Citēts no: J. Apals ,,Senie mājokļi Latvijā" RaKa 1996. g.

Kopumā vēlais dzelzs laikmets Latvijas vēsturē uzskatāms par uzplaukuma laiku - veidojās tautības, tapa dažādas īpašuma formas, radās mantojama politiskā vara un pirmie valstiskie veidojumi. Tālu ceļojumu un starptautisko kontaktu rezultātā notika iepazīšanās ar kristīgo ticību - katolicismu Latvijas rietumdaļā, pareizticību austrumdaļā un vidienē. Iedzīvotāju nodarbošanās veidi pamatos palika tie paši vecie, kas nodrošina cilvēku eksistenci,- zemkopība, lopkopība, meža dravniecība, arī dabas resursu izmantošana - zveja un medības. Sadalījās un tālāk attīstījās amatniecība, īpaši dzelzs un bronzas apstrāde. Pieauga tirdzniecības nozīme. Pēdējo gadu atradumi liecina, ka arī vietējie tirgotāji varētu būt devušies tālos braucienos. Kaut arī katra brīva vīra pienākums bija nest ieročus un piedalīties kara gaitās, radās atsevišķas profesionālo karavīru grupas - kara draudzes, kas kalpoja sabiedrības virsslāņa pārstāvjiem - zemju un novadu kungiem. Kā lasām 13. gadsimta avotos, karagājieni pēc laupījuma un gūstekņiem, kā arī meslu kundzības nodibināšanas nolūkā pār citām zemēm bija parasta parādība tā laika sabiedrības dzīvē. Piejūras novadu iedzīvotāji labprāt nodarbojās ar jūras laupīšanu, to piekopa arī kurši.
Vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā nepastāvēja tāda kā to pazīstam šodien. Bija vairāki valstisko veidojumu varianti, par kuru īpatnībām un attīstības gaitu nākas spriest pēc jaunāku laiku rakstīto avotu ziņām. Domājams, ka mazākā vienība bija sēta, kuru apzīmēja ar vārdu "ciemats". Sētas apvienojās ciemos. Viens vai vairāki ciemi veidoja ciemu kopienu - pagastu, kuru dažos novados sauca arī par valsti. Vairāki pagasti apvienojās pilsnovados, kuru priekšgalā atradās pilis. Savukārt pilsnovadi apvienojās zemēs. Ciemus, pagastus, novadus un zemes atdalīja dabiskās robežas- upes, ezeri un mežu masīvi, starp kuriem atradās iekoptie lauki ar dzīvesvietām. To lielums katrā atsevišķā gadījumā gan varēja mainīties iekarojumu, sērgu, zemes īpašnieku maiņas vai citu apstākļu rezultātā.
Tāds senās apdzīvotības iedalījums sākotnēji var šķist visai teorētisks, un daļēji tam arī piemīt hipotēzes raksturs, jo mūsu rīcībā nav neapstrīdamu laikabiedru liecību. Tomēr šādu pieņēmumu atbilstību vēsturiskajai patiesībai apstiprina arheoloģisko pieminekļu atzīmēšana topogrāfiskajās kartēs un salīdzinājums ar 13. un nākamo gadsimtu rakstītajos avotos minētajām apdzīvotajām zemēm un vietām.
Laikmeta sākumā, kā vēsta 9. gadsimta rakstītie avoti, kuršu zemē esot pastāvējusi valsts (latīniski regnum), kurā ietilpa piecas zemes (civitates). Nav droši zināms, kuri kuršu pilskalni īsti identificējami ar minēto zemju - Pilsāta, Megavas, Duvzares, Cekļa un Piemares - centriem. Turpretī laikmeta beigās Latvijas dienvidaustrumos jau bija radusies Jersikas valsts, kas sastāvēja no apmēram deviņiem pils novadiem. Tās valdnieku Visvaldi 13. gadsimta sākuma avoti dēvē par karali (rex). Pēc vēsturnieku pētījumiem un arheoloģiskajiem izrakumiem visos tajos Daugavas pilskalnos, kurus uzskatīja par Jersikas pilsvietu, noskaidrojās, ka tā atradusies Jersikas pilskalnā pie Līvāniem. Lai izprastu zemnieku sētas apbūves un tajā ietilpstošo atsevišķo ēku attīstību, jāatgriežas pie ezerpilīm, kur celtņu paliekas saglabājušās daudz labāk nekā sauszemes pieminekļos. Tā kā ezerpilis līdzīgas vēlā dzelzs laikmeta pirmās puses kopienu pilskalniem, tur atrastie ēku kompleksi varētu būt tālākā attīstības pakāpē jau vidējā dzelzs laikmetā.
Vislabāk saglabājušās vēlā dzelzs laikmeta pirmās puses koka celtnes līdz šim atrastas Āraišu ezerpilī. Āraišu ezerpils atrodas 7 km uz dienvidiem no Cēsīm, Ezerpils paliekas, kas ārēji izskatās zema, kupliem kokiem apaugusi saliņa, kā arheoloģisks piemineklis pazīstama jau kopš 19.gadsimta 70. gadiem, kad tur tika veikti nelieli pārbaudes izrakumi. Izrakumos konstatēja labi saglabājušos koka celtņu paliekas, kuru nozīme un vecums gan palika nenoskaidrots. To uzskatīja gan par akmens laikmeta pāļu būvi, kas celta uz ezerā iedzītiem pāļiem, gan par vēlā dzelzs laikmeta klāstu būvi, kas celta uz horizontāli sakrautiem baļķu klāstiem. Patiesība noskaidrojās tikai pēc simts gadiem, kad 1966. gadā speciāli izrakumu vajadzībām Āraišu ezera līmeni pazemināja par vienu metru. Sekojošo desmit izrakumu sezonu gaitā no pārmeklētajām kultūrslāņa zemēm ap izrakumu laukumiem uzbēra poldera dambjus, ar motorsūkņiem izsūknēja laukumos ieplūstošo ezera ūdeni un tādā veidā izpētīja trīs ceturtdaļas no apmēram 2500 m2 lielās ezerpils.
