TRIMDAS KULTŪRAS IZCILĀKIE SASNIEGUMI
Helmuts Kreicbergs, Vainīgie un nelaimīgie, Rīga, Avots, 1989.
Indulis Kažociņš, Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940 - 1945, Rīga, Poligrāfists, 1999.
Daugavas vanagu fonda 25 gadi, Daugavas Vanagu Fonds Lielbritānijā, 1972.
Visvaldis Lācis, Eiropa liesmās. II Pasaules karš, I daļa, Rīga, ELPA, 1993.
Eduards Silkalns, Latvieši trimdā, Rīga, Izglītība.
Helmuts Kreicbergs, Vainīgie un nelaimīgie, Rīga, Avots, 1989, [8 - 9]:
Bet ne jau visiem skatiens bija aizmiglojies, un ne jau visi maldījās starp trim
priedēm. Pazīstamie latviešu vēsturnieki ārzemēs Edgars Andersons, Andrievs
Ezergailis, Haralds Biezais un citi ar milzīgu atbildības sajūtu pret savu tautu
pētījuši Latvijas neatkarības pēdējās dienas un traģiskos notikumus, kas ierāva
mūsu tautu nežēlīgajā karā.
A.. Ruņģis 1988. gadā "Dzimtenes Balsī" raksta:
"Tautas daļai svešumā nav viegli vai ir neiespējami atbrīvoties no novecojušās
"ienaidnieka bildes" vai ienaidnieka priekšstata. Galvenie nopelni šīs
"ienaidnieka bildes" radīšanā piemīt ilgajam un nežēlīgajam pret
latviešiem, pret krieviem un pret visām pārējām kaimiņu tautām vērstam Staļina
valdīšanas posmam. Savukārt fakts; ka staļinisma metodes varēja iezagties vai
saglabāties arī vēlāk, tā dēvētajā stagnācijas periodā iekrāsoja šo
ienaidnieka bildi vēl asāk... Tāpēc tautas daļa svešumā savu ideālu, dažkārt
.ilūziju risinājumos ieraujas vēlmēs un nedzīvo reālā pasaulē."
Un tomēr, ja mēs tikai šādi novērtētu latviešu sabiedrības ārzemēs politisko
būtību, tad tā būtu puspatiesība. Katrā no emigrācijas organizācijām pagātnē un
tagadnē Rietumos pastāvošajām vienmēr ir bijuši saprotoši politiski spēki, kas
orientējušies laikā un telpā. Veselīgais tautas saprāts dažādo organizāciju
biedriem bieži vien ir līdzējis izprast politisko situāciju labāk nekā to
vadītājiem. Kaut arī, spriežot pēc pēdējām vēstīm; I. Spilners un L. Lukss
mainījuši savu politisko pārliecību demokrātijas virzienā. Šajā sakarībā
jāatceras, ka ne vienmēr veselīgā saprāta virzība spēja gūt atbalstu un atsauksmi,
jo dzimtajā pusē bija izlikti padomju ārējās propagandas greizie spoguļi, kuri ļoti
mērķtiecīgi normālu cilvēku padarīja par pretpadomju punduri.
Lai gan esmu tikai nedaudz pieskāries Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku
partijas Ārzemju komitejas pārstāvjiem, latviešu sociāldemokrāti pelna īpašu
uzmanību. Proti, garajos pēckara gados viņu politika ir bijusi pastāvīga un
patstāvīga kā attiecībā pret ārzemēs dzīvojošo latviešu labējiem politiskajiem
strāvojumiem tā arī runājot . par Latvijas nākotni. Precīzi un viennozīmīgi
sociāldemokrātu attieksmi tūlīt pēc kara 1948. gadā raksturoja partijas līderis
Bruno Kalniņš: "Emigrācijā atradās tikai . 6% no mūsu tautas. Politiski un
sociāli ir pārstāvētas galvenām kārtām turīgās un labā spārna aprindas; kas
pavisam neatspoguļo Latvijas tautas patiesos centienus. Turklāt šie ļaudis gan rosīgi
skaldās un daudzi ar lielu niknumu cīnās pret demokrātiskām partijām un sevišķi
sociāldemokrātiju, bet gan neko nedara Latvijas atbrīvošanas labā. Viņi diendienā
gaida trešo pasaules karu, bet paši cenšas aizkļūt tālāk no karalauka projām.
Brīvības cīnītāji viņi nav, un dzimtenei no viņu .politiskā skaļuma maz
labuma." (Kalniņš B. Brīvības .cīņa; žurnālā "Brīvība". - 1948.
- Nr. 1.).
Rakstot par vainīgajiem un nelaimīgajiem, vairāk par latviešiem pasaulē nekā
mājās, izgaismojot mūsu nelaimes un pretrunas, izmantoju padomju un ārvalstu autoru
publikācijas, memuārus un periodiku.
Grāmata domāta visiem, kurus interesē greizā pagātne un kuri cer uz gaišāku
nākotni.
ĢENERĀĻA BANGERSKA PĒDĒJĀ PAVĒLE
20. aprīli krievi pārgāja Oderu dienvidos no Štetīnes un uzbruka Prenclavas -
Neištrēlicas virzienā, tādā veidā tieši apdraudot l5.divīzijas neapbruņotās
vienības pie Neištrēlicas. Tad 28. aprīlī divīzija saņēma pavēli pārvietoties uz
Malhinas ezera rajonu, kur vācu virsvadība bija paredzējusi divīziju iesaistīt
aizstāvēšanās cīņās. Nosacīto rajonu divīzijas atlikušās vienības sasniedza
29. aprīlī.
Tai pašā dienā latviešu leģiona ģenerālinspektors, ģenerālis Bangerskis, izdeva
savu pēdējo pavēli latviešu leģionam.
Latviešu Nacionālās komitejas prezidenta
pavēle Nr. 3.
Lībekā, 1945. gada 29. aprīlī.
Latviešu karavīri Vācijā !
Savā laikā jūs tikāt pārvesti šurp, lai te, kā likās, mierīgākos apstākļos no
jauna sakārtotos un sagatavotos mūsu zemes un tautas aizstāvēšanai. Mūsu visu
mērķis bija un paliek - brīva un neatkarīga Latvijas valsts. Tikai šim mērķim mēs
bijām un esam gatavi ziedot visus savus spēkus un savu dzīvību. Kara notikumu
straujuma dēļ lielākā daļa no jums vairs nespēja tikt atpakaļ uz Latviju. Mūsu 15.
(l. latviešu) divīzijai te nācās iesaistīties cīņās pret to pašu austrumu
ienaidnieku, un tā ir pildījusi savu pienākumu arī šeit uz svešas zemes un
neaprakstāmi grūtos apstākļos ar tādu varonību un izturību, kādu spēja parādīt
tikai šī neatkarīgā Latvijā uzaugušā un savu valsti tik dedzīgi mīlošā
jaunatne. Daļai no jums turpretim, neapbruņotai un neapgādātai, pilnīgi bezspēcīgai
ienaidnieka priekšā; nācās pārvarēt grūtības ar tādu enerģiju, kas tāpat dara
godu jūsu izturībai, bet ir sarūgtinājusi jūs kā karavīrus.
Latviešu karavīri Vācijā !
