku svētku svinēšana, gan militārās apmācības. Esplanāde tiek izmantota tikai lielu svētku rīkošanai. 1888. gadā šeit notika dziesmu svētki.
1902. gadā tika dota atļauja blakus Pareizticīgo katedrālei celt Mākslas akadēmiju un Mākslas muzeju.
1913. gadā atklāja pieminekli Krievijas armijas virspavēlniekam Mihailam Barklajam de Tolli. Sākoties I Pasaules karam, šis piemineklis tika evakuēts un tā atrašanās vieta nav zināma.
1919. gada 14. janvārī Esplanādes laukumā guldīja 27 komunārus, kuri bija krituši par Padomju varu, bet tā paša gada 2. februārī Esplanāde iegūst jaunu nosaukumu - Komunāru laukums.
Parkam nav vienota kompozicionāla risinājuma.

Meža kapi Jau 1904. gadā Rīgas Domē tiek iesniegta prasība, lai izdalītu teritoriju jaunu kapu ierīkošanai. 1910. gada 29. jūlijā sēdes protokolā izdarīts ieraksts, ka Rīgas jaunās Meža kapsētas ierīkošanai atvēlēti 85,5 hektāri zemes no Mīlgrāvja dzelzceļa līdz Ķīšezeram. 1913. gada 19. jūnijā kapsētu svinīgi iesvēta. Tiek izveidotas un apstādītās centrālās alejas, iekārtotas pāris ģimeņu kapuvietas. Pēc arhitekta Neimaņa projekta uzcēla kapu pārvaldes ēku.

Eklektisms un jūgendstils Rīgas arhitektūrā

Eklektisms Arhitektūras virziens attīstās 19. gs. beigās. Tajā laikā visvairāk cēla mācību iestādes, kā tipiskākais piemērs jāatzīmē tagadējā Latvijas Universitātes ēka Raiņa bulvārī un tagadējā Rīgas 2. vidusskolas ēka.
Šim stilam raksturīgi ir tas, ka fasādēs tiek variēta renesanses tēma, izmantotas arī klasicisma un romānikas formas.

Jūgendstils Šis arhitektūras virziens rodas un piedzīvo savu uzplaukumu Eiropā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Stils ievieš brīvu un funkcionāli pamatotu celtņu plānojumu. Būtiska nianse ir tā, ka tiek ieviesti un izmantoti jauni būvmateriāli. Vienlaicīgi tiek izmantoti gan metāls, gan stikls, gan dzelzsbetons.
Rīgā vispirms parādās jūgendstila dekoratīvās izpausmes. Veidojot fasādes, tika iekļauti samāksloti balkonu metāla režģi, izmantoja bagātīgas logailu apdares, ēku apšuvumiem izmantoja krāsaino stiklu un glazēto keramiku. Viena no pirmajām jūgendstila ēkām Rīgā ir dzīvojamais nams Audēju ielā 7/9, šeit pirmo reizi parādījās dekors - cilnī veidoti sugu motīvi, gan īrisu, gan vilkvāļu stilizējumi.
Kā viens no spilgtākajiem un tipiskākajiem šī stila pārstāvjiem jāatzīmē Mihails Eizenšteins; viņš projektējis ēkas Rīgā Alberta ielā 2, 2a, 4, 6, 8, Elizabetes ielā 10a, 10b, 33 un Strēlnieku ielā 4a.
20. gadsimta sākumā dominējošās kļūst pašas celtnes, to apjomu kārtojumi, tonālie risinājumi. Apakšējo stāvu izbūvē ieviesa karkasa sistēmas un konstrukcijas, kuras ļāva veikala un biroja telpām izmantot plašus un vienlaidu logu stiklojumus.

E. Laubes nacionālais romantisms

Nacionālais romantisms ir virziens, ar kura palīdzību latviešu arhitekti centās veidot savu, tikai Latvijai raksturīgu arhitektūru.
Eižens Laube (1880 - 1967) ir viens no pirmajiem un ievērojamākajiem nacionālā romantisma pārstāvjiem arhitektūrā. 1906. gadā beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, kurā iegūstot inženiera arhitekta izglītību. E. Laube ātri uztver jaunās noskaņas Eiropas arhitektūrā. Jūgendstila principi rada interesi par būvmateriālu pielietojamību un dažādu krāsu izmantošanu būvniecībā. Savām celtnēm E. Laube paredz izmantot tikai dabiskus būvmateriālus: ķieģeļus, akmeņus, metālu, koku. Rotājumam tika izmantoti ziedu un abstraktu līniju motīvi. Visai bieži ēku silueti asociējas ar senlatviešu pils tēlu. Cokola stāvi bieži tiek segti ar raupjiem, skaldītiem kaļķakmeņiem vai granīta apšuvumu. Atsevišķos gadījumos smilšu ķieģeļu neapmestajā virsmā iekalti ciļņi ar simbolisku nozīmi. E. Laube savās projektētajās ēkās visai daudzveidīgi izvirza jumta plaknes. Sevišķi akcentēts tiek tas, lai ēkas siluetam piešķirtu augšuptiecošo raksturu. Logailas tiek izbūvētas dažādās konfigurācijās, kuras augšdaļā parasti tiek aizpildītas ar sīkrūšu dalījumu. Ar 1910.- 1912. gadu E. Laubes projektēto ēku arhitektoniskās formas ieguva eiropeisku raksturu, dominēja vertikālisma tendences.
Nami: Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 33/35, Brīvības ielā 47, 62, Alberta ielā 11, K. Valdemāra ielā 67, 75.

Latviešu nacionālās mākslas skolas veidošanās 19. gs. vidū

Ā. Alksnis (1864.) 1883. gadā iestājas Pēterburgas Mākslas akadēmijā brīvklausītāju nodaļā. Materiālie apstākļi ir visai slikti, tāpēc studijas bieži tiek pārtrauktas, un galvenais, ko iegūst, ir augstas profesionālās iemaņas. Ādams Alksnis ir viens no pirmajiem gleznotājiem, kurš nopietni pievērsies latviešu zemnieku dzīves un darba atspoguļojumam. Viņa daiļrades mantojuma pamatā ir zīmējumi un akvareļi, aptuveni 15 gleznas. Alksnis ir arī viens no pirmajiem, kurš aizsāk latviešu mitoloģijas tēlu vizuālo attēlošanu.

K. Hūns (1830.) Kārlis Jēkabs Vilhelms Hūns dzimis Madlienā. 1850. gadā viņš devās uz Pēterburgu, lai iestātos Mākslas akadēmijā, taču viņam pietrūka līdzekļu. Lai tos iegūtu, Hūns iestājās darbā Zinātņu akadēmijā par dabas zinātņu tabulu zīmētāju. Uzkrājot līdzekļus, iestājās Mākslas akadēmijā, kurā studējis no 1854. gada līdz 1861. gadam. Mācoties Pēterburgā, tiek apceļota Krievija, gleznoti pasūtījuma darbi baznīcām un tiek arī pievērsa uzmanību vienkāršo iedzīvotāju dzīvei. Pēc diviem gadiem K. Hūns dodas Akadēmijas piešķirtajā ārzemju ceļojumā nevis uz Romu, kā tajā laikā bija pieņemts, bet gan uz Parīzi. Parīzē, pēc laikabiedru izteicieniem, viņš kļūst par krievu mākslinieku ārzemju grupas dvēseli. Strādājot Parīzē, tika iecerēta vēsturiska žanra gleznu sērija, kurā attēlotu jaunā cīņu ar veco, progresīvā sadursmi ar reakcionāro. Savos darbos reālistiski attēlo vienkāršo ļaužu dzīvesveidu, uzskatus, viņu priekus un bēdas.
1870. gada rudenī par ,,Bērtuļu nakts epizodi" un ,,Itālieti" Hūnam piešķir augstāko atzinību - profesūru.
Darbi: ,,No Kaukāza dzīves", ,,Bērtuļa nakts priekšvakarā", ,,Kārļa IX apmeklējums pie Koliņji", ,,Bērni ar kaķēniem", ,,Kūlīšu vešana no labības lauka".