Izrakumos noskaidrojās, ka ezerpils kultūrslānis sastāv no piecām apbūves kārtām, kas laika gaitā uzslāņojušās cita citai bez hronoloģiska pārtraukuma. 9. gadsimtā Āraišu ezera līmenis ir bijis par apmēram 2 metriem zemāks nekā šodien. Tajā laikā Āraišu ezera ziemeļrietumu līcī atradās zema, pārplūstoša saliņa, kuru ar krastu savienoja dabīgs akmeņains sēklis. Uz šis saliņas senie latgaļi ap 830. gadu, kā rāda datējums, uzcēla ezerpili, bet uz sēkļa izveidoja 80 m garu ceļu - uzeju, kas to savienoja ar krastu.
Ezerpils bija apdzīvota 9.- 10. gadsimtā. Šajā laikā tā četras reizes pārbūvēta, katru reizi paplašinot, līdz sasniedza ap 2500 m2 platību. Kāda uzbrukuma rezultātā ezerpils pilnīgi nodegusi un pēc tam vairs nav atjaunota. Tā kā ezerpils apdzīvotībā nebija pārtraukuma, tur varēja labi izsekot kā visas apbūves, tā atsevišķo celtņu veidu attīstībai divu gadsimtu laikā. No konstruktīvā viedokļa tā nav bijusi ne pāļu, ne klāstu būve, kā to uzskatīja pagājušā gadsimta pētnieki. Ezerpils pamatos tieši uz saliņas virsmas bija guldīts apmēram 28 x 35 m liels taisnstūrveida apaļu guļbaļķu režģis, uzbērta 3-5 m plata terase. Šie pamati pacēlās virs ūdens par apmēram vienu metru, pasargājot apbūvi no ezera līmeņa svārstībām un kalpoja arī drenāžai. Dzīvojamās ēkas ezerpilī bija blīvi novietotas pa taisnstūrveida būvlaukuma perimetru, kā arī vienā rindā vidū un bija vērstas ar ieejām pret centru. Nedaudzās saimniecības ēkas atradās vai nu tām blakus, vai arī uz terases. Satiksme noritēja pa divām apkārtējām- iekšējo un ārējo, no kurām ārējā atradās uz pamatklāsta ārmalas, bet iekšējā - ap vidū celto ēku rindu. Abas apkārtējas savienoja starpejas, pa kurām varēja nokāpt uz terases, piekļūstot aizsargceltnēm un ezeram. Visu apbūves kompleksu apjoza uz terases novietotās aizsargceltnes un to pakājē celtais baļķu žogs. Ieeja ezerpilī atradās tās krastam tuvākajā dienvidrietumu stūri. Ieeju sargāja vārti un tiem abās pusēs uzbūvētas aizsargceltnes. 80 metrus garā uzeja savienoja ezerpili ar krastu. Katras nākamās apbūves laikā ezerpils platību palielināja ar uzpildījumiem ezerā gar apbūves ārējo malu. Tur cēla saimnieciskās ēkas un aizsargceltnes. Otrās un trešās apbūves laikā ar nelielām izmaiņām tika saglabāts sākotnējais ēku plānojums, bet ceturtās un piektās apbūves laikā ezerpili pārgāja uz apļa apbūvi, atstājot vidū brīvu laukumu.
No Āraišu ezerpils būvēm vislabāk bija saglabājušās pirmās, sākotnējās apbūves celtnes: pamati pilnīgi, tikai nedaudz deformēti, bet dzīvojamo, saimniecības un aizsargceltņu apakšējās daļas divu vai trīs, atsevišķos gadījumos pat četru un piecu ēkas sienu vainagu augstumā.
Āraišu ezerpili konstatēja kādu arhaisku guļbūves veidu ar tam raksturīgiem telpiskajiem un konstruktīvajiem risinājumiem. Līdz izrakumiem ezerpilīs - tās vispār nebija pazīstams, jo Latvijas tautas celtniecības pieminekļos, izņemot dažas rudimentāras detaļas, tas vairs nebija saglabājies. Ezerpils dzīvojamās ēkas sākotnēji bijušas no 2,7 x 3,5 līdz 4,5 x 5,5 m lielas bezbēniņu celtnes. To lēzenie, ar egļu mizām vai bērza tāšu loksnēm iesegtie apaļkoku jumti bija vienlaikus arī griesti. Tāšu un mizu piespiešanai uz jumta izgatavoja īpašus slogus, kam izmantoja arī akmeņus. Ēku sienas stūros bija saistītas jūgstūra savienojumā
Ieeja šādās ēkās vienmēr atradās gala fasādes kreisajā pusē, bet labajā - neliela saimnieciskas nozīmes piebūve, kur uzglabāja produktus, turēja sīklopus u.tml.
Visas aplūkotās ēkas bija dūmistabas. Krāsns kurināšanas laikā telpu piepildīja dūmi, kas izplūda pa durvīm un dūmu lūkām. Iemītniekiem tādēļ kurināšanas laikā vajadzēja vai nu telpu atstāt, vai arī gulēt uz soliem un lāvām. Šai neērtībai bija arī sava pozitīvā puse dūmistabās parasti nemīl dzīvot dažāda veida kukaiņi un kurināšanas laikā arī gaiss tiek dezinficēts.
Logu mūsdienu uztverē šiem mājokļiem nebija, to vietā gaisma mājoklī iekļuva pa dūmu lūku vai kādu mazu lodziņu un durvīm. Tumšajā laikā, it īpaši aukstajās ziemas naktis, uz krāsns virsmas kurināja mazu ugunskuru -tā saukto rūķi, kas vienlaicīgi arī uzturēja telpā siltumu. Telpu
apgaismošanai izmantoja skalus un tāšu lāpas, kuru nodeguļus atrada Āraišu ezerpils ēkās.
Bet kā ezerpiļu paliekas nokļuva zem ūdens? Vai tiešām teikām taisnība? Izskaidrojums varētu būt divējāds. Jau ezerpils apdzīvotības laikā slodzes ietekmē pamati nosēdās un ēku apakšējās daļas nokļuva pastāvīga mitruma apstākļos. Kaut arī mazā klimatiskā optimuma laikā klimats kopumā bija siltāks un sausāks nekā šodien, sākot ar 10. gadsimtu, nokrišņu daudzums palielinājās. Tā rezultātā ezeru līmeņi sāka strauji celties un ezerpiļu paliekas nokļuva zem ūdens. Iespējams, ka tautas teikas glabā sevi tālas atmiņas par šīm senajām dabas katastrofām.
