KULTŪRA LATVIJĀ PĒC II PASAULES KARA

Pēc 1945. gada 8. maija visa Latvijas Republikas teritorija atkal tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā. Augstākā likumdošanas un izpildu vara formāli piederēja Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Ministru Padomei, kas pēc PSRS valdības un komunistiskās partijas norādījuma bija izveidotas jau 1940. gadā un visus kara gadus uzturējās Maskavā.
Kaut gan Padomju Savienības okupācijas laikā latviešiem nācās piemēroties un pakļauties jaunajiem dzīves apstākļiem, tomēr latviešu tauta centās saglabāt tās literatūras, mākslas, mūzikas un teātra dzīves tradīcijas, kas bija veidojušās jau gadu desmitiem. Tas gan nenācās viegli, jo visu veidu kultūras dzīves norisēs bija stingri jāievēro gan Staļina, gan Padomju Savienības un tās kompartijas izsludinātie likumi, visos iespējamos veidos un vietās jāslavina Padomju Savienības vara un jāapliecina, cik laimīgi mēs, latvieši, jūtamies, nokļuvuši Padomju Savienības aizgādniecībā. Kas šādai politikai nepakļāvās, to arestēja vai izsūtīja trimdā.
Izglītība. Vislielāko interesi komunistiskās partijas ideoloģiskie vadoņi pievērsa izglītības sistēmai, jo tai bija jāveido nākamie pārliecinātie komunisti. Tādēļ pēckara gados pamazām tika noārdīta neatkarīgās Latvijas laika izglītības sistēma. Turpmāk skolās galveno uzmanību veltīja komunistiskā pasaules uzskata veidošanai, mācību procesā apkarojot brīvdomību un ieaudzinot paļāvību tam, ka augstākstāvošu personu rīkojumi vienmēr ir pareizi un nav apstrīdami. Padomju valstij nebija vajadzīgas radošas personības, bet gan paklausīgi pavēļu izpildītāji. Skolās visam mācību procesam, visām mācību stundām bija jāpauž komunistiskās audzināšanas idejas. Komunistiskajai partijai jauno paaudzi centās sagatavot Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienība (komjaunatne), kuras uzdevumā lielākā daļa Latvijas jauniešu vecumā no 14 - 28 gadiem bija komjaunieši, 9 - 14 gadus veci pusaudži kļuva par pionieriem, bet jaunākie skolēni bija oktobrēni. Pārsvarā visas mācību grāmatas tika tulkotas no krievu valodas, jo latviešu autoriem atļāva rakstīt mācību grāmatas tikai pamatskolas jaunākajām klasēm. Tāpat arī skolās maz uzmanības pievērsa svešvalodu (izņemot, protams, krievu valodu) un latviešu valodas mācīšanai, jo nākotnē nebija paredzama to praktiska pielietošana. Toties krievu valodas apguvei paredzēto stundu skaitu ar katru gadu palielināja. Tā, piemēram, astotajā klasē krievu valodai bija paredzētas sešas mācību stundas nedēļā, pie tam klasi, ja tajā bija vismaz divdesmit pieci skolēni, krievu valodas mācību stundā dalīja uz pusēm un tajā strādāja divi skolotāji. Ar katru mācību gadu centās palielināt tā saukto divu plūsmu skolu skaitu (latviešu un krievu plūsmas skolas). Šo pasākumu mērķis bija latviešu tautas pārkrievošana. Tādēļ arī vēstures stundās vislielāko uzmanību veltīja PSRS pagātnes notikumu apguvei, Latvijas vēsturi apskatot tikai saistībā ar Krievijas un Padomju Savienības vēsturi.
Ar valdības rīkojumu ieviesa obligātu vidusskolas izglītību, kam bija gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. Negatīvās sekas izpaudās tādējādi, ka daudzus mācīties nespējīgus vai negribošus skolēnus no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei vienkārši "vilka" līdzi spējīgākajiem. Līdz ar to pazeminājās vidusskolu beidzēju zināšanu līmenis.
