Citēts no: J. Juškevičs. Kurzemes hercogi un viņu laikmets. 1993. g.

MĀKSLA UN IZGLĪTĪBA

Kurzemē kā neapvienojami pretstati viena blakus otrai pastāvēja divas kultūras strāvas: ievestā Rietumeiropas kultūra ar visām tās labajām un ļaunajām pusēm un šejienes latviešu un lībiešu tautas kultūra ar pagānisma uzskatiem un tradīcijām. Eiropas kultūra hercogistē bija noteicošā, un tā sastāvēja no vācu, holandiešu, franču, poļu, angļu, skandināvu elementiem.
Bīronu laikos Kurzemē ieviesās vēl trešā - austrumu kultūra, kas noveda pie hercogistes patstāvības izbeigšanās. Kurzemes vācieši un sveštautieši interesējās vienīgi par Eiropas un austrumu kultūru un gandrīz neko nezināja par latviešiem, to kultūru un centieniem. Vācu elements valdīja skolā, mākslā, zinātnē, amatniecībā un bija atzīts par valsts vadošo kultūras elementu.
Turpretim īpatnējā latviešu kultūra bija viengabalaināka un dažādos apgabalos radīja tikai kopējās kultūras variantus. Lībiešu kultūra, kas vēl ieņēma plašu apgabalu līdz Talsiem un Abavas iztekām, ar 1709./10, gadu gandrīz izbeidzās un visur pieslējās iekšēji stiprākai latviešu kultūrai.
Kultūrā varēja izšķirt kultūras garīgo pusi ar tās izpausmēm mākslā un zinātnē un materiālo pusi ar visu zināšanu izlietošanu cilvēka dzīves ērtību radīšanai. Kultūru nesējas bija vācu un latviešu sabiedrības. Vācu sabiedrība bija koncentrēta pilsētās, pilis un muižās. Sabiedrība saviem locekļiem uzlika par pienākumu nedzīvot pēc personīgajiem uzskatiem, bet padoties bez ierunām vairākuma prasībām, uzskatiem, tradīcijām un ierašām. Citas, sevišķi latviešu kultūras atzīšana varēja novest pie izstumšanas no vācu sabiedrības, pie boikota. No šāda likteņa atsvabināja tikai mācītājus vai literātus, kas par latviešiem interesējās vienīgi no zinātnes viedokļa. Sabiedrība savus locekļus pulcēja svētkos, kuros izpaudās kultūras garīgie pamati. Pie tādiem svētkiem piederēja kristības, laulības, bēres, sabiedrisko ēku iesvētīšana, sabiedrisko darbinieku (mācītāju, skolotāju) ievešana amatā, 1. maijs, ziemsvētki, lieldienas, vasarsvētki, Māras diena, gavēņu sākums.
Latviešiem bez šiem svētkiem, ko viņi piespiedu kārtā svinēja 1idzi, pastāvēja vēl Jāņi, veļu laiks un bluķu vakars. Šo svētku cienīgai izvirzīšanai starp citām dienām izlietoja visus spēkus un bagātības.
Savu mērķu sasniegšanai vācu sabiedrība izlietoja jaunatnes audzināšanu, kas bija nodota sabiedrisko darbinieku rokās. Latvieši to panāca savās mājās, kur mutvārdos uzglabāja savus ticējumus un mācības, visvairāk dainu, mīklu, pasaku un teiku veidā.
Vācu sabiedrība audzināšanai uzturēja skolas, kurās mācījās tikai tādu vecāku bērni, kas spēja samaksāt vismaz par bērnu uzturu, jo valdīja uzskats, ka nabagu bērnu skološana novedot pie kārtu sairšanas, neapmierinātības un izglītoto pārprodukcijas. Protams, arī par pašu izglītības jēdzienu bija dažādi uzskati, taču izglītošanu nekādā gadījumā neuzskatīja par zināšanu krāšanu visām varbūtībām un vajadzībām.
Sakarā ar zinātnes nenoteikto stāvokli un skolu reliģisko ievirzi skolotāji savās stundās turējās vairāk pie savas un sava mācītāja prātošanas nekā pie grāmatām un zinātnieku atzinumiem. Tāpēc mācības notika galvenokārt lekciju veidā, un tikai ar "Academia Petrina" nodibināšanu skolas grāmatas nāca godā. Skolu inventāra sarakstos varēja gan atrast dažas grāmatas, tomēr notis bija pārsvarā un skolēnu korim bieži tika ziedots vairāk laika nekā visām lekcijām kopā. Tāpēc Kurzemes skolu līmeni nekad nevarēja salīdzināt ar citu valstu skolu līmeni.
