KULTŪRA LATVIJĀ PĒC II PASAULES KARA
Citēts no: Voldemārs Ansulis, Baltijas dzintars. Rīga: Liesma, 1979.
Citēts no: Guntis Berelis, Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
Citēts no: Voldemārs Ansulis, Baltijas dzintars. Rīga: Liesma, 1979.
Pavasaros un rudeņos, kad Kurzemes pusē vētras sabangotie jūras viļņi traucas uz
piekrasti, tiem līdzi nāk miljoniem gadu dzelmju dzīlēs glabātais dabas skaistums -
dzintars. Tad darbs ir dzintara zvejniekiem.
Iegūtie dzintara gabaliņi - gan lielāki, gan mazāki - neizskatās sevišķi
pievilcīgi. Savu īsto, vienreizējo skaistumu dzintars iegūst tikai tad, kad tas nonāk
dzintarapstrādes meistara rokās. Pēc rūpīgākas apskates seko roku un darbarīku
pieskārieni; pakāpeniski noskaidrojas dzintara gabala struktūras īpatnējais skaistums
un atbilstība konkrētai mākslinieciskai iecerei.
Lai gan buržuāziskās Latvijas laikā Rīgā un Liepājā darbojās vairāki juvelieri,
dzintara izstrādājumi tomēr vēl tika darināti galvenokārt rūpnieciski. Šo
stāvokli necentās mainīt arī Liepājā pastāvošās privātās dzintarapstrādes
darbnīcās, kur jau bija ieviesti mehanizēti dzintara apstrādes paņēmieni -
virpošana, slīpēšana un pulēšana.
Dzintara savdabīgā skaistuma akcentēšana un jauna veida māksliniecisku izstrādājumu
radīšana sāka veidoties tikai pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940, gadā,
kad dzintarapstrādes nozarei vairāk pievērsās profesionālās lietišķās mākslas
pārstāvji un tautas daiļamata meistari.
Vērojot padomju latviešu lietišķās mākslas attīstības kopainu, varam konstatēt,
ka salīdzinājumā ar citām lietišķās mākslas nozarēm - tekstilmākslu, keramiku,
koka un metāla apstrādi - dzintarapstrāde attīstījās daudz gausāk. Tikai
piecdesmito gadu beigās šajā nozarē aktīvi sāka darboties profesionālie
mākslinieki. Viņu darinātie dzintara izstrādājumi, kas tika eksponēti vairākās
izstādēs, ieinteresēja arī citu lietišķās mākslas nozaru pārstāvjus
(koktēlniekus, metālniekus), bet it īpaši tautas mākslas meistarus. Liela nozīme
bija arī tam apstāklim, ka Liepājas lietišķās mākslas vidusskola sāka apmācīt
audzēkņus dzintara apstrādes nozarē. Tas sekmēja jaunu profesionālu speciālistu
sagatavošanu gan LPSR Mākslas fonda kombināta «Māksla» Liepājas dzintarapstrādes
ceham, gan arī citām attiecīga rakstura ražošanas organizācijām.
50. gados aktīvu darbību sāka izvērst mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Pie
Liepājas Vēstures un mākslas muzeja izveidojās pulciņš, kura dalībnieki
specializējās dzintarapstrādē, darinot galvenokārt dzintara rotas. Šajā pulciņā
pašdarbības mākslinieki ieguva nepieciešamās teorētiskās un praktiskās
zināšanas. Spējīgākiem pulciņa dalībniekiem piešķirts Tautas daiļamata meistara
nosaukums.
Visi minētie pasākumi radīja stabilu pamatu dzintara mākslinieciskās apstrādes
straujam kāpinājumam. Sevišķa aktivizēšanās bija vērojama 50. gadu beigās un 60.
gadu sākumā Liepājā. Tas izskaidrojams tādējādi, ka šajā laikā Liepājas
dzintarapstrādes entuziasti daudz paveica, lai atjaunotu Kurzemes novadam tik raksturīgo
tautas mākslas nozari - dzintara rotu darināšanu. Šī jautājuma risināšanā aktīvi
iesaistījās Latvijas PSR Mākslinieku savienības Liepājas nodaļas mākslinieki, kuri
strādāja Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā par pasniedzējiem.
Dzintarapstrādes mācīšanu šajā skolā sāka organizēt 1946. gadā kokapstrādes
nodaļas ietvaros. Sākumā to apguva tikai daži šīs nodaļas audzēkņi, kuri
specializējās dzintarapstrādes virzienā. Tā kā šajā jomā toreiz trūka
nepieciešamo teorētisko zināšanu un praktiskās pieredzes, audzēkņiem pašiem bija
jāveic eksperimenti gan dzintara daudzveidīgākā izmantošanā, gan apstrādes tehnisko
paņēmienu precizēšanā. Praktiskajās nodarbībās no koka darinātus priekšmetus,
piemēram, kausus, rakstāmgalda piederumus, papildināja ar dzintaru, veidojot
ģeometriskus laukumiņus vai stilizētu augu motīvus. Šajā laikā maz vēl domāja par
dzintara mākslinieciski estētiskajām vērtībām, it sevišķi apvienojumā ar citiem
materiāliem. Bieži vien dzintara detaļu daudzums nomāca materiālu, no kura tika
gatavots attiecīgais priekšmets. Detaļas - trīsstūrīšus, kvadrātiņus un
stilizētas lapiņas koka priekšmetiem pievienoja visai butaforiski, t. i., dzintara
akcentus vai ornamentālās joslas vienkārši pielīmēja pie koka virsmas.
Praktiskajās nodarbībās audzēkņi darināja arī dzintara rotas, dažādu
etnogrāfisko saktiņu un pakariņu izgatavošanai atlasot piemērotākos dzintarus, ko
skola saņēma no Kaļiņingradas dzintara kombināta. Audzēkņi apguva arī vairākas
dzintarapstrādes tehnikas - veidošanu, virpošanu un gravēšanu.
Veidošanas tehnikā ar nelielām frēzītēm dzintara virspusē izstrādāja ne visai
augstu cilni. Šo tehniku vairāk lietoja, darinot dzintara piespraudes, kuru
kompozīcijās dominēja dabas elementi. Dažos gadījumos, lai dabas motīvi būtu
izteiksmīgāki, praktizēja ažūrus izzāģējumus. Tādiem darbiem īpaši piemērots
blīvs, viendabīgs, necaurspīdīgs dzintars.
No lielākiem dabiskas formas dzintara gabaliem gatavoja sīkplastikas veidojumus.
Lietoja arī gravēšanas tehniku, attiecīgo zīmējumu iegravējot caurspīdīgas
presētā dzintara plāksnes kreisajā pusē.
Esmu dzirdējis -latviešu glezniecībā neviens tik noslēpumaini nav pratis atklāt
sievietes dvēseli kā Tone un tik jūsmīgi cildināt sievietes miesu kā Vīka. Te
prasās piebilde - Hilda Vīka ir arī pārsteidzoša ainaviste. Ārējo līdzību
attēlot prot daudzi, vietas iedabu pārdēstīt uz audekla atvēlēts tikai dažiem.
Vīkas gleznās iemūžinātais Zunda krastu portretējums kā pārdzīvotas identitātes
dokuments piesaista un priecē sirdis joprojām. Man tas dod iespēju atgriezties
bērnības Atlantīdā, kas sen nogrimusi laika alkatīgajos viļņos.
Rakstniecībā Vīkai tikpat savrupa vieta kā glezniecībā. Ko nevar izteikt ar vārdu,
viņa uzglezno; ko nevar uzgleznot, viņa izsaka ar vārdu. Gleznotie un rakstītie darbi,
protams, dzīvo patstāvīgu dzīvi un neklīst pa pasauli kā Siāmas dviņi. Tomēr
Vīkas sievietes miesas apdzejošanas dedzība kļūst labāk saprotama, ja izlasa,
teiksim, stāstu "Trešais nezināmais". Vai otrādi, katra Vīkas glezna
varētu būt ilustrācija kādam viņas stāstam. Es, piemēram, lasu: "Klaudijai nav
daudz gadu, bet mīlas trūkumā viņas augums pamazām atsulojas, kā atsulo zāle, kad
nesagaida lietu." Un rožainos, maigi sārtos, kompozīcijā kairi iegrozītos
sieviešu ķermeņus Vīkas gleznās caur literārās domas lupu es ieraugu izprotamāk un
skaidrāk. Sulu pārpilnība ir mākslinieces himna mīlas vainagotam sievietības
piepildījumam. Varētu teikt - Vīkas gleznās kopā dzīvo gan viņas pasaules uztvere,
gan sapņi. Piesātināta sievietes gara un miesas noslēgta aploce. Imants Lancmanis par
baroka arhitektūras būtību reiz teica - Rastrelli greznās pilis pasniedz uz zālainiem
laukumiem kā uz zaļām paplātēm. Par Hildas Vīkas gleznotajiem sieviešu augumiem
gribas teikt līdzīgi - apgarota misijas apziņa ir kā paplāte, uz kuras tie sevi
pasniedz. Sieviešu augumi kā pumpuri, kas nevar sagaidīt atvēršanos. Miesas skaistums
kā vārti uz cerībām un laimi. Traģiskais Vīkai ar kailumu nesaistās.