Augstskolu studentiem bija jāapgūst daudzi izvēlētās specialitātes mācību procesā nevajadzīgi priekšmeti, piemēram, PSKP (Padomju Savienības Komunistiskā partija) vēsture un komunistiskā filozofija. Latvijas augstskolās uzņēma arī daudzus citu republiku iedzīvotājus, kas pēc diploma saņemšanas lielākoties palika dzīvot Latvijā. Tāpat Latvijā atradās arī Civilās aviācijas institūts un Padomju armijas karaskolas, kurās mācījās tikai nedaudzi latvieši. Savukārt jaunieši no Latvijas studēja augstskolās Maskavā, Ļeņingradā un citur.
Zinātne. Lai gan daudzi ievērojami latviešu zinātnieki kara gados pameta tēvzemi, 1946. gadā Latvijā pēc PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) parauga izveidoja Padomju Latvijas Zinātņu akadēmiju. Šī pētniecības iestāde kļuva par galveno zinātnes centru Latvijā. Akadēmijā izdarīja pētījumus galvenokārt tehniskajās un dabas zinātnēs. Bioloģijā ievērojamus pētījumus veica Pēteris Rizga, Pauls Galenieks un Rita Kukaine. Fizikā paliekošu ieguldījumu deva Ilmārs Vītols, matemātikā - Elmārs Grēns, Jānis Bārzdiņš un citi. Latvijas zinātnieki izdarīja atklājumus biotehnoloģijā [zinātne, kurā pēta un izstrādā metodes dzīvo šūnu un audu audzēšanai un savairošanai], koksnes pārstrādē, virusoloģijā [zinātne par vīrusiem], robottehnikā, skaitļošanas matemātikā, programmēšanā un citās nozarēs, tomēr svarīgākos zinātniskos atklājumus Padomju valstī reti pielietoja praksē.
Pētniecības darbu valodniecībā turpināja Jānis Endzelīns. No vēsturniekiem darbu tēvzemē turpināja Marģers Stepermanis un Teodors Zeids, tomēr lielākā daļa pēckara vēsturnieku nāca no Padomju Krievijas - Jānis Zutis, Vasilijs Dorošenko, Aleksandrs Drīzulis, Jānis Krastiņš. Pēc valdības iestāžu rīkojuma Latvijas vēsture, sevišķi jaunāko laiku vēsture, tika sagrozīta. Patiesākus pētījumus varēja veikt tikai senvēsturē.
Literatūra. Padomju varas laikā literatūra kļuva par galveno komunistiskās varas ideju paudēju un slavinātāju. To literātu darbus, kuri nevēlējās slavināt padomju varu, vienkārši nepublicēja, bet tos, kuri bija galīgi nevēlami padomju valdībai, apcietināja un izsūtīja trimdā, piemēram, Knutu Skujenieku. Diemžēl jāatzīmē, ka trīsdesmitajos gados populāri kļuvušie dzejnieki Jānis Sudrabkalns, Mirdza Ķempe, rakstnieks Vilis Lācis un vēl daži paklausīgi izpildīja partijas un valdības pasūtījumus. Tā tapa daudzi darbi, kuri ne pēc satura, ne formas nekļuva par mākslas vērtībām. Socreālisma laika (četrdesmitie gadi līdz piecdesmito gadu vidus) literatūra aiz sevis nav atstājusi neko paliekošu - aptuveni vesels gadu desmits aizpildīts ar tekstiem, kuriem nav nekādas literāras vērtības. Desmit gadi - tas mūslaiku literatūrā ir vesels laikmets. Līdz ar to veidojās plaisa, pati dziļākā un traģiskākā latviešu literatūras vēsturē, kuras pārvarēšanai bija vajadzīgs ne viens vien gadu desmits. Socreālisma laika literatūrā nebija nekādu nejaušību vai pārsteigumu, pastāvēja tikai dzelžaina loģika un komunistiskās partijas noteiktas likumsakarības. Mēs nezinām, kas palika nesarakstīts četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, tāpat nezinām, kas varēja rasties, ja vien literatūra nebūtu bijusi ideoloģiskā terora varā. Socreālisms literatūrā bija kā vesela sistēma, kas ietvēra gan tekstus, gan to radīšanas mehānismu: autoru un bezgala daudzos "līdzautorus" - literatūras komandēšanas, vadīšanas, apbalvošanas, iebiedēšanas un sodīšanas kompleksu. Autora personība šajā laikā bija diezgan mazsvarīgs faktors un darba rezultātu nespēja ietekmēt. Tāpat nekas nepaslīdēja garām cenzūrai, kas gan oficiāli nedrīkstēja pastāvēt, jo Padomju Latvijas konstitūcijā bija deklarēta vārda brīvība. Tomēr organizācija, kas itin pieklājīgi saucās par Galveno literatūras pārvaldi un kas būtībā tā pati cenzūra vien bija, nepieļāva nekādas atkāpes no socreālisma likuma - ne ideoloģiskā, ne estētiskā ziņā.