J. Feders (1838.) Dzimis Koknesē, viesnīcnieku ģimenē Koknesē. 1857. gadā iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur uztur labas attiecības ar izcilo krievu gleznotāju Šiškinu, ar viņu kopā dodas gleznot dabas skatus. Slikto materiālo apstākļu dēļ studijas ir spiests pārtraukt un doties mājup. Latvijā strādā Jelgavas reālskolā, kur skolēniem māca zīmēšanu un rasēšanu. Strādājot Jelgavā, regulāri savus darbus nosūtīja uz Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstādēm. 1863. gadā akadēmijas padome Jūlijam Federam par labām zināšanām ainavu glezniecībā piešķīra brīvmākslinieka grādu.
Mākslinieks regulāri piedalās izstādēs, kurās tiek atzinīgi novērtēts. Jāatzīmē 1874.gads, kad Feders debitē vispasaules mākslas izstādē ar darbu ,,Viesulis", par kuru saņem medaļu. Pēc gada dodas uz Diseldorfu, pēc kuras tiek pavērts ceļš uz liela stila ainavu glezniecību.
1880. gadā par sasniegumiem mākslā un teicamām zināšanām glezniecībā Pēterburgas Mākslas akadēmija Federam piešķir akadēmiķa grādu.
Darbi: ,,Kokneses pilsdrupas", ,,Strauts", ,,Meža ainava Vidzemē", ,,Zvejnieka ligzda", ,,Kapsēta", ,,Ogļu noliktavas".

J. Rozentāls (1866.) Dzimis un bērnību pavadījis Kurzemes vidienē Saldus pagastā. 14 gadu vecumā dodas uz Rīgu lai sāktu patstāvīgas darba gaitas, taču, nepieradis pie regulāras strādāšanas , ilgi nespēja atrasties vienā vietā. Ar 1885. gadu uzsāk mācības Vācu amatnieku skolā. Mācoties Rozentāls daudz zīmē, un viņa darbus sūta uz Pēterburgas akadēmiju, no kuras 1888. gadā par ģipša galvas zīmējumu, piešķirta sudraba medaļa. Šajā pašā gadā nākamais gleznotājs Pēterburgas Mākslas akadēmijai iesniedz lūgumu, ka viņš vēlas iestāties par brīvklausītāju glezniecības nodaļā. 1893. gada 3. martā beidz mācības dabas studiju gleznošanas un dabas zīmēšanas klasi ar divām lielajām sudraba medaļām. Augstskolas beigšanas darbs ir glezna ,,No baznīcas", kurš ir pirmais latviešu mākslinieka diplomdarbs par nacionālu tēmu.
Par redzamāko sava laika gleznotāju J. Rozentāls kļūst 1894. gadā, kad viņa darbs ,,Pēc dievkalpojuma" tika novērtēts ar pirmās šķiras mākslinieka pakāpi.
No 1906. gada līdz 1913. gadam mākslinieks ir portretu klases pedagogs Rīgas pilsētas Mākslas skolā.
Tad, kad 1915. gadā fronte tuvojās Rīgai un nav iespēju turpināt darbu, Rozentāls gatavojas ceļam uz Somiju. Laikā, kad Rīgas tuvumā Latviešu strēlnieki cīnījās slavenajās Ziemassvētku kaujās, Rozentāls Somijā mirst. Pēc kara, 1920. gadā, mākslinieka pīšļus pārved uz dzimteni un 10. novembrī gulda Rīgas Meža kapos.
Autors gleznās galvenokārt attēlo latviešu zemniekus, bet portretos par tēliem izmanto inteliģences pārstāvjus, kultūras darbiniekus. Sižeti ir vienkārši, bet tajos tiek parāda dzīves patiesība un skaistums.
Darbi: ,,Ainava", ,,No baznīcas", ,,Pašportrets", ,,Ganu meita", ,,Pie strauta", ,,Sieviete baltā", ,,Māte ar bērnu".

V. Purvītis (1872.) 1897. gadā beidzis Pēterburgas mākslas akadēmiju, ietekmējies no krievu ainavu gleznotāju tradīcijām. Mākslinieks ir pirmais, kurš savu mākslu veltījis tikai Latvijas dabas attēlošanai. Galvenokārt darbos dominē agra pavasara motīvs - bērzu birzis, palu ūdeņi, kūstoša sniega klajumi.
Darbi: ,,Pavasara ūdeņi", ,,Kad silava mostās", ,,Pēdējais sniegs".

J. Valters (1869 - 1932) Dzimis Jelgavā, rātskunga ģimenē. Materiālie apstākļi bija visai spiedīgi, tādēļ Jāņa Valtera vecāki saviem pieciem bērniem cenšas iedot pēc iespējas labāku izglītību. 1888. gadā Jānis pabeidz Jelgavas reālskolu un pēc gada iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā. J. Valters ietekmējas no biedrības ,,Rūķis" idejām un tāpēc intensīvi pievēršas sava novada dzīves ainu attēlojumam. Deviņdesmito gadu beigās tiek ļoti daudz gleznota daba, uzmanību pievēršot ne tikai zemnieku tēliem, bet arī mazpilsētu amatnieku dzīves un darba atveidojumam.
1898. gadā Valters pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Jelgavā un izveidoja savu darbnīcu, kurā intensīvi strādāja, ne tikai gleznoja ainavas, portretus, bet arī atvēra savu studiju, kurā mācīja zīmēšanas un gleznošanas pamatus. Tika rīkotas arī izstādes, tomēr tās lielus panākumus neguva.
Valtera personība bija ļoti daudzpusīga, viņš ne tikai gleznoja un veidoja, bet arī labi spēlēja vijoli un interesējās par literatūru.
1905. gadā, revolūcijas laikā, mākslinieks nespēdams izprast tās jēgu dodas prom no dzimtenes. 1906. gadā aizbrauc uz Vāciju, dzīvo Drēzdenē, pēc tam Berlīnē, no kuras mājup neatgriežas.
Drēzdenē un Berlīnē ap Valteru pulcējās skolēni, jo viņam piemita izcils pedagoga talants. Vācijā mākslinieks ierodas laikā, kad sāk veidoties ekspresionisms, un pēc dabas būdams meklētājs un jaunu ideju pārbaudītājs mākslā, Valters aizraujas ar šo jauno ideju, viņa darbi kļūst krāsaināki, saulaināki, gaišāki. Laikā, kad dzīvo Drēzdenē, sākumā iztiku pelna ar to, ka spēlē vijoli vietējās operas orķestrī. Šajā laikā darbos parādās jauna tematika - teātra interjeri, ainas no aktieru un mūziķu dzīves, tomēr turpina gleznot arī dabas ainavas.
Jānis Valters sarakstījis vairākus rakstus par glezniecības struktūru, gaismas telpu, krāsu raksturu. Tas ticis apkopots grāmatā ,,Iemācītais glezniecībā", kura tā arī netiek publicēta.
Mirst 1932. gada 19. decembrī.
Darbi: ,,Iebraucamā vieta", ,,Pie ostas", ,,Makšķernieki", ,,Jelgavas tirgus skats", ,,Virvju vijējs", ,,Bārenīte", ,,Divas sievietes pie lampas", ,,Peldētāji zēni", ,,Vērpēja"