Lībiešiem turpretī labāk patika dzīvot ciemos. Daugavas spēkstaciju kaskādes celtniecības gaitā upes lejtecē tika pilnīgi vai gandrīz pilnīgi izpētītas vairāku ciemu vietas, kas atradās tikai nepilna kilometra attālumā cita no citas- Ikšķilē, Raušos, Doles salā, Salaspils Laukskolā u.c. Ciemi ir zemnieku apmetnes, kuras sākotnēji apdzīvoja viena dzimta.
Biezi apdzīvotie centri neveidojās tikai Daugavas lejtecē vien. Tie radās arī pie Kuldīgas Kurzemē, Tērvetes un Mežotnes Zemgalē, Sēlpils Sēlijā, Kokneses Vidzemē, Jersikas Latgalē utt., visur, kur norit dzīva satiksme, krustojās ceļi vai veidojās citi apdzīvotības attīstību veicinoši apstākļi. Novadu un zemju centros cēla jaunas, paplašināja un nostiprināja vecās pilis, pārvēršot tās par jauno varas nesēju rezidencēm - cietokšņiem. Ap šiem cietokšņiem veidojās apmetnes - senpilsētas, kuras viduslaiku rakstītajos avotos apzīmētas ar vārdu "pilsāts". Runājot par jaunākām un vecākām pilsētām, nevar neminēt Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Kā noskaidrots arheoloģisko pētījumu gaitā.
Tā, piemēram, ne vien Alberta laukumā, bet arī kvartālā starp Peldu un Ūdensvada ielām atklāja 12. gs. koka celtņu paliekas, kas bija labi saglabājušās 6-7 sienu baļķu vainagu augstumā ar visām durvju ailām. Izrakumos atsegtā senā Rīga bijusi sadalīta nelielās sētās, kuras citu no citas atdalīja stāvkoku žogi, kā arī guļkokiem segtas ielas. Ar guļkokiem bija segti arī sētu pagalmi.
Karagājieni vispirms rosināja pastiprināt piļu aizsardzību. Piemēram, Tērvetes pilskalna sānos ap 1000. gadu izveidota 8 m plata terase, otrais aizsardzības līmenis, kas atradās 2 m zemāk par augšējo pilskalna malu. Vēlā dzelzs laikmeta pirmajā pusē dominēja kopienu pilskalni, bet vēlāk sākās esošo pilskalnu pārbūvēšana un papildu nostiprināšana, īpašu uzmanību pievēršot vaļņu augstumam, kā arī grāvju platumam un dziļumam. Vēlā dzelzs laikmeta otrajai pusei raksturīga arī priekšpiļu būve, tajās dzīvoja karadraudzes locekļi un amatnieki. Daļa šo pilskalnu pārvērtās "kungu sētās", kur mājoja attiecīgā novada kungs ar savu saimniecību.
Zināmā mērā līdzīgs stāvoklis ir arī ar senākajām kristīgās baznīcas kulta celtnēm. Kā stāsta vācu hronists Brēmenes Ādams (? - ap 1081), kāds dāņu tirgotājs, kuru atbalstīja Dānijas karalis Svens II Estridsons, ap 1070. gadu Kurzemē uzcēlis baznīcu. Kur tā atradusies un kāda tā bijusi, līdz šai dienai nav zināms. Par pareizticīgo baznīcām, kuras atradušās Jersikā un kuras 1209. gadā iebrukuma laikā izlaupīja vācu krustneši, stāstīts Indriķa hronikā. Diemžēl līdz šim vēl arheoloģisko izrakumu gaitā ne pirms, ne pēc Otrā pasaules kara šīs baznīcas nav izdevies atrast. Izņēmums ir Kokneses pilskalnā atrastais kādas celtnes ovāli konstruēts sienas mūrējums, kur akmeņi sastiprināti ar vāju kaļķu javu. Šis sienas fragments, ja vien datējumā nav ieviesusies kļūda, attiecināms uz 12. gadsimta vidu un otro pusi, t. i., laiku, kad Jersikā un Koknesē nostiprinās Polockas kņazistes ietekme. Vēlajā dzelzs laikmetā izmantoja divus mākslīgi radītus celtniecības materiālus. Pirmais ir kokogles, kuras laikmeta pirmajā pusē izlietoja ezerpiļu celtniecībā pamatu uzpildījumos, kā to konstatēja Āraišu un Ušuru ezerpiļu izrakumos. Otrs tāds materiāls ir dedzināts māls.
Vēlā dzelzs laikmeta pirmajā pusē, 9.- 10.gadsimtā, celtniecības darbos lietoja šaurasmens dzelzs cirvjus, kuru zoba platums bija 5- 6 cm. Šie cirvji bija piemēroti gandrīz visām celtniecības darbu operācijām Ar tiem varēja kokus nocirst, sagarināt, izcirst lodziņu ailas, aptēst dēļus utt. Dēļu plēšanai lietoja arī koka ķīļus, vāles, bet dēļu virsmas līdzināja ar slīmestiem. Šaurasmens dzelzs cirvji tievāku koku stumbru apstrādei ir visai ražīgi. Kā rāda Āraišu ezerpils rekonstrukcijas darbu pieredze,18 - 20 cm resnas egles ar šādiem cirvjiem var nocirst vidēji 4 - 5 minūšu laikā. Maksimāli ne pieciešamais laiks 20 cm resnas egles nociršanai, ja cirtējs šādu cirvi ņem rokās pirmo reizi mūžā, ir 7 minūtes. Turpretim profesionālam mežcirtējam, arī pirmo reizi lietojot tādu cirvi, koka gāšanai vajadzēja tikai nepilnu minūti laika Strādājot ar šādiem darbarīkiem, trīs vīri var uzcelt apmēram 20 - 25 m2 lielu dzīvojamo ēku pāris mēnešu laikā. Tas ir optimālais darbaspēka daudzums, kas strādājot savstarpēji cits citam palīdz, bet netraucē.

