KULTŪRA LATVIJĀ PĒC NETAKARĪBAS ATJAUNOŠANAS

Jau kopš 1987. gada Latvijā uzplauka neatkarības ideja, kuras galvenais balsts - tautas pašnoteikšanās tiesības. Arvien brīvāk un atklātāk sāk runāt par staļinisma laika represijām un latviskās identitātes apspiešanu. Tautā briest brīvības ideja, kura teju teju izlauzīsies uz āru. Laika posmu no 1987. līdz 1991. gadam Latvijā sauc par Trešo atmodu. Tad seko Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā. Tomēr jau 1991. gada augustā sākas dažādi nemierīgi notikumi Latvijas valsts teritorijā - Rīgā iebrauc krievu tanki, bet latviešos briest neapmierinātība. 20. augustā desantnieki ieņem telefona un telegrāfa centrāli, bet Latvijas valdība aicina tautu sākt streiku un nevardarbīgu pretestību. 21. augusta naktī tiek sasaukta Latvijas Parlamenta Augstākās Padomes ārkārtas sēde, kurā tiek pieņemts Konstitucionālais likums, kura galvenais punkts ir par Latvijas statusu kā neatkarīgai un demokrātiskai republikai. Šo likumu paraksta Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Pēc šiem notikumiem tanki no Latvijas teritorijas izbrauca, jo arī Maskavā pučs bija izgāzies. Latvijā par pretvalstisku rīcību tika apcietināts Alfrēds Rubiks.
Arī latviešu garīgo kultūru ietekmējusi politiskās varas maiņa Latvijā 80-to un 90-to gadu mijā, kas norisēja trīs posmos;
1. jaunā nacionāli demokrātiskā spēka veidošanās sākums un padomju varas krīzes iestāšanās;
2. divvaldības posms (cīņas starp leģitimēto un neleģitimēto politisko varu);
3. jaunās neatkarīgās valsts varas faktiskā tapšana un nostiprināšanās, tās starptautiskā atzīšana, sabiedrisko attiecību liberalizācija, jaunu ekonomisko un sociālo struktūru veidošanās sākums.
1990. gada vasarā saskaņā ar valdības lēmumu radošās savienības kļūst par patstāvīgām sabiedriskām organizācijām. Nodokļu atlaides pilnā apjomā tiek noteiktas tikai 1990. gadam, bet pēc tam tās tika reducētas. Visas nevalstiskās radošās organizācijas pašas vāc informāciju par mākslinieku problēmu risināšanu citās valstīs, pie kam liela uzmanība tiek veltīta starptautiskiem dokumentiem un informatīvajiem materiāliem no Eiropas Padomes Kultūras komitejas, Eiropas Mākslinieku padomes, Starptautiskās Mākslas asociācijas IAA/AIAP (UNESCO). Zināmu atbalstu šīm organizācijām sniedz arī 1994. gadā izveidotais Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departaments.
1989. gadā nolēma dibināt Latvijas Kultūras fondu (LKF), jo radās nopietnas nesaskaņas ar Padomju Kultūras fondu. 1989. gada 27. maijā Dailes teātrī vairāk nekā 600 delegātu vienbalsīgi pieņēma Latvijas Kultūras fonda statūtus. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Imants Ziedonis, bet par viņa pirmo vietnieci - Ramona Umblija. Kultūras fondā darbojas vēl daudzi Latvijā pazīstami cilvēki, bet kongresā piedalījās arī delegāti no ārzemēm - Austrālijas un ASV LKF kopu pārstāvji. Svarīgākie LKF projekti ir:
* Daugavas programma - Daugavas dabas, vēstures un kultūras mantojuma saglabāšana. Ir iecere iezīmēt Daugavu kā tautas likteņupi. Šī programma virzīta uz kultūrvides sakopšanu un kultūrvēsturiskās ainavas atjaunošanu. Vēl programma paredz populārzinātnisku grāmatu (sērijā "Daugavas raksti") sagatavošanu, Daugavas karšu, atlanta izveidošanu, Daugavas svētku (dienu) iedibināšanu, gada darba noslēguma pārskatu - izstāžu organizēšanu.