Jūsu Iielumlielais vairums tagad palicis bez apbruņojuma, un es neredzu arī citādi
kādu iespēju, ar ko jūs kā karavīri varētu būt šeit noderīgi Latvijai. Es neredzu
nekādu iespēju un nozīmīgumu pārvietot jūs neapbruņotus uz Latviju. Bez tam Rietumu
sabiedroto (angļu, amerikāņu un franču) fronte ir jau pienākusi tik tuvu mūsu
novietojumam, ka man ir jāgādā par pārpratumu novēršanu ar tiem, kurus mēs esam
visā mūsu valsts pastāvēšanas laikā uzskatījuši par saviem draugiem un bez kuru
atbalsta mūsu daudz cietušās latviešu tautas labākas nākotnes nodrošināšana nav
pat iedomājama: Kā Latvijas Nacionālās komitejas prezidents un kā Latviešu leģiona
ģenerālinspektors, tas ir - kā pašreizējais augstākais latviešu tautas politiskais
un militārais pārstāvis, es pavēlu jums sekojošo:
l. Mūsu karaspēka daļām, savā vairumā gandrīz pilnīgi neapbruņotām, atrauties no
Austrumu frontes, lai izvairītos no krišanas boļševiku gūstā.
2. Disciplinēti uzsākt gājienu rietumu virzienā, izvairīties no katras darbības, kas
varētu radīt pārpratumus par mūsu miermīlīgo nolūku un internēties angļu,
amerikāņu vai franču ieņemtajās joslās, vienalga, vai tas būtu panākams lielāku
grupu vai sīkāku vienību veidā.
3. Karalietu ģenerālsekretāram (Leģiona štāba priekšniekam) turpināt ārpus
karaspēka vienībām esošo pārvalžu likvidāciju.
4. Augšējos punktos minētais pēc būtības attiecas kā uz leģionu, tā arī ārpus
leģiona esošām formācijām un karavīriem (armijas, karaflotes un gaisa spēku
dienestā).
Latviešu karavīri Vācijā !
Ar šo pavēli es tātad atbrīvoju jūs no jūsu līdzšinējām karavīru saistībām.
Jūsu alga lai ir jūsu apziņā, ka jūs esat darījuši savas valsts un tautas labā
visu, kas cilvēka prātam un spēkiem iespējams. Šī apziņa lai dod jums ticību un
izturību arī turpmākajā liktenī, ko mēs neviens nevaram ne noteikt, ne paredzēt.
Kā vienmēr, tā arī šinī bridi mēs nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi:
Dievs, glāb un svētī Latviju !
Ģenerālis Bangerskis.
Protams, šī pavēle latviešu leģiona vienības neaizsniedza, bet tajā nebija nekā
tāda, ko latviešu karavīri paši jau nebūtu apsvēruši un centušies īstenot
dzīvē, cik tas viņiem dotajos apstākļos bija iespējams.
l5.divīzijas atlikušās vienības latviešu virsnieku vadībā pie Malhina ezera
līnijas neapstājās, bet turpināja gājienu uz rietumiem. 3. tanku korpusa vadība,
kura bija atbildīga par šo frontes sektoru, vēl centās latviešu gājienu apturēt,
bet latviešu virsnieki izvairījās no korpusa nosacītajām pulcēšanās vietām. Daži
virsnieki atklāti pateica divīzijas komandierim, ka viņi ir nolēmuši padoties Rietumu
sabiedrotiem. Tādu lēmumu beidzot pieņēma arī divīzijas komandieris pats.
1945. gada 2. maija agrā rītā latviešu vienību lielākā daļa uzņēma sakarus ar
amerikāņu karaspēku netālu no Šverīnas pilsētas. Tur karavīri nolika savus
pēdējos ieročus un uzsāka gājienu uz gūstekņu nometnēm. Viņi vēl nenojauta,
kādus pazemojumus viņiem gatavo Rietumu demokrātiskās valdības.
Latviešu karavīri līdz kara sākumam bija uzskatījuši Rietumu valdības par Latvijai
draudzīgām. Kopš pirmās krievu okupācijas dienas 1940. gadā latviešu karavīri bija
gaidījuši uz Rietumu valdību palīdzību savas valsts, savas armijas un savu tiesību
atjaunošanai. Tagad, kad sabruka viena no Eiropas nežēlīgākajām diktatūrām -
nacistu Vācija, latvieši gaidīja, ka Rietumu demokrātijas tūdaļ vērsīs savus
spēkus arī pret otro - komunistisko Padomju Savienību. Latvieši nezināja, ka ASV
prezidents Rūzvelts bija nonācis Padomju Savienības diktatora Staļina iespaidā. Viņi
nezināja; ka Lielbritānija jutās bezspēcīga Padomju Savienības priekšā. Viņi
nezināja arī; ka Rietumu tautas ir apnikušas karot un Baltijas valstu dēļ karu
turpināt nedomā. Latvieši nesaprata arī to, ka par krievu okupāciju Baltijas valstīs
Rietumos ir ļoti maz un pretrunīgu ziņu. Karavīrus sagaidīja smaga vilšanās, jo
gūstā viņus uzskatīja par nacistu atbalstītājiem.
Tūlīt pēc ALTS nodibināšanās rodas doma par pirmā Amerikas latviešu kongresa
sasaukšanu, ko ierosina Čikāgas ALTS nodaļa. Kongress notiek pēc 2 mēnešiem, 1919.
gadā no 3. līdz 5. janvārim. Uzsaukumā norādīts: "Lai Amerikas latviešu
starpā audzinātu vienprātību un atrastu līdzekļus un spēju likumīgā ceļā
Latviju pabalstīt..." Kongresa nolūks bija apvienot tautiski domājošos
latviešus, sniegt palīdzību dzimtenei un izvēlēt savu pārstāvi Miera konferencei
Parīzē. Lietas bija jākārto ātri, jo cīņā nokavēto ne katrreiz var atgūt. Jau
šī kongresa priekšvakarā Latvijas ārlietu ministrs Z. Meierovics no Londonas raksta:
"Mūsu uzdevums ir rūpēties par politisko un ekonomisko Latvijas atdzimšanu un
atjaunošanu. Priekšā ir miera konference, kurā, starp citu, tiks apspriesta arī
Latvijas nākotne, un lielā mērā tas atkarāsies no mums pašiem, cik mēs pratīsim,
gribēsim un varēsim aizstāvēt Latvijas skaisto nākotni.
Kongresā pieņemtās tēzes ir sekojošas:
1. Amerikas Latviešu Tautiskās Savienības mērķis ir visiem likumīgiem līdzekļiem
palīdzēt Baltijas provincēm viņu cīņā dēļ politiskās brīvības un atjaunot
viņas tirdzniecību.
2. Ņemot vērā tagadējos starptautiskos sarežģījumus, haotisko Krievijas stāvokli
un nespēju dabūt patiesu informāciju par tagadējām Baltijas politiskām
organizācijām, ALTS nevar izteikties par labu vienai vai otrai noteiktai politiskai
iekārtai Latvijā, bet strādās kooperācijā ar katru partiju, kas stāv par Latvijas
pašnoteikšanās tiesībām, vispārīgām, aizklātām vēlēšanām. Lai šos mērķus
sasniegtu, ALTS griežas pie Amerikas valdības ar sekojošu lūgumu: Pielaist Latvijas
Pagaidu Valdības priekšstāvjus Miera kongresā, kad tiks apskatīts Baltijas
jautājums.
Rezolūciju nosūtīja ASV prezidentam Vilsonam (Woodrow Wilson) un sabiedroto sūtņiem.
Kongresā par Amerikas latviešu pārstāvi izraudzīja inženieri Kārli Ozolu (miris
deportācijā Sibīrijā), vēlāko Latvijas sūtni Padomju Savienībā. ALTS kongresā
piedalījās 30 delegāti, kas noturēja 5 sēdes un ievēlēja Centrālo Komiteju ar
priekšsēdi Edvīnu Pilsumu, vietnieku Gustavu Danci un sekretāru J. Kalniņu, visus no
Ņujorkas.
Vēl var pieminēt, ka G. Dancis iespiedis Kongresa sasaukšanas gadījumā īpašu
lapiņu ar himnām un notīm. Tur ir uz pirmās lappuses dziesma "Par tevi,
dzimtene", otrā pusē ASV himna, ko latviskojis dzejnieks Krišjānis Nātra, un
Latvijas himna - "Dievs, svētī Latviju", K. Baumaņa komponētu. Himnas
tekstā vēl minēts Baltijas vārds Latvijas vietā.
