KULTŪRA LATVIJĀ PĒC NETAKARĪBAS ATJAUNOŠANAS

Avots, 1987.g. janvāris.

Starptautiskā mākslas asociācija B13. Mūsdienu glezniecība, grafika, tekstils, vitrāža 1985 - 1995, Rīga, Jāņa Sēta, 1996.

Eduards Silkalns, Latvieši trimdā, Rīga, Izglītība.

Indulis Kažociņš, Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940 - 1945, Rīga, Poligrāfists, 1999.

Avots, 1987.g. janvāris, [41 - 43]:

Gundega Repše
NERVOZA LAIKA KOMENTĀRS

Laikā, kad vakardiena jaunos apveidos piedzimst šodienā, kad veco un esošo pretrunu divkaujas gūst gandarījumu savā bezpalīdzīgajā niknumā, kad agrāk par meliem uzdotais reabilitējas patiesībā, bet nesenā likuma patiesība tiek pasludināta par subjektīva izdevīguma mānu, kad vārdi jau draudīgi kļūst garantija darbā ieslēptajai jēgai, jauna mākslinieka situācija sabiedrībā ārkārtīgi sarežģās.
Mišels Monteņs rakstīja tā: "Mūsu stāvoklī pats sliktākais, manuprāt, ir tas, ka mūsu likumi, gluži tāpat kā mūsu apģērbi, nespēj iegūt kādu pabeigtu formu. Ļoti viegli ir pārmest kādai pārvaldei nepilnības, jo visas mirstīgo lietas ir pārpilnas ar tām; ļoti viegli ir arī iedvest kādai tautai nicināšanu pret veco kārtību: jebkurš, kas to pasaka, vienmēr sasniegs savu mērķi, taču ar mēģinājumu sagrautas iekārtas vietā nodibināt jaunu, turklāt labāku iekārtu, daudzi ir aplauzuši sev zobus."
Mākslinieka personības attīstībai esošais klimats sabiedrībā ir dažādi traktējams. Skaļi tiek deklarēts par jaunu pārrakstītais vērtību hierarhijas alfabēts. Tiek pieprasīta jauna valoda. Daudzi jo daudzi pirmie pamanās būt runas vīri un demonstrēt jaunapgūto izrunu. Bet reti kurš zina, ko šai valodā sludināt, jo īsta mākslinieka daba vienmēr ir atbildusi tiem kritērijiem, kurus nu pasludinām par vienīgajiem. Mākslinieka patiesība garo gadu transformācijās ir deformējusies nedaudz mazāk kā, piemēram, rakstnieku, vēsturnieku un kritiķu patiesība.
Ir lielas nervozitātes laiks, lai sevī slēptās maksimālisma un jau piedzimšanas stadijā "norakstītās" patiesības atkal padarītu dzīvas. Sūri un dramatiski iemācījusies dzīvot dubultdzīvi, personība nu ir aicināta parādīties un vainagot savu tautu un tās kultūru ar savu kailumu. Mākslas pasaulē tiesas prāvas ir daudz pazemojošākas un baismīgākas kā citās sfērās, jo šeit spekulēts, kukuļņemts un spiegots bija ar garu. Ne visām prāvām sabiedrība ir gatava, un ne visas būs publiskas tiesas. Ir desmitiem, pat simtiem agrāko «notiesāto», kuri šodien būtu īstenie lēmēji. It kā jau parasta vēstures dialektika. Domāju, ka viena no satriecošākajām tiesām mūsu mākslas pasaulē bija Jāņa Pauļuka piemiņas izstāde; kura lika bailēs un sirdsapziņā iedrebēties ne viena vien mākslinieka dvēselei. Vakardien nepieņemto, neērto un savā veidā pat "izraidīto" mākslinieku, uz kura rēķina citi kolekcionēja titulus un apauga ar sātīga miera taukiem (var silti sust, ja pauļuki netiek pie vārda), mēs šodien uzlūkojam kā jaunatklātu dievu. Un tas ir smacējoši smieklīgi un nožēlojami vienlaikus. Tagad, kad ir atļauts un gandrīz ar likumu pieprasīts patiesīgums, mēs stumdāmies rindās, lai aplūkotu tā mākslinieka darbus, kuru tikai nomirušu ielaida Mākslas muzeja telpās.
Viņš nav vienīgais, kura dzīve un darbi tagad izrādījušies par sava veida ideālu, kuru mākslinieki aicināti sasniegt. Tad nu vienreiz oficiāli pa īstam, ne slapstoties un sevī slepeni kultivējot patieso garu. Gadu gaitā daudziem tas īstenais gars un mugurkauls jau zaudējis formu, un es ar bažām domāju par viņiem - ko nu tagad? Aiz kā aizslēpsies tagad? Drīz reabilitēsies arī citi "izraidītie" mākslinieki. Nāks Leonīds Āriņš, Ērika Gulbe, Kurts Fridrihsons, Georgs Šēnbergs, Auseklis Baušķenieks un Leonīds Mauriņš. Tā būs smaga procesija.