Citēts no: S. Cimmermanis. Latviešu tautas dzīves pieminekļi. 1969. g.

Tvertnes vienkoči

Par iedzīves priekšmetu mērķtiecīgas radīšanas sākumu jāuzskata brīdis, kad cilvēks savā mītnē ienesa dabas veidotu priekšmetu, lai pielāgotu to ikdienas vajadzībām. Iespējams, ka pirmais no šādiem priekšmetiem bija akmens, ko izmantoja sēdēšanai. Par koka iedzīves priekšmetu darināšanas sākumu varētu būt runa kopš brīža, kad cilvēki jau lietoja cirvjus, iemācījās nocirst un apstrādāt koku. Ievērojamākie pirmatnējās kopienas perioda- neolita beigu posma un agrā bronzas laikmeta (III g, t. beigas - II g. t. vidus pr. m. ē.) - koka lietu atradumi Latvijā nāk no purva mītnes Sārnatē. Jau šajā senajā vēsturiskās attīstības periodā Latvijas iedzīvotāji prata izgrebt gan nelielus koka kausus un bļodiņas, gan vienkočus, gan vairākus metrus garas laivas- vienkoces, ar kurām brauca tuvējā ezerā un varbūt pat jūrā.
Vēlāk, kad sāka lietot metāla darba rīkus, koka apstrāde uzlabojās. Par šīs nozares uzplaukuma brīdi pašlaik varam uzskatīt mūsu ēras pirmos gadsimtus, no kuriem Latvijā atrasts līcenis- speciāls dzelzs darba rīks koka priekšmetu grebšanai un dobumu nogludināšanai. Senākais līcenis atrasts 2.-5. gs. zemgaļu kapulaukā Īlē un ir ļoti radniecīgs vēl 19. gs. kokamatnieku lietotajiem līceņiem.
Redzot mūsu ēras pirmajos gadsimtos un 19. gs. lietoto darba rīku radniecību un zinot, kādus priekšmetus ar šiem rīkiem darināja 19. gs., jādomā, ka šo priekšmetu tipi radušies ne vēlāk kā mūsu ēras sākumā, bet iespējams pat, ka tas noticis vēl tālākā senatnē. Pēdējo domu pastiprina jau minētās Sārnates laivas vienkoces, kuru garums sasniedzis 4 - 6 m un platums - apmēram 60 cm. Tās liecina, ka jau neolīta beigu posmā Latvijas iedzīvotāji pratuši nocirst un apstrādāt lielus kokus, pratuši no tiem izdobt lielus priekšmetus. Šādas vienkoka laivas Latvijā, sevišķi Lubānas apkārtnē, darināja vē1 19. gs. un pat 20. gs. sākumā. Pēc formas un izmēra tās radniecīgas apmēram 3000 gadus vecajām Sārnates vienkocēm. Šai sakarā iespējams izvirzīt hipotēzi, ka jau pirmatnējās kopienas periodā, neolīta beigu posmā, Latvijas iedzīvotāji pārtikas produktu uzg1abāšanai bija iemācījušies gatavot vienkoka muldas, siles un citas tvertnes, kuras bija nepieciešamas, pārkārtojot saimniecisko dzīvi no pirmatnējās zvejas, medībām un augu savākšanas uz zemkopību un lopkopību, kas deva jau ražojumu pārpalikumu. Tvertņu darināšanai acīmredzot izmantoti cirvji, ka1ti un grebji.
Līdz mūsdienām saglabājies daudz 18. gs. un vēl jo vairāk 19. gs, darinātu vienkoču. No tiem vecākie droši datējamie izgatavoti 18. gs. otrajā pusē, bet pēc nostāstiem datējamie priekšmeti nereti ir vēl vecāki. Vienkočus lielākoties gatavoja no resnu, taisnu lapu koku (sevišķi liepas, apses, melnalkšņa, retāk ozola, bērza vai egles) stumbriem. Tvertņu gatavošanai izraudzījās koku ar mīkstāku vai iztrunējušu serdi, lai būtu vieglāka grebšana, un apstrādāja atbilstoši gatavojamā priekšmeta formai.
Lielajos cilindriskajos vienkočos lika graudus, miltus, putraimus, sālītu. gaļu u. c. produktus. Tos novietoja pagrabos, klētīs, pieliekamajos. Īpaši jāmin vienkoči, kurus no liepas koka gatavoja medus glabāšanai. Tiem dažkārt bija osas.
Viens no senākajiem droši datējamiem Latvijas iedzīvotāju mājas iekārtas priekšmetiem, kas lietots vienlaikus ar vienkoka tvertnēm, ir kriju trauki - vāceles vai tīnes. To paliekas atrastas arheoloģiskajos izrakumos Rucavas Mazkatužu un Medzes Kapsēdes 2.-5. gs. kapulaukos. Šajās tvertnēs mirušajam kapā līdzi tika dotas rotas lietas un monētas. Mārcienas «Oliņos» bagātā vīrieša kapā, kas datēts ar 11. gs., atrasta tāšu vācele ar rotām un citām piedevām. Raksturīgi, ka tāšu un kriju vāceles rotas lietu, adījumu, godos sedzamo galvas autu un citu vērtīgāku sīku lietu glabāšanai lietoja visā feodālisma periodā un pat kapitālismā 19. gs. otrajā pusē. Vecākā droši datējamā koka sloksnes vācele, kas atrasta Ventspils apkārtnē, darināta 1766, gadā. Tās korpuss rotāts salmu aplikācijām. Pie vāka un korpusa šķautnēm horizontāli piestiprināti salmu stiebri. Vāka sānu virsmas malās un vāceles korpusa vidusdaļā no salmiem izveidoti auseklīši, bet vāka centrā- saules motīvs - blīvs salmu riņķis, ap kuru grupēti 8 aplīši. Vāka vienos sānos redzams gadskaitlis «1766». Viss vāceles korpuss ar kādu krāsvielu it kā iebeicēts brūni melns. Radniecīga tikko aprakstītajai, bet vēl krāšņāk rotāta ir 17. gs. beigās vai 18. gs. sākumā darinātā Lielvārdes apkārtnē iegūtā vācele. Tajā tāpat izmantoti saules, ausekļa u. c. motīvi, kas izveidoti no salmiem aplikācijas tehnikā. Vāce1es korpuss melns. Abas vāceles ir ļoti krāšņas, jo salmi uz tumšā fona rada skaistu krāsu rotaļu.