Pulciņa ,,Rūķis" loma latviešu mākslas skolas radīšanā

,,Rūķis" ir Pēterburgas Mākslas akadēmijas un Štiglica zīmēšanas skolas latviešu audzēkņu biedrība. Tā radusies un veidojusies 19. gadsimta 80. un 90. gados. ,,Rūķa" dibinātājs ir Ādams Alksnis, viņš ir arī jauno biedru audzinātājs un skolotājs. Ap šo biedrību pulcējas arī konservatorijas audzēkņi. Kā ievērojamākie Mākslas akadēmijas pārstāvji jāatzīmē V. Purvītis, J. Valters, P. Balodis, no Štiglica skolas - R. Zariņš, T. Zaļkalns, J. Madernieks. Šie mākslinieki uzskata, ka autoram jāievēro trīs galvenie pamatprincipi - katram māksliniekam ir jābūt savas dzimtenes dēlam, ir jābūt arī laikmetīgam un, protams, ka profesionāli ļoti labi sagatavotam. Daudz darbu šīs biedrības biedri velta tautas dzīves attēlošanai, vēsturei un Latvijas dabas skaistumam. Lai labāk saprastu, kas notiek dzimtenē, tika rīkoti priekšlasījumi par šiem jautājumiem.
Par biedrības ,,Rūķi,, idejisko mērķi kļūst patstāvīgas latviešu nacionālas mākslas radīšana. Lai šo virzienu attīstītu, akcentēja mūsu tautas dzīvi, tās tradīcijas, sadzīves īpatnības un dabas skaistumu. Biedrības dibinātājs Ā. Alksnis nepārtraukti aicina uz dzīves un dabas novērošanas un izzināšanas nepieciešamību, tās nemākslotu attēlošanu. Alksnis atzīst, ka jāattēlo Latvijas daba, jārāda latviešu zemnieka patiesā seja.
Savā darbībā ,,Rūķa,, biedri paveica daudz, viņi nostiprināja latviešu tēlotāja mākslā tautiskuma un demokrātijas principus, pacēla latviešu mākslu līdz krievu un citu Eiropas valstu līmenim.
19. gadsimta 90 gados biedrības darbība apsīkst, jo viena daļa jauno mākslinieku pārceļas uz dzīvi Latvijā, formāli biedrība savu darbību beidz 1910. gadā.

Profesionālās tēlniecības sākumi

G. Šķilters (1874.) Dzimis Rencēnu pagastā muižas kalēja ģimenē. Pēc Salacgrīvas draudzes skolas un Limbažu pilsētas skolas beigšanas dodas mācības turpināt uz Pēterburgu, kur sākumā studē skolotāju seminārā, bet pēc tam iestājās Štiglica zīmēšanas skolā, kuru beidz 1899. gadā. Pēc šīs skolas beigšanas saņem stipendiju ārzemju studijām.
1899. gada līdz 1904. gadam dzīvo, strādā un mācās Parīzē. Apmeklē O. Rodēna studiju, kā brīvklausītājs piedalās Mākslas Akadēmijas kursos, un, lai papildinātu zināšanas tēlniecībā, iestājās G. Žermēna darbnīcā. Dzīvojot Parīzē, Šķilters daudz strādāja un sūtīja darbus uz Štiglica skolas skatēm un izstādēm, tāpēc uzturēšanās laiks Parīzē tiek pagarināts. Tiek apceļotas arī kaimiņu valstis: Spānija, Maroka, Holande, Šveice, Vācija un Itālija, kur apgūst bronzas liešanas tehniku.
Gustavs Šķilters ir vispusējs mākslinieks, kas darbojas ne tikai stājtēlniecībā, bet arī dekoratīvās un memoriālās tēlniecības jomā. Mākslinieks veidojis Latviešu kultūras darbinieku portretus, arī strādājis pie savu kolēģu - cittautu mākslinieku portretēšanas. Portretos tiek akcentēta cilvēka būtība. Darbos vērojama gan dzīvesprieka apliecinājumi, gan arī tikai autoram raksturīgais skumju un sāpīgu pārdzīvojumu iezīmes. Šķilters uzmanību pievērš cilvēka fiziskā vecuma attēlojumam, galvenokārt pievēršoties bērnu galvu attēlošanai.
Pēc atgriešanās Pēterburgā, no 1905. g.- 1918. g., Šķilters strādā Pēterburgā, Štiglica skolā par plastikas veidošanas pedagogu. Papildus šim darbam strādā pie žurnālu un grāmatu grafikas. Publicē arī apcerējumus par mākslas jautājumiem.
Darbi: ,,Rakstnieka R. Kaudzītes portrets", ,,Vecā vīra galva", ,,Vējā".

T. Zaļkalns (1876.) Dzimis Allažu pagasta ,,Zaļajā kalnā". Bērnībā daudz laika pavadījis Siguldā, kur ietekmējās no dabas skaistuma.
1888. gadā pabeidzis Allažu draudzes skolu un devās mācīties uz Rīgas reālskolu. Brīvajos brīžos daudz glezno. Pēc sastapšanās ar bērnības draugu Žani Gailiņu, kurš studē Pēterburgas Štiglica Mākslas skolā, Teodors Zaļkalns nolemj lūgt vecāku atbalstu studijām Pēterburgas Mākslas akadēmijā. 1893. gadā kopā ar tēvu dodas uz Pēterburgu, lai uzsāktu mācības. Ceļā uz skolu sastop G. Šķilteru, kurš Štiglica Mākslas skolā studēja tēlniecību; šajā skolā pēc eksāmenu nokārtošanas iestājas arī T. Zaļkalns. Skola nespēj apmierināt jaunā censoņa zināšanu alkas, un viņš iesaistās biedrībā ,,Rūķis". Šajā biedrībā Zaļkalnu savā aizbildniecībā ņem Valters, kurš māca pieeju dabai māca kā gleznot, iepazīstina ar elementāro gleznošanas tehnoloģiju, arī māca kā pareizi lietot krāsas un kā tās sajaukt.
1899. gadā, Štiglica skolā, izturot konkursu saņem stipendiju viena gada studijām ārzemēs. Vispirms viņš apmeklē Minheni, taču tās apkārtne mākslinieku nesaista. Tad dodas uz Parīzi, kur aizbraucis viņa draugs G. Šķilters. Sākumā T. Zaļkalns grib iet Purvīša un Zaļkalna pēdās, gleznojot dabu un ainavas, bet pēc sastapšanās ar slaveno Ogistu Rodēnu savas domas maina.
1901. gadā uz neilgu laiku atgriežas Latvijā, bet tad atkal dodas uz Pēterburgu, kur strādā juveliera Faberžē darbnīcā (tajā tiek no vaska veidotas dažādas sīkas greznumlietiņas). Šajā laikā pievēršas mākslas kritikai un raksta mākslas recenzijas ar pseidonīmu Kriša Mednieks.
No 1903. gadam līdz 1907. gadam Teodors Zaļkalns strādāja Jekaterinburgas Lietišķās mākslas skolā, kur vadīja tēlniecības un kompozīcijas klases, mācīja tēlotāju ģeometriju un zīmēšanu. Pēc tam dodas studēt uz Florenci, jo interesējās par renesanses laika darbiem. 1908. gadā Itālijā top arī T. Zaļkalna darbs- meitenes galva ,,Adelīna".
Atgriežoties no Itālijas, Latvijā tēlnieks aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, organizē izstādes. 1910. gadā organizē I Latviešu tēlotājas mākslas izstādi.
Strādā arī pie kapu pieminekļu izgatavošanas. 1910. gadā realizē pirmo darbu veltītu zemkopim Jānim Gaujam, bet 1913. gadā tika atklāts piemineklis viņa draugam Emīlam Dārziņam. 1922. gadā Zaļkalnam uzticēja veidot pieminekli R. Blaumanim.
Zaļkalns piedalās arī konkursā par Brīvības pieminekļa celtniecību, taču iegūst tikai otro vietu.
Visu savu tēlnieka mūžu Zaļkalns vadās no principa: studēt dabu, ņemt to par pamatu un radīt patstāvīgus darbus. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi.
Teodoram Zaļkalnam piemīt ne tikai tēlnieka talants, bet arī literārās dotības. Viņš rakstījis dzeju, kritiku, vēstules, teorētiskos apcerējumus.
Darbi: ,,Cilnis", ,,Ārsta Vīzengberga ģīmetne", ,,Akadēmiķis Fricis Blumbahs", ,,Vera Arnoldova".