Hildas Vīkas māksliniecisko izteiksmi gan rakstniecībā, gan glezniecībā raksturo
izšķērdība. It visu viņa redz spilgtos krāsu salikumos, brāzmainās kompozīcijās,
brēcošos pretstatījumos. Daļai latviešu mākslinieku raksturīgā pelēko toņu
smalkā spēle viņu nesaista. Vizināties sadzīves reālisma klabošos vagonos ar
naturālu putekļu aizķepinātiem logiem viņa nemēdz. Veļas baļļiņas garaiņi
gleznās mutuļo kā vīraks un mirres tempļos. Daugava ūdeņu vietā pludina
varavīksnes mirdzu. Ķīpsalas kazas Zunda krasta grīslī ganās kā dievišķas būtnes
Paradīzē.
Citēts no: Guntis Berelis, Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
Kas tas ir - sociālistiskais reālisms, un ko tas izdarīja ar latviešu literatūru
Īpatnēji, ka četrdesmitajos un piecdesmitajos gados neviens pat nemēģināja
izveidot loģisku un fundamentālu socreālisma koncepciju, - visas teorētiskās
konstrukcijas balstījās uz atsevišķām Ļeņina, Staļina, Ždanova un dažu krievu
kritiķu frāzēm. Raksturīgs piemērs no jau citētā Griguļa raksta: ".. vēl
nekad pasaulē nav bijis un nav nekur citur tik progresīva cilvēku sabiedrība kā
padomju tauta. Nekad vēl pasaulē nav bijis un nekur citur nav tik progresīvas
ideoloģijas kā padomju ideoloģija." Secinājums, protams, likumsakarīgs:
"Viss, kas sacīts par padomju ideoloģiju vispār, ir sakāms arī par padomju
literatūru kā par padomju ideoloģijas veidu." Loģika ir acīmredzama: tas, ka
padomju ideoloģija ir cilvēces gara augstākais sasniegums, tiek pieņemts kā
pašsaprotams fakts; tātad arī viss, kas saistīts ar padomju ideoloģiju, top svēts,
neaizskarams un neapšaubāms. Būtībā vienīgais, kas mēģināja teorētiski pamatot
socreālisma principus un radīt priekšstatu par socreālismu kā par likumsakarīgu
literatūras attīstības rezultātu, bija Andrejs Upīts - un šī darba dēļ viņš
izvērtās par vienu no baismīgākajām figūrām latviešu literatūras vēsturē.
Būdams izcili erudīts literatūras vēstures pārzinātājs un tikpat izcils retorikas
speciālists, turklāt apveltīts ar milzīgām darba spējām, Upīts viens no pirmajiem
iedarbināja aizmiršanas mehānismu: viņš no jauna uzrakstīja ne vien latviešu
literatūras vēsturi ("Latviešu literatūra", 1951), bet arī visas pasaules
literatūras vēsturi ("Reālisms literatūrā",1951; "Sociālistiskā
reālisma jautājumi literatūrā", 1957). Upīša teorētiskā darbība turpinājās
līdz pat 1967. gadam, kad iznāca apcere "Bezsaules noriets", kurā gluži vai
ļeņiniskā žargonā kritizēta trimdas literatūra. Jāpiebilst, ka Upīts jau
četrdesmitajos gados tika kanonizēts kā socreālisma klasiķis (par "proletārisko
reālismu" viņš sāka runāt, jau krietnu laiku pirms tam, kad 1932. gadā
Krievijā piedzima socreālisma termins) un viņa rakstītajam piemita neapstrīdama
autoritāte: kas vērstos pret Upīti, vērstos pret padomju varu ar visām no tā
izrietošajām sekām.
Upīša koncepcijas pamati bija visai triviāli: literatūra nepastāv kā viendabīgs
process; šajā procesā esošie dialoģiskuma elementi nodēvēti par "cīņu"
- vienā pusē karo "reālisti", kas allaž kalpojuši vai vismaz mēģinājuši
kalpot proletariāta cīņas interesēm, bet otrā - "romantiķi" un
"formālisti", kas kalpo buržuāzijai. Acīmredzams ir mēģinājums projicēt
marksisma šķiru cīņas teoriju literatūrā. Socreālistu cilme meklējama reālismā -
visur, kur vien pavīd sociāli motīvi.
* * *
Literatūra ne tikai pakļāvās ideoloģijas teroram, bet arī tajā iekļāvās, pati
tapdama par terora sastāvdaļu. Vai, kā dzejiski izteicās Sudrabkalns, "Burts un
vārds, lai cik tas mazs, / Vingri vadīts - zobens ass". Tas nozīmē, ka
socreālismā krasi mainījās vārda funkcijas. Vārds vairs nebija pasaules radītājs
vai aprakstītājs; vārds nebija pat ne instruments, par kādu to mēdz uzskatīt
laikposmos, kad literatūru "sāk radīt no jauna", - un arī ne lozungs vai
aicinājums, par kādu vārds pārvēršas, iekļaujoties sociālajās aktivitātēs.
Tagad tas bija "ierocis" un "cīnītājs", destruktīvais vārds, kas
nevis rada jēgu, bet to iznīcina.
Otra socreālisma funkcija - "jaunā padomju cilvēka audzināšana", un arī to
literatūra pildīja itin veiksmīgi. Arvīds Pelše jau Latviešu padomju rakstnieku 1.
kongresā (tas notika 1941. gada 14. un 15. jūnijā - dienās, kad uz Sibīriju
izsūtīja aptuveni 15 000 cilvēku) deklarēja: "Latviešu padomju rakstniekam
jārada tādi literāri darbi, kas ceļ lielu varenā sociālistiskā darba sajūsmu,
audzina cilvēkos ciešu politisko modrību un dziļu padomju patriotismu." Nav
grūti pamanīt, ka īstenībā šie vārdi teikti pavēles izteiksmē. Audzināšanas
nolūkā tika radīts monstrs, ko dēvēja par "pozitīvo varoni", -
"dzīves pārveidotājs", komunists vai vismaz līdz komunistiskai pārliecībai
aizaudzis: absolūti "pareiza" persona, ar kuras muti autors varēja reproducēt
marksisma pamattēzes vai kompartijas kongresu rezolūcijas. Vajadzību pēc
"pozitīvā varoņa" un tā galvenās iezīmes labi raksturoja Vilis Lācis:
"Literārā darbā, kas radīts pēc sociālistiskā reālisma metodes, jābūt
varonim, kas nes sevi sociālistisko patiesību, kas cīnās ar negatīvajiem spēkiem,
kas iet cīņā par savu dārgo sociālistisko patiesību un īstenību. (..) Nevar taču
mietpilsonis, neģēlis vai zaglis nest sociālisma ideju; šim nolūkam vajadzīgs
progresīvs cilvēks, pozitīvais varonis, cīnītājs par sociālisma ideju, bet
mūsdienu padomju literatūrā - cīnītājs par komunisma ideju".
Ilgonis Bērsons
Ko stāsta arhīva lieta Nr. 42541
Viktora Eglīša apsūdzēšana, tiesāšana, otrreizējā apsūdzēšana un reabilitēšana
T. s. lietas sākotnējais numurs ir 1056. - kā 2. Baltijas frontes pretizlūkošanas "SMERŠ" pārvaldes apsūdzības materiālu kopas (97 lapas) apzīmējums. Lieta sākta 1944. gada 10. oktobrī, pabeigta 8. decembrī, taču vēlāk lappušu skaits pieaudzis līdz 123 un datums aizvirzījies līdz 1945. gada 3. martam. 1989. gadā nākušas klāt 34 numurētas lapas. Tām seko vēl 7 lapas. Un tagad tā ir Valsts Drošības komitejas lieta Nr. 42541. Vispār materiālu secība te ir haotiska un dažu dokumentu kultūra ļoti zema. Sākotnējie materiāli, izņemot dažus, rakstīti krievu valodā.
