VIDUSLAIKU KULTŪRA LATVIJĀ

KRISTIETĪBAS IENĀKŠANA LATVIJĀ

Jau vikingu laikos (IX līdz XII. gs.) izdevīgo tirdzniecības ceļu dēļ Latviju izsiroja zviedru un dāņu karavīri un tirgotāji; no austrumu puses krievi centās uzkundzēties Latgales novadiem. XII gadsimta beigās uz Baltijas jūras piekrasti atkuģoja vācu tirgotāji, kuriem sekoja kristīgās ticības sludinātāji – misionāri, savukārt misionāriem pa pēdām devās krusta karotāji. Vācieši arvien biežāk un biežāk iegriezās Daugavas ostās un tirgus vietās. Tur tie vispirms sastapās un tirgojās ar lībiešiem, kas dzīvoja Daugavas lejas galā, tāpēc arī vācieši šo zemi sāka saukt par Līvu zemi – Livoniju. 1180. gadā pie Daugavas lībiešiem ieradās mūks Meinhards, lai sludinātu katoļu ticību. Meinhards par savu apmeðanās vietu izraudzījās Ikšķili un tur arī 1185. gadā lika uzbūvēt pirmo mūra baznīcu Latvijā. Ikšķiles baznīca, kas tika vairākkārt pārbūvēta un kuras būve tika pabeigta XIII gadsimtā, sākotnēji bijusi gandrīz kvadrātveida mūra celtne, kas būvēta pēc Vācijas tā laika draudzes baznīcu parauga. Baznīcas velves balstīja celtnes centrā novietots pīlārs [balsta elements], tās logi bija šauri, maziņi, ko sedza pusloka arkas. Pie baznīcas pastāvējusi plaša kristīgo kapsēta.

Pēc baznīcas uzcelšanas Meinharda uzaicinātie Gotzemes meistari uzbūvēja arī mūra cietoksni – pili patvērumam no leišu un sirotāju uzbrukumiem, par ko lībiešiem tika izvirzīta prasība pieņemt kristietību. Ievērojot tādus pašus noteikumus, pili uzcēla arī Mārtiņsalas lībiešiem.

Ikšķiles pils celta līdzenā vietā Daugavas labajā krastā līdzās baznīcai, un kā liecina arheoloģiskie izrakumi, pils un baznīca, kas bija vienā aizsardzības sistēmā, aizņēma 80 x 16 m lielu laukumu. Aizsargmūra ietverta, pils rietumu daļā atradusies kāda 8,5 x 5,1 m liela divtelpu celtne apmestām sienām. Vienā telpā bijusi krāsns apkure, otrā saglabājušies kamīna kurtuves un dūmvada pamati. Jādomā, ka te atradusies pils vācu daļa (Meinharda māja), kamēr pils austrumu daļā, kur konstatētas ar vēlāku celtniecību sapostītas vietējā tipa krāsnis un uzietas lībiešiem raksturīgās senlietas, dzīvojuši vietējie iedzīvotāji.

1186. gadā Brēmenes arhibīskaps iecēla Meinhardu par pirmo lībiešu bīskapu Ikšķilē. Tomēr ar lībiešu kristīšanu neveicās. Kad pilis bija uzceltas, jaunkristītie atgriezās pie savām ierastajām dievībām - jaunā mācība tiem nebija saprotama un nespēja saistīt. Tā kā Meinhards lībiešus bija kristījis ar Daugavas ūdeni, tad lībieši domāja, ka no svešās ticības varētu atbrīvoties, ja viņi savukārt nomazgātos Daugavā. Tā arī lielākā daļa kristīgo ticību atkal nomazgāja un domās to līdz ar viļņiem aizsūtīja atpakaļ uz Vāczemi. Tad Meinhards nolēma piespiest lībiešus kristīties ar varu, tomēr nodoms neizdevās, jo 1196. gadā bīskaps nomira. Divus gadus pēc Meinharda nāves pie lībiešiem ieradās jaunieceltais bīskaps Bertolds, tomēr arī Bertolda nodomi kristīt lībiešus beidzās ar neveiksmi, jo jau pirmajā cīņā lībiešu karotājs Imauts viņu nonāvēja.