Ar šo kongresa aktu cīņa par Latviju bija ievadīta un tā vairs neapstājās, kaut
arī ALTS darbinieki daudzās vietās un reizēs saņēma nicinājumus un asu pretestību
no kreisajiem.
Latvijas valsts bija nodibināta, tikai tā vēl bija jāiztīra no sveša karaspēka, kas
tīkoja atkal latvju zemi pakļaut savai varai. Tautieši šīs briesmas izprata, jo to
liecina daudzie brīdinājuma raksti Amerikas Vēstnesī.
Tuvojas 1919. gada drūmā vasara pār Latviju. Dzimtenē vēl norisinās kara darbība un
nes postu un badu latviešu tautai. Palīdzība no ārzemēm nepieciešama. Šai sakarā
ministru prezidents Kārlis Ulmanis telegrafē uz Ameriku un lūdz palīdzību. Šeit
sniedzam viņa ziņojumu:
"Vašingtonā 17. augustā. Latviešu valdības premjers Kārlis Ulmanis šodien
telegrafējis no Liepājas Sabiedroto presei, aizrādīdams, ka, ja visdrīzākā laikā
Latvijai netiek sniegta palīdzība ar pārtiku, tad bads un trūkums tur būs vispārīgs
un viss labais darbs, ko Amerikāņu Palīdzības administrācija caur no Kongresa
atvēlēto 1 miljonu dolāru fondu ir darījusi, būs bijis veltīgs un bez sekmēm.
Viņš arī telegrafē, ka Latvijai draud boļševisms, ja bads tur ir jāpiedzīvo.
Premjers Ulmanis, kas agrāk bijis kādas universitātes profesors (tā saka Associated
Press), savā telegrammā saka: Stāvoklis ir ļoti kritisks. Rīga ar 225000
iedzīvotājiem un savu nopostīto apkārtni, un tāpat kādas mazākas pilsētas ar
155000 iedzīvotājiem pēc 20. augusta atradīsies bez maizes, kaut gan nodotās racijas
jau tagad ir pamazinātas no 220 un 125 gramiem miltu. Latvijas armija, kura sastāv no
25000 vīriem, tāpat būs bez maizes nākošās četrās nedēļās priekš 15.
septembra, līdz kuram laikam nav nekādas cerības ievākt jauno ražu. Latvijas valdība
lūdz ar vislielāko nopietnību, lai taptu sperti vajadzīgie soļi, ka miltus var
sūtīt uz Rīgu visdrīzākā laikā. Stāvoklis patiesībā ir ļoti bēdīgs, un ja
maize nepienāk pirms 20. augusta, tad pilsētas iedzīvotājiem un karaspēkam jācieš
bads, kura sekas var būt briesmīgas. Viss, kas līdz šim ir iegūts, var tapt atkal
noārdīts un izpostīts, jo bads izperinās boļševismu, kara fronte taps novājināta
un tādā kārtā paveicinās krievu boļševisma pieaugšanu. Vienīgi drīza palīdzība
spēj novērst šo lielo katastrofu."
O. Akmentiņš un L. Bērziņa, Latvijas ideja Amerikā. Amerikas latviešu tautiskās savienības 50 gadi, 1918 - 1986, Amerikas latviešu tautiskā savienība Bostonā, 1969, [102]:
1962. gada 20. oktobrī ALTS valde sarīkoja mūžībā aizgājušā rakstnieka Jāņa
Jaunsudrabiņa piemiņas vakaru, kur par rakstnieka dzīvi un darbu referēja Albins
Banga, atmiņas par viņu un izvilkumus no prozas darbiem stāstīja un lasīja režisors
Jānis Lejiņš, rakstnieka dzejoļus skandēja aktrise Ance Rozīte, prozas darbus
lasīja režisors Reinis Birzgalis un dziesmas ar Jāņa Jaunsudrabiņa tekstiem dziedāja
baritons Kārlis Grīnbergs, pavadot Mārai Efertei. Albins Banga bija arī iekārtojis
rakstnieka piemiņas skati.
1962. gadā savu darbību ALTS telpās uzsāka arī pie ALTS un DV apvienības Bostonā
nodibinātā Latviešu kredītbiedrība.
Kārtējo sarīkojumu virknē jāmin 1962. gada Draudzīgā aicinājuma sarīkojums, kad
referēja rakstniece un teātru kritiķe Paula Jēgere-Freimane. Deklamēja Lolita.
Lejiņa, koncerta daļā savus sniegumus deva Guna Gēliņa, Ingrīda Ķuze un Regīna
Štāla pie klavierēm; Kārlis Grīnbergs ar dziesmām, Juris Menke ar flautas solo un
Māra Eferte ar klavieru pavadījumu.
Tāpat atzīmējams 1963. kāda Draudzīgā aicinājuma atceres vakars, kas notika
rakstnieka Saulieša piemiņas zīmē. Referēja dzejnieks Dzintars Freimanis, rakstnieka
darbus skandēja un lasīja Ilze Šedrika un Antons Benjāmiņš, Juris Menke spēlēja
flautas solo un dejoja Bostonas latviešu tautas deju kopa Lidijas Graudiņas-Āboliņas
vadībā.
1963. gada februārī Daugavas Vanagu telpās Bostonas sabiedrība sumināja ALTS
dibinātāju un mūža goda priekšnieku Jēkabu Zībergu. ALTS nodibināto Zīberga
stipendiju saņēma Harvarda universitātes students Jānis Baumanis.
Vairākus gadus ALTS saimnieks bija ilggadīgais skolotājs A. Bankovičs un kā viens no
oriģināliem sarīkojumiem pieminams viņa iniciatīvā rīkotais rakstnieka Viļa
Plūdoņa piemiņas brīdis 1963. gada aprīlī, kad rakstnieka darbus skandēja latviešu
studenti, Bostonas latviešu skolas audzēkņi un viņu mātes un vecmāmiņas.
Daugavas vanagu fonda 25 gadi, Daugavas Vanagu Fonds Lielbritānijā, 1972, [8 - 9]:
DZĪVOSIM LAIKAM KAS NĀKS
Pirmās Daugavas Vanagu vienības ārpus Eiropas cietzemes radās Lielbritānijā, par
dibināšanas dienu izvēršot 1947. gada 12. decembri. Dibināšanas sapulce notika
Latvijas sūtniecības telpās Londonā, Latvijas valdības ārkārtējo pilnvaru nesēja
sūtņa Kārļa Zariņa protektorātā, tā iezīmējot mūsu apspiestās tēvzemes
likumīgo pārstāvju veltīto izcilo uzmanību latviešu cīnītājiem. Sūtnis Zariņš
palika arī līdz sava mūža vakaram DVF goda priekšsēdis Lielbritānijā. Viņa
uzmanīgajā protektorātā Anglijā arī izauga lielākā DV organizācijas saime. Ja nu
laika tecējumā, no Anglijas izceļojot, biedru skaits ir samazinājies, tad tomēr savā
organizētībā un Cēdelgēmas gara saglabāšanā DVF saime vēl arvien ir pamats visas
lielās DV koporganizācijas stiprumam un varēšanai. DVF ir arī bagātākā
organizācijas daļa īpašumu ziņā un, kā pirmā no visām DV saimēm, ir pratusi savu
darbību nostabilizēt uz saimnieciskiem pamatiem. Kaut piemēra pēc: kas būtu DV saime,
pat visa latviešu trimdas saime, bez DVF nama Londonā?
