KULTŪRAS DZĪVE LATVIJĀ REVOLŪCIJU POSMĀ (1905

KULTŪRAS DZĪVE LATVIJĀ REVOLŪCIJU POSMĀ (1905 – 1917)

1905. gadā Krievijas neveiksmes karā ar japāņiem pastiprināja visdažādāko Krievijas sociālo slāņu neapmierinātību ar patvaldību. Sākās gan stihiski, gan organizēti streiki, zemnieku nemieri, ebreju grautiņi, karaspēka daļu nepakļaušanās pavēlēm un terora akti, kas pārauga plašā revolūcijā – notika masveida sacelšanās pret valsts varu visā Krievijas impērijā, iekļaujot arī Baltiju. Latvijas lauku apvidos notika laukstrādnieku, galvenokārt muižas kalpu streiki ar ekonomiskām prasībām. Muižnieki savukārt kopā ar Krievijas karaspēka vienībām sāka nemiernieku arestus, pratināšanas un spīdzināšanas, kas savukārt izsauca zemnieku naidu un pretestību. Sākās vācu muižnieku un mācītāju īpašumu iznīcināšana, muižu un piļu dedzināšana. Tika likvidētas gandrīz visas lauku pašvaldības – pagastu valdes -, to vietā nodibinot vēlētus pašpārvaldes orgānus – rīcības komitejas. Līdz ar to arī Latvijas teritorijā pirmo reizi Eiropas vēsturē arī sievietēm tika piešķirtas vēlēšanu tiesības. Revolucionārā kustība turpinājās vairāk nekā gadu. Krievijas valdība sūtīja uz Baltijas guberņām īpašas karaspēka daļas – soda ekspedīcijas. Tūkstošiem zemnieku, inteliģentu, strādniecības un pilsonības pārstāvju tika nogalināti un izsūtīti trimdā; tūkstošiem atstāja dzimteni un devās emigrācijā uz Rietumeiropas valstīm un ASV. Trimdinieku vidū bija arī Rainis un Aspazija – 14 gadus (1906. – 1920. g.) viņi pavadīja Kastaņolā, Šveicē. Tur radās Raiņa ievērojamākie darbi, no turienes viņš kā pirmais pareģoja nākošos brīvības laikus.
Tikai 1908. gada septembrī krievu valdība paziņoja, ka beidzies karastāvoklis Latvijā. Un, lai gan vācu muižniecībai un cara valdībai izdevās revolūciju apspiest, viņu pašpaļāvība tika smagi iedragāta. Nedrošības sajūta bija tik liela, ka daļa muižnieku pārdeva savus īpašumus un atstāja Latviju, bet citi mēģināja nodrošināt savu stāvokli, nometinot vācu zemniekus Kurzemē. Krievu valdība savukārt centās Latgalē ieplūdināt krievu zemniekus, bet latviešus saistīt darbā Krievijā. Tomēr arī šādā veidā neizdevās latgaliešus pārkrievot, jo tieši šajā laikā Latgalē sākās tautas atmoda. 1904. gadā atcēla aizliegumu iespiest latgaliešu rakstus, un tūlīt parādījās latgaliešu laikraksti ("Gaisma", "Druva") un grāmatas. Katoļticīgajā Latgalē izglītotākie vīri bija garīdznieku aprindās, tādēļ pirmie tautas modinātāji un vadoņi bija baznīckungi K. Skrinda un Francis Trasuns. Viņi cīnījās pret pārpoļošanu un pārkrievošanu, nemitīgi atgādinot, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki pieder vienai – latvieðu tautai.
1905. gada revolūcija pamudināja krievu valdību tomēr izdarīt arī dažus uzlabojumus un pārmaiņas. Skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības (1906. – 1913. g.), nodibinājās arī vairākas privātas latviešu mācību iestādes. Latvijas pilsētu pārvaldes viena pēc otras pārgāja latviešu rokās. Liela rosība valdīja arī saimnieciskajā dzīvē. Pateicoties latviešu nodibinātajām lauksaimniecības biedrībām un krājaizdevumu biedrībām, strauji uzlabojās tautas saimnieciskā labklājība, arvien vairāk attīstījās rūpniecība un tirdzniecība. Līdz ar saimniecisko dzīvi uzplauka arī latviešu kultūras dzīve.