Abiem pirmajiem lībiešu bīskapiem nebija veicies. 1199. gadā Brēmenes arhibīskaps iecēla trešo bīskapu – savu radinieku Albertu. Alberts bija neatlaidīgs, gudrs un godkārīgs, un viņa plāni bija lieli. Izmantojot un kūdot baltu tautiņas citu pret citu, bīskaps nemitīgi palielināja savu ietekmi. Un tā kā pirmā vācu nometne Ikšķilē bija par tālu zemes vidienē un zemgaļi un lībieši varēja vāciem aiz muguras nogriezt Daugavas ceļu, tad Alberts nolēma pārvietot savu nometni tuvāk pie jūras. Lai to izdarītu, Alberts kopā ar saviem krusta karotājiem izdomāja viltīgu plānu – dzīru laikā sagūstījis lībiešu vecākos un paņēmis to bērnus par ķīlniekiem, bīskaps tādā veidā saņēma piekrišanu nocietinātas apmetnes celtniecībai lībiešu ciemā pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā. 1201. gadu, kad Alberts ielika apmetnes pirmo pamatakmeni, arī pieņemts uzskatīt par Rīgas dibināšanas gadu.

Krustneši Livonijā ieradās tikai uz vienu gadu. Izpildījuši savu solījumu un saņēmuši par to grēku piedošanu, tie atkal devās uz Vāciju. Tāpēc Albertam ik gadus vajadzēja vervēt jaunu karapulku. Pavisam bīskaps brauca 14 reizes uz Vāciju šādos nolūkos. Tas bija grūts un nepatīkams uzdevums. Krustneši bija slikti karavīri, jo necīnījās par brīvību un taisnību, bet par personisko labumu: vieni, lai izpirktu savus grēkus, citi, lai saņemtu algu. Alberts saprata, ka ar tādiem ļaudīm nav iespējams noturēt un nosargāt Livoniju. Vajadzēja uz vietas radīt cīņas spējīgu kara organizāciju. 1202. gadā šāda organizācija arī tika nodibināta, ko nosauca par Kristus bruņinieku ordeni. Tā pārstāvjiem bija jānēsā īpašas formas – balts apmetnis, kam kreisajā pusē bija izšūts sarkans krusts virs sarkana zobena. Šī iemesla dēļ arī pašu biedrību sāka saukt par Zobenbrāļu ordeni. Ordenis beidza pastāvēt 1237. gadā, kad lietuvieši kaujā pie Saules 1236. g. iznīcināja gandrīz visus ordeņa karotājus. Atlikušos cīnītājus savā sastāvā iekļāva Vācu ordenis, kura jaunais atzarojums ieguva nosaukumu Livonijas ordenis. Livonijas ordeņa brāļu apģērbs bija balts apmetnis ar melnu krustu virsū.

Izveidodams ordeni, bīskaps Alberts atrisināja karotāju problēmu un, pakļāvis lībiešus, vērsās pret latgaļiem. 1205. g. tika uzcelta nocietināta pils Cēsīs. Tālavas valdnieku Tālibaldu iesaistīja ilgstošā karā pret igauņiem kopā ar Zobenbrāļu ordeni. Igauņi atriebdamies siroja Tālavā. Tā Tālavas latgaļi nonāca aizvien lielākā atkarībā no krustnešiem. 1214. g. krustneši pakļāva arī Visvalža valdīto Jersiku, kas bija lielākā latgaļu valstiņa. Tika sakauti arī igauņi.

1224. g. Alberts kontrolēja Dienvidigauniju, gandrīz visas Latgales zemes, kā arī Sēliju. Pēc bīskapa nāves 1229. g. sākās konflikti par varu Livonijā. Visnopietnāko pretestību ordenim izrādīja kurši un zemgaļi.

Rīgas jaunais bīskaps Nikolajs un Livonijas ordenis sāka ilgstošu kuršu zemju iekarošanu un tikai 1267. g. daļa kuršu pakļāvās ordenim. Dienvidkurzeme iekļāvās Lietuvas valstī, ko 1230. – 1240. g. bija paguvis izveidot lietuviešu valdnieks Mindaugs. Mindaugs kristietību pieņēma 1251. gadā.

Zemgaļi ar savu valdnieku Viestartu pret vāciem cīnījās veselus simts gadus līdz pat 1290. g., kad uzsākot sistemātisku novadu postīšanu, krustneši panāca, ka zemgaļi pameta un nodedzināja savas pilis Tērvetē, Dobelē, Raktē, un lielākā daļa no viņiem devās trimdā uz Lietuvu.