Bet ko tālāk? Kā uz visu šo jucekli raugās jauns mākslinieks, kura personības tapšana noritējusi neatklāto, bet ļoti tuvu pazīstamo melu buduārā? Viss taču bija redzams, viss zināms, atšifrēts un klusu ciests, bija izdevīguma frakcija, kurā jau pirmos soļus spēra tie, kuriem šodien jāsaka savs noteicošais vārds. Protams, šīs pašcieņas mokas jāiztur būs tai jauno mākslinieku daļai, kuri bija gatavi turpināt vājāko (!?) ceļus, kuri tika uzskatīti par normāliem un likumsakarīgiem. Lamātie un paši ar savu "es" un karogu palikušie šoreiz ies godīgi tālāk un skumji noraudzīsies citu šķīstīšanās ugunīs. Bet varbūt sabiedrība atkal "normalizēsies", tas ir, - atradīs sev kādu "neo"ērtu eksistences vilkšanas pozu?
Noteikt mākslinieka personības aksioloģisko potenciālu šobrīd ir ļoti grūti. Viņa vērtību sistēmu un orientāciju ētikā, estētikā, politikā utt. var censties tulkot caur demonstrēto darbu atklāsmi, taču te draud uzķeršanās uz saturiskajām kvalitātēm, kas var būt tukša skaņa (un tādu skaņu mums pietiktu simfonijām). Sociālās stājas konsekvenci jaunam māksliniekam piedēvēt vai noliegt var vienā mirklī, jo viņš ir topošs; satura un formas jautājumu pretrunas un mijiedarbība ir ceļš uz pašas personības struktūras noskaidrošanos.
Vairākus gadus jaunajiem māksliniekiem pārmeta un šķeterēja vienveidīgos ietekmju avotus, mazliet stilīgo ekstravaganci un emocionālo paviršību; kuras cēloņi bija drudžainā pašapliecināšanās steiga, uz kuru, savukārt, mudināja sabiedrības saasinātā interese un alkas pēc pārsteigumiem; pēc jauna izrāviena mūsu glezniecības attīstībā. Šīs sasvstarpējās mākslinieka un sabiedrības attiecības bija priekšvēstneši tai situācijai, kurā atrodamies šobrīd. Atšķirība tikai tā, ka nu ne tikai māksliniekam jārealizē garīgā gaismotāja funkcija, bet arī sabiedrībai jāstrādā, lai piekļūtu mākslas labumiem proporcionāli atdotajam uztveres spēkam: Sabiedrībai ir jāatveseļo klimats ap mākslu kņudošajā vidē. Lai mākslinieks vairs nav vientuļš maksimālists patērēt alkstošā pūļa vidū. Dzīves un darba kritēriji ir uzstādīti vienlīdzīgi. Protams, tā ir vēlamā izteiksme, ne tuvu realitāte, tomēr attieksmei pret mākslu, manuprāt, ir būtiski jāmainās.
Jauno mākslinieku bozīgās ērcības vietā šodien redzam lielāku iecietību, šķietamu nomierināšanos, un tā ir likumsakarīga, ja personība sāk meklēt savu padziļinājumu, meklēt neapjaustas potences sevī un vienlaikus apkārtējā vidē. Cīņu par patiesu riktīgumu šodienas jaunie sevī izcīnīja jau līdz ar Akadēmijas beigšanu, taču tā bija viņu personīgā programma, ne visas sabiedrības, tādēļ arī viņu māksla nekļuva sevišķi tuva publikai, kura joprojām gaida arhaisku mīļumu mākslā, kaut paši sen jau karo un plosās reāliju bargumā.
Pašreizējā un dominējošā jauno problēma ir spēja noturēties. Vizītkartes bija spožas, reizēm pretenciozas un, katrā ziņā - intriģējošas, tāpat viesmīlīgā omulībā pašu mājās sagaidītas. Bet visu mūžu nevar pasniegt vizītkartes. Nāk laiks, kad aiz vārda un uzvārda jāatklājas pašai personībai - satvarā ar laiku, ar tā specifiku un tās individualizētu redzējumu. Pārmaiņas jauno glezniecībā norit lēni, bet tās ir būtiskas. Aizvien mazāk uzticamies prēmiju un popularitātes šaltīm, arvien vairāk gribas lūkoties tur - lejā, dziļumā, tai ellē, kur dzimst mākslas patiesība.