Socreālisma dzeja ir nebeidzamas un visai vienveidīgas slavas dziesmas komunistiskajai partijai un Padomju Savienībai. Ļoti daudz bija kara dzejas, jo sevišķi Luksam un Grigulim - bieži vien gari, sižetiski dzejojumi. Īpatnēji, ka kara dzejā var atrast zināmas poētiskas kvalitātes, piemēram, attālas atbalsis no ekspresionisma; turklāt, ja šo poētisko daudzveidību lietoja kara dzejā, kritika ar to samierinājās. Taču, kolīdz autori pievērsās tagadnei, radās vienvienīgas himnas un slavinājumi. Bija vienalga, kam dziedāt himnu: Maskavai, kombainam, Padomju armijai vai ūdenskrānam; dzejojumu uzbūve neko daudz nemainījās. Tādējādi pat visikdienišķākie priekšmeti savdabīgā veidā pārtapa par ideoloģiskās valodas sastāvdaļām. Cilvēks šajā dzejā tikpat kā neeksistēja, tomēr - ar vienu izņēmumu: un tas bija Staļins. Laikam gan nebija dzejnieku, kuri kaut reizi nebūtu apdziedājuši Staļinu. Dažos dzejoļu krājumos viņa vārds piesaukts pat līdz trīsdesmit reizēm. Starp citu, vērojama īpatnēja nianse: socreālisma likumā pastāvēja nerakstīts aizliegums meklēt Staļina vārdam atskaņas, lai viņš netīšām netiktu saistīts ar kādu viņa necienīgu objektu!
Līdzīga situācija bija arī prozā: pastāvēja rūpīgi sakārtoti likumi, lielākoties veidoti no marksisma, ļeņinisma un staļinisma politekonomijas [zinātne par saimniecības attīstības vispārējām likumsakarībām] tēzēm, ko autoram nācās apaudzēt ar tekstu. Līdz ar to sižetisko variāciju skaits bija diezgan ierobežots, un dažkārt radās situācijas, kad vairākos citam no cita neatkarīgi radušos romānos vērojamas gandrīz pilnīgi vienādas epizodes. Socreālisma laikam bija raksturīgas epopejas - milzīgi romāni, piesātināti ar bezgala daudzām personām, notikumiem un paralēlām sižeta līnijām (A. Upīša "Zaļā zeme" un "Plaisa mākoņos", V. Lāča "Vētra" un "Uz jauno krastu", A. Sakses "Pret kalnu", I. Lēmaņa "Pa dzīves ceļiem" u. c.). Šis latviešu prozai neraksturīgais vērienīgums izriet no socreālisma ideoloģijas: pie pozitīvajām vērtībām pieskaitot kolektīvo un sabiedrisko, turpretī personiskais un individuālais bija svarīgs vien tiktāl, ciktāl saskārās ar vispārējo. Līdz ar to socreālistu uzmanības lokā galvenokārt nonāca lieli vēsturiski notikumi - kari un revolūcijas. Pasaule šajā prozā bija melnbalta un atainota absolūti labajā un absolūti ļaunajā. Turklāt "labais" un "ļaunais" nenozīmēja vis ētiskas kategorijas, bet gan sabiedriskas. Tā personības piederība kādam sociālam