Skapji

Pūra lādi Latvijā, tāpat kā kaimiņu zemēs, nomaina skapji. Vecākais droši datējamais zemnieku sētās atrastais skapis darināts 1370, gadā, bet līdz mūsdienām saglabājies 1771. gadā
Skapji Latvijas zemnieku sētās bijuši pazīstami jau krietni agrāk, bet senāki droši datējamie skapji, tāpat kā daudzi citi feodālisma perioda koka priekšmeti, nav saglabājušies līdz mūsu dienām. Šo domu netieši apstiprina somu etnogrāfa N. Valonena pētījumā attēlotās 1666.gadā darinātais Somijas zemnieku skapis, kurš gan pēc formas, gan atsevišķām detaļām visai radniecīgs Latvijas zemnieku sētās 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā lietotajiem droši datējamiem skapjiem. Skaidrs arī tas, ka 18. gs. beigās- 19. gs. vairumu skapju gatavoja lauku un pilsētu amatnieki, kam bija nepieciešamie darba rīki un iemaņas.
Dažās Kurzemes un Zemgales turīgo zemnieku mājās atrastas telpas stūrī iebūvētas bufetes, kas veidotas 18.-19. gs. sākuma barokālajās formās un radniecīgas šai laika posmā Ziemeļvācijā darinātajiem stūra skapjiem- bufetēm. Latviešu zemnieku mājās šīs formas vienkāršotas un, domājams, pārņemtas no Vācijas ar pilsētu un lauku amatnieku starpniecību. Varbūt dažkārt bufete nonākusi zemnieku sētās, turīgākajiem saimniekiem atpērkot no muižas vecās mēbeles.
Tikpat veci mājas iekārtas piederumi kā tvertnes ir sēdekļi, par kuru sākotnējiem veidiem fragmentāras ziņas sniedz arheoloģiskais materiāls un seno autoru apraksti. Konkrētākas ziņas par sēdekļiem gūstam no lietišķajiem priekšmetiem, samērā pilnīgiem to aprakstiem un pat zīmējumiem, kas saglabājušies kopš 18. gs.
Viens no senākajiem un primitīvākajiem sēdekļu veidiem, kā jau minēts, bija akmens, ko novietoja ap ugunskuru dzīvojamā telpā vai brīvā dabā. Ieradums izmantot akmeņus par sēdekļiem Latvijā nebija izzudis vēl 18. un 19. gs. Akmeņus novietoja dzīvojamās mājas namā ap atklāto pavardu un krāsns kurtuvi vārāmajā namiņā ap pavardu, dzīvojamās mājas vai klēts ārpusē pie durvīm un citur. Visos šajos gadījumos izvēlējās palielus lauk akmeņus ar platu, līdzenu virsmu vai arī vecus, graudu malšanai nederīgus dzirnakmeņus.
Latvijā plaši pazīstami bijuši arī no īpatniem koka sakņu, zaru un stumbra saaugumiem darināti krēsli kas visvairāk izplatīti jūrai tuvējos apvidos Kurzemē un Vidzemē, it sevišķi Liepājas un Vitrupes-Ainažu apkaimē. Mežā izmeklējis sēdeklim piemērotus koku līkumus un zarojumus, zemnieks tos mājās pietēsa, pieslīpēja un izveidoja sēdēšanai ērtas formas. Atzveltne, sēdeklis un dažkārt arī viena kāja gatavoti no kopēja gabala. Trūkstošās 2-4 kājas ielaistas sēdeklī izurbtos caurumos. Rucavā darināti īpatni sakņu krēsli uz kuriem mičošanas laikā sēdināta līgava. Daudzu sakņu krēslu īpatnība ir šaurā atzveltne. Tomēr Rietumvidzemē bijuši krēsli ar krietni platu atzveltni- tie atgādina 19. gs. bieži lietotos so1u krēslus ar dēļa atzveltni un radniecīgi Rietumigaunijas un Rietumsomijas sakņu krēsliem ar plato atzveltni.
Senākie, pēc kokā iegrieztiem gadskaitļiem datējamie krēsli Latvijas zemnieku sētās gatavoti 18. gs. pēdējā ceturksnī, kad te darināja divus krēslu tipus: statļu krēslus un solu krēslus.
Krēslu rotājuma elementi, tāpat kā citu iedzīves priekšmetu rotājumi, iedalāmi konstruktīvi dekoratīvos un tīri dekoratīvos. Konstruktīvi dekoratīvie elementi ir krēslu kāju, atzveltnes un sēdekļa forma un stāvoklis, atzve1tnes šķērsu izvietojums u. c.
Tomēr vislielākā vērība veltīta krēsla kāju un it sevišķi atzveltnes rotāšanai. Senākajiem krēsliem kājas ir taisnas, griezumā cilindriskas, kvadrātiskas, sešstūra vai astoņstūra, bet jaunākajiem, 19. gs. otrajā pusē darinātajiem, krēsliem kājas bieži vien, it īpaši Latga1ē, Augšzemē un Vidzemes austrumdaļā gatavotajiem krēsliem, mēdz būt nedaudz izliektas.