Taču skumji satraucošs fakts ir mākslinieka pasaules ikdienišķošanas straujie tempi, kas var draudēt pat ar mākslas pārvēršanos rūpnieciskā, ražojošā mehānismā. Dzīves problēmas un prasības pieaug, jaunie labprātīgās cerībās apaug ar desmitiem sabiedrisko pienākumu, tā cerot vieglāk izpelnīties atzinību. Tas liek drudžaini atražot gleznas izstādēm, lai nepaliktu to desmit nezināmo pūlī, kuri nav pamanījušies paspēt būt visur un par katru cenu. Mums ir simtiem tikko piedzimušu un jau aizmirstu mākslinieku, kuriem ir mazas izredzes nonākt avanscēnā līdzās tiem, kas raujas pušu visās aktivitātēs, gūstot gan ievērību ar savu uzvārdu, bet kas var izspēlēt ļaunus jokus daiļrades laukā, kurā apmāta steiga deģenerē kvalitāti. Tomēr jācer, ka kaut ko par "nezināmo masu" mēs uzzināsim, jo pieņemu, ka izmaiņas skars arī žūriju darbību, kuras līdz šim vislabprātāk vērtēja mākslinieku uzvārdus, sabiedrisko aktivitāti, kā arī veselības un personiskās dzīves krīzes, kas varēja slikti atsaukties uz izstāžu viengabalaini jauko kopnoskaņu.
Neskatoties uz to, ka jaunie mākslinieki kopumā nav sevi sakompromitējuši un pagaidām arī nav neviena gadījuma, kad kāds no viņiem būtu rindojis medaļas kastītē (kaut asni spraucās braši), var pārmest sociālās stājas kuslumu, pat mīkstumu muguras izliekumā. Jaunie mēģināja paturēt savu ādas krāsu, kamēr notika sagatavošanās darbi jau minētajām "melns-balts, balts-melns" šaha partijām. Jāsaka, ka viņi pat pārlieku neuztraucās par vispārējo puspatiesību gaisotni un bija lojāli pret "normalitāti". Kaut arī bija jau atraduši savu patiesību un pārliecību. Bet tā, dīvainā kārtā, nesmacēja, būdama nepateikta. Pietika ar to, ka atrasta. Varbūt tādēļ, ka baidījās no iespējamā vājuma, ka, aprāti, noklusīs pavisam?
Mūsu jaunās gleznotājas gan pārliecinoši demonstrēja savu pašizteiksmi, viņas nevar novirzīt no šī ceļa nekādi argumenti, taču kā sievietes viņas nekaroja un nesludināja. Acīmredzot te ir dzīva psihofizioloģiskā determinētība, neskatoties uz vitālajām rezervēm, kuras tik ļoti trūkst vīriešiem gleznotājiem. Pat tiem, kuriem sociālās stājas noteiktību vismaz saturiskajā ziņā varētu pievilkt aiz matiem.
Pašreizējā, nervozajā situācijā jaunie mākslinieki ir ierāvušies katrs savā pasaulē, kura ir nogaidītības un aizspriedumu aizslēģota, jo pēkšņi var izrādīties, ka tava viesistaba ir tikai ķēķis. Tādēļ viņu glezniecības pārmaiņas nav acīmredzamas. Aktuālāk ir noturēt savu patiesību par kāpņu laukumiņu. Bet mums labāk patīk sensācijas, tādēļ esošo stāvokli skeptiķis apzīmēs ar stāvēšanu uz vietas. Tomēr kaut fragmentāri ielūkosimies šais aizslēģotajās pasaulēs. Mēs redzēsim, ka, pastāvot iespējai saplakt mākslas mašinērijā, dragāt atrastās un labi sakošļātās formas, viņi strādā.
Aija Zariņa, kuras personālizstāde iegrūda pašu mākslinieci nevajadzīgā sajūsmas, skandālu, izbrīna un sensacionālu burbuļu zupā, turpina dzirdēt savu balsi sirdspukstā un aizmirst uznāciena radīto efektu, kurš varēja padarīt neglābjami slimu tālākai darbībai. Viņas sociālās stājas tiešuma cēlonis ir sevis apoteoze, ticība savai pārliecībai. Bet ar ko gan citu mākslinieks var nostāvēt pilnā augumā un paša spēkiem? Atgriežoties vēlreiz pie Jāņa Pauļuka, jāsaka, ka viņa stāja bija varoņa stāja, bet viņš neklumburoja pa takām, kuras tulkot varētu publicisti un sociologi. Pati glezniecība, tās vērtības raksturo viņa stāju, un arī jaunajiem nav jāmeklē sevis kā dzīves vidū esošas personības pierādīšanas ceļš citu mākslu, sadzīves un politikas atribūtu (ne būtības) tirgū. Tā ir pagājība, lai kā rūktu iepriekšējo paaudžu "aktīvisti".
Sandra Krastiņa uzsāka savu glezniecības parādi ar silti piezemētiem, zemes riktīguma nekad nepamestiem darbiem. Varēja pat likties, ka viņa kļūs par visiemīļotāko "lauku mākslinieci", ja pratīs gudri sabalansēt sūruma, sentimenta un vitalitātes proporcijas tradicionālajā priekšmetiskuma vidē. Bet noticis ir citādi. Šodien Sandra Krastiņa ir to vidū, kurus ērtāk nelaist par tuvu. Skaistā, zemnieciskā un krāsu gaumīgā idille ir sevī ierāvusies - kā ezis ar adatām uz iekšu, un kļuvusi ievainojama, jūtīga, tāpēc ārēji jo skarbāka. Māksliniece kļuvusi mazvārdīga, un zināmais teiciens, ka, jo mazāk kāds runā, jo vairāk dzird tā vārdus, raksturo mākslinieces glezniecisko stāju šodien. Bet sabiedrībā jau vairāk mīlam runīgos, čalojošos.