slānim noteica viņas ētisko novērtējumu. Piemēram, rakstot par gadsimtu mijas lauku dzīvi, bagātu zemnieku nekādā gadījumā nedrīkstēja attēlot kā "pozitīvo varoni" - viņam noteikti bija jābūt vai nu "darbaļaužu izsūcējam", vai, labākajā gadījumā, reti skopam un mantrausīgam. Vēl negatīvajā polā ietilpa visu veidu privātīpašnieki, muižnieki, cariskās Krievijas un neatkarīgās Latvijas ierēdņi, policisti un politiķi, vācieši, bet pats ļaunuma kalngals bija garīdznieki. Savukārt pozitīvo polu veidoja trūcīgie zemnieki, pilsētas proletariāts [ļaužu šķira, kuru galvenais iztikas avots ir algots darbs], bezdarbnieki, revolucionāri, komunisti un komjaunieši. Raksturīgi, ka gandrīz visiem socreālisma romāniem ir laimīgas beigas - to prasīja ideoloģija.
Socreālisma laika literatūras principi neizgaisa līdz ar klasiskā socreālisma iziršanu piecdesmito gadu vidū - tie neizdzēšami ieaudās kultūras atmiņā, jo kultūra tiecās saglabāt visu, kas ar to noticis. Turklāt socreālisma principi, gan mazāk dogmatiskā veidā, tika nepārtraukti izcelti arī turpmāk. Visa turpmākā literatūras attīstība aptuveni trīsdesmit gadu garumā ir dažkārt pat izmisīgi mēģinājumi atbrīvoties un pārvarēt šo mantojumu.
Piecdesmito gadu vidū klasiskā socreālisma stabilā sistēma sāka brukt. Romāni sāka atkārtot cits citu, dzejā nemitīgi atkārtojās vieni un tie paši izteiksmes līdzekļi. 1952. un 1954. gadā neiznāca neviena latviešu autora oriģināldzejas grāmata! Tas nozīmēja, ka klasiskais socreālisms bija izsmēlis visus savus diezgan ierobežotos radošās izteiksmes līdzekļus. Tomēr atsacīšanās no stingri noteiktā literatūras kanona kļuva iespējama tikai pēc Staļina nāves, kad ideoloģijā iestājās tā saucamais "atkusnis". Literatūra gan guva iespēju atbrīvoties no staļiniskās ideoloģijas žņaugiem, tomēr tai nācās pakļauties jaunajai "atkušņa" ideoloģijai: socreālisms pazuda kā kanons (likumu sistēma), bet turpināja pastāvēt kā ideja. Tomēr dzejā pamazām veidojās atsacīšanās no "kolektīvās apziņas", aizvien vairāk parādījās dabas un mīlas lirika, no ideoloģijas izzuda Staļina slavināšana. Jaunie dzejnieki atsacījās no mierīgās pasaules un mūžīgās kārtības apdziedāšanas. Par to liecina jau piecdesmito gadu beigu posma dzejoļu krājumu virsraksti: "Visu ziemu šogad pavasaris" (Vizma Belševica, 1955), "Diena aust" (A. Krūklis, 1955), "Tālu ceļu vējš" (O. Vācietis, 1956), "Cīruļu putenis" (B. Saulītis, 1956), "Saule kāpj augstāk" (A. Vējāns, 1957).