Guļvietas

Ciešā sakarā ar sēdekļiem jāaplūko guļvietas, jo attīstības sākotnējās pakāpēs abus šos iedzīves priekšmetus vienu no otra grūti šķirt: vienu un to pašu priekšmetu izmantoja gan par sēdekli, gan gulēšanai.
Vēsturiski senākās guļvietas izveidoja, dzīvojamā telpā uz grīdas noklājot ādas, izžāvētu zāli u, tml. Feodālisma periodā, būvējot baļķu dzīvojamās ēkas, to sienās iestiprināja jau minētos platos planku solus un lāvas, uz kuriem gan sēdēja, gan gulēja, tikai ērtības labad guļvietā noklāja ādas, maisu ar sienu vai ko citu. Tā kā vienā telpā nereti dzīvoja daudz cilvēku, visi uz soliem un lāvām nevarēja novietoties, tāpēc vēl joprojām turpināja gulēt uz grīdas. Etnogrāfiskajās ekspedīcijās iegūtas ziņas, ka Latgalē pat 19. gs. otrajā pusē dažkārt vēl gulējuši uz grīdas, noliekot tur salmu maisiņu
Latviešu zemnieku 18.-19. gs. guļvietas iedalāmas iebūvētās (soli, lāvas un mūrīši) un brīvi novietotās (soli, lažiņas un gultas). Iebūvētie soli, kā jau minēts, tālā pagātnē bija pazīstami visā Latvijā. Parasti uz tiem gulēja jaunieši un neprecējušies ļaudis. Soli gulēšanai nebija visai ērti, tāpēc ikviens centās iegūt labāku guļvietu. 19. gs. otrajā pusē uz soliem gulēja galvenokārt trūcīgo ļaužu mājokļos un turīgo zemnieku saimes istabās, kurās nereti dzīvoja 10 un vairāk cilvēku. Te solu izmantošanā bija izveidojušās noteiktas tradīcijas. Piemēram, Kurzemes un Zemgales saimes istabās guļamos solus parasti izvietoja telpas stūrī aiz saimes galda vai gar istabas garensienu. Katram, kas gulēja uz sola vai mūrīša, bija salmu vai siena maiss, kuru vakarā nolika savā vietā, pārsedza ar linu vai pakulu palagu un vilnas segu.

Citēts no:. ,,Atskaņu hronika" SIA ,,KOPA" 1993.g.

1780.Kam savu godu sargāt prieks ;
Vēl tagad ļaudis slavē to,
Tā dvēselei vēlu vislabāko.
Par tālu zirgs brāli aiznesa,
Un Viestarts no žokļiem tam iztrieca
Daudz zobu : cik 2 - es nezinu.
Pili Viestarts atrada glābiņu.
Gan žēli tika Markvartam,
Ka Viestarts pagaisis bij tam.
Nu kristīgie vēl teica Dievu,

1790.Tā sacīdami :"Velna nievu
Reiz piedzīvoja pagāni,
Bet mūsu Kungs it žēlīgi
Šīs gaitas mums par labu šķīra."
No katras sievas, bērna, vīra
Tie saites laipni noņēma
Un laupījumu pievāca :
Daudz bruņu un vēl dažu zirgu,
Kas vairāk marku vērts ir tirgū.
Saules kaujā- 1236. Gada
Nu kristītiem bij prieku gana,

1800. Un Dievam nācās pateikšana septembrī.
Par visu viņa laipnību.
Bet mestrs pa tam uz Lietuvu
Jau posās kara tekas mīt
Un tiem tur sevi parādīt.
Pie Naujališas gāja iekšā
Tai zemē, bet tur viņam priekšā
Stāj' lielā dusmā leišu ļaudis,
Kas pretī nāk bez gala daudz.
Tie nāca lielīgi ar čalu

1810. Par postu sev un galu.
Tad savējiem mestrs teica tā :
"Nu paturiet, varoņi, piemiņā,
Kādēļ mēs šurpu nākuši ;
To šodien rādait tikuši.
Ja gribat mājā atgriezties
Bez kauna jūs, tad skataities,
Ka sirdis nav jums baiļu tvertas.
Še mums būs cauri jāizcērtas
Ar Dieva palīgu un pašu spēku"

1820. Dzird pretīm saucam karaspēku :
"Nu gana runāts, mums tūlīt
Būs pirmo cīņu izcīnīt
Ar šķņēpiem un ar zobeniem !"
Prāts nestin nesās kauties tiem
Kā vanagiem, kas izsalkuši.
Un daudz tur tika nokāvuši,
No igauņiem, kas atnākuši.
Vai kaunā latvji palikuši,
Ka tikai goda dēļ vien sitās,

1830. Bet lībji varonīgi cirtās,
Kas kaujā visai noderēja.
Lūk, tā šis kautiņš noritēja.
Divdesmit simtu lietuvieši
Bij nonāvēti tur un tieši
Ar kaujas laukā palika.
Nu leišiem šoreiz pietika:
Tie bēga, kā nu kurais prot. .
Dievs savējiem tā algu dod.
Gūst kristīgie sev prieku daudz

1840. Lai tie nu mājās doties jautri trauc.
Dievs paliek slavējams aizvien!
Divi tūkstoš piecsimt zirgu vien
Tie pagāniem tur atņēma
Un atkal mājās pārnāca
Ar varonīgu prātu. Dievs
Bij palīdzējis tiem paties.
Mestrs Folkvīns dabūja tad ziņu
Un citi brāļi līdz ar viņu,
Ka esot bruņinieku ordenis kāds,

1850. Kam taisnība mīļa un goda prāts;
Pie Vācu pils tie likti sargos,
Lai koptu slimos tur un vārgos;
Tie krietni bruņnieki esot arī
Un mestra nu pūlējās par vari,
Lai šie tiem tiktu pievienoti.
Viņš lūdza pāvestu tik ļoti
Līdz savu gribu izveda,
Tos Vācordenis uzņēma.
Mestrs drīzi nokauts tika,