Neizprotama ir Daces Lielās popularitāte - kā pilsētā, tā laukos. Aptuveni orientējoties skatītāju vairākuma garšas izjūtā un mākslinieciskajā gaumē, mulsina tas, ka visumā konservatīvā latviešu publika mākslinieci tik nedalīti pieņem. Jeb pieņem automātiski uz oficiālo godalgu rēķina? Daces Lielās pēdējo gadu darbus pavada kāda izmisīga tendence iet uz noslēpumainību, pat mistiku un daudznozīmību, kurā patverties ar visiem dzīves un mākslas jautājumiem, lai nebūtu jābļaustās klajā laukā ar lozungu tipa mākslu. Var jau būt, ka visa sabiedrība ir izslāpusi pēc šādas atelpas, pēc meditācijas vietas. Bet tā var būt tikai pieturvieta.
Ieva Iltnere nav pārāk lutināta ar publikas mīlestību. Viņas izsmalcinātā gaume un operatīvais skolu sakausējums strauji ir izrāvis mākslinieci tai atbrīvotības stadijā, kad var nebaidīties būt pats un svešas acis tevī vairs nespoguļosies. Ieva Iltnere pasauli redz vitālu un dramatisku, bet parāda trauslos, vieglos, vienlaikus stūrainos un mīkstos mikromodeļos. Pasaule jau tās impulsa stadijā viņai ir asociatīva, tādēļ gleznotājai pieraksta intelektuālismu, taču tas ir kļūdaini un no šādiem strupi neietilpīgiem apzīmējumiem vajadzētu izvairīties, tulkojot viņas stāju, kas ir gudra biežāk instinktā, kā aprēķinājumā.
Skaidra un stabila pasaule jau no pirmajām izstādēm atradās Edgara Vērpes gleznās - demokrātiskās, vienkāršās. Grūti iedomāties, ka šis gleznotājs šaubās par visu un arī apšaubīt ir gatavs jebko. Arīdzan savu pasaules uztveri. Tas pamanāms pēdējos darbos, kuros mākslinieks kļuvis iekšēji satrauktāks no neziņas, kurā vietā nu rakties dziļumā.
Jānis Mitrēvics jau ierasti preses slejās tiek apzīmogots par laimīgi transformējušos kubistu, taču sen zināmie jēdzieni, attiecināti uz gluži citu paaudzi un citu laiku, ir ļoti nestabili. No darba darbā mākslinieks "vācas kopā" - meklējot lielās līnijas sevī un apkārtnē. Grūts publikai, jo nepamet skatītājam atpazīstamu detaļu, atpazīstamu izjūtiņu, kas aiz rokas vestu tālāk mākslinieka paša pasaulē. Var pārmest, ka Jānis Mitrēvics savā glezniecībā lieliski iztiek bez skatītāja emocionālā strāvojuma, bez tā kvadrātcentimetra audekla, kas paredzēts tieši tam. Tomēr mākslinieks drīkst savu pasaules modeli mērot un pārbūvēt pats. Arī sagraut. Un šis mākslinieks varbūt savu pasaules modeli grib novest līdz zināmai konsekvencei un tikai tad to pasludināt par mājokli, kur patverties, kur domāt un dzīvot.
Juris Utāns, savukārt, visur jūtas kā mājās. No darba darbā viņš atmet bijības pilnu pieklājību, ar kuru mocītos cits vienaudzis, un dodas plašā sabiedrībā un arī vēsturē kā savējais, lai izkadrētu sev vajadzīgos mirkļus. Tipisks tematiskais gleznotājs, kurš pakļauts visām briesmām, kas apstāv šo žanru.
Lai pierādītu brēcošajiem un iztapīgajiem, ka mākslinieka personības suverenitāte un kaut nepatīkama patība ir ne tikai rožainās nākotnes garantija (vēsture šo to tomēr māca), bet arī nopietna atbalss šodienas troksnim, es varēju minēt vēl citu stipro jauno mākslinieku vārdus - Kārli Siliņu, Vilni Heinrihsonu, Albertu Pauliņu, Ģirtu Muižnieku un Ilzi Avotiņu. Jācer, ka viņi visi būs tie, kas neaplauzīs zobus, bet radīs jēgu un, pats galvenais, reālu nākamību mirklīgajai satrauktībai un pārliecīgiem vārdu plūdiem. Viņi tagad ir atbildīgi, lai no haosa neuznirtu bezzobji, hameleoni un garīgie spiegi. Tādēļ, kaut mugurkauls vēl pamīksts, vēlams to turēt taisni.