KULTŪRAS DZĪVE

Latvijas kultūrā 20. gadsimta sākumā notika neparastas pārmaiņas. Neparasti bija tas, ka Latvijā līdera pozīcijās strauji izvirzījās latviešu māksla un literatūra, kas profesionālajā izaugsmē un māksliniecisko sasniegumu ziņā nostājās vienā līmenī ar vācbaltu, krievu, ebreju un citu šeit dzīvojošo etnisko grupu radošās inteliģences devumu.

Literatūrā 20. gadsimta pirmajos desmit gados plašu vērienu ieguva modernisma virziens, kas saistīts ar tādiem dzejniekiem un prozaiķiem kā Kārlis Skalbe, Viktors Eglītis, Jānis Akurāters, Jānis Jaunsudrabiņš, Edvarts Virza. Viņi filosofiskajā pārliecībā galvenokārt vadījās no individuālisma koncepcijām un daiļradē pievērsās cilvēka dvēseles pārdzīvojumu izsmalcinātai analīzei, kā arī lielu uzmanību veltīja formas stilistiskajiem paņēmieniem. Šie literāti uzturēja ciešus savstarpējos kontaktus, un visi publicēja darbus vienos un tajos pašos izdevumos, galvenokārt žurnālos "Pret Sauli", "Dzelme", "Kāvi", "Stari".
1906. gadā žurnāla "Dzelme" 5. numurā tika publicēts latviešu modernistu manifests "Mūsu mākslas motīvi". Tajā raksturoti modernisma estētikas pamatprincipi. Manifestā māksla uzlūkota kā patstāvīga īstenības izpausme, uzsvērts tas, ka mākslai nav jākalpo kādas šķiras interesēm.
1906. gadā Rīgā sāk darboties Jāņa Misiņa bibliotēka (dibināta 1885. g.).
1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības ortogrāfijas komisija valodnieku Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vadībā pamatos izveido mūsdienu latviešu ortogrāfiju.
1911. gadā sāk iznākt latviešu dienas laikraksts "Jaunākās ziņas" – vēlākos gados lielākais latviešu periodiskais izdevums (izdevēji – Antons un Emīlija Benjamiņi).