1860. Kā Dievs to savā prātā lika,
Bez paša vainas - ar Dieva ziņu
Un vēl dažs krustnesis ar viņu.
Daudz to bij Rīgā atnākuši,
Jau gana senāk dzirdējuši,
Ka šinī zemē kagi esot.
Tie mestram uzplijās, lai sākot
Viņš vasaras laikā kara gaitas,
To lūgtin lūdza bez apstājas.
No Haseldorfas kāds augstmanis

1870. Uz tām bij' visai pašutis ;
Grāfs Danenbergs ne mazāk ar',
Daudz krustnešu tur redzēt var,
Prom Lietuvā kam domas vērstas.
Bet Folkvīns teica: "Jāizcērtas
No turienes jums ciršus būs,
To tiešam ticēt varat jūs I"
Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -
"Lūk tādi abi atnākuši
Mēs esam," - atbildēja tie,

1880. Gan bagātie, gan nabagie.
Mestra atvēlēja doties karā
Un teica : "Esam Dieva varā,
Lai būtu viņš par sargu mums,
Mēs labprāt ejam līdzi jums ;
Ja visi kauties strauji trauciet,
Tik mazu brīdi norimstiet :
Drīz turpu aizvedīšu jūs,
Kur darba visiem gana būs."
Jāj krievu zemē vēstneši*)

1890. Saukt palīgus it steidzīgi :
Ar brangiem spēkiem igauņi
Domāta vairāk Ugaunija, kur tas lielākais cietoksnis Tērbatā, krievu sētā Jurjeva,
Jaroslava celta
1050. g.; zeme maksāja nodokļus
Naugardas kņazam.
Nāk drīz vien šurp it priecigi.
Un latvji, lībji arī mājā
Vairs ilgāk palikt nedomāja.
Bij līksmi krustneši nu daudzi,
Tie lielā skaitā pulcināja,
Prom Lietavā tie ietin gāja
Pār laukiem un pār upēm dažām.

1900. Daudz klizmu pārcieta ar bažām
Tie, kamēr Lietava bij klāt.
Nu ņēmās graut un dedzināt
Aiz pulka pulks it līksmā garā.
Un redzēja tos drošā barā
Tur leišu zemi dilinājam.
Caur Sauli devās tad uz mājām
Pār norām un caur undžavām.
Ak posts, ka sev par vaimanām
Tie tādas gaitas pasākuši

1910. Pie kādas upes nonākuši,
Nu pamanīja ienaidnieku.
Nu rets kāds rādīja vairs prieku,
Kas Rīgā bij uz cilņu jestrs.
Pie labākajiem jāja mestrs
Un teica : "Kautiņš tiks mums dots,
Likts te uz spēli mūsu gods.
Jau pietiks pirmos zemē plāt,
Tad netraucēti varam jāt
Un līksmi mājās atgriezties."` -

1920. "Še negribam mēs cīnīties,"
Tā bruņinieki teica tam,
"Ja mēs zirgus dīkā pametam,
Tad jākaujās būs mums."
Mestrs biedēja : "Ar zirgiem jums
Še galvas nolikt un kā teica
Tā vēlāk arī notika.
Jau pagāni jo drīzi klāt.
Kad otrā rītā projām jāt
Prāts nestin nesās kristīgiem,
Gan bagātos, gan nabagos.
Viņš kapitulu sasaukt liek,
Pats mestrs ar ordeņbrāļu baru
Posts lielais lai visiem zināms tiek
Gan pretojās ar niknu sparu,
Un laipni mūsu Kunga dēļ
līdz viņu zirgus nomaitāja;
Jo draudzīgi tad lūdza vēl
Tad kājām viņi cīņā stāja.
Viņš komturus it sirsnīgi,
Vēl dažam lika viņi krist,
Lai tie šo lielo nelaimi
Pirms paguva tos zemē sist.
Līdz mūsu brāļiem pārvaldīt.
Gan Folkvīns, mestris cildinātais,
"Mums pienākums tos atbalstīt,"
Bij saviem brāļiem mierinātājs.
Viņš teica : "Tie mums uzticēti,
Četrdesmit astoņi tur palika,

2010. Bet tagad Dieva bruņnieki
Lībju zemē kristīgie
Nu savas zīmes nolika
It visi gauži noskuma
Un melno krustu saņēma

1970. No vācu ordeņa. Tad gana
Nu brāļi sūtņus, lai ierodas
Zobennešus savieno ar vācu ordeni 1237. g.
Par to bij mestram patikšana
Un viesim, kas no Vācijas
Ar viņu zemē ieradās.
Nu pārlika mestrs Balke, kā
Viņš visu iekārtotu tā,
Lai ļaudīm iepatiktu viņš spētu

2020. Un debess algu nezaudētu
Aiz paša vainas šā vai tā,
To turēja viņš padomā.
Uz krietniem tikumiem tā prāts
Bij vienmēr vērsts un pacilāts.
Kā viss tai zemē iekārtots,
Tas tika tam drīz noskaidrota.
Par Rēveli un Vidzemi
Jau labu laiku kopīgi
Līdz šim bij brāļi valdījuši,

2030. Par kuriem esam lasījuši,
Ka viņi zīmes nolika
Un krustu atkal pieņēma.
Par zobeņbrāļiem viņi saucās,
Tie zemi, kā ir pilis daudzās,
Bij pagāniem visu atņēmuši
Un gana mantas ieguvuši;
Nu piekrita vācu ordenim tās,
Par ko visi zemē priecājās.
Nu bija mestram zināms viss,

2040. Kā tas ar Rēveli noticis :
Kā ņēmis viņš Valdemārs pieprasot
To sev. Tad, ilgi negaidot,
Prom Romā tie sūtņus nosūta, pie kam
Par visu tad ziņoja pāvestam.
Kad pāvestam tas zināms bija,
Tūlīt kā sūtni atsūtīja
Viņš kādu gudru legātu,
Kas deva šādu padomu :
Ka Harija, Rēvele, Virija

2050. Tiek Valdemāram nodota,
Tagad Tallina.
Kas Dāņu zemes ķēniņēniņprāt bija.
Bet brāļu tiesai nosacīja
Viņš novadu, ko Jervi sauc,
Un brāļiem paturēt bij ļauts
To mūžīgi par īpašumu.
Šo bagātīgo mantojumu
Tad dāņu ķēniņš Dieva vārdā
Drīz novēlēja laipnā kārtā
Un deva vācu ordenim,