Visi šie notikumi ir aprakstīti vēstures liecībās: hronikās, līgumos, tiesas aktos. Plašākais vēstures liecinieks ir Indriķa latīniski sarakstītā Latviešu Indriķa hronika. Tā vēstī par mūsu senču cīņām ar bīskapu un ordeni līdz 1227. g. Otrs vēstures liecinieks ir Rīmju hronika. Tā ir sarakstīta vācu valodā ar atskaņām jeb rīmēm un ir 12 000 rindu gara. Tās sacerētājs nav zināms. Rīmju hronika vēstī par kuršu un zemgaļu cīņām līdz pat Zemgales krišanai 1290. gadā.

Galvenais Baltijas zemju iekarošanas cēlonis bija to sadrumstalotība, savstarpējās nesaskaņas un kari. Nozīmīga loma bija arī tam, ka krustneši varēja ilgstoši izmantot visas katoliskās Eiropas militāros līdzekļus, arī militārās tehnikas pārākumam bija sava loma.

LIVONIJAS VALSTISKĀ IEKĀRTA

Livonijas ordeņa valstiņa bija lielākā un spēcīgākā Baltijā. Rīgas arhibīskapija pēc lieluma bija otrā. Vēl bija Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas. Bīskapi bija arī šo valstiņu laicīgie valdnieki. Augstākie kungi skaitījās Romas pāvests un Vācijas ķeizars, tomēr viņu ietekmi Livonijā īpaši nejuta.

Livonijā augstākā garīgā amatpersona bija arhibīskaps, bet ietekmīgākā persona praktiski bija ordeņa mestrs, kas vadīja spēcīgāko militāro organizāciju Livonijā. Pilnīgas varas Livonijas laikā nebija nevienam, jo nepārtraukti notika ķildas starp ordeni un Rīgas arhibīskapu. Ordeņa mestrs uzturējās Rīgas pilī, bet vēlāk Cēsu pilī. Mestru iecēla vācu ordeņa lielmestrs Prūsijā. Ordeņa valsts bija sadalīta apmēram 40 apgabalos, kurus pārvaldīja komturi un fogti. Komturijas bija izvietotas militāri svarīgās vietās, to centri bija nocietinātas pilis. Fogti vairāk pārstāvēja civilo varu, sprieda tiesu, pārvaldīja apgabalu. Augstākās ordeņa amatpersonas veidoja kapitulu – ordeņa amatpersonu sapulci, kura vēlāk ieguva tiesības vēlēt mestru. Pavisam kapitulā bija 20 – 40 komturu un fogtu. Ordeņa brāļu bija ap 500. Pārējo karaspēku veidoja karakalpi.

Bīskapi savas zemes izlēņoja vasaļiem - bruņiniekiem, kuri zemi kopā ar zemniekiem saņēma par dienestu bīskapa karaspēkā. Vasaļiem bija liela ietekme, jo bīskapiem cita militāra spēka nebija. Atšķirībā no ordeņa vasaļiem, viņiem bija tiesas spriešanas un nodokļu piedzīšanas tiesības savos lēņos.

1419. gadā sanāca pirmais Livonijas landtāgs – zemes kungu un pilsētu pārstāvju sapulce.

Rīgas arhibīskaps ienākumus guva no savu zemju zemnieku nodevām. Lielāko daļu zemes viņš izlēņoja vasaļiem. Līdzīgi ienākumus guva arī pārējie zemes kungi Livonijas valstīs. Vasaļi pārtika no sava lēņa zemnieku nodevām. Viņu vienīgais pienākums bija karadienests – ja vasalis pārtrauca pildīt dienestu, lēni atdeva citam. Ar laiku vasaļi panāca, ka lēni varēja nodot mantojumā dēlam, kurš turpināja dienestu.

Laikam ritot, vasaļi lielāku uzmanību sāka pievērst izdevīgajai lauksaimniecībai nekā dienestam. Viņi apmetās sava lēņa zemēs, kur izveidojās muižas. Jo vairāk muižu piederēja, jo varenāka bija kunga dzimta. Bruņinieks pārtapa par muižnieku, kurš vēlējās būt arvien neatkarīgāks no augstākā zemes kunga un kam nozīmīgi bija savas saimniecības ienākumi. Muižas tika iedalītas dzimtmuižās, kas bija muižnieka privātīpašums, un lēņa muižās, kas bija dienesta zeme ar mantošanas tiesībām dzimtai. Lēņa zemēm īpašnieks bija augstākais zemes kungs – bīskaps vai ordenis.

