Citēts no: Literatūra 11. klasei. R., Zvaigzne ABC, 1996.

 

Citēts no: Literatūra 11. klasei. R., Zvaigzne ABC, 1996.

 

 

Citēts no: Literatūra 11. klasei. R., Zvaigzne ABC, 1996, 3. - 18. lpp.

 

FRĪDRIHS ŠILLERS
1759-1805

Johans Frīdrihs Šillers - izcila personība vācu literatūrā un kultūrā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā: dzejnieks, dramaturgs, literatūras estētikas pētnieks, filozofs, vēsturnieks. Un tomēr - pāri visam viņš ir dzejnieks un dramaturgs, kas atšķirībā no daudziem citiem ģeniāliem cilvēkiem jau dzīves laikā ir piedzīvojis savu darbu atzīšanu un slavu.
18. gadsimts Eiropā ir apgaismes gadsimts literatūrā un filozofijā, 19. gadsimts - romantiskās un reālistiskās literatūras uzplaukuma laiks. Abu gadsimtu literārie strāvojumi ietekmēja F Šillera daiļradi, un viņš savukārt bija vācu literatūras veidotājs gadsimtu mijā.
F. Šillera dzīves un darbības laikā Vācija bija feodāla zeme, sadrumstalota sīkās valstiņās: karaļvalstīs, hercogistēs, grāfistēs, kuru iedzīvotāju liktenis bija pakļauts valdnieka gribai. Tajā pašā laikā Anglijā bija vērojams saimniecisks uzplaukums, Francijā brieda un norisa revolūcija. Tas ietekmēja dzīvi arī Vācijā. Progresīvajā sabiedrībā modās nemiers, jaunas domas, protests pret esošo dzīves kārtību. Šis strāvojums sabiedrībā un mākslā ieguva "Vētras un dziņu" ("Sturm und Drang") nosaukumu. Tas cēlies no F. Klingera lugas "Vētras un dziņas". Kāds šīs lugas varonis izsaucas: "... lai jūtas sāk viļņot!" Literatūrā ienāk spēcīgas emocijas, nemiers, brīvības ilgas.
Vācija šai laikā ir devusi lielas personības. Tādas ir literatūrā J. V Gēte, F. Šillers; mūzikā V A. Mocarts, Ludvigs van Bēthovens; filozofijā I. Kants, J. Fihte, G. V Hēgelis. (Šeit nosaukti tikai paši ievērojamākie vārdi.) Tie ir cillvēki, kas atstājuši dziļas pēdas Eiropas un pasaules kultūrā.
F. Šillers dzimis 1759. gada 10. novembrī Mārbahā Virtenbergas hercogistē (Švābijā), kur valdīja Kārlis Eižens, despotisks valdnieks, taču cilvēks ar plašu vērienu izglītības un kultūras darbā.
F. Šillera tēvs bija kara feldšeris, ciets un bargs cilvēks, kas uzskatīja, ka īstais audzināšanas līdzeklis ir nūja, ko viņš lika arī lietā. Māte turpretī bija sirsnīga, mīļa, reliģioza, viņa nākamā dzejnieka bērnību darīja gaišu un jauku. Dziļu iespaidu radīja arī skaistā apkārtne - pakalni, dārzi, upe. Visu mūžu Šillers ir mīlējis dabu, sapņojis arī par jūru, kuru tomēr savā mūžā nekad neieraudzīja.
Jau agri F. Šillers ir sācis mācīties - sākumā latīņu skolā. Sešu gadu vecumā viņš jau mācās latīņu valodu, septiņu - grieķu, vienpadsmit gadu vecs varējis sacerēt distihus latīniski. Zēnam ir laimējies nokļūt pie labiem skolotājiem, kas pamana, ka viņš "ir cerību rosinošs jauneklis"'.
Četrpadsmit gadu vecumā Šillers iestājās Kārļa Eižena nodibinātajā Kārļa skolā (Karlsschule), ko vēlāk nosauca par Akadēmiju. Skola deva plašu un labu izglītību. Kaut arī tajā bija kazarmas disciplīna un bargi sodi - rājiens, pēriens, karceris -, tomēr skolēni uz turieni plūda no malu malām, pat no Šveices, jo "cauri kazarmas skolai lija tīra izglītības straume" un skolotāji bija izcilas personības. F. Šillers sākumā studēja tieslietas, vēlāk - medicīnu, bet līdzās tai arī daudz citu priekšmetu. Šai laikā Šillers ir izcēlies ar lepnu, neatkarīgu stāju un plašām literārām interesēm: viņš lasīja Šekspīru, jauno Gēti, Lesingu, franču autorus un antīkās literatūras meistarus. Viņš aizrāvās ar filozofiju, psiholoģiju, valodām. Viņu pašu galmā jau sāka pazīt kā dzejnieku un dedzīgu oratoru.
Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā viņš iecerēja lugu "Laupītāji". To vēlāk arī slepus pa naktīm uzrakstīja.
Pēc septiņu gadu studijām viņš Akadēmiju pabeidza un nonāca Kārļa Eižena dienestā par kara ārstu.
1782. gadā Manheimā ar lieliem panākumiem izrādīja "Laupītājus". Skatītāji bija sajūsmā, uz izrādi slepus ieradās arī pats autors. Hercogs Kārlis Eižens aiz dusmām, ka luga nav izrādīta viņa teātrī un ka dzejnieks slepeni aizbraucis, ieslodzīja to karcerī, aizliedza publicēt viņa literāros darbus un izbraukt viņam no valsts.
Tad F. Šillers no hercogistes aizbēga, vispirms uz Manheimu. Divdesmit vienu gadu vecajam dzejniekam sākās neatkarīgs, bet grūts dzīves ceļš. Ar literāro darbu vajadzēja nodrošināt eksistenci. F. Šillers strādāja ļoti intensīvi gan literatūrā, gan žurnālistikā. Viņu nepārtraukti spieda parādi, vēlāk vajāja slimības, bet Šillers izturēja. Palīdzēja draugi. Dziļa draudzība viņu, piemēram, uz visu mūžu saistīja ar A. G. Kerneru, cilvēku, kas ļoti grūtā dzīves brīdī, dzejnieku vēl personīgi nepazīdams, bet cienīdams viņa darbus, bija sniedzis neaizstājamu materiālu un morālu palīdzību. Šai laikā Šillers sacerēja himnu draudzībai "Odu priekam" ("Esiet skauti, miljoni! Skūpstu visu pasauli! Visi cilvēki top brāļi!"). Šo tekstu Bēthovens vēlāk izmantoja Devītās simfonijas kora partijai. Draugu vidū F. Šillers jutās laimīgs, tāpat arī vēlāk savā ģimenē (viņš apprecējās ar Šarloti fon Langefeldi, tam laikam neparasti izglītotu meiteni no aristokrātiskas dzimtas. Viņem bija četri bērni).
Nedrošās un grūtās dzīves gaitas dzejnieku pēc Manheimas aizveda Leipcigā, Drēzdenē, Jēnā, beidzot - Veimārā. Astoņdesmitajos gados viņš uzrakstīja vairākas lugas: "Fiesko sazvērestība", "Viltus un mīla", "Dons Karloss" (šī luga tika piedāvāta arī tālaika Rīgas Vācu teātrim), sacerēja dzeju, balādes, publicēja rakstus par estētiku, filozofiju, tulkoja grieķu autorus.
F. Šilleru ļoti interesēja vēsture. Kādu laiku viņš pat lasīja vēstures lekcijas Jēnas universitātē un kļuva par profesoru. Ne velti F. Šillera lugas, izņemot divas, ir ar vēsturisku tematiku.
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos gados F. Šillers aizrautīgi pētīja vēsturi, īpaši Trīsdesmitgadu kara periodu, un rakstīja plašu darbu "Trīsdesmitgadu kara vēsture".
1791. gadā F. Šillers smagi saslima un no tā laika vairs nekad īsti neatveseļojās, tomēr atlikušajos četrpadsmit mūža gados, dzīvodams nāves ēnā, viņš sarakstīja vēl virkni izcilu lugu. Viena no tām ir Vallenšteina triloģija, kas guva lielus panākumus uz vairākām Vācijas skatuvēm.
Deviņdesmito gadu otrā pusē sākās F. Šillera draudzība ar J. V Gēti, tā turpinājās līdz pat F. Šillera mūža pēdējai dienai. Abu ģēniju saskarsme pozitīvi ietekmēja arī abu daiļradi. F. Šillers rakstīja: "...pagājušajos sešos gados pazīšanās ar Gēti ir gandrīz pats laimīgākais notikums manā dzīvē." Šillers apbrīnoja Gētes prātu un "ārkārtīgo taisnīgumu un godīgumu".
1798. gadā Veimāras hercogs Kārlis Augusts aicināja F. Šilleru uz Veimāru, rakstīdams: ".. sevišķi mani iepriecina cerība ar jums redzēties un (..) izteikt cieņas un draudzības jūtas." Tajā laikā Veimārā jau dzīvoja J. V Gēte, un tieši ar viņa klātbūtni pilsēta bija jau iemantojusi pasaules slavu. Viņš savukārt bija uz turieni aicinājis J. G. Herderu (dzīvojis Rīgā no 1764. gada līdz 1769. gadam), filozofu J. G. Fihti; tagad Veimārā ieradās Šillers. Pilsētā netrūka arī mūziķu un mākslinieku, ne velti tajā laikā to sauca par "vācu Atēnām".
Mūža pēdējos gados talanta plaukumā F. Šillers sarakstīja lielās vēsturiskās traģēdijas un drāmas: "Marija Stjuarte", "Orleānas jaunava", "Mesīnas līgava", "Vilhelms Tells". Visas tās izrādīja ar milzīgiem panākumiem. Arī dzejniekam pašam vēl lemts bija dzirdēt aplausu vētru un sajūsmas saucienus.
Veimāras gadi Šilleram pagāja nerimtīgā darbā jau nedziedināmās slimības ēnā, mīlestībā un rūpēs par sev dārgajiem cilvēkiem - māsām, sievu, bērniem ("... kaut tikai spētu atlikt bērniem pietiekami, lai viņus pasargātu no atkarības..."). Kad Šilleru ģimenē piedzima ceturtais bērns, dzejniekam bija atlicis dzīvot vairs tikai deviņus mēnešus. 1805. gada ziemā F. Šillers atkal smagi saslima - viņu mocīja drudzis, spazmas, samaņas zaudējumi. 1805. gada 25. aprīlī dzejnieks uzrakstīja pēdējo rindu...
F. Šillers aizgāja no dzīves 1805. gada 9. maijā. Pēc toreizējās tradīcijas viņu apglabāja naktī no 11. uz 12. maiju Svētā Jēkaba baznīcā. Otrā dienā notika piemiņas dievkalpojums, kurā skanēja arī Mocarta Rekviēms.
Kārļa Augusta uzceltajās kapenēs Šillera mirstīgās atliekas pārveda tikai 1827. gadā. Šeit vēlāk mūža mierā guldīts arī J. V Gēte. Tagad tur līdzās atrodas abu dzejnieku sarkofāgi.
Veimāras centrā paceļas abu ģeniālo dzejnieku piemineklis.
F. Šillera talants visspožāk ir izpaudies dramaturģijā. Viņš radījis liela stila traģēdijas un drāmas (tāpat kā latviešu literatūrā Rainis). F. Šillera drāmās darbojas spēcīgi raksturi, lielu mērķu dēļ tajās cīnās spēcīgu jūtu apveltīti varoņi. Zīmīgi ir F. Šillera vārdi, ka "teātris un baznīcas kancele mums ir vienīgās vietas, kur valda vārda vara".
F. Šillers bija pārliecināts, ka cilvēkiem lugas, tas ir, izrādes iedarbībā jāgūst garīgs spēks, tai jārosina skatītāji uz labu, jāuzveic viņu sīkais egoisms, jāiedvesmo nest upurus un veikt varoņdarbus, tai jāpaceļ pati dzīve augstākā pakāpē. Šis mērķis caurstrāvo visu Šillera dramaturģiju.
F. Šilleram ir neaizstājama vieta vācu nacionālā teātra izveidē.
Šajā grāmatā tuvāk aplūkotas divas F. Šillera drāmas: pirmā un pēdējā.
L u g a   " L a u p ī t ā j i "   ir pirmais nozīmīgais darbs, kas Frīdriha Šillera vārdu padarīja pazīstamu visā Vācijā.
Tika pieminētas jaunā Šillera plašās literārās intereses. Jau Akadēmijas laikā jauneklī nobrieda doma rakstīt arī pašam, radās "Laupītāju" iecere. Literatūrzinātnieki ir saskatījuši vairākus šā darba avotus un rosinātājus. Tie ir - angļu leģenda par Robinu Hudu, Servantesa "Dona Kihota" laupītājs Roke, kādā Švābijas žurnālā izlasītais stāstījums par diviem ļoti atšķirīgiem brāļiem un skolotāja Abela stāsts par kādu reālu Švābijas laupītāju Švanu, ko Abela tēvs, jurists, bija kādreiz pratinājis.
F Šillera luga ir veidota uz asu kontrastu pamata, ko rada divu brāļu sadursme. Viens no viņiem - Francis, despots un intrigants, ir apmelojis otru brāli Kārli, ko tēvs tagad atstumj un nicina. Godīgais Kārlis, kas nīst varmākas un jūt līdzi nabagiem, nelaimīgajiem un atstumtajiem, cer pārmācīt neliešus un šai nolūkā kļūst par laupītāju bandas vadoni, domādams, ka šādā ceļā viņš realizēs gan iecerēto atmaksu bezgožiem un neliešiem, gan palīdzēs nabagajiem un nomāktajiem. Šādi aizsāktā lugas fabula veido asas sadursmes, negaidītus darbības pavērsienus.
F Šillers uzskatīja, ka literatūra ir sava laika uzskatu, dzīves izpratnes un ideju izteikšanas līdzeklis. Šim nolūkam lugā kalpo spraigi dialogi un plaši monologi, kas kopā ar darbības izvērsumu ir arī abu galveno tēlu būtības atklājēji.
Vērtējot lugu no reālpsiholoģiskā viedokļa, abi tēli var likties pārspīlēti - iekrāsoti tikai viena krāsā: Francis - melnā, Kārlis - baltā. Bet šādu
tēlošanas stilu acīmredzot ir noteikusi dzejnieka kvēlā sirds, dedzīgās brīvības alkas un vēlēšanās iespējami spēcīgi un pārliecinoši paust sev dārgās idejas. Blakus jāmin arī dzejnieka jaunība, vēl nenobriedusī meistarība, jo vēlākajos darbos, piemēram, drāmā "Vilhelms Tells", ir vērojama iešana dziļumā gan psiholoģiskajā izpētē, gan darbības motivācijā.
K ā r l i s , brāļa apmelots un tēva nolādēts, uzņemas atriebēja un soģa lomu: "Šo rubīnu es novilku no pirksta kādam ministram (..), viņš ar glaimiem bija pakāpies līdz pirmajam mīlulim (..), no bāreņu asarām viņš uzpeldēja augšup. Šo briljantu es novilku kādam finansu padomniekam, kurš pārdeva goda amatus un posteņus tiem, kas solīja vairāk. Šo ahātu es valkāju par godu mācītājam (..) pēc tam, kad viņš no kanceles vaimanāja, ka inkvizīcija vairs neesot uzdevumu augstumos." Kārlis tālāk raksturo sevi un savus centienus: "Mans gars alkst pēc darbošanās, krūtis - pēc brīvas elpas." Viņš arī no saviem laupītāju bandas vīriem prasa visaugstāko ētisko tīrību: "Ja es dabūšu zināt, ka viens no jums nozadzis kaut vai kāli no lauka, tas samaksās ar savu galvu." Un tomēr Kārli, kad viņš ir zaudējis visu - gan tēvu, gan mīļoto sievieti, moka šaubas par izraudzītā ceļa pareizību: "Ak, es, muļķis, sapņoju pasauli labot ar ļaundarībām un likumu balstīt ar nelikumībām!" Un Kārlis, atcerēdamies, ka par viņa galvu ir izsolīti tūkstoš luidoru, iet veikt vēl savu pēdējo labo darbu - viņš dodas pie kāda nabaga vīra, lai tam rastos iespēja šo zeltu nopelnīt...
Turpretī F r a n c ī autors ir sakoncentrējis visu ļaunumu un zemiskumu. Viņa ciniskajā dzīves uztverē nav vietas ne mīlestībai, ne sirdsapziņai, ne godam. Ceļā uz varu, uz bagātību, uz savu iegribu apmierināšanu viņš gatavs veikt jebkuru ļaundarību. Tās viņš pamato ar savu "filozofiju": "Sirdsapziņa! O jā, lielisks putnu biedēklis, lai padzītu no ķiršu kokiem zvirbuļus (..). Es izravēšu visu ap sevi, kas mani kavē būt valdniekam." Un viņš kļūst par tēva slepkavu.
Kārlis un Francis nav tikai divi dažādi cilvēki ar atšķirīgiem raksturiem. Kontrastu tēlos Šillers pamatideja ir iezīmējis divas pasaules, divas dzīves uztveres, divus principus, kas nav savienojami. Abi lugas galvenie tēli pāraug individuālo cilvēku morāles robežas, tie raksturo arī sabiedrības slāņu tieksmes un ideālus. Francis ir muižnieks - tirāns, turpretī Kārlis domā par citu sabiedrisko kārtību: "Nolieciet mani priekšgalā karaspēkam, kur būtu man līdzīgi vīri, - un Vācija kļūs par tādu republiku, ar kuru salīdzinājumā Roma un Sparta liksies sieviešu klosteris."
Luga uzrakstīta patētiski pacilātā noskaņā, dzejnieks netaupa krāsas nelabajam, ne ļaunajam.
Zīmīgi, ko par "Laupītājiem" rakstīja kāds toreizējais kritiķis: "Dzīva, pilnasinīga valoda, ugunīgs stils, idejas mērķtiecīga attīstība, drošs fantāzijas lidojums, daži neargumentēti izteikumi, poētiska deklamēšana, - tas viss raksturo autoru kā jaunu cilvēku, kuram ne tikai vētraini rit asinis dzīslās, bet kas apveltīts ar bagātu iztēli. (..) Ja mums ir pamats gaidīt vācu Šekspīru, tad, lūk, viņš ir mūsu priekšā." Bet tas bija drusku vēlāk, pēc lugas izrādēm.
Bet 1779. gadā kādā maija rītā vairāki Akadēmijas audzēkņi (Šillers, Dannekers - vēlākais skulptors, kas ir darinājis labāko F. Šillera krūšutēlu, un vēl citi jaunekļi) kādā pastaigas gājienā noslēpās no kapteiņa, kas viņus uzraudzīja. Zem kāda milzu ozola Šillers jauniešiem nolasīja slepus uzrakstītos "Laupītājus". Biedru, tāpat arī vēlāk šīs lugas izrāžu skatītāju sajūsmai nebija gala. Viņus sajūsmināja lugas noskaņa un idejiskā virzība, ko izteica jau lugas moto: "Ko neizdziedina zāles, izdziedina dzelzs, ko neizdziedina dzelzs, izdziedina uguns" (Hipokrats). Drāmas otro izdevumu ievada sauklis "Pret tirāniem!" Bet to nav izraudzījies Šillers pats.
F. Šillers šo darbu rakstīja tad, kad viņš jau bija nobriedis mākslinieks un domātājs, kad jaunekļa dedzība bija pāraugusi vīra pārliecībā par cilvēku un tautu tiesībām uz brīvību. Drāmas darbība risinās Šveicē, un tajā attēlots leģendārais Šveices tautas varonis Vilhelms Tells. Drāmas rakstīšanai Šillers gatavojies vairāk nekā gadu, rūpīgi krādams un pētīdams materiālus. J. V Gēte savās atmiņās raksta: "Visas savas istabas sienas viņš bija apkāris ar dažādām Šveices ainavām. Tad viņš sāka lasīt Šveices aprakstus, līdz visos sīkumos iepazinās ar visiem ceļiem un taciņām darbības rajonā."
Drāmas t ē m a - šveiciešu sacelšanās pret svešiem verdzinātājiem.
P r o b l ē m a - vai tautai ir tiesības sacelties ar ieročiem rokās pret apspiedēju varu. Problēmas risinājums veido lugas sižetu, nosaka tēlu un valodas īpatnības, drāmas emocionālo skanējumu. Tieši šīs problēmas izvirzīšanu lugas centrā noteica, no vienas puses, konkrētie apstākļi Vācijā - tās sašķeltība, tās atkalapvienošanās ideja, no otras puses, Šillera paša pārliecība par tautas tiesībām uz brīvību.
Drāma veidota pēc klasiskās dramaturģijas principiem ar skaidri iezīmētu klasisko sižeta kompozīciju: ar ekspozīciju, sarežģījumu un darbības kāpinājumu, ar kulmināciju un atrisinājumu.
Drāmas sākuma daļā - e k s p o z ī c i j ā - rakstnieks ieved lasītāju (lugas skatītāju) darbības vidē, apstākļos, iepazīstina ar galvenajām personām, rāda konflikta aizmetņus un pamatu.
Autora remarkās iezīmēta Šveices ainava: klinšains ezera krasts, zaļas kalnu pļavas, ledainas kalnu gāles, dzirdama ganu dziesma, pulkstentiņu šķinda. Noskaņu pastiprina zēna dziesma:

Viz ezers smaidot, viļ valgums tālē,
Zēns aizmidzis krasta zaļajā zālē.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Sveiks!
Kalna gals, sveiks,
Ar saulainām pļavām!
Gans šķiras no gravām,
Jau vasara bēg.

Zvejnieku, mednieka Vilhelma Tella un bēgošā zemnieka Baumgartnera (viņš, glābdams sievas godu, nositis pilssoģi) parādīšanās ievada darbību, aizsāk konfliktu un cīņu. Dialogos ar Baumgartneru atklājas šveiciešu liktenis austriešu jūgā: netaisnība, pazemojumi, pāridarījumi -

Ah, debess taisnība,
Kad atnāks glābējs nelaimīgai zemei?

Nemiera noskaņu pastiprina uznākušās vētras tēlojums: ezers trako, zvejniekam nav drosmes pārcelt bēgošo Baumgartneru. Riskē Vilhelms Tells; un reizē ar to gan darbībā, gan pašraksturojumā, gan citu personu raksturojumā atklājas būtiskais viņa tēlā, piemēram:
T e l l s:
Es darīju, kas man bija jādara.

R u o d i j s:
Ir krietnākie tam līdzi nevar tikt!
Nav kalnos otra tāda, kāds šis Tells.

Ekspozīcijā iezīmējas arī citu tēlu - Baumgartnera, zemessoģa, ganu un zvejnieku - īpašības, kā arī konflikta veidotāju galveno pretspēku - austriešu apspiedēju un Šveices tautas - mērķi, centieni, raksturojums.
D r ā m a s t ā l ā k a j ā n o r i s ē attīstās ekspozīcijā aizsāktais: tiklab ārējā darbība, sarežģījumu samezglojums, kā arī iekšējie pārdzīvojumi (it īpaši Tella tēlā). Kā iekšējā, tā ārējā darbība kļūst arvien saspringtāka, līdz sasniedz kulmināciju ābola nošaušanas skatā, kad aizskartās tautas pašcieņas jūtas saplūst ar cietsirdīgi aizvainotajām tēva jūtām un nodarīto pārestību un sasniedz augstāko psiholoģisko spriegumu. Tella un soģa dialogā spriegums briest ar katru frāzi, līdz lūzumam. Tells saka:

Vai man būs
Uz sava bērna mīļo galvu mērķēt
Ar savu stopu? - Labāk gribu mirt!

Kāds ir Tella noziegums? Par ko viņam draud nāve vai arī soģa Geslera izdomātais sods - ābola nošaušana no sava dēla galvas? Viņš nav bijis pietiekami pazemīgs - nav paklanījies zemessoģa cepurei!
Līdz kulminācijai ir sakāpināts Tella pārdzīvojums, un k u l m i n ā c i j u sasniedz arī visas apspiestās un pazemotās tautas cīņa. Tā ir pamazām briedusi, tāpat kā ir augusi tautas pašapziņa un kopības izjūta. Abas līnijas - Tella un tautas - attīstās vienlaicīgi un paralēli, un viena nosaka otru.
Drāmas izteiksmes līdzekļi - darbība, dialogi, monologi, autora remarkas - atklāj tautas stāvokli, apziņu, apliecina tās atbrīvošanās gribu:

Mēs gribam brīva brāļu tauta būt,
Nekādās bēdās, briesmās nešķirties,
Mēs gribam brīvi būt kā mūsu tēvi.,
Mirt labāk nekā dzīvot verdzībā.

Tells sākumā vienpatis un individuālā ceļa gājējs, līdz galam godīgs un taisnprātīgs - tic, ka godīgums mīt visos, arī ienaidniekā. Bet šai ziņā viņam rūgti jāviļas. Pieredzes rezultātā Tells nonāk pie atziņas, ka viņam jāiet kopā ar visiem un ka nelietībai un zemiskumam jāstājas pretī ar spēku. Tells spēj brīvības, taisnības un goda vārdā iznīcināt ļaunuma nesēju - zemessoģi.
Drāmas beigu daļā atrisinās sižetiskie samezglojumi. Lugas norise sniedz atbildi uz izvirzīto problēmu par tautas tiesībām, tai izvēloties līdzekļus atbrīvošanās cīņā un vienlaicīgi izkristalizējas arī drāmas ideja:

Nē, varmācībai savas robežas!
Ja spaidītais nekur vairs nerod tiesas,
Ja nasta neciešama top - viņš grābj
Ar drošu roku augšup debesīs,
Rauj lejā savas mūža tiesības,
Kas neatņemamas tur karājas
Un nesalaužamas kā pašas zvaigznes!
- Kā pēdējs līdzeklis, kad cits neviens
Vairs nelīdz, rokās viņam zobens dots! -
- Mēs par savu zemi stāvam,
Par savām sievām stāvam, saviem bērniem!

Drāmas domu un ideju izpausmē, it īpaši tēlu veidojumā un valodā, iezīmējas "Vētras un dziņu" laika literatūrai raksturīgā pacilātība, svinīgais cildenums, patoss. Drāmā veidoti spēcīgi raksturi, līdz galam godīgi un drosmīgi cilvēki, tajā pašā laikā tie psiholoģiski ticami - Šveices tautas labākie dēli un meitas; tiem kontrastā rādīti ienaidnieki, zemiski savā ļaunumā un cietsirdībā.
Kaut arī drāmas notikumi būtībā ir reāli, tās valodā ieskanas romantiķiem raksturīga izteiksme: skaisti, cildeni vārdi ("par savu tautu stāviet, savu zemi un cīnieties par svētām tiesībām!"), tādi simboli kā vētra, negaiss ("tad aukās bangojošās pasauls straume lai mūsu kalnu krastā atsitas"), spēcīgi salīdzinājumi. Palaikam doma izteikta aforistiski:

Lai nāk kas nākdams, tautas pusē stāvi!

Kas dzīvību baidās ķīlā likt,
Pie īstas dzīvības nevar tikt.

Šillers savai cildenajai tautas brīvības un tiesību idejas izpausmei ir radījis attiecīgu sava laika literāro tradīciju ietekmētu māksliniecisko izteiksmi.
Blakus lielajām ideju drāmām F. Šillers raksta arī dzeju: balādes un lirisko dzeju. Balādēs viņš diezgan bieži izmanto tautas leģendas. Populārākajās balādēs "Cimds", "Galvojums" liroepikai raksturīgā sižetiskā dzejojumā tēloti cildeni cilvēki (tāpat kā drāmās), viņu morālais pārākums pār egoistiskiem, zemiskiem ļaudīm.
Liriskajos dzejoļos ieskanas gan filozofiski, gan politiski motīvi. Īpaša vieta no mūsdienu viedokļa viņa dzejā ir jau iepriekš pieminētajam dzejolim "Oda priekam", kurā skan aicinājums pēc cilvēku brālības. F. Šillers liriskajā dzejā slavina skaistumu un tic, ka māksla un skaistuma spēks tikumiski pārveidos cilvēci, padarīs to labāku, ka mākslas spēks varētu likt drebēt pat valdnieku troņiem.
Tagad jau ir skaitāmi divi gadu simti, kuros tā vai citādi latviešu literatūra un kultūra ir saistīta ar F. Šillera vārdu. Šajā saskarē izdalās vairāki posmi, kas ir īpaši nozīmīgi mūsu kultūras attīstībā.
Latvijā p i r m i e par F. Šilleru sajūsminājās B a l t i j a s v ā c i e š u a p g a i s m o t i e i n t e l i ģ e n t i. Vairākas F. Šillera lugas, tai skaitā "Laupītāji" un "Dons Karloss", Latvijā nonāca 18. gadsimta 80. gados. Tās lasīja arī kaismīgais dzimtbūšanas apkarotājs, grāmatas "Latvieši" autors Garlībs Merķelis. Viņš atceras "Dona Karlosa" lasījumu un apspriedi ar Jelgavas teātra aktieriem: "Visi bija no tā kā aizdedzināti, arī es." G. Merķeļa uzskatu izveidē F. Šillera ietekme ir ievērojama.
Pēc tam ar F. Šilleru iepazinās arī latviešu lasītāji. Mūsu kultūras vēsture uzrāda kādu neparastu gadījumu: Dikļu muižas kalpotājs latvietis Jānis Peitāns pārtulkojis "Laupītājus" un 1818. gadā organizējis lugas izrādi. (Līdz mūsu dienām tulkojums saglabājies rokrakstā.) Šis fakts liecina par daudz ko: par apspiestās tautas brīvības ilgām, par tautas talantiem, par to, ka progresīvu ideju un domu izplatību var aizkavēt, bet to nevar apturēt ne valstu, ne tautību robežas.
O t r s n o z ī m ī g s š o s a k a r u p o s m s ir jaunlatviešu kustības laiks - 19. gadsimta 50., 60. gadi. Tāpat kā F. Šillers, arī mūsu nacionālās literatūras pamatlicējs Juris Alunāns un dzejnieks Auseklis uzskatīja, ka dzeja un literatūra vispār ir nozīmīgs spēks tautas pašcieņas stiprināšanā un brīvības domu rosināšanā. Jaunlatvieši, modinādami tautas pašapziņu, ar mākslas ieročiem stādamies pretī paverdzinātājiem, tulko atbilstošu E Šillera dzeju. Piemēram, Auseklis atdzejo patriotisma jūtu pārpilnās vārsmas no lugas "Vilhelms Tells":

Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,
To turi ciet ar visu savu sirdi!
Tev šeitan stipras saknes droši tur;
Kā niedra būsi svešā malā tur,
Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.

Šā tulkojuma dzejas vērtība nav mazinājusies arī mūsu dienās. Emīla Dārziņa komponēta, šī dziesma ar savu melodiskumu un vīrišķīgo spēku mirdz mūsu kora dziesmu klasikā.
T r e š a i s p e r i o d s - "J a u n ā s s t r ā v a s" laiks (19. gadsimta 90. gadi) un gadsimtu mija, kad ar jaunu spēku mūsu kultūras dzīvē ienāk F. Šillera darbi. Dzejnieka vārds bija pazīstams gandrīz visiem izglītotajiem latviešiem. Apcerējumi par F. Šilleru parādījās laikrakstos, Rīgas Latviešu teātrī izrādīja "Laupītājus" un citas lugas, viņa darbus tulkoja E. Veidenbaums, Aspazija un Rainis. Ko latviešu lasītājiem nozīmēja F. Šillers toreiz, to izsaka Aspazija dzejnieka simtās nāves dienas atcerei rakstītajā dzejolī:

Ar tavām domām un ar tavām jūtām
Mēs uzaugām.
Tu biji, kas mums deva lepno vārdu:
"Pret varmākām."

L a t v i e š u t e ā t r a d z ī v ē, tā attīstībā ievērojama nozīme ir F. Šillera lugām. Spoža izvērtās "Marijas Stjuartes" izrāde Dailes teātrī ar Lilitu Bērziņu un Almu Ābeli galvenajās lomās. Režisors E. Smiļģis atzina, ka ar Šillera drāmām ir auguši un veidojušies aktieru talanti. Tāpat skatītājus saviļņoja "Dona Karlosa" izrāde Akadēmiskajā drāmas teātrī (tagad - Nacionālais teātris), arī "Laupītāji".
Kas piesaista F. Šillera darbiem cilvēku prātus cauri gadu simtiem? Tā ir ģeniālā dzejnieka iestāšanās par nezūdamajām cilvēces vērtībām: brīvību, cilvēku brālību, humānismu. Ne velti V Beļinskis F. Šilleru nosaucis par "cilvēces advokātu", jo šīm lielajām vērtībām vienmēr ir bijusi nepieciešama arī aizstāvība.

 

Bibliogrāfija

"Dziesma no baznīcas pulksteņa" (1827, 1860); "Pulksteņa dziesma" (1869, 1894, 1897); "Zvana dziesma" (1893, 1895, 1900, 1905); "Vallenšteins" (1867); "Priekam. Vīna dziesma pēc vācu dzejnieka F. Šillera" (1867); "Maria Stuart" (1906); "Fiesko" (1910); "Luize Miller" (1913); "Vilhelms Tells" (1901, 1912, 1946, 1948, 1958, 1973); "Laupītāji" (1910, 1974); J. V Gēte, F. Šillers. Izlase (1986); "Klasiski kriminālstāsti" (Frīdrihs Šillers, Heinrihs fon KIeists, KIemenss Brentāno u.c., 1988).

 

Grāmatas par F. Šilleru

Valters fon Molo. "Šillera dzīves romāns" (1937); A. Elsiņa. "Lielais brīvības cīnītājs Frīdrihs Sillers" (1959).

 

 

 

Citēts no: Literatūra 11. klasei. R., Zvaigzne ABC, 1996, 19. - 42. lpp.

 

JOHANS VOLFGANGS GĒTE
1749-1832

Eiropas kultūrā ir maz tādu personību kā Gēte, kura devums literatūrā nu jau vairāk nekā divus gadu simteņus paceļas pāri lielajam vairumam mākslas parādību. Gēte ir ieguvis apbrīnojamu popularitāti, viņa darbam veltītas neskaitāmas monogrāfijas. Par atsevišķiem Gētes dzīves periodiem savākts tik daudz materiālu, ka atspoguļo biogrāfiju dienu pa dienai, Taču pētījumi vēl arvien turpinās.
Gēte ir spilgts 18. un 19. gadsimtu mijas pārstāvis, bet šo miju raksturo gan Lielās franču revolūcijas notikumi, gan Napoleona karagājieni, gan "vētras un dziņu" laikmets, kad Eiropā formējas jauna tipa inteliģence. Tā laužas ārā no aizejošā feodālisma laikmeta garīgās ierobežotības un konservatīvajām morāles normām. Gēte savā darbībā ar apbrīnojamu neatlaidību un radītāja prasmi meklē jaunu pasaules uzskatu, savā patībā veiksmīgi apvienodams dzejnieka, domātāja un zinātnieka talantu. Viņš tic kultūrai kā svarīgākajam noteikumam humānas sabiedrības veidošanā, ir pārliecināts par indivīda brīvības nepieciešamību, tic cilvēka garīgo iespēju neierobežotībai. Kopā ar dzejnieku Frīdrihu Šilleru, komponistu Ludvigu Bēthovenu, filozofu Georgu Hēgeli Gēte rada laikmetu ne tikai Vācijas, bet arī cilvēces kultūrā. Gētes episkā traģēdija "Fausts" atstāj iespaidu visā nākamo paaudžu mākslā.

 

GĒTES DZĪVESSTĀSTS

nav bagāts spilgtiem ārējiem notikumiem. No malas skatoties, šķiet - tas rit veiksmīgi un mierīgi. Svarīgāko datu ziņā to var ietvert pavisam īsā tabulā.

1749. g. 28. augustā Gēte dzimis tieslietu doktora ģimenē Frankfurtē pie Mainas. Te iegūta pamatizglītība, agri modusies interese par literatūru, teātri, tēlotāju mākslu.
1765.-1771. g. - jurisprudences studijas Leipcigā un Strasburgā, pirmie literārie mēģinājumi.
1771.-1775. g. - jurista un žurnālista darbs Frankfurtē.
1771. g. - dramatiskais dzejojums "Gecs fon Berlihingens".
1773. g. - drāmas "Prometejs" fragmenti un pirmās ieceres traģēdijai "Fausts".
1774. g. - romāns vēstulēs "Jaunā Vertera ciešanas".
1775.-1832. g. - darbs Veimāras hercoga Kārla Augusta galmā, kur Gēte izpilda gan hercogistes kultūras ministra, gan galma teātra direktora u.c. pienākumus.
1777.-1829. g. - darbs pie romāna "Vilhelms Meistars".
1786.-1788. g. - ceļojums pa Itāliju.
1790. g. - "Romas elēģijas".
1797. g. - eps "Hermanis un Doroteja".
1808. g. - nāk klajā "Fausta" I daļa.
1811.-1831. g. - darbs pie autobiogrāfijas "Poēzija un īstenība".
1831. g. - pabeigta "Fausta" II daļa.
1832. g. 22. martā - dzejnieka nāve.

Mierīgais dzīves plūdums, augstais sabiedriskais stāvoklis (Veimārā Gēti ilgu laiku uzskata par faktisko mazās hercogistes vadītāju), panākumi mākslā un dzejnieka līdzsvarotā personība rada leģendu par dievu mīluli, "laimīgo olimpieti". Kopš parādās "Jaunā Vertera ciešanas", Gētes darbi gūst žilbinošu popularitāti. Arī Gētes pētījumi dabaszinātņu jomās - mineraloģijā, morfoloģijā, par krāsu būtību dod ierosmes viņa laikabiedriem - zinātniekiem. Evolūcijas teorijā Gēte ir Darvina priekštecis. Tomēr šie panākumi nav gūti viegli, kā rotaļājoties. Mūža nogalē, salīdzinādams sevi ar sengrieķu leģendas varoni Sīzifu, Gēte ilggadējam sekretāram Johanam Ekermanim saka:
"Es negrasos kurnēt par likteni un apsūdzēt dzīvi. Bet patiesībā tā visa ir bijusi tikai pūles un grūtības, un varu droši teikt, ka visus septiņdesmit piecus gadus ne mēnesi neesmu nodzīvojis tikai sev par prieku. Mūžīgi es vēlu akmeni, kurš tā arī neatrada savu vietu."
Gētes personības pētnieki uzsver, ka dzejnieks dzīvojis ārkārtīgi sarežģītu, pretrunu pilnu iekšējo dzīvi, kuru zīmīgi raksturo Fausta monologs:

Ak, manās krūtīs divas dvēsles mīt,
Un viena ved ar otru sīvu karu;
Pie zemes viena kaisli pieķeras
Un mīļo pasauli un viņas dzīvi;
No pīšļiem otra spēji paceļas,
Kur zvaigžņu sfērās gari mājo brīvi.

Pretrunas noteicis Gētes straujais temperaments un jūtu pārbagātība. Līdz ekstāzei viņu saviļņojusi tiecība uz garā radniecīgiem cilvēkiem, sievietes skaistums, mākslas burvība un dabas noslēpumainie likumi. Asi viņš pārdzīvojis sadzīves šaurību, aprobežotību, garīgo perspektīvu trūkumu un ar mokām iekļāvies konservatīvo paradumu un tikumu rāmjos. Šis duālisms diktē Gētes daiļrades saturu un rakstītgribu vispār. Autobiogrāfijā viņš atzīmē:
"To, kas mani iepriecināja, mocīja vai arī citādi kaut kā nodarbināja, es pārvērtu tēlā vai dzejā un noslēdzu rēķinus pats ar sevi, kas man bija nepieciešams gan tādēļ, lai padarītu pareizākus savus priekšstatus par ārējo pasauli, gan arī tādēļ, lai pats iekšēji nomierinātos. (..) Tāpēc arī viss, kas no maniem darbiem ir kļuvis pazīstams atklātībai, patiesībā ir tikai lielas grēksūdzes fragmenti."
Uzrakstītais atviegloja sāpes un spēcināja personību. Kā raksta latviešu filozofs un pedagogs Aleksandrs Dauge monogrāfijā "Gēte", "viņa šķietamis olimpiskais miers ne. bija nekas cits kā liels spēks, liela gudrība, varena paša valdīšanās spēja, apbrīnojama iekšējā disciplīna".
Bērna personības veidošanā sastopas divi pretmeti. Ģimenes galva ir stingrais, nopietnais un par sievu stipri vecākais t ē v s - jurists un ķeizariskais padomnieks Kaspars Gēte. Viņa dzimta ir ienācēji dižciltīgajā un konservatīvajā Frankfurtē, kuras iedzīvotāji lepojas ar to, ka še kronēti visi Vācijas karaļi un stingri turas pie seniem paradumiem un citur Vācijā jau novecojušas valodas. Ar grūtībām Kaspars Gēte iekaro vietu pilsētas elites vidū un pieliek visas pūles, lai dēls ietu vēl tālāk. Zēna rīcībā ir ap 2000 sējumu liela bibliotēka, tēva krātie mākslas priekšmeti, galvenokārt itāļu meistardarbu kopijas, viņu māca labi sagatavoti skolotāji un pats tēvs. Taču Kaspara Gētes prasīgums, pedantisms un nopietnība tur zēnu no tēva visai patālu.
M ā t e ir ģimenes "priecīgā dvēsele", fantāzijas cilvēks Ar aizraujošiem pasaku stāstījumiem un dziesmām viņa rosina arī dēla iztēli, stāstītgribu un dzejotprieku, kaut gan galu galā agrīnie sacerējumi paškritikas brīžos tiek sadedzināti.
No šī laika jaunā Gētes atmiņā paliek ne viens vien pārpratums un nepatīkams pārdzīvojums savu vienaudži vidū, taču smagāko garīgo krīzi izsauc - tāpat kā daudziem tūkstošiem Eiropas iedzīvotāju - vēsts par L i s a b o n a s zemestrīci 1755. gadā, kad bojā iet ap 60 tūkstoši iedzīvotāju. "Jaunā sirds velti centās sargāties, lai šie iespaidi to neiedragātu, - tas vispār nebija iespējams, vēl jo vairāk tāpēc, ka gudrie un mācitie vīri paši nevarēja vienoties par to, kā gan lai šādu parādību novērtē," vēlāk raksta Gēte. Drausmais notikums daudz spējāk nekā kari un postošas slimības modina šauba par pasaules iekārtas pilnīgumu un Dieva visaptverošu žēlastību un taisnīgumu.
Tēvs vēlas, lai Johans Volfgangs studētu jurisprudenci. Ar labu kabatas naudu kabatā dēls dodas uz Vāczemes "mazo Parīzi" - tirdzniecības pilsētu L e i p c i g u. Juridiskās zinātnes viņu interesē maz, jo lekcijas ir formālas, bez likumu izskaidrošanas un to tapšanas analīzes. Taču - "jebkurai pilsētai vislielākā laime ir tā, ka tajā blakus cits citam dzīvo vairāki izglītoti cilvēki, kam vienādi uzskati par labo un pareizo," Gēte raksta autobiogrāfijā. Viņš atrod domubiedrus gan studentos, gan pieredzējušos māksliniekos, mākslas kolekcionāros u.c. inteliģentos. Saskarsme ar Leipcigas jauniešiem palīdz ielūkoties arī daudzu ģimeņu postā un morālā pagrimumā, "tajos dīvainajos labirintos, kas atrodas zem pilsoniskās sabiedrības gludās virspuses. Reliģija, tikumi, likums, kārta, apstākļi, ieradumi - tas viss valda tikai pilsētas dzīves virspusē." Šīs posta ainas Gēte mēģina atspoguļot vairākos lugu uzmetumos, taču rezultāti pašu nepārliecina. Studenta ne visai kārtīgā dzīve, pārpūlēšanās un arī nelaimīga aizraušanās mīlestībā tā sabojā veselību, ka uz gadu nākas pārtraukt studijas. Gēte atgriežas mājās, kur tēvs viņu jau uzskata par nāvei nolemtu neveiksminieku.
Slimojot nākas daudz ko pārdomāt un pārvērtēt. Uz vientuļā studenta galda jukjukām atrodas gan Vīlanda dzejas, Šekspīra lugu sējumi, dabaszinātnieka alķīmiķa Paracelsa grāmatas un Gētes paša anonīmi iespiestais lirikas krājumiņš, gan kolbas, retortes un mēģenes. Jaunietis aizrautīgi nododas ķīmiskiem eksperimentiem un pārdomām par reliģiju, dabas noslēpumainajiem spēkiem. Tieši šajā laikā Gēte sāk izjust dabu kā mūžīgā un dievišķā avotu.
Gēte pabeidz studijas S t r a s b u r g ā . Gada laikā viņš paspēj noklausīties arī mediķu, biologu, ģeologu lekcijas, studēt franču rakstnieku filozofu Voltēra un Ruso darbus, aizrauties ar sengrieķu dzejnieka Pindara sacerējumiem.
Vēl šis gads zīmīgs ar diviem notikumiem. Pirmais - tikšanās ar Zēzenheimas mācītāja Briona meitu F r ī d e r i k i, kas dod vielu pirmajam īstajam mīlestības dzejoļu krājumam un literatūrvēsturē rada leģendu par īslaicīgu abiem mīlētājiem tik skaistu un sāpīgu aizraušanos. Viszīmīgāk to, iespējams, raksturo krājumiņā ievietotais, pēc tautasdziesmas motīviem veidotais dzejolis "Mežrozīte".
Otrais notikums - iepazīšanās ar Johanu Gotfrīdu H e r d e r u. Herders pavisam nesen ir atgriezies no Rīgas un izvēršas par dedzīgu Eiropas tautu folkloras vācēju. Gēti īpaši saviļņo Herdera atziņas par folkloras demokrātisko raksturu, viņa doma, ka "dzejas māksla ir dāvana, kas dota visai pasaulei un visām tautām un nebūt nav tikai atsevišķu smalku un izglītotu cilvēku privāts mantojums".
Atgriezies ar jurista diplomu F r a n k f u r t ē, Gēte sāk advokāta darbību. Kā stāsta laikabiedri, savu pirmo klientu viņš noved izmisumā, jo prāvas laikā nodarbojas ar Šekspīra svētku organizēšanu pilsētā. Citreiz, ar dzejnieka dedzību aizstāvēdams apsūdzēto, pats saņem tiesneša rājienu par nepiedienīgu uzvešanos tiesā.
Stabilu vietu Gētes dzīvē tagad ieņem literārā darbība. Arvien vairāk Vācijā jūtams "Vētras un dziņu" laika nemiers. Jaunā inteliģence ar aizrautību apkaro novecojušās sadzīves normas, politiskās dzīves nepilnības un sastingumu kultūrā. Ir daudz trokšņa, daudz pozas un patosa, katrs sevi jūt par ģēniju, tomēr pozitīvie ideāli ir pārāk neskaidri. Ja vēlāk Gēti uzskata par šī perioda izcilu pārstāvi, tad lielā mērā tāpēc, ka viņš dziļāk nekā citi literāri apdāvinātie jaunieši cenšas izprast notiekošā būtību, saprast 18. gadsimta noslēguma pretrunas un spēj savu varoņu pārdzīvojumus atspoguļot pārliecinošos mākslas tēlos.
Kā zīmīgs "Vētras un dziņu" laikmeta dokuments rodas Gētes pirmā lielā drāma "G e c s f o n B e r l i h i n g e n s". Vecos izdevumos atrastais vēstījums par zemnieku sacelšanās vadoni, kas darbojies pirms diviem gadu simteņiem, aizrauj ar notikumu skarbumu un ar pretrunu spriegumu, ko pārdzīvo labestīgs cilvēks, kad saskaras ar notikumu nenovēršamo, asiņaino gaitu. Geca liktenis Gētes izpratnē ir vēstījums par "vienu no viscēlākajiem vāciešiem" un "godīgu cilvēku", kādi nepieciešami ikvienam laikmetam. Reizē drāma ir jaunā autora protests pret paša vientulību un ikdienas vienmuļību "vecajā ķeizaru pilsētā", jo "ir skumji dzīvot tur, kur jāvārās pašam savā sulā".
Vēl asāk Gētes protestētāja gars izpaužas nepabeigtajā drāmā "P r o m e t e j s". Grieķu mīts par titānu, kas nolaupījis dieviem uguni, lai sasildītu cilvēkus, jau kopš sengrieķu dramaturga Eshila mākslā bijis uzdrošināšanās un neatkarības simbols. Arī Gētes Prometejs apzinās sava Es spēku. Viņa monologi no pirmās līdz pēdējai rindai ir pašapzināšanās un varēšanas apliecinājums:

Kas palīdzēja man
Pretim titānu pārgalvībai?
Kas mani glāba no nāves?
No vergu jūga?
Vai ne tu pate darīji visu,
Svētā, zvērošā sirds?
Un zvēroji jaunin-cēla,
Apmānīta, un pateicība
Lai tam gulētājam tur augšā?
                                                        (Raiņa atdzejojums)

Gēte mītu pārveido tālāk un, paša vārdiem runājot, piegriež seno titānu tērpu "pēc sava auguumā'. Prometejs nav tikai ugunsnesējs - viņš rada cilvēku, un drāmas iecere līdz ar to pārtop radītāja dumpī pret dīko, varmācīgo, pašapmierināto dievu saimi. Savu lepnumu, darbotiesprieku, protestu pret sastingumu Prometejs ieliek arī cilvēku sirdīs. Šiem būs "ciest un raudāt, baudīt un līgsmoties" un necienīt tirānus, kā tos neciena viņu radītājs.
Luga paliek nepabeigta. Prometeja monologs ilgus gadus noguļ manuskriptā. Kad tas tiek gatavots publikācijai, sirmais un pret asinsizliešanām noskaņotais Gēte šaubās par tā izdošanu. Jaunības gadu "nepakļāvīgā uguns" ir tik spēcīga, ka sabiedriska saviļņojuma laikmetos varētu noderēt par ierosmi jauniešu rīcībai, kas provocē valdošās aprindas uz represijām. Gēte nemaldās - viņa Prometejs allaž kļūst tuvs tiem, kas uzdrošinās protestēt pret varu un netaisnību.
Frankfurtē top arī romāns "J a u n ā V e r t e r a c i e š a n a s" (1774). Arī šeit vielu dod Vertera; personiskie vērojumi un pārdzīvojumi. Nelaimīgas mīlestības dēļ nošaujas kāds Gētes paziņa. Gēte pats pārdzīvo sāpīgu aizraušanos - viņš iemīlas drauga līgavā, un šīs jūtas rada mokošus iekšējo konfliktu brīžus. Notikumu rezultātā veidojas intīms, smalks jaunības traģēdijas romāns vēstulēs. Tas sākas ar ziedoša pavasara gleznām un noslēdzas ar skarbu, nemīlīgu vēla rudens izjūtu. Līdzi dabai plaukst un līdz ar īstenības skarbuma un kailuma sajūtu salūst stāstījums par Vertera liktenīgo aizraušanos.
Tomēr "Verters" nav tikai nelaimīgas mīlestības stāsts. Gētem izdodas atveidot pārliecinošu 18. gadsimta nogales jaunieša tēlu. Verters ir iepazinies ar klasisko kultūru, savus priekšstatus par pasauli ieguvis no tā laika apgaismes idejām, kur augstu vērtēta cilvēka personība un viņa pašcieņa, Romāna pirmajās lappusēs vēstules raksta harmonisks jaunietis, kas aizrautīgi lasa Homēra darbus un priecājas par vienkāršajiem, darbīgajiem lauku cilvēkiem ziedošā dabā. Šajā brīdī viņā saskanīgi dzīvo visi personības pretmeti un "mierīgā esības izbaudē" viņš stāsta: "Esmu visādi izprātojies par cilvēka alkām tiekties pēc plašuma, veikt jaunus atklājumus, klejot apkārt, un tad vēl par viņa iekšējo dziņu - labprāt pakļauties ierobežo jumiem, braukt pa ierastības sliedēm, neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi." Arī mīlestība pret drauga Alberta līgavu Loti nesatriec Verteru tik ļoti, ka viņš nespētu dzīvot bez viņu sabiedrības - viņam ir svēta draudzība un ētikas likumi. Traģēdija sākas tad, kad Verters iestājas darbā pie kāda sūtņa. Kā kalpotājam augstākajā sabiedrībā viņam nākas izjust ne tikai kārtu aizspriedumus augstprātību un uzskatu šaurību, bet arī nicinājumu pret visām cilvēciskajām jūtām. Tas ir nepanesami garīgi bagātam cilvēkam, kura "vienīgais lepnums, vienīgais avots visam - gan spēkam, gan svētlaimei un postam" ir viņa sirds. Meklēdams garīgo atbalstu, viņš atkal ierodas pie Lotes un Alberta un tur vēl asāk apzinās, ka ir zaudējis dvēseles harmoniju, radošo dzīvesprieku un "es tāds, kāds esmu, stāvu Dieva vaiga priekšā kā izsīkusi aka un kā izkaltis spainis".
Verteru nomāc bezdarbība, grūtsirdība un beidzot arī draugu attālināšanās izmisušā jaunekļa slimīgās pieķeršanās dēļ. Verters aiziet no dzīves.
Ar šo darbu Gēte radīja saviļņojošu stāstījumu par nenobriedušu jaunību, kad kopā sajaukts viss - pasaules plašuma nojausma ar nespēju pārvarēt ikdienas pelēkumu un aukstumu, pirmās mīlestības jūsma un modušos kaislību posts, dabas lieliskuma radītais prieks un pazemojošo pārdzīvojumu kauns. "Jaunā Vertera ciešanas" izsauca apbrīnojamu atbalsi sabiedrībā. Lasītāji te juta atspoguļotas pašu neizteiktās ilgas un dzīves jēgas meklējumus. Vācu jaunieši vairākus gadu desmitus ģērbušies tā kā Verters un viņa iemīļotā. Daži laikabiedri pat apgalvo, ka pēc grāmatas iznākšanas "pār Vāciju vēlies pašnāvību vilnis". Laikam ne bez pamata Gēte otrā izdevuma priekšvārdā rakstīja: Verters nav jānosoda, bet nav arī jāatdarina. Gētem pašam vienmēr bijusi tuvāka Prometeja atziņa:

Vai tu gan domāji,
Lai es dzīvību nīstu,
Tuksnešos bēgtu,
Tādēļ ka ziedu sapņi ne visi
Ienāca augļos?

Ar grāmatu par Verteru Gēte noslēdz pirmo radošo periodu savā dzīvē. Frankfurte viņu neapmierina un vecāku cenšanās ar precībām viņu ievadīt parastajā pilsoņu dzīvē ne tik. Tāpēc 1775. gada rudenī Gēte pieņem jaunā Veimāras hercoga Kārļa Augusta ielūgumu apmesties V e i m ā r ā. Hercogam ir tikai astoņpadsmit gadu, Gētem - divdesmit seši, un pirmajā laikā šķiet, ka jauno cilvēku dzīve paies vienās izpriecās, ceļojumos un dēkās. Taču drīz vien Gēte uzņemas lielu daļu Veimāras pārvaldes darba. Viņš apgūst zināšanas, kas palīdz uzlabot hercogistes finansiālo stāvokli, iedziļinās pat militārajās problēmās, kalnraktuvju jautājumos, parku un mežu kopšanā un ir visas kultūras dzīves organizētājs.
Desmit gadus literārajam darbam atliek maz laika, taču rodas virkne spēcīgu dzejoļu. Starp tiem - "C e ļ i n i e k a n a k t s d z i e s m a", kuru pasaules literatūrzinātne atzīst par populārāko Gētes darbu. Tas uzrakstīts kādā vasaras vakarā 1780. gadā Ilmenavas mežos uz mednieku būdiņas durvīm. Kā dzejnieks stāsta, viņš tur ieradies, lai brīdi izbēgtu no "pilsētas darbiem, drūzmas, žēlabām, lūgumiem, no visas neapklusināmās ļaužu kņadas", kas nekad nenorimst ap hercogistes faktisko vadītāju. Lakoniskajā formā (oriģinālā ir tikai 24 vārdi, astoņas rindiņas) apbrīnojami reljefi izpaužas vakara noskaņas kalnos, dabas miers un klusums. It kā gluži nemanāmi veidots, dzejolī iezīmējas vēlīnā ceļinieka tēls, viņa ilgas pēc miera un - kas zina -varbūt arī nāves nojautas. Līdz ar to dzejolis nav vairs dabas tēlojums vien, bet arī mūža vakara simbols, kad viss rosīgais, līksmais, daudzbalsīgais norimis un paliek vienīgi kalnu svinīgā klusēšana.
Maz būs tādu Eiropas tautu valodu, kur šis dzejolis nebūtu atdzejots vairākas reizes. Arī latviski tā atveidošanā piedalījušies pāri par desmit dzejnieku, taču pilnībā atspoguļot vācu valodā ietverto pārdzīvojuma burvību un satura dziļumu nav izdevies nevienam. Pirmais no atdzejojumiem - un viens no veiksmīgākajiem - ir Jura Alunāna "Gājēja dziesma naktī":

Kur uz kalniem veros,
Viss dus,
Visos koka ceros
Ira kluss,
Tik mierīgi!
Vairs nedzied vis putniņu bari.
Gaidi, tu arī
Drīz dusēsi.

Izcilu atbalsi sabiedrībā iegūst Gētes himna, "D i e v i š ķ a i s". "Ceļinieka dziesma naktī" pārdzīvoto un pārdomāto izsaka ar vienu vienīgu vakara noskaņu, turpretī "Dievišķais" lieliski organizētās, kā kristāls gravētās vārsmās ar pravietisku noteiktību sludina cilvēka pienākumu šajā pasaulē:

Augstsirdīgs cilvēks lai ir,
Palīdzīgs, labs.
Jo tas tik vien
Atšķir viņu
No visām būtnēm,
Kuras mēs zinām.
                                                (Raiņa atdzejojums)

Daba ir vienaldzīga, tajā nav ne labā, ne ļaunā. Gadījums untumaini dāvā gan laimi, gan nelaimi, nerēķinādamies ar taisnīgumu. Vienīgi cilvēks spēj spriest taisnu tiesu un apzināti palīdzēt nelaimīgajiem. Viņš vienīgais spēj atcerēties un attēlot esošo, viņš spēj "mirklim mūžību dāvāt". Vienīgi viņa eksistence apliecina, ka pastāv dievišķais, kas pasaules lielumā dara to, ko cilvēks uz zemes veic savu iespēju robežās. Humānais un dievišķais ir vienoti. Tāpēc dzejoļa noslēgumā Gēte vēlreiz uzsver:

Augstsirdīgais cilvēks
Lai palīdzīgs ir un labs,
Nenogurstot lai dara
Derīgo, taisno,
Lai mums ir paraugs
Viņu nojausto būtņu.

Veimārā rodas daudz ieceru. Top sākums romānam par Vilhelmu Meistaru. Top uzmetumi drāmām "Ifigēnija", "Torkvato Taso", "Fausts" taču izstrādāšana ieilgst. Galma dzīve prasa daudz enerģijas. Gēte no jaunekļa ir izveidojies par vīru, apguvis augstākās sabiedrības uzvedības normas, atradis saprotošu draugu un padomdevēju Šarlotes fon Šteinas personā. Viņš ir iepazinies ar daudziem radošiem cilvēkiem un tieši tāpēc asi izjūt, ka nekalpo savam īstajam aicinājumam un izšķiež savus spēkus uz visām pusēm. Veimāra nomāc viņa talantu. 1786. gadā, nebrīdinājis pat draugus, Gēte dodas uz I t ā l i j u. Divus gadus ar svešu uzvārdu viņš apceļo zinātniskās laboratorijas, botāniskos dārzus (kur meklē apstiprinājumu saviem dabaszinātniskajiem pētījumiem un attīstības idejai), ierodas slavenu itāļu mākslinieku darbnīcās. Iespaidiem un pārdomām bagāto ceļojumu, kas viņu stingri pārliecina par savu īsto aicinājumu - nodoties rakstniecībai un dabaszinātnēm -, Gēte nosauc par savu otro piedzimšanu.
Veimārā atgriezies, Gēte no daudzajiem valsts darbiem pieņem tikai kultūras ministra posteni. Viņš apprecas (par lielu sašutumu galmam) ar pavisam vienkāršu meiteni Kristiānu Vulpiusu un pievēršas savām iecerēm. Kā atmiņas par Itālijas ceļojumu rodas skaistās "R o m a s e l ē ģ i j a s". Gēte cildina klasisko skaistumu, harmoniskos iespaidus, ko sniegusi Itālijas daba, cilvēki, vēstures diženuma apzināšanās:

Nonācis klasishā zemē, es laimīgs un apgarots jūtos,
Dziļi un skanīgi šeit laikmeti atklājas man.

Ģimenes dzīves, savstarpējo attiecību saskaņai veltīts eps par diviem mīlētājiem - "H e r m a n i s u n D o r o t e j a" (1797). Pēc Itālijas ceļojuma dzejnieka rīcībā, domāšanas veidā, attieksmē pret pasauli iezīmējas tās īpašības, kas laikabiedru un nākamo paaudžu acīs viņu padara par dzīves vētru nesatricināmo, allaž visam pāri stāvošo "olimpieti". Kaismīgākie opozicionāri, aktīvākie sabiedrisko cīņu dalībnieki pārmet viņam novēršanos no "Vētras un dziņu" laikmeta protesta gara un nemiera. It īpaši tāpēc, ka dzejniekam ir noraidoša attieksme pret L i e l o f r a n č u r e v o l ū c i j u. Gēte gan dziļi jūt līdzi apspiestās tautas postam, nicina aristokrātijas dzīvesveidu un bezatbildību, taču saskata arī tās negatīvās parādības, ko rada revolūcija, - nežēlīgu postīšanu, bezjēdzīgu asinsizliešanu, izrēķināšanos ar citādi domājošiem. Viņš atzīst e v o l ū c i j u dabā un sabiedrībā. Savu attieksmi pret daudzveidīgajām dzīves, zinātnes un mākslas parādībām Gēte formulē šādi:
"Jāapvalda savs subjektīvisms un jāpiešķir objektīvajām parādībām viņām pienākošās tiesības un jālūko tās saprast visās viņu īpatnībās."
Ka Gētem piemīt šis dziļais parādību vērtējums, liecina viņa draudzība ar vācu dzejas izcilāko nemiergaru Frīdrihu Š i l l e r u. Šillers ierodas Veimārā laikā, kad Gēte apceļo Itāliju. Gadus sešus dzejnieki turas tālu viens no otra. Gētem nepatīk Šillera dumpinieciskums, īpaši "Laupītāju" pārspilgtais dramatisms. Šilleram savukārt Gēte šķiet pārāk vecs un prātīgs. Tad kādā sarunā negaidīti atklājas, ka viņi būtībā meklē mākslā vienus un tos pašus pamatprincipus un skatījumā uz pasauli spēj viens otram pavērt jaunus rakursus. Šillers līdz pat nāvei 1805. gadā ir Gētes tuvākais draugs, kaut gan viņi nekad nepāriet no cieņas pilnā "jūs" uz intīmo "tu". Ar pēkšņo draudzību dzejnieku dzīvē sākas jauns pacēlums. "Katrs no mums varēja dāvāt otram to, kā tam trūka, un pretī dabūt kaut ko priekš sevis," raksta Šillers. Bet Gēte kādā vēstulē atzīstas: "Jūs atkal darījāt mani par dzejnieku." Kad Šillers mirst, Gēte pārdzīvo drauga nāvi ļoti smagi: "Es zaudēju tikai kādu daugu, bet ar to reizē esmu zaudējis daļu patības."
Pētnieki bieži uzsvēruši atšķirību starp abiem dzejniekiem: Šillers ir pravietis, kas māca, kā jādzīvo, Gēte māca saprast pašu dzīvi. Acīmredzot šie pretstati rosina nepieciešamību pēc intelektu saskares, rosina izteikties gribu un dzīves novērtējuma prasmi. Šillers sacer brīvības cīnītājam Vilhelmam Tellam un leģendārajai Orleānas jaunavai veltītās drāmas. Kopā ar Gēti viņš izdod "K s e n i j a s" (1796) - asas epigrammas par vācu diletantisko literatūru un pašapmierināto, šauro kultūras pasauli. Gētem ir sakrājušās nepabeigtu manuskriptu kaudzes, un Šillers nemitīgi rosina pabeigt gan romānu par Vilhelmu Meistaru, gan traģēdiju par doktoru Faustu.
"Vilhelma Meistara" I daļu Gēte pabeidz divus gadus pēc iepazīšanās ar Šilleru, "Fausta" I daļu - gadu pēc drauga nāves. Un atkal paiet divi gadu desmiti, līdz abiem darbiem viņš sagatavo otrās daļas. Kopā ar autobiogrāfiju "Poēzija un īstenība", kas arī top ļoti ilgā laikposmā, tie ir t r ī s l i e l ā k i e u n n o z ī m ī g ā k i e d a r b i G ē t e s m ū ž a o t r a j ā p u s ē.
"V i l h e l m a M e i s t a r a m ā c ī b u g a d i" un "V i l h e l m a M e i s ta r a k l e j oj u m u g a d i" ir stāstījums par mākslinieka garīgās pasaules veidošanos, iepazīstoties ar dažādiem sabiedrības slāņojumiem un izdzīvojot sarežģītus personības tapšanas etapus. Literatūrzinātnieki to dēvē par "audzināšanas un attīstības romānu". Tajā atspoguļojas cīņa starp individuālismu un cilvēka ieprogrammēto tieksmi pēc sabiedrības. Varonim ir jāizkopj savs "Es", jāapzinās sava p a t ī b a, taču viņš nevar kļūt laimīgs, ja izolējas no līdzcilvēkiem, ja neatrod vietu ļaužu kopībā un neatrod sirdij tuvu darbu, ja savus sapņus nav ievirzījis realizējamā gultnē. Patnis dzīvo ne tikai sevis, bet visu dēļ. Ejot no pārdzīvojuma uz pārdzīvojumu, no atziņas uz atziņu, Vilhelms Meistars atzīst:
"Domāt un darīt, darīt un domāt - lūk, gudrības pamatslēdziens. Mūsu mūžā gan viens, gan otrs jāizpilda tāpat kā ieelpa un izelpa; kā jautājums nevar palikt bez atbildes, tā arī šie divi likumi nevar pastāvēt viens bez otra."
Grāmata ir neviendabīga. Tajā iekļauti atsevišķi stāstījumi ar izteikti didaktisku raksturu, dažādas atkāpes sarausta notikumu plūdumu. Viens no skaistākajiem romāna tēliem ir mazā M i n j o n a - bērnībā nolaupīta meitene, kas meklē savu dzimteni. Viņas dziesma "Vai zini zemi, citronas kur zied?" kļūst populāra Eiropas literatūrā un mūzikā. Arī latviešu komponists E m ī l s D ā r z i ņ š no šī teksta veidojis skaistu kora dziesmu.
Grāmatā "P o ē z i j a u n ī s t e n ī b a" Gēte stāsta par notikumiem un cilvēkiem, kuriem bijusi būtiska loma viņa personības veidošanā. Autobiogrāfija aptver dzejnieka mūžu līdz Veimāras laikam. Taču grāmata nav autobiogrāfija vien. Tā vērienīgi skicē Eiropas un Vācijas garīgās dzīves notikumus 18. gadsimta noslēgumā. Tajā daudz pārspriedumu par mākslu, par intuīcijas lomu garīgajā darbā, par tiem pārdzīvojumiem, kas nosaka mākslas darba rašanos.

 

TRAĢĒDIJA "FAUSTS"

ir Gētes mūžadarbs, rakstīts sešdesmit gadus. Gadu pirms nāves dzejnieks pabeidz "Fausta" II daļu, manuskriptu aizzīmogo un nodod savam sekretāram ar norādījumu, ka darbs publicējams tad, kad autors būs miris. Gētem šķiet, ka "Fausts" vairāk nekā pārējie darbi ir dvēseles grēksūdze un vairāk nekā pārējie darbi skaudri un skarbi vērtē vidi, kur norisinājies viņa mūžs.
Gēte daiļradē allaž izmantojis folkloru. Tautasdziesmas, nostāsti, leģendas dod vielu viņa balādēm ("Meža tēvs", "Tūles karalis"), liriskajai dzejai ("Mežrozīte") u.c. darbiem. Taču "Fausta" pamatā ir īpašs leģendas materiāls. Varoņa p r o t o t i p s - Virttembergas ārsts, kas darbojas Mārtiņa Lutera un Paracelsa laikmetā, bijis pazīstams ar savām maģiskām izdarībām, horoskopu sastādīšanu, zintnieka spējām un visai jautru dzīvesveidu. 1587. gadā Frankfurtē pie Mainas tiek publicēta pirmā grāmata par šo noslēpumaino vīru. Virsraksts vēsta, ka tas ir "Stāsts par doktoru Johanu Faustu, slaveno zinātnieku un pūšļotāju, kā viņš reiz parakstīja līgumu ar velnu, kādus brīnumus tajā laikā novēroja, pats izdarīja, kamēr beidzot viņu sasniedza nopelnītā atriebība". Interesanta ir anonīmā autora nostādne - ar velnu Fausts slēdz līgumu, lai varētu "izzināt debesu dziļumus", redzēt, "kas liek pasaulei kustēties" un uz kā balstās šī pasaule. Stāsta noslēgumā velns Faustu aizrauj uz elli, jo "ir grēks censties uzzināt to, kas zināms vienīgi dieviem".
Kopš šī izdevuma pie Fausta tēmas strādājusi daudzi Eiropas mākslinieki. Jau 16. gadsimtā tiek uzvesta Kristofera Mārlova luga "Doktora Fausta traģiskais dzīves stāsts". Gētes laikā lugas par Faustu Vācijā izrāda ceļojošie aktieri.
Gētes "F a u s t a" c e n t r ā mūža jēgas meklējums, labā un ļaunā cīņa patībā, taujājums pēc prātam izzināmās pasaules robežām. Tās ir problēmas, kas tikpat vecas kā pirmie klasiskā "Faustā": mākslas darbi, bet 18. un 19. gadsimta mijā tām skaudri un radoši sastopas ikviens, kas laižas ārā no feodālisma laikmetam raksturīgās pieejas dzīve parādībām un liek pamatus jauna tipa kultūras attīstībai.

D a r b ī b a s v i r z ī t ā j l ī n i j u Gēte iezīmē lugas prologā. Pie Dieva troņa eņģeļi dzied slavas dziesmas Radītājam un viņa veikumam. Tad ierodas M e f 'i s t o f e l i s ar savu versiju par Dieva darbu un apgalvo - kaut gan "Tas Kungs" piešķīris cilvēkam prātu un "gribu brīvo", viņš tomēr "lopiskāk par lopiem dzīvo" un "katrā netīrumā bāž tas degunu". Strīdā Dievs kā uzticamu, krietnu cilvēku piemin sirmo doktoru Faustu. Mefistofelis ironizē vēl vairāk - Fausts kalpo Dievam pavisam dīvaini -

Viņš sava trakuma pus apzinās:
No debess prasa zvaigznes skaistākās,
Visaugstos priekus, kādus zeme rada.

Tad Dievs ar Mefistofeli sader: ja velnam izdosies novilināt Faustu no cilvēcības ceļa un doktors atteiksies no tiekšanās pēc labā un skaistā, Mefistofelis varēs ņemt viņa dvēseli sev. Dievs ir pārliecināts, ka "Labs cilvēks, kaut tas ar' tik tumši cīstas, Gan īsto ceļu apzinās". Velns būs urdītājs, kas neļaus ētisko patiesību meklētājam norimt pašapmierinātībā. Un lugas gaitā Mefistofelis patiešām kļūst simbols cilvēka iekšējai divatnībai, tumšajām alkām un ironiskajai nostājai pret daudzinātām morāles vērtībām.
Tr a ģ ē d i j a s I d a ļ ā Fausts ir tuvs radinieks senajam prototipam. Arī viņš grib izzināt pasaules noslēpumus, Kosmosa likumus, palīdzēt līdzcilvēkiem. Taču padarītais nedod gandarījumu. Fausta zināšanas par dabu un cilvēkiem ir pārāk niecīgas un maldīgas, bet gods, ko viņam kā mācītam vīram parāda ļaudis, nepelnīts. Allaž Fausts alcis apjaust Zemes varenību un skaistumu. Viņš pat izsauc Zemes garu mūžīgās uguns un kustības veidoto būtni, kurā vienojas gan dzīvība, gan nāve:

Dzīvības plūsmās, darbības aukās,
Viņās es līgoju,
Viļņoju, zīgoju!
Mūžīgi mirt un dzimt,
Jūrā celties un grimt;
Kvēlošās ainās
Dzīvība mainās;
Laikmetu dūcošu šaudīkli šaudu,
Darinu dievībai dzīvības audu.

Zemes gara dziesma (kas ir viens no krāšņākajiem monologiem traģēdijā) atbalsojas Fausta dvēselē kā tuvas būtnes sauciens. Taču Zemes gars nicinot no viņa novēršas - "vārīgs, bailīgs, promliecis tārps" nav cienīgs tuvoties kosmiskajai varenībai. Sava laika zinātnieka niecību Fausts vēl asāk izjūt, kad parādās pedantiskais faktu krājējs un Fausta gudrības dievinātājs V ā g n e r s, kuram lielākā laime - vecos manuskriptos pētīt, "kā toreiz gudrie maldījās un kā mēs tālu tikuši pārlieku".
Izmisumā Fausts nolād pasauli - mantu, mājas pavardu, sapņus par nemirstību un slavu, mīlestību, laisko baudu, bet visvairāk - gļēvo pacietību. Kad ierodas Mefistofelis, velnam nemaz nav jāpūlas īpaši vilināt Faustu. Doktors pats nelaiž nelabo garu projām un slēdz ar to līgumu:

Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,
Lai tūdaļ pazaudēju cīniņu!
Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,
Ka es pats sevim iepatiktos,
Ja miesas baudījums man garu veiktu:
Lai tā man diena pēdējā!

Mefistofelis būs uzvarējis, kad Fausts teiks laimīgajam acumirklim: "Tu esi skaists, jel kavējies!"
Pēc derībām sākas Fausta klejojumi Mefistofeļa vadībā Pa Auerbaha pagrabu Leipcigā, kur apdzērušies jaunekļi dzied, cik jaudas: "Mums omulīgi milzīgi / Kā pieci simt cūkām." Pa raganu ķēķi, kur Fausts dabū burvju dzērienu un pārvēršas jauneklī. Pa Harca kalnāju Valpurģu naktī kad nelabie gari velk viņu dziņu dzīves muklājā.
Traģēdijas I daļa augstāko spriegumu sasniedz tad, kad Fausts iepazīstas ar G r i e t i ņ u. Sievišķīgā, maigā, pašaizliedzīgā Grietiņa Faustam šķiet harmoniskas ģimenes dzīves simbols, kas iejūsmina ar veldzējošo mieru un sakoptību. Taču ar raganu dziru atjaunotajā Faustā Mefistofelis uzkur visas elles kaislības. Lai iegūtu jaunavu, viņš izdara noziegumu pēc nozieguma. Grietiņas māte saņem indīgu zāļu devu, brālis iet bojā divkaujā, aizstāvēdams māsas godu. Kad, traukdamies uz Valpurģu nakts baudām, Fausts atstāj Grietiņu pamestā un ļaužu apsmietā sieviete ļauj noslīkt savam bērniņam un nonāk cietumā. Nu sākas Fausta sirdsapziņas mokas, jo viņš pilnībā apzinās savu vainu un grib atbrīvot Grietiņu. Iesākas pati dramatiskākā aina traģēdijas tekstā. Viņa neiet ārā no cietuma, jo ir sajukusi prātā un murgos redz Faustu gan kā glābēju, gan kā mīļoto gan kā slepkavu. Laimīgā acumirkļa meklētājs izmisumā jūt: "Ak, nebūt dzimušam ir labi!" Fausta un Grietiņas ciešanas cietumā sasniedz tādu dramatismu un psiholoģisko dziļumu, ka daudzi literatūrzinātnieki apgalvo - ja Gēte būtu uzrakstījis tikai šīs ainas, arī tad viņš ieietu literatūras klasikā uz visiem laikiem.
Pie t r a ģ ē d i j a s I I d a ļ a s Gēte ķeras tikai pēc divdesmit gadiem. Tagad viņam jāatrod risinājums, kā Fausts izpirks padarīto un iegūs augstāko acumirkli. To Gēte uzdrošinās tikai tad, kad līdz mielēm iepazinis galma tukšo dzīvi un intrigas, guvis pagodinājumus, kurus uzskata par gluži liekiem, izpratis daudzu laikabiedru raksturu, veicis plašas kultūras studijas un dabaszinātņu pētījumus. Viņš ir izveidojis p a t s s a v u izjustu, izdzīvotu, izdomātu spriedumu par dzīves jēgu un apzinājies, kas mūžā bijuši svētākie un gaišākie brīži.
Trģēdijas I daļā dominē atsevišķu cilvēku raksturi un kaislības, turpretī II daļa tiek veidota pēc cita principa. Tā ir dramatisku ainu virkne, kur simbolos, alegorijās, reālo notikumu un fantastisku ainu vienībā top sarežģīts vēstījums par sabiedrības attīstības jēgu, dabas un mākslas iespaidu cilvēka garīgās pasaules veidošanā. Te bagātīgi izmantota mītu klasiskās literatūras tēlu un tēmu, pat dabaszinātņu dotā viela. Tēlos bieži saskatāmas laikabiedru karikatūras vai arī to poētisks veidojums - tāds, piemēram, ir Fausta dēla Eiforiona tēls, kurā Gēte ar dziļu sirsnību zīmē angļu dzejnieka Bairona vaibstus. Visu plašo materiālu kopā satur vienīgi Mefistofeļa vadītais Fausta gājiens pretī mūža mīklas atrisinājumam.
Augstāko acumirkli nevar dot ne galma dzīve, ne vara un bagātība, ko Mefistofelis ieliek Fausta rokās. Tad, izpildīdams izpriecu kāro galminieku vēlēšanos, Fausts izsauc no pazemes Trojas kara vaininieku - skaistās Helēnas un Parisa ēnas. Nu viņš tā aizraujas ar Helēnas daiļumu, ka nolemj sen mirušo grieķieti izvest no nāves valsts un iegūt sev. Traģēdijas centrālā daļa, pārvarot laika un telpas robežas, ir veltīta Fausta un Mefistofeļa ceļojumam senajā Hellādā. Gēte pats ir tā sajūsmināts par antīkās pasaules kultūras pieminekļiem, ka visas ainas izvēršas par grieķu mākslas, prieka un dzīvesveida slavinājumu. Arī Helēnas un Fausta mīlestība ir tik apgarota, viņu dēls Eiforions tik daiļš, ka šķiet - tuvojas mirklis, kad skaistuma un mākslas apburtais Fausts vēlēsies tā nebeidzamību.
Tomēr - antīkā pasaule nevar atgriezties realitātē, no dzīves īstenības to šķir gadu tūkstoši. Eiforions, kurā koncentrētas klasiskās mākslas gaišākās tieksmes, brīvības un plašuma alkas, iet bojā savā pirmajā lidojumā. Helēna, ciezdama sāpes par dēla nāvi, Fausta rokās no jauna pārvēršas ēnā un atgriežas mirušo valstībā. Helēnas plīvurs, kas paliek Fausta rokās pēc šķiršanās, aiznes varoni atpakaļ uz dzimteni. Šeit, jūras krastā, viņš izsaka Fausta savu pēdējo pavēli Mefistofelim - gādāt, lai jūras apdraudētā, purvainu zeme nonāktu viņa īpašumā un viņš to varētu pārvērst auglīgos tīrumos. Kaut arī kļuvis akls, Fausts sāk vadīt zemes nosusināšanas darbus. Arī šoreiz, tupat kā vienmēr, Mefistofelis ņirgājas par Faustu. Velna atsauktie palīgi - pekles spēki - rok nevis iecerēto novadgrāvi, bet kapu Faustam. Fausts dzird tikai lāpstu šķindoņu un sajūsmināts domā par savu lielo projektu:

Es milijoniem telpu vaļā klāju,
Ne drošai gan, bet brīvai dzīvei māju!
Tā gudrība visaugstākā:
Ka pelna brīvību un dzīves dvesmu
Tik, kas ik dienas gūst to cīniņā.
Tā pavada, ar briesmām apradis
Še gadus bērns un vīrs, un sirmgalvis.
Šo ņudzekli es labprāt redzētu,
Ar brīvu tautu brīvi stāvētu.
Es spētu sacīt uz šo brīdi:
"Tu esi skaists, jel kavējies!
Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi,
Ne mūžos nevar izgaisties."

Aklais Fausts bauda mūža augstāko acumirkli un mirst. Bet Mefistofelis vēlreiz smej par Fausta maldīšanos: "Nu niecīgs pēdējs brīdis pienāca - Un nabags vēlas turēt viņu!" Viņš domā, ka ir ieguvis mūžam neapmierināto doktoru sev, taču tad parādās Dieva sūtītie gaismas spēki un paņem no velnu apsargātajām miesām nemirstīgo dvēseli. Kaut arī maldījies, Fausts ir atradis atziņu, kur meklējams labais un c i l d e n a i s. Pirmo reizi mūžā viņš ir aizmirsis savu Es un sava Es patīgās vēlmes. Viņš grib darboties kopības labā, redzēt šo kopību brīvībā un svētīgā, radošā darbā. "Ar brīvu tautu brīvi stāvēt" - tas ir paša Gētes vēlējums savai nācijai.
Starp gaišajiem debesu tēliem Faustu sagaida arī Grietiņa, skatīdamās, kā no nemirstīgās dvēseles atdalās nost viss zemiskais un ļaunais, cēls un labs atklājas cilvēka dievišķais veidols. Viņa grib vadīt Faustu uz šī veidola pilnīgu atbrīvošanos no visa maldīgā.
Mūžīgi sievišhais augšup mūs ceļ -
tā skan "Fausta" drāmas noslēgumfrāze. Un šis sievišķais ir saudzējošā, sargājošā, iedvesmojošā m ī L e s t ī b a un skaistums.
Drāmā paliek neatrisināti daudzi jautājumi, bet dzīve pati jau ir neaptverama un neatrisināma, jo ir bezgala mainīga savā pārvērtības gājienā. Varbūt tieši šī neatrisinātība, atbilžu daudzveidība un pretrunība nodrošina traģēdijas spēku, tāpat kā dziļā jūtu kvēle un rakstura pretrunas galvenajā varonī.
1897. gadā, strādādams pie "Fausta" tulkojuma latviešu valodā, Rainis rakstīja: "Mums nevajadzētu Fausta noziegumus atvainot un mazākus darīt, tie arī ir patiesi un rupji noziegumi. Un tomēr viņš ir Fausts, centīgās cilvēces ideāls. (..) Fausts ir viscaur cilvēks. Un, ja viņš spēj ar godīgu censību sasniegt augstāko cilvēcību, nu, tad arī mēs varam sasniegt to pašu." ""Fausts" ir stiprā pils pret seklumu."

*

1831. gadā, savā astoņdesrnit otrajā dzimšanas dienā, Gēte vēlreiz ieradās Ilmenavas mednieku būdā. Uz durvīm bija salasāms senais dzejoļa ieraksts. Pavadonim kalnu inženierim viņš lēnām nolasīja pēdējās rindas:

Gaidi, tu arī
Drīz dusēsi...

Dzejolis it kā atklāja dziļāko, mūžībai pretī vērsto domu. Lielie darbi bija nobeigti, "Fausts" uzrakstīts un aizzīmogots, atlikušās mūža dienas Gēte beidzot uzskatīs kā dāvanu, "kad pēc tik daudz nodzīvotiem gadiem ir viegli saprast, kas ir mūžīgs un kas pārejošs. Veiktais izvirzījies priekšplānā un der kā mierinājums, neveiksmes - pārciestas un aizmirstas."
Gēte mirst nākošā gada 22. martā, kad gaiss jau pilns pavasara gaismas. Viņa šķirstu novieto Veimāras kapličā blakus Šillera šķirstam. Te it kā simboliski vēlreiz satiekas paliek kopā divas vislielākās vācu literatūras personības. Abi viņi sevī uzņēmuši labāko, ko deva pasaules kultūra - dumpību un apcerīgumu, cilvēka ilgas pēc brīvības un personības pilnīguma, zināšanas un apbrīnu par visvareno dabu. Un jaunos mākslas tēlos iekausējuši devuši mantoto tālāk - savai tautai un cilvēcei.

 

Bibliogrāfija

"Lapsa kūmiņš" (1379); "Fausts" (1911, 1936, 1958, 1972, l989); .J. V. Gēte un F. Šillers. Izlase, skolas bibliotēka (1986); Raksti (1903-1904); Raksti, sastādījis K. Raudive (1913); Dzejas (1911, Gulbja apgādā); Dzeja, sastādījusi M. Misiņa (1983); "Jaunā Vertera ciešanas" (1912, 1979); "Romas elēģijas" (1941); Rakstu izlase (1936 "Hermanis un Doroteja" (1942, 1943); "Gara radinieki" (1944); "Poēzija un īstenība" (1976); "Dzeja" (1980); "Prometejs" (1983).

 

Par J. V Gēti

Karrē Gans Marija. "Gētes dzīve" (1934); A. Dauge. "Volfgangs Gēte" (1935); L. Hohenštcina. "Gēte". Tulk. K. Freinbergs (1944).