Starptautiskā mākslas asociācija B13. Mūsdienu glezniecība, grafika, tekstils, vitrāža 1985 - 1995, Rīga, Jāņa Sēta, 1996, [7]:

Tāpat kā visos iepriekšējos gadsimtos, arī divdesmitā gadsimta izskaņa, tā pēdējie gadi nāk ar paātrinātu domu un jūtu apmaiņu, ar iekšēju sasprindzināšanos, spēku pārgrupēšanos, vispārzināmu jautājumu neatlaidīgu un atkārtotu vaicājumu. Kas ir māksla? Kāda tā veidosies? Ko tā saglabās un ko jaunu dos civilizācijai? Kas noteiks mākslas un sabiedrības vārās, neprognozējamās attiecības? Un kā šajās attiecībās iekļausies, kādu lomu uzņemsies mākslas izglītības centri, mūžam cildinātās un peltās mākslas akadēmijas? Galu galā - kāds veidosies pats divdesmitpirmā gadsimta cilvēks, kas radīs viņa iekšējo satvaru?
Šos un citus tikpat būtiskus jautājumus uzdod mākslinieki, mākslas zinātāji, mākslas atbalstītāji, filozofi, prese. Jaunas kustības, teorijas, pasauli visaptverošas akcijas, hektāriem plašas mākslas mesas, intensīva līdz šim nezināmu tehnoloģiju ieviešana pat tradicionālajos mākslas veidos, pastiprināta vēršanās pagātnē, izdodot vēl nebijušu grāmatu daudzumu par mākslu un māksliniekiem. Tas viss mutuļo. pulsē, virmo un pieņemas spēkā jauna gadsimta gaidās.
Tā visā pasaulē. Arī Latvijā.
Iespējams, ka tieši tas bija viens no iemesliem, kas 1993. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas paspārnē lika izveidoties jaunai mākslinieku apvienībai - starptautiskajai mākslas asociācijai "B-13". Bez skaļiem manifestiem, bet ar rosmes pilnu darbības gribu triju gadu laikā grupa pierādījusi savas pastāvēšanas iespējas un nepieciešamību. Regulāra mākslas darbu ekspozīciju veidošana Rīgā, citās Latvijas pilsētās, ārvalstīs. Tas ir tas klusējoši intensīvais dialogs, kas ļauj noskaidrot mākslas asociācijas estētiskās koncepcijas. Un to vēriens nav šaurs:
* mākslinieku intelektuālā potenciāla pilnveidošana jaunceļamajā valstī;
* latviskas mākslas principu noskaidrošana un izvērtēšana, tajā pašā laikā stiprinot kontaktus ar citiem Eiropas māksliniekiem un mākslas augstskolām;
* postsociālisma mākslas iekļaušana kopīgajos mākslas attīstības procesos;
* jaunu talantu iespēju veicināšana.
Tā varētu formulēt vismaz daļu no starptautiskās mākslas asociācijas "B-13" nolasāmajām līdzšinējās darbošanās galvenajām tendencēm.
Šī ir grupas pirmā gadagrāmata. Tā ļauj nojaust asociācijas biedru individualitātes, mākslinieciskās domāšanas veidu, talanta pakāpi. Un varbūt tā dos arī nojausmu, skaidrojumu, atbalstu Raiņa izvirzītajai tēzei - gars laiku lokos nesīs jaunu gaismu.
Ingrīda BURĀNE
mākslas maģistre

Eduards Silkalns, Latvieši trimdā, Rīga, Izglītība, [50 - 53]:

TRIMDAS BEIGAS

Trimdas beigas jādatē ar 1991. gada 21. augustu, kad Latvija pasludināja neatkarību no Padomju savienības. (Tā paša gada beigās likvidējās pati Padomju savienība.) Ja trimda bija bēgšana no komunistu varas un protests pret Latvijas piespiedu iekļaušanu Padomju savienībā, tad tagad cēlonis turpmākai atbūtnei no Latvijas, kā arī protesta mērķis bija zaudēts.
Notikumiem Latvijā iepriekšējos četros gados trimdas latvieši sekoja ar aizturētu elpu kā necerētam brīnumam. Neticami šķita, ka pēc ilgiem aizlieguma gadiem latvieši Latvijā atkal drīkstēja lietot nacionālos simbolus: atritināt sarkanbaltsarkano karogu, no paslēptuvēm izcelt un atkal goda vietā likt ģerboni, dziedāt "Dievs, svētī Latviju!". Lielākos latviešu centros trimdinieki pulcējās labi apmeklētos videofilmu vakaros, lai lieliskos, pārsteidzošos notikumus Latvijā redzētu paši savām acīm. No Latvijas sāka braukt ciemos rakstnieki, mākslinieki, dziesmu un teātru ansambļi. Trimdinieki viņus uzņēma ar lielu mīlestību un viesmīlību, vairs nebaidīdamies, ka viņi varētu būt padomju spiegi, kā tas bija ar vienu otru retu apciemotāju komunistu varas ziedu laikos. Arī trimdas latvieši arvien lielākā skaitā devās viesos uz Latviju, ciemiņu skaitam kulmināciju sasniedzot 1990. gada Dziesmu svētkos. Var sacīt, ka latviešu tautas t.s. Trešā atmoda (1987 -1991) trimdu sapurināja, deva ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem jaunu tautisku sparu un degsmi.
Visus padomju varas gadus trimdiniekus bija uzturējusi doma, ka viņi savās pašreizējās dzīves vietās mīt tikai pagaidām un ka, tiklīdz Latvija atgūs brīvību, viņi tur atgriezīsies, jo Latvija taču bija viņu tēvu zeme un viņu īstās mājas. Saskarsmē ar mītnes zemes pamatiedzīvotājiem viņi arvien uzsvēra, ka viņi nav nekādi parastie emigranti, kas atbraukuši meklēt ērtāku dzīvi un lielāku labklājību, bet viņi ir politiskie bēgļi.
Tomēr notika kas neparedzēts: pēc 1991. gada 21. augusta nekādas trimdinieku masas atceļu uz Latviju neuzsāka, atgriezās tikai atsevišķi indivīdi. Daži teica, ka esot mazliet jāpagaida. Latvija esot brīva tikai nomināli, t.i., vārda pēc, jo vēl jau tur uzturoties padomju jeb krievu armija. Bet arī pēc svešās armijas izvākšanās ārzemju latviešu rīcība nemainījās. Var sacīt, ka trimdinieki nepārtapa par repatriantiem, viņi pārtapa par emigrantiem, kas ārzemēs turpina uzturēties visādu citu, tikai ne vairs politisku iemeslu dēļ.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas latvieši Rietumos arvien skaudr?k s?ka sajust, ka viņu ilggadīgā doma par atgriešanos nav bijusi nekas vairāk kā vien sapnis jeb ilūzija. Svešatnē pavadītais turpat pusgadsimts izrādījās pārāk ilgs laiks, lai to var?tu no mūža izsvītrot un lai Latvijā varētu jaunu mūža posmu piekabināt 1944. gadā pārtrauktajam. Kas Latviju atstāja jaunos gados, tagad jau bija kļuvuši sirmgalvji. Viņi beidzot sāka saprast to, ko ilgajos padomju okupācijas gados nebija gribējuši aptvert: proti, tagadējās Latvijas teritorijā ieraudzīt 1944. gadā atstāto Latviju ir tikpat neiespējami, cik atgriezt atpakaļ pašu jaunību.
Kādreizējā svešatne turienes latviešiem gadu desmitu gaitā bija pārvērtusies par mājām, bet bieži par īstajām mājām dēvētā Latvija bija pārvērtusies vairāk vai mazāk par svešu vietu. Svešatnē laistās saknes izrādījās pārāk dziļas. Bija par grūtu atstāt ierastās mājvietas, mīļu tuvinieku kapus, bērnus, kas varbūt bija apprecējuši cittautiešus, un mazbērnus, kas latviski runāt nebija iemācīti un kurus nekādas saites ar Latviju tātad nesaistīja. Bija bažas par to, vai, vecumam pieaugot un dažādām vecuma kaitēm uzmācoties, Latvijā varētu cerēt uz līdzvērtīgu medicīnisku aprūpi tai, kāda bija pieejama mītnes zemē. Ja pašreizējā dzīves vieta bija izlutinājusi ar siltu klimatu, mocīja bailes no Latvijas aukstajām ziemām.