Teātra māksla. Latvijas kultūras dzīvi ievērojami papildināja arī latviešu teātru attīstība - Rīgā darbību uzsāka divi latviešu teātri (Rīgas Latviešu teātris un Jaunais Rīgas teātris), Liepājā, Jelgavā un Ventspilī – pa vienam.
Rīgas Latviešu teātris – vecākais latviešu teātris, darbojās no 1868. līdz 1918. gadam un atradās Rīgas Latviešu biedrības pārziņā. (Rīgas Latviešu biedrība veicināja latviešu tautas nacionālās pašapziņas veidošanos un nacionālās kultūras attīstību.) Sākumā Rīgas Latviešu teātris bija amatieru teātris, bet 19. gs. 80. gadu otrajā pusē kļuva profesionāls. Teātri vadīja Ā. Alunāns (1870 – 1885), H. Rode-Ēbelings (1886 – 1893), P. Ozoliņš (1893 – 1903, 1905 – 1913) un J. Duburs (1903 – 1905). Trupā darbojās D. Akmentiņa, A. Mierlauks, B. Rūmniece, J. Skaidrīte. Teātrī notikuši Aspazijas, R. Blaumaņa, A. Brigaderes lugu pirmiestudējumi, repertuārā bija arī pasaules dramatiskā klasika. Teātrī notika pirmās operu un operešu izrādes latviešu valodā.
Jaunais Rīgas teātris (1908 – 1915) darbojās Romanova (tagadējā Lāčplēša) ielā 25 un ar demokrātiskajiem iestudējumiem (Raiņa "Zelta zirgs", "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija") iemantoja plašu inteliģences un strādnieku atsaucību. Teātri vadīja režisori J. Duburs, A. Mierlauks, T. Amtmanis. Jaunais Rīgas teātris vēl nebijušā augstumā pacēla scenogrāfijas mākslu. Teātrim bija arī algots dekorators, kas sākumā bija J. Kuga, vēlāk A. Cimermanis un P. Kundziņš. Jaunā Rīgas teātra trupa tika veidota no dažādām aktieru grupām. Uz šo teātri atnāca vairāki bijušie Rīgas Latviešu teātra aktieri – A. Freimanis, H. Freimane, A. Mierlauks, B. Rūmniece, Ē. Lauberts, J. Duburs, L. Ērika, V. Švarcs, kas profesionāli bija labi sagatavoti. Otru grupu veidoja bijušie teātra "Apollo" aktieri – T. Banga, O. Muceniece, A. Amtmanis-Briedītis, G. Žibalts. "Apollo" bija pagaidu teātris Grīziņkalnā, kurā darbojās aktieri pēc Jaunā latviešu teātra slēgšanas. Vēlāk Jaunā Rīgas teātra trupai pievienojās T. Amtmanis, L. Štengele, B. Skujeniece, E. Smiļģis, E. Viesture u. c.
Jaunā Rīgas teātra atklāšanas izrāde notika 1908. gada 7. septembrī "Uļeja" zālē, kur uzveda R. Blaumaņa "Indrānus" J. Dubura režijā, bet vislielākos panākumus teātris guva pievēršoties Raiņa dramaturģijai.
Raiņa un Jaunā Rīgas teātra sadarbība sākās 1909. gada rudenī, kad dramaturgs tieši Jaunā Rīgas teātra vajadzībām uzrakstīja slaveno lugu "Zelta zirgs". Rainis kļuva par vienu no Jaunā Rīgas teātra ideologiem, kaut arī dzīvoja trimdā Kastaņolā. Raiņa lugu īstais triumfa ceļš Jaunajā Rīgas teātrī sākās ar "Uguns un nakts" iestudējumu 1911. gadā. Pēc "Sidraba šķidrauta" izrādēm tas bija vislielākais teātra dzīves notikums. "Uguns un nakts" iestudējumā apvienojās Raiņa darba dziļais, filozofiskais saturs ar meistarīgu inscenējumu. Dekorācijas gleznoja J. Kuga. Teicams bija aktieru ansamblis - Spīdolu tēloja T. Banga un L. Ērika, vēlāk arī O. Muceniece, Lāčplēsi – Ā. Kaktiņš, vēlāk E. Smiļģis, Laimdotu – B. Skujeniece un M. Šmithene, Kangaru – A. Mierlauks un V. Segliņš, Melno bruņinieku – G. Žibalts. "Uguns un nakts piedzīvoja līdz tam neredzētu izrāžu skaitu – no pirmizrādes 1911. gada 26. janvārī līdz sezonas beigām to uzveda 44 reizes, bet pavisam iestudējumu izrādīja vairāk nekā simts reižu. 1912. gadā Jaunajā Rīgas teātrī notika traģēdijas "Indulis un Ārija" pirmizrāde, 1914. gadā iestudēja "Pūt vējiņi!". Vairākās sezonās Raiņa darbi veidoja apmēram 40 % no visu izrāžu kopējā skaita. Tāpēc Jaunais Rīgas teātris kļuva par iemīļotu mākslas iestādi.
Jaunā Rīgas teātra darbību 1915. gadā pārtrauca I Pasaules karš. Trupas lielākā daļa evakuējās uz Petrogradu, kur Pirmā pasaules kara gados darbojās Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī. Aizbrauca arī daudzi Rīgas Latviešu teātra aktieri. Palikušie turpināja darbu A. Freimaņa vadībā. Sākot ar 1916. gada rudeni, izrādes sāka rīkot bijušā Rīgas Krievu teātra telpās. Savukārt bijušajās Jaunā Rīgas teātra telpās izrādes sniedza aktieru trupa K. Koškina un Ē. Lauberta vadībā.
1908. gadā Rīgā tiek dibināta Latviešu skatuves biedrība.
1910. gadā tiek uzņemti Latvijā pirmie dokumentālā kino kadri, kas saglabājušies līdz mūsdienām (Pētera I pieminekļa atklāšana Rīgā).
1911. gadā Rīgā sāk darboties pirmā pastāvīgā baleta trupa, tās dibinātājs – latviešu baletmeistars Mārtiņš Kauliņš.
1913. gadā tiek dibināts pirmais latviešu operteātris – Latvieðu opera.
1913. gadā Rīgā sāk uzņemt pirmās aktierfilmas.

