IESKATS 18. GADSIMTA MŪZIKĀ

D. Veiss, "Dievišķais un pasaulīgais", Rīga, Zvaigzne, 1980.

Alfreds Amenda, "Apasionāta", Rīga, Liesma, 1965.

B. Kremņevs, "Volfgangs Amadejs Mocarts", Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1964.

D. Veiss, "Dievišķais un pasaulīgais", Rīga, Zvaigzne, 1980, [220 - 225]:

Visi sapulcējās ap Volfgangu un Hristofori, pienāca pat sadrūmušais kardināls. Taču Volfgangs, kas blakus garajam pāvesta dziedonim izskatījās pavisam mazs zēniņš, pasniedza viņam partitūru, it kā tas nebūtu nekas sevišķs, un mierīgi noteica:
-Kļūdu nav.
Kamēr Hristofori pārbaudīja Volfganga darbu, telpā valdīja klusums.
-Vai viņš patiešām uzrakstījis precīzi noti pēc nots? - jautāja kardināls Palavičīni.
- Jūsu eminence, partitūra ir absolūti pareiza.
-Jūsu eminence, es apsolu, ka to neviens neredzēs - Leopolds steidzās apliecināt, taču kardināls ar valdonīgu žestu apklusināja viņu un paskaidroja:
-Skaņdarbu netur tādā slepenībā, kā jūs domājat. Mēs esam iedevuši kopijas Spānijas karalim, ķeizarienei Marijai Terēzijai un Martini tēvam.
Tad viņš pievērsās Volfgangam, un Leopolds bažīgi gaidīja, ko dēls atbildēs.
-Bērns, vai tu zināji, ka šo skaņdarbu aizliegts iznest no kapelas?
-Aizliegts? Mūzika aizliegta? Jūsu eminence, šis darbs ir tik skaists un pilns bijības - vai tad to nevajadzētu dzirdēt visiem? Es taču to esmu uzrakstījis pareizi, vai ne?
-Acīm redzot.
Kardināls nodomāja, ka feldmaršals un grāfs Firmiāns nav kļūdījušies, augstu novērtēdami zēna valdzinājumu un aso prātu. Pievērsies Leopoldam, viņš teica:
-Kad atgriezīsities no Neapoles, varbūt viņa svētība atradīs laiku, lai pieņemtu jūsu dēlu, kaut arī mūzikai viņš var atlicināt ļoti maz laika.
Kapelānu, sekretāru, sulaiņu un kambarsulaiņu pavadīts, kardināls aizgāja.
Leopolds atlika braucienu uz Neapoli, jo tagad Volfgangu vēlējās paklausīties arī daudzi citi augstmaņi, no kuriem varēja gaidīt aizgādnību.
...Pirms pašas aizbraukšanas uz Neapoli viņš aizrakstīja Šratenbaham, saprazdams, ka ilgāk kavēties nedrīkst un ka patlaban tieši ir izdevīgs brīdis. Viņš uzsvēra, ka pāvests nodomājis drīzumā dot viņiem audienci, un pastāstīja arī par kardināla Palavičīni atzinību un Martīni tēva uzslavām. Pavēstījis, ka Volfgangs saņēmis uzaicinājumus komponēt operas gan Milānai, gan Romai, gan Florencei, viņš lūdza atļauju, lai dēls varētu komponēt operu Milānai un līdz ar to, viņš piebilda, ķeizarienei un grāfam Firmiānam.

...Viņam apgalvoja, ka operdziedāšanas mākslā neapolieši esot nepārspējami, taču viņam no pārspīlēti jūtelīgā izpildījuma kļuva visai neomulīgi. Operu Mocarti apmeklēja ikvienā izdevīgā gadījumā - ja nebija jāiet vizītē pie premjerministra vai ķeizarienes sūtņa grāfa Kaunica, vai angļu sūtņa sera Viljama Hamiltona - taču Volfgangs nojauta, ka dziedoņus interesē nevis mūzika, bet ārējie efekti. Pēc viņa domām, daudziem Neapoles solistiem trūka mēra izjūtas, partijas viņi izpildīja kļūdaini un pārāk ātrā tempā, piepūlēdami balsis tiktāl, ka dziedāšana patiesībā kļuva par kliegšanu, un ārijas pabeigdami ar pārmērīgu kaisli, kas nebija tālu no histērijas. Jomelli operu - vienīgo, kas Volfgangam patika, kaut arī sižets, pēc viņa domām, bija vecmodīgs un teātrim par nopietnu, - skatītāji izsvilpa. Toties milzu panākumus guva Pačini un Paiziello operas, kas bija pilnas ar pēkšņiem lēcieniem no piano uz forte, negaidītām pārejām no augstiem toņiem uz zemiem un atpakaļ uz augstiem un barbariskām modulācijām. Volfgangu tas dzina izmisumā. Neapolē tik ļoti bija modē opera, ka Leopoldam izdevās sarīkot vienu vienīgu Volfganga koncertu. Tēvs tomēr bija apmierināts ar iznākumu, jo viņi ieņēma krietni daudz cehīnu un pēc koncerta sekoja pasūtījums komponēt operu arī Neapolei. Volfgangs uzskatīja, ka neapoliešiem trūkst gan smalkjūtības, gan gaumes, jo viņa koncerta laikā klausītāji bija pļāpājuši un staigājuši apkārt.

...Pie galda kardināls Palavičīni, uzrunādams Volfgangu, dēvēja viņu par "Signor Cavaliere", un tas Leopoldu pārsteidza: viņš bija domājis, ka pāvesta valsts sekretārs grib ar viņiem tikties, lai paziņotu par audienci pie pāvesta. Kardināls, izskatīdamies tikpat noslēpumains kā pirms tam Leopolds, pateicās, ka viņi tik ātri atgriezušies un sacīja, ka drīz visi trīs atkal redzēšoties. Leopoldam neatlika nekas cits kā gaidīt, turpretī Volfgangs īsināja laiku, komponēdams vairākas jaunas ārijas Milānai. Kad pagāja vesela nedēļa un no kardināla nebija nekādu ziņu, Leopolds ņēmās sodīties, ka viņa eminence esot nepiedodami noslēgts: kāpēc viņam, Leopoldam, vajadzēja būt tik paļāvīgam!
Dienā, kad viņus lūdza ierasties Kardināla Palavičīni rezidencē Palazzo Quirinale, Leopolds tikai ar pūlēm valdīja nepacietību.

...Mierīgā balsī, nespēdams tomēr noslēpt uzvaras prieku, kardināls sacīja: "Divdesmit sestajā jūnijā viņa svētība piešķīra Amadeo Volfgango Mocartam no Zalcburgas Zelta Pieša ordeni, Kavaliera kungs."
-Divdesmit sestajā jūnijā! - Leopolds izbrīnā iesaucās. Tajā dienā viņi bija atgriezušies Romā.
-Jā, bet vajadzēja gaidīt, kamēr sagatavo atbilstošos dokumentus.
-Tas ir liels gods, jūsu eminence.
-Vislielākais, kādu mūziķis var izpelnīties.
-Paldies, jūsu eminence, - Volfgangs klusu sacīja.
-Lūdzu, lēmumu pieņēma tikai pēc ļoti nopietnas apspriešanas. Klausieties, Amadeo, - Kardināls Palavičīni nolasīja daļu no pāvesta patenta: "Ar mūsu apustulisko varu Mēs ieceļam tevi, kurš, kā mums zināms, kopš agras bērnības esi pratis izvilināt vissaldākās skaņas no klavesīna, par Zelta Pieša bruņinieku." "Pati augstākā šķira, kāda šim ordenim ir", sirdī gavilēdams, nodomāja Leopolds.
Volfgangs noslīga ceļos pie kardināla kājām, un Palavičīni aplika viņam ap kaklu sarkanu lentu ar zelta krustu un sacīja: "Sinjor kavalieri, tagad jūs esat Zelta Pieša bruņinieks."
Volfgangs priecājās, jo redzēja tēva prieku.
-Nēsājiet to ar cieņu un godu, - turpināja kardināls Palavičīni.
-Viņš to darīs, jūsu eminence, viņš to darīs! Nav iespējams izteikt vārdos, cik mēs esam pateicīgi par jūsu laipnību! - izsaucās Leopolds. Nu vairs Šratenbahs nevarēs viņam atteikt!
-Viņa svētība pieņems jūs pēc dažām dienām.
Trīs dienas vēlāk Volfgangs, aplicis ordeņa zelta krustu, devās audiencē pie pāvesta Klementa XIV tā pagaidu rezidencē - Palazzo Santa Maria Maggiore.