Ar dziļu cienību jāpiemin arī tā lielā materiālā un morālā palīdzība, kuru DVF
saime sniedza savos pirmajos darbības gados, laikā, kad tas visvairāk bija
nepieciešams, latviešu invalīdiem, slimiem un citiem grūtdieņiem vecajā Vācijā.
Nemaz nav iespējams aprakstīt to lielo brālības garu, kuru cīnītāju saimei ir nesis
un devis latviešu karavīrs Anglijā, alga viena - vai nu tas būtu izpaudies kultūras,
sadzīves, sociālā vai morālā virzienā. Kas būtu DV organizācija bez šīs izcilās
DVF priekšzīmes?
No DVF dibināšanas dienas nu jau ir pagājuši 25 gadi, daudzi tā biedri ir jau
beiguši šīs zemes gaitas, pievienodamies lielajam cīnītāju pulkam Aizsaulē.
Anglijā trūkst pulkveža A. Skurbes un majoru A. Tomasa un A. Alksnīša, fonda
darbības stūrakmeņu licēju, pirmo šīs organizācijas priekšnieku. Bet to vietā ir
nākuši jauni, jauna maiņa, kas veco vīnu ir pārlējusi jaunos traukos. Un tā no
jauna DVF morālo segumu sniedz sūtniecības vadītājs T. V. Ozoliņš un darbus
praktiski vadījuši Dr. L. Rumba un J. Frišvalds.
Un kā izskatītos DVF darbs bez vanadžu ciešās līdzdarbības? Pirmās vanadžu
organizētājas E. Uijerta un V. Alkšņa kundzes, ilggadīgā vadītāja Marija Ķeņģis
kundze, viņas daudzās palīdzes un visas citas savās darbības vietās! Vai šo dāmu
sasniegumi maz ir pārskatāmi?
Un tā nu šodien lai ir veltīti jaukākie pateicības vārdi visiem un visām , kas ar
savu darbu un svētību ir stāvējuši mums klāt.
Ko vēlēt nākotnei?
Arvien mūsu pirmais uzdevums ir un paliks cīņa un darbs Latvijas brīvības labā,
kalpošana latviešu tautai un Latvijai. Arvien visās mūsu nākamās darba dienās būs
vajadzīga palīdzība mūsu cietušam cīņu draugam, mūsu grūtdieņiem.
Mums ikdienas ir jādomā par mūsu tautas saglabāšanu. Nav taču šaubu, ka reizi atkal
Latvija būs brīva valsts, un mūsu lielākais pienākums ir gādāt, lai tad, kad šī
brīvības stunda sitīs, būtu arvien vēl dzīva latviešu tauta: te - svešumā un tur
- dzimtenē. Un lai viss tas vieglāki pildītos, tad katru dienu un katru stundu domāsim
par latviešu jaunatnes problēmām. Tiem visiem jānāk pēc mums un jāturpina mūsu
darbs tad, kad mūsu laiks būs beidzies.
Tas viss arī lai ir un paliek par ceļa zvaigzni DVF un visai DV saimei laikam, kas vēl
nāks.
Daugavas Vanagi, sasauksimies!
Vilis Hazners,
Daugavas Vanagu priekšnieks.
1972. gada rudenī.
Daugavas vanagu fonda 25 gadi, Daugavas Vanagu Fonds Lielbritānijā, 1972, [61 - 64]:
JAUNIEŠU SAGAITAS
Jauniešu sagaitu nolūks ir pulcināt priekam un darbam latviešu jaunatni. Darba
programma sagatavota līdzīgi kursu programmai, kas dotu jauniešiem ieskatu latviešu
nacionālpolitiskos un kultūras jautājumos. Padomes pienākums ir pieaicināt lektorus
un vadītājus, kas, iespēju robežās, jauniešiem palīdzētu iepazīties ar savu tēvu
zemi un tautu, ar tās kultūru, politiku un dzīves ziņu. Sagaitu vielu cenšas
sagatavot veselīgas sabiedriskas domas ietvaros, neuzspiežot jaunatnei kādus tai
svešus uzskatus. Galvenais ir panākt, lai jaunatne pati saprot savus pienākumus pret
Latviju un latviešu tautu. Sagaitās notiek pārrunas atsevišķās grupās, kur
jaunieši var brīvi izteikt savus uzskatus un domas.
Katrai jaunatnes sagaitai ir galvenais temats, piem. "Patiesība acīs",
"Kas es esmu", "Mēs, latvieši, angļu vidū", "Tauta, kultūra,
valsts"; "Mēs neesam vienīgie", "Domas un darbus nākotnei",
u.c. Reizēm sagaitās aicina piedalīties arī citu tautu jauniešus, piemēram,
lietuviešus, lai pārrunātu kopējos trimdas jautājumus.
Sakarā ar sagaitas tematu, aicināti lektori. Par kristīgās ticības jautājumiem
aicina referēt kādu mācītāju, kas jauniešiem paskaidro dievkalpojumu kārtību,
dziedāšanas nozīmi, pārrunā nepieciešamību piederēt pie baznīcas, reliģiskās
dzīves attīstību Latvijā, kā arī to, kā kristīgo ticību pieņem un izprot citās
pasaules daļās un kā to praktiski realizē. Jauniešus iepazīstina arī ar citām
lielākām konfesijām.
Katrā. sagaitā paceļas jautājums par jauniešu uzdevumiem trimdā un par attiecībām
ar okupēto Latviju un turienes jauniešiem. Sagaitās dalībnieki uzrāda ļoti dzīvu
interesi par šiem jautājumiem, un apbrīnojama ir domu un izdomu bagātība, kad
paceļas jautājums par tikšanos ar dzimtenes jauniešiem.
Lekcijas par latviešu literatūru un mākslu jauniešus aizvien saista. Tie izrāda jo
dzīvu interesi par mūsu rakstnieku un mākslinieku darbiem salīdzinājumā ar citu,
lielo kultūras tautu, gara darbinieku sniegumiem. Sagaitās jauniešus iepazīstina arī
ar okupētās dzimtenes rakstnieku un mākslinieku darbiem, lai tie paši varētu spriest
par okupācijas režīma negatīvo iespaidu uz gara un domu izteiksmes brīvību.
Vēstures tematos apskatīti Latvijas vēstures izcilākie posmi, pārrunātas paralēles
starp latviešu un velšu vēstures gaitām, stāstīts par pulkvedi O. Kalpaku, par
Zemgales senajiem vadoņiem, par latviešu jaunatnes līdzdalību brīvās valsts
izcīnīšanā un II. pasaules karā, par Latviešu leģiona cīņām un to nozīmi.
Iepazīstinot ar mūsu tautas mākslu, pārrunāti tautas tērpi un to valkāšanas
tradīcijas, tautas dejas un to vēsturiskā izcelsme, aizvien cenšoties lekcijas
ilustrēt ar uzskatāmiem vai cita veida paraugiem.
Par sagaitu lekciju dažādību liecina šie nedaudzie piemēri: Latviešu trimdinieku
organizācijas; Personība iespaido vēsturi; Nacionālās iezīmes latviešu mūzikā un
literatūrā; Tautas deju elementi; Vēstures iespaids uz tautas kopības apziņu;
Latviešu fiziskās dotības; Latviešu dzeja; Piederības apliecinājums; Sabiedriskās
normas; Mūsu dienu diagnoze; Neiznīcināmā tauta, u.t.t
DALĪBNIEKI
Sagaitās piedalījušies caurmērā 15 - 42 dalībnieki; tās rīkotas nedēļu nogalēs.
Vasaras sagaitas notiek skolu brīvlaikā augusta mēnesī Latviešu mājā Almelijā un
turpinās veselu nedēļu. Piedalīšanos sagaitās kavē jauniešu intensīvais darbs
skolās un citās mācību iestādēs un, nereti, lielie attālumi starp dzīves un
sagaitas vietu.