Līdzīgas pārmaiņas norisa arī prozā. Aizvien retāk iznāca milzīgās epopejas. Maz rakstīja pārliecinātie socreālisti - Vilis Lācis, Anna Sakse, Anna Brodele. Sāka publicēties prozisti, kuriem bija lemts veidot vesela laikmeta literatūru, - Visvaldis Lāms, Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš, Miervaldis Birze, Ēvalds Vilks u. c. Diemžēl liela daļa šo rakstnieku darbu netika publicēti vai arī tika pakļauti nesaudzīgai kritikai kā padomju cilvēkiem sveši un kaitīgi.
Grāmatniecība. Pēckara periodā Latvijā daudz tika iznīcinātas agrākos gados izdotās grāmatas. Tāpat pilnībā tika iznīcināta 50000 sējumu lielā Aglonas klostera bibliotēka, kurā atradās daudzi viduslaiku izdevumi un dokumentu krājumi. Okupanti zem savām kājām sabradāja visu, kas vien viņiem nelikās vērtīgs, un diemžēl šīs sekas ir neatgriezeniskas.
Padomju varas periodā darbojās piecas valsts izdevniecības, kuru darbību ļoti rūpīgi kontrolēja LKP (Latvijas Komunistiskā partija). Milzīgos metienos joprojām izdeva K. Marksa, F. Engelsa un Ļeņina darbus, kā arī komunistu partijas kongresu materiālus un daudzas komunisma ideju izplatīšanas brošūras. Latviešu literatūras klasiķu kopoto rakstu sērijas iespieda daudz mazākos metienos, ko arī ātri izpirka. Grāmatnīcu plauktos ilgi neturējās arī cittautu rakstnieku darbi un jauno latviešu dzejnieku krājumi. Nelielā skaitā izdeva populārzinātniskus rakstus un nopietnus pētījumus par Latvijas vēsturi. Ļoti daudz dažāda satura grāmatas izdeva krievu valodā.
Preses izdevumi. Padomju Latvijā arī visi laikraksti un žurnāli iznāca stingrā Komunistiskās partijas kontrolē. LKP galvenie preses izdevumi bija avīze "Cīņa" un žurnāls "Padomju Latvijas Komunists". Komjauniešiem bija paredzēts laikraksts "Padomju Jaunatne", bet pionieriem - "Pionieris". Šajos un visos citos izdevumos obligāti tika paustas komunistiskas idejas, tomēr šad un tad kādam žurnālistam izdevās nopublicēt kādu rakstu, kas nesaskanēja ar KP (Komunistu partija) viedokli. Lasītāji bija iecienījuši žurnālus "Zvaigzne", "Liesma", "Lauku Dzīve" un "Padomju Latvijas Sieviete". Humora cienītāji labprāt iegādājās žurnālu "Dadzis".
Tēlotāja māksla. Diemžēl arī mākslinieki neiztika bez obligātas Padomju varas slavināšanas. Māksliniekiem vajadzēja iemūžināt sociālisma sasniegumus un attēlot komunistu valstsvīrus. No pēckara gados radītajiem Ļeņina portretiem un pieminekļiem vien varētu izveidot iespaidīgu mākslas galeriju. Lielākie tēlniecības darbi pēc valdības pasūtījuma tika izgatavoti Salaspils koncentrācijas nometnes memoriālajam ansamblim un sarkanarmiešu brāļu kapiem. Kā īpatns pieminekļu veids bija vairākās Latvijas vietās uz speciāliem postamentiem novietotie padomju tanki. Komunistu vara nekad un nekur neļāva aizmirst par savu uzvaru. Tajā pašā laikā pēc okupācijas varas iestāžu rīkojuma daudzās vietās tika iznīcināti neatkarīgās Latvijas laika pieminekļi.