TĒLOTĀJA MĀKSLA

Latviešu profesionālā kultūra lielā mērā radās un nostiprinājās modernisma idejiskajā un poētiskajā atmosfērā, kuru visdziļāk izjuta tēlotājas mākslas pārstāvji. Viņi studēja Pēterburgā, Maskavā, Rietumeiropā, jo viņu izglītībā parasti ietilpa ārzemju ceļojumi, tā paverot iespēju vienlaicīgi sekot visam jaunajam un to iepazīt no pirmavotiem. Tas viss sekmēja pasaules skatījuma plašumu, uzskatu brīvību un neatkarību, tādēļ arī ðā posma latviešu tēlotājas mākslai nav raksturīga provinciāli nacionāla šaurība un pašapmierinātība.

1906. gadā Rīgā tika atvērts Pilsētas mākslas muzejs (tagadējais Latvijas Mākslas muzejs).

1906. gadā Mārtiņš Buclers (1866 – 1944) nodibināja Latvieðu fotogrāfisko biedrību. Mārtiņš Buclers ir arī fotogrāfijas pamatlicējs Latvijā; pirmais Latvijā arī sācis ražot fotoplates (1903) un fotopapīru (1914). Latviešu fotogrāfiskā biedrība rīkoja lekcijas, kursus, konkursus, ekskursijas, izstādes un popularizēja fotogrāfiju kā jaunu mākslas parādību. Tai pašā 1906. gadā Rīgā tika atklāta pirmā latviešu fotoizstāde, kurā piedalījās 18 dalībnieku un tika izstādīti vairāk nekā 200 darbi.

1908. gadā Rīgā atklāta pirmā starptautiskā fotoizstāde.

1909. - 1910. gadā Rīgā sāka darboties pirmie latviešu mākslas saloni. 1909. gada beigās nelielu mākslas salonu atvēra fotogrāfs J. Rieksts. Viens no salona lielākajiem pasākumiem bija 1910. gada sākumā sarīkotā Baltijas mākslinieku izstāde. Šis salons deva iespēju izstādīt darbus ne vien pazīstamiem māksliniekiem, bet arī iesācējiem. Šajā laikā sāka veidoties arī pirmie nopietnākie sakari ar lietuviešu un igauņu nacionālo mākslu, par ko liecina tuvināšanās nolūkos rīkotā lietuviešu mākslas izstāde 1910. gada aprīlī un igauņu tautas mākslas izstāde 1912. gada aprīlī.