Kā lektorus sagaitās aicina mūsu trimdas sabiedriskos un politiskos darbiniekus,
māksliniekus, rakstniekus, tautas deju speciālistus, un arī pašas jaunatnes
aktīvākos darbiniekus. Ar gandarījumu var atzīmēt, ka jau divi no pašu sagaitas
dalībnieku vidus piedalījušies ar referātiem. Lektoru .aicināšana ir Padomes
uzdevums, bet bieži tai talkā nāk to DVF nodaļu darbinieki, kur sagaita tiek
organizēta.
TAUTAS DEJU GRUPAS
Tautas deju grupām ir ļoti liela nozīme mūsu jaunatnes pulcināšanā un
iesaistīšanā latviešu sabiedrībā. Patīkamā un interesantā veidā jaunā paaudze
iepazīstas ar mūsu tautas seno kultūru, paražām, pat ticējumiem un dzīves ziņu.
Deju apmācība notiek lielākā pulkā, kur ir iespēja atrast sava vecuma biedrus,
iedraudzēties un iepazīties ar tiem latviešu jauniešiem, ko ikdienas gaitās neizdodas
sastapt. Tautas deju grupas rada arī kopības sajūtu un apziņu, ka visi dalībnieki
pieder vienai tautai. Tās dod arī iespēju iepazīties ne tikai ar šo - mūsu trimdas -
zemi, bet redzēt arī citas zemes, piedaloties dažādos tautas mākslas festivālos.
Tautas deju grupu darbu vada DV CV un DVF tautas deju referente V. Rulliņa. Viņas
uzdevums ir apmācīt deju grupas, sniegt tām padomus, un sagatavot lielākus
kopuzvedumus. V. Rulliņa izdevusi tautas deju un rotaļu grāmatu "Soli pa
solim", kas saņēmusi labas atsauksmes. Patlaban Anglijā darbojas 10 tautas deju
grupas. Laika gājumā dažas ir pārtraukušas darboties, bet nākušas klāt atkal
jaunas, kur dejo mūsu pavisam jaunā paaudze, piemēram, Saktiņa, Auseklītis;
Sprīdītis, u.c.
Lai DVF varētu sekmīgi darboties arī turpmāk, ir nepieciešama jaunā maiņa. Tāpēc
sevišķi jaunatnes darbam ir pievēršama vislielākā vērība. Visu savu darbības
laiku, DVF un tā daudzās nodaļas un kopas ir centušās veicināt mūsu jaunās
paaudzes pulcināšanu un audzināšanu nākotnes Latvijai. Nekad nav liegts atbalsts
jaunatnes darbam, nekad nav žēloti līdzekļi, ja tie nepieciešami mūsu jauniešu
rosību celšanai. Liekas, ka jaunā paaudze sāk saprast, ka tikai kopā ar saviem
vecākiem brāļiem un māsām, tā spēs veikt tai likteņa uzticēto pienākumu - izvest
atkal saulē latviešu tautu un celt Latvijas valsti. Daugavas vanagu un vanadžu pulkā
nāk jaunieši, kas pamazām sāk stāties darba un dzīves nogurušo darbinieku vietās.
Daugavas Vanagu Fonds Lielbritānijā ar paļāvību var skatīties nākotnē.
Daugavas vanagu fonda 25 gadi, Daugavas Vanagu Fonds Lielbritānijā, 1972, [73 - 75]:
M. Ķeņģe,
DVF Vanadžu daļas vadītāja
DAUGAVAS VANADŽU ROSMES UN DEVUMS ORGANIZĀCIJAI
Kad 1948. g. rudenī no nometnes Vācijā pārcēlos uz dzīvi un darbu Anglijā, sāku
meklēt saskari ar mūsu tautiešiem, kas šajā zemē bija ieceļojuši agrāk. Tie bija
izkaisīti pa visu Angliju un Skotiju, iesaistīti rūpniecībā, lauksaimniecībā,
mājsaimniecībā un slimnīcu darbos. Blakus ikdienas darbam tautieši meklēja saskari,
iepazīšanos un atbalstu. Lielākos centros organizējās sanāksmes un dievkalpojumi.
Šādu latviešu dievkalpojumu, ko vadīja mācītājs R. Slokenbergs, apmeklēju savas
pirmās darba vietas tuvumā Oksfordā.
Uzzināju, ka latviešu pulcēšanās vietas Londonā ir L. Uijerta un V. Jūgas nams, 44
Hans Place, un Latviešu draudzes nams, 55 Hans Road, kas atradās tuvu viens otram. Tur
sastapu daudz senu paziņu no dzimtenes un nometnes laikiem, un iepazinos ar daudziem
citiem tautiešiem. Starp tiem bija ideju pilni darbinieki, ar kuriem ilgajos
svešniecības gados sadarbojos, pildot visdažādākos sabiedriskos pienākumus un
kopīgi veidojot daudzus latviešu pasākumus.
Londonā arī uzzināju, ka 1947. gada 21. decembrī iniciatoru grupa bija nodibinājusi
DVF organizāciju. Tie savā pirmā uzsaukumā aicināja "tautiešus un
tautietes" iestāties organizācijā "pašaizliedzīgiem darbiem savas tautas
labā". Organizācija par savu galveno uzdevumu uzskatīja palīdzības darbu, bet
vēlāk darbību paplašināja, ietverot citus nacionāli nozīmīgus uzdevumus. Visur
Anglijā, kur bija kopā vairāki latvieši, uzņēmīgi entuziasma pilni darbinieki un
darbinieces sāka organizēties kopējam darbam, atzīstot DVF mērķus un uzdevumus
nozīmīgus un svarīgus.
Arī es 1949. gadā iestājos organizācijā, ņēmu aktīvu dalību tās darbā un
turpinu to nepārtraukti visus šos garos gadus, dzīvojot līdz dažādiem organizācijas
dzīves un darbības posmiem un notikumiem. Tādēļ zinu, kā veidojusies sievietes
līdzdalība DVF darbā.
Jau pirmajā organizācijas pagaidu valdē ievēlēja bijušo leģiona žēlsirdīgo māsu
Veltu Krustiņu, tagad Alksni, un revīzijas komisijā Veroniku Jūgu.
Pirmajos darbības gados vissvarīgākais uzdevums bija noorganizēt palīdzību slimajiem
un kara invalīdiem Vācijas nometnēs un slimnīcās. Šim darbam uzsāka vākt
līdzekļus un materiālus: naudu, medikamentus, drēbes, apavus un pārtiku. Atsaucība
bija liela, un bija nepieciešamas darba rokas, kas visu sašķirotu, sakārtotu,
sasaiņotu un nosūtītu tiem, kam vislielākā vajadzība. Šajā darbā iesaistījušās
vairākas latvietes un starp tām kā vienas no pirmajām Velta Alksne un Emma Uijerte.
Atceroties laiku īsi pirms DVF dibināšanas un darbību pašā pirmā posmā, E. Uijerte
par šo laiku stāsta:
"1956. gada oktobrī saņēmu no Rasmas Grīnas Stokholmā kartiņu: "Nosūtu
Jums 17 eksemplārus. Glabājiet labi, tie mums ir pēdējie." Minētie "17
eksemplāri" bija tie 17 leģionāri, kas, lai izvairītos no izdošanas padomju
varai, bija paši sevi savainojuši vai arī citādi neveseli. Ar viņu ierašanos
Anglijā sākās rūpes par viņu nometināšanu un aprūpi. Mūsu karavīri ar
pavadoņiem, kopskaitā 17, ieradās Bervikas ostā, no kuras tika nosūtīti uz Nukāstli
un ievietoti kādā kopmītnē. Viņu kailās dzīvības bija glābtas, bet ar to
nepietika."