Vispārīgie latviešu dziesmu svētki

Sākot ar 1834. gadu, Cimzes seminārs sagatavoja labi apmācītus skolotājus, kuri, sekojot sava skolotāja piemēram aktīvi dibināja korus. Atsevišķos novados radās doma par kopīgiem koru dziedāšanas svētkiem. Pirmais lielais un kopīgais koru koncerts notika 1864. gadā Dikļos (organizētājs Juris Neikens). Piedalījās pieci kori ar 80 dziedātājiem. Nākošais koru sarīkojums notika 1870. gadā Dobelē.
Līdz ar Dziesmu svētkiem latviešu arhitektūras vēsturē aizsākas jauna tipa un veida ēku celtniecība: - estrāde vai slēgtā ēka lielam dziedātāju skaitam.

I. 1873, Rīga. Pirmo Dziesmu svētku notikumu vieta līdz mūsdienām jau trīs reizes mainījusi nosaukumu. 1873 gadā to dēvēja par Ķeizara dārzu, pēc tam par Viestura dārzu, bet tagad jau par Dziesmu svētku simtgades parku. I Vispārējo Dziesmu svētku priekšnesumi notika gan toreizējā Ķeizara dārzā, gan arī Arhibīskapa katedrālē Doma baznīcā. Svētku estrāde un speciālās luktas Doma baznīcā tika darinātas pēc arhitekta J. F. Baumaņa skicēm. Dziedātājiem tika celta speciāla tribīne ar jumtu, bet klausītājiem tika novietotas garu solu rindas.
Piedalījās 55 kori ar 1003 dziedātājiem. Virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Programmā bijušas 16 dziesmas, šeit pirmo reizi tika atskaņota Baumaņu Kārļa ,,Dievs svētī, Latviju".

II. 1880, Rīga. Ar šiem Dziesmu svētkiem estrādes būvniecībā tiek ieviesta jauna tipa celtne - noslēgta celtne. Šāda tipa estrādes dominē līdz 1926. gadam, kad arhitekts P. Kundziņš atkal izprojektēja atsevišķu estrādi dziedātājiem un klausītāju daļu ar soliem.
II Dziesmu svētku būve ir gara telts veida celtne. Tā atradās Vecrīgā, tagadējās Valsts Bankas vietā. Noslēgtajā telpā vienlaicīgi varēja uzturēties aptuveni 2000 koristu, kā arī bija 1200 sēdvietu un 300 stāvvietu. Svētkos piedalījās 69 kori ar 1624 dziedātājiem, no kuriem lielākais skaits, tas ir 1155 bija vīrieši.
Ēkas galveno fasādi rotāja uzraksts ,,Dziesmu gars lai līgo, kamēr tauta dzīvo".
Ar šiem svētkiem aizsākās mūsu tautas dziesmu atdzimšana. Klāt nākuši jauni autori - Jurjānu Andrejs un Oskars Šepskis.

III.1888., Rīga Atrašanās vietu III Dziesmu svētku estrādei arhitekts J. F. Baumanis atrod tagadējās Valsts Mākslas akadēmijas vietā. Pats arhitekts izstrādā arī jaunās ēkas projektu. Speciāli šiem Dziesmu svētkiem tiek izveidota ,,izpušķošanas un apgaismošanas komisija". Ēku ceļ būvmeistars Kārkliņš un tajā ir paredzētas vietas 7670 sēdvietām un 9000 stāvvietām. Šajos Dziesmu svētkos pirmo reizi piedalās arī orķestris, tāpēc estrādes pašā priekšā, it kā dziedātājiem pie kājām veidots padziļinājums, kurā tam būs jāatrodas. Orķestris izpildīja Jurjānu Andreja ,,Svētku maršu", ,,Tūdaliņ, tāgadiņ", arī kantāti ,,Tēvijai".
Šie dziesmu svētki tika sagatavoti daudz rūpīgāk kā iepriekšējie. Tika rīkoti kursi un Vīgneru Ernests pat izdeva atsevišķu brošūru.

IV. 1895, Jelgava. IV Dziesmu svētki ieviesa vairākus jauninājumus salīdzinājumā ar iepriekšējiem svētkiem. Mainījās būves autors, šoreiz tas bija arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859. - 1928.). Par godu šiem svētkiem tika projektēta un celta ēka 5000 dziedātājiem un 25000 klausītājiem. Svētki notika nevis Rīgā kā līdz šim, bet gan Jelgavā. Lai varētu vieglāk iegūt atļauju svētku organizēšanai tiek uzrādīts formāls iemesls - par godu 100 gadiem, kopš Kurzeme ir pievienota Krievijai. Pēc sava veidola ēka līdzinājās bazilikai un tā laika presē parādās ziņa, ka tā varētu būt viena no lielākajām koka konstrukcijas celtnēm pasaulē.
Svētkus rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība ar J. Čaksti priekšgalā. Piedalījās 103 koru. Virsdiriģents bija Jurjānu Andrejs, pieaicināti tika arī J. Vītols, J. Jurjāns, E. Vīgners, J. Kade. Koncertos tika izpildītas J. un D. Cimzes, K. Baumaņa, A. Jurjāna, J. Vītola, E. Vīgnera dziesmas.