...Visi izturējās tik oficiāli, pat Volfgangs. Pārāk oficiāli, Volfgangs prātoja. Viņš neticēja, ka visi klātesošie būtu viņam draudzīgi noskaņoti, izņēmumi varbūt bija dons Fernando un kardināls Palavičīni, un pat par viņiem nevarēja būt drošs. Pēc viņa domām, šādā gadījumā vajadzētu dziedāt, taču te visi izturējās gaužām svinīgi. Tētis izskatījās tā, itin kā šis dēla suminājums pavērtu durvis uz citu, labāku pasauli, turpretī zēnam šķita, ka viņš ielauzies citam piederīgā īpašumā. Viņā burbuļoja melodijas, un viņam nāca smiekli, kad cilvēki godāja viņu par "sinjoru kavalieri". Varbūt vajadzētu to izteikt mūzikā? Cik viņš būtu laimīgs!

D. Veiss, "Dievišķais un pasaulīgais", Rīga, Zvaigzne, 1980, [532. - 534.]:

...Torvarta aprēķini Volfgangu satrieca. Tiesa, viņš bija paredzējis, ka orķestris izmaksās dārgi, taču viņam tika teikts, ka koncerta ienākumi sasnieguši 1600 guldeņus, taču tam par spīti pēc visu izdevumu segšanas, it īpaši pēc samaksas par Burgteātri, pašam Volfgangam, neatlika nekā.
Kad viņš mēģināja protestēt, Torvarts sacīja: - Maniem aprēķiniem piekrita arī Rozenbergs.
Volfgangs gribēja kārtot šo jautājumu ar Nacionālā teātra direktoru, bet nepaspēja vēl pateikt ne vārda, kad Orsīni - Rozenbergs paziņoja:
-Es jau jums solīju, ka koncertā ieradīsies ķeizars. Es vienmēr turu doto vārdu. Bet tagad lūdzu atvainot, ķeizars gaida mani ar ziņojumu.
-Vai ķeizars zina, kādi bija ienākumi un izdevumi par koncertu?
-Protams. Teātris taču pieder viņam. Varbūt gribat apspriest izdevumus ar viņu?
Volfgangs nodrebēja. Tas būtu bezgala netaktiski. Ja šobrīd vēl bija kāda cerība stāties ķeizara dienestā, tad pēc šāda soļa tā zustu uz visiem laikiem. Pašreiz neatlika nekas cits kā pieklājīgi paklanīties, pateikties Orsīni - Rozenbergam par atbalstu un klusējot aiziet.
Tomēr stāvoklis bija paradoksāls. Visur, kur vien viņš parādījās, koncertu slavēja, bet vienīgais taustāmais rezultāts bija ķeizara dāvātie dukāti, kurus vajadzēja pietaupīt Konstances radībām.
...Lai atgainītu drūmās domas par materiālajiem apstākļiem - jāpiebilst, ka jaunais dzīvoklis Jūdu laukumā viņam patika, -darbs tur veicās, un Konstance jutās laimīga - Volfgangs sāka komponēt stīgu kvartetu. Pie šīs muzikālās formas viņš sen nebija ķēries un tagad it kā gribēja šajā visizsmalcinātākajā formā apliecināt savu neatkarību no ikdienas rūpēm.
Vienlaikus Volfgangs rūpīgi studēja arī Jozefa Haidna kvartetus, kas viņu bija valdzinājuši jau pirms desmit gadiem, tāpat kā šī komponista jaunos krievu kvartetus, ko Haidns bija veltījis lielkņazam Pāvilam. Haidna kvartetus Volfgangs uzskatīja par labākajiem, kādus viņam jebkad gadījies redzēt, un viņš nepalaida garām nevienu noti, lai izprastu to uzbūvi. Visiem četriem instrumentiem bija vienādi nozīmīgas partijas, un tēmas ievijās melodijās tik viengabalaini un izteiksmīgi, ka Volfgangs juta patiesu sajūsmu.
Kad viņš pabeidza kvartetu do mažorā, viņu pieveica slimība - nogurums, raizes par naudas grūtībām un bažas par Konstances veselību darīja savu. Visu maija mēnesi viņš nespēja sacerēt nevienu takti, nauda izsīka, palika vienīgi radībām atliktie dukāti.