2060. Gan Dievs to atlīdzinās šim.
Nu robeža bij nosprausta
Un nav vairs turpmāk grozīta.
Neviena to nedrīkst darīt, lai
Tā paliek līdz pat pastarai.
Par to nu tagad runu beigšu,

20?0. Kas iesācis bij tai laikā
Ar krievu kaimiņiem nu karu,
Jo atkal gribēja ar varu
Tie kristīgajiem uzmākties.
Gan krievu posts bij atriebies :
Tie daudz tam ļauna nodarīja.
Kad ilgi bīskaps cietis bija,
Tad palīgos tas brāļus sauca.
Uz pēdām mestrs nu turpu trauca,
Līdz vezdams varoņus vēl citus -

2080. Gan drošus, gan ar izlasītus.
Drīz ķēniņa vīri ar bij klātu
Ar brašu pulku. Laipnu prātu
To bīskaps Hermans saņēma.
Tad gana līksmi uzsāka
Pret krieviem viņi kara gaitas,
Kas izdevīgas bij un raitas.
Pie kādas pils tie apstājās,
Kur rets kāds par tiem priecājās :
Jo uzbruka tai itin braši

2090. Un pili ieņēma it aši.
Tie steidza bēgt pie savējiem,
Par Izborsku tā .saukta tika.
Bet brāļi devās pakaļ tiem.
Neviens no krieviem nepalika,
Par Modu saucās upe raita ;
Kas nenonāca grūtībās ;
Tai pāri, traucot knašā gaitā,
Kas ar spēku pretī stājās,
Steidz brāļu pulks un viņiem līdz
To nokāva vai sagūstīja.
Dažs vīrs, kas cīņās norūdīts.
Tad vaimanas un gaudas bija
Par visu zemi dzirdamas,
Kur milzīgs jūklis sacē1ās.
Bet pliskaviešiem prieka maz
Bij no šīs viesu vairatas.
Un par šo bēdu ziņu tieši
Nu brāļi cēla teltis savas

2140. Pie Pliskavas uz skaistas pļavas ;
Krievzemē par Pliskavu
Tur ķēniņvīriem un bīskapam
Tie devē kādu pilsētu
Bij gana te1pas mājvietām.
Kur dzīvo ļaudis neganti,
Kas lēņa tiesu izpelnīja.
Kas šitiem bija kaimiņi.
Tad kņaza draudzei deva zirņu,
Nu tie vairs pūles netaupīja,
Lai gatavojās tā uz cīņu ;
Drīz gatavi jau ceļā bija.
Un lika saprast ziņojumā,
Un nikni kņaza gaitās sauc,
Kā jāiet būs tiem uzbrukumā.
Bij spožu bruņu viņiem daudz
Drīz krievi nomanīja paši,
Un bruņu cepures mirdzošās.

2150. Ka vāci grib tiem uzbrukt aši
Dažs strēlnieks starp tiem atradās.
Un atņemt pili un pilsētu
Kad brāļu spēkiem tie tuvojās,
Bij veicams, jo pie Izborskas
Uz atsparu naigi šie taisījās :
Viss spars jau pagaisis bij tiem
Gan igauņvīri, gan brāļi paši
Nu padevās tie vāciešiem,
Tad krieviem virsū klupa braši.
Jo smagas kļūmes baidījās
Bīskaps Hermans ar savējiem
Un mieru no tiem izlūdzās.
Kā varonis stāj pretī tiem.
Tad miers ar krieviem Pliskavā
Nu sākās cīņa gana tvirta.
Nu drīz vien tika noslēgts tā :
Tur vāci dziļas brūces cirsta,
Kā Jaropolks to kungs un kņazs
Bet krievus posta negals sita :

2160. It labprāt un bez ierunas
Nu deva pilis, zemes plašas

2120. Tiem astoņsimti vīru krita
Un kaujas laukā palikās.
Viņš brāļu rokā, lai tās pašas
Pie Izborskas tas notikās.
Uz priekšu mestris pārvalda.
Un citi bēga, kā nu zina,,
Nu uzbrukumu atlika.
Bez kādas kārtības, un dzina
Tos vāci prom uz viņu mājām.
Tad dzirdēj' zirgus skubinājam
Tos gan ar pātagām, gan piešiem.
Pēc notikušās izlīgšanas
Gals šķita klāt jau pliskaviešiem,
Viss karapulks bez kavēšanās
Ceļš likās garš tiem ne pa mēram ;
Nu pošas doties atceļā.

2130. Mežs skanēja no gaudām sērām,
Un teica Dievu augstībā,
Tā Kunga vārdā ielīksmoti,

2170. Tam visi pateikdamies ļoti.
Tad drīz no turienes uz mājām
Redz gana priecīgi to jājam.
Tik divus brāļus atstāja
Tur, lai tie zemi pārzina
Un līdz ar viņiem nedaudz vācu.
Tas vēlāk šiem par sliktu nāca :
Bij īsa viņu kundzība
Ir Krievzemē kāda pilsēta,
Par Naugardu tie nosauc viņu.

2180. To ķēniņš, saņēmis šo ziņu,
Daudz karapulku kopā vāca
Un tad uz Pliskavu viņš nāca
Ar savu spēku raženo.
Dažs krievs bij nācis līdz ar to,
Lai pliskaviešus atbrīvotu,
Kas saņēma to līksmu prātu.
Kad redzēja tur vācus tas,
Bez stomas tad un ierunas,
Viņš abus brāļus padzina

2190. No viņu soņa amata
Un visiem kalpiem aiziet lika.
Vairs vāci zemē nepalika,
To atkal krieviem atstāja.
Lūk, tā tur brāļiem izgāja.
Būt' sargājuši tie Pliskavu,
Tad gan daudz laba mantotu
Līdz pasaul's galam ticība.
Ir kļūda tā un aplamība,
Kad labu zemi iekarot