V. 1910. Rīga. Kopš iepriekšējiem svētkiem pagājuši 15 gadu un svētki atgriežas Rīgā. Lielais laika atstatums skaidrojams ir dažādi, bet kā galvenais iemesls būtu jāatzīmē Krievijas nestabilais politiskais stāvoklis. Atkal, lai iegūtu atļauju svētku svinēšanai, Krievijas valdībai tiek minēts formāls iemesls - 200 gadu atcere par godu Vidzemes pievienošanai Krievijai.
Pirmo reizi svētku vēsturē tiek rīkots projektu konkurss, kura trīs labākos darbus apbalvos. Jaunajai Dziesmu svētku būvei pilsēta bija atvēlējusi 10,5 pūrvietas zemes, tagadējā ,,Dinamo" stadiona vietā. Vispārējai apskatei tiek iesūtīti pieci darbi. Pirmo godalgu iegūst Ernests Polis, otro - arheoloģijas students E. Auniņš, bet trešā vieta netiek piešķirta. Salīdzinājumā ar Jelgavas būvi, šī ir daudz mazāka - tā ir paredzēta 2300 dziedātājiem un 10230 klausītājiem. Kopumā šajos svētkos piedalās 82 kori ar 2303 dziedātājiem. Daļa sabiedrības šos svētkus vispār neatzina par vispārējiem.
Koncertu programmā ienāca A. Kalniņa, E. Melngaiļa un E. Dārziņa dziesmas.

Pirmie latviešu mūziķi

Jānis Cimze (1814.) Izglītību iegūst Raunas draudzes skolā, vēlāk mācās Veisenfelsas seminārā, pēc tam izglītību papildināja Berlīnē. 1839. gadā, atgriežoties dzimtenē, uzņēmās direktora pienākumu pildīšanu Valmieras skolotāju seminārā, vēlāk Valkas skolotāju seminārā. Ar Cimzes darbību aizsākās kora dziedāšanas attīstība. Lielākais ieguldījums ir ,,Dziesmu rota", kurā pirmo reizi tika apkopotas tautas dziesmas. Līdz pat mūsdienām kori dzied Jāņa Cimzes apdarinātās tautas dziesmas: ,,Kur tu augi daiļā meita", ,,Saulīt vēlu vakarāi". Vīru korim paredzētā ,,Tūdaliņ, tāgadiņ" ir pirmā dziesma, kura paredzēta a capella izpildījumam.

Baumaņu Kārlis (1835. g.) Studējis Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā, pēc tam izglītību iegūst Pēterpilī, kur apgūst mājskolotāja un ģimnāzijas skolotāja tiesības, šeit arī papildina izglītību mūzikas jomā, apgūstot klavierspēli pie slavenā profesora Černi. Mūzikas izglītība tomēr nav visai pilnīga, tāpēc Baumaņu Kārļa daiļrade neraksturojas ar lielu kvalitāti.
Lielāko slavu sasniedz ar mūsu valsts himnu ,,Dievs, svētī Latviju"
Kompozīcijām izmanto galvenokārt Ausekļa un savus tekstus. Par Baumaņu Kārļa dzejnieka talantu tiek izteikti visai pretrunīgi viedokļi, bet nenoliedzami, ka dzejas saturā redzam patiesu un kaislīgu patriotu, kurš cīnās par tautas tiesībām.
Baumaņu Kārlis aktīvi piedalās I un II Vispārējo dziesmu svētku organizēšanā.
No 1882. gada līdz mūža beigām dzīvo Limbažos un iesaistās dažādu biedrību saviesīgajos pasākumos. Pēc viņa nāves Limbažu saviesīgā biedrība uzceļ pieminekli, kuru darinājis tēlnieks Gustavs Šķilters.

Vīgneru Ernests (1850. g.) Mūziku studējis Maskavas konservatorijā. Radošajā darbībā daudz paliekošu darbu nav atstājis. Kompozīciju skaits ir neliels, un līdz mūsdienām saglabājušās tikai populārākie darbi: ,,Kā Daugava vaida" un tautasdziesmu apdares: ,,Strauja upe" un Līgo dziesmas. Vislielāko un paliekošāko ieguldījumu devis kordziedāšanas veicināšanā un kordiriģēšanas jomā. Vīgners ir vadījis savu kori un bijis Vispārīgo dziesmu svētku virsdiriģents
Ar 1918. gadu, kad tika nodibināts Fonoloģijas institūts, visu uzmanību veltīja absolūtās dzirdes izkopšanas problēmu pētīšanai.

Jurjānu Andrejs (1856. g.). Mācījies Ērgļu draudzes skolā, pēc tam Piebalgā. Pirmos spilgtākos mūzikas iespaidus guva tikai I Vispārīgajos dziesmu svētkos, pēc kuriem tad arī pievēršas mūzikas studijām. 1875. gadā dodas uz Pēterpils konservatoriju. Klavieru un vijoles apguves laiks jau bija garām, tāpēc iestājās ērģeļu klasē. Jurjānu Andrejs, beidzot šo mācību iestādi, ieguva trīs: ērģelnieka, kompozīcijas teorijas un mežraga virtuoza diplomus. Pēc augstskolas beigšanas turpat vai 35 gadus strādājis nelielā Krievijas provinces pilsētiņā Harkovā, tur vadījis gan mežraga klasi, gan arī mācījis mūzikas teoriju. Jurjāna vadībā Harkovā tika nodibināts latviešu koris, tika arī ierosināts dievkalpojumus noturēt latviešu valodā. 1916. gadā veselības dēļ (strauji pasliktinās dzirde) ir jāatstāj darbs Harkovas konservatorijā, līdz ar to paliekot bez eksistences līdzekļiem.
Vasaras Jurjānu Andrejs pavadījis klejojot pa Vidzemi un Kurzemi, meklējot un krājot tautasdziesmas. Savu darbu viņš apkopojis izdevumā ,,Latvju tautas mūzikas materiāli". Viņa mūzikai pamatā ir likta tautas mūzika. Ar Jurjānu Andreju sākās mūsu tautasdziesmas atdzimšana
Tika izdotas četras grāmatas: pirmā veltīta Līgotnēm, kur apkopotas 74 melodijas, otrā Laikmetu dziesmām kur tika apkopotas 260 dziesmas ziemai, rudenim un pavasarim, bet trešajā - 190 apdziedāšanās un citu dzīru un svētku dziesmas, ceturtā daļa - Rotaļu un dziedamo deju melodijas.
Kā slavenākie darbi jāatzīmē kantāte ,,Tēvijai", ,,Dievs, dod mūsu tēvu zemei", ,,Nevis slinkojot un pūstot", ,,Laivinieku dziesmas".