D. Veiss, "Dievišķais un pasaulīgais", Rīga, Zvaigzne, 1980, [636. - 639]:

...Kamēr Volfgangs nepacietīgi gaidīja atbildi no mājām, pie viņa griezās van Svītens, lūgdams noklausīties jaunā talanta spēli. Pirmajā mirklī Volfgangs gribēja atteikties. Viņš jutās pārāk nomākts, lai nodarbotos ar vēl vienu iespējamu ģēniju, kuram vēlēšanās droši vien ir lielāka nekā talants. Taču barons neatlaidās.
-Es būtu lūdzis jūs jau agrāk, bet svētdien jūs neatnācāt, - viņš sacīja gandrīz vai pārmetošā tonī.
-Vai tad kāds cits viņu nevar paklausīties? - jautāja Volfgangs.
-Viņš vēlas vienīgi Mocartu, - atbildēja van Svītens
-Viņš vēlas! Kas tad viņš ir, ķeizara ārlaulības atvase, vai?
Van Svītens jutās pārsteigts - Volfgangs reti ļāva vaļu dusmām. Laikam gan viņa tēvs ir smagi slims.
-Mani ļoti apbēdināja vēsts par jūsu tēva slimību,- viņš teica klusākā balsī. - Es nojaušu, cik daudz viņš jums nozīmē.
-Paldies. Šis laiks man patiešām ir grūts.
-Zinu. Bet zēns ieradies no Bonnas tieši tādēļ, lai varētu pie jums mācīties. Protams, vienīgi tad, ja jūs atzīsit viņu par pietiekami talantīgu. Vai šodien jūs varētu viņu paklausīties?
-Bet kas viņu te, Vīnē, uzturēs?
-Es. Ja viņa talants jūs ieinteresēs.
Volfgangs vēl aizvien šaubījās, vai vērts tērēt laiku, tomēr beidzot bija ar mieru zēnu pēcpusdienā noklausīties. Taču, kad van Svītens kopā ar savu jauno aizbildināmo ieradās viņa dzīvoklī, Volfgangs gaidāmo apciemojumu jau bija piemirsis un tobrīd rakstīja jaunu āriju Ennai, ko gribēja nosūtīt līdz viņas iebraukšanai Londonā. Zēna ierašanās Volfgangu nepatīkami pārsteidza un aizkaitināja. "Pievilcīgs šis sešpadsmit gadus vecais Ludvigs van Bēthovens gan nav", Volfgangs nodomāja. Baku rētām izraibota melnīgsnēja, tomēr veselīgi sārta seja, mazas, mirdzošas acis, raupji, gluži kā akmenī cirsti stūraini vaibsti. Vāciski puisis runāja ar stipru Reinas akcentu, turklāt visai nemuzikāli, gandrīz ar rīkles pieskaņu. Jaunietis jutās neērti un izturējās neveikli, un izskatījās muļķīgs un nelaimīgs. Zēnā jautās dīvaina atturība, Volfgangs tikai īsti nesaprata, vai tā liecina par augstprātību vai bijību.
Bēthovenu savukārt pārsteidza Mocarta nelielais augums: kapelmeistars bija pat mazāks par viņu pašu. Jauneklis vēlējās, kaut spētu justies brīvāk - kopš viņš iepazinies ar Mocarta klaviermūziku, tā viņu valdzināja; tā bija modinājusi vēlēšanos radīt pašam savus darbus.
Vairums skaņdarbu, ar ko Bēthovens bija iepazinies, viņam šķita mazvērtīgi, turpretī Mocarta mūzika bija pavisam citāda. Tieši šī cilvēka vadībā vajadzētu mācīties kompozīciju; no viņa varētu daudz ko gūt.
Bēthovens spēji pastiepa roku, lai sasveicinātos ar Mocartu. Kā lempīgs lācēns, nodomāja Volfgangs, bet, kaut gan šis žests viņu pārsteidza, viņš saņēma pastiepto roku, kuras spēcīgais spiediens nodarīja gandrīz vai sāpes.
Bēthovens ievēroja, ka Mocarta delna ir maza; nav nekāds brīnums, ka komponists pazīstams ar smalku spēles stilu, paša plauksta pēkšņi likās raupja un nosvīdusi, un zēns kļuva vēl biklāks nekā iepriekš. Viņa spēcīgais, krietni skarbākais izpildījuma stils šo mazo, izsmalcināto cilvēku nekādā ziņā neapmierinās.
-Jaunais Bēthovens jau sen visai sekmīgi koncertē, - sacīja van Svītens. - Viņš ļoti labi spēlē klavieres, ērģeles, vijoli, altu...
-Nu, tad lai viņš arī spēlē. Bēthoven, vai jums ir kādas iemīļotas sonātes?
-Viena no jūsējām, - izgrūda puisis. - Ja vien jūs neiebilstat.
-Neiebilstu, - teica Volfgangs. Taču drīz vien viņam gribējās iebilst - izpildījums bija skarbs, piesitiens smagnējs, skaidri varēja manīt piepūli. Šis sešpadsmit gadus vecais puisis nemaz nespēlēja labāk par Hummelu, kuram bija tikai deviņi gadi. Kad Bēthovens beidza, van Svītens kā atvainodamies sacīja:
-Puisis pieradis pie ērģelēm, to prasa viņa pienākumi baznīcā. Tāpēc arī viņam ir smagāks piesitiens nekā pianistam, kas sākumā spēlējis klavihordu.
Jaunietis sarauca pieri un piepeši ieteicās:
-Es spēlēju pareizā tempā.
Volfgangs neatbildēja.
-Jā gan, - Bēthovena tonis kļuva kategorisks, gandrīz izaicinošs. -Vai tad tā nebija?
-Bija. - Volfgangam vajadzēja atzīt, ka temps patiešām bija precīzs.
-Vai drīkstu improvizēt, kapelmeistara kungs?
Tas drīzāk izklausījās pēc prasības nekā pēc lūguma, Volfgangs nodomāja, ka puiša manieres patiesi ir sliktas. Brīžiem Bēthovens izskatījās nožēlojams, bet tāds, kas labi apzinās savu pārākumu, tomēr viņā bija tāds dedzīgums, ka Volfgangs piekrītot pamāja, lai gan pats šaubījās, vai rīkojies saprātīgi.
-Dodiet man tēmu, par ko improvizēt.
Volfgangs nospēlēja tēmu, un Bēthovens sāka to attīstīt, un viņa spēle, kas sākumā šķita tikai spēcīga, vēlāk kļuva skaista. Kad tā apklusa, Volfgangs pamāja, lai viņš turpina, un tagad izpildījums vairs nebija smagnējs, bet noteikts. "Viņa improvizācijas gan nenomierina", domāja Volfgangs, toties tās ir savdabīgas, meistarīgas izteiksmīgas. Un, pats galvenais, tās ir dziedošas, skaidras. Jaunietī tomēr ir ģēnija dzirksts.
Bēthovens bija pārliecināts, ka Mocartam viņa improvizācijas nav patikušas. Komponists sēdēja un klusēja gluži kā citā pasaulē aizklīdis, un Ludvigs vērās viņā aizdomu pilnu skatienu.
-Nu? - bažīgi vaicāja van Svītens. - Ko jūs par to domājat, Volfgang?
-Ieklausieties viņā uzmanīgi. Viņa mūzika reiz iekaros pasauli.
-Bet vai jūs uzņemsities viņu mācīt?
Volfgangs pavērās Bēthovenā, kurš strauji piecēlās no klavierēm drūms kā negaisa mākonis, un Volfgangs klusībā prātoja, nez vai šis Bēthovens jebkad jutīsies laimīgs.
-Lūdzu, dariet to, kapelmeistara kungs, - jaunietis izgrūda.
Viņam tas nozīmē lielu piekāpšanos, Volfgangs nodomāja.
-Atnāciet pēc nedēļas, tad sastādīsim stundu sarakstu, - viņš teica.
-Mani vairāk interesē kompozīcija nekā spēle. Kaut cik prasmīgi spēlēt var jebkurš, bet meistarīgi komponēt ir vīra cienīgs darbs.
-Taisnība.
Van Svītens steigšus ierunājās:
-Varbūt jūs, Bēthoven, nospēlētu vēl kādas variācijas?
-Nav vajadzīgs. Kapelmeistara kungs jau dzirdēja, kā es spēlēju.
-Viņam taisnība, - teica Volfgangs. Pavadīdams viesus līdz durvīm, viņš nodomāja, ka ar šo Bēthovenu būs grūti sadraudzēties - kāpēc viņš ir tik drūms?
Taču nākamajā nedēļā jaunais Ludvigs van Bēthovens pie Mocarta neieradās: viņam nopietni bija saslimusi māte, tāpēc vajadzēja atgriezties Bonnā.
Labi vien ir, Volfgangs nosprieda, jo viņa dzīvē bija radušies jauni sarežģījumi. Viņš kārtējo reizi nebija laikā samaksājis īri, un šoreiz nama īpašnieks atteicās gaidīt. Volfgangam paziņoja - ja visi parādi netikšot nokārtoti, vajadzēšot apķīlāt viņa īpašumu. Volfgangs vēlreiz aizņēmās naudu no Veclara un parādu dzēsa, bet tūlīt arī sameklēja jaunu mājokli Landštrāses piepilsētā, kur par īri vajadzēja maksāt trešo daļu no līdzšinējās summas.

Alfreds Amenda, "Apasionāta", Rīga, Liesma, 1965., [24 - 25]:

Ludvigs lēkāja mātei klēpī. - Doda! Doda! Doda!
Reiz galma kapelmeistars ar mazdēlu uz rokas bija aizgājis līdz Reinai, lai pabraukātos ar prāmi. Kad tas atgrūdās no krasta, Ludvigs aiz maiguma kā pateikdamies piekļāva vaigu vectēva sejai un ar piepūli, kurā saspringa viss viņa sīkais augums, izrunāja vārdu «Doda!».
Vectēvs viņu cieši uzlūkoja.
-Viņš to saka man. Lūdzu, pasaki vēlreiz, jā?
-Doda ...
-Mans mīļais bērns, - šis ir pirmais vārds, ko tu izrunāji, un tas domāts man! Doda! Tagad tas ir mans skaistākais goda tituls, svarīgāks par homme de chambre honoraire un galma kapelmeistaru. Doda - un tā tas lai arī paliek, manu mazo Ludvig.
...-Lūdzu, Doda, pastāsti par rūķīti!
-Esi gan tu tirdītājs. Labi, es viņam to apsolīju. Tā ir abpusēja noruna. Ja Ludvigs labi nodziedās manu mīļāko dziesmu, es kā atlīdzību viņam pastāstīšu viņa mīļāko pasaku par pastēti un rūķīti. Tātad - mūsu agrākais kūrfirsta kungs reiz lika sniegt galdā milzīgu pastēti, un dāmām un kungiem vajadzēja uzminēt, ar ko tā pildīta. Viens domāja, ka tur iekšā varbūt esot maza stirniņa.
Ludvigs strauji elpoja. - Nabaga stirniņa ...
-Bet tur iekšā nebija stirniņa, tu jau, Ludvig, to ļoti labi zini. Tev nemaz nav jāskumst par nabaga stirnirņu.
Zēns pār visu seju priecīgi pasmaidīja: - Nē, nav ...
Galma kapelmeistars turpināja:
-Tā, un dāmas minēja gan šo, gan to, kad pēkšņi - hop!
-Hop! - Mazais Ludvigs šūpojās mātei klēpī.
-No pastētes izlēca rūķītis un rātni paklanījās pret dāmām un kavalieriem, tā ... - Galma kapelmeistars parādīja.
- Hop un tā-ā-ā! - Arī mazais Ludvigs paklanījās pret dāmām un kungiem.
Vectēvs viņam piedraudēja.
-Tu man arī, Ludvig, rādies īsts šķelmis un tāds pats rūķītis, kas gatavs kādu dienu izlēkt no pastētes.
-Hop!
-Katrā ziņā šodien ar visu dziedāšanu tev ir iznācis īsti labs iesākums. Vai nav tiesa, Magdalēna? Taču tagad visprātīgāk būtu, ja tu savu mazo šķelmi un dziedoni liktu gultā.
-Nē, Doda! - Ludvigs skaļi protestēja.
-Ved viņu prom, Magdalēna! Mēs esam nepielūdzami. Saldu dusu, rūķīša kungs, soprān un ierūsējušais kikerikū Ludvig van Bēthoven!

