TRIMDAS KULTŪRAS IZCILĀKIE SASMIEGUMI

Trimda ir piespiedu prombūtne no dzimtenes, ko svešvārdā sauc arī par eksilu. Lielākā Latvijas iedzīvotāju došanās trimdā notika Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā. Kādēļ tik daudzi latvieši devās prom no dzimtenes, nevis palika šeit, gaidīt kara iznākumu? Viņu rīcības izskaidrojums ir bailes, jo Padomju vara jau bija sevi parādījusi, tā kā šie cilvēki labāk izšķīrās par došanos svešumā nevis par izsūtījumu uz Sibīriju, kas viņus sagaidīja, paliekot dzimtenē. Pārsvarā trimdā devās izglītoti un radoši cilvēki, kuri nespēja sēdēt uz vietas un klusu noskatīties savas tautas ciešanās, viņi nespēja samierināties ar uzspiesto partijas ideoloģiju, kas apspieda un noliedza jebkuras personības radošās tieksmes un domas izteiksmes brīvību.
Laikā, kad Latvija atradās Padomju Savienības sastāvā, daudziem zinātniekiem un vēsturniekiem bija liegta iespēja nodarboties ar savu darbu, jo nedrīkstēja izteikt savu viedokli jebkurā jautājumā, viss bija jāsaskaņo ar Partijas komiteju. Tieši tādēļ daudz brīvāk varēja darboties trimdas latvieši, jo viņiem šādu aizliegumu nebija. Tā kā trimdā devās liela daļa Latvijas radošās inteliģences un zinātnes darbinieku, tad arī ārzemēs tika izdotas daudzas nopietnas un vērtīgas grāmatas, kā arī izdarīti svarīgi atklājumi dažādās zinātnes jomās. Kā slavenākos trimdas vēsturniekus ir jāmin E. Andersonu, E. Dunsdorfu (1968. gadā saņēmis Tautas balvu, kas ir trimdas latviešu augstākās atzinības zīme), U. Ģērmani, A. Balodi, Ā. Šildi (1988. gadā saņēmis Tautas balvu), A. Švābi u.c. Tieši trimdas vēsturnieki uzdrošinās atklāti runāt par Latvijas vēstures notikumiem, īpaši par drausmīgajām deportācijām, par Baigo gadu un par latviskās identitātes apkarošanu Latvijas latviešos okupācijas gados.
Pēc Otrā pasaules kara (laikā no 1939. līdz 1945. gadam) Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās vismaz par 0,4 miljoniem cilvēku, no kuriem aptuveni 0,25 miljoni Baigajā gadā kļuva par staļinisma terora upuriem. Tieši tāpēc 1944. gadā, kad Latvijai atkal tuvojās Padomju armija, no Latvijas uz Rietumiem devās aptuveni 250 tūkstoši cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija politiskie bēgļi. No šiem cilvēkiem 50 tūkstoši aizgāja bojā pa ceļam, nesasniedzot savu mērķi. Nozīmīgākās Latvijas bēgļu mītnes zemes bija: ASV, Kanāda, Austrālija, Lielbritānija, Vācija un Zviedrija.
Trimdas latviešu organizēto kopību 50-ajos gados veidoja apmēram 140 tūkstoši cilvēku, kam vēl papildus bija 40 tūkstoši ar latvisku izcelsmi. Vislielākais latviešu grupējums atrodas ASV, - piemēram, 1980. gada tautas skaitīšanā ASV reģistrēti 92 tūkstoši latviešu. Latvijas sarkanā Krusta kartotēkā Vācijā 1977. gadā bija ziņas par 107 tūkstošiem ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, neskaitot mirušos.