1911. gadā sāka darboties Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Biedrības mērķis bija veicināt latviešu tēlotājas mākslas un lietišķās mākslas attīstību, sekmēt tautas mākslas izpratnes izkopšanu, rūpēties par nacionālās mākslas pieminekļu izpēti, vākšanu un saglabāšanu. Lai to panāktu, biedrība rīkoja izstādes, paredzēja veicināt darbu iepirkšanu, sniegt māksliniekiem materiālu un morālu atbalstu, organizēt savu muzeju un bibliotēku. Oficiālie Latviešu mākslas veicināšanas biedrības vadītāji bija Rīgas Latviešu biedrības vadošie locekļi, bet priekšsēdētāja vietnieks bija gleznotājs J. Tillbergs. Līdz I Pasaules karam Latviešu mākslas veicināšanas biedrība sarīkoja četras lielas latviešu mākslas vispārējās izstādes. Biedrība rūpējās par latviešu mākslas veicināšanu, rīkojot priekšlasījumus par latviešu, krievu un Rietumeiropas mākslu.

Revolūcijas laikā no visiem latviešu tēlotājas mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās grafika. It īpaši uzplauka politiskā karikatūra, kas aktīvi iesaistījās cīņā. Politiskās karikatūras laukā uzstājās ne vien grafiķi, bet arī gleznotāji un tēlnieki. Vislielāko ieguldījumu politiskajā karikatūrā deva gleznotāji J. Tillbergs, A. Romans, P. Krastiņš, K. Ceplītis, grafiķi R. Zarriņš, I. Zeberiņš, R. Vilciņš. Šajā jomā darbojās arī tēlnieks G. Šķilters, gleznotāji R. Pērle, F. Roždārzs, A. Maizītis.

20. gadsimta sākumā izplatītā modernisma virziena teorētiskajai specifikai tēlotājā mākslā viens no pirmajiem pievērsās gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs. Viņa pētnieciskie darbi joprojām ir pasaules mākslas teorētiķu un vēsturnieku uzmanības lokā. 1905. gadā V. Matvejs sāka studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur aktīvi iesaistījās jauno mākslinieku grupējumos un pievērsās modernisma teorijai. Viņa interešu centrā bija t.s. primitīvo tautu māksla. V. Matvejs vasarās brauca uz Eiropas muzejiem, lai iepazītos ar primitīvās mākslas kolekcijām. Analizējot ārzemēs savākto materiālu un laikabiedru daiļradi, V. Matvejs uzrakstīja konceptuāli oriģinālas teorētiskās apceres, no kurām mūsdienās vislielākā zinātniskā interese ir par tādām viņa apcerēm kā "Lieldienu salu māksla", "Jaunās mākslas principi", "Krievu secesija", "Daiļrades principi plastiskajās mākslās. Faktūra". Par V. Matveja nozīmīgāko darbu uzskata pētījumu "Nēģeru māksla", kas 1919. gadā publicēts atsevišķā grāmatā. "Nēģeru māksla" iznāca pēc autora nāves, - V. Matvejs mira 1914. gadā. Tolaik pasaulē tā bija pirmā grāmata par nēģeru mākslu. Voldemāra Matveja teorētiskās apceres publicētas galvenokārt Pēterburgā krievu valodā ar pseidonīmu Vladimirs Markovs.

V. Matveja glezniecības darbos izpaužas dažādu stilu (primitīvā māksla, gotika, protorenesanse, Bizantijas māksla, postimpresionisms) ietekme, raksturīgs formu vienkāršojums, brīva krāsu valoda, mistika: "Dārzs" (1904), "Senatne" (ap 1909), "Dārzā" (ap 1911).