SENLATVIEŠU SABIEDRISKAIS STĀVOKLIS UN DZĪVE LIVONIJĀ

Sākotnēji Livonijas iedzīvotāji bija brīvi cilvēki un dzīvoja savās sētās, kas sastāvēja no nama, klēts, rijas, pirts un kūts.

Nams. Līdz XIX gadsimtam zemnieki dzīvoja vai nu mājā, vai labiekārtotā pirtī, vai arī dzīvošanas apstākļiem piemērotā rijā. Jau no XX gs. dzīvošanai tika celti divtelpu dzīvojamie nami, kur viena telpa bija istaba, bet otra – virtuve. Vēlāk telpu skaits pieauga.

Klēts galvenokārt veidota lauksaimniecības ražojumu uzglabāšanai, tajā arī uzglabāja dažādus sadzīves priekšmetus un darba rīkus. Tā kā klētī glabājās zemnieka lielākā bagātība, tad klētis parasti cēla sētas augstākajā vietā, lai nodrošinātu labu ventilāciju. Turīgās zemnieku sētās bija vairākas klētis – sava labībai, sava apģērba glabāšanai, sava darba rīku novietošanai. Klēts varēja būt gan vientelpas būve, gan divtelpu namiņš. Trūcīgāku zemnieku sētās klēts parasti bija vientelpas celtne, kas dažkārt atradās pat zem viena jumta ar dzīvojamo māju.

Rija, kas tika būvēta, lai drēgnajos un mitrajos rudens vakaros būtu kur kult labību un arī kur to uzglabāt, vēstures liecībās pirmo reizi minēta ap 1240. gadu. Rijām, atšķirībā no klētīm, bija vairākas īpašas būvēšanas prasības – tām bija jābūt ar tik blīvām sienām un griestiem, lai spētu uz ilgu laiku saglabāt siltumu. Būtiskākā nozīme bija krāsnij, kam ne tik vien ilgi bija jāsaglabā siltums, bet arī jābūt ugunsdrošai. Grīdu veidoja stipru un izturīgu - parasti tas bija māla klons, lai uz tās varētu berzt graudus. Rijas bieži aizdegās, tāpēc tās tika iedziļinātas zemē. Ar XVI gadsimtu parādījās divtelpu rijas. Blakus labības žāvēšanas telpai klāt piecēla piedarbu – telpu labības kulšanai. Ziemā, kad labību izkūla, piedarbu izmantoja galvenokārt zirgu novietošanai. Visai bieži rijas piebūvē dzīvoja paša zemnieka ģimene.

Kūts bija saimniecības ēka, kuras lielumu, apjomu un izvietojumu noteica katras konkrētās zemnieka sētas lielums. Pēc šīm lopu mītnēm varēja spriest par saimniecības lielumu un zemnieka saimniekotprasmi. Zem viena jumta parasti apvienoja vairākas atšķirīga rakstura telpas – gan mājlopu turēšanai, gan telpas lopbarības novietošanai.

Pirts bija saimniecības ēka ar vairākām funkcijām. Tajā mazgājās, ārstēja dažādas slimības; pirtī pirmo reizi dienasgaismu ieraudzīja jaunpiedzimušie bērniņi. Pirts bija arī žāvētava, kur kūpināja gaļu, bet tās bēniņos vai uz lāvas diedzēja iesalu. Visai bieži pirtis bija trūcīgo bezzemnieku un darba nespējīgo ļaužu dzīvesvieta. Pirmās ziņas par pirtīm Latvijas teritorijā saglabājušās no 1215. gada. Livonijas hronikā tiek minēts fakts, ka igauņi Trikātā pie pirtīm sagūstījuši latgaļu valdnieku Tālivaldi. Pašā sākumā pirts bija vientelpas celtne, kuru būvēja no kaļķētiem apaļiem un aptēstiem guļbaļķiem. Telpas iekšpusē, visbiežāk blakus durvīm, atradās no akmeņiem sakrauta krāsns. Durvīm pretējā pusē no plēstiem kokiem tika darināta lāva. Gar sānu sienām izvietoti soli. Lai pirtī būtu vajadzīgā temperatūra, sakarsētai krāsnij uzlēja aukstu ūdeni, kurš, strauji iztvaikojot, sasildīja telpu.