Alfreds Amenda, "Apasionāta", Rīga, Liesma, 1965., [52 - 53]:

...Viņš apskrēja otrā pusē galdam un uzlika roku tēvam uz ceļgala.
-Tēti, kad sāksim mācīties klavierspēli?
Johans van Bēthovens smiedamies piecēlās:
-Kaut vai tūlīt, ja tu tā gribi. Es tūlīt tev nolasīšu pirmo lekciju, parādīšu pirmo soli ceļā līdz ģēnijam.
Viņš pieveda puisēnu pie flīģeļa un paņēma klēpī.
-Šoreiz mēs vis netaisīsim brīnumstiķus, kad tu liki savas rokas uz manējām. Piesit ar abām rokām «do», pa kreisi ar mazo pirkstiņu, pa labi - ar īkšķi. Te un tur. Tā, un to sauc par oktāvu. Veicīgāk, man tūlīt jābūt doksālā, mani tur gaida Lučēzi kungs. Nu, vai ir? Tagad spēlē topus uz augšu, līdz nākošajam «do». Un nevis ar vienu pirkstu. Es tev parādīšu. Te, un tā pārmīt, - redzi? To sauc par pārcelšanu. Tagad tu. Vēlreiz abus «do» un piesit taustiņus, - un kā sauc atstarpi starp šiem abiem toņiem un taustiņiem?
-Par...
-Par ko tad? Jau aizmirsi? Esi gan tu neuzmanīgs!
-Vai tu neesi pārāk nepacietīgs, Johan? - Magdalēna centās jautāt, cik vien iespējams, maigi.
No domas, ka drīz Lučēzi vadībā jādzied doksālā, galma baznīcā pie pults, Johanu sagrāba svelošas dusmas.
-Es esot pārāk nepacietīgs?! Viņš galu galā nav mans pirmais skolnieks! Ludvigs ir tikai sevišķi neizdarīgs un neapdāvināts.
-To taču tu vēl nemaz nezini, Johan.
-Zinu, gan un pie tam pavisam noteikti. - Viņš pielēca kājās. - Bet ja tikai vienu vārdu te pasaka par šo palaidni vai Lučēzi kungu - nu, būs labāk, ja iešu prom pie tava mīļā galma kapelmeistara Lučēzi kunga.
-Vai tu pats sev neliecies drusciņ smieklīgs, Johan? - Magdalēna pazina vīru un zināja iemeslu šim niknumam un ātrajām dusmām, ko viņš vairs nespēja apvaldīt.
Pie durvīm Johans vēlreiz pagriezās atpakaļ. Vajadzēja dot sievai tādu sitienu, kas viņu galīgi satriektu, - bet kā varētu trāpīt vissāpīgāk? Viņš izstiepa trīcošo roku.
-Protams, es neesmu nekāds Mocarts un, pēc tavām nevienam nesvarīgajām domām, nevaru līdzināties arī Lučēzi, jo neprotu komponēt šīs muļķīgās un tukšās operas, - to jau tu man esi pārmetusi!
-Es tev pārmetusi?
-Bet liec vērā, ka tik nemuzikāls ķēms kā tavs pretīgais. Ludvigs es arī neesmu!
Tagad viņa bija ledaini mierīga.
-Tu esi vēl pretīgāks, ja vari savu miesu un asinis ar tik zemiskiem vārdiem ...
-Savu miesu un asinis? ... - Johans kliedza.
-Tu esi zaudējis prātu, Johan, bet es jau to zinu. Tā ir arī pateicība par šo - nakti.

Alfreds Amenda, "Apasionāta", Rīga, Liesma, 1965., [56]:

...Beidzot tēvs pamāja.
-Redzi, Ludvig, ja grib, tad var. Tātad rīt vienu stundu jāspēlē gammas, un te, - viņš meklēja zem nošu kaudzes, - būs jaunā sonāte.
Drīz pēc tam zēni dzirdēja Johanu van Bēthovenu izejam no mājas.
-Nu, vai viņš prot spēlēt? - vaicāja Benedikts Bahems. Francis Vegelers papurināja galvu.
-To es nemaz nepamanīju. Skatījos vienīgi, kā mazais nabaga zeņķītis ...
-Ko tu domā?
-Viņš taču ne reizi neiekliedzās, kad viņu sita, un arī nemēģināja bēgt prom. Palika turpat stāvot, sākumā gan drusku uzrāva plecus, bet tad, - par spīti sitieniem, izslējās un - jā, un pat sāka spēlēt. Kā gan var spēlēt, ja tā sit!- Francis izdvesa. - Es to nekad neaizmirsīšu.

...Ludvigs vēl kaut ko plinkšķināja, kad māte atkal ienāca istabā.
-Mans dievs, tev taču tek asinis no mutes!
-Asinis? - Viņš pārvilka pār lūpām un tad paskatījās uz savu plaukstu.
-Es cieši sakodu zobus. Kā es ienīstu klavieres, Mocartu, mūziku ...
-Ludvig!
Zēns bija izvērties par smaga rakstura bērnu. Protams, viņš varēja būt arī paklausīgs un maigs, bet drīz vien atkal kļuva nevaldāms, spītīgs un šķita neparasti agri attīstījies. Tas laikam gan bija mākslinieku iespaids, kuri bieži viesojās mājās, taču viņā bija vēl kaut kas pavisam svešāds, un tas viss māti dīvaini satrauca. Maldināja arī viņa mazais augums. Viņš bija plecīgs, neveikls un pat pārāk spēcīgs un muskuļains, taču savā vecumā vēl īsts punduris. Bet kā turpretim bija attīstījies Kārlis, kas tepat blakus gavilēdams vilka pa grīdu Reinas kuģīti! Starp klases biedriem Ludvigs bija pats mazākais, un, lai panāktu savu, viņš mēdza sakūdīt kaušļus. Arī viņu pašu uzskatīja par kausli. Tēva muzikālā dresūra, gan reizēm saprātīga, tomēr daudz biežāk brutāla, raugoties pēc garastāvokļa un alkohola lietošanas, bija zēnu padarījusi arī stūrgalvīgu.

Alfreds Amenda, "Apasionāta", Rīga, Liesma, 1965., [326 - 328]:

...Bēthovens pēkšņi atskārta, ka vienā ziņā visu pārdzīvo pēdējo reizi. Nekad viņš vairs nevarēs šādā gadalaikā te naktī klaiņot, jo tas viss jau atradīsies viņpus robežas. Nu mīklas atrisinājums bija rokā. Un cik dīvains viņš pats pirms dažām dienām bija šķitis savam skolniekam Ferdinandam Rīsam - vēl tagad Bēthovenam par to vajadzēja pasmaidīt. Kādā kompozīcijā Ferdinands bija pamanījis dažas kvintas pasāžas.
-Meistar, tās taču aizliegtas.
-Tā? Kas aizliedz?
-Visas mācību grāmatas par kompozīciju.
-Tas man, protams, Ferdinand, ir zināms. Labi, tad es tās atļauju.
Kādu skatienu Ferdinands viņam uzmeta, un viņš, Bēthovens, bija juties kā valdnieks, kam pieder vara noteikt mūzikas un pasaules līdzsvarotību. Viņa lieluma mānija gan tūdaļ bija saplakusi pastaigas laikā, kura sekoja šai sarunai.
-Meistar, cik labi šī gana stabulīte iederas vakara noskaņā.
-Šī . . . kas? Ak tā.
Līdz ar to viņš Ferdinanda otro pārsteigto skatienu -šoreiz gan citādā ziņā - noraidīja, jo vēl taču noteikti palika iespēja, ka viņam stabules skaņas paslīdējušas garām un ganiņš jau beidzis stabulēt. Toties tagad Bēthovens zināja patiesību. Viņš drīkstēja piesist vairs tikai sekundu - tikai sekundu spēlēt, dzīvot, bet ko gan tas nozīmēja cilvēkam, kas nodzīvojis tikai mazlietiņ vairāk par trim decimām. Trīsdesmit divus gadus ...
Viens, divi, trīs, četri ... Bēthovens gāja tālāk, viņš pat lika mundru soli. Un beidzot, līdzīgi lapsai, kas atgriežas no veiksmīgām medībām, viņš varēja aizlavīties uz savu alu, savu dzīvokli.
Veiksmīgas medības? ... Bēthovens aplūkoja sevi spogulī. Paša mājas? ... Pēc gada viņam beidzot būs pašam savas mūža mājas ...
Viņš nopūta sveci un nolika vietā. Turklāt viņa skatiens skāra paliktņa stiklu, zem kura viņš bija nolicis kādas senēģiptiešu sentences tulkojumu: «Es esmu tas, kas ir, kas bija un kas būs. Neviens mirstīgais vēl nekad nav atsedzis manu plīvuru.»
Nē, visu sedza plīvurs ...
Viņš taču tikko sācis dzīvot un sapņot par slavu! Slava nebija nekas, darbs nozīmēja vairāk, - bet kādus sasniegumus, kādu darbu varēja uzrādīt viņš? Pāris kompozīcijas, un uz klavierēm viņš prata tik labi izspēlēt blim-blim un blam-blam, ka viņu uzskatīja par virtuozu. Vai tas bija daudz? Nē. Kālab viņš vispār nodzīvojis šo mūža daļu, ja tikai tagad to vajadzēja piepildīt un attaisnot? Visur, kur viņš tvēra, klājās plīvurs, un šo plīvuru neviens mirstīgais vēl nekad nebija atsedzis. Viņš jutās noguris, gājiens uz Vīni turp un atpakaļ lika sevi manīt. Tagad viņš ies gulēt un ... - viņa acis iepletās - neredzēs sidrabaino rītausmu? Kā saules stari noglāstīs pļavas, rudenīgos laukus un pakalnus! Varbūt viņš to nemaz vairs tik bieži neredzēs. Jo kad ...
Viņu pārņēma panika ...
Strādāt? ...
Daudz bija aizsākts, un nekas nebija pabeigts, - tātad pie kā ķerties vispirms? «Varoņsimfonija»! Jau doma par to šķita ārprāts! Viņš skraidīja pa istabu šurpu turpu, uzsāka šo, uzsāka to. Krietna namatēva pienākums - tā viņš kādreiz bija dzirdējis bērnībā - esot par visu savu iedzīvi jau laikus sastādīt testamentu. Testamentu ... Bet ko tad viņš varēja atstāt mantojumā? Nu, dārgos stīgu instrumentus, firsta Lihnovska dāvanu ... Viņš atrāva vaļā vienas kastes vāku. Kā vijoles lakojums mirguļoja! Tā bija kvarteta pirmā vijole, Jozefa Garnēri vijole no 1318. gada ar krāšņu un varenu toni. Otra vijole ar lielu izliekumu un smeldzošu tembru - Nikolo Amāti 17. gadsimta vijole - arī bija meistardarbs; jā gan, - meistardarbs! Tāpat viņš - kaut arī komponējot - bija gribējis radīt meistardarbus. Kas vēl atstājams mantojumā? Viņa ar izdevējiem noslēgtie līgumi mantiniekiem materiālā ziņā nebija nekādi treknie kumosi, turklāt - kas tad būs viņa mantinieki? Brāļi? Būtībā viņam taču nebija nekāda pamata lolot pret tiem sirsnīgas jūtas, bet tie tomēr bija viņa brāļi. Kārlis? ... Cik viss bija mainīgs. Kārlis pēdējā laikā nebija devis īpašu ieganstu sūdzībām. Bet Johans?

Alfreds Amenda, "Apasionāta", Rīga, Liesma, 1965., [678 - 679]:

...Varbūt šis mazais, necilais mūziķis Francis Šuberts ir to nojautis ... un Grillparcera kungs izteicis vārdos. Bet kā to gan mēdz teikt kapa runā? «Nemirstīgs» - vai ar to pietiek? Kāds apbrīnotājs viņu kādreiz bija nosaucis pat par «mūzikas ķeizaru». Tikai ķeizars starp ķeizariem? Nē vairāk, vairāk!
...Padomnieks purināja galvu, it kā būtu saskatāms un atzīstams kas neaptverams.
-Bet viens jau bija zinājis, ja arī ne gluži pilnīgi, - grāfs Vjehovskis, un viņš pats man to teica, tikai es ... Ludvig, piedod.
Konstances kundze jautāja, lai novirzītu vīra domas: - Vjehovskis? Kas ir Vjehovskis?
-Viņš ir jau miris, bet toreiz, tajā mokošajā koncertā, viņš bija pēdējais klausītājs, kas Ludvigam bija palicis ... un viņš man stāstīja par vīzijām. Par cilvēkiem, kas nākotnē vēl metīsies ceļos, lai ar dziļu cieņu saņemtu šo mūziku. Viņš runāja arī par aizgrābtiem klausītājiem visās tautās. Vjehovskis bija savāds cilvēks, es toreiz to uzskatīju par pārspīlējumu. Bet tagad? ... Viņš bija saule. Saule, un aklāki par kurmjiem esam bijuši mēs visi!
Viņš berzēja rokas, kā ļaunā priekā. - Un kā viņi to trenkāja un mocīja! Bez šaubām, viņš bija dumpinieks, taču aizvien cīnījās tikai par visu labo, par gatavību palīdzēt, par prieku, ko gribēja sagādāt visiem cilvēkiem, tāpēc ka tas pienākas visiem cilvēkiem! Viņa pretinieki? Tiem nekas nelīdzēs un nevar līdzēt. Breinings smaidīja. - Jaunībā mēs abi divi gudrojām visādus jokus, bet nu viņš tomēr uzveiks Napoleonu, tāpēc ka tas bija tikai noteicējs par Eiropu un karu. Turpretī Bēthovena ierocis - turklāt spēcīgāks - bija mūzika, sāpēs radīta, un sludināja mieru un prieku. Tagad es zinu, kas viņš bija un kas būs.
Konstances kundze stāvēja viņam blakus. - Stefan! ... Breinings apskāva viņu un raudzījās atkal pāri uz kokiem, kas tagad arī pār Bēthovena kapu ar savu svaigo zaļumu vēstīja par pavasari un līdz ar to par dabas nemainīgiem likumiem. Tad viņš piebilda, lai gan tas bija lieki, jo ziemas un pavasara maiņas likums ar augstāk un augstāk kāpjošo sauli dzelžainā spēkā ietver sevī arī cilvēces pavasara un miera uzvaras likumību: - Kā komponists viņš būs valdnieks pār pasauli, tāpat kā neviens nekad, nekad nevarēs aizkavēt cilvēcības triumfu, par kuru viņš cīnījās ...