1944. gada 28. septembri
top pats pirmais dokuments - pratināšanas protokols (lietā - 60. un 61. lapa). Dobeles
pagasta iedzīvotāja Jūlija Vikentija m. Treigute ir sūdzējusies sarkanarmijas vīriem
par Viktoru Eglīti, kurš uz laiku uzturas pie sievasmātes, un tagad tiek iztaujāta kā
lieciniece. Viņa dzimusi 1910. gadā Daugavpils apriņķa Aulejas pagasta Ružu sādžā
trūcīgu zemnieku ģimenē. Latviete, ar triju klašu izglītību, bezpartijiska. Dzīvo
Dobeles pagasta "Valdoņos", būdama V. Eglīša sievasmātes Elvīras
Dombrovskas īrniece. Viņas vīrs - sarkanarmietis. Pratinātājs pretizlūkošanas
dienesta operatīvais pilnvarotais (o??e? Ko??????????? "CMEP?" 39-? ?????????
?????????????-??????????????? a????????? P?K) vecākais leitnants Mariničs (vārds netiek
izpausts) jautā: "Pastāstiet sīkāk, kas jums zināms par Viktoru Eglīti Jāņa
dēlu un kā viņš noskaņots attieksmē pret pastāvošo padomju iekārtu." Viņai
pašai īstas atbildes nav, tāpēc jāķeras pie starpniekiem. "Mana paziņa Trokša
Jadzja, kas strādāja pie Dombrovskas apmēram trīs gadus, stāsta, ka pats Eglītis
agrāk beidzis garīgo semināru Rīgā, no kurienes tika izlaists, kļuvis par
mācītāju. Taču kaut kādu iemeslu dēj par mācītāju nav strādājis. (I. B.: Kam
tik tāls gājiens pagātnē - pagājušajā gadsimtā? Lai diskreditētu Eglīti kā
potenciālu reliģiska kulta kalpu?). 1940. gadā, Sarkanajai armijai atnākot, Eglītis
bēga uz Vāciju kopā ar vāciešiem. (I. B.: Klaji meli!) Pēc šī kara sākuma un
vācu okupantu ielaušanās Latvijā Eglītis atbrauca uz Rīgu un vācu varas periodā
kļuva par rakstnieku. (I. B.: V. E. publicējās taču jau kopš pagājušā gadsimta
beigām.) Vācu okupācijas laikā Eglītis uzrakstīja daudzas grāmatas, kuras izdeva
vācu redakcija. Savās grāmatās nekaunīgi rakstīja visādus apmelojumus par padomju
varu, tās partiju un valdību, Sarkano Armiju un padomju tautu. Vācu okupācijas laikā
savās grāmatās Eglītis rakstīja, ka boļševiki un Sarkanā Armija 1940. gadā itin
kā ņirgājās par Latvijas tautu, ka komunisti un Sarkanā Armija pēc atnākšanas
Latvijā ar durkļiem cilvēkiem izdūra acis, nogrieza mēles, degunus, lūpas, bet
daudzus aizveda, un par viņu likteni nekas nav zināms" (60. lapa).
Pratinātājs prasa nosaukt šīs grāmatas. Sūdzībniece nezina. Vācu okupācijas
laikā Viktoram Eglītim iznāk tikai divas grāmatas un abas ir agrāko laiku rakstītu
darbu kopojumi, latviešu izdevēju apgādā.
Alberts Bels (dz. 1938)
Personības tēlojuma padziļināts psiholoģisms, cilvēka un sabiedrības
mijiedarbības saasināts tvērums, globālās sakarības, daudzplānainos simbolos
skatītas aktuālas problēmas, intonatīvi un ritmiski izteiksmīga kompozīcija ir
Alberta Bela darbu, sevišķi romānu, pamatiezīme, kas nosaka viņa vietu mūsdienu
latviešu literatūrā.
Alberts Bels (līdz 1971. gada martam Jānis Cīrulis) dzimis 1938. gada 6. oktobrī
Rīgas apriņķa Ropažu pagasta Jaunmežplepjos zemnieka ģimenē. Pēc Ropažu
pamatsskolas beigšanas viņš mācās Rīgas Komunālās celtniecības tehnikuma
Elektronikas fakultātē (1953-1955), pēc otrā kursa no tehnikuma izstājas un aizbrauc
uz Maskavu, kur nepilnus divus gadus ( 1955-1957) mācās Valsts cirka mākslas skolā,
bet nodarbību laikā gūtā trauma liedz viņam kļūt par cirka mākslinieku. 1958.
gadā, pēc Degestānā pavadītajiem dienesta gadiem, A. Bels sāk darba gaitas, 1960.
gadā kā eksterns absolvē Rīgas pilsētas strādnieku jaunatnes 23. vidusskolu.
Liela loma A. Beļa personības izveidē un turpmākajā literārajā darbā ir dzīves
pieredzei, kāda rodas saskarē ar dažādām profesijām. A. Bels dažu gadu laikā
strādājis daudzās darbvietās: DOSAAF komitejas noliktavā, Tautas saimniecībās
konstruktoru birojā, Hidrometeoroloģisko piederumu eksperimentā1ajā rūpnīcā, Alojas
kolhozā «Auseklis», Operas un baleta teātrī, ir bijis noliktavas pārzinis,
rasētājs, sporta instruktors, šoferis, mīms, zīmētājs, viņš ir piedalījies arī
vēstures un arheoloģijas pārvaldes arheoloģiskajā ekspedīcijā Lubānas klānos.
Vistiešāk daudzo profesiju klātbūtne un autobiogrāfiski piesitieni jūtami A. Bela
stāstos. Konkrētu detaļu un faktūras veidā dzīvē krātie novērojumi ienāk arī
romānos, tēlojot laikmetu (kara un pēckara ainas romānos «Bezmiegs»,
«Izmeklētājs», «Sitiens ar teļādu» un kinoscenārijā «Pagrabs»). Dažreiz -
līdz simbolam vispārinot kādu galvenokārt profesionāļiem zināmu parādību
(piemēram, koka un kaula priekšmetu sairšana pēc to izrakšanas no zemes stāstā
«Akmens laikmeta smaržas» un romānā «Cilvēki laivās»). A. Bela darbiem piemīt
laba tēlotās vides un tai raksturīgu cilvēku tipu pazīšana.
Pirmais literārais darbs - skice "Baltā cepure" - uzrakstīts 1963. gada 5.
janvārī (publicēts pēc trīs gadiem žurnālā "Draugs"). Trīs dienas
vēlāk top sižetisks tēlojums «Nakts etīde»; kas kļūst par pirmo publikāciju
("Padomju Latvijas Sieviete", 1963, Nr. 9) . Kopš 1964.. gada A. Bels
nodarbojas tikai ar literāro darbu. Pirmais stāstu krājums «Spēles ar nažiem»
iznāk 1966. gada vidū (šī paša gada oktobrī A. Belu uzņem Rakstnieku savienībā)
un uz grāmatas apvāciņa autors raksta:
«Sešdesmit piektā gada rudenī es kļuvu divdesmit septiņus gadus vecs un uzrakstīju
savu astoņdesmit piekto stāstu. No tiem man pašam patīk četri darbi. [. .]
Pērnruden, iesāku rakstīt savu pirmo romānu.»
Pirmā stāstu krājuma izdošanas brīdī ir uzrakstīts arī romāns «Izmeklētājs»
(izdots gadu vēlāk) un otrais stāstu krājums. 1967. gadā ir tapis romāns
«Bezmiegs»,un 1968. gadā iznāk jauns stāstu krājums ««Es pats» līdzenumā».
Stāsts «Zemūdens komandieris» no šī krājuma ieguvis laikraksta «Ļiteraturnaja
gazeta» prēmiju. Cits stāsts «Ierēdņa augšāmcelšanās» kļūst par pamatu Rīgas
kinostudijā uzņemtai krāsainai īsmetrāžas aktierfilmai ar tādu pašu nosaukumu
(1977, rež. V. Bokalova).
1969. gadā A. Bels pabeidz Augstākos scenāristu kursus Maskavā, tomēr diplomdarbs
netiek pieņemts aizstāvēšanai. Iemesls - autora asāka runa 1968. gada radošo
savienību plēnumā. A. Bels atgriežas pie prozas, un 1971. gadā žurnāls
«Zvaigzne»» publicē romānu «Būris» (grāmatā 1972), pēc tam tiek izdots arī
romāns «Saucēja balss» (1973), pēc šī romāna Rīgas kinostudijā uzņemta mākslas
filma «Uzbrukums slepenpolicijai» (1974, rež. O. Dunkers), kuras scenāriju uzraksta
pats romāna autors. «Saucēja balss» uz ilgāku laiku kļūst par A. Bela augstāko
sasniegumu.
Mirdza Bendrupe (dz. 1910)
Dzejnieces, prozaiķes un atdzejotājas Mirdzas Bendrupes radošā darbība atspoguļo
ne tikai viņas ideālu noturību un izteiksmes daudzveidību, bet arī lielas latviešu
radošās inteliģences daļas likteņus vairāk nekā sešdesmit gadu ilgā laika posmā.