Zemniekiem bija jādod daļa savu ienākumu zemes kungiem un jāpilda karaklaušas. Muiža bija tikai vieta, kur zemnieki saveda nodevas kungam. Paši kungi dzīvoja nocietinātās pilīs kopā ar saviem karakalpiem.

Vēlāk zemes kungi pārcēlās dzīvot uz muižām, kur sāka celt dzīvojamās un saimniecības ēkas. Daļu muižas zemju zemniekiem bija jāapstrādā klaušu kārtībā – no katras saimniecības zināmu skaitu dienu gadā bija jādod strādnieks ar zirgu un kājnieks. Šajā laikā ārkārtīgi pieauga zemnieka darba nozīme, jo viņš bija galvenais kungu apgādātājs un uzturētājs. Laikam ritot, muižas kungi arvien vairāk centās panākt savu varu un ietekmi, arvien vairāk pakļaut zemniekus. Viņu rokās nonāca arī tiesas vara pār novada ļaudīm, un savās muižās tie sāka rīkoties kā mazi valdnieki. Tā kā muižnieki galvenokārt bija vācieši, bet zemnieki – latvieši, tad muižnieku varas pieaugšana nozīmēja vācu uzkundzēšanos pār latviešu tautu, kas gan Livonijas pastāvēšanas sākumā vēl ir samērā maz jūtama. Cīņa starp vācu muižu un latviešu zemnieku sētu iesākās klusi un nemanāmi, vēlāk izveidojās skarba un nežēlīga un turpinājās cauri vairākiem gadsimtiem.

Muižnieki savas bagātības un ietekmes vairošanai centās izmantot visus iespējamos līdzekļus, visas nelaimes un neražas gadus, no kā galvenokārt cieta zemnieki. Neražas gados zemniekiem nācās grūti nokārtot savas nodevas un dažkārt bija jālūdz no muižas vēl aizdevums. Tā laika gaitā daļa zemnieku kļuva par muižas parādniekiem un nonāca muižnieku atkarībā, bet parādnieks vairs nebija brīvs cilvēks un tieši to muižnieki vēlējās. Šādos apstākļos daudzi zemnieki neredzēja iespēju izkulties no parādiem un izmisumā pameta savas sētas, bēgot uz citiem novadiem. Lai muižai nemazinātos darbaspēks un līdz ar to ienākumi, muižnieki zemnieku bēgšanas centās maksimāli ierobežot, kas noveda pie tā, ka zemniekus ar likumu piesaistīja muižnieka zemei. Tā radās dzimtbūšana. 1494. gadā tādu kārtību ieviesa Rīgas bīskapijā, bet XVI gadsimta laikā – visās Livonijas valstīs. Lielākā daļa zemnieku zaudēja pārvietošanās brīvību un kļuva par muižnieka dzimtai piederošu darbaspēku, tomēr viņiem vēl piederēja savas sētas un mājlopi. Zemniekiem atcēla karaklaušas un aizliedza nēsāt ieročus. Bezzemnieku un amatnieku pārvietošanās brīvība Livonijas laikā netika ierobežota.

RĪGAS PILSĒTAS DZĪVE LIVONIJAS LAIKĀ

Bīskapa Alberta dibinātā vācu tirgotāju apmetne pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā tika veidota pēc Eiropas viduslaiku pilsētu parauga ar tirgus laukumu, baznīcām, klosteru ēkām, bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pilīm, ielu tīklu, kur savus namus sāka celt amatnieki un tirgotāji.

No senākajām, romānikas laika kulta celtnēm Rīgā saglabājušies tikai dažu šajā stilā celtu ēku sākotnēji un vēlāk pārbūvēti fragmenti. Tādus var skatīt celtnē Skārņu ielā, ko dēvē par Sv. Jura baznīcu. Kādreiz tajā vietā atradusies Zobenbrāļu ordeņa pils, kas sastāvējusi no vairākiem korpusiem un būvēta no smagnējiem laukakmeņiem. Pilī bijusi arī divjomu kapitula zāle [kapituls – ievērojamāko baznīcu augstāko garīdznieku kolēģija, kas uz savām sanāksmēm pulcējās kapitula zālē] un Sv. Jura kapela.