Lai atvieglinātu brīžiem slikto sirdsapziņu par neatgriešanos Latvijā, ārzemju latvieši ķērās pie citādu saišu veidošanas ar Latviju. Viņi sāka uz Latviju sūtīt t.s. humānās palīdzības jeb humpal sūtījumus. Viņi rīkoja dažādas ziedojumu vākšanas akcijas Rietumos un līdzekļu sadales akcijas Latvijā materiālās grūtībās nonākušu cilvēku kategorijām, piemēram, daudzbērnu ģimenēm, kara invalidiem. Lieli ārzemēs izdotu latviešu grāmatu krājumi, kā arī grāmatas svešvalodās dažādās specialitātēs tika nosūtīti Latvijas mācību iestādēm un bibliotēkām. Ārzemju latvieši palīdzēja Latvijas jauniešiem sagādāt mācīšanās, studēšanas, zināšanu papildināšanas iespējas Rietumu skolās un universitātēs. Tie ārzemju latvieši, kas 8. nodaļā minēto iemeslu dēļ bija vairījušies apciemot Latviju okupācijas gados, sāka to apciemot tagad un atjaunoja sakarus ar ilgus gadus neredzētiem radiem. Speciālisti dažādās nozarēs Rietumos (ārsti, skolotāji, rakstnieki) uzņēma kontaktu ar tās pašas nozares kolēģiem Latvijā un sarīkoja kopīgas konferences un citādas tikšanās.
Gan krietni mazāk par pusi visu ārzemju latviešu atjaunoja Latvijas pilsonību jeb pavalstniecību, kad Latvijas valdība to piedāvāja visiem latviešiem, kas 1940. gada 17. jūnijā bija dzīvojuši Latvijā, un viņu tiešajiem pēcnācējiem neatkarīgi no viņu pašreizējās dzīves vietas. Tomēr interese par politiskajām norisēm Latvijā ārzemju latviešos ir liela. Ar īpašu dedzību viņi sekoja 5. un 6. Saeimas vēlēšanu norisei. Tie, kas vēlēšanās piedalījās, teicās balsis nodot par partijām, kas pa labi no centra, piemēram, "Tēvzemei un brīvībai". Gan 5., gan 6. Saeimas deputāti ir vairāki no trimdas Latvijā atgriezušies tautieši.
Kā Latvijā, tā ārzemēs reizēm runā par to, kā tagad apzīmēt ārzemju latviešu kopienas, kad trimda beigusies. Paši ārzemju latvieši iebilst pret padomju laikā bieži lietoto klaida vārdu. Kaut gan, no vienas puses, vārds pareizi norāda uz latviešu izkliedētību pa visu pasauli, tas, no otras puses, ir tuvs vārdam ar negatīvu nokrāsu "klaidonis", bet par klaidoņiem ārzemju latvieši sevi gluži neuzskata. Varbūt ne tik slikts ieteikums bijis ārzemju latviešus īsuma labad saukt vienā vārdā par ārlatviešiem. Daži saka, ka neko labāku par trimdu nevarēšot izgudrot, tomēr vārda "trimda" lietošana attiecībā pret pašreizējo laiku ir problemātiska, jo tā rada iespaidu, ka ārzemju latviešiem ir iebildumi pret politisko iekārtu arī tagadējā Latvijā, kas taču nav tiesa.
Kāda nākotne sagaida ārlatviešus? Var jau būt, ka, dzīves labklājībai Latvijā turpmākajos gados uzlabojoties, ceļu uz "īstajām mājām" atradīs vēl viens otrs ārlatvietis, tomēr liekas, ka arī tad vēl viņu skaitu drīzāk nāksies lēst simtos nekā tūkstošos. Ārlatvieši turpinās apciemot Latviju, visvairāk vasarā, pie kam no tuvajām ārzemēm (Zviedrijas, Vācijas) brauks biežāk nekā no tālajām. Kādreizējo bēgļu mūža gadu skaitam pieaugot, arvien vairāk būs tādu atlidotāju, kas ieradušies, lai savu dzimto zemi skatītu pēdējo reizi mūžā. Kamēr vēl ārzemēs turpinās mirt pirmā bēgļu paaudze, Latvijā turpinās ierasties kremēto mirstīgo atlieku urnas guldīšanai dzimtenes smiltājā. Kad ārzemēs sāks mirt ārzemēs dzimušo ārlatviešu paaudzes, urnu kustība uz Latviju droši vien pārtrūks.
Latviešu sabiedriskās un kultūras rosmes lielākos ārlatviešu centros, iespējams, dažus gadu desmitus vēl turpināsies, kaut to apjoms lēnām samazināsies. Rosmju saglabāšana līdzšinējā līmenī vai pat to pacelšana līdz 1950. un 1960. gadu līmenim būtu iespējama vienīgi ar jauniem latviskā dzīvā spēka papildinājumiem no Latvijas. Tādi būtu iedomājami vienīgi, ja pār Latviju no jauna nāktu jauna kataklizma, bet kā Latvijas latvieši, tā ārlatvieši taču lūdz Dievu un visus labos garus, lai Latvija no tādas tiktu pasargāta.
Otrā pasaules kara trimda - gluži kā pats karš, gluži kā deportācijas - latviešu tautai iezīmēja dziļu traģēdiju, jo tauta zaudēja daudz dzīvā spēka. Ārlatviešu uzdevums pašreizējā laikā, kad Latvija gan ir politiski brīva, bet saimnieciski vēl vārga, ir savai tēvu zemei iespēju robežās palīdzēt. Latvijā dzīvojošo latviešu pienākums savukārt ir censties ārlatviešus, viņu gaitas svešumā, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, mentalitāti un nostāju labāk izprast, lai visi varētu justies kā vienotas tautas locekļi. Tādas izpratnes veicināšanai - it sevišķi Latvijas latviešu jaunajā audzē - veltīts šis nelielais izdevums.