Nopietni slimo leitnantu Alksni izdevās ievietot Londonas universitātes slimnīcā, bet
arī viņam bija jāgādā drēbes un apavi. Toreiz Anglijā visi apģērba piederumi bija
uz kartiņām. Sākās kuponu lasīšana un drēbju meklēšana. Arī tiem leģionāriem,
kam veselība atļāva strādāt, daudz kā trūka. Nāca klāt arvien jauni iebraucēji -
gan bijušie karavīri, gan arī sievietes "Baltā gulbja" akcijā.
Tālāk Uijerte stāsta: "Darbu uzsāka Londonas Latviešu draudzes dāmu komiteja,
kas to veica kā "Christian Aid for Latvian Refugees" ar Londonas bīskapu kā
priekšsēdi. Mantas tieši sagādāja bīskaps. Ap viņu pulcējās arī citi baznīcu
darbinieki. No latviešiem bija mācītājs R. Slokenbergs, Anna Čailda (Child), Gunārs
Grauds un es. Mūs iepazīstināja ar kādu Kanādas virsnieku, kuru vēlāk apmeklējām
darba vietā. Viņš pavēra durvis uz noliktavu un teica: "Tas viss ir jūsu".
Tur bija 10 - 12 kastes ar jaunām mantām, vairums vīriešu drēbes un apavi. Vienā
kastē bija jaunas, skaistas zīdaiņu lietas. Visu to nosūtījām 22 mārciņu smagās
pakās un Vāciju. Saiņošanas darbus veica draudzes dāmas."
Kad nodibinājās DVF, aicinājumam ziedot mantas un naudu atsaucība bija liela. Uijertei
vēl tagad saglabājušies pirmo ziedotāju un atbalstītāju saraksti.
Daudz palīdzības darbā palīdzējusi Velta Alksne, kurai bija izdevies atrast darbu
savā profesijā kā žēlsirdīgai māsai, un kas bija uzzinājusi, ka firma Allah &
Harbury var nosūtīt uz Vāciju penicilīnu un streptomicīnu. Izmantojot šo izdevību,
sūtīja medikamentus Dr. med. A. Alksnim uz Libeku.
Kad Anglijā bija iespējams pirkt vairāk apģērba piederumu, kas Vācijā palikušajiem
bija nepieciešami, DVF valde sāka sūtīt arī šīs lietas. Bieži vien sievietēm un
bērniem, kā palīgiem, bija jānogādā mantas uz kuģiem, jo vīri bija darbā. Liekas,
ka ar šo brīdi faktiski bija jau radušās pirmās vanadzes un pat pirmie vanadzēni,
kas roku rokā ar vīriem, brāļiem, līgavaiņiem un draugiem, kas bija jau Daugavas
vanagi, uzsāka darboties mūsu grūtdieņu labā.
Līdztekus aprūpes darbam, organizācijā auga arī kulturāli sabiedriskā rosme. Pie
Londonas nodaļas, kas nodibinājās 1949. gada 27. februārī, darbojās jau latviešu
sieviešu pulciņš. Te jāmin H. Grāmatiņa, T. Ozoliņa, V. Mauriņa, E. Šķoba, E.
Millere un citas. Londonas nodaļas valdē darbojās L. Maršalka un revīzijas komisijā
V. Jūga.
Organizācijas darbam paplašinoties, radās nepieciešamība vairāk un organizētāk
iesaistīt sievietes DVF darbā. DVF valde, kuras priekšsēdis toreiz bija majors A.
Tomass, ar 1950. g. 16. marta rakstu aicināja mani uzņemties sieviešu organizēšanas
darbu DVF organizācijā. Aicinājums skan sekojoši: "Daugavas vanagu Fonda valdes
sēdē, pārrunājot jautājumu par vanadžu darbību organizācijā, valde nāca pie
atziņas, ka šī kustība jāveicina un jāatbalsta. Vērā ņemot Jūsu praksi un
pieredzi mājturības un sieviešu kustības jautājumos, valde griežas pie Jums ar
laipnu aicinājumu nākt mums talkā šīs lietas noorganizēšanā un vadīšanā, un
konkrēti uzņemties mājturības sekcijas vadīšanu. Ceram uz Jūsu atsaucību un
piekrišanu uzņemties šo darbu."
Piekrišanu devu. Ar šo brīdi sākās Daugavas vanadžu patstāvīgā darbība.
Visvaldis Lācis, Eiropa liesmās. II Pasaules karš, I daļa, Rīga, ELPA, 1993, [3 - 4]:
IEVADAM
1939. gada 1. septembrī sākās karš starp Vāciju un Poliju, kas drīz vien pārauga
Otrajā pasaules karā. Latvijas valdība centās ievērot noteiktu neitralitāti kara
notikumu apgaismojumā presē un radiopārraidēs. Un tomēr, pat lasot un klausoties
šīs uzspiestās neitralitātes gaisotnē ne vienmēr objektīvās ziņas par kara norisi
Polijā, Somijā, Norvēģijā, Dānijā un Francijā līdz Latvijas valsts varmācīgās
likvidēšanas dienai, tālaika avīžu lasītāji un radioklausītāji piederēja
paaudzei, kura paspēja iegūt kādu, kaut arī skopu, informāciju par šo karu: Taču
liela daļa tālaika notikumu klausītāju un aculiecinieku vairs nav mūsu vidū.
Tālākā trīsreizējā Latvijas okupācija - divreiz no padomju un vienreiz no vācu
armijas puses - vairāk nekā piecdesmit gadu laikā neļāva sniegt latviešu tautai
objektīvu informāciju par šo cilvēces vēsturē vislielāko militāro spēku sadursmi.
Latviešu profesionālie vēsturnieki trimdā - E. Andersons, A. Balodis, H. Biezais, E.
Dusndorfs, A. Ezergailis, U. Ģērmanis, K. Kangeris, Ā. Šilde, A. Švābe u.c. ir
devuši milzīgu ieguldījumu Latvijas vēstures izpētē un savās publikācijās
atspoguļojuši Otrā pasaules kara norises Latvijā, kā arī ārpolitiskās nianses, kas
saistītas ar šo karu un Latviju. Tomēr Otrajam pasaules karam kopumā - Eiropas un
Ziemeļāfrikas kauju laukos, tas ir, tajos reģionos, kuros notikušās kaujas ietekmēja
Latvijas likteni, tie tikpat kā nav pievērsušies. Iespējams, tas ir tādēļ, ka
latvieši trimdā, savās mītnes zemēs, apguvuši svešvalodas, varēja brīvi piekļūt
pārbagātīgam rakstu un grāmatu klāstam par Otro pasaules karu.
Apzinoties šo nopietno robu mūsu tautas vairāku paaudžu zināšanās par šo
gigantisko spēku konfliktu, nolēmu šo robu aizpildīt. Grāmatu rakstot, izmantoti
galvenokārt brīvo, demokrātisko zemju vēsturnieku un publicistu darbi. Es izvairījos
izmantot ļoti bagātos izziņas avotus krievu valodā. Rīkojos tā tādēļ, ka skaidri
apzinājos: šiem izziņu avotiem nevar uzticēties. Norādes par objektīvas
informācijas trūkumu padomju avotos atrodamas arī rietumzemju vēsturnieku darbos. Tā,
piemēram, Otrā pasaules kara dalībnieks, ASV armijas pulkvedis Trevors Nevits Djūpijs
(Dupuy), kurš sarakstījis 17 sējumu grāmatu "Otrā pasaules kara militārā
vēsture", par ticamību padomju vēsturniekiem izsakās šādi: "Nav viegls
uzdevums novērtēt krievu kara vadoņus Otrajā pasaules karā. Kara laika stingrai
padomju cenzūrai un rūpīgi sagatavotai oficiālai vēsturei pēc kara kopīgs ir tas,
ka tā stāsta ārpasaulei tikai to, ko padomju valdnieki uzskata par lietderīgu
propagandas nolūkos. Vēsture rūpīgi seko tam, lai padomju pilsonis vienmēr ievērotu
partijas līniju. Kara vēsture ir vairākkārt mainīta atbilstoši tam, kurš krievu
politiskais un militārais vadītājs ir cēlies vai arī zaudējis partijas oficiālo
labvēlību... Otrajā pasaules karā dalību ņēmušie krievu ģenerāļi nav
uzrakstījuši atklātus, objektīvus memuārus, kuros tie pastāstītu par savām
attiecībām ar valsts dzīves vadītājiem, tā kā to ir darījuši ģenerāļi Vācijā
un Rietumu zemēs."