No agrāk pazīstamajiem māksliniekiem, kas kara gados nebija pametuši tēvzemi, Latvijā palika Kārlis Miesnieks, Leo Svemps, Konrāds Ubāns, Uga Skulme, Jūlijs Madernieks, Emīls Melderis, Kārlis Zemdega, Kārlis Jansons, Teodors Zaļkalns un citi. Padomju varas pārstāvji vajāja Jāni Plēpi, Hildu Vīku un citus, kas nespēja pakļauties Padomju varai. Latviešu tēlotāja māksla joprojām balstījās uz brīvvalsts laika tradīcijām un saglabāja augstu profesionālo līmeni. Mākslas baudītājus priecēja jauno mākslinieku Džemmas Skulmes, Induļa Zariņa, Miervalža Poļa, Maijas Tabakas, Kurta Fridrihsona, Ausekļa Baušķenieka, Daces Lielās, Ievas Iltneres un citu mākslinieku darbi. Ievērojamākos pēckara laika tēlniecības darbus veidojuši Lūcija Žurgina, Indulis Ranka, Lea Davidova - Medene, Arta Dumpe, Mārtiņš Zaurs. Tekstilmākslā panākumus guva Rūdolfs Heimrāts un Edīte Vīgnere - Paula, grafikā - Gunārs Krollis. Ivars Poikāns, Ilze Lībiete, keramikā - Pēteris Martinsons, plakātu mākslā - Juris Dimiters, medaļu mākslā - Jānis Strupulis, scenogrāfijā - Ilmārs Blumbergs, fotomākslā - Gunārs Binde, Leons Balodis, Uldis Briedis.
Arhitektūra. Padomju laika arhitektūrā vērojama liela nosliece uz vienveidību. Lielā cittautību cilvēku pieplūduma dēļ Latvijas galvaspilsētā, citās Latvijas pilsētās un pat lauku centros tika uzceltas simtiem vienveidīgas un nekvalitatīvas daudzdzīvokļu blokmājas. Tajā pašā laikā liels daudzums arhitektūras pieminekļu vienkārši gāja bojā. Daudzas skaistas muižas tika pārbūvētas par iebraucēju kopmītnēm, kādreiz tik staltās baznīcas pamazām grima postā un vientulībā, jo baznīcā iešana tika aizliegta. Daudzi dievnami sagruva vai arī tika pārvērsti par noliktavām. Arhitektūras pieminekļus no nežēlīgā laika zoba un vandāļu rīcības sargāja tik vien kā sarūsējušas metāla plāksnītes ar uzrakstu: "LPSR arhitektūras piemineklis. Atrodas valsts aizsardzībā". Vai tas nav paradoksāli?
Sekojot Padomju Savienības arhitektūrā valdošajai gigantomānijai, piecdesmitajos gados Rīgā tika uzcelts milzīgais Kolhoznieku nams (Zinātņu akadēmijas augstceltne) un VEF Kultūras pils. Gandrīz katrā rajonā tika uzceltas iespaidīgas LKP rajonu komiteju ēkas, bet Rīgā - Politiskās izglītības nams. Neskatoties uz lielo darbaspēku, Padomju laika celtniecības objektos darbi ritēja gausi, piemēram, viesnīcu "Latvija" un Dailes teātri cēla vairāk nekā desmit gadus! No savdabīgākajām Padomju laika celtnēm minamas TV centrs Zaķusalā, Gaiļezera slimnīcu komplekss un Vanšu tilts Rīgā.