Indulis Kažociņš, Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940 - 1945, Rīga, Poligrāfists, 1999, [196 - 198]:

TREŠĀ ATMODA LATVIJĀ

Neviena tirānija nav mūžīga. Otrajā pasaules karā ieroču vara sagrāva nacistu tirāniju. Komunistu tirānija sabruka no iekšienes, jo tā bija celta uz slepkavībām un balstījās varmācībā un melos. Impērijas republikas atteicās pakļauties komunistiskās partijas diktatūrai. Kad 1991. gada augustā Padomju Savienības militāristi mēģināja ar varu gāzt Padomju Savienības prezidentu Gorbačovu, lai glābtu impēriju, visa Savienība svārstījās pilsoņu kara draudos. Latvijā, Rīgas tuvumā, bija radīta kara pilsētiņa, kurā Padomju Savienības Aizsardzības ministrijas spēki slepeni gatavojās gājienam uz Rīgu, lai noslāpētu latviešu tautas Trešo atmodu.
Domātais apvērsums Maskavā neizdevās, bet, kamēr Latvijā tas vēl nebija zināms, Baltijas kara apgabala un no Maskavas ar speciālu uzdevumu atsūtītie krievu ģenerāļi, izpildot Maskavas pavēli, uzsāka militāru akciju pret Latvijas Republikas valdību un iestādēm Rīgā. 19. augustā armija sāka savu uzbrukumu ar ceļu un tiltu bloķēšanu. Okupēja televīzijas kompleksu Zaķusalā. Rīgas ielās iebrauca bruņu transportieri ar karavīriem un smagajiem ieročiem. Vēlāk, vakarā, desantnieki okupēja Iekšlietu ministrijas ēku un Tautas frontes mītni. Naktī desantnieki sagrāba radiofonu. Ap pusnakti Rīgā iebrauca liela tanku kolonna. Tallinas ostu bloķēja padomju karakuģi.
20. augustā desantnieki ieņēma telefona un telegrāfa centrāli. Sāka raidīt armijas radioraidītājs, paziņojot Ārkārtējās komitejas rīkojumus. Uz visiem rajoniem tika izsūtītas telegrammas ar paziņojumu, ka atjaunota Padomju Savienība un ka Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumi vairs nav spēkā. Tam atbildēja Latvijas Augstākā Padome un Ministru Padome, aicinot tautu uz ģenerālstreiku un nevardarbīgu pretestību. Visas pasaules ziņu dienesti uzmanīgi vēroja, kas notiek Latvijā.
21. augustā desantnieki bruņu transportieros iebrauca Vecrīgā un mēģināja virzīties uz parlamenta ēkas pusi. Viņu kustību traucēja šaurās ielas un tautas ierīkotie aizsprosti. Desantnieki dusmās sāka vajāt cilvēkus un šaudīties. Parlamentā notika Augstākās Padomes sēde, kurā drosmīgi un ar lielu balsu vairākumu pieņēma Konstitucionālo likumu, kuram ir četri panti:
1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras starptautisko tiesību statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.
2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.
3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.
4. Konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.
Šo lēmumu parakstīja Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs.
Piepeši, pulksten 14.00, bruņu transportieri no Vecrīgas aizbrauca. No Maskavas bija saņemta ziņa, ka apvērsums ir izgāzies, tā barveži bēg. Vakarā Baltijas Kara apgabala pavēlnieks pavēlēja desantniekiem atstāt okupētās ēkas. Maskavā tika apcietināti apvērsuma barveži. Rīgā apcietināja Alfrēdu Rubiku, kas bija apvērsuma organizētājs Latvijā.
Latviešu tautas nevardarbīgā barikāžu akcija un dziesmotā revolūcija uzvarēja. Tauta stājās pie savas satriektās dzīves atjaunošanas. Atjaunoti tika arī Latvijas Bruņotie spēki, kas apliecināja, ka ir gods kalpot Latvijai. Vēl paies savs laiks, kamēr Latvijas sargi kļūs tikpat iecienīti un iemīļoti, kādi tie bija 1940. gadā, bet tas notiks. Nāks jauna, lepna un patriotiska paaudze. Tad Latvijas aizsardzības spēku karavīri atkal drosmīgi stāvēs savās sargu vietās - savam godam, latvju slavai, tēvzemei un brīvībai.