Jau pašā trimdas sākumā izceļojušajos latviešos radās doma, ka vajag izveidot kādu organizāciju, kas apzinātu visus savas pilsētas latviešus un rīkotu dažādus kultūras pasākumus un valsts svētku atceres dienas. Tādēļ gandrīz visās pilsētās, kurās dzīvoja lielāks latviešu skaits, nodibināja latviešu biedrības, bet par galveno organizāciju sākotnēji izveidojās globālā Daugavas vanagu organizācija, kuru 1945. gadā dibināja bijušie leģionāri un kara gūstekņi Zēdelgenas nometnē Beļģijā. Daugavas vanagu organizācija galvenokārt nodarbojās ar palīdzības sniegšanu Vācijā palikušajiem bēgļiem, kā arī kara gūstekņiem un invalīdiem. Šī organizācija kļuva ļoti populāra, tai bija nodaļas daudzās pilsētās, bet pirmās Daugavas vanagu vienības radās Lielbritānijā (nodibinājās 1947. gada 12. decembrī). Dibinot Daugavas vanagu fondu par galveno un primāro uzdevumu tika izvirzīts aprūpes darbs Vācijā un Austrijā palikušo kara invalīdu un bezapgādnieku ģimeņu labā, bet izrādījās, ka palīdzība nepieciešama arī Anglijā uz dzīvi iebraukušajiem tautiešiem.

1948. gada jūlijā Eslingenē tiek dibināta Latviešu Nacionālā padome (LNP), kas ir Latviešu Organizāciju apvienības pēctece. LNP savu darbību beidza 1951. gada rudenī sakarā ar tās dalībnieku masveida izceļošanu.
1955. gadā tika nodibināta latviešu trimdinieku globālā asociācija - Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), kuras sastāvā bija apmēram 140 tūkstoši cilvēku. PBLA divi lielākie grupējumi ir: Amerikas Latviešu apvienība (ALA; 1985. gadā - 90000 biedru) un Latvijas apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ; 1988. gadā - 20000 biedru). PBLA Eiropas Informācijas birojs atrodas Minsteres latviešu sabiedriskajā centrā. 1976. gadā PBLA palīdz sarīkot Pasaules brīvo latviešu dienas Toronto (kārtējie Kanādas latviešu dziesmu svētki ar paplašinātu sabiedrisko programmu), kā arī Pasaules brīvo dziesmu dienas 1979. g. Visbijā, 1984. un 1987. g. Minsterē.
1972. gadā Ketskila kalnos ASV tika dibināts Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds (PBLKF), kurš ik gadus vāca līdzekļus, ar ko atbalstīt dažādus kultūras pasākumus un apbalvot izcilākos darbiniekus.
1951. gadā Vašingtonā izveidojās Amerikas Latviešu apvienība (ALA), kas bija ASV latviešu centrālā organizācija.
1948. gadā Toronto tika nodibināta Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā (LNAK), kura 1951. gadā izveidoja savu bibliotēku ar vairākām filiālēm, kā arī savu arhīvu.
1951. gadā Melnburnā izveidojās Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), kuras paspārnē darbojas arī Latviešu muzejs Adelaidā un Melburnas latviešu bibliotēka.
1950. gadā Londonā izveidojās Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL), kuras birojs atrodas Londonas DV namā.
1951. gadā Londonā dibināts Latviešu atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAKEC).
1947. gadā Stokholmā izveidots Latviešu Nacionālais fonds (LNF).
Trimdā darbojas arī studentu un absolventu organizācijas, piemēram, 1946. gadā Eslingenē dibinātā Latviešu studentu centrālā savienība (LSCS) un 1948. gadā Eslingenē dibinātā Latvijas Korporāciju apvienība (LKA), kas kopš 1954. gada atrodas Ņujorkā.
Bez šeit minētajām trimdas latviešu organizācijām bija vēl citas, kuras tāpat pulcēja kopā latviešus, lai uzturētu viņos tautisku garu un arī lai rūpētos par kultūras mantojuma saglabāšanu un nodošanu jaunajai paaudzei.

Trimdas latvieši veidoja savas bibliotēkas, kurās glabājās daudzas vērtīgas grāmatas, kā arī trimdas autoru sarakstītie darbi. Kā vienu no lielākajām Eiropas bibliotēkām jāmin Helsinku Universitātes bibliotēka, kurā atrodas visvairāk grāmatu no 19. gadsimta.