Mirdza Bendrupe dzimusi 1910. gada 23. oktobrī Jelgavas apriņķa Līvbērzes pagastā.
1914. gadā ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu, 1917. gadā, pēc tēva slimības un
nāves, atgriežas Latvijā. Meitenes skaistākie bērnības iespaidi - plašais Zemgales
līdzenums ar kārtīgu cilvēku kārtīgi iekoptu zemi, ar miglas ieslēptām elfām un
nāriņām - un bezgalīgi brīvs debesu plašums pār visu. 1924. gadā Mirdza pabeidz
pamatskolu Jelgavā, no 1925. līdz 1928. gadam mācās klasiskajā ģimnāzijā Rīgā.
Ģimnāzijā iedama, viņa aizraujas ar mūziku, dievina operu, raksta dzejoļus un sūta
tos avīžu un žurnālu redakcijām. Pirmais nodrukātais dzejolis «Bij pusnakts . . .»
atrodams avīzē «Jaunākās Ziņas» 1926. gadā, pirmais nodrukātais stāsts
«Jaunība» - žurnālā "Zeltene" 1928. gadā. 20. gadu nogalē un 30. gadu
sākumā Mirdzas Bendrupes vārds aizvien biežāk parādās dažādos, pat
vispretējākās ievirzes izdevumos. 1931. gadā jaunās autores dzejoļi pirmo reizi
iespiesti žurnālā «Daugava», kurā (līdz tā slēgšanai 1940. gada jūlijā)
meklējama apmēram puse no šajā laikā periodikā publicētās M. Bendrupes dzejas un
divas trešdaļas prozas.
30. gadu sākumā M. Bendrupe kādu laiku dzīvo Maskavas (tagadējā Latgales)
priekšpilsētā. Raibais dažādu tautību iedzīvotāju sastāvs, to līdzīgās
nebeidzamās un bezcerīgās ikdienas rūpes, sava izpratne par taisnību un savstarpēju
godīgumu uzasina jaunās rakstnieces sociālo jūtīgumu.
Tikpat noturīga un būtiska visā daiļradē ir otra - augšup ceļošā strāva:
nevēlēšanās iestigt sīkumos un provinciālismā, iekšēja nepieciešamība
harmonizēt pasauli ap sevi un sevī.
Trešais M. Bendrupes daiļradei nepieciešamais komponents - radošu, dzīvu un gudru
cilvēku klātbūtne. 30. gados viņai tādi ir Ē. Ādamsons, M. Ķempe; A. Skujiņa,
arī tie rakstnieki, kurus, tāpat kā viņu, ap žurnālu "Daugava" pulcē tā
redaktors J. Grīns, - A. Čaks, Anšl. Eglītis, J. Plaudis; V. Strēlerte un daudzi
citi.
* * *
Sekojošais, pēckara periods, tāpat 50. gadi nav iegājuši latviešu literatūras
vēsturē kā augstu māksliniecisku sasniegumu laiks. Bija mainījusies pati literārā
vide. Liela daļa rakstnieku kara gados bija izklīdusi pa pasauli, citi miruši, citi
apklusuši. Uz palikušajiem ar neuzticību un aizdomām skatījās tie, kuri jutās
aicināti radīt šeit jaunu - latviešu padomju literatūru.
Šīs neuzticēšanās dēj Mirdzu Bendrupi, četru grāmatu autori (līdz 1942. gadam),
Rakstnieku savienībā uzņem tikai 1956. gadā. Ir gadi, kad rakstnieces vārds
neparādās pat periodikā. M. Bendrupe šajā laikā strādā kinostudijā - no 1947.
līdz 1948. gadam par vecāko redaktori, vēlāk tulko filmu tekstus dublāžai, kādu
laiku darbojas Dubultos milicijas bērnu istabā. Visvairāk viņa tomēr tulko: dziesmu
tekstus, dzejas fragmentus romānos, stāstus, bērnu grāmatas, arī T. Ševčenko, A.
Puškinu, _M. Ļermontovu.
No 1957. līdz 1965. gadam M. Bendrupe saraksta sešas stāstu grāmatas bērniem un
pieaugušajiem: "Upe izkāpj no krastiem" (1957), "Visskaistākais
dārzs" (1960), «Pie durvīm klauvē» (1961), «Vilkumigas iekarotājs» (1963),
«Degošie raksti» (1963) un "Tracis ap Valentīnu" ( 1965).
1957. gadā rakstniece pirmo reizi nokļūst Krimā. Vairākus gadus turpinās it kā
«izlūkbraucieni», līdz 60. gadu vidū dzejniece apmetas Plaņerskā (Koktebelē) un
nodzīvo ārpus Latvijas (Krimā, pāris gadu Kijevā) līdz 1978. gadam. Neatkārtojams,
laimīgs laiks, varbūt - laimīgākais. Jūra, akmeņi, bezgala daudz brīva gaisa.
Radošā inteliģence, humanitārā. un tehniskā, kuru pievelk M. Vološina iedibinātais
«Dzejnieka nams». Maskavas un Ļeņingradas studenti ar brīvu garu un V. Visocka
dziesmām.
1965. gadā gandrīz visos mūsu republikas lielākajos preses izdevumos parādās Mirdzas
Bendrupes dzejoļu kopas («Literatūrā un Mākslā» pat divreiz) - atraisītas un
spēcīgas rindas, itin kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. Šīm publikācijām seko
nākamās un arī dzejoļu krājumi "Nerimas balss" (1967), "Vētras
acs" (1969), «Ceļa gaita» (1970), «Pilna krūze mēnesnīcas» (1974),
"Buramie vārdi" (1979), «Viss ir tagad. Tepat» (1980), "Lukturu
aizdedzinātājs" (1986), «Sirds apziņa» (1991).
Visai Mirdzas Bendrupes daiļradei raksturīga tieksme iedibināt līdzsvaru starp ētisko
un estētisko momentu, starp vajadzību vienmēr atjaunot un papildināt savu emocionālo
un garīgo pieredzi un visa iegūtā vērtējumu no ideāla pozīcijām.
Māris Čaklais (dz. 1940)
Māris Čaklais - dzejnieks; atdzejotājs, esejists un publicists - ienāk latviešu
literatūrā 60. gados un ātri kļūst par vienu no savdabīgākajiem dzejniekiem.
Aktīva dzīves veidotāja pozīcija viņa dzejā apvienojas ar atturīgu, nosvērtu, it
kā vērojošu tēlojuma manieri.
M. Čaklais ir kurzemnieks - dzimis Saldū 1940. gada 16. jūnijā. Abi vecāki strādā
veikalā, tēvs ir veikalvedis, māte pārdevēja. Dzejnieka bērnība iekrīt skarbajā
kara un pēckara laikā, un viņa pirmās spilgtākās atmiņās nebūt nesaistās ar
priekšstatu par «saulainu stūrīti». Jo mazais cilvēkbērns sāk savu dzīvi
pasaulē, kas nemitīgi tiek pakļauta iznīcības un nāves draudiem. Viņš dzīvo nevis
laimīgajā teiku un pasaku zemē, bet pats savām acīm spiests skatīt briesmas,
satricinoši traģiskus notikumus, pat nāvi, ko rada naids un vardarbība, nodevība un
meli.
Blakus šai nežēlīgajai dzīves pieredzei jau pirmajos skolas gados Māris saņem arī
tos labvēlīgos impulsus, .kam vēlāk liela nozīme viņa dzejnieka personības
veidošanā. Mērojot ceļus uz skolu, viņš dziļi sadraudzējas ar mežu, ar putniem,
sauli un lietu - uzsūc sevī dabas noslēpumainību, netveramo, pirmatnīgo skaistumu.
Vēl cita brīnumaina un plaša pasaule paveras grāmatās, kas zinātkārajam un ar
bagātu fantāziju apveltītajam zēnam ir ļoti tuvas. Ar sirsnīgu pateicību dzejnieks
atceras savas labās un stingrās valodu un literatūras skolotājas Lutriņu skolā, kas
devušas pirmo humanitāro ievirzi. Mācoties Saldus vidusskolā, Māris daudz guvis no
literatūras skolotāja Pētera Galviņa - spilgtas, īpatnējas personības, kas, patiesi
mīlēdams un labi pazīdams literatūru, devis saviem audzēkņiem daudz plašākas
zināšanas, nekā tas prasīts mācību programmā. Jau vidusskolā rodas velēšanās
kļūt par žurnālistu, un viņš iemēģina spalvu, sūtot pirmās korespondences uz
laikrakstu «Sports». 1958. gadā M. Čaklais iestājas Latvijas Valsts universitātē un
1964. gadā beidz Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu. Tai
pašā kursā mācās arī daudzi citi nākamie literāti - V. Ļūdēns, M. Poišs, R.