V. Matvejs uz Latvijas sabiedrību un kultūru pirmo reizi dziļāku ietekmi atstāja 1910. gadā, kad jūnijā Rīgā organizēja lielu jaunākās krievu tēlotājas mākslas izstādi, kurā vairāk nekā 30 autoru apmēram 500 darbi sniedza pamatīgu priekšstatu par modernisma attīstību. Turklāt V. Matvejs latviešu laikrakstos publicēja plašu rakstu "Krievu secesija", kas arī atstāja lielu ietekmi. Rīgā eksponētie darbi un V. Matveja teorētiskie formulējumi nepārprotami aicināja sabiedrību izmainīt attieksmi pret mākslu, kultūru. V. Matveja rakstā bija akcentētas tēzes, ka mākslai jābūt neatkarīgai no sabiedrības, mākslas uzdevums nav īstenības atdarināšana, dabas kopēšana. Pēc V. Matveja raksta publicēšanas latviešu presē sākās plašas diskusijas, kas apliecināja, ka latviešu sabiedrības viena daļa uztraucas tikai par savas nacionālās kultūras likteni, bet mazāk domā par mākslas un kultūras perspektīvām vispār, kam priekšroku deva V. Matvejs un viņa domubiedri.

V. Matveja un Eiropas modernisma estētiskajiem meklējumiem vērīgi sekoja jaunie mākslinieki: Jāzeps Grosvalds, Konrāds Ubāns, Ansis Cīrulis, Jānis Kuga, Aleksandrs Drēviņš.

Jāzeps Grosvalds (1891 – 1920), latviešu gleznotājs, mācījies Minhenē un Parīzē. 1914. gadā atgriezies Latvijā, uzsāka rosīgu sabiedrisku darbību, izveidojot mākslinieku apvienību "Zaļā puķe", kas 1919. gadā pārtapa par Rīgas mākslinieku grupu. Šajā laikā J. Grosvaldam tapa cikli "Bēgļi" (1915 – 1917) un "Latviešu strēlnieki" (1915 – 1917). Pirmā pasaules kara laikā piedaloties aktīvā karadarbībā, mākslinieks tika ievainots. 1919. gadā demobilizējies, J. Grosvalds sāka diplomāta darbību Parīzē, kur arī mira. Ievērību guvušas J. Grosvalda eļļas gleznas: "Pašportrets" (1915), "Parīzes nomale" (1914), "Triju mākslinieku ģīmetne" (V. Tones, K. Uboka, A. Drēviņa; 1915), "Fridrihs Grosvalds" (1915).

Teodors Ūders (1868 – 1915), latviešu gleznotājs un grafiķis, mācījies Štiglica tehniskajā zīmēšanas skolā (1897 – 1899), no 1905. gada strādāja par zīmēšanas skolotāju Valmierā. T. Ūders pievērsās latviešu darba zemnieku un zvejnieku dzīves attēlojumam gan grafikā (ogles zīmējums "Rīts", ap 1911; "Zvejnieki", 1910 – 1912), gan glezniecībā ("Celmu lauzējs", ap 1911 – 1912). Reālistiskos un alegoriskos tēlos atspoguļoja 1905. – 1907. gada revolucionāros notikumus.

Jānis Roberts Tillbergs (1880 – 1972), latviešu gleznotājs, grafiķis un tēlnieks, revolūciju posmā plaši darbojies kā grafiķis – preses grafikā (karikatūras žurnālā "Svari", 1906 – 1907) un grāmatu grafikā. Glezniecībā izkopis reālistiskā portreta tradīcijas ("Dzejnieka J. Raiņa portrets", 1925; "Mātes portrets", 1926), pievērsies arī vēsturiskajai glezniecībai ("Kaugurieši", 1957), ainavai ("Rīga", 1913, 1940). Vēlākos gados J. R. Tillbergs darbojies kā LMA Figurālās meistardarbnīcas vadītājs (1921 – 1932), LVMA Portreta glezniecības darbnīcas vadītājs (1947 – 1957), profesors (1948).

Rīgas mākslas un kultūras dzīves aizsākto plašo darbību pārtrauca I Pasaules karš. 1915. gada vasarā līdz ar Rīgas evakuāciju apstājās visa kultūras dzīve - nenotika izstādes, tika slēgtas mācību iestādes, mākslinieki izklīda kur kurais pa visu plašo pasauli.