LITERATŪRA UN TEĀTRIS 18. GADSIMTĀ

Literatūra

18. gadsimts literatūrā ienāca ar jaunām atklāsmēm, pārmaiņām. Jaunie autori ievieš daudz jauninājumu literatūrā gan formas, gan žanra ziņā, gan arī satura ziņā. Jauno laiku literatūra nesa sevī jauno laiku sabiedrības idejas. Šajā aspektā 18. gadsimta literatūra kardināli atšķīrās no 17. gadsimta literatūras, jo tagadējās literatūras pārstāvji ir arī sabiedriskās domas virzītāji.
Dažādi rakstnieki pauda atšķirīgas domas literatūrā, tomēr gandrīz visu autoru darbos saglabājās kopīga pamatievirze - klaji negatīva attieksme pret iesīkstējušām baznīcu dogmām un morāli, pret feodālismu. Galvenais uzsvars tika likts un dabu un prātu, to atklāsme.
Literatūrā turpinās apgaismības idejas, kas turpināsies arī nākamajā, 19. gadsimtā. Apgaismība nav literatūras virziens, bet gan sava veida filozofija, koncepcija, kas savu atbalsi rada gan literatūrā, gan arī citur. Katrā Eiropas valstī apgaismības idejas izpaudās nedaudz savādāk; tas bija atkarīgs no valsts ekonomiskā, politiskā un sociālā stāvokļa. Gandrīz visā Eiropas literatūrā atklājās jēdziens "pasaules pilsonis", ko noteica prāta un dabas kopīgi balstītā pārliecība.
18. gadsimtā bija vērojams estētiskās domas uzplaukums. Paralēli Didro un citu viņa kolēģu izdotajai enciklopēdijai tika izdotas daudzas brošūras un izdevumi, kas veicināja enciklopēdistu idejas, jo pašu enciklopēdiju iegādāties varēja tikai turīgi ļaudis. 18. gadsimts arī atteicās no latīņu valodas kā zinātnes valodas un deva priekšroku nacionālajām valodām.
Populārākie žanri 18. gadsimtā bija memuāru literatūra (Kazanovas, Goldoni un citi memuāri), kā arī epistulārā literatūra [literatūra vēstuļu formā]. Tajā laikā populāras bija atklātās vēstules dažāda veida preses izdevumiem. Populāri bija arī ceļojuma apraksti, jo 17. gadsimts bija populārs ar daudzajiem atklājumiem un ekspedīcijām apkārt pasaulei.
Literatūra tika pārstāvēta ar daudziem žanriem, tomēr tie neattīstījās vienmērīgi: proza tomēr bija populārākā. Prozā varēja vislabāk izteikt apgaismības idejas un literatūra bija tā, kas apsteidza apgaismības filozofijas teorētisko domu, izklāstīdama tos uzskatus daudz plašāk un saprotamāk. Romāna žanrs no prozas bija vispopulārākais, jo tajā varēja atklāt tā laika ētiskos ideālus mijiedarbībā ar dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Dzejas nepopularitāti veicināja tā laika racionālistiskie uzskati, kā arī doma par folkloras nevajadzību vispārīgi un tikai 18. gadsimta beigās Herders sāka popularizēt un publicēt tautasdziesmas, kā arī pievērsties tautiskuma problēmai.
Svarīgs bija audzinošais un izglītojošais aspekts, ko lieliski pasniedza 18. gadsimta dramaturgi savās lugās. Lugu varoņi kļuva arī par apgaismības ideju izplatītājiem.
Iepriekšējā gadsimta rokoko ieguva jaunu veidolu savdabīgi transformējot baroka formas, tomēr rokoko nebija vienots virziens un no tā iespaidojās pat 18. gadsimta slavenākie dzejnieki un ne tikai viņi.
Jauno laiku literatūra nāca ar savām niansēm un ir vērojamas arī izmaiņas daiļdarbu uzbūves principos. Korneija un Rasina ieviestā tēlu sistēma tika mainīta, jo apgaismības ideju iespaidā, piemēram, Voltērs tik daudz necentrējās ap vienu personību, bet gan pievērsa uzmanību sabiedrībai, kas veidoja cilvēkus.
Jauno laiku ideju, kā arī racionālisma šauro ideju iespaidā radās pilnīgi jauns virziens literatūrā - sentimentālisms. Sentimentālisms tāpat kā citi 18. gadsimta estētiskie virzieni atklāj apgaismības idejas, tomēr tas atsakās no vēsā prāta. Plašu atsaucību guva arī reālisms. Paplašinās arī literatūras tematika, kā iespaidā radās jauns - trešās šķiras pārstāvis.

Džonatans Svifts (1667 - 1745)

Svifts ir spilgts Anglijas sabiedriski politiskās attīstības, sadzīves un tikumu atklājējs savās daiļradē; rakstnieka daiļrade ir arī spožs Anglijas vēstures avots. Izcilākais satīras meistars 18. gadsimtā angļu literatūrā.
Autora pamatžanrs bija alegoriskais pamflets. Ievērību guva jau pirmie Svifts pamfleti: "Grāmatu kauja" un "Mucas pasaka" (abi, 1704). Savos pamfletos Svifts ir dzēlīgs pret vispārējām parādībām angļu sabiedrībā, angļu literatūru, baznīcu. Svifta dzēlīgā politiskā satīra kļuva bīstama angļu ierēdņiem un rakstnieks tiek ievēlēts par Dublinas Sv. Patrika katedrāles dekānu, kas faktiski bija izraidīšana no valsts. Svifta tālākā darbība bija veltīta īru tautas tiesību aizstāvēšanai, kā arī pret Lielbritānijas kolonizācijas politiku tika vērsta īpaša pamfletu sērija "Vadmalnieka vēstules" (1724), arī "Kautrīgs priekšlikums par īru nabadzīgo ļaužu bērniem" (1729).
Viens no izcilākajiem Džonatana Svifta satīriskajiem sacerējumiem ir romāns "Lemjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām." (1 - 4, 1726), kurā tika parodēta tik tolaik populārā ceļojumu aprakstu forma, aplūkojot Anglijas sabiedrību, monarhiju, zinātni, baznīcu, partiju nesaskaņas un citu caur satīrisku prizmu. Autors spilgti vispārina tā laika parādības, veidojot romānu vairākos līmeņos. Darba pirmā un otrā grāmata ir kļuvusi par populārāko grāmatu bērniem pasaules literatūrā.
Sviftam piemita asa satīru, kurā nebija ne mazākās cieņas pret baznīcu un reliģiju. Viņa satīru var salīdzināt ar seno autoru veikumu (Rablē, Roterdamas Erasmu u.c.).
Džonatans Svifts savos darbos nekad neatklājās, publicēdamies zem sveša vārda vai arī anonīmi. Autora neizsmeļamā fantāzija un nereti pat pārāk dzēlīgā satīra radīja ticamības iespaidu un guva plašu atsaucību sabiedrībā.

"Commedie Francaise"

"Commedie Francaise" (fr. val. - franču komēdija) - franču drāmas teātris, kura dibinātājs ir Ludviķis XIV 1680. gadā, Parīzē.
Teātrī tika izrādīti dažādu dramaturgu (Korneija, Moljēra, Voltēra) darbi, bet pašā teātrī darbojās 27 aktieri (Barons, Rozimons, Bežāra un citi).
Lielās Franču revolūcijas laikā, saasinoties pretrunām teātrī, tas sašķēlās, lai daļa no aktieriem nodibinātu "Republikas teātri", bet jau 1799. gadā teātris atkal apvienojās.
19. gadsimta sākumā tas kļuva par vēlā klasicisma balstu.
1830. gadā teātrī iestudēja Viktora Igo lugas.
Nākamajā periodā tika iestudētas tādas lugas, kurās romantiskajai heroikai pretstatīts valdošās kārtas morāles cildinājums.

Moljērs (īstajā vārdā Žans Batists Poklēns, 1622 - 1673)

Franču dramaturgs, klasicisma komēdijas izveidotājs, arī reālisma aizsācējs franču dramaturģijā, viens no izcilākajiem komēdiju autoriem pasaules literatūrā. Moljērs pats visu mūžu bija aktieris, vadīja trupu (1645 - 1658), kā arī tās vajadzībām rakstīja lugas, izmantojot franču farsa un delartiskās komēdijas tradīcijas.
1659. gadā iznāk Moljēra pirmā patstāvīgā komēdija "Smieklīgās daiļavas", kas gūst plašu popularitāti un nodrošina Luija XIV labvēlību. Karalis Moljēru ieceļ par karaliskās teātra trupas vadītāju. Arī nākamās situāciju komēdijas gūst plašu atzinību: "Sganarels" (1660), "Vīru skola" (1661), "Sievu skola" (1662).
Nākamajās lugās ("Tartifs" (1664. gadā, bet iestudējums tika tūlīt aizliegts, otrreiz teātrī 1669. gadā), "Dons Žuans" (1665), "Mizantrops" (1666), "Skopulis" (1668), "Skapēna nedarbi" (1671)) dramaturgs padziļina tēlu sociālos raksturojumus, kā arī personāžu psiholoģisko atveidi.
Sabiedrībā populāras tolaik bija lugas: "Žoržs Dandēns" (1668), "Ārsts pret paša gribu" (1668), "Pilsonis muižniekos" (1670), "Iedomu slimnieks" (1673).
Moljēra savās lugās pārsvarā reālistiski tēloja tā laika dzīvi un tipus, kritizēja garīdzniecības, muižniecības un citu netikumus, bet uzsvēra zemāko kārtu gudrību, veiklību.
Moljēra dramaturģiju ieņem paliekošu vietu pasaules literatūrā un uz teātru skatuvēm vēl līdz mūsu dienām.

Pjērs Ogistēns Karons de Bomaršē (1732 - 1799)

Izcilais franču dramaturgs, arī politiskais darbinieks un diplomāts, kura paša dzīve bija kā dēku romāns. Bomaršē bija uzņēmīgs, enerģisks, kā arī viņam piemita izcila politiskā domāšana. Liels mūzikas mīļotājs, pats prata spēlēt dažus mūzikas instrumentus: flautu un arfu, kā arī skaisti dziedāt.
Rakstnieka talants atklājās vairākos žanros. Kā spilgts publicistikas paraugs bija Bomaršē "Memuāri" (1773 - 1774), kas noliedza absolūtismu, kura nozīme jau tāpat bija zudusi tajā laikā. "Memuāri" ir svarīgi ne tikai ar savu dokumentalitāti, bet arī ar prasmīgi izvērsto polemiku ar tieslietu demokrātiju.
Tomēr visspilgtāk Bomaršē atklājās dramaturģijā. Jau pirmā drāma "Eiženija", kas iznāca 1767. gadā un ko ievadīja teorētiskais raksts "Eseja par nopietnas drāmas žanru". Franču autors bija pirmais, kas savu lugu nosauca par drāmu, tādējādi noliegdams antīko un klasicisma traģēdiju, kā arī komēdiju tīrā veidā, iesakot jaunu lugas veidu - drāmu, kurā var dzīvi attēlot tādu, kāda tā ir, nevis ko samākslot.
Bomaršē turpina Moljēra aizsākto satīriskās komēdijas tradīciju franču dramaturģijās. Viņa lugas "Seviļas bārddzinis" (1775) un "Figaro kāzas" tam ir spilgts paraugs. Bomaršē lugās spilgti attēlojot laikmetu, asus raksturus, kā arī veikli risina intrigu. Figaro bija vienkāršs bārddzinis, kas asi jokoja par pastāvošo sabiedrību, kārtu aizspriedumiem, par muižnieku cēlajām runām, kā arī kritizēja pastāvošo iekārtu. Lugā "Trakā dzīve jeb Figaro kāzas" bārddzinis Figaro kļūst par autora ideju izteicēju, veidojot opozīciju: vienā pusē ir veiklais, vienkāršais bārddzinis Figaro, bet citā pusē - grāfs Almavirs ar savu kūtrumu.

Johans Volfgangs Gēte (1749 - 1832)

Gēte ir jaunlaiku vācu literatūras pamatlicējs un viens no ievērojamākajiem pasaules literatūras pārstāvjiem, ģeniāls domātājs, ievērojams zinātnieks.
Gēte ir Frankfurtē pie Mainas, Vācijā; viņa tēvs ir jurists, turīgs cilvēks, kas var veltīt daudz laika savu bērnu izglītošanai. 16 gadu vecumā Gēte iestājas Leipcigas universitātes juridiskajā fakultātē. Tajā pašā laikā Gēte daudz interesējas par mākslu un pats mēģina rakstīt. Gēte saslimst un atgriežas mājās, bet pēc pusotra gada viņš atsāk studijas, bet jau Strasburgā, Francijā, kur iepazīstas ar "vētras un dziņas" strāvas ierosinātāju, vācu literātu Herderu, kas augstu vērtē folkloru un īstie dzejoļi ir tautas radītie, nevis tie, kurus rada izglītoti cilvēki. Gēte iesaistās šajā kustībā, pats sāk vākt folkloru, kā ietekmē rodas arī slavenais dzejolis "Mežrozīte". Gēte pēc universitātes beigšanas saraksta vēsturisko lugu 'Gecs fon Berlihingens" (1773), kā arī dzejojumus "Prometejs" (1773) un "Muhameds" (1773), kuros atspoguļo tā laika dumpīgo garu, cīņu par indivīda brīvību un protestu pret despotismu. Arī darbi "Jaunā Vertera ciešanas" (1774), "Klavido" (1774), "Stella" (1775) ir rakstīti "vētras un dziņas" strāvojuma garā, kurā izpaužas varoņa jūtu dzīve visā tās pilnībā.
1775. gadā Veimāras hercogs Gēti aicina pie sevis, uzdodams organizēt dažādas galma izpriecas. Veimāras hercogs vēlāk Gēti ieceļ par ministru un galma teātra direktoru, kā arī piešķir viņam muižnieka titulu. Veimāra ir vieta, kur Gēte pavada savu atlikušo dzīves daļu, atskaitot 1786. līdz 1788. gadam, kad Gēte atrodas Itālijā.
No 1776. līdz 1786. gadam Gētes sarakstīja daudz ievērojamu dzejoļu ("Dievišķais", "Minjona" un citus), kā arī ievērojamās balādes ("Zvejnieks", "Meža tēvs"), bet pēc Itālijas perioda beigām, kas iezīmējas ar drāmu "Egmonts" (1787) Gētes daiļradē sākas viņa t.s. Veimāras klasicisma periods.
Gētes lirika ir savdabīga ar skaisto valodu, dzimtenes skaistuma attēlojumu, novedot to līdz pilnībai. Gētes dzeja ir optimistiska un dzīvespriecīgam, kas perfekti atklāj cilvēka un dabas skaistumu. Dzejā jūtami arī autobiogrāfiskie motīvi, kas ienes dzejā daudz īstu, patiesu jūtu un emociju.
Gētes romāni "Vilhelma Meistara mācību gadi" un "Vilhelma Meistara klejojuma gadi" ir autobiogrāfiskie darbi, kas atklāj Gētes personības veidošanos.
Viens no svarīgākajiem darbiem Gētes daiļradē ir "Fausts", kas tika rakstīts apmēram 60 gadu garumā. Pirmā daļa pirmo reizi tika publicēta 1790. gadā, kaut arī tās pirmuzmetumi radās jau septiņdesmito gadu vidū. Pirmās daļas galīgais variants parādījās 1808. gadā. Otro daļu Gēte rakstīja no 1825. līdz 1831. gadam, kuru publicēja 1833. gadā. Gēte piesātināja seno leģendu par doktoru Faustu ar jaunām, filozofiskām atziņām ar dzīves jēgu un patiesību.
"Vētras dziņu" strāvojums nebija ilgs, tomēr tas izveidoja pilnīgi jaunu ēru literatūrā, īpaši kritikā.
Gēte ir atstājis spilgtu literāro mantojumu, kas izsauc plašu rezonansi vēl mūsu dienās.

Frīdrihs Šillers (1759 - 1805)

Viens no izcilākajiem vācu rakstniekiem. Bija gan lielisks liriķis, viens no jaunlaiku vācu literatūras pamatlicējiem, arī izcils dramaturgs, kas ietekmējis Eiropas dramaturģijas izveidi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā.
Šillers ir dzimis mazā Vācijas pilsētiņā Mārbahā. Rakstnieka tēvs ir Virtembergas hercoga armijas virsnieks. Pēc despotiskā hercoga rīkojuma Šillers Štutgartē studē kara akadēmijā medicīnu un kļūst par pulka ārstu, tomēr mīlestība pret literatūru ir spēcīgāka.
1781. gadā Šillers sacer savu pirmo lugu "Laupītāji", kas saceļ lielu rezonansi visā Vācijā. Hercogs autoram aizliedz nodarboties ar rakstniecību, bet Šillers no Virtembergas aizbēg, kā rezultātā iegūst brīvību, bet nonāk materiālajās problēmās.
Neilgu laiku Šillers strādā Manheimas teātrī, kur tiek izrādītas viņa nākamās lugas "Fiesko sazvērestība Dženovā" (1782), "Mīla un viltus" (1784), kas apkopoja visu tajā laikā vācu literatūrā notiekošo un izsauca plašu rezonansi. Šillers pieder pie "vētru un dziņu" strāvas pārstāvjiem, ar saviem darbiem paplašinot iepriekšminētās strāvas idejiski tēlaino sistēmu. («Vētras un dziņu» idejiskā programma bija rakstu krājums «Par vācu raksturu un mākslu» (1773), kurā bija Gētes raksts «Par vācu arhitektūru» un divi Herdera raksti: «Izvilkums no saraksta par Oslānu un seno tautu dziesmām» un «Šekspīrs». Krājuma autoru uzmanības centrā bija kultūras vēsture, griba izprast pagātnes mantojumu un vācu nacionālās kultūras savdabību. Kustība uzplauka dažādos Vācijas novados, bet autorus vadīja viens mērķis - viņi vēlējās atjaunot vācu literatūru. Stratbūra bija kustības centrs, kur satikās Gēte, Lencs, Herders; izveidojās arī Švābijas un Getnegenes grupas. Autori protestēja pret valdošajās aprindās pastāvošajām netaisnībām.) Šillera sākotnējos darbus ļoti ietekmēja franču domātājs Ruso.
Teātris bija īstā vieta, kur Šilleram paust savas apgaismības idejas, cīnīties par jauno. No 1783. - 1787. gada dramaturgs saraksta "Donu Karlosu". Šajā laikā mainījās Šillera pasaules uzskats un radošā metode - viņš pāriet no raupjas prozas formas uz klasicistisko dzeju un "Dons Karloss" ir lielisks pierādījums, kas apliecina Šillera dzejnieka talantu.
Mūža pēdējā posmā Frīdrihs Šillers dzīvo Jēnā, kur viņš kādu laiku ir vēstures profesors, vēlāk rakstnieks pārceļas uz Veimāru, kur sadraudzējas ar Gēti un šī draudzība veicina abu dižgaru daiļradi.
Veimārā rakstnieks tulko grieķu autorus, kā arī nododas estētikas un filozofijas studijām un sacer daudz dzejoļu un balāžu, arī dažas lugas "Marija Stjuarte" (1800), "Orleānas jaunava" (1801), "Vilhelms Tells" (1804), kas ir vienas no labākajām traģēdijām daiļradē. Tajās Šillers pirmo reizi izmanto nacionālās vēstures materiālus, pievēršoties arī citu tautu vēsturiskajiem varoņiem un personībām, kā arī notikumiem.
Šillers bija spilgts dramaturgs, tomēr svarīgu viņa literārā mantojuma daļu sastāda lirika un tikai pēdējie 10 viņa daiļrades gadi (1795 - 1805) Šilleram nodrošināja paliekošu vietu literatūras vēsturē kā izcilam dzejniekam, jo viņa agrīnā dzeja nebija oriģināla. Tikai dzejnieka daiļrades pēdējos gados notika krasas izmaiņas: tika paplašināts tematiskais loks, dzeja kļuva daudzveidīgāka, bet izteiksme kļuva daudz krāšņāka.
Ievērojamas ir arī Šillera balādes "Kauss", "Cimds" un "Polikrata gredzens", kas tika sarakstītas 1797. un 1798. gadā. Tās saista ar vienkāršo, skanīgo valodu, spilgto mākslinieciskumu. Balādes ir tās, kas pilnībā atklāj Šillera dzejnieka un dramaturga talantu, veidojot spilgtas gleznas, dinamiskus sižetus un spēcīgus, interesantus varoņus.
Šillers iedibina jaunas dramaturģijas tradīcijas: lugu idejiskā pārbagātība, sava laika atziņu atklāsme ar vēsturisko notikumu un varoņu palīdzību, kas būtiski ietekmē nākamos Vācijas un visas pasaules dramaturgus.