* Reģionālās attīstības programma - galvenais uzdevums ir kultūrvēsturiskās ainavas saglabāšana, kā arī tautas mākslas un amatu veicināšana.
* Rīgas 800-gades programma - sagatavot visu šīs jubilejas svinībām 2001. gadā. Piemēram, jau izdota astoņu jubilejas monētu sērija, kā arī vairākas grāmatas (piemēram, B. Plīnija "Slavas dziesma Rīgai").
* Likteņarhīva programma - galvenais uzdevums ir vākt cilvēku personiskās vēstures liecības un vēlāk izdot grāmatu sērijā "Likteņarhīvs".
Latvijā darbojas Kultūrkapitāla fonds (KKF), kurš nodarbojas ar dažādu Latvijas kultūras projektu atbalstīšanu un sponsorēšanu. 2000. gada budžets Kultūrkapitāla fondam ir apstiprināts 2,4 miljoni latu, tomēr tas ir par maz, lai realizētu visas ieceres; kā galveno ieceri gada sākumā fonda direktors Māris Bērziņš min Latvijas novadu programmu finansēšanu (nepieciešami vismaz 800000 latu). KKF pēdējo divu gadu laikā ir kļuvis par ļoti nozīmīgu organizāciju Latvijas kultūras dzīvē.
Vēl pie radošajām savienībām jāmin Jaunrades fonds, kas dibināts 1993. gada beigās; tā mērķis ir sekmēt sponsoru un mecenātu darbību un finansiālo atbalstu kultūrai (stipendijas, kultūrizdevumu - laikrakstu un žurnālu - finansiāls atbalsts, diskusiju un konferenču atbalsts, mūzikas festivālu un teātra izrāžu atbalsts utt.).
Svarīga nozīme ir Sorosa fonda - Latvijai darbība. Šis fonds ir dibināts 1992. gadā ar mērķi palīdzēt veidot demokrātisku domāšanu Latvijas sabiedrībā. Fonds sniedz finansiālu atbalstu radošo profesiju pārstāvjiem, kuri mēģina iekļauties starptautiskajos kultūras pasākumos. Kopš 1996. gada šajā fondā tika iekļauts Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, kurš īpaši atbalsts latviešu avangarda mākslas virzienu.
Latvijā darbojas daudzas privātās galerijas, kurās mākslinieki pēc vienošanās ar to īpašniekiem izstāda savus mākslas darbus. Kā slavenākās var minēt: Agijas Sūnas galerija, Bastejs, Rīgas galerija, Arka, Daugava, Čiris, Ivonnas Veihertes galerija u.c. Arī izdevniecības Latvijā pārsvarā ir nevalstiskas, populārākās ir: apgāds Jāņa Sēta, Pētergailis, Tapals un Nordik. Organizatoriskā ziņā grāmatniecība ir izdevēju un nevalstisku asociāciju pārziņā, valsts piešķir dotācijas un atvieglojumus tika:
- mācību literatūrai;
- latviešu oriģinālliteratūras pirmizdevumiem;
- latviešu bērnu literatūras un pasaules bērnu literatūras klasikas izdevumiem;
-enciklopēdijām un enciklopēdiskiem izdevumiem par Latviju, tās vēsturi un kultūru. Valsts arī sekmē grāmatu izdošanai nepieciešamo materiālo resursu nodrošināšanu un nosaka muitas atvieglojumus to poligrāfisko materiālu un iespiedtehnikas ievešanai no ārzemēm, ko Latvijā neražo.
Par etniskajām mazākumtautībām Latvijā atbild Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta Nacionālo lietu nodaļa (darbojas Tieslietu ministrijas pakļautībā). 1991. gadā Latvijā tiek pieņemts likums, kas nosaka tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā: vispārējo un vidējo izglītību iespējams iegūt latviešu, krievu, poļu, ebreju, igauņu, lietuviešu, baltkrievu un ukraiņu valodās, kā arī pastāv Svētdienas skolas armēņiem gruzīniem, azerbaidžāņiem un dažu citu tautību pārstāvjiem. Vēl Latvijā pastāv iespēja atvērt privātskolu, piemēram, kā Rīgas Japāņu valodas un kultūras vidusskola. Lai gan augstāko izglītību Latvijā var iegūt tikai latviešu valodā, tomēr pastāv iespēja atvērt privātu augstskolu, piemēram, Baltijas krievu institūts.