Romānikas formas saskatāmas arī Latvijas izcilākajā šā laika piemineklī – Sv. Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma altāra daļā. Rīgas Doms tika celts kā Rīgas bīskapa katedrāle kopā ar Doma kapitula mītni un klosteri. Tā pamatakmens likts 1211. gadā, un sākotnēji tas bija iecerēts kā trīs jomu bazilika [pēc plāna taisnstūra trīs jomu baznīca, kuras vidējais joms paaugstināts attiecībā pret sānu jomiem. Joms – ar balstu (stabu, kolonnu) rindu nošķirta telpas daļa]. Altāra daļu pabeidza celt 1226. gadā, bet pašas ēkas celtniecība turpinājās visu XIII gadsimtu. Stilistiskajai koncepcijai mainoties, celtnieki izveidoja halles tipa [kulta celtne, kas sastāv no aptuveni vienāda augstuma jomiem] draudzes telpu, taču XIII gadsimta otrajā pusē atkal atgriezās pie bazilikas tipa. Vidusjoms tika pacelts augstāk par sānu jomiem un pārsegts ar krusta velvēm [velve – izliekts arhitektonisks telpas pārsegums. Divām pusaploces velvēm krustojoties, veidojas krusta velve]. Ap 1270. gadu celtne ieguva tagadējos izmērus un vienu torni ar slaidu piramidālu smaili. Tā kā XIII gs. Eiropā jau dominēja gotikas stils, tad dievnams kopumā īstenojās agrīnās gotikas formās. Tā skaidro, atturīgo apjomu gludos mūrus atdzīvina no sarkaniem ķieģeļiem mūrētie šķērsjomu zelmiņi [zelminis – jumtgale, divslīpju jumta noslēdzošā siena] un pāris portālu [arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā]. Rietumu šķērsjoma zelmiņa dekors imitē septiņus smailarkas loga motīvus, kas varētu simbolizēt septiņus svētos sakramentus [sakraments – kristīgajā baznīcā Dieva žēlastības redzamā zīme] – kristību; firmāciju jeb iestiprināšanu; eiharistiju jeb komūniju; grēku nožēlu; pēdējo svaidīšanu; ordināciju jeb svētniecības sakaramentu; laulību. Austrumu šķērsjoma zelmini savukārt šķeļ šauras, augstas, dziļas nišas, kuras augšdaļā beidzas ar paplašinātu noapaļojumu. Šīs nišas atgādina stilizētus cilvēku atveidus, kuru pakāpjveida kārtojumā varētu saskatīt viduslaikos izplatīto koncepciju par pasaules pārvaldīšanas hierarhisko sistēmu.

Abi Rīgas Doma portāli cirsti kaļķakmenī. Romānikas laika portāls, veidots XIII gs. pirmajā pusē, atrodas dienvidu fasādes sienā un savieno baznīcu ar klostera dārzu. Tā augšdaļas noformējumam izmantotas tikai trīs koncentriskas pusaploces. Otrs, tā sauktais draudzes portāls, atrodas ziemeļu fasādē un akcentē galveno ieeju. Tas ir iespaidīgs, ar perspektīvā kārtotām kolonnām un smailloka arhivoltas [arhitektūras detaļa, kas ietver arkas ailu] lokiem. Kolonnu kapiteļus [kolonnas plastiski rotāts vainagojums] bagātīgi grezno akmens kalumi, kuros redzams gan augu ornaments, gan dzīvnieku un fantastisku būtņu atveidi.

Doma iekštelpas pārsteidz ar savu plašumu, izgaismojumu, krustveida pīlāriem [balsta elementi], ar XV gs. radītajām zvaigžņu velvēm [izliekts arhitektonisks zvaigžņu formas telpas pārsegums], kuru spēcīgās nervīras [velves ribas, kas palīdz turēt velvi] izliktas ar sarkaniem ķieģeļiem. Arī te dominē arhitektonisko formu kārtojumi. Skulpturālais dekors izmantots tikai kolonnu un pīlāru [balstu] kapiteļos, kā arī konsoļu [no sienas virsmas izvirzīts, ar vienu galu sienā iespīlēts konstruktīvs balsta elements] noslēgumos. No motīviem pārsvarā redzams augu ornaments, retāk cilvēka galvas vai fantastisku būtņu atveidi. Šāda dekoratīvi simboliska plastika visvairāk sastopama Doma kapitula zālē un krusta ejā, kas no trim pusēm apņem pie baznīcas uzceltā klostera pagalmu.

XIV – XV gadsimtā baznīcu vēl paplašināja, piebūvējot virkni kapelu, bet 1776. gadā torņa smaili nomainīja ar tagadējo mazliet barokālo pastrupo noslēgumu.

Pie agrīnajām sakrālajām Rīgas gotikas celtnēm pieder arī Sv. Jēkaba baznīca, kas dokumentos pirmo reizi minēta 1225. gadā. Sākotnēji tā atradusies aiz Rīgas mūriem – rajonā, kur dzīvoja lībieši un latvieši, jo celta tieši jaunkristīto vajadzībām. Sv. Jēkaba baznīcas arhitektūra ir radniecīga Rīgas Domam, arī tajā saskatāma romānikas pāreja gotikā. Pirmā uzcelta altāra daļa – taisnstūra ķieģeļu celtne, ko sedza krusta velves bez nervīrām. Aptuveni XIII gs. vidū altāra daļa tika papildināta ar halles tipa trīsjomu draudzes telpu. XIV – XV gadsimtā tika pārtaisīti romānikai raksturīgie pāru logi, kā arī izbūvēti divi augšējie stāvi, kas bagātīgi rotāti ar nišām un arkatūru [nelielu dekoratīvu arku virkne] joslām. 1756. gadā torņa piramidālā smaile ieguva kupolveida apakšdaļu. Jēkaba baznīcas ēka vēstures gaitā daudz cietusi, it īpaši laikā, kad Rīgas pilsēta cīnījās ar Livonijas ordeni, taču tā arvien atjaunota un saglabājusi ķieģeļu gotikai raksturīgo būvformu vienkāršību un loģisko skaidrību.

Sv. Pētera baznīca bija Rīgas pilsētas draudzes galvenais dievnams un līdz ar to, pēc viduslaiku tradīcijām, simbolizēja pilsētas varenību. Sv. Pētera baznīca pirmo reizi vēstures liecībās minēta 1209. gadā, bet tā nodegusi. XIII gs. beigās jau pastāvējusi jauna mūra baznīca ar halles tipa trīsjomu draudzes zāli, apsīdu [altārdaļas noslēgums pusapaļa vai daudzstūraina izvirzījuma veidā] un brīvstāvošu torni. Baznīcas ēka pārdzīvojusi vairākas pārbūves, kas visbūtiskāk izpaudās XV gadsimtā, kad Rīga ietilpa Hanzas pilsētu savienībā [Vācijas tirdzniecības pilsētu savienība XIII – XVII gs. ārējās tirdzniecības nodrošināšanai]. Jau XV gs. sākumā Hanzas savienības pilsētās bija izveidojies savs priekšstats, kādai jābūt reprezentablai pilsētas baznīcai. XIV gadsimtā, kad sakrālo celtņu altāra daļas izveidē parādījās plaša lokveida apeja (deambulatorijs) ar kapelu vainagu, pārbūvēja arī Sv. Pētera baznīcu. Arī rīdzinieku priekšstatos modernai baznīcai bija jābūt trīsjomu bazilikai ar šauru šķērsjomu un monumentālu altāra daļu. Rezultātā, pēc līdzības ar Rostokas Sv. Marijas baznīcu, Sv. Pētera baznīca izveidojās par trīsjomu baziliku ar 30 m augstu vidējo jomu un piecu kapelu vainagu, kas papildina altāra daļu.

Ēkas ārējās būvformas ir svinīgas, tajās labi saskatāmas gotiskās celtniecības konstrukcijas, kam raksturīgs sienu sadalījums nesošajos un aizpildošajos posmos. Iekštelpu būvformām raksturīgs uzsvērts vertikālisms, tiekšanās augšup. Slaidie profilētie piloni [taisnstūra griezuma masīvi stabi, kas balsta ēkas segumu] nes smailloka arkas, piešķirot celtnei šķietamu gaisīgumu. Iekštelpu greznums ir ribu velves, kuru ribojuma nervīrās saskatāmi četri zvaigžņu raksta varianti. It īpaši grezns šā raksta variants redzams 20. travejā [ar velvi pārsegta telpas daļa starp balstiem], kur ornamentālo zīmējumu veido divas viena otrā iekļautas četrstūra zvaigznes, ko papildina nervīru tīkls, kas atgādina latviešu tautas ornamenta skujiņas motīvu.