B. Kremņevs, "Volfgangs Amadejs Mocarts", Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1964 [22 - 23]:

Un dīvaini, līdzko viņi izgāja pagalmā, kur pa atvērtajiem logiem no jauna bija dzirdama mūzika, bērns nomierinājās. Viņš galīgi aizmirsa savas bēdas un, veroties uz augšu, no kurienes plūda skaņas, pa reizei vēl iešņukstēdamies, jau priecīgi smaidīja.
Ap šo laiku Leopolds jau bija galma komponists un arhibīskapa kapelas otrais vijolnieks. Viņa materiālais stāvoklis mazliet uzlabojās, un viņam radās iespēja atteikties no daudzām privātstundām un vairāk uzmanības veltīt meitai. Septiņus gadus vecā Nannerle pārsteidzoši ātri apguva notis, klavesīna klaviatūru un iemācījās spēlēt.
Zalcburgā Mocarta muzejā vēl šodien glabājas neliela nošu burtnīca. Tās papīrs kļuvis pelēks un plankumains; dažu lappušu stūri laika gaitā applukuši, ar tinti rakstītās notis - izbalējušas. Burtnīcā ar skaidri salasāmu un plašu Leopolda rokrakstu rūpīgi ierakstīti tā laika populārāko komponistu nelieli skaņdarbi, vingrinājumi un viegli menueti, piemēram, Fišera, Vagenzeila un citu darbi. Nannerle diezgan ātri apguva burtnīcas saturu.
...Šais stundās nekas nespēja atraut mazo Volfgangu no māsas. Viņš stāvēja viņai līdzās un acīgi vēroja katru viņas rokas vēzienu, vismazāko, tikko samanāmo delnas izliekumu, katru pirkstu kustību.
Reiz vakarā, kad vecāki bija aizgājuši ciemos un bērni palikuši vieni, Volfgangam izdevās pierunāt māsu, lai tā atļauj viņam pamēģināt spēlēt. Ar lielām pūlēm trīsgadīgais knēvelis uztrausās uz krēsla, bailīgi pacēla roku, notēmēja un sparīgi trieca ar visiem pieciem pirkstiem pa taustiņiem.
Atskanēja spalgs skaņu blīkšķis, it kā uz grīdas, griezīgi šķindēdams, būtu nokritis atslēgu saišķis. Saspringtā, nopietnā zēna seja savilkās grimasē: likās, ka viņam būtu nodarītas smeldzošas fiziskas sāpes. Viņš atmetās pret krēsla muguru un šausmās aizmiedza acis. Bet tad viņš saņēmās un no jauna tuvināja roku instrumentam - šoreiz uzmanīgi un piesardzīgi. Pēc tam, brītiņu padomājis, izstiepa rādītāja pirkstu un viegli piedūrās taustiņam. Instruments klusēja. Zēns pacēla pirkstu un no jauna, šoreiz stiprāk, iesita pa taustiņu. Atskanēja vientuļa un aprauta skaņa. Viņš vēlreiz iesita ar pirkstu - atkal atskanēja tā pati skaņa. Ar to pašu saspringto un koncentrēto izteiksmi sejā mazais zēns sita ar rādītāja pirkstu - nu jau pamīšus pa dažādiem taustiņiem un uzmanīgi ieklausījās, cik dažādi skan katra skaņa. Māsa pastiepa roku, lai palīdzētu, taču zēns dusmīgi to atstūma. Nannerlei apnika stāvēt bezdarbībā, un viņa izgāja no istabas. Kad meitene, tiku tikām izspēlējusies ar lellēm, atgriezās istabā, viņa atrada brāli joprojām pie klavesīna. Nu viņš sita pa taustiņiem nevis ar vienu, bet ar diviem pirkstiem. Un ikreiz, kad izdevās izvilināt tercu, zēns, ieklausījies šajā skanīgajā intervālā, jautri smējās. Bet, kad pirksti, uzsitot pa diviem blakus taustiņiem, izdabūja no instrumenta ausij griezīgu sekundu; Volfgangs nikni purināja galvu, sirdīgi šņāca un apbēdināts kaut ko murmināja. Nu atkal pirksti atrada tercu, un atkal viņš priecīgi smējās. Kopš šī vakara spēlēšana uz klavesīna kļuva par viņa iemīļotāko nodarbošanos.

B. Kremņevs, "Volfgangs Amadejs Mocarts", Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1964 [28 - 31]:

No šā laika klavesīna spēles stundām pievienojās nodarbības mūzikas teorijā un kompozīcijā. To pamatus zēns aptvēra tikpat pārsteidzoši viegli un ātri, izraisot vispārēju apbrīnu un sajūsmu. Leopoldu šīs sekmes apstulbināja. Pieradis no laika gala ilgi un pacietīgi strādāt, nopūlēties ap katru muzikālo frāzi, viņš to nespēja aptvert. Viņš pat juta, ka sirdi nepatīkami kremt, viņš klusībā apskauda puišeli. Bēdīgi bija apzināties, ka viņam - solīdam cilvēkam ar nobriedušiem uzskatiem - nav šādu iemaņu, ar kādām bagātīgi apveltīts šis nepieredzējušais bērns. Sāpīgi bija atzīt, ka aiz muguras jau vairāk nekā pusmūžs, bet tas, pēc kā visu laiku tiecies, ko visu laiku sapņojis sasniegt, tā arī palicis kaut kur tālu tālu. Viņam bija licies, ka viņš daudz sasniedzis, bet nu izrādījās, ka tas nav nekas. Tāpēc Leopoldam Mocartam arī bija tik bēdīgi ap sirdi. Tomēr reizē viņam bija arī priecīgi. Šis brīnumbērns taču bija viņa lolojums - viņa paša daļa, viņa nākotne. To, ko dzīvē nebija panācis tēvs, ar uzviju pagūs dēls. Un Leopolds Mocarts pašā spēku pilnbriedā - viņam bija četrdesmit trīs gadi - atsacījās no saviem mērķiem dēla labad. Kopš šā brīža viņš visu savu mūžu ziedoja dēlam.
...Leopolds plānveidīgi, konsekventi un ārkārtīgi apdomīgi paplašināja mazā mūziķa mācību repertuāru. Otrā burtnīcā, kura glabājās Mocarta muzejā un kurā ar tēva roku ierakstīts: «Manam mīļotajam dēlam Volfgangam Amadejam sestajā vārda dienā no tēva Leopolda Mocarta. Zalcburgā, 1762. gada 31. oktobrī", ir vairāk nekā simt dažādu skaņdarbu.
Līdzās nodarbībām uz klavesīna tēvs mācīja zēnam vijoles un pat ērģeļu spēli, tā ka mazais zēns kopš bērnu dienām tika pieradināts pastāvīgi strādāt un stingri ievērot disciplīnu. Viņa raksturā sāka iezīmēties divas spilgtas īpašības: liela darba mīlestība un kautrīgums.
...Tēvs bija stingri prasīgs pret dēlu, taču arī dēls izrādījās ne mazāk prasīgs pret sevi. Puišelis aizvien tiecās pēc grūtākiem uzdevumiem. Viņš nekad neapmierinājās ar sasniegto, bet stūrgalvīgi centās gūt jaunus panākumus, kas būtu vērtīgāki un nozīmīgāki par iepriekšējiem. Andreass Šahtners par to spilgti un interesanti stāsta: Reiz pēc dievkalpojuma es kopā ar jūsu tēvu iegriezos jūsu mājās. Mēs sastapām Volfgangerlu nogrimušu darbā - ar spalvu rokā.
Tēvs: Ko tu raksti?
Volfgangs: Klavierkoncertu. Pirmā daļa drīz būs gatava.
Tēvs: Rādi nu šurp! Varu iedomāties, kas tur par jaukumiem!
Tēvs paņēma viņa smērējumu un parādīja man. Notis bija sarakstītas virsū tintes traipiem, kas izraibināja visu burtnīcu. Mazais Volfgangerls nezināšanas dēļ visu laiku bija mērcējis spalvu līdz pašam tintnīcas dibenam un ikreiz; pieduroties papīram, uzmetis pa traipam, ko mierīgā garā tūlīt ar delnu noslaucījis un rakstījis tālāk. Sākumā mēs pasmējāmies par šo šķietamo blēņošanos, bet pēc tam tēvs sāka aplūkot galveno - notis, kompozīciju. Ilgu laiku viņš stāvēja kā sasalis, pētīdams nošu lapu. Beidzot divas asaras - sajūsmas un prieka asaras - noritēja pār viņa vaigiem.
-Paskatieties, Šahtnera kungs, - viņš ieteicās, cik pareizi uzrakstīts, pēc visiem likumiem. Tikai žēl, ka nevar izmantot. Tas ir tik neparasti grūts, ka neviens cilvēks to nespēs nospēlēt.
Volfgangerls viņu pārtrauca:
-Tādēļ jau tas ir koncerts. Vajag vingrināties tik ilgi, kamēr iznāk. Redziet, to vajag šitā spēlēt.
Viņš sāka spēlēt un prata tieši tik daudz nodemonstrēt, lai mums būtu skaidrs viņa nodoms. Tolaik viņš bija pārliecināts, ka spēlēt koncertu un rādīt brīnumus ir viens un tas pats.