Venta, R. Ādmīdiņš, J. Sarkanābols, T. Rullis, A. Skalbergs, un studiju gadi paliek
dzejniekam atmiņā kā dzīvu diskusiju laiks, kad radošos strīdos tiek kaldināti
uzskati par literatūras un mākslas uzdevumiem un dzīves jēgu. Tas ir arī laiks, kad
par mīļāko uzturēšanās vietu kļūst Misiņa bibliotēka, kurā ne vien simtiem
grāmatu izlasīts, bet uzrakstīti arī daudzi viņa dzejoļi. Jau studiju laikā M.
Čaklais strādā Rīgas Politehniskā institūta laikrakstā «Jaunais Inženieris»,
pēc tam līdz 1963. gadam «Padomju Jaunatnē». No 1966. līdz 1969. gadam viņš ir
redaktors Tulkotās literatūras redakcijā izdevniecībā «Liesma». Visciešāk
dzejnieka darba gaitas savijušās ar laikrakstu «Literatūra un Māksla» - viņš ir
šā izdevuma literārais līdzstrādnieks (1964-1966), dzejas nodaļas vadītājs
(1973-l981), arī redaktors (1987-1991). Kopš 1990. gada radio «Brīvā Eiropa»
korespondents.
M. Čaklā dzejoļi publicēti kopš 1960. gada. Viņa pirmais krājums «Pirmdiena»
(1965) iekļaujas latviešu dzejas vispārējā kāpuma vilnī, kad tās labākajā daļā
- O. Vācieša, I. Ziedoņa, V. Belševicas, I. Auziņa un citu dzejnieku daiļradē -
arvien vairāk iezīmējas katra dzejnieka personiskās atbildības izjūtas par sava
laika satraucošām problēmām. Šie dzejnieki jūtīgi uztver tās sāpes un nemieru,
ilgas un cerības, kas kā zemūdens strāvas virmo sabiedrībā, un katrs pauž tās kā
savu dziļi izjustu intīmu pārdzīvojumu. Arī M. Čaklajam tās nav abstraktas
kategorijas, bet sakņojas jaunā dzejnieka vēl nelielajā, taču asām kolīzijām
bagātajā pieredzē. Pretrunīgās pasaules tēls šai grāmatā vēl tikai ieskicēts,
nav izveidots līdz galam, jo dzejnieks apzināti vairās runāt par lietām un
parādībām, kuru savstarpējā cēloņsakarība viņam pagaidām sveša.
60. gados latviešu dzejā ienāk arī padziļināts vēstures tēlojums, un viens no
pirmajiem šo tēmu aizsāk M. Čaklais. Kā mākslinieks, kuram vienmēr svarīga ir
realitātes izjūta, arī vēsturi viņš uztver kā ļoti konkrētu parādību. Dzejnieks
saka: «Mani, piemēram, interesē pati vēsture kā tāda, aizgājušo gadu un gadsimtu
faktūra, vēstures faktūra. Tāpēc darbs ar vēsturisku tēmu manā izpratnē vispirms
ir darbs par konkrēto tēmu, un tikai tad tas veido asociatīvu tiltu uz šodienas
norisēm, problēmām.» Šāda pieeja vēsturei M. Čaklā dzejā ienes īpašu laikmeta
atmosfēru, rada krāsām un skaņām piestrāvotu, cilvēku elpas sasildītu, apdzīvotu
senatnes telpu.
Regīna Ezera (dz. 1930)
Regīna Ezera literatūrā ienāk neparasti strauji. Dzimtās Latvijas zeme un ļaudis
ir galvenais rūpīgi iepazītais rakstnieces darbu avots, kas, papildināts ar viņas
dāsno pieredzi, devis vielu sazarotai problemātikai par cilvēka un dabas attiecībām,
par cilvēka. vietu un atbildību dzīvības nepārtrauktībā, par viņa patību un
laimi, sūtību un mūža jēgu. Augstu vērtēdama rakstnieka misiju un brīvi
pārvaldīdama vai visus latviešu valodas reģistrus, R. Ezera strādā ar pilnu atdevi,
kopj kā īso stāstu un noveli; tā: garo stāstu un romānu, neaizmirsdama arī kritiku
un publicistiku. Viņa turpina strādāt gan psiholoģisma padziļinājuma, gan arī
vēstījuma sociālā paasinājuma un jauna sintezējuma virzienā.
Regīna Ezera (īstajā vārdā Regīna Kindzule) dzimusi Rīgā 1930. gada 20. decembrī
galdnieka Roberta Šamreto gimenē. "Zināma humora izjūta un ironiska attieksme
pret dzīves parādībām man laikam ir no tēva, pārmēra jūtīgums, iekšējs
urdīgums, jādomā, no mātes," atzīst rakstniece. Pirmā ciešākā saskare ar
dabu, kam tik liela nozīme nākamās rakstnieces jaunradē, notiek vācu okupācijas
gados, vasaras pavadot Kaibalā un Rembatē.
Pēc N. Draudziņas Rīgas 7. vidusskolas beigšanas R. Ezerā studē Latvijas Valsts
universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Pēc
augstskolas beigšanas divus gadus viņa strādā laikraksta "Pionieris"
redakcijā, no kurienes sakarā ar ģimenes apstākļiem 1957. gadā aiziet. Audzinādama
trīs meitas, R. Ezera (toreiz vēl vīra uzvārdā R. Lasenberga) atlicina laiku arī
patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un
dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
R. Ezera vasaras pavada laukos - Ogres rajona Aizķeguma Briežos, kas vēlāk kļūst par
.viņas pastāvīgu dzīves un radošā darba vietu. Topošās tetraloģijas «Pati ar
savu vēju» prologā rakstniece liecina: «Es necentos aizbēgt no sava laika [..] Es
baidījos no sava laikmeta lielākā posta - virspusības. Es kāroju pēc sava laikmeta
lielākā deficīta - sava ritma, [..] Taču tuvumā es ieraudzīju [..] arī
pretišķību, arī vardarbības.»
Literāro darbību jaunā autore iesāk ar bērnu žurnālistiku 1954. gadā. 1955. gadā
iespiests tēlojums «Pat īkšķis nelīdzēja», kas pirmo reizi parakstīts ar
pseidonīmu «Ezera». Mākslinieciski gatavākais šī posma darbs ir stāsts «Sāpes»
(1958).
Sākot ar 1955. gadu, «Literatūrā un Mākslā» un "Karogā" virkne recenziju
parakstīta gan ar Lasenbergas, gan ar Ezeras vārdu. Satura un formas vienotības
princips, tāpat kā esejistiski ietonētais izklāsta veids, jaunās kritiķes recenzijas
un apceres padara atšķirīgas no tālaika visumā socioloģiski vienpusīgajiem
vērtējumiem. R. Ezera raksta arī turpmāk - recenzijas, portretus, esejas. Pārdomas
par literāro procesu rodamas viņas intervijās. Kritika ir nozare, ko rakstniece kopusi
visu savu darba mūžu. R. Ezeras kritiskajās analīzēs secinājumus izdevīgi papildina
tas, ko ieraudzīt un visu apskatīšanai izlikt spēj tikai profesionāla praktiķa acs.
R. Ezeras raksti, portretējumi un sarunas apkopotas krājumā "Dzīvot uz savas
zemes" (1984), bet izdevniecības «Liesma» vajadzībām rakstītās iekšējās
recenzijas - krājumā «Virtuve bez pavārgrāmatas» (1989).
Rakstnieces vārdu un popularitāti R. Ezera iegūst 60. gados. Jau 1961. gadā, kad
iznāk kritikā pozitīvi uzņemtais pirmais stāstu krājums «Un ceļš vēl kūp», kā
arī almanahā "Jauno vārds" ievietotais pirmais romāns «Zem pavasara
debesīm», viņu uzņem Rakstnieku savienībā.
R. Ezera literatūrā sevi pieteic apstākļos, kad ir populāri A. Upīša, V. Lāča un
A. Sakses romāni, kad uzplaucis Ē. Vilka talants un pamanīti Z. Skujiņa, I. Indrānes,
V. Eglona (Lāma), M. Birzes, D. Zigmontes darbi. Tas ir oficiālajām idejiskajām
nostādnēm pakļautas literatūras laiks - ar obligāto šķiru konfliktu izvirzījumu,
ar varoņa darba un personiskās dzīves sabalansējumu. Šī laika sociālās prozas
tradīcija liek sevi manīt arī R. Ezeras pirmā posma darbos, tādos kā krājums «Un
ceļš vēl kūp» un otrais romāns «Viņas bija trīs» (1963) - vēstījums par divām
paaudzēm un taisnībām, krājums «Daugavas stāsti» (1965) un garais stāsts
«Mežābele» (1966). Turklāt «Dzilnas sila balāde» (1968), vēstījums par cilvēku
likteņiem hitleriskās okupācijas apstākļos, izskan ar humānistisku spēku. Līdzās
D. Zigmontes romānam «Bērni un koki aug pret sauli», V. Lāma stāstam «Vīri iet
tikai uz priekšu», M. Birzes un Ē. Vilka stāstiem šis R. Ezeras darbs pieder pie
vērtīgākā mūsdienu snieguma latviešu stāstā par karu.