Īpašu vietu starp nacionālajām minoritātēm ieņem lībieši. Lai gan to skaits 1998. gadā bija tikai 188, tomēr viņi ieņem nozīmīgu vietu mūsu kultūrā un vēsturē. Lībieši runā retā somugru cilmes valodā, tādēļ šīs etniskās grupas saglabāšana ir svarīga ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas kultūras mērogā.
1988. gadā sāka veidoties nacionālo mazākumtautību kultūras biedrības, kā pirmās izveidojās Latvijas Ebreju kultūras biedrība un Latvijas Poļu savienība. Nodibinājās Latvijas Nacionālo Kultūras biedrību asociācija (LNKBA), kurai bija koordinatora loma. Tagad LKNBA sastāvā ietilpst 20 nacionālās kultūras biedrības, kā arī ir dažas ārpus tās. Ir dažas organizācijas, kurām ir īpaša politiskā nostāja pret Latvijas valsti. Mazākumtautību pārstāvjiem ir savi teātri, muzikālās kopas, mākslas apvienības utt. 1996. gadā pirmo reizi notika mazākumtautību kultūras festivāls "Latvijas vainags".
Starptautiskie kultūras sakari ir ļoti svarīgi Latvijas tēla nešanai pasaulē, pie kam šobrīd visaktuālāk ir virzīties uz Eiropas Savienību un iekļauties Eiropas kultūras programmās, bet tomēr neaizmirstot par savu nacionālo identitāti.1990. gadā arvien straujāk sāk paplašināties kultūras sakari starp Latviju un citām valstīm, to atbalsta gan valsts institūcijas, gan nevalstiskās organizācijas, sabiedriskie fondi un privātpersonas. Latvijai ir noslēgti sadarbības līgumi ar Vāciju, Izraēlu, Ukrainu, Ķīnu, Somiju, Uzbekiju, Vjetnamu, Lielbritāniju, Indiju, Itāliju, Franciju, Slovēniju un Ungāriju, bet starp Kultūras ministrijām sadarbības līgumi ir noslēgti ar Igauniju, Lietuvu un Krieviju, kā arī projektā ir līgumi ar Bulgāriju, Horvātiju, Ēģipti, Spāniju un Turciju. Ļoti cieši ir kultūras sakari ar Skandināvijas valstīm, bet šīs valstis vispār neslēdz šādus līgumus. Deviņdesmitajos gados aktivizējās Baltijas jūras valstu kultūras sakari, piemēram, tika nodibināts kultūras forums Ars Baltica. 1988. gadā E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs organizēja pirmo starptautisko folkloras festivālu "Baltica", bet 1989. gadā jau tika nodibināta Folkloras asociācija Baltica. 1993. gadā notika pasākums "Baltijas teātra pavasaris", bet 1995., 1997. un 1999. gadā - starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus.
1998. gada 29. septembrī ar Ministru Kabineta lēmumu tiek dibināts Latvijas institūts, kura galvenais mērķis ir Latvijas tēla popularizēšana gan pašā Latvijā, gan arī ārzemēs. Institūta darbības virzieni ir plaši - ārzemnieku iepazīstināšana ar Latvijas valsti, Latvijas kultūras dzīves sasniegumu popularizēšana ārzemēs, kā arī izglītošanas process Latvijas augstskolās (veicinot interesi par Latvijas zinātni, valodu un literatūru).
Latvijai ir ļoti svarīgi saglabāt savas kultūras tradīcijas arī nākotnē, jo tikai tā mēs varēsim saglabāt savu nacionālo identitāti starp citām valstīm. Tādēļ gribas pieminēt 2000. gada jūlijā paredzētos kārtējos Dziesmu svētkus, kur piedalīsies daudzi latviešu kori. Ir svarīgi veicināt un atbalstīt dažādu folkloras grupu un kopu veidošanos, kā arī neaizmirst mūsu tautas senās paražas un svētkus, jo tas ļauj sajust piederību tieši šai valstij - sajust savas saknes Latvijas zemē.