XV gs. vidū Sv. Pētera baznīcai sāka celt jaunu, staltu gotisku rietumu torni, ko pabeidza 1491. gadā. Taču baznīcai ar torņa smailēm nav paveicies – tās vai nu sabrukušas pašas, vai tajās iespēris zibens, tādēļ torni nācies vairākkārt atjaunot. Lielākās pārmaiņas baznīcu skārušas XVII gadsimtā, kad tika pārveidots tornis kopā ar visu rietumu fasādi, un tā kā tas bija laiks, kad jau valdīja baroka principi un formas, tad gotiskā celtne ieguva jaunu stilistisku uzslāņojumu, kas tomēr apbrīnojami harmonē ar gotisko pirmpamatu. Arī Otrā pasaules kara laikā Sv. Pētera baznīca stipri cieta, taču laikā no 1954. līdz 1983. gadam celtne atjaunota un maksimāli tuvināta savam pirmsākumam.

Arī dominikāņu klostera kompleksā esošā, ap 1330. gadu būvētā Rīgas Sv. Jāņa baznīca veidota ķieģeļu gotikas svinīgajās formās. XV gs. otrajā pusē virs ēkas rietumu fasādes tika uzcelts daudzpakāpju zelminis, kura vertikālos, no profilētiem ķieģeļiem izliktos izvirzījumus šķeļ horizontālas gaiša apmetuma joslas, kas rada iespaidīgu ritmisku krāsu miju. Griestu seguma velves savukārt ieguvušas sarežģītu, izsmalcinātu nervīru rakstu – tīkla velves.

Latvijā gotiskais stils valdīja vairāk kā 300 gadus (aptuveni no 1225. līdz 1560. gadam) un noteica visu tajā laikā celto ēku veidolu. Gotika šajā laikā dominē ne vien sakrālajās, bet arī civilajās celtnēs – piļu būvniecībā, pilsoņu mūra namos, tāpat arī nocietinājumu būvēs.

Rīgas pilsēta attīstījās ļoti strauji un vērienīgi. 1282. gadā Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībā Hanzā. Hanzas savienību kā pilsētu savienību tirdzniecības attīstīšanai, pirātu apkarošanai Baltijas jūrā sāka veidot vācu tirgotāji; pēc Latvijas teritorijas iekarošanas tajā ietilpa arī Rīga, Ventspils, Kuldīga, Cēsis, Valmiera, Straupe un Koknese. Šī savienība kontrolēja visu tirdzniecību Baltijas jūrā. Rīgas tirgotāji guva peļņu no starpniecības tirdzniecībā ar Krieviju. XV gadsimtā Rīgai savienība ar Hanzu kļuva neizdevīga un tā sadarbību pārtrauca.

1225. gadā Rīga ieguva pilsētas tiesības. Rīgas pilsoņi bija brīvi ļaudis, kas nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. Pilsētniekiem arī bija lielākas tiesības nekā tas bija uz laukiem, tādēļ daudzi laucinieki devās uz pilsētu un apmetās uz dzīvi tur. Lai kļūtu par pilsoni, vajadzēja Rīgā nodzīvot vienu gadu un vienu dienu, tad muižkungam vairs nebija varas pār zemnieku. Rīdzinieku interesēs bija, lai viņu pilsēta ātrāk pieaug un uzzeļ, tādēļ zemnieku bēgļus arī labprāt uzņēma.

Kaut gan Rīgas virskungs sākumā bija arhibīskaps un vēlāk arī ordeņa mestrs, kuri savā starpā pastāvīgi cīnījās par varu, patiesā pilsētas pārvalde bija pašu namnieku rokās. Viņu augstākā pārvaldes iestāde bija Rīgas dome jeb rāte, kas sastāvēja no četriem birģermeistariem un sešpadsmit rātskungiem. Lai gan katrs pilsonis varēja tikt par pilsētas domnieku, tomēr parasti šais amatos ievēlēja tikai lieltirgotājus. Rāte savas sēdes noturēja katru piektdienu rātes namā, kur rātei bija arī savi amata vīri: četri birģermeistari, divi kases pārziņi, pilsētas sekretārs, soģis un naudkalis. Soģis ikkatru pirmdienu sprieda sodus uz tirgus laukuma, piedaloties pilsoņiem. Jāņos un Miķeļos rāte sasauca visu pilngadīgo pilsoņu sapulci, kurai pasludināja jaunus likumus un rīkojumus. Uz sapulci aicināja lielais rātes nama zvans.