Harijs Gāliņš (1931 - 1983)
Dzejnieks, prozaiķis un tulkotājs Harijs Gāliņš pieder tai rakstnieku paaudzei,
kas latviešu literatūrā ienāk 50. gadu beigās 60. gadu sākumā. Kā vairumu no
viņiem, tā arī savu novadnieku - liepājnieku Hariju Gāliņu rakstniecībai
pievērsties rosinājusi un literārajā darbā ievadījusi toreizējā Rakstnieku
savienības konsultante, allaž prasīgā un reizē ļoti saprotošā un iejūtīgā
Mirdza Ķempe.
Harijs Gāliņš dzimis 1931. gada 18. jūlijā Liepājā dzelzceļnieka ģimenē. Te
aizrit bērnība un skolas gadi J. Janševska septiņgadīgajā skolā. Skaudrie kara
laika notikumi, pārdzīvojumi "Kurzemes katlā", tēva zaudējums pārrauj
dienu mierīgo plūdumu, liekot iepazīt dzīvi visā tās sūrumā. Pēc kara H.
Gāliņš mācības turpina Liepājas 1. vidusskolā (1945-1947) un 1.strādnieku
jaunatnes vakara vidusskolā ( 1947-1950), paralēli strādādams dažādus darbus. Viņš
bijis skatuves strādnieks Liepājas teātrī, krāvējs ostā un preču stacijā, aku
urbējs, kurjers, apdrošināšanas aģents, apriņķa laikraksta "Komunists"
ārštata līdzstrādnieks, Liepājas MTS avīzes literārais līdzstrādnieks. Studējis
Liepājas skolotāju institūtā (1951-1953), pēc tam Vēstures un filoloģijas
fakultātē, kuras Latviešu valodas un literatūras nodaļu beidz 1958. gadā. Seko
literārā līdzstrādnieka un sekretāra darbs dažādu avīžu redakcijās. No 1967.
gada līdz pat mūža beigām Harijs Gāliņš strādā izdevniecībā "Liesma"
par redaktoru. Rakstnieku savienībā uzņemts 1963. gadā. Rakstnieka mūžs noslēdzies
1983. gada 1. septembrī Jūrmalā.
H. Gāliņa pirmie mēģinājumi dzejas laukā un līdztekus iepazīšanās ar labākajiem
pasaules literatūras paraugiem un literatūras teoriju aizsākas jau tūlīt pēc kara.
Pirmā publikācija - dzejolis "Draudzība" - jaunajam autoram ir 1953. gadā
laikrakstā "Padomju Jaunatne". 1959. gadā, tikai gadu pēc filologa diploma
saņemšanas, klajā nāk pirmais Harija Gāliņa dzejoļu krājums "Ar vētru
krastā dzintars nāks". 60. gados ar vienādām laika atstarpēm publicēti vēl
divi dzejas kopojumi - "Laika zirgs jāapkaļ" (1963) un "Akmens
dzirkstis" (1967), nākošie dzejoļu krājumi - "Zviedz viļņi" (1970),
"Starpbrīdis" (1974) un "Nerēvētās buras" (1980), kā arī
dzejoļu krājums bērniem "Svešās spalvas" (1972) tapuši paralēli ar prozas
darbiem. 1981. gadā sērijā "Dzeja jaunatnei" klajā nāk paša autora
sastādīta izlase "Viļņi", kurā apkopoti labākie un raksturīgākie
iepriekš minēto krājumu darbi.
Izsekojot H. Gāliņa lirikas attīstībai, izceļamas vairākas tematiskās līnijas,
kas, ieskanējušās jau pirmajā krājumā, tālāk vijas cauri visai viņa dzejai. Te
pirmām kārtām jāmin jūrai, dzimtās Kursas dabai un ļaudīm veltītie darbi. Autors
lasītāju iepazīstina ar sev labi zināmu, skarbu, bet sirdij tuvu un īpatnēji skaistu
vidi. Ik nākošajā krājumā turpina skanēt šī tēma, gūdama jaunas nianses un
risinājumus, ar to savijas atziņas par cilvēka dzīves gājumu, likteņa pavērsieniem,
atbildību un esības jēgu, par mīlestību un nāvi.
Dzejoļi par mīlestību - tā ir otra līnija, kas caurvij visu H. Gāliņa dzeju.
Pirmajos krājumos tie vairāk tradicionāli, brīžam pat didaktiski vai frāžaini, bet,
gadiem ritot, šī dzejas daļa kļūst filozofiskāka, dziļāka, neizslēdzot arī
drastiskus un ironiskus piesitienus, piemēram, krājumā "Nerēvētās buras".
H. Gāliņa mīlas dzejas adresāts nav tikai ilgotā sieviete, daļā dzejoļu tā ir
arī dzejnieka sūtība, poēzija vai skaistais kā ētiska kategorija («Velti ar
zābakiem mīdu šoseju zalkšus»).
H. Gāliņa dzejas labākajai daļai pieskaitāmi arī mātei un mirušajiem draugiem
veltītie dzejoļi. Daiļrades sākuma posmā tajos valda smeldzīgas atmiņas un
zaudējuma sāpes pie baltu smilšu kopiņas, vēlākajos krājumos par galveno kļūst
pārdomas par tām garīgajām vērtībām, kas nav zudušas, zūdot cilvēkam, par
ceļamaizi, kuru katrs no tuvajiem cilvēkiem spējis dot līdzi dzejniekam dzīves
ceļā, pašam aizejot aizsaulē.
Daudzos gadījumos H. Gāliņa dzejas krājumu atslēga, to kvintesence ietverta
tituldzejoļos, piemēram, "Akmens dzirkstis", "Zviedz viļņi",
"Starpbrīdis", taču diemžēl ne vienmēr autoram izdodas tikt pāri tieksmei
klaji pamācīt vai sludināt sen aprobētas patiesības. H. Gāliņa dzejas labākā
daļa saista uzmanību ne tik daudz ar tematisko, kā ar izteiksmes līdzekļu un īpaši
- ar valodas lietojuma savdabību. Harija Gāliņa dzejas valodai raksturīgs skarbums,
pat raupjums, tā bagāta ar dialektismiem un apvidvārdiem, dažādiem
profesionālismiem.
Ilze Indrāne (dz. 1927)
Ilzes Indrānes daiļradei raksturīga spēcīga emocionalitāte, un šai sakarā
savulaik diskutēts gan par viņas liriskās prozas savdabību, gan par romantisko
strāvojumu latviešu padomju literatūrā. Ilze Indrāne rakstījusi dažāda žanra
darbus - romānus, stāstus, miniatūras, grāmatas bērniem, lugas. Nozīmīgākais ir
viņas devums romāna žanrā.
Ilze Indrāne (īstajā vārdā Undīna Jātniece) dzimusi 1927. gada 23. aprīlī Madonas
apriņķa Lazdonas pagasta Ciskānos kalpu Liepiņu ģimenē. 1946. gadā pēc Madonas
vidusskolas beigšanas viņa strādā par skolotāju Mārcienas pamatskolā. I. Indrāne
mācījusies Rīgas Pedagoģiskā institūta neklātienes nodaļā (1948-1951). No 1948.
līdz 1956. gadam viņa strādā gan par skolotāju, gan par direktori Kusas pamatskolā,
par skolotāju Praulienas 1. astoņgadīgajā skolā, pēc tam strādā tikai literāru
darbu, saglabājot ciešas saites ar skolu.
I. Indrānes stāsti un tēlojumi publicēti kopš 1954. gada. Pirmās grāmatas
"Dzirkstis" (1959) stāstos rakstniece tēlo galvenokārt skolēnu un skolotāju
likteņus grūtajos pēckara gados, audzināšanas un pašaudzināšanas problēmas cieši
savijot ar laikmeta sociālajām problēmām.
Jau pirmajā grāmatā jo spilgti izpaužas rakstnieces vēlēšanās izprast katru
cilvēku un ticība labajam cilvēkā, un tā caurvij visu viņas turpmāko daiļradi.
"Cilvēka dvēselei citādas atslēgas nekā pulksteņiem. Un katrai cita! Ja
neiepazīsiet, neiemīlēsiet - neceriet, ka tiksiet galā." ("Laimīgā
muciņa".)