B. Kremņevs, "Volfgangs Amadejs Mocarts", Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1964 [66 - 69]:

...Viņš Hagenaueram raksta: "Vīnieši, ja runājam bez aplinkiem, netīko pēc nopietnas un cēlas mūzikas. Viņi to tikai drusciņ vai vispār nemaz neizprot un, atskaitot dažādas blēņas - kā dančus, velnus, spokus, burvestības, hansvurstus, kasperlus, bernardonus un raganas, - neko citu skatīties nevēlas. Viņu teātris to katru mīļu dieniņu apstiprina. Augstmanis ar ordeņa lentu pār plecu smiesies, līdz zemei locīdamies, un plaukšķinās, izdzirdis kādu jēlību vai muļķīgu joku. Un šis pats kungs, skatoties nopietnu ainu ar aizkustinošu, skaistu saturu un domu bagātiem dialogiem, tieši otrādi, tik skaļi pļāpās ar savu dāmu, ka kārtīgi cilvēki nevarēs ne vārda saprast, kas notiek uz skatuves."
Tādēļ konservatīvajā, rutinēti reakcionārajā Vīnē lielajam operas pārveidotājam Glukam tā arī neizdevās realizēt savu drosmīgo reformu operas laukā. Un vienīgi Parīzē, kur jau bija jūtama -revolūcijas vētras versmīgā elpa, viņš spēja nostiprināt savas progresīvās, novatoriskās idejas.
Leopolds ar viņam piemītošo ātro orientēšanās spēju ļoti drīz aptvēra, ka Vīne ir "jāiekaro" no jauna. Lai lauztu vienaldzības ledu, vajadzēja izdomāt ko sevišķu, kas pa īstam saviļņotu Vīnes kungus. Un viņš izdomāja - Volfgangs komponēs operu. Divpadsmit gadus vecs zēns - operas autors. Jā, tas pasaulē vēl nebija dzirdēts!
Leopolds nekad nekavējās savas ieceres apstiprināt ar darbiem. Viņš tūlīt ķērās pie sava nodoma īstenošanas: panāca sev un dēlam audienci pie ķeizara Jozefa II, kas valdīja kopā ar savu māti Mariju Terēziju, un sarunā ar ķeizaru it kā starp citu ieminējās, ka zēns varot komponēt operu. Ķeizaram šī doma likās interesanta, un viņš pajautāja Volfgangam, vai tiešām šis spējot uzrakstīt operu un pats to diriģēt. Zēns, kuru tēvs iepriekš bija sagatavojis, ne aci nepamirkšķinājis, atbildēja: «Jā, bez šaubām.» Un, kaut gan saruna ar to beidzās, Leopoldam turpmākā gaitā izdevās lietu pagriezt tā, it kā ķeizars pats Volfgangam būtu licis priekšā komponēt operu. Leopolds netaupīja pūļu, lai par šo ķeizara pasūtījumu izbazūnētu pa visu Vīni. Viņam noticēja. Galma operas teātra nomnieks Aflidžo parakstīja kontraktu, ka Volfgangs komponēs itāliešu komisko operu.
Šis Aflidžo tikumiskā ziņā tik spilgti un raksturīgi pārstāvēja visu Vīnes galmu, kurā veseliem bariem drūzmējās visādi citzemju blēži, ka par viņu der pateikt dažus vārdus. Būdams slīpēts šulers, viņš ar blēdībām bija ieguvis virsnieka patentu un kļuvis par apakšpulkvedi. Tomēr militārais arods tam šķitis neienesīgs. Viņš atbraucis no Itālijas uz Vīni, lai ķertos pie ienesīgākas profesijas - sācis nomāt teātrus. Ķeizars, galms, augstākā sabiedrība ar vieglu sirdi atdeva uz nomaksu Vīnes operas teātri šim rupjajam, nekulturālajam cilvēkam, kurš neieredz mākslu. To apstiprina šāds fakts: reiz, vērodams cirkā, kā divi satracināti suņi ieķērušies jau nokausētam vērsim rīklē, viņš teica savam biedram:
-Āre, šitie divi suņi man vairāk iet pie dūšas nekā Ofrēns un Nevila.
Šā teātru «darbinieka» mūža gaitas beidzās tā, kā viņš to bija pelnījis: viņš nomira katorgas darbos galerās, kur bija nokļuvis par blēdībām.
Kad pārlapo vairāk nekā pieci simti lappušu biezo "Liekulīgās vientiesītes" (tā saucās Volfganga opera) partitūru un atceras, ka to komponējis divpadsmit gadus vecs zēns, tad pārņem izbrīns. Vai patiešām to sacerējis bērns?!
Operas darbībai un mūzikai piemīt vieglums un raitums, kas raksturīgs itāliešu komiskajām operām, tā saucamajām operām buffa. Operā daudz dinamikas, humora, tās mūzika - melodiska, skaista, rotaļīgi vijīga. Brīžiem liekas, ka klausies Johana Kristiana Baha operas.
Reizēm mazais komponists pārsteidz ar asām novērošanas spējām, apbrīnojamu prasmi spilgti atveidot cilvēka izjūtas. Tiesa, zēnam tas izdodas tikai tad, kad saskaras ar ne visai sarežģītām sadzīves parādībām. Tā, piemēram, Volfgangam bija izdevies kādā no operas "Ofrēns un Nevila" varoņu ārijām ļoti dzīvi un izteiksmīgi atveidot piedzēruša cilvēka portretu. Šo brīnišķīgo āriju caurauž tīri mocartiska atjautība, dzirkstošs humors, kūsājoša jautrība. Maigām pasteļkrāsām zīmēts operas varones Rozīnas portrets. Tās dziedājumā sastopamas reti melodiskas un skaistas vietas.
Un tomēr, ieklausoties operā "Liekulīgā vientiesītē", skaidri jūtams, ka tas ir tikai pirmais, skolnieciskais mēģinājums, pirmie soļi - kaut arī ģēnija soļi. Skaidri redzams, ka zēns, komponējot operu, bieži izmantojis iespaidus, ko guvis teātrī, nevis ko pats dzīvē novērojis. Un tas ir dabiski: divpadsmit gadus veca, lai arī ģeniāla bērna dzīves pieredze ir visai niecīga. Pie tam arī librets, ko uzrakstījis Vīnes galma dzejnieks Koltelini pēc kāda Goldoni darba, ļoti atrauts no dzīves un ļoti tuvs komiskās operas nosacītajiem, stingri nostabilizējušamies kanoniem. Šeit netrūkst trafaretu, sekli un pavirši iezīmētu tēlu, banālu situāciju - nebeidzamu jezgu un pārpratumu. Lai šādā shēmā ienestu kaut ko patiesu, vajadzēja labi pazīt dzīvi. Bet divpadsmitgadīgais puišelis varēja attēlot kaisli, mīlas mokas un greizsirdību tikai tā, kā par to pagaidām bija dzirdējis.
Un tomēr, neraugoties uz skaidri jūtamo atdarinājumu, operas "Liekulīgā vientiesīte" partitūrā, kā jau teikts, atrodamas oriģinālas lappuses, kurās iemirdzas spožas talanta dzirkstis - nākošā diženā Mocarta apliecinātājas. Arī visa opera tehniskā ziņā nemaz nav zemāk vērtējama, vietumis pat neizmērojami augstāk par daudzām itāliešu komiskajām operām, ko tolaik uzveda uz Vīnes teātra skatuves. Un tā nebija Volfganga vaina, ka «Liekulīgā vientiesīte" Vīnē neieraudzīja rampas gaismu.

...Uztrauca arī vēstis no Zalcburgas. Jau apritējis vesels gads, kopš Mocarti atstājuši dzimto pilsētu. Arhibīskaps sāka izteikt neapmierinātību, ka viņa vicekapelmeistars tik ilgi patvaļīgi izpaliekot. Taču atstāt Vīni, iekams nav panākta dēla operas uzvešana, Leopolds nevarēja.
Tai pašā laikā viņam aizvien vairāk neveicās. «Par Volfganga operu varu pateikt tikai to,» galīgi nobažījies, raksta Leopolds, «ka visa muzikālā elle sacēlusies kājās, lai traucētu zēnam parādīt savu mākslu. Es pat neuzdrīkstos prasīt, lai operu uzved, jo to, vienalga, kaut arī iestudētu, galīgi izgāztu: šie nozvērējušies operu iestudēt, cik vien slikti iespējams.» Tas bija teikts par Aflidžo...