Interesanta ir Preussiche Staatsbibliothek Berlīnē, lai gan vēl nav zināms, cik daudz tur letonikas, jo lielākā daļa no šīs bibliotēkas tika transportēta uz Mārburgu kara laikā un pēc tam atpakaļ.
Herdera Institūta bibliotēka satur lielu daļu letonikas, mikrofilmas, papildu kartotēkas par baltu materiāliem citur.
Daudz latviešu grāmatu ir arī ASV Kongresa bibliotēkā - aptuveni 800 latviešu grāmatu, 160 žurnālu un 16 laikrakstu komplektu.
Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā atrodas ap 6000 latviešu grāmatu, 160 žurnālu un 24 laikrakstu komplektu.
Sanhosē Valsts universitātes bibliotēkā Kalifornijā atrodas apmēram 2500 latviešu grāmatu un arhīva materiālu par Latviju.
Toronto Universitātes bibliotēkā atrodas 1000 latviešu grāmatu un 3300 par Baltiju vispār.
Hūvera Institūta bibliotēkā Stenfordā glabājas ap 5000 grāmatām.
Viena no lielākajām ir Melburnas Latviešu biedrības bibliotēka Austrālijā - 1982. gadā šeit bija vairāk kā 13000 grāmatu. Šeit atrodas arī viena no lielākajām laikrakstu un žurnālu kolekcijām.
Vissenākā latviešu grāmatu krātuve ASV ir 1892. gadā dibinātā Brīvo Latvju biedrības bibliotēka Filadelfijā. 1980-to gadu beigās te bija 8020 grāmatas.
Izkopt tīru un pareizu latviešu valodu trimdā palīdzēja grāmatniecība un avīžniecība - pa visu trimdas laiku iznāca aptuveni 10000 latviešu grāmatu. Ievērojamākie grāmatu apgādi bija "Daugava" (Zviedrijā), "Grāmatu draugs", "Gauja" (ASV), "Imanta", "Ziemeļblāzma" (Dānijā), kā arī Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) apgāds ASV. Trimdas sākumā iznāca daudz avīžu, bet ar laiku to skaits samazinājās; plašākā trimdas avīze ir "Laiks" (Ņujorkā), kā arī "Latvija Amerikā" (Toronto), un "Brīvā Latvija" (Anglija). No žurnāliem populārākie ir "Jaunā Gaita" (Kanādā) un "Treji Vārti" (ASV).
Pie izcilākajiem kultūras sasniegumiem trimdā noteikti jāmin trimdas daiļliteratūra, kur lielākie nopelni pieder Anšlavam Eglītim (romāni), Mārtiņam Zīvertam (lugas), Zentai Mauriņai (esejas), Andrejam Eglītim (dzeja) un Veronikai Strēlertei (dzeja). Latviešu mūzikas vēstures apkopošanā darbojies Tālivaldis Ķeniņš, godīgi un patiesi Latvijas vēsturi aprakstījuši Edgars Dunsdorfs, Edgars Andersons, Arnolds Spekke, Andrejs Johansons, Ādolfs Šilde, Andrejs Aizsilnieks.