Jāzeps Vītols (1863. g.) Tēvs ir bijis skolotājs Jēkabpilī, tur arī mazais Jāzeps ieguva pirmo izglītību. Jau 5 gadu vecumā māsa mācījusi spēlēt klavieres. Vēlākā periodā ģimene pārcēlās dzīvot uz Jelgavu, kur uzsācis vijoļspēles un klavierspēles studijas, slepus arī komponē.
1880. gadā, 17 gadu vecumā, Jāzeps Vītols devās papildināt savas mūzikas zināšanas uz Pēterpils konservatoriju, kurā brīvas vietas bija tikai alta klasē, tur arī 1,5 gadus studēja. Pateicoties izcilajām zināšanām kompozīcijā un teorijas jautājumos tika pārcelts studēt harmonijas klasē. Konservatoriju beidza 1886. gadā, iegūstot Zelta medaļu. Ar Pēterburgu Vītolam saistījās garākais darba mūžs, kur dzīvojis līdz 1918. gadam. Šajā laikā tika sarakstīta skaņdarbu ievērojamākā daļa. Paralēli komponēšanai, strādājis par pedagogu, pildījis mūzikas kritiķa pienākumus, piedalījies Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē un vadījis kori. Komponēšanai laiks palicis tikai vasarās, kuras pavadījis vai nu Latvijā, vai arī Krievijas nomalēs, kur viņu neviens netraucētu.
Latviešu auditorijas priekšā pirmo reizi nostājās 1888. gadā, kad notika III Vispārējie dziesmu svētki. Pēc tam sākās visai aktīva sadarbība ar latviešu mūzikas veidotājiem - Baumaņu Kārli, Vīgneru Ernestu, Jurjānu Andreju.
1918. gada vasarā bija radusies doma - dibināt Rīgā latviešu operu. Lai to veiksmīgi paveiktu, bija nepieciešami mūziķi, diriģenti, dziedātāji, kuri dzīvoja un strādāja Krievijā. Tika nolemts šo darbu uzticēt visu cienītajam profesoram Jāzepam Vītolam. Pirmā opera, kuru sāk sagatavot ir ,,Klīstošais holandietis", tomēr 1919. gadā darbs bija jāpārtrauc, jo Rīga tika okupēta.
Sastopoties ar problēmu, ka mūsu jauniešiem nav kur studēt mūziku, un radās doma par konservatorijas dibināšanu, tajā darbs tiek uzsākts 1919. gada rudenī. Pirmā rektora pienākumus līdz pat 1935. gadam pats arī veic.
Komponējis kora dziesmas, pievērsies lirikai, nedaudz arī patriotiska rakstura dziesmu radīšanai, arī solo dziesmu radīšanai, piemēram - ,,Mana kokle", ,,Mirdzas dziesma", ,,Klausies spulgacīt", ,,Zvejnieces dziesma". J. Vītolam pieder arī pirmā latviešu simfonija, kuru atskaņo III Dziesmu svētkos. No ievērojamākajiem vokāli instrumentālajiem darbiem ir ,,Beverīnas dziedonis", ,,Ziemeļblāzma". J. Vītols mūziku komponējis simfoniskajam orķestrim, arī pūtēju orķestrim. Kā viens no autora slavenākajiem opusiem jāatzīmē variācijas par ,,Ej saulīte drīz pie dieva".

Alfrēds Kalniņš (1879.) Dzimis Cēsīs, kur tēvs bijis muižnieku kluba ekonoms, vēlāk pārcēlušies uz dzīvi Siguldā, jo tēvs nopircis vasarnīcas. Skolā sāka iet Cēsīs, tur apmeklēja Mīlmaņa privātskolu, vēlāk Bērzaines ģimnāziju un tad K. Millera reālskolu. Paralēli vispārīgajai izglītībai, Alfrēds apguva mūziku, spēlēja gan klavieres, gan arī ērģeles. 1897. gadā iestājās Pēterpils konservatorijā, kur apguva ērģeļspēli, klavieru spēli, mācījās kompozīciju, teoriju un harmoniju. Ar studēšanu neveicās tik labi, cik vēlētos, tāpēc pēc četru gadu mācīšanās konservatoriju pameta un brauca atpakaļ uz Rīgu, kur strādāja par mūzikas skolotāju un nodarbojās ar komponēšanu.
1902. gadā tika izdotas Kalniņa dziesmu burtnīcas, kas ieguva visai lielu popularitāti (piemēram dziesmas: ,,Marijai", ,,Verdzenes dziesma", ,,Bez ceļa", ,,Vēl tu nezini").
Neraugoties uz pirmajiem panākumiem kompozīcijā, A. Kalniņš finansiālu apsvērumu dēļ bija spiests no Rīgas aiziet. Viņš piekrita pieņemt ērģelnieka vietu Pērnavas vācu draudzē. 1911. gadā pārgāja dzīvot uz Liepāju, kur veica ne tikai ērģelnieka pienākumus, bet arī vadīja kori, komponēja, izdeva savas dziesmu burtnīcas.
1913. gadā sāka komponēt savu pirmo operu ,,Indulis un Ārija". Darbu pārtrauca karš, jo nevarēja sazināties ar teksta autoru Raini. Karam sākoties, emigrē uz Tērbatu, kur aktīvi koncertē un regulāri dodas koncertu izbraukumos uz Maskavu, Pēterpili.
1919. gada rudenī Alfrēds Kalniņš atgriezās Rīgā, kur aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, ir bijis mākslas departamenta mūzikas nodaļas vadītājs, arī pildījis ērģelnieka pienākumus Jēkaba baznīcas Miera draudzē.
Savā daiļradē galvenokārt pievērš uzmanību solo dziesmu komponēšanai, nedrīkst aizmirst arī faktu, ka ar Kalniņa ,,Baņutu" sākas latviešu operas vēsture.

Jāzeps Mediņš (1877.) Dzimis Kauņā, kur Jāzepa tēvs pildījis obligāto karaklausību kā kara orķestra klarnetists. Pēc tēva dienesta beigām ģimene atgriezusies Rīgā. Jāzepa muzikālās dotības izpaudušās jau agrā bērnībā un 12 gadu vecumā viņš tika uzņemts Zīgerta mūzikas institūta vijoles klasē, paralēli apgūstot klavieru un čella spēli.
1891. gadā Rīgā ieradās simfoniskais orķestris no Vācijas. Koncertturnejas laikā saslima viens čellists un šajā vietā, uzvarot konkursā, tiek pieņemts Jāzeps Mediņš, kuram tajā laikā bija tikai 14 gadu. Koncertējot ar orķestri tika apgūta visu stīgu instrumentu - vijoles, alta, čella, kontrabasa un pūšamo mūzikas instrumentu: obojas, klarnetes, mežraga spēlētprasme.
No 1896. gada līdz 1901. gadam ir bijis pedagogs Zīgerta institūtā, pēc kura nāves institūta vadīšanu pārņem savās rokās.
Ar 1906. gadu Mediņš uzsāka darba gaitas Rīgas latviešu biedrības teātrī, kur pildījis kapelmeistara pienākumus. Šajā laikā komponēta mūzika teātra izrādēm, bet diemžēl notis kara laikā ir gājušas bojā. 1915. gadā emigrējis uz Maskavu, kur strādājis par ceļojošās operas diriģentu. Atšķirtībā no dzimtenes radusies doma par operas ,,Vaidelote" komponēšanu. Līdz pat 1922. gadam strādājis Baku operā par kormeistaru un diriģentu. Šeit tikušas sarakstītas dziesmas, līdz Rīgai nonākušas tikai trīs. Atgriežoties Rīgā, pēc 2 gadu nostrādāšanas Nacionālajā operā, J. Mediņš ļoti smagi saslimis. Izveseļojies un varējis atsākt strādāt ir tikai pēc 8 gadu ilgas ārstēšanās.
Daiļradē būtiska nozīme ir simfoniskajai mūzikai (,,D - dūra simfonija", ,,Simfoniskā skice", ,,Latvju zeme", ,,Armēņu melodijas"). 1927. gada 18. novembrī, par godu valsts svētkiem notika operas ,,Vaidelote" pirmuzvedums. Komponists rakstījis, protams, arī solo un kora dziesmas.

Jānis Mediņš (1890.) Dzimis Bronkas pagastā, Kurzemē. Pirmo muzikālo izglītību iegūst Zīgerta mūzikas institūtā, kura vadītājs tajā laikā bija viņa brālis Jāzeps Mediņš. 1912. gadā tika atskaņotas viņa pirmās divas dziesmas jauktajiem koriem. Šajā pašā gadā Nacionālajā operā tika uzvesta ,,Uguns un nakts" pirmā daļa. Sākoties karam, iestājās Latviešu strēlnieku pulkā, Rīgā atgriezies tikai 1920. gadā.
Komponējis operas ,,Dievi un cilvēki", ,,Sprīdītis". Mediņš ir autors arī pirmajai latviešu baleta partitūrai ,,Mīlas uzvara".
Rakstījis mūziku arī simfoniskajam orķestrim ,,Zilais kalns", ,,Imanta". Sarakstīti ir atsevišķi koncerti čellam, vijolei, trio klavierēm, improvizāciju stīgu kvartetam.