B. Kremņevs, "Volfgangs Amadejs Mocarts", Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1964 [158- 161]:

...Pirmā Konstance bija viņam līdzās, otrā - viņā pašā, viņš pats to bija iztēlojies, pats to bija radījis. Un grūti bija pateikt, kura viņam tuvāka: pirmā, reālā Konstance, vai arī otrā - viņa iedomu tēls. Pirmā bija iemetusi viņa dvēselē sēkliņu, no kuras izauga otra, un šī otra ar savu poētisko gaismu apmirdzēja pirmo. Un, jo tālāk ritēja laiks, jo vairāk un dziļāk viņš mīlēja otrajā Konstancē pirmo un pirmajā otro. Un šī mīla - gan juteklīgā, gan cildenā, gan brāzmaini kaislā, gan liriski maigā - viņam palīdzēja dzīvot un strādāt: dzīvot - tāpēc, ka dzīve Vīnē sākumā bija ne sevišķi viegla; strādāt - tāpēc, ka otrā Konstance bija tās operas varone, kuru viņš tai laikā komponēja - "Bēgšana no seraja". Šoreiz Mocarts operai bija izvēlējies nevis "nopietnās", bet "komiskās" operas formu, kas ir demokrātiskāka un tautai saprotamāka. Un turklāt opera "Bēgšana no seraja" nebija vairs svešzemnieku - itāliešu, bet gan pašu - vācu komiskā opera. Šāda izvēle, protams, nebija nejauša.
Dižās apgaismības idejas aizvien plašāk aptvēra Eiropu. Tās iespiedās arī Austrijā. Pat aristokrātiskajā un konservatīvajā Vīnē aizvien biežāk un skaļāk ieskanējās protesta balsis pret svešzemju kultūras kundzību: sabiedrības progresīvie spēki aizvien drošāk un uzstājīgāk cīnījās, lai pamodinātu nacionālo pašapziņu, lai dzīve un māksla ietu nevis pa svešu, no ārzemniekiem aizgūtu, bet pa savu pašu ceļu. Šīs progresīvās noskaņas, izrādījās, bija tik spēcīgas, ka pat ķeizars Jozefs II, dedzīgs itāliešu atbalstītājs, bija spiests dot savu piekrišanu vācu nacionālā teātra noorganizēšanai Vīnē. 1776. gadā tika nodibināts nacionālais drāmas teātris, bet gadu vēlāk likvidētās itāliešu operas vietā - nacionālais operas teātris. Tā repertuārā bija dziesmu spēles - nelielas sadzīves rakstura vācu muzikālās komēdijas, kurās dziesmas, mūzika un dejas mijās ar sarunu dialogiem.
...Opera "Bēgšana no seraja" lika pamatus nacionālās operas mākslai. Līdzās visām dziesmu spēlēm Mocarta opera šķiet kā brīnišķīga pasaku pils, kas paceļas pāri vienkāršajām būdiņām. To saskatījis arī Gēte. Kvēli apsveikdams pirmās vācu muzikālās komēdijas, viņš pēc operas "Bēgšana no seraja" uzvešanas rakstīja:
"Visi mūsu centieni noslēgties vienkāršības un norobežotības šaurajos rāmjos izkūpēja kā dūmi, tiklīdz parādījās Mocarts. "Bēgšana no seraja" visu apgāza."
Leipcigas komersanta Kristofa Brecnera ludziņa «Belmonts un Konstance» jeb «Bēgšana no seraja», kuru Vīnes aktieris un režisors Gotlobs Stefānijs izmantojis libreta pamatā, gandrīz neatšķīrās no visām citām komēdijām un dziesmu spēlēm, kādas bija pārplūdinājušas tālaika teātru skatuves. Tas ir diezgan novazāts stāsts par to, kā jauneklis Belmonts, pārvarēdams visādus šķēršļus, izpestī savu iemīļoto Konstanci no turku nebrīves, kur tā nīkst gūstā pie pašā Selima, kas viņā iemīlējies. Lugā daudz darbības, notikumi risinās raiti, sižets pārpilns spriegām, negaidītām un jocīgām situācijām. Bez saistošā sižeta lugai piemita vēl viena īpašība, kurai publikas acīs bija visai liela nozīme, tas bija "austrumnieciskais" kolorīts, kas tik ļoti patika vīniešiem.

TEĀTRIS. JAUNAIS ĒRĢELNIEKS

Ap 18. gadsimta vidu parādās jaunas vēsmas. Trešās kārtas demokrātiskā māksla izrādījās tik spilgta un dzīvotspējīga, ka tagad, minot vārdus "18. gadsimta mūzika", nenāk prātā vis sastingusī opera seria, kas bija pārvērtusies par krāšņu, bet bezsaturīgu izrādi, nedz arī "galantā stila" bezkrāsainie salonu skaņdarbi, bet gan klasiskā instrumentālā mūzika un vesela rinda dzīvespriecīgo "komisko operu" un pacilājošo muzikālo traģēdiju, kas tēlo heroiskus raksturus un kaislības.
Komiskā opera radās vienlaicīgi Itālijā un Francijā: 18. gadsimta sākumā Itālijā sāka parādīties jautras intermēdijas - sadzīves rakstura ainas ar komiskiem sižetiem, kas iespraustas starp "nopietno operu" cēlieniem. Tā, piemēram, viltīga kalpone, modinādama savā pagļēvajā kungā greizsirdību, piespiež viņu sevi apprecēt (Pergolēzi "Kalpone kundze"). Bet itin drīz intermēdijas kļuva par patstāvīgām muzikālā teātra izrādēm. Tā radās opera buffa, kuras slava neparasti ātri izplatījās pa visu Eiropu. Komiskās operas panākumi bija lieli. Publiskie teātri, kas tai laikā jau bija atvērti lielākajās pilsētās, un privātās augstmaņu operu zāles vai lūza no apmeklētājiem. Desmitiem itāliešu komponistu ieguva pasaules slavu.
Komiskās operas uzvaras gājiens ir viena no skaistākajām lappusēm mūzikas vēsturē. Amatnieku, zemnieku, kalpu, tirgoņu ikdienas dzīves notēlojums, aristokrātijas netikumu nosodījums, labsirdības un maigas, jūtīgas sirds slavinājums, buržuāziskās morāles triumfs - lūk, ar ko komiskā opera ieguva klausītāju nedalītas simpātijas un tādēļ kļuva par asu sociāli politiskās satīras ieroci un trešās kārtas ideologu tribīni. Tās brīnišķās, vienkāršās melodijas, vieglie, dzīvie dialogi, reālisms jūtu un dažādu situāciju attēlošanā izdevīgi parādīja komisko operu iepretim tās uzpūtīgajai, augstprātīgajai māsai - nopietnajai operai.
Francijā komiskā opera gāja pa citu attīstības ceļu. Tā radās no balagānu priekšnesumiem Parīzes gada tirgos; tā ir īsts tautas bērns, tautas farsu mantiniece. 18. gadsimta sākumā gada tirgus izrādes tika vajātas, bet ap trīsdesmitajiem gadiem franču muzikālā komēdija uzvarēja un nostiprinājās.
Vācu zemēs izvirzījās savs komiskās operas nacionālais žanrs, tā saucamās dziesmuspēles (Singspiel - uzvedumi ar dziedāšanu), un vesela komponistu plejāde atdeva visus spēkus tās izveidošanai. Komiskā opera savas. virsotnes sasniedza ar pēdējām Mocarta operām: "Bēgšana no seraja" (1781), "Figaro kāzas" (1785), "Dons Žuans" (1787), "Burvju flauta" (1791). Šajos vārda pilnā nozīmē ģeniālajos skaņdarbos Mocarts apvienoja itāliešu un franču komiskās operas dzīvespriecīgo spožumu ar sevišķu jūtu dziļumu un tautiskumu. Cīņa par brīvību, stipra buržuāziskā morāle, aristokrātijas izsmiešana ("Figaro kāzas" ), izvirtuša muižnieka nosodīšana ("Dons Žuans"), prāta triumfs ("Burvju flauta") - tādas ir "komisko", bet pēc būtības nopietno Mocarta operu galvenās idejas.
Sešdesmitajos gados, kad komiskā opera jau bija sasniegusi uzplaukumu, buržuāziskā opera paplašinās ar jaunu žanru - muzikālo traģēdiju. Pašā komiskajā operā, sevišķi franču, ap to laiku jūtamas nopietnas pārmaiņas. Tautas dzīves attēlošana uz operas skatuves itin drīz pāraug komiskuma ietvarus, un kopā ar izklaidējoša rakstura komisko operu, kura savu nozīmi saglabāja arī turpmāk, no šī žanra izveidojas jauns paveids, ko var nosaukt par "sentimentālo" komisko operu.
Muzikālās traģēdijas jaunie žanri radās tikai ar lielo operas mākslas reformatoru Kristofu Vilibaldu Gluku (1714-1787). Dedzīgi kaislā valoda, reālistiskais cilvēka pārdzīvojumu attēlojums, augstais heroisma gars, kas caurstrāvo Gluka mūziku, jaunais, izteiksmīgais, spēcīgu kontrastu pilnais orķestra fons - visas šīs Gluka operas īpatnības ienesa mūzikā apvērsumu, bet viņa operu personāžam bija milzīga nozīme, lai ar mākslinieciskiem līdzekļiem izteiktu kraso lūzumu trešās kārtas ideologu domās: ir nepieciešami ne tikai labsirdīgi smiekli un tikumu slavināšana, vajadzīgi heroiski raksturi, kas izraudzīti tiešai revolucionārai darbībai.