MINSTERES LATVIEŠU ĢIMNĀZIJA

Minsteres latviešu ģimnāzija dibināta 1946. gada 15. februārī Detmoldā, pēc tam pārcelta uz Augustdorfu un kopš 1957. gada atrodas Minsterē. Kopš 1965. gada tā atrodas modernā vācu iestāžu finansētā ēkā. 1980. gadā skola pārveidota par ģimnāziju ar 9 klasēm. Skolas direktori: Ansis Dreimanis (līdz 1962.g.), Dr. Zigfrīds Vītens (1962 - 75), Eduards Silkalns (1975 - 78), mācītājs Artūrs Liepkalns (1978 - 83) un Ilga Grava (kopš 1983.g.). Mācību un sarunu valoda ģimnāzijā ir latviešu. Sevišķa vērība mācību procesā tiek pievērsta Latvijas vēsturei, dzīvesziņai un folklorai, kā arī muzikālajai izglītībai un latviešu literatūrai. Skolā ir savs koris, koklētāju un citi ansambļi, tautas deju kopa. Mācību līmenis atbilst Eiropas standartiem, vairums skolēnu ir no Vācijas, bet ir arī bērni no ASV, Kanādas, Austrālijas, Anglijas un citām valstīm. Pie skolas atrodas internāts "Rīga", ko uzturēja vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas iekšējās misijas organizācija "Perthes Werk", bet 1983. gada rudenī internātu pakļāva tieši Minsteres latviešu ģimnāzijas direktoram. Lai atvieglotu maksājumus vecākiem, paredzēts celt jaunu internātu ar plašu kultūras centru Minsterē. Daļu maksas par internātu palīdz segt vācu iestādes, Vācijas iedzīvotāji un latviešu organizāciju, draudžu un privātpersonu ziedojumi. Liels ieguldījums latviešu tautas kopībai ir Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventu iesaistīšanās par audzinātājiem trimdas jauniešu sanāksmēs un vakara kursos. Ik rudeni Minsteres latviešu ģimnāzijā notiek vienas nedēļas semināri, kas veltīti nacionālpolitisku, humanitāru, tautu draudzības un demokrātijas problēmu iztirzāšanai. Minsteres latviešu ģimnāzijā iekārtota lielākā latviešu grāmatu krātuve Vācijā, kā arī J. Jaunsudrabiņa, P. Ērmaņa, Z. Mauriņas, K. Raudives un K. Ieviņa piemiņas istabas. Pateicoties Minsteres latviešu ģimnāzijai Minstere kļuvusi par latviešu sabiedriskās dzīves centru Rietumeiropā.
1973. gadā Minsteres latviešu ģimnāzija saņēmusi Tautas balvu, ko piešķir par izciliem nopelniem mākslas, zinātnes, kultūras un sabiedriskās darbības laukā.
Pašlaik skolas struktūra un mācību programma tiek pārkārtota - turpmāk tā būs divvalodu skola, kurā uzņems skolēnus galvenokārt no Latvijas, bet, saņemot skolas beigšanas apliecību, tā būs derīga jebkurā Eiropas augstskolā.

Arī trimdas latvieši rīko savus dziesmu svētkus tāpat, kā mēs to darām Latvijā. Visos lielākajos trimdas centros bija savi kori, bet mazākajos - ansambļi. Visi kori sabrauca kopā Dziesmu svētkos, bet Austrālijā - Kultūras dienās. Līdzās koru koncertiem Dziesmu svētkos parasti notiek arī citi pasākumi - teātra izrādes, solistu koncerti, rakstnieku cēlieni, tautas deju priekšnesumi, mākslas un lietišķās mākslas izstādes, organizāciju sanāksmes un sēdes. Runājot par Dziesmu svētkiem kā visskaistākos apmeklētāji min 1979. gadā notikušos svētkus Gotlandes salā Visbijā.
ASV I Dziesmu svētki notika 1953. gada 30. maijā Čikāgā. Šajos svētkos piedalījās 22 kori ar 650 dalībniekiem, ir ap 5000 klausītāju.
1958. gada 3. jūlijā Ņujorkā notiek ASV II Dziesmu svētki, piedalās 38 kori ar 900 dalībniekiem, kā arī ir 10000 klausītāju.
ASV III Dziesmu svētki notiek 1963. gada 30. augustā Klīvlendā, piedalās 36 kori ar 1000 dalībniekiem, ir 10000 klausītāju.
1968. gada 30. augustā Klīvlendā notiek ASV IV Dziesmu svētki, kuros piedalās 50 kori ar 1100 dalībniekiem, ir 8600 klausītāju.
ASV V Dziesmu svētki notiek 1973. gada 31. jūlijā Klīvlendā. Šajos Dziesmu svētkos piedalās 52 kori ar 1250 dalībniekiem, ir 10000 klausītāju.
ASV VI Dziesmu svētki notiek 1978. gada 29. jūnijā Bostonā. Piedalās 92 kori, tiek atskaņota J. Kalniņa 4. simfonija un izrādīta A. Jansona dziesmu spēle "Sprīdītis".