Emīls Dārziņš (1875. g.) Dzimis un audzis Piebalgā, skolotāju ģimenē. Jau agrā bērnībā ir parādījušās izcilas spējas vairākās jomās. Ļoti agri iemācās lasīt, šī nodarbe patīk, tāpēc daudz lasa un iemanto tuvredzību. 6 gadu vecumā iepazina notis un sāka apgūt klavierspēli. 14 gados nejauši Emīla rokās nokļuva Mocarta klavieru sonetu sējums, šīs mūzikas ietekmē izlēma savu mūžu veltīt mūzikai.
Mūziku varēja mācīties tikai Rīgā, tādēļ pierunā vecākus, lai sūtītu viņu uz turieni mācīties. 18 gadu vecumā sarakstīja savu pirmo dziesmu ,,Jūs kalni un jūs lejas".
Bijusi doma doties mūzikas studijās uz Maskavu, taču Emīls saslimst un brauciens jāatliek. Gadu vēlāk, tomēr devās studēt uz Pēterpili, kur apguva kompozīciju un ērģeļspēli. Līdzekļu trūkuma dēļ mācīties varēja tikai trīs gadus, pēc tam bija jāatgriežas Rīgā. Lai arī Pēterburgas periods ir bijis ļoti smags, pats Emīls Dārziņš atzinis, ka tas ir bijis viņa dzīves laimīgākais periods. Rīgā iedzīvoties ir bijis ļoti grūti, viņu neviens nav pazinis, sākumā pat draugu nav bijuši. Idejas ir bijušas lielas, bet Rīgas mietpilsoniskā sabiedrība tās nav atbalstījusi.
1903. gadā Dārziņš apprecējās, trīs gadus vēlāk piedzimst dēls. Materiālie apstākļi atkal sarežģījās, finansu nelaimēm klāt vēl nāc mātes un sievas saslimšana ar tīfu. Viss kopā komponistam radīja depresiju.
1910. gada 17. augustā Emīlu Dārziņu pie Zasulauka stacijas notrieca vilciens.
Autors ir 19 solo dziesmas autors (piemēram ,,Mātes dziesma", ,,Teici to stundu, to brīdi"), 16 kora dziesmas (,,Lauztās priedes", ,,Mūžam zili", ,,Kapsētas klusums"). Rakstījis darbus arī orķestriem (,,Liriska fantāzija", ,,Melanholiskais valsis", ,,Vientuļā priede" un ,,Mazā svīta").
Emīls Dārziņš ir bijis ne tikai komponists, bet arī viens no pirmajiem mūzikas kritiķiem. Rakstījis apcerējumus par Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu, par operas rašanos un citiem mūzikas jautājumiem.

R. Vāgners (1813.) Dzimis Leipcigā. Agrā jaunībā nodarbojies ar drāmu rakstīšanu, sarakstījis pat lielu traģēdiju, kurā darbības laikā mirušas visas 42 darbojošās personas. Interese par mūziku radās tikai pēc Vēbera un Bēthovena darbu noklausīšanās. Pēc koncerta, atgriežoties mājās, īsti nepazīstot notis, sāk spēlēt operas uvertīru. Saprotot, ka no komponēšana bez zināšanām neizdosies, nolēma mācīties.
20 gadu vecumā Vāgners pilnībā pievērsās operteātra skatuvei. 1833. gadā uzrakstīja savu pirmo operu ,,Frejas".
1837. gadā ieradās Rīgā, lai uzņemtos diriģenta darbu vācu teātrī. Šeit nodzīvoja divus gadus. Viņa vadītajā teātrī visi aktieri bija no Vācijas un galvenokārt tika izrādītas Mocarta operas. Vāgners teātrī daudz strādāja, to pašu prasīdams no visa teātra personāla. Drīz vien radās pirmie konflikti, kam sekoja atlaišana no darba.
Vāgnera lielākais darbs Rīgā bija tas, ka tika sākta komponēt opera ,,Rienci". Tās libretu izstrādāja Jelgavā, Rīgā komponēja pirmos divus cēlienus, bet pabeidza Francijā.
Kādā 1839. gada rudens naktī, parādu apkrautais Vāgners, kopā ar savu sievu Minnu, bēg pāri Krievijas - Vācijas robežai, lai dotos uz sapņu zemi - Franciju.