Franču militārvēsturnieks Raimonds Kartjē raksta, ka biezajos foliantos par šo karu,
kas izdoti Maskavā, velti meklēt kaut vismazākās patiesās norādes par kara
stratēģisko, taktisko vai tehnisko norisi. Kartjē uzsver mums, komunistu gara nebrīves
jūgu iepazinušiem, labi zināmo patiesību, ka Otrā pasaules kara vēstures grāmatas
krievu valodā ir pilnas ar garlaicīgiem aprakstiem par PSRS miermīlīgo stāju un
nodomiem, par padomju tautas varonīgo cīņu partijas vadībā, par uzbrucēju
zvērībām un par rietumvalstu vadītājiem, kuri vienmēr esot sadarbojušies ar
Hitleru, lai panāktu proletariāta diktatūras valsts bojāeju. Kartjē, tāpat kā
Djupijs uzsver, ka uzzināt patieso ainu par padomju virspavēlniecības un
ģenerālštāba darbu neesot iespējams. Maršala Žukova memuāri pilnīgi apstiprināja
rietumvalstu militārvēsturnieku atzinumus. Aprakstīdams 1941. gada vēlā rudens
niknās kaujas pie Vjazmas, viņš gan sūrojās par Sarkanās armijas lielajiem
zaudējumiem, bet nepiemin nevienu skaitli, kaut gan pats tai laikā bija rietumu frontes
virspavēlnieks, kuram taču šie skaitļi bija labi zināmi. Līdzīgu piemēru ir ļoti
daudz. Ikvienā no tiem precīzi norādīti vāciešu zaudējumi gan atsevišķos kara
periodos, gan kopumā.
Šo darbu es varēju uzsākt un varēju cerēt pabeigt tikai tādēļ, ka trimdas
vēsturnieki - U. Ģērmanis un K. Kangeris, kā arī politiķis un Zviedrijas radio
žurnālists V. Zaļkalns dāvāja man sevišķi vērtīgas grāmatas. Tāpat lielu
labvēlību man izrādīja divu lielāko mūsu bibliotēku - Nacionālās bibliotēkas un
Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas direktori un mājas abonementa nodaļu
vadītājas - R. Vīgante un A. Brasliņa, kuras radīja man iespēju ērti mājas
apstākļos strādāt ar rietumvalstīs izdotām grāmatām, kuras tikai nesen bija
izkļuvušas no komunistu garīgā rasisma krātuves - tā sauktā specfonda. Grāmatas
turpmāko daļu nobeigumā lasītājs varēs iepazīties ar izmantotās literatūras
sarakstu. Es izsaku pateicību arī savai dzīvesbiedrei Viktorijai, kura melnraksta
lappuses pārrakstīja mašīnrakstā.
Visbeidzot es izsaku cerību, ka mans, Otrā pasaules kara dalībnieka, latviešu leģiona
karavīra subjektīvais vērtējums, kas šad tad būs jūtams grāmatas lappusēs,
netraucēs lasītāju iegūt skaidru ainu par Otrā pasaules kara gaitu.
Visvaldis Lācis
1992. gada septembrī
pie Gaiziņkalna
Eduards Silkalns, Latvieši trimdā, Rīga, Izglītība, [20 - 24]:
JAUNAS DZĪVES VEIDOŠANA SVEŠUMĀ
ASV ieceļoja apmēram 100000 latviešu bēgļu, Austrālijā 25000, Kanādā 18000.
Par lielāko latviešu centru ārpus Latvijas izvērtās Kanādas metropole Toronto, kur
piecdesmitajos gados mita gandrīz puse Kanādā ieceļojušo. Par otru lielāko latviešu
pilsētu izveidojās Ņujorka ASV, trešo - Melburna Austrālijā, ceturto - Čikāga ASV,
piekto - Sidneja Austrālijā. Lielās pilsētas, kur uz dzīvi apmetās daudzi tūkstoši
latviešu, izrādījās vērtīgs palīgs latvietības saglabāšanai svešumā, jo te
ikvienam latvietim bija iespēja no darba brīvajā laikā tikties ar citiem latviešiem,
interešu un domubiedriem, un veidot sabiedrisko dzīvi. Vientuļie latvieši, kas
dzīvoja tālu no citiem latviešiem un neuzmeklēja viņu sabiedrību, bija drīzāk
pakļauti asimilācijai jeb pārtautošanās draudam.
Ierodoties jaunajās patvēruma zemēs, ieceļotāji (pārstāsim viņus tagad saukt par
bēgļiem!) bija stipri trūcīgi. Latviju viņi bija atstājuši varbūt tikai ar vienu
vai diviem čemodāniem pie rokas, ieliekot tur tikai dzīvei pašu nepieciešamāko:
apģērbu, nedaudzus traukus un virtuves piederumus, varbūt dažas sevišķi iemīļotas
grāmatas. Nevarēja būt līdzi liela bagāža, kas būtu traucējusi pārvietošanos;
turklāt, Latviju atstājot, visi cerēja, ka drīz tur atgriezīsies. Bēgļu nometnēs,
kur cilvēkiem nebija algota darba un ienākumu un bija saspiesti dzīves apstākļi,
nekādu rocību nevarēja izveidot.
Tagad, ierodoties jaunajās mītnes zemēs, viņiem "dzīve bija jāsāk no
gala", jāgūst "materiāls pamats zem kājām". Bet ieceļotāji
pārsvarā bija vēl gados jauni, veselīgi, uzņēmīgi, enerģiski, gatavi pūlēties
atgūt visu, ko karš un okupācijas viņiem bija atņēmuši. Gadu gaitā viņi zaudēto
dzīves labklājību - bieži pat ar uzviju - atguva, neatguva tikai karā bojā gājušos
vai pazudušos, vai Latvijā palikušos tuviniekus, un neatguva dzimteni Latviju.
Katram ieceļotājam Amerikas Savienotajās Valstīs bija kāds "galvotājs",
parasti labi pārtikusi amerikāņu ģimene, kas garantēja ieceļotāju ģimenei
dzīvokli, algu un iztiku, ja ieceļotāju ģimenes pieaugušie locekļi strādās
galvotāja noteiktu darbu. Ģimenes galvas bieži strādāja nekvalificētu strādnieku
darbu fabrikās vai fermās, kamēr sievas tika nodarbinātās par mājkalpotājām.
Nereti nācās veikt tādus darbus, kuriem neatradās veicēji no to cilvēku vidus, kas
Amerikā bija dzimuši vai jau ilgāku laiku dzīvojuši. Viens no tādiem bija sētnieka
darbs. Amerikā sētniekus sauc par dženitoriem, tāpēc nosaukums "Dženitors"
dots kādam populārā trimdas rakstnieka Jāņa Klīdzēja romānam. Lai kļūtu par
sētnieku, nebija svarīgi, kādus - kaut vai daudz svarīgākus -pienākumus cilvēks
veicis dzimtenē. Populāra dažādos variantos kļuva divrinde:
"Agrāk zinātnieks un pētnieks
Tagad Amerikā sētnieks."