1983. gadā Milvoki notiek ASV VII Dziesmu svētki.
ASV Rietumkrastā notikuši 9 Dziesmu svētki: I Dziesmu svētki notika 1962. gada 22. jūnijā Sietlā, bet IX - 1982. gada 1. Jūlijā Portlendā, Oregonā.
ASV un Kanādā notikuši arī Jaunatnes Dziesmu svētki - četri. Visiem šiem koncertiem programmas sastādīja Andrejs Jansons.
ASV vidienes apgabala latviešu sabiedrības īpašumā Garezerā (Mičiganas pavalstī), kas izveidots par nozīmīgu latviešu jaunatnes centru, notikušas septiņas Dziesmu dienas.
Apvienoto koru koncerti rīkoti arī Austrālijā ikgadējās latviešu Kultūras dienās, kas notiek gada beigās dažādās Austrālijas pilsētās.
Eiropā notikuši pieci Dziesmu svētki, Anglijā un Vācijā notikušas arī Dziesmu dienas.
Kanādā līdz 1982. gadam notikuši septiņi Dziesmu svētki.
Bez koriem trimdā populāri bija arī dažādi folkloras ansambļi, sevišķi koklētāju. Estrādes mūzika turpretim nekad trimdā nekļuva tik populāra kā Latvijā, tomēr jāpiemin ansambļi "Čikāgas piecīši" un "Trīs no Pārdaugavas".

Amerikā arī agrāk pastāvēja ar ALAs Kultūras biroja atbalstu dibinātā Latviešu teātra draugu biedrības organizācijas komiteja, bet 1952. gada 19. decembrī Ņujorkā biedrības sanāksmē tika ievēlēta valde un izstrādāts projekts latviešu teātra uzturēšanai ASV. Projekts paredzēja izveidot ceļojošu teātri, kam gadā tiktu atvēlēti vismaz 15 - 25 tūkstoši dolāru, šajā teātrī būtu apmēram 8 aktieru trupa un izrādes tiktu izrādītas uz abonementiem. Tieši ar abonementu maksu bija paredzēts savākt šo summu.
Amerikas Latviešu teātra Vašingtonas ansamblis dibināts 1959. gadā, tā režisori ir Osvalds Uršteins un Jānis Neimanis. Šajā teātrī kā pirmizrādes spēlētas A. Eglīša lugas "Omartija kundze", "Jolanta Durbe", "Bezkaunīgie veči", kā arī daudz spēlētas M. Zīverta lugas. Šim teātrim 1961. gadā piešķirta Kultūras fonda prēmija par M. Zīverta lugas "Fiasko" iestudējumu, bet 1964. gadā - par T. Zeltiņa lugas "Vilks Rīgā" iestudējumu.
Austrālijā viens no populārākajiem latviešu vidū ir Sidnejas latviešu teātris, kurš savu darbību uzsācis 1951. gada 6. janvārī ar M. Zīverta drāmu "Tīreļpurvs". Šis teātris piedalījies jau pirmajā Austrālijas teātru festivālā 1961. gadā, kā arī daudz braukājis pa pasauli ar viesizrādēm, 1990. gadā bijis arī Latvijā.
1965. gadā dibināta Ziemeļamerikas Latviešu teātra apvienība, kuras mērķis ir apvienot visus teātra ansambļus ASV un Kanādā. Nozīmīgākais pasākums, kuru rīko Ziemeļamerikas teātra apvienība ir Teātra dienas, kas notiek ik pēc dažiem gadiem pārmaiņus kādā no lielākajiem emigrācijas centriem. Teātra dienās piedalās populārākie teātra ansambļi, tiek piešķirta A. Alunāna ceļojošā balva un citi apbalvojumi. Vispārējā latviešu teātra krātuve atrodas Bostonā. 1973. gadā Ziemeļamerikas Latviešu teātra apvienībai par rosīgu darbību latviešu teātra mākslas veicināšanā piešķirta Kultūras fonda prēmija.