Citēts no: "Teiksma par Igora kauju", atdzejojis A.Grigulis, Rīga, 1958

Devītais dziedājums

Dziesminieks atceras pagājušos laikus

Vairs ir Sula
Netek ar sidrabotu straumi
Uz Perejaslavļas pilsētu!
Un Dvina,
No pagānu kliedzieniem sajaukta,
Duļķaini plūst
Uz kādreiz bargo Polocku!

Viens tikai Izjaslavs
Vasiļko dēls
Paskandināja
Ar savu aso šķēpu
Pa lietuviešu bruņu cepurēm
Un aptumšoja
Sava vectēva
Vseslava slavu!
Bet arī pats
Zem purpursarkana vairoga
Asiņainā zālē,
Lietuviešu šķēpu ievainot,
Gados vēl jauns
Atrada sev kapu!..

Un par viņu tad dziedāja Bojans:
"Kņaz,
Družinu tavu
Putni apklāja spārniem,
Bet asinis laizīja zvēri!"

Nebija tur
Ne brālis Brjačeslavs,
Ne otrais brālis Vseslavs.
Kā pērle
Izkrita tava dvēsele vientulīgi
No varonīgās miesas
Caur zelta kakla rotu!..

Apklusa balsu skaļums!
Aptumsa prieks!
Vaid taures Grodņā
Par kritušo...

Ai Jaroslav!
Un visi Vseslava mazdēli!
Nolieciet karogus savus,
Zemē
Iecērtiet šķēpus savus
Apkaunotos!

Jo atstumti jūs
No vectēvu slavas!-
Tie taču bijāt jūs,
Kas ar nemieriem saviem
Izsaucāt pagānu uzbrukumus
Krievzemei,
Vseslava dzimtenei!
Jūsu ķildu dēļ
Sākās polovocu varmācības!

Bij tas taču Bojama gadsimtā,
Kad Vseslavs, kauliņus metot,
Laimēja meiteni mīļoto.
Ar viltu
Vseslavs tomēr ieguva
Kijevas pilsētu;
Ar pīķi pieskārās
Kijevas zelta tornim!
Tad traucās no turienes prom
Kā negants zvērs!
No Belgradas
Pusnaktī
Pacēlās mākoņos zilos,
Rītā jau brāza ar kara āvu
Un sagrāva Novgorodas vārtus,
Satrieca Jaroslava slavu!
Tad, pārvērties pelēkā vilkā,
Metās no Dudutkas
Līdz Ņemigai!
Bet tur,
Pie Ņemigas:
Galvas krauj kaudzēs!
Tērauda ķēdēm kuļ!
Dzīvība straumēm plūst!
Dvēseles atšķir no miesām!
Ņemigas asiņainais krasts
Ne ar dzīvību bija tad apsēts,
Bet gan
Krievu vīru kauliem.

Citēts no: "Pasaules vēsture" A.Grīna redakcijā, I. sējums, Rīga, 1929

"977.gadā viņš [kņazs Vladimirs] paliek par vienīgo Krievijas valdnieku. Arī viņš ir kareivis - karo ar poļiem, jatvingiem un stepju klejotājiem. Viņš pirmais no Krievijas valdniekiem piejem kristīgo ticību un padara to par savas valsts reliģiju. Vecos pagānu dievu tēlus Vladimirs liek iemest Dņepras upē, to skaitā arī no zelta un sudraba darināto Peruna tēlu, ko pats cēlis pērkona dievam par godu pēc savas uzvaras pār brāli Jaropolku.
Domājams, kņazu piespiedusi pāriet kristīgā ticībā pārliecība, ka cīņā pret viņa slaveno tēvu kristīgie svētie ir cīnījušies ķeizara pulku pusē. Ir uzglabājies arī nostāsts, ka Vladimirs pirms šī soļa mēģināja pārbaudīt kristīgā Dieva visspēcību, dodams solījumu kristīties, ja iejems Krimas pilsētu Korsuņu, pret kuru tas patlaban devies karā. Pilsēta kritusi Vladimira rokās un tas jutās spiests pildīt svinīgi doto solījumu.
Šo valdnieku, kam ir bijušas pirms viņa kristīšanās 800 sievas, pareizticīgo baznīca ierindojusi savu svēto saimē, blakus Konstantīnam."

"Vladimirs mirst 1015.gadā. Tāpat kā viņa tēvs Svjatoslavs, viņš vēl negulēdams uz nāves cisām, sadala valsti starp saviem dēliem: Svjatopolkam dod Turovu, Izjaslavam Polocku, Borisam Rostovu, Gļebam Muromu, Svjatoslavam - Drevļanu zemi un Mstislavam - Mutarakaņu. Kijevu Vladimirs pagaidām atstāj pats sev un mirst, nenosacījis, kurš no dēliem lai paliek par Kijevas, un līdz ar to par visas valsts galveno valdnieku. Tūliņ pēc Vladimira nāves uzliesmo viņa dēlu starpā cīņa Kijevas troņa dēļ. Svjatopolks liek nogalināt jaunākos brāļus - Borisu, Gļebu un Svjatoslavu. Pārējie brāļi vāc savas kara draudzes cīņai pret Svjatopolku. Jaroslavs dodas pirmais cīņa, sakauj Svjatopolku pie Ļubečas un piespiež to bēgt pie sievas tēva, Polijas valdnieka Boļeslava I. Padzinis vecāko brāli, Jaroslavs nostiprinās Kijevā un līdz ar to kļūst par galveno Krievijas valdnieku."
"Protams, tāpat kā visās citās zemēs, kur ticības maiņa notikusi uz spiedienu no augšas, arī austrumslāvi piejem kristīgo ticību tikai ārēji. Kristīgā ticība Krievijā pamazām piejem īpatnēju veidu, pa daļai piemērodamies vietējiem tautas ticējumiem.
Piejemdami kristīgo ticību no Bizantijas , austrumslāvi nokļūst zem šīs valsts garīgā un kulturālā iespaida, paliek par bizantiešu garīgo koloniju. Šim faktam ir milzīga nozīme visā turpmākajā Krievijas vēsturē."