Austrālijā bija stipri līdzīgi, tikai tur privātu galvotāju vietā rūpi par
ieceļotājiem pirmajos gados uzņēmās valdība. Austrālijas valdība finansēja
ieceļotājiem tālā ceļa izdevumus, jo viņiem jau pašiem nekādas naudas nebija. Kā
atlīdzinājumu Austrālijas valdība no ieceļotāja pieprasīja gatavību pirmos divus
uzturēšanās gadus strādāt jebkurā valdības norādītā darbā. Tāpat kā Amerikā,
darbi tiecās būt grūti un nepatīkami, katrā ziņā tādi, kurus nepatika veikt
vietējiem iedzīvotājiem. Dažs labs latvietis darba karjeru Austrālijā sāka kā
grāvracis, augļu ražas novācējs rudenī vai izpalīgs garā vājo patversmē.
Pēc pirmajiem tādā veidā nokalpotiem gadiem ieceļotāju lielum lielais vairums no
necilajiem darbiem izrāvās un tika pie vieglākas, tīrākas, drošākas un reizē arī
atbildīgākas un ienesīgākas nodarbošanās. Strādājot necilos darbus, viņi
līdztekus bija iemācījušies angļu valodu, varbūt apmeklējuši kādus vakara kursus
vai pat koledžas un universitātes, iepazinuši vietējās tautas mentalitāti,
apzinājuši labākas darba iespējas.
Lai izveidotu sekmīgu, stabilu dzīvi, strādāt vajadzēja daudz, jo vajadzēja taču
daudz naudas. Ko Latvijā uzskata par zināmu luksusu, tas bieži vien jaunajā pasaulē
ir pati dzīves nepieciešamība. Latvijā vairums cilvēku dzīvo īres dzīvokļos,
turpretī aizokeāna zemēs, par kurām te runājam, īres dzīvokļu ir maz, bet īres
maksas ir nesamērīgi augstas. Lai liela daļa darbā nopelnītās naudas netiktu izdota
par īri, nācās sekot vietējo iedzīvotāju paraugam un, liekot centu pie centa,
dolāru pie dolāra un mārciņu pie mārciņas (Austrālijā), sakrāt naudu pašu
ģimenes savrupmājas iegādei. Jau ap piecdesmito gadu vidu daudzi latvieši sāka
iekārtoties savrupmājās, pat ja sākotnēji par tām tika izdarīta tikai iemaksa, bet
parāds pamazām dzēsts turpmāko gadu gaitā. Sabiedriskais transports aizokeāna zemēs
nav tik attīstīts kā Eiropā, bet pārvaramie attālumi mēdz būt daudz lielāki,
tāpēc personīgā auto iegāde, kas piecdesmitajos gados visā Eiropā vēl tika
uzskatīta par luksusu, jaunajā pasaulē bija pašsaprotama nepieciešamība. Daudzi jo
daudzi latvieši labākas izpeļņas nolūkā tad nu strādāja virsstundas, lai ģimene
tiktu pie mājas un auto. Par virsstundām, t.i., papildu darba stundām virs noteiktās
iknedēļas normas, darba devēji maksāja vairāk.
Ieceļotājiem pirmajos gados spriedzi sagādāja vajadzība pierast pie svešādās,
neparastās vides un apkārtnes, pie, viņuprāt, ačgārnām paražām un pie vietējās
tautas mentalitātes jeb pasaules uztveres. Samērā klusajam, rezervētajam un pie
noteiktām sabiedriskās izturēšanās normām pieradušam latvietim nenācās viegli
samierināties ar amerikāņu skaļumu, šķietamu seklumu un uzsvara likšanu uz
ārišķībām, tāpat ar austrāliešu vaļīgumu, zināmu nenoteiktību. Radās
sarūgtinājumi, kad vietējie iedzīvotāji izrādīja vai nu intereses trūkumu, vai pat
nesapratni par ieceļotāju pārdzīvojumiem iepriekšējos desmit gados. Kad, piemēram,
kādam sarunu biedram stāstīja par padomju varas veiktajām latviešu deportācijām uz
Sibīriju 1941. gada 13./14. jūnijā, sarunu biedrs vaicāja: "Kāpēc tad jūs
nesaucāt palīgā policiju?"
No visām jaunajām mītnes zemēm visgrūtāk varbūt nācās pierast pie Austrālijas.
Klimats te bija daudz siltāks nekā Latvijā un Viduseiropā; tajos gada mēnešos, kad
Latvijā sniga balts sniedziņš, Austrālijā svelmīga saule zaļo zāli iededzināja
pavisam sarkanbrūnu; svešāda šķita fauna un flora un pat zvaigznes pie debesīm ar
Dienvidu krustu Lielā lāča un Greizo ratu vietā; satiksme ceļa labās puses vietā
virzījās pa kreiso pusi; decimālās naudas, mēru un svaru sistēmas vietā vajadzēja
iegaumēt daudz komplicētāku, no britu salām pārņemtu. Piemēram, pamata naudas
vienība bija mārciņa, kur ietilpa divdesmit šiliņu, bet katrā šiliņā savukārt
bija divpadsmit pensu.
Bērni un jaunieši ar jaunajiem apstākļiem aprada ātrāk nekā pieaugušie
ieceļotāji, jo viņiem nebija tik ilggadīga pagātnes pieredze, no kuras tagad
vajadzēja pārorientēties uz ko pavisam citu. Bet arī bērniem reizēm nācās
pārdzīvot dažādas traumas. Piemēram, vēl nesen bēgļu nometņu skolās viņus
mudināja izaugt par labiem latviešiem. Tagad turpretim jaunā skola viņus mudināja
kļūt par labiem amerikāņiem. Kam nu klausīt?
Pamatiedzīvotāji visās zemēs, kur vien ieceļotāji nokļuva, sagaidīja, ka samērā
īsā laikā ieceļotāji kļūs stipri līdzīgi viņiem pašiem, runājot viņu valodu,
domājot viņu domu. Citiem vārdiem, viņi vēlējās, lai ieceļotāji pārtautotos.
Baidījās, ka tad, ja ieceļotāji saglabātu dzimto valodu, paražas un mīlestību uz
dzimto zemi, laika gaitā varētu rasties berze un nesaskaņas vai pat konflikti ar
vardarbību starp dažādu tautību ieceļotāju kopienām. Liela daļa latviešu sevis
pārtautošanas centieniem sekmīgi pretojās, kaut dažus - sevišķi tos, kas bija
apmetušies uz dzīvi tālu no citiem latviešiem - šie centieni pieveica.
Ieceļošanas zemju valdības vēlējās, lai ieceļotāji pēc dažiem jaunajā zemē
pavadītiem gadiem naturalizētos, t.i., pieņemtu jaunās zemes pavalstniecību jeb
pilsonību. Daudzi latvieši, domājot par pavalstniecības maiņu, pārcieta lielas
sirdsapziņas mokas. Vai tad viņi, aiz sevis atstādami Latviju kara liesmās, nebija tai
sirdīs solījuši mūžīgu uzticību? Vai tad lai tagad viņi oficiāli likuma priekšā
kļūtu par kanādiešiem vai austrāliešiem?
Gluži praktisku apsvērumu dēļ gandrīz visi ārzemju latvieši svešās zemes
pavalstniecību tomēr pieņēma. Bez pavalstniecības daudzās nozarēs - sevišķi
valsts darbā - nebija iespējams izvirzīties līdz vairāk atbildīgiem posteņiem. Bez
pavalstniecības jaunieši nesaņēma stipendijas, kas viņiem pavērtu ceļu uz
augstākās izglītības iegūšanu. Bez pavalstniecības nevarēja izņemt pasi, kas
ļautu doties ārzemju ceļojumos.
Daudzi latvieši gan palika uzticīgi savai tautībai, tomēr kļuva par citu zemju
pavalstniekiem.