Teātris. Padomju okupācijas laikā teātriem skatītāju netrūka, tomēr pēckara periodā likvidēja Daugavpils latviešu teātri, Latgalē vairs nebija profesionālu dramatisko kolektīvu. No dramaturgiem, pats par sevi saprotams, prasīja izrādes, kurās tiktu cildināta padomju vara, bet skatītāji labprātāk apmeklēja latviešu klasiķu (Raiņa un R. Blaumaņa), kā arī cittautu ievērojamāko dramaturgu (V. Šekspīra, H. Ibsena, A. Čehova u. c.) lugu izrādes. Teātros zāles vienmēr bija pārpildītas, jo cilvēki meklēja patiesību, ko režisori un aktieri daudzkārt mēģināja pateikt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Teātris būtībā audzināja tautu, gatavoja to atmodai un pretestībai pret apspiedēju varu. Latviešu vidū iemīļoti aktieri bija Ēvalds Valters, Velta Līne, Elza Radziņa, Lidija Freimane, Dina Kuple, Antra Liedskalniņa, Vija Artmane, Lilita Bērziņa, Lilita Ozoliņa, Kārlis Sebris, Valentīns Skulme, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Juris Strenga, Eduards Pāvuls un daudzi citi. No jauno autoru darbiem atzinību izpelnījās Gunāra Priedes, Paula Putniņa, Pētera Pētersona lugas. Visapmeklētākie bija Dailes, Drāmas, Jaunatnes, Valmieras, Liepājas teātru iestudējumi. Skatītāju netrūka arī Operetes, Operas un baleta teātru izrādēs. Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā veidotā Raiņa luga "Spēlēju, dancoju", Arnolda Liniņa iestudētais H. Ibsena "Brands" tika spēlēts daudzas sezonas pārpildītā zālē. Kā uz svētkiem Drāmas teātrī (Par Nacionālo teātri to neļāva saukt) vienmēr pulcējās simtiem ļaužu, lai noskatītos Rūdolfa Bblaumaņa "Skroderdienas Silmačos", ko tikai negrībīgi atļāva izrādīt komunistiskās partijas ideoloģiskie vadoņi.
Mūzika. Pēckara periodā Latvijā tālāk attīstījās tradicionālā koru mūzika. Regulāri notika Dziesmu svētki. Ar 1955. gadu Dziesmu svētki notika speciāli būvētā estrādē Mežaparkā. 1973. gadā plaši atzīmēja Dziesmu svētku simtgadi. Jubilejas sarīkojumā piedalījās 15000 dziedātāju, 1500 muzikantu un 1200 dejotāju. Obligāta Dziesmu svētku piedeva bija dziesmas ar padomju varas slavināšanu, tomēr tautas apziņā Dziesmu svētki joprojām palika īsti latviešu tautas svētki. Šajā laikā pasaulē pazīstams kļuva kamerkoris "Ave Sol", vīru koris "Dziedonis" un sieviešu koris "Dzintars". Latvisko pašapziņu kopa folkloras un etnogrāfiskie ansambļi "Skandinieki", "Suitu sievas", "Iļģi", "Budēļi", "Dandari" un citi.
Latviešu komponisti sarakstīja daudzus nozīmīgus simfoniskās, instrumentālās un kamermūzikas darbus. Tauta atzinīgi novērtēja Jāņa Ķepīša un Arvīda Žilinska operas.
Kopš sešdesmito gadu beigām Latvijā lielu popularitāti ieguva estrādes mūzika. Popularitāti ieguva komponisti Imants Kalniņš, Zigmārs Liepiņš, Mārtiņš Brauns, Juris Kulakovs, Ēriks Ķiģelis, bet visatzītākais estrādes mūzikas komponists septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā neapšaubāmi bija Raimonds Pauls. Tolaik jauniešu vidū populārākie dziedātāji bija Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Rodrigo Fomins un grupas "Menuets", "Modo", "Eolika", "Līvi", "Credo", "Dālderi", "Sīpoli', "Pērkons".
Kino. Karam beidzoties, latviešu kinomāksla turpināja pilnveidoties un attīstīties, plašu vērienu iegūstot tieši padomju varas apstākļos. Šajā laikā bez aktierfilmām ļoti daudz uzņēma arī dokumentālās filmas, kuru galvenā tematika pirmajos pēckara gados bija - jaunās dzīves apliecinājums (Vēlēšanu diena, Lielais Oktobris), rūpniecības, lauksaimniecības, zvejniecības un citu tautsaimniecības nozaru panākumu atainošana (Padomju Latvijas lopkopība, Zvejnieku ciematā, Rīgas zīds u. c.). Dokumentālajā kino spilgti izcēlās jaunā režisora Jura Podnieka darbi.