Kam bija pietiekoši daudz līdzekļu, tas savus bērnus sūtīja uz lielām un labāk nostādītām skolām, uz Rīgu, Vāciju vai Poliju. Jezuītu vadītās katoļu skolas zinībām un dzīves mākslai piegrieza vairāk vērības, tāpēc arī nekatoļi labprāt nodeva savus bērnus jezuītiem audzināšanā.
Muižnieku bērni jau agri tika nodoti audzinātājiem un daudzus gadus pavadīja Vācijā, Holandē, Parīzē vai Ženēvā.
Tautas izglītības jautājums tanīs laikos nebija vēl pat akadēmisko sarunu temats, un par to interesējās galvenokārt visādu sektu - menonitu, brāļu draudzes, kvēkeru, unitāriešu - locekļi, kuru skaits Kurzemē nekad nebija lie1s un kuru ietekme nesniedzās līdz valdības aprindām.
Jāsaka, ka Kurzemē 17. gadsimtā izglītības augļi nebija diez cik saskatāmi. Kas savu dzīvi negribēja veltīt zinātnei, tās pamati savas izglītošanās tieksmes apmierināja kādā lasīšanas un rēķināšanas skolā un praktiskās zināšanas piesavinājās savā nākamajā darba laukā. Garīgais apvārsnis nesniedzās tālāk par tuvākās apkārtnes robežām. Prese, kas bija atkarīga no izglītības līmeņa, Kurzemē parādījās tikai kalendāru un pasts ziņu lapu veidā, jo citiem izdevumiem trūka pircēju. Tikai 18. gadsimta otrā pusē franču enciklopēdistu ietekme pārvarēja uzskatu par tautas izglītības nevēlamību un kaitīgumu.
Kas attiecas uz m ā k s l u , tad sabiedrībā valdīja uzskats, ka tikai tā ir māksla, kas dod darba augļus, un sakarā ar to mākslas nozares tika uzskatītas par amatniecības darba augstāko šķiru. Tādēļ nav ko brīnīties, ka gleznotāji bija vienā organizācijā ar krāsotājiem, koktēlnieki - ar virpotājiem, mākslinieki lējēji- ar attiecīgo metālu apstrādāšanas darbiniekiem, arhitekti- ar namdariem, tēlnieki - ar mūrniekiem utt. Tikai Bīronu laikā māksla sāka raisīties vaļā no cunftēm, tomēr šis process nebija beidzies pat 18. gadsimta beigās.
Gleznotājiem 17. un 18. gadsimtā nekad nepietrūka darba, jo portretus pasūtīja ne tikai hercogs un tā ģimenes locekļi, bet arī muižnieki un namnieki. Pētera laikā starp zemniekiem vietām izplatījās silueta portreti.
Nevar jau apgalvot, ka toreiz Kurzemē dzīvoja daudz gleznotāju mākslinieku, tomēr neapšaubāmi pastāvēja zināmas mākslinieku grupas, kas dziļi ietekmēja hercogistes iedzīvotāju skaistuma izjūtu. Pilīs, muižās, arī pilsētās istabas bija pilnas portretiem, kluso dabu, skatiem, reliģisko motīvu un žanra gleznām, tāpat ģerboņiem.
Hercogs Ferdinands savā laikā izveda no hercoga pilīm visas mākslas vērtības un tās pārdeva.
Mūziku piekopa visā Kurzemē, orķestros, koros un mājās. Līdz 17. gadsimta vidum dziesmas dziedāja vienbalsīgi; vairākbalsu dziesmas dziedāja vienīgi baznīcās. Fridriha Kazimira operas trupa pieradināja arī plašākas aprindas pie vairākbalsu kora dziesmām. Opera pārveidoja arī deju, ko līdz tam pavadīja vienīgi ar dziesmām; sāka pāriet uz deju instrumentālās mūzikas pavadībā.
Kurzemes latviešu starpā visu zinātņu pamati pastāvēja tikai mutvārdos. Bija zināmas rakstu zīmes, māju zīmes, 'burtkoki'; bet "lielā mērī" aizgāja bojā daudz tradīciju un katra paaudze nemanot pārveidoja valodu un sentēvu garīgo mantojumu, tā ka starp 18. un 17. gadsimta latviešu tradīcijām radās dziļš robs, kas vēl tagad neļauj šo tradīciju vecāko daļu atšķirt no jaunākās. Ja runā par mākslu, tad latvieši nekādu vērību nepiegrieza glezniecībai, bet metālus apstrādāja vienīgi ar veseri un kaltu. Sevišķi skaistus darbus varēja sastapt starp ikdienišķajām vajadzībām domātajām mantām un audumiem.
Kalējs, audējs un kokgriezējs bija latviešu mākslas pārstāvji. Viņu darba rakstus, sevišķi hercoga Jēkaba un Fridriha Kazimira laikā, ietekmēja rūpniecībā izlietotie holandiešu, beļģu, franču un angļu rakstu paraugi, ko latvieši latviskoja un tādā veidā piemēroja savas tautiskās kultūras prasībām.
Tikai 18. gadsimtā, kad Kurzemē ieplūda austrumu kultūras strāva, notika zināma rietumu un latviešu kultūras savstarpēja iepazīšanās un izlīdzināšanās.

Citēts no: Gotika. Mazā mākslas enciklopēdija. 1995. g.

Ar vārdu "gotika" apzīmē attīstīto un vēlo viduslaiku mākslu un arhitektūru Eiropā. Jēdziens atvasināts no itāļu renesanses teorētiķu (to vidū arī Džordžo Vazāri) maldīgā uzskata, ka goti, kas tautu staigāšanas laikā piedalījušies antīkās kultūras izpostīšanā, ir vaininieki barbariskās (kā toreiz uzskatīja) viduslaiku kultūras radīšanā. Nievājošais spriedums mainījās tikai 18. un 19. gadsimta mijā, kad angļu, vācu un franču pilsoniskās aprindas sāka meklēt savas nacionālās pašapziņas iedīgļus lokālajā senatnē.
Jaunajai tendencei vislabāk atbilda tieši gotika, kuras reminiscence ienāca arī tālaika aktuālajā mākslā un arhitektūrā (neogotikā). Par stila apzīmējumu vārdu "gotika" sāka lietot ap 1800. gadu, Eiropas mākslas attīstībā nošķirot veselu periodu starp romāniku un renesansi.
Sākotnēji viengabalainais gotikas jēdziens laika gaitā tika pakļauts dažādām evolucionārām pārmaiņām: tā tika sadalīta agrajā, attīstītajā un vēlajā gotikā, piemērota dažādu valstu lokālām izpausmēm, piemēram, angļu perpendikulārā gotika, un, visbeidzot, pat noraidīta kā stila apzīmējums. Tomēr nevar noliegt, ka katram laikmetam piemīt zināma vienotība, kaut arī tā raksturojumos var trūkt vienprātības. Tāpēc vārdu "gotika" var pieņemt kā vispārējā leksikā aprobētu jēdzienu, bez kura grūti iztikt, runājot par Eiropas vēlo viduslaiku mākslu, kas savu uzplaukumu sasniedza 13. un 14. gadsimtā, Itālijā.
Saglabājušies tikai nedaudzu katedrāļu būvprojekti, kā arī uz atsevišķu celtņu sienām saskatāmas kādreizējā marķējuma pēdas. Iespējams, ka tas ir viens no cēloņiem, kāpēc mēdz runāt par viduslaiku arhitektu būvprasmes profesionālajiem noslēpumiem. Kaut kādā mērā jāpiekrīt tam, ka bija vajadzīga milzīga pieredze un meistarība, lai spētu galvā izplānot un pēc tam uzbūvēt liela mēroga celtni, izmantojot tik sarežģītu konstruktīvo sistēmu.
Īpaši izcēlās greznās sabiedriskās ēkas, kas bieži grupējās ap pilsētas centrālo laukumu (rātsnami, ģildes, tirdzniecības halles u.c.) un līdztekus katedrālei un draudzes baznīcām kļuva par pilsētnieku varas apliecinājumu.
Ciešā saistībā ar arhitektūru attīstījās gotiskā tēlniecība. Pilnīgi atsvešinoties no vēl romānikā dzīvās antīkās tradīcijas klātbūtnes, dzima un uzplauka tieši Rietumeiropai raksturīgā mākslinieciskā izteiksme.
Kristietības nostiprināšanās periodā dominēja reliģiskā tematika. Atveidotajiem tēliem ne mazāk svarīga par rotājošo estētisko funkciju bija izglītojošā un moralizējošā puse, kas pauda didaktiskas ievirzes sholastiskās teoloģijas uzskatus un bija domāta daudzajiem lasītnepratējiem.
Tikai vēlīnā posma māksla nonāca līdz tā saucamajam gotiskajam naturālismam. Domājams, ka viens no galvenajiem indivīda brīvas fantāzijas (kas tomēr nebija pilnīgi izskaužama) apspiešanas cēloņiem palika iespējamie draudi oficiālajai dogmai. Mākslas darbu formālo uzbūvi vēl ilgi reglamentēja dievišķā un laicīgā hierarhija, kas saskatāma tematiskajā sadalījumā joslās un figūru izmēru subordinācijā. Tikai pamazām Kristus - pasaules valdnieks un skarbais soģis - pārvērtās par skaisto, labo Dievu. Akvīnas Toma estētikas ietekmē izveidojās dabai tuvāks skaistuma ideāls, bet Kristus arvien biežāk tika traktēts kā cilvēku grēku izpircējs.
Īsumā jāpakavējas arī pie gotikas izpausmēm mums tuvākajās kaimiņzemēs Baltijā. Lietuvas arhitektūrā, tēlotājā un lietišķajā mākslā gotikas sākumi attiecināmi uz 14. gadsimta vidu. Šajā laikā izplatījās radiālais pilsētu plānojums (Kauņa, Viļņa, Ukmerģe). Viena no aktīvākajām viduslaiku arhitektūras jomām ir piļu celtniecība - (Traķos, Kauņā).
Baznīcu arhitektūrā ienāca ķieģeļu gotika- Sv. Miķeļa baznīca (ap 1387) un Sv. Annas baznīca (ap 1500;), kas ir viens no izcilākajiem vēlās gotikas pieminekļiem Baltijā.
Nozīmīgs laicīgās arhitektūras paraugs ir Perkūna nams Kaupā (16. gs.), kura dekorā izmantoti profilēti un melni glazēti ķieģeļi. Pavisam maz Lietuvā saglabājusies gotiskā tēlniecība un glezniecība. Minami tikai daži piemēri: "Veliuonos madona"(15. gs.), ar roku rakstītie Mstiža (14. gs,) un Sapiegas (15, gs.) evaņģēliji ar miniatūrām.
Igaunijas viduslaiku arhitektūrā var izšķirt divus periodus: gotika (13. gs.-15. gs. sākums) un vēlā gotika (15. gs. sākums-16. gs. sākums). Tomēr jēdzienu "gotika" attiecināt uz Igaunijas arhitektūru var tikai nosacīti, jo Rietumeiropai raksturīgā karkasu sistēma šeit nav sastopama. Par celtniecības materiālu Ziemeļigaunijā izmantoti skaldīti akmeņi un laukakmeņi, Dienvidigaunijā - ķieģeļi un laukakmeņi.
Viduslaiku arhitektūras attīstības pirmajā posmā svarīga nozīme bija ietekmēm no Piereinas apgabala un Vestfālenes, ziemeļos- sakariem ar Zviedriju un Gotlandi. Pirmie akmens arhitektūras pieminekļi bija pilis - Tallinā (13.-16. gs.), Hāpsalu (13.-15. gs.), Kuresārē (15, gs.). Sakrālās arhitektūras nozīmīgākie paraugi ir Tartu doms (13.-15. gs.) vienīgā divtorņu katedrāle Livonijā - un Tartu Jāņa baznīca (14. gs. vidus).
Latvijā gotika sāka izplatīties 13. gadsimta vidū līdz ar smailarkas un krusta velves ieviešanos. Nozīmīgākie viduslaiku pilsētbūvniecības centri bija Rīga, Cēsis, Valmiera, Limbaži, Ventspils, Kuldīga, Aizpute. Ap pirmajām nocietinātajām mūra pilīm un baznīcām veidojās plānota pilsētvide, ko apjoza aizsargmūri. Aizsargbūvju uzplaukuma laiks attiecināms uz 14. un 15. gadsimtu.
Latvija ietilpst ķieģeļu gotikas reģionā, visi nozīmīgākie pieminekļi realizēti šajā materiālā. Viens no agrākajiem pieminekļiem ar gotiskiem elementiem ir Rīgas Doms ar klosteri (pamatakmens likts 1211). Galvenais pilsētas draudzes nams, kura pamati likti 1209. gadā, ir Sv. Pētera baznīca. Gotisko karkasa konstrukcijas sistēmu pārstāv 15. gadsimta sākumā piebūvētais koris ar apeju un kontrforu sistēmu, kas, pārņemot sānspiedienu slodzi, piešķīra telpai plašumu un augstumu, deva iespēju izveidot lielas logailas. Ar vēlo gotiku saistāmas arī sānjoma zvaigžņu velves. Viens no izteiksmīgākajiem Rīgas gotikas zelmiņiem ir Sv. Jāņa baznīcai, turklāt tā var lepoties ar savām skaistajām tīkla velvēm.
Viduslaiku piļu arhitektūrā īpaši izceļams 16. gadsimtā sagrautais Cēsu pils ansamblis.
16. gadsimta sākuma baznīcu grautiņos gandrīz pilnīgi iznīcināta Latvijas gotiskā tēlniecība. Ar Lībekas koktēlniecības uzplaukuma laiku saistāms cilnis "Marijas nāve" (15. gs. 60. gadi, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs).
Iespējams, ka par vietējās kokgriezuma mākslas iezīmēm var runāt, raksturojot tādus darbus kā Rīgas Jēkaba baznīcas triumfa krusts (1380) un Sāpju Dievmātes baznīcas "Apraudāšana" (14. gs. beigas, abi atrodas Latvijas Vēstures muzejā).
Gandrīz nekas nav palicis pāri no gotiskās glezniecības Latvijā, šobrīd gandrīz pilnīgi izdzisusi Marijas kronēšanas kompozīcija (14. gs. sākums) virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.

Citēts no: J. Juškēvičš. Kurzemes hercogi un viņu laikmets. 1993.g

HERCOGS JĒKABS (1642-1681)

Kurzemes lielais hercogs Jēkabs piedzima 1610. gadā Kuldīgā; pāris nedēļas vecam viņam nomira māte. Hercoga Frīdriha laulātā draudzene viņam atvietoja māti, un tēva Vilhelma nemierīgā dzīve piespieda viņu bieži pierast pie jauniem dzīves apstākļiem un citu cilvēku gribas un domām.
Neviens Jēkabu nelutināja, tāpēc viņš vēlāk nebija iedomīgs, jūtelīgs vai atriebīgs, bet pastāvīgi veidoja savu raksturu. Līdz 14. dzīves gadam viņš dzīvoja pēc kārtas Karaļauču (Kēnigsbergas) un Berlines galmā, Rostokā un Leipcigā, kur cītīgi nodevās studijām. Kā izņēmums valdošo personu starpā viņš ļoti agri prata iztikt ar samērā nelielu uzturu personīgām vajadzībām.
Kara laikā viņš atgriezās Kurzemē un ar savu izturēšanos panāca to, ka tieši Vilhelma ienaidnieki labprāt gādāja par Vilhelma dēla mantošanas tiesību atjaunošanu. Pēc tam Jēkabs saņēma tēva muižas un 1633./34. gadā piedalījās Krievijas cara armijas sakaušanā Smoļenskā un Vjazmas miera sarunās. Pirms atgriešanās Jelgavā viņš trīs gadus ceļoja pa ārzemēm, apmeklējot radus un valdnieku galmus; Jēkabs iepazinās ar jaunām strāvām kultūras laukā un lielo Eiropas politiku. Viņš apmeklēja arī tēvu, un Vilhelms saprata, ka šī sava dēla priekšā viņam jāatsakās no katras aktīvas darbības politikā. Jēkabs iepazinās ar tālaika noteicošām personām, ieguva daudzus draugus un uzticīgus līdzstrādniekus. Atbraucis Kurzemē, viņš palīdzēja hercogam Fridriham valsts darbā un drīz, 1638. gadā, kļuva par pavaldoni. Jēkabs sāka staigāt tēva pēdās: Ventspilī viņš izbūvēja ostu un kuģu būvētavu, kurā katru gadu uzbūvēja vismaz pa vienam kuģim. Ar šiem kuģiem hercogs-pavaldonis izveda uz ārzemēm paša muižās ražoto labību, mežu materiālus un atjaunotā Turlavas dzelzscepļa ražojumus, par ko Holandē un citās zemēs saņēma siltzemju preces vai skaidru naudu. Kad 1642. Gadā nomira hercogs Frīdrihs, poļu karaļa komisija nodeva varu Jēkabam, likvidējot dažas muižniecības prasības.
Savā iekšpolitikā hercogs Jēkabs bija uzmanīgs un prata nogaidīt, bet viņa mērķis palika tas pats viņa tēva mērķis - patstāvība un patvaldība. Patstāvību hercogs gribēja sasniegt 1) ar bagātību, 2) ar saimniecisku neatkarību, 3) ar radniecības saitēm Eiropas valdnieku ģimenēs un ar politiskās konjunktūras izmantošanu.
Hercoga varu viņš gribēja paplašināt ar 1) pastāvīga karaspēka palielināšanu, 2) muižniecības piesaistīšanu pie savas personas un 3) izmantojot atšķirības starp poļu un Kurzemes interesēm.
Saimniecisku neatkarību hercogs Jēkabs ieguva, turoties pie tālaika populārā saimnieciskās politikas virziena - m e r k a n t i l i s m a -, kurš uzskatīja tirdzniecību par valsts saimniecības pamatu. Pēc šis sistēmas valsts iedzīvotājiem bija jāstrādā galvenokārt eksportam, ražojot eksporta preces tādā apmērā, lai zeme ne tikai dabūtu pretī visas vajadzīgās importa preces, bet saņemtu virs tām vienmēr vēl skaidru naudu. Tāda sistēma bija iespējama tikai tik ilgi, kamēr pastāvēja valstis, kas nevarēja piedalīties šai virspeļņas dalīšanā, vai valstis, kas karoja un tādā veidā radīja iztrūkumus jēlvielu un preču izdalīšanas lokā.
Jēkabs ne tikai radīja spēcīgu rūpniecību un stipru floti, bet arī ieguva kolonijas, kur plīvoja Kurzemes karogs un vietām tika nometināti zemnieki- kolonisti. Viņš gatavojās pat uz lielām ekspedīcijām Klusā okeāna ūdeņos,
Zemniekiem pieauga klaušas, bet viņi saprata, ka ar darbu rūpniecībā iegūst zināšanas, pārticību, dažkārt arī brīvību. Rūpniecība aptvēra visas tālaika darba nozares, kur varēja strādāt vairumā: kuģu būvi, metālu un koku apstrādāšanu, tekstilrūpniecību, ķīmisko rūpniecību, mehānikas rūpniecību un audzētavas. Pastāvēja 3 kuģu būvētavas (Ventspilī no 1638. gada līdz 1718. gadam, Kuldīgā no 1638. gada līdz 1702. gadam, Liepājā no 1677. gada līdz 1702. gadam), 17 dzelzscepļi, 11 enkuru kaltuves, 12 naglu kaltuves, 10 lielgabalu lietuves, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi, 3 zvanu lietuves, 7 metālu virpotavas, 8 vara cepļi, 1 naudas kaltuve, 18 zāģu gateri, 8 mucinieku darbnīcas, 3 koka virpotavas, 10 vadmalas austuves, 3 tapešu darbnīcas, 1 brokāta darbnīca, 1 gobelēnu darbnīca, 3 buru austuves, 6 vadmalas veltuves, 85 linu austuves, 3 aukļu darbnīcas, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 14 salpetra vārītavas, 13 kālija sārma vārītavas, 85 darvas cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļķu cepļi, 20 ķieģeļu cepļi un dakstiņu darbnīcas, 5 pulvera dzirnavas. Visās šinīs iestādēs bija nodarbināti apmēram 400 ārzemju un apmēram 600 latviešu meistaru un zeļļu un apmēram 4000 klaušu strādnieku. Klaušas bija ļoti smagas, un rūpniecības strādniekam bieži bija jāmēro 20-80 kilometru garš ceļš līdz darbavietai. Toties viņš strādāja tikai pārmaiņus vienu nedēļu, vienā laidā. Nebija nevienas nozares, kurā latviešu amatnieki un strādnieki nebūtu strādājuši; viņi atradās darbā pat hercoga rūpniecības kolonijā Dienvidnorvēģijā. Ārzemniekus hercogs uzskatīja par kurzemnieku instruktoriem, bet pastāvēja arī nozares, kur latvieši bija pārspējuši savus skolotājus, piemēram, kokrūpniecībā, aitu un zirgu audzētavās, pulvera, ķieģeļu un dakstiņu, kaļķu izgatavošanā, ādu mīšanā, krāsošanā, salpetra un kālija sārma izgatavošanā, dažās metālrūpniecības nozarēs, aušanā. Hercogs Jēkabs centās ārzemniekus atvietot ar paša pavalstniekiem un šim nolūkam blakus pilsētu cunftēm, kurās vairākums meistaru bieži bija ārzemnieki, nodibināja brīvmeistaru kārtu, kurā viņš pats iecēla mācītus latviešus un vāciešus-kurzemniekus. Šie brīvmeistari tad sagatavoja rūpniecības tehniskos spēkus, neprasot ne pēc tautības, ne pēc izcelšanās kārtas, bet tikai pēc attiecīga cilvēka darba prasmes.
Kurzeme toreiz bija tikusi pie lielas flotes, kas pārspēja daudzu citu valstu jūras spēkus un kļuva par ievērojamu faktoru Baltijas jūras politisko spēku samērā.
Caurmērā 17. gs. piecdesmitajos gados Kurzemes flotē bija 30-40 kuģu (ar 840 lielgabaliem). No tiem tikai piektā daļa bija neapbruņota, pārējos kuģos bija pa 15-72, dažos pat 80-100 lielgabaliem. Pavisam hercogam Jēkabam piederēja 64 apbruņoti (ar 2130 lielgabaliem) un 36 neapbruņoti kara kuģi un 65 tirdzniecības un piekrastes kuģi, uz kuriem strādāja daļa jūrmalas zvejnieku. Ar šiem kuģiem hercogs praktiski pilnīgi atvietoja svešzemju kuģus, jo ne tikai aizveda savas zemes eksportu līdz patērētājam, bet atveda arī importu no ražošanas vietām. Visā Baltijas jūras apgabalā un tālāk, Krievijā un Polijā, bija liels pieprasījums pēc siltzemju precēm un ražojumiem, piemēram, pēc krāskokiem, tabakas, cukura, garšvielām, ādām, indigo, augļiem, ziloņkaula, pērlēm, zelta, sudraba.
1651. gada oktobri Jēkaba pilnvarotais Denigers noslēdza līgumu ar Ga m b i j a s Kumbo valsts valdnieku un nopirka s v . A n d r e j a s a l u Gambijas upē, kur uzcēla Jēkaba fortu. Drīz gar visu upes krastu pacēlās 8 nocietinātas tirdzniecības nometnes un ostas; kurās saplūda apkārtnes tirgoņi un tauta, lai apmainītu savus ražojumus pret Kurzemes precēm un Jēkaba sudraba dālderiem.
Taču, ja materiālā kultūrā kurzemnieki bija pilntiesīgi Eiropas tautu saimes locekļi, tad garīgā kultūrā viņi bija palikuši iepakaļ. Bet tur nebija vainojams hercogs, kurš ļoti labi saprata, ka izglītots pavalstnieks ir labāks valdnieka atbalsts nekā neizglītots. Kurzemē viena blakus otrai pastāvēja divas garīgas kultūras: no rietumiem ievestā un vietējā latviešu - pirmā ar kungu tiesībām, otrā ne labprāt ciesta, neatzīta. Pirmā, kuru ieveda kristīgās ticības piekritēji un kurai pamazām pievienojās latviešu pilsētnieki un vasaļi (vismaz ārēji); otrā, kuru izveidoja latviešu tautciltis kā savu tautisku garīgu ieroci tajā laikmetā, kad kristīgās ticības laicīgā vara nodarbojās ar visu latviešu tautisko elementu iznīcināšanu. Nesaprazdams jaunās ticības pamatus, redzot viņas aklo naidu pret sentēvu paradumiem un tradīcijām, latvietis gan prata ārēji locīties svešas reliģijas emblēmu priekšā, bet savā sirdi nešķirās no Pērkona, Laimas un Ūsiņa. Hercogs Jēkabs bija pārliecināts kristīgās ticības piekritējs un, tāpat kā visi Kurzemes vācieši, vajāja latviešu pagānismu. Bet viņš arī ierosināja mācītājus izpētīt latviešu tradīcijas un viņas publicēt. Tādā veidā radās E i n h o r n a "Latvju vēsture" vācu valodā ar pielikumiem par latviešu dieviem un dievticību.
Hercogs lika latviešus pārliecināt par kristības pārākumu, bet mācītāji viņu saprata tā, ka slinki baznīcas apmeklētāji izperami baznīcas priekšā un ar varas līdzekļiem iznīcināma latviešu dievu piemiņa. Šādi soļi panāca pretējo, - stiprākam spiedienam atbildēja stiprāka pretestība.
Latviešiem svešo kultūru izplatīja skolās, kurās mācīja latīņu un vācu valodā. Šādu skolu nebija daudz, un pēc hercoga Fridriha nāves viņu skaits auga ļoti gausi - muižnieki visiem līdzekļiem pretojās, viņi neļāva atvērt latviešu zemniekam zinātnes avotus. Pavisam hercoga Jēkaba laikā pastāvēja kādas piecpadsmit latīņu skolas (t. i., vidusskolas) ar 25 skolotājiem un apmēram 700 skolēniem, 6 rakstu un rēķinu skolas (t. i., pamatskolas) ar 10 skolotājiem un apmēram 300 skolēniem. Ir ziņas, ka arī pie baznīcas draudzēm jau no 17. gadsimta sākuma esot pastāvējušas lauku skolas (tā, piemēram, 1623. gadā Nigrandē, 1620. gadā Embūtē), bet jādomā, ka tās pastāvēja tikai vietām un zināmos laika sprīžos, citiem vārdiem sakot, viņu eksistence katru acumirkli bija atkarīga no vietējā mācītāja labas gribas un 1aika. Vismaz valsts apjomā hercogs nevarēja realizēt it nekādu izglītības politiku, tā bija atstāta privāto vai baznīcas pārstāvju iniciatīvai un izpratnei.
Jau 1678.-1679. gada ziemā hercogs saslima ar zobu sakņu sastrutojumu un elpceļu kataru, kas pamazām pārņēma visu elpošanas orgānu sistēmu. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienām bija sākušas trūdēt, atdalot sīkas daļiņas, kas piepildīja gaisu un iekļuva Jēkaba plaušās. Neviens to nemanīja, un viņam noteica daždažādas diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm. Bet hercoga stāvoklis kļuva ļaunāks, un beigās viņš sāka izklepot plaušu daļas. Tagad sāka rasties aizdomas par valdnieka apburšanu, un galma kamarilja norādīja uz Vecmuižas domēņu iecirkņa pārzini Magnusu Luftu (arī Luhtu), vienu no hercoga uzticīgākiem ierēdņiem, kurš ar savu nelokāmību un godīgo raksturu bija ieguvis daudzus ienaidniekus. Šo nelaimīgo cilvēku arestēja, pratināja, spīdzināja un Bauskā sadedzināja uz sārta. Tikai 1681. gada vēlā rudeni hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimības cēloni un lika pārvietot slimnieku kādā saulainā sausā istabā, bet ar to izraisīja stipru reakciju hercoga ķermeni. Vēl gandrīz līdz ziemsvētkiem možais Jēkaba gars cīnījās ar novājināto miesu un dzīvoja līdzi savai zemei, savam darbam. Tad iestājās agonija, un 1682. gada Jaungada naktī hercogs slēdza acis uz mūžu.
Jēkabs juta, ka dēls viņu neatvietos un ies maldu ceļus kā kultūras, tā politikas laukā. Tāpēc viņš nelabprāt tam uzticēja savu darbu, un vēl gandrīz līdz pēdējai dienai nāves ēnā esošais valdnieks parakstīja rakstus, deva pavēles, ierosināja darbus un izlēma daudzas lietas. Ar hercoga Jēkaba aiziešanu mūžībā apstājās arī viņa darbs, jo nebija vairs neviena darba darītāja. Ketleru dzimtas garīgās spējas, hercogā Jēkabā it kā sasniegušas savus kalngalus, viņa pēcnācējos vairs neizpaudās tik intensīvi un tā ievadīja dinastijas un ar to arī hercogistes izbeigšanos. Var teikt, ka vienīgi hercoga Jēkaba laika sasniegumi uzturēja hercogisti un viņas īpatnējo kultūru vēl 114 gadus. Visi viņa pēcnācēji, arī Bīroni, neko neražoja un dzīvoja vienīgi no lielā hercoga kultūras darba kapitāla atliekām. Hercogs Jēkabs bija pratis sasprindzināt savas zemes kulturālos spēkus ražīgam darbam tik sekmīgi kā rets Eiropas valdnieks pirms un pēc viņa.