Rīgas Latviešu biedrības teātris (1868 - 1908) 19. gadsimta vidū arvien vairāk latvieši pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Šī gadsimta 60. gados pilsētā to jau ir ap 20 tūkstoši, tomēr viņiem nebija nevienas organizācijas, kas tos apvienotu. Pie biedrības dibināšanas pirmie klāt ķērās skolotāji Juris Caunītis, Kaspars Biezbārdis un ierēdnis Bernhards Dīriķis. 1860. gadā viņiem atteica apvienības dibināšanu, bija jāgaida labvēlīgāki apstākļi, tādi izveidojās 1868. gadā, kad Baltiju bija piemeklējusi neraža un sākās ziedojumu vākšana trūkumā nokļuvušajiem. Lai darbi ātrāk veiktos, tika nodibināta komiteja ,,Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem". Jāatzīst, ka jau no paša sākuma biedrība gūst slavu. Martā notikuši pirmie latviešu priekšlasījumi un koncerti. Tomēr vislielāko popularitāti ieguva teātra pirmizrāde 1868. gada 2. jūnijā, šo datumu var arī uzskatīt par latviešu teātra sākumu. Tika parādīta komēdija ,,Žūpu Bērtulis".
1868. gada rudenī tika saņemta iekšlietu ministra atļauja dibināt pašiem savu biedrību. Jau paša darbības sākumā nodibināja īpašu teātra komisiju, kurai uzdevums bija nodibināt pastāvīgu teātri. Uzreiz sāka domāt par telpām, kur teātrim būtu jāatrodas.
1870. gada 19. februārī iesvētīja tikko uzcelto Rīgas Latviešu biedrības namu, un nākošajā dienā, tur jau notika teātra izrāde. Kā pirmo izrāžu dalībnieki jāatzīmē Bergs, Mihelsons, Laka un Šlise. Pirmais režisors ir bijis Rihards Tomsons.
1869. gadā tika izsludināts pirmais latviešu lugu konkursu. Iesniegts bijis tikai viens darbs, kurš atzinību nav ieguvis. Par latviešu oriģināldramaturģijas pirmo darbu var uzskatīt Alunāna 1869. gadā sarakstīto lugu ,,Paša audzināts".
Lugas teātrim galvenokārt tika tulkotas no vācu valodas. Uzvedumus izrādīja ne tikai Rīgā, bet arī Jelgavā.
Teātra attīstība bija cieši saistīta ar nacionālās literatūras un preses veidošanos. Ar teātra palīdzību centās celt nacionālo pašapziņu. 70. gados viens no galvenajiem sižetiem ir cīņa pret kārkluvācietību. Pozitīvais varonis lugās parasti bija izglītots jaunietis, kurš uzsver savu piederību pie ,,zemes kārtas" (piemēram Ērglis Bojenieka lugā ,,Nedz pa labo, nedz pa kreiso").
Vienlaicīgi tika veidota arī teātra terminoloģija. Vārdu ,,luga" izveidoja 1869. gadā, aizstājot iepriekšējo nosaukumu ,,stiķis". Vācisko ,,bīni" pārmainīja pret latvisko ,,skatuvi", bet ,,rolli" pret ,,lomu"
1870. gados teātris sastapās ar dažādām problēmām. Teātra vadītājs Alunāns ar finansiālajām problēmām spiests cīnīties viens pats. 1874. gadā viņš atteicās no teātra vadīšanas. 1876. gadā viņu atkārtoti aicināja uzņemties šo pienākumu.
1876. gadā tika pieņemti teātra komisijas likumi un ,,Latviešu teātra izrādītāju sabiedrības likumi".
1878. gadā pirmo reizi tika publicēts Rīgas Latviešu teātra personāla saraksts (Hofman kundze, Zvaigznīša kundze, Ā. Alunāns, Krastiņš, Švarcs).
1885. gadā nesaskaņu dēļ no teātra aizgāja Ādolfs Alunāns.
No 1888 - 1900 gadam uz latviešu skatuvēm tika izrādītas vairāk nekā 60 oriģināldarbu. Blakus Alunāna darbiem parādījās jauno autoru Aspazijas un Blaumaņa darbi.
19. gadsimta 90. gados tika izrādīti klasiķu darbi. Latviešu skatītāji varēja izvērtēt Šekspīra, Šillera, Balzaka, Ibsena darbus. Savukārt raizes radīja oriģinālā repertuāra jautājums. Teātris neizrādīja vairs nevienu no Ādolfa Alunāna laikā uzvestajām lugām. 1888. gadā tika izsludināts lugu konkurss. Iesūtītas tika 8 lugas, bet nevienu neatzina par pietiekami labu izrādīšanai.
1894/95. gadā teātra trupā bija 13 aktieru un 8 aktrises. Izrādēs piedalījās arī teātra koristi (kādu laiku kā koriste darbojās arī Aspazija), tika noorganizēta arī dejotāju grupa, kuras apmācīja profesionāla baletdejotāja. Regulāri, ne tikai izrāžu laikā, bet arī starpbrīžos teātrī spēlēja orķestris. Šajā laikā slavenākie aktieri bija Dace Akmentiņa, Anna Brigadere; Maija, Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Jēkabs Duburs, Pēteris Ozoliņš, Aleksis Mieralauks.
Šajā laikā lugas teātrim rakstīja Rūdolfs Blaumanis (,,Pazudušais dēls", ,,Trīnes grēki"), Aspazija (,,Vaidelote", ,,Zaudētās tiesības")
20. gadsimta sākumā teātri atkal piemeklēja krīze, strauji samazinājās skatītāju skaits. Tika nomainīta visa teātra vadība. Iztrūkst arī vienprātības teātra organizatoriskajos jautājumos.
1908. gada 19. jūnijā nodega Rīgas Latviešu biedrības nams. Sadega arī viss teātra inventārs. Aktieriem tika uzteikts darbs.

Jaunais latviešu teātris (1902. - 1905.) 1902. gadā Rīga ieguva savu otro profesionālo teātri. Tas tika izveidots jaunuzceltajā Amatnieku palīdzības biedrības namā Romānova ielā 25 (tagadējā Lāčplēša iela).Biedrība pati sev paturēja pāris telpas, bet atlikušās izdeva jaunajai Rīgas Latviešu sabiedrībai, kas noorganizēja teātri un nosauca to par Jauno latviešu teātri.
1902. gada 10. novembrī notika teātra atklāšana ar vācu komponista Konradīna Kreicera operu ,,Naktsmājas Granādā". Divas nedēļas pēc operas skatītājiem tika stādīta priekšā dramatiskā trupa, tā uzveda Ibsena lugu ,,Sabiedrības pilārs".
Teātris sadarbojās arī ar Ādolfu Alunānu, tika uzvestas viņa lugas.
Otrajā sezonā teātris lielāku uzmanību pievērsa operām un operetēm.
Teātra vadībai nebija nekādu jaunrades plānu, pārspēt veco Rīgas Latviešu teātri repertuāra un spēles stila ziņā arī nebija iespējams, tādēļ sabiedrība sāka izteikt neapmierinātību ar teātra darbību. Tikai savā pēdējā darbības gadā teātris varēja sevi apliecināt. 1905. gada 28. aprīlī notika pēdējā operas izrāde ,,Karmena".
Jaunās idejas teātrī ienāca ar Aspazijas ,,Sidraba šķidrautu", kura pirmizrāde notika 1905. gada 27 janvārī un Ā. Alunāna darbu ,,Mūsu senči". Aspazijas darbs ciešā mērā sasaucās ar tajā laikā notiekošajiem sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem. Visas 1905. gadā notikušās 25 izrādes ir bijušas izpārdotas, tāds gadījums līdz tam laikam nav bijis pieredzēts nevienā no Rīgas teātriem.
1905. gada 8. decembrī tika parādīta pēdējā pirmizrāde - Hermaņa Heijermansa luga ,,Cerības grimšana". Dažas dienas pēc pirmizrādes Rīgā notika vispārējais streiks, Jaunā latviešu teātra telpas kļuva par vienu no revolucionāro notikumu centru. Zāle tika izmantota kā telpa masu mītiņiem. Kāda mītiņa laikā ēku aplenca karaspēks, ielauzās tajā, pārtrauca sanākšanu un izdarīja kratīšanu. Telpas pārmeklēja un izdemolēja. Teātri aizslēdza un aizzīmogoja, izrādes vairs netika atļautas.

Ā. Alunāns (1848 - 1912) Bērnībā saņēmis vācisku audzināšanu un izglītību jo māte ir bijusi vāciete. Liela ietekme Ādolfa izglītošanā ir bijusi tēva brālim Jurim Alunānam, kurš vasaras brīvlaikos uzturējies pie brāļa un nodarbojies ar zēna izglītošanu tautiskā garā.
Pirmos teātra iespaidus guvis Jelgavas vācu teātrī, un 1866. gadā pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas, nolēma kļūt par aktieri. Tajā pašā laikā iesaistījās Tērbatas, bet vēlāk Pēterburgas vācu galma teātra trupās.
1868. gadā uzzinājis par pirmo teātra izrādi Rīgā, modās liela interese par latviešu teātra likteni un tā tālāko nākotni. 1869. gadā notika Alunāna viencēliena ,,Paša audzināts" pirmizrāde, kurā pats spēlēja arī galveno lomu.
1870. gadā Alunānu uzaicināja kļūt par Rīgas Latviešu teātra vadītāju, šo amatu pildīja līdz pat 1885. gadam. Vienlaicīgi ir bijis gan dramaturgs, gan režisors, gan aktieris un reizēm arī administrators.
Aizejot no teātra, atgriezās savā dzimtajā pilsētā Jelgavā. Tur nodibināja savu ceļojošo teātra trupu ar kuru apbraukāja turpat vai visus Latvijas novadus.
Ādolfs Alunāns ir ne tikai darbojies teātra jomā, viņš ir arī rakstījis recenzijas laikrakstos par teātra aktualitātēm. 1869. gada aprīlī ,,Baltijas Vēstnesī" publicēja rakstu ,,Kāds vārds par teāteri". Šis apraksts bija pirmais teorētiskais apcerējums par teātri latviešu presē.