Pirmā patstāvīgā Rīgas kinostudijas pēckara gadu aktierfilma bija "Mājup ar uzvaru" (V. Lāča luga "Uzvara"; lomās - A. Dimiters, L. Špīlberga, V. Līne, L. Leimanis u. c.). 1950. gadā kopā ar kinostudijas "Mosfiļm" režisoru J. Raizmanu tapa biogrāfiska filma "Rainis". Par latviešu kinoklasikas darbu kļuva R. Blaumaņa noveļu ekranizējums "Salna pavasarī".
Piecdesmito gadu vidū Rīgas kinostudijā pēc Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas Institūta beigšanas sāka strādāt absolventi - režisori V. Krūmiņš, A. Neretniece, operators M. Rudzītis. Sešdesmito gadu sākumā viņiem pievienojās režisori G. Piesis, I. Krauklītis, operatori M. Zvirbulis, U. Brauns. Ar šo jauno talantīgo mākslinieku palīdzību piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā tika uzņemtas nu jau klasikā iegājušas filmas: "Zvejnieka dēls" (V. Lāča romāns, otrais ekranizējums), "Rita", "Atbalss" (pēc J. Jaunsudrabiņa romāna "Aija"), "Kārkli pelēkie zied". Tāpat kā literatūrai, arī uzņemtajām filmām bija jāiziet cauri aizdomīgās cenzūras vērtēšanai. Vairākas uzņemtās kinofilmas varasvīri atzina par kaitīgām, un tās nerādīja, piemēram, filmu par latviešu leģionāriem "Es visu atceros, Ričard". Lai filmu varētu ekranizēt, pat tika sagrozīta Latvijas vēsture, kā tas redzams filmā "Ilgais ceļš kāpās". Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados tika uzņemtas nozīmīgas literatūras klasikas filmas: "Purva bridējs" (pēc R. Blaumaņa darbu motīviem), "Pie bagātās kundzes" (pēc A. Upīša romāna "Smaidošā lapa"), "Nāves ēnā" (R. Blaumaņa novele), "Pūt vējiņi" (Raiņa luga), "Ceplis" (pēc P. Rozīša romāna) u. c. Tika uzņemtas arī filmas kā veltījums Lielajam Tēvijas karam. Darba un sadzīves tematikas risinājumi, aktuālu ētikas problēmu izcelšana un raksturu psiholoģiskā analīze vērojama filmās "Klāvs - Mārtiņa dēls", "Tauriņdeja", "Pirmā vasara", "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Ezera sonāte" u. c.
Kopš 1966. gada Latvijā attīstījās jauns kinomākslas veids - multiplikācijas filmas.
Latvijas kinomākslā darbojušies visu Latvijas teātru aktieri. Īpašu popularitāti guvuši V. Artmane, G. Cilinskis, J. Grantiņš, Ģ. Jakovļevs, H. Liepiņš, J. Osis, E. Pāvuls, V. Pūcītis, E. Radziņa, K. Sebris, Dz. Ritenberga. Tāpat arī ar Rīgas kinostudijas redakcijas kolēģiju sadarbojušies daudzi latviešu rakstnieki: A. Bels, V. Belševica, M. Birze, L. Brīdaka, A. Brodele, G. Cīrulis, A. Dripe, R. Ezera, J. Grants un daudzi citi.
Sports. Pēckara gados daudzi latviešu sportisti guva labus panākumus gan PSRS, gan pasaules meistarsacīkstēs. Daudzas olimpisko spēļu medaļas Padomju Savienībai ieguva Latvijas sportisti. Padomju Savienības mērogā ievērību izpelnījās Latvijas basketbola, hokeja un rokasbumbas komandas. Augstus apbalvojumus vispasaules mēroga sacensībās guva šahists Mihails Tāls, šķēpmetēji Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis un Dainis Kūla, kamaniņu braucējas Vera Zozuļa un Ingrīda Amantova, ātrslidotāja Lāsma Kauniste, basketboliste Uļjana Semjonova un daudzi citi.