Citēts no: Lāce R. "Krievu māksla", Rīga, 1962

"Ievērojamākais Kijevas Krievzemes arhitektūras piemineklis, kas saglabājies līdz mūsdienām (kaut arī ļoti pārveidotā izskatā), ir Sofijas katedrāle Kijevā (1017 - 1037), ar kuru uz ilgiem laikiem krievu kulta celtniecībā nostiprinās krusta kupola tipa forma.
Lai gan Kijevas Sofijas katedrāles celšanā neapšaubāmi piedalījušies Konstantinopoles meistari un arī tās nosaukums atgādina Konstantinopoles Sofijas katedrāli, tās mākslinieciskajam veidolam piemīt zināma savdabība. Rietumu stūru torņi, atklātās arku galerijas, bagātīgais kupolu skaits (13) rada gleznainu siluetu, kas pauž vietējās gaumes un celtniecības tradīciju ietekmi. Šo lielisko ārējo iespaidu papildina celtniecības materiāla dzīvespriecīgā koloristika (ķieģeļi mijas ar akmeņu joslām un sastiprinājuma rožaino javu).
Galvenais mākslinieciskais akcents tomēr ir celtnes iekšpusē. Stabi un smagie sānu piloni, kas balsta korus (tajos dievkalpojuma laikā uzturējās kņazs ar savu svītu, kā arī tika pieņemti ārzemju sūtņi), piešķir telpai noslēpumainu puskrēslu. Tieši pretim ieejai mirgo altāra sienas mozaīkas un lielie, uz stabiem uzgleznotie svēto tēli.
Iekštelpas apdarē saskatāma dekoratīvo elementu pakļautība celtnes arhitektonikai. Par to liecina centrālās apsīdas mozaīkas. Tās izkārtotas joslveida kompozīcijā, pie tam figūru izkārtojums ritmiski pasvītro apsīdas sienas plakni un liekumu."

"Izplatīts monumentālās glezniecības veids Kijevas Krievzemes mākslā bija freskas (gleznojums ar ūdenī šķīdinātām krāsām uz mitras sienas). Sofijas katedrālē līdzās svēto tēliem uz stabiem bagātīgi sienu gleznojumi saglabājušies abos rietumu gala stūru torņos. Šeit freskās attēlota plaša laicīgā tematika: dažādi skati no Kijevas un Konstantinopoles galma dzīves - zirgu skriešanās sacīkstes, medību un dzīru ainas. Ar sevišķu ekspresiju izceļas muzikantu un dejojošu skomorohu tēlojums. Baznīcas iekštelpā redzams arī mēģinājums sniegt portretus (kņazs Jaroslavs Gudrais, kņaziene Irina un viņu trīs meitas)."

"Greznākā Vladimiras kulta celtne ir Dmitrija katedrāle (1194 - 1197), kas celta kā galma baznīca. Šajā laikā Vladimiras - Suzdaļas kņaziste jau bija sasniegusi tādu varenību, ka šī laika senkrievu literatūras piemineklī "Teiksma par Igora karagājienu" par Vladimiras kņazu Vsevolodu teikts, ka ar savu laivu airiem viņš var Volgu izslacīt, ar savu kareivju bruņu cepurēm - Donu izsmelt. Priekšstatam par šādu varenību arī atbilda Dmitrija katedrāles greznais ārskats un ne mazāk spožā iekštelpas apdare, kurā bija ne tikai freskas un ikonas, bet arī daudz zelta un sudraba trauku, apkalumu, spožu vara plākšņu grīdas utt. Ciļņi sedz Dmitrija katedrāles fasādes no augšas līdz pusei, tie atgādina krāšņu paklāju.
Vladimiras - Suzdaļas kņazistes mākslas reprezentatīvais raksturs glezniecības laukā visspilgtāk izpaužas ikonās. Vladimiras ikonas ir neparasti lielas pēc izmēriem. Šo ikonu zelta foni, figūru svinīgās pozas sauc atmiņā Kijevas mozaīku glezniecību, kura feodālās sadrumstalotības periodā bija izzudusi un sava dārguma dēļ nebija pieejama pat Vladimirai. Tāpat kā ciļņu mākslā, arī ikonu glezniecībā Vladimiras - Suzdaļas kņazistē izpaužas pasaulīgas idejas un svēto tēlu reprezentatīvisms ir saistīts pirmkārt ar laicīgās varas idejām."

"Novgorodas celtņu ārējais veidols ir daudz vienkāršāks, skarbāks, radniecisks romāņu stila formām. Visskaidrāk Novgorodas celtniecības īpatnības izpaužas Glābēja baznīcā Ņeredicā (1998), ārpus pilsētas, