Kā Pāvils Rozītis attēlo revolūcijas laiku darbā “Valmieras Puikas”:

“Pa Ziemassvētku brīvlaiku dzīve Valmierā bija pavisam pārvērtusies. Pulksten sešos vakarā visu namu vārtus jau noslēdza un ielas pilnīgi pamira. Neviens vairs uz ielas neizgāja, jo tur jādelēja kazaku patruļas un aizturēja katru, kas nebija vēl nokļuvis mājās.”

“Arī skolas puikas bija kļuvuši druknāki, jo gandrīz ikviens bija zaudējis kādu tuvinieku vai pazīstamu cilvēku. Tomēr šis drūmums nebija izmisums, un puikas nākotnei ticēja vēl vairāk. Šī ticība bija rūdīta nāves baismās un uguns liesmās. Tagad viņi saprata, ka cīņa nav tikai prieks, bet arī zaudējumi un posts.”

“Kļava piecēlās un sauca pa vējam:

“Draugi, es redzu, ka visi vēl esam tie paši Valmieras puikas, kurus Laucis sveicināja savā pēdējā gaitā! Pieminēsim viņu un visus kritušos tēvus, brāļus un draugus atriebsim!””

“Atriebsim!” Kļavam atsaucās visu mutes. Neaizmirsīsim nekā, kas nodarīts mūsu tautai! Neizmirsīsim viņas tagadējo postu!»

“Asare atkal tēloja to lielo laiku, kas tuvojas - veco dzīvi ja nu pavisam nenoārdīs, tad sašķobīs pamatos. Visiem, kas grib art un sēt, jādabū zeme, ir jāatdzimst un jānokrata visas svešās važas. Bet nāks tikai asiņainās cīņās, no kurām neviens neatrausies. Vecā dzīve tik viegli nepadosies, jo nekas nav sasniedzams bez upuriem. Arī personīgā dzīvē tikai tie kaut ko sasniedz, kas spēj atteikties un upurēties. Mums jānokrata muižnieku virskundzība un jātiek vaļā no krievu patvaļas. Lai sadeg mūsu nebrīvības posts, un lai mēs esam jaunās dzīves gaismai!”

“(..)vairāk tomēr reibināja pārdrošās nākotnes domas, nenovēršamās cīņas tuvums. Vai tad nu kāds brīnums, ka puikas jutās kā apreibuši un šķita sevi saplūstam ar brīvajiem senčiem, kas kādreiz Zilajā kalnā piesauca dievības!”

“Jau novembra beigās ļaudis visās malās runāja, ka no Krievijas uz Latviju nākot melnā sotņa, kas apkaušot, apšaušot visus brīvības cīnītājus. Ļaudis bija satraukti, jo baigās baumas izplatīja brīvības pretinieki.”

“Tad mums sākās baigas dienas un mēs sadalījāmies pulciņos. Es paliku kopā ar Cēsu revolucionāriem, un mēs aizgājām uz Igauniju. Pārējie mūsu biedri teicās iet uz Latgales pusi, jo tur esot lieli meži.”

“Apsesdēls jau stāvēja uz paaugstinājuma un viņam blakus jaunais dzejnieks ar Pēteri Lauci. Apsesdēls apsveica visus klausītājus kā brīvus latviešus, kas vienotā cīņā nokratīs visas važas un kļūs pavisam brīvi. Viņa vārdi lidoja kā ugunīgas bumbas un visu klausītāju sirdis pārvērta liesmās. Neviens vairs nedomāja par sīknaudas trūkumu un par šaubīgajiem cara papīra rubļiem. Visi apreiba brīvības aizrautībā.”

“Tanī vakarā pa visiem lielceļiem no Valmieras brauca pārdomu un dziļas jūsmības pilni ļaudis. Tad tumsa vairs nebija tik tumša, jo ikvienā sirdī staroja nākotnes gaišums. Ļaudis bija kā labākai un priecīgākai dzīvei sagatavojušies.”

“(..)cēsnieki uzmeklēja revolucionāro komiteju, un no tās mēs dabūjām pases un ceļa naudu. Divus cēsniekus revolucionārā komiteja caur Sibīriju aizsūtīja uz Ameriku, un tie aizbrauca kā lepni tirgotāji.”

“Mītiņā runātāji klausītājus bija ne tikai nomierinājuši, atkal sajūsminājuši līdz asarām. Ne tikai abi dzejnieki, arī Laucis runāja ar lielu aizrautību, un jauniešiem viņa runa patika.”

“Tie nebija vārdi, bet jauni vanagi, kas pārgalvīgi šaudījās saulainajā gaisā. Kā viņi lai neaizrautu jauniešus līdz, ja visi bija brīvības alku pilni un apreibuši!”

“Kad atskanēja revolucionāru dziesmas, ikviens noņēma cepuri un daudzi slaucīja sajūsmas asaras.”

“Ieroču iegādei un revolūcijas mērķu sekmēšanai mītiņā vāca naudu(..)”

“Sudrabs un zelts ieslīdēja, jo neviens negribēja būt skops pret brīvību.”

“Pēc Lauča runāja atkal Apsesdēls un aicināja visus cīņā plecu pie pleca kā vienu vīru.”

“Tā atkāpsies vecā pasaule, ja būsim droši un vienoti. Laukos arī jānoārda vecā kārtība un jādibina jauna.”

“Cars lika apšaut strādniekus, kas gāja pie viņa ar padevīgu lūgumu. Tādēļ mēs neko vairs nelūdzam, bet prasām un ņemam savu tiesu.”

“Svešiniekiem nav vietas mūsu zemē, jo mēs paši gribam kārtot savu dzīvi.”

“Lai ikviens pieliek roku lielajam darbam, tad mēs veco dzīvi noārdīsim līdz pašiem pamatiem. Jauno celsim tikai tad, kad vecā būs pilnīgi noārdīta, jo mēs neesam lāpītāji, bet jaunas dzīves radītāji. Mēs būsim īsti cīnītāji, kas atdosim arī savas dzīvības par brīvību. Tādēļ nost muižnieku varu, nost patvaļu! Lai dzīvo tautas brīvība! Un viss plašais laukums gavilēja brīvībai. Jaunieši un sirmgalvji saplūda vienotā priekā un vienotās gavilēs.”

Ļaudis sāka izklīst, jo runātāji bija no paaugstinājuma nokāpuši. Tomēr tas lāgā neveicās, jo visiem gribējās vēl būt kopā un savu iekšējo liesmu sildīt pie citām liesmām. Tad prieks bija lielāks, jo ikviens tagad jutās kopā ar citiem. Kaut kas varens bija visus apvienojis, un šo lielo apvienību negribējās sevī zaudēt. Jauno laiku vēsma visus bija padarījusi valodīgus, jo ikviens savu prieku un satraukumu gribēja izstāstīt citiem.

“Pēteris Laucis uz savu augšas stāva istabiņu Cekulu mājā pārnāca pavēlu. Viņš bija noguris, bet satraukts. Tam apkārt vēl skanēja dienas varenums un sirdī kvēloja draugu jūsmīgie apsveikumi. Draugi gan aicināja pārgulēt pie viņiem, bet Laucis atteicās. Viņam gribējās mājup, kaut gan nebija cerības Ēriku tik vēlu sastapt. Tomēr viņš nekur nejutās tik labi kā Cekulu mājā.”

“Dzīve Valmierā un visā Latvijā kļuva aizvien baigāka. Augstu uzšalkušais brīvības vilnis asiņaini atpalika, jo bija ieradusies Orlova soda ekspedīcija. No visām malām pienāca briesmu vēstis, jo Orlovs dedzināja mājas un slepkavoja ļaudis.”

“Visa Latvija bija asiņaino sirotāju pilna, un visur viņi nesa nāvi un postu.”

“(..)kādā aukstā janvāra naktī, kad zvaigznes bija draudoši spodras, Kļavas mājās ieaulekšoja kazaki. Viņi pavēlēja visiem celties un nākt laukā. Ar šauteņu resgaļiem kazaki izdauzīja vairākus logus. Kļavu apņēma ledaina aukstuma šalts, kad viņš apvilka svārkus. Bet nebija vairs vaļas salt un siltāki apģērbties, jo ārā iebrucēji trokšņoja pavisam draudoši. Kļava izgāja ar sievu un visiem trim dēliem, no kariem Ivars bija visvecākais. Izejot viņš saņēma pipkas belzienu pa kailo galvu un pirmā mirklī apmulsa. Bet tad kazaki viņu satvēra un piegrūda pie mājas sienas, kliegdami(..) Kāds nokliedza komandu, un kazaki pacēla pret Kļavu šautenes. Tagad Kļava visu saprata un sauca, kā smagi ievaidēdamies:

“Šo nakti, dēli, neaizmirstiet!”

Bet viņa vārdus saplosīja šāviena troksnis, kas dobji nodunēja ledainajā naktī. Ivaram šis troksnis šķita kā tāla negaisa vēstnesis, kas kādreiz brāzīs pāri izlīdzinošā taisnībā. Ivars redzēja tēvu sabrūkam un māti vaimanās saļimstam, viņš dzirdēja arī mazāko brāļu šņukstus, bet pats sevī juta saltumu, kas atkusīs tikai tad, kad tēvs būs atriebts. Nē, šo nakti viņš nekad neaizmirsīs. Māte grīļodamās gribēja tuvoties tēvam, bet kazaki viņu atgrūda atpakaļ. Tad kāds kliedza, lai mājai pielaiž uguni, un Ivars juta, kā viņā sadegs viss, atstājot tikai naidu un atriebības dziņu. Kad liesmas jau sprakšķēja jumtā un kazaki skaļi ņirgājās, Ivars juta, ka tā reiz sadegs vecā pasaule, lai atbrīvotu vietu jaunai dzīvei. Tikai tagad Ivars kā attapās no sastinguma un steidzās atraut tēva līķi ugunij. Bet kāds viņam iezvēla ar šautenes resgali pa galvu, un Ivars streipuļodams nokrita pie mātes sniegā.”

“Tanī naktī uguns bija aprijusi daudzas lauku mājas un nāve pļāvusi platu vālu. Kas nebija gājuši uz muižu nolūgties, tos tagad piemeklēja nāves un uguns posts. Kur ļaudis bija paguvuši aizbēgt mežā, tur sadedzināja visas ēkas ar mantām un lopiem. Visu nakti debess blāzmoja kā pastardienā, un saltā janvāra nakts kļuva liesmaini skaudra. Kas pārdzīvoja šo un daudzas citas posta naktis, tas viņas nevarēja aizmirst nekad. Visiem nobrieda pārliecība, ka šīs ir muižas nevarība, dusmas un ka iesāktā cīņa var izbeigties tikai ar muižas iznīcināšanu.”

““Neaizmirsīsim!” “Lai izlietās asinis kvēlo mūsu karogā un neizkvēlo līdz uzvarai!”

"Lai neizkvēlo!

“Nenorimsim, kamēr sagrausim cara valsti!” “Nenorimsim!”

“Nekas mūs nedrīkst iebiedēt, jo nāves nebijās arī tie, kas cīņā jau krita. Mums ir tikai viens ceļš: “Uzvarēt! Uzvarēt!"

“Mēs uzvarēsim un dzīvosim!”

““Dzīvosim!” Kļavam spēcīgi atsaucās balsis vētrainajā putenī, un šķita, ka arī nakts sola to pašu. Puikām acīs bija sajūsmas asaras, un viņi nejuta stindzinošo salu. Kļava runāja aizvien dedzīgāk, un viņam atsaucās visi, bet Ērika stāvēja klusa. Pētera taču tomēr vairs nebija, un viņš nedzirdēja šos karstos solījumus. Ērika pat nezināja viņa kapu, jo Kauguru vērī sniega puteņi visu bija paslēpuši. Turp arī nevienam kazaki neļāva iet. Varbūt pavasarī varēs uzmeklēt ievainotās priedes un sazīmēt Pētera kapa tuvumu.”

“Tā nakts visiem atmiņā palika kā svēta, un ikviens sevī juta solījuma kopību. Jaunā dzīve atkal modīsies, un tad Valmieras puikas būs viņas cīnītāju pirmajās rindās.”

“Kādu nakti Karātavu kalnā priedes galā bija uziets sarkanais karogs, un rīta agrumā tas vēstīja, ka jaunā dzīve atkal mostas. No laukiem pienāca ziņas par mežabrāļu iebrukumiem muižās. Arī kazakiem bieži iznāca sadursmes ar mežabrāļiem, kad viņi mēģināja tos sagūstīt. Tās bija vēstis, ka cīņa par nākotni nav izbeigta un kādreiz viņa uzliesmos uzvaras spožumā(..)”

“Kaut Valmieras puikas nav pretinieku uzvarējuši, tomēr viņi arī vēl nav uzvarēti. Cara impēriju mēs sagrausim.”

Kārlis Skalbe "Kareivis"

"Es nāvi vaigā redzēju,

Es pazinu badu un briesmas,

Es visu, visu aizmirsu

Dēļ vienas mazas dziesmas

Par dzimteni, dzimteni mīļo,

Ko dziedāja cīruls un strazds.

Tai dziesmai es nezinu vārdu,

Tie asinīs rakstīti man.

Tos vārdus cīruļi saka,

Kad ziedonī debesis skan.

Man cīrulis debesu velvē,

Man strazds uz plaukstošā zara -

Tie dzied. Mans zobens lai dara."

“Sarkani kvēloja debesis daudzās Krievijas impērijas daļās arī trīs, arī piecas stundas pēc rieta: dega muižnieku mājas. Kaut kur dega katru dienu un katru nakti: apdzēsa rietumos – aizdegas austrumos, ar spaiņiem un šļūtenēm lēja dienvidos – uzliesmoja ziemeļos. Katru dienu tūkstoši un desmitiem tūkstošu streikoja, pilsētās gāja demonstrācijās, laukos trokšņoja sanāksmēs.

Baltijas provincēs, it īpaši apvidos, kurus apdzīvoja galvenokārt latvieši, notikumi, kā ziņoja apjukušās valsts iestādes, esot pieņēmuši galēji ļaunprātīgu, ļaundabīgu raksturu. Kļuva biežākas sadursmes ar policiju, strādnieku un pat laucinieku rokās parādījās ieroči. Dedzināšanas, slepkavības laukos palielinājās, muižnieki kliegšus kliedza pēc palīdzības.. taču palīdzēt visiem un visur vienlaicīgi nebija iespējams. Patvaldības pretinieki bija nenotverami un visuresoši; stingra nežēlīga roka, kā likās, vadīja aklo pūļa niknumu. Pūlis varbūt arī bija akls, bet pavadonis - redzīgs.”

“Latviešu sacelšanās romantisko pusi, spārnotās cerības, tikpat spilgtas, cik nenoteiktas, iemiesoja Aspazija un Rainis. Bet bija arī proza, bija tā pati dzelzs roka, par kuru runāja gan ģenerāļgubernatora rezidencē, gan Ziemas pilī.”

“Galvenais sociāldemokrātu ideologs bija anonīms autors, kas publicēja savus rakstus ar dīvainu nosaukumu “Paragrafs””.

“Varas orgāni, atspērušies no visa spēka, rūkdami un pauzdami sašutumu, tomēr atkāpās. Kad tika atļauts atgriezties Pēterburgā ar petīcijām, vienu no pirmajām – latviešu inteliģences vārdā – tūlīt uzrakstīja Rainis. Viņš neaizmirsa, starp citu, norādīt, apsūdzot policiju patvaļā, ka netiekot atļauts uzvest uz skatuves pat tās lugas, kuras atļāvusi cenzūra. Petīcija ar simtiem parakstu tika aizsūtīta uz galvaspilsētu – un kā akā iekrita. Bet jūnijā Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Otrais kongress aicināja neiesniegt nekādas petīcijas: ar lūgumiem nekas nav panākams, kaut ko panākt var tikai ar spēku.”

“Vēlāk Rainis lūkos restaurēt notikumu un atgadījumu hroniku dienu pēc dienas, stundu pēc stundas, taču tajā laikā viņš neko nepierakstīja: nevarēja pagūt. Sociāldemokrāti paziņoja, ka partija pāriet uz legālo stāvokli, tomēr viņi neatklāja ne savu struktūru, ne vadības sastāvu: viņi gaidīja karu un alka pēc tā, bet karā pretiniekam kārtis neatklāj. “Dienas Lapa” kļuva par legālu LSDSP laikrakstu.”

“Rīgā notikumus kontrolēja Federatīvā komiteja. Federāciju izveidoja latviešu sociāldemokrāti un ebreju “Bund”; vēlāk tai pievienojās krievu biedri, viņi veiksmīgi strādāja, starp citu, karaspēkā, un šur tur zaldātu masas bija tuvu dumpim.”

“Daudzās vietās viss attīstījās gluži pēc scenārija, ko iezīmēja Paragrafa – Stučkas raksti. Vecie varas orgāni tika padzīti, dokumenti, saraksti, tiesu aktis tika sadedzinātas. varu sagrāba rīcības komitejas, ko pilnībā kontrolēja sociāldemokrāti. Policiju atbruņoja. Ieročus izdalīja kaujas družinām, tautas milicijas nodaļām. Neviens nebija gaidījis, ka revolūcija laukos aizsteigsies priekšā notikumiem pilsētās, bet tā arī notika. Dega pilis, muižas – desmitām, vēlāk simtām. Liepājā sacēlās matroži, - tika arestēti vairāk nekā simt cilvēki, astoņi nošauti. Baltijas baroni, pametot īpašumus un dzimtās ligzdas, bēga uz Rīgu. Daudzi sūtīja sievas un bērnus uz Vāciju, tvaikoņi dziļi iegrima no kravas, dzīvas un raudošas.”

“Uzreiz pēc cara manifesta parādīšanās Rīgā notika mītiņš, kurā piedalījās ne mazāk kā simt tūkstoši cilvēku (..) Tika izplatītas lapas, katrs, kas gribēja, varēja ierakstīt tajā savu vārdu un uzvārdu un kļūt par sociāldemokrātiskās partijas locekli. šis solis nebija nevienam tik vienkāršs. Šāvieni skanēja no abām pusēm. Maskavas forštatē notika ebreju grautiņi, atstājot aiz sevis četrdesmit izkropļotu līķu. Turpinājās un pieauga aresti. Pilsētās un ciemos pretsvarā tautas milicijai turīgi ļaudis apvienojās pašaizsardzības nodaļās, policijas atbalsta grupās. Plosījās melnā sotņa.”

“Pat tagad, kad pagājuši gandrīz simt gadu, nav viegli runāt par Piektā gada varoņiem un mocekļiem, par bendēm un upuriem. Nav viegli pateikt: varoņi un mocekļi, bendes un upuri bija gan vienā, gan otrā pusē.”

“Rainis arī nebija pacifists. “Arma virosque cano” – “Es dziedu par vīriem un ieročiem” – latīņu epigrāfs grāmatai “Vētras sēja”, kas nāca klajā tieši 1905. gada oktobrī. Taču viņš nekad nesāktu uzjautrināties par Asara rakstu: viņam nenāktu smiekli par domu būt humāniem un korektiem pat revolūcijas laikā, un zem vārdiem – neizliet veltas, nevainīgs asinis – viņš parakstītos abām rokām.”

“Viņš dusmojās, ka grāmata cenzūras šķēru dēļ ir nokavējusies: viena vienīga vētras priekšnojauta, bet vētra jau sākusi plosīties! Taču gandrīz visi dzejoļi paspējuši nokļūt ļaužu rokās, tos varēja dzirdēt mītiņos vai no skatuves.”

“Rainis pats uzstājās ar runu sapulcē mežā un uz Rīgas Vācu teātra skatuves, sanāksmēs un kongresos, tikšanās reizē ar nupat atbrīvotajiem politieslodzītajiem un literārajā vakarā. Viņš nebija nekāds orators, viņam nebija ne skaļas balss, ne daiļrunības spēju, taču arī klusa balss kļūst dzirdama, kad visi apklust. Dažreiz likās, ka viņam arī nekas nav jārunā – viņa vārds jau iedarbojās maģiski. “Tie tautas vadoņi, kuri iepriekš zināmos laikrakstos tika noķengāti, tagad no tautas puses tika saņemti ar lielāko sajūsmību. Piemēram, pilsētas teātrī dzejniekam Rainim no publikas kāda vecāka dāma paklāja savu mēteli uz grīdas, kuram viņam uzstāt,” rakstīja “Dienas Lapa””.

“Tā bija viņa revolūcija. Viņš bija tas grauds, no kura izauga vētra. Viens vienīgs cilvēks, nervozs, izmocīts, reiz atgriezās no Cīrihes ar idejām, kuras tagad noteica simtiem tūkstošu ļaužu dzīvību un nāvi. Viņš ir jaunā sācējs, pravietis un dziedonis. Bet vai varēja iedomāties, ka viss notiks tik ātri! Viņa tauta bija uzdrošinājusies. Viņa tauta varbūt kļūs pirmā sociālisma nesēja un jaunās vēstures un morāles iedzīvinātāja pasaulē.”

“Nebija dūmu bez uguns. Aleksandrs Birzvalks, aktīvs 1905. gada notikumu dalībnieks Jūrmalā, atceras: “Reiz pie manis griezās kāds izbankrotējis vācietis, vārdā Munters, ar priekšlikumu iepazīstināt viņu ar revolūcijas vadoņiem, jo viņš zinot, kur varot dabūt daudz naudas revolūcijai. Man vīrelis izlikās ļoti šaubīgs, bet, tā kā es sevi pie revolūcijas vadoņiem nepieskaitīju, tad tuvāk to neizprašņāju, bet noraidīju pie Raiņa. Kad otrā dienā satiku Raini uz ielas, uzprasīju tam, kas tur bija ar Munteru, vai tur kaut kas prātīgs var iznākt? Rainis bija ļoti nevaļīgs, viņš steidzās uz vilcienu – man tikai atbildēja: “Varbūt kaut kas iznāks arī!” Vēlāk izrādījās, ka Munters bija licis dabūt naudu revolūcijai, aplaupot kādu Rīgas banku, Munters bankai bija parādā lielāku naudas summu. Tas tad nu bija izstrādājis plānu piedabūt revolucionārus aplaupīt ?o banku(..)

“1905. gada pavasarī, pašā represiju karstumā, advokāts Pjotrs Ivanovs Stučka pārcēlās uz Rīgu. Pēc gadiem noskaidrosies, ka tajā laikā viņš bijis partijas priekšsēdētājs, kas aizgājis dziļā pagrīdē, ka CK sēdes visbiežāk notikušas viņa dzīvoklī, ka viņa rokās bijusi avīze “Cīņa” un partijas kase.”

Aleksandrs Čaks "Mūžības skartie"

"Tagad zin ko teikt viņš kara draudzei.

Asins uz mēles top par vārdiem,

Stājas rindās, ceļas lielos pulkos."

"Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,

Savam naidam, savai izturībai,

Savām tiesībām un slēptai laimei."

"No zemzemes jūsu tauta ceļas.

Bet bez asinīm tai neuzcelties,

Jūsu asinīm un jūsu kvēles:

Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,

Stiprums lielais, kas to kopā turēs

Vienmēr, mūžos. Zemgaliešu vīri,

Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:

Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,

Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa

Aug?up celtu visu savu tautu. -"

"Turpat blakus citiem guļ nepakustēdamies kāds, kas tiem atnācis līdzi, bet tagad ir izlaidis no rokām i šauteni, i drāšu šķēres un zobiem kodies dzeloņstieplē, lai savaldītu vaidu, kaut sāpju guns dedzina cauršautās krūtis; savādi sākušas salt rokas, kājas, un ievainotais mana, ka drīz viņa vairs nesals vairs.

Tikai neievaidēties, nenodot vāciem kaujgaitu biedrus, nelikt vācu sargiem manīt, Ka Jelgavas brīvotāju vilnim te gatavo ceļu, ka tepat netālu, sagulis zemnīcās, piesnigušos kārklu brikšņos, bērzu birzēs un purvu priežu puduros, glūn un gaida savu brāzienstundu viss latvju tautas spēks! Tikai neļaut vācu sargiem pamanīt, kāds negaiss iesācis šai naktī savilkties pār viņiem un viņu apsargāto galvām! Vēl tikai mazu pavisam mazu laiciņu, kamēr biedri paspēs izgriezt daugavgrīviešu pulkam eju!

Tad biedri steigsies atpakaļ un ņems ievainoto līdzi. Tagad viņiem nav vaļas: laikam ātras kājas, tālu vairs nav uzbrukuma stunda, un katra nokavēta minūte, pat katra sekunde, kas pazudīs aiz drāšgriezēju vainas, var prasīt daudz kauju brāļu dzīvības.

Sāpes dedzina krūtis, stingst rokas, nejūtīgas jau top kājas, un ausīs sāk skanēt tālu zvanu šalka, bet debesis sāk grīļoties, dejo zvaigznes, un tuvāk šķiet nākam netālais priežu sils.

Kaut kas karsts un lipīgs slapina sānus - iepretim tai vietai, kur smeldz un sāp. Asinis?! Bezgala daudz asiņu, kurām noskrējušas krūtis, jau mircis sniega mētelis, un melns metas zem sāniem sniegs. Tepat - pārdesmit soļu attālumā - vācu sargpostenis! Žēlīgais Dievs! Tikai neļaut sargam saskatīt, kas te notiek; apsegt asins palti ar paša augumu; rokām saraust sev viršu sniegu, lai balts atkal top tagad asiņainais, agrāk sniegam līdzīgais izlūkmētelis... Tikai neļaut sargam pamanīt, ka biedri griež tālāk drātis... ne pārsiet, ne aiznest smagi sašauto draugu viņiem nav vaļas. Rīts vairs nav tālu - drīz būs klāt lielā uzbrukuma laiks.

"Kas jūs tāds esat, un kā jūs šeit iekļuvāt?" ģenerālis grib vaicāt bet balss, pašam par izbrīnu, ir rāma un lēna un no lūpām atraisās kas cits:

" Ko jūs gaidāt, vectēv?"

"Gaidu manas tautas augšāmcelšanos," mītnes krēslā noskan sve?inieka balss.

Svece gandrīz beigusi degt; no blindāža kaktiem nāk ārā melnas ēnas, līzdamas uz lāvas pusi, un krēsla kļuvusi tik liela, ka viņa tikko vairs saredzams pelēkais svešinieka vaigs, un vecmodīgais kareivju mētelis, kas tam plecos, viss liekas nobiris ar sniegu, bārda ledus vižņu pilna, un uzacīs un matos sarmas putekļi.

"Gaidu jau tik daudz gadu, " svešinieks sakustas, noliekdamies uz vadoņa pusi; tumsa sakustas un liecas līdzi, svece jau nodegusi līdz pat galam, un ģenerālim piepeši sākt likties, ka adjutants būs aizmirsis vērt cieti durvis - tik ledains pēkšņi kļuvis mītnes gaiss.

Kad sāku rakstīt savu "Lāčplēsi", es jutu cauri sirdij un dvēselei starojam ugunīgu šalku, un no tā laika mani dedzina acīm neredzama guns. Dedzina vēl tagad, kaut miesa kļuvusi par pelniem, - dedzina, nedod mieru, skubina no kapa ārā nākt."

Svece nodzisusi, tumsa dziļa kā bezdibeņa aka, un tikai uz to pusi, kur ausis dzird nopūtām līdzīgo balsi mana savādu gaišumu, bālu sudrabotu, un tumsā sācis blāzmot svešā vaigs, bet vārdi nāk nakts ciemiņam pār lūpām svinīgi un tikpat lēni kā birst kapa smilts.

"Cik reižu neesu klīdis pa ielām un laukiem, neviena neredzēts! Esmu klausījies, ko runā latvju vīri, un naktīs vērojis, ko sapņo mūsu jaunekļi, bet pliekanas bij viņu runas un mērķis ikvienam - sīka, savtīga laime, pēc kādas tvīkst sīkas dvēseles. Un, tā apstaigājot dzimteni un vērojot savu tautu, vēl smagāka pēc atgriešanās likās kapa smilts. Dzīvajiem ar viņu mazajiem mērķiem un cenšanos pēc pašlabuma laimes bija nedzīvāki par mirušiem, kuri gulēja savos kapos un nāvē vēl nebija beiguši domāt domu - kas spētu mūsu tautas brīvi no kapa ārā saukt?"

Vēl lēnāka bija kļuvusi svešinieka balss, savāds saltums nāca no viņa puses, un kaut kas smags bija uzgūlies valdonim uz krūtīm un spieda tās kā kapa smilts.

"Tad sāka dienvidpusē dunēt lielgabali, Zemgalē dega mājas - un ar putekļu stabiem, kas cēlās līdz padebešiem, sāka velties uz Rīgas pusi bēgļu bari, izklīzdami kur kurais kā nodzeltējušas lapas, ko rauj no koku zariem rudens vējš. Un līdz ar lielgabalu dimdēšanu, kas nāca arvien tuvāk, es sadzirdēju kādu šalku, kas brāzās pāri namiem, laukumiem un laukiem.

"Pulcējieties zem latviešu karogiem!" dvesa šī šalka, skriedama no sirds uz sirdi, un atbalss, kas nāca viņai pakaļ, teica: "Jo vairāk mēs esam zaudējuši, jo vairāk mums jāiegūst." Kurzemes vīri sāka apstāties bēgļu gaitās, Rīgas strādnieku jaunatne cēlās kājās, vidzemnieki nāca viņiem talkā, un tautas cerība izvadīja tos kaujās, kur neredzams es gāju viņiem līdzi."

Svešinieks saduga sevī, bet ap galvu tam vēl blāzmoja savādais gaišums, bāli sidrabots.

"Es gāju viņiem līdzi - pirmajās sadursmēs tepat Tīreļpurvā, pie Slokas, pretim Ikšķilei un pie Ķekavas. Tur, kur reiz sendienās izraka manis apdziedāto varoņa galvu ar trim šķēpiem, - tur tagad guļ aprakti simti jaunu varoņu. Bet kritušo vietā stājās citi - un arvien lielāks auga tautas karaspēks. Un ar katru jaunu kauju, kurā rūdījās viņa apziņa un griba, es redzēju tuvāk nākam tautas augšāmcelšanos. Pēc rītdienas cīniņa tā kļūs tuvāka nekā jebkad, un mūsu tauta, kas bijusi spiesta klanīties divām varām, drīz neklanīsies ne rītiem, ne vakariem.""