1961. gadā izdevniecībā «Liesma» jaunatnes literatūras konkursā godalgo romānu
"Lazdu laipa" (1963). Jaunā rakstniece pirmo romānu raksta par to, ko
vislabāk pazīst, - par skolas dzīvi. Tas ir arī vispār pirmais romāns par skolas
dzīvi tā laika latviešu literatūrā.
Tajā tēlotas ikdienišķās skolas gaitas no astotās līdz vienpadsmitajai klasei,
mācības, kolhoza talkas, dzīve internātā vai īrētā istabiņā, attiecības ar
skolotājiem un vecākiem, raksturu veidošanās, pirmā mīlestība.
Par ikdienišķo dzīvi stāstīts ar neparastu saviļņojumu, metaforām,
salīdzinājumiem, nozīmes pārnesumiem bagātā valodā. Latviešu pēckara prozā nav
otras tik poētiskas grāmatas par jauniešu izaugsmi. Tieši tādēļ romāns ir notikums
tālaika latviešu: literatūrā. Ar "Lazdu laipu" tajā ienāk jauna,
atšķirīga tonalitāte, romantikas un ekspresivitātes piestrāvots īstenības
redzējums.
Skolas dzīves tēlojums nesaraujami saistīts ar lauku dzīves asajiem mezglu punktiem -
darba grūtībām atpalikušajā kolhozā; jaunu darbaroku trūkumu, bijušo saimnieku
nostāju pret pārmaiņām.
Romāna centrā ir divi :jaunieši - kādreizējo bagāto saimnieku Baļģu mazmeita
Kristīne un Baļģu bijušo kalpu Andrānu dēls Paulis. Viņiem ir atšķirīga
vērtību orientācija, taču viņus saista mostošās jūtas. Dzidrām akvareļkrāsām
rakstniece glezno bērnišķības pārtapšanu mīlestības nojausmā. Tur ir pastaigas pa
aļņa pēdām, sniegā rakstītas .vēstules,. konflikti un atkalsaprašanās, niansēta
jūtu gamma attīstībā un pārvērtībās.
Ne mazāka nozīme ir pieaugušo tēliem, kur centrālā vieta ir skolotāja Alstera un
Kristīnes mātes Hedvigas Grīsles pretstatam un cīņai. Hedvigas tēlu rakstniece
veido, atbilstoši tā laika ideoloģijas prasībām, tā tēlota kā no skatuves
nogājušās lauku buržuāzijas pārstāve; īsta ļaunuma kvintesence, un romānā nav
pieļauta doma, ka arī Hedvigas pusē varētu būt. sava taisnība.
Romāna fināls, kurā Alstera klases audzēkņi pēc skolas beigšanas visi paliek
kolhozā, zināmā mērā ir nodeva sava laika modei, tas ir lielā mērā idealizēts un
toreizējai reālajai dzīvei neatbilstošs.
"Lazdu laipa" tapusi laikā; kad visā .Padomju Savienības literatūrā bija
vērojams liriskās prozas uzplaukums, un tas atbilda tā laika sabiedrības prasībām
pēc gaišas, romantizētas dzīves uztveres. Romāna dramatizējumi izrādīti Valmieras
teātri (1963) un Jaunatnes teātrī (1964).
Vladimirs Kaijaks (dz. 1930)
Prozaiķis Vladimirs Kaijaks dzimis 1930. gada 2. septembrī Cēsīs. 1946. gadā
viņš pabeidz Liepas pamatskolu un iestājas Rīgas l. vidusskolā. Vidusskolas
izglītību V. Kaijaks turpina strādnieku jaunatnes vakarskolā, jo 1948. gadā ir
uzsācis darba gaitas remontmehāniskā rūpnīcā. Vēlāk viņš strādā par vecāko
pionieru vadītāju 28. septiņgadīgajā skolā, par redaktoru un ārštata korespondentu
Radiokomitejas Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā (1951-1954). Vairākas vasaras
(1960-1962) V. Kaijaks piedalās meža darbos Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes
mežniecībās. Sākot ar 1954. gadu, V. Kaijaks nododas galvenokārt literāram darbam.
Rakstnieku savienības biedrs (no 1964). 1978.-1980. gadā un dažus mēnešus 1982. gadā
viņš ir Rakstnieku savienības prozas konsultants.
Pirmā V. Kaijaka literārā publikācija ir dzejolis «Kolhozu tirgus»», kas iespiests
"Padomju Jaunatnē" 1949. gadā, bet 1954. gadā "Karogā" publicēta
kopā ar M. Bendrupi sarakstītā poēma "Uzvaru ceļš".
V. Kaijaka literārā biogrāfija iesākas ar dzejoļu krājumu "Putni laižas pret
vēju" (1963) . Tā nav veiksmīga debija - nelielais krājums ir vēl tēlainībā
trafarets un intonatīvi abstrakts. Tas ir optimistiskas trauksmes, darba uzvaru un
gaišas rītdienas cildinājuma pārpilns. Faktiski V. Kaijaks kā rakstnieks piedzimst ar
otro grāmatu - garo stāstu "Putenī" (1964), kurš godalgots bērnu un
jaunatnes literatūras konkursā. Salīdzinājumā ar pirmo krājumu te jau jūtama
rakstnieka mākslinieciskās domāšanas kvalitatīva izmaiņa, viņa talanta izaugsme. No
deklaratīvisma V. Kaijaks pāriet uz tēlojumu, no abstrakcijas - uz konkrētību.
«Putenī» ir stāsts par Otrā pasaules kara sākuma atnestām pārvērtībām Latvijas
laukos, centrā izvirzot bērnus. No bērnišķīgi tiešā un skaidrā pasaules uztveres
viedokļa raugoties, kara nežēlība atklājas jo īpaši asi. Tiešā karadarbība nav
autora tēlojuma objekts (nedaudz tā parādās vienīgi īsajā stacijas apšaudes
epizodē), un ciemata dzīve, lauku ikdiena šķietami turpina savu parasto gaitu. Tomēr
cilvēku attiecības izmainās, un arī bērni spiesti iepazīties ar jaunām, līdz šim
sev svešām kategorijām, izdarīt pirmo nopietno izvēli, pirmo varonīgo soli savā
dzīvē. Zēni karu uztver gan drīzāk kā savu fantāziju un spēļu turpinājumu, kurā
azartiski iesaistās. Kopējot pieaugušo pasaules likumības, arī klasesbiedru
kolektīvu sašķeļ "frontes līnija". Karš šinī stāstā ir ne tik daudz
vēsturiska realitāte, cik viens no ekstremālas situācijas variantiem, kas katalizē
cilvēcisko attiecību, uzskatu un rīcības attīstību. Tie ir apstākļi, kuros
atmostas pašā cilvēkā neapjaustais, kuros ikdienas dzīvē gluži nevainīgas
vājības kļūst liktenīgas.
Līdzīga pieeja kara tēmai ir arī vēlākajos V. Kaijaka darbos, kuros karš ir tikai
izejas punkts, tikai instruments rakstura detalizētai izpētei. Šādi darbi ir noveļu
diptihs "Bez vēsts", "Sātans" (1967) un romāns "Bailes"
(1977). Abas noveles pieder V. Kaijaka mākslas un latviešu prozas virsotnēm.
Skaidrīte Kaldupe (dz. 1922)
Dzejniece un prozaiķe Skaidrīte Kaldupe (īstajā vārdā Skaidrīte Ķikuta) dzimusi
1922. gada 24. februārī Mellužos amatnieka ģimenē. Jūra, pie kuras pagājuši pirmie
septiņi dzīves gadi, ir ietekmējuši viņas personības veidošanos. Jūrai viņa
veltījusi savu pirmo dzejoļu un pirmo pasaku krājumu, allaž atkal un atkal
pievērsusies tai savā daiļradē.
1929. gada rudenī vecāki iepērk Alūksnes tuvumā lauku mājas. Šeit tēva dzimtajā
pusē nodzīvoti turpmākie desmit gadi, un S. Kaldupe iemīļo Ziemeļvidzemi, tās
savdabīgi skaisto dabu. Te nešalc vairs bērnības skarbie jūras vēji, bet viļņo
druvas un šalko simtgadīgie oši tēva sētā. Rakstniece pati par šo savu dzīves
posmu saka: "Manā agrīnajā jaunībā skan pavisam citādāki vēji - tie rudzu
ziedu šūpotāji Alūksnes pakalnos, tie - mālainajos lielceļos skrējēji, tie, kas
saaicina kopā visus Malienas cīruļus, lai bērniem un jauniešiem atgādinātu, kāds
spirgtums un modrība ir agrai rīta stundai. Tā pati prasās pēc darba, tai darbs pats
nāk pretī. Tādās baltās; agrās cīruļstundās tur, Alūksnes pusē, rakstīju
pirmos dzejoļus. Attieksmē pret darbu visu mūžu sevī jūtu zemnieces dabu. Pavasarī
es eju klausīties sējas putnu. Tas sauc ļaudis tīrumos. Sējas putns ir arī dzejas
putns."
1939. gadā S. Kaldupes vecāki aiziet atpakaļ uz Rīgas jūrmalu, kur atkal aizrit
vairāki nākamās dzejnieces dzīves gadi.
Beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti (1951), S.
Kaldupe strādā par Raiņa Valsts literatūras muzeja zinātnisko līdzstrādnieci
(1951-1955), latviešu valodas un literatūras skolotāju (1955-1964), bet pēc tam
nododas tikai radošam darbam.
Latviešu literatūrā S. Kaldupe ienāk kā dzejniece. 1945. gada 8. maijā laikrakstā
"Ventas Balss" parādās viņas pirmā publikācija - dzejolis
"Dzimtenei". Rakstīdama sarežģītā vēsturiskā situācijā, vēl plosoties
karam, kad cilvēki pamet tēvzemi un dodas emigrācijā, dzejniece ar sāpošu sirdi
klauvē pie viņu sirdsapzinas.
* * *
1958. gadā iznāk S. Kaldupes pirmais dzejoļu krājums "Jūras tuvums",
piesaistīdams uzmanību ar lirismu, valodas melodiskumu, romantisko pasaules uztveri. Jau
1960. gadā S. Kaldupi uzņem Rakstnieku savienībā. Pirmajai dzejoļu grāmatai ik pēc
diviem vai trim gadiem seko citas.
Ja gribētu maksimāli kodolīgi pateikt pašu būtiskāko par S. Kaldupi kā dzejnieci,
to varētu izdarīt pāris vārdos - dzejniece ar dziļu dabas izjūtu. Mūsu šodienas
dzejnieku vidū maz ir tādu, kas ar dabu tik cieši un nedalāmi saistīti. S. Kaldupei
vairāk par tuviem ļaudīm vajag "šalcošu mežu, sīksti sakņotas sila
zemes". Ar dzimto zemi viņas sirds saaugusi "kā bērzs ar dziesmu savu".
Te gribas piebilst J. Sirmbārža vārdus: "Ja Skaidrītes Kaldupes dzejai atņemtu
kokus un puķes; mežus, laukus un ezerus, tad viņas dzejas zieds savīstu un
sačokurotos, kļūtu nedzīvs kā papīra puķe . . S. Kaldupes dzeja elpo mūžīgā
zaļuma vidū. Rīta rēnajā gaismā. Pusdienas tvīkumā. Vakara gurdenumā. Nakts
noslēpumainībā. Pie Gaiziņkalna un Zilā kalna. Dzimtenē."
Dzejnieces jūtīgajai dvēselei nekas dabā nepaslīd garām nesadzirdēts, nesaredzēts,
neizjusts. Taču tas nenozīmē, ka daba būtu S. Kaldupes dzejas pamatsaturs. Tīrus
dabas dzejoļus viņas krājumos atrodam maz. Daudzveidīgie dabas priekšstati tajos
parasti ir tikai galvenais mākslinieciskā veidojuma materiāls. Pamatsaturs ir viņas
pašas pārdzīvojumi, pārdomas, izjūtas.
Viens no galvenajiem motīviem, kas kopš pirmā publicētā dzejoļa aužas cauri visām
S. Kaldupes dzejas grāmatām, ir dzimtās zemes mīlestība. Sava pirmā dzejoļu
krājuma nobeigumā dzejniece raksta, ka it visur jūt skanam savu dzimteni un viņas
sirds tai atsaucas. Šie krājuma izskaņas vārdi ir reizē it kā moto visai viņas
turpmākajai darbībai dzejā.
Dagnija Zigmonte (dz. 1931)
Dagnija Zigmonte ienāca latviešu literatūrā ar spilgtu raksturu tēlojumu, fonā
paturot dramatisko kara laiku. Arī turpmākajos gan pieaugušajiem, gan bērniem
domātajos darbos rakstnieces veiksme ir dzīves īstenībā sakņoti, ar konkrētu
detaļu palīdzību izteikti raksturi, tādēļ jo interesantāki liekas jaunākajos
darbos fiksētie autores mēģinājumi atrast sen zudušās realitātes pēdas tautas
atmiņā saglabātajās teiksmās un leģendās.
Dagnija Zigmonte dzimusi 1931. gada 7. jūnijā Rīgā kalpotāju ģimenē. Viņa mācās
Rīgas pilsētas 45. pamatskolā (1939 - 1946), pēc tam 3. vidusskolā (1946 - 1950), bet
1954. gadā pabeidz Rīgas Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātes
vācu nodaļu. Par šīs specialitātes apgūšanu liecina dažus gadus vēlāk iznākusī
izlase "Vācu rakstnieku stāsti" (1961), kurai D. Zigmonte ir gan
sastādītāja, gan tulkotāja.
1956. gadā D. Zigmonte kļūst par ārštata korespondenti žurnālā
"Zvaigzne", no 1957. gada jau strādā par profesionālu žurnālisti
"Padomju Latvijas Sievietes" redakcijā, kopš šī gada viņa ir Rakstnieku
savienības biedre. Kādu laiku D. Zigmonte ir žurnāla "Liesma" literārā
līdzstrādniece, pēc tam - prozas konsultante, 1961.-1962. gadā viņa ir Akadēmiskā
Drāmas teātra literārās daļas vadītāja.
Darbs žurnālistikā arvien ciešāk saistās ar literatūru. Paralēli aprakstiem par
žurnālistes ceļos sastaptajiem cilvēkiem tapuši stāsti un romāns (līdz 1957. gadam
autore tos paraksta ar Dagnijas Cielavas vārdu). Pirmais publicētais stāsts
"Mežos" parādās žurnālā "Karogs" 1956. gada 8. numurā. 1957.
gada almanahā "Jauno vārds" iespiestais D. Zigmontes romāns "Saltais
laiks" ir jau nopietns solis lielajā literatūrā.
Romāna "Jūras vārti" (1960) tapšanā daudz devuši komandējumi uz
Ventspili, braucieni jūrā kopā ar zvejniekiem. Savukārt. romānā "Bērni un koki
aug pret sauli" (1959), tāpat kā vēl citos darbos, samanāmas rakstnieces
bērnībā gūto iespaidu pēdas, kas vēlāk ienāk arī D. Zigmontes atmiņu grāmatā
"Reminiscences" (1988): pazīstami liekas gan kastaņkociņi gar Vienības
gatvi, gan Harija (romānā - Valdis) aizraušanās ar putniem, gan skolotājs, kurš
pacieš savu audzēkņu ņirgas tikai tādēļ, lai varētu saņemt vācu laika pārtikas
kartītes. Šajā atmiņu grāmatā autore nav saudzējusi savu un savas paaudzes
patmīlību, nav vairījusies pateikt asus vārdus par jaunības egoismu un reizumis pat
cietsirdību. Gadu distance nav uzbūrusi rožaino izlīdzināšanas plīvuru, tikai
radījusi intonācijas nosvērtību un apcerīgumu, varbūt tāpēc arī romāns šo
atmiņu gaismā iegūst jaunu dziļumu un apliecinājumu tēlotā patiesumam.
* * *
Jau pirmie D. Zigmontes darbi piesaista lasītāju uzmanību un rod atsaucību, tiek
daudz tulkoti. Par šo darbu popularitāti liecina arī romānu dramatizējumi.
"Jūras vārtus" dramatizējuši K. Pamše un A. Amtmanis-Briedītis
(pirmizrāde Drāmas teātris 1961. gadā), K. Pamše (pirmizrāde Ventspils Tautas un
Jelgavas Tautas teātrī 1961. gadā), V. Rozenbergs (pirmizrāde Bauskas Tautas teātrī
1961. gadā). Romāns "Dod roku rītausmai" (1967) vēl ir pazīstams tikai
žurnāla ("Karogs", 1961) variantā, bet tā dramatizējums jau 1965. gadā ir
uz Jelgavas Tautas teātra skatuves. Romānam "Raganas māju remontēs" (1969)
skatuves variantu veido pati autore, un to izrāda Valmieras teātris (pirmizrāde 1970.
gadā).
D. Zigmontes daiļrades pamatžanrs ir romāns, bet radušies arī vairāki stāstu
krājumi gan pieaugušajiem, gan bērniem. Īpaša darbības joma ir ilggadēja
līdzdalība žurnāla "Dadzis" tapšanā. D. Zigmonte ir daudzu tajā ievietoto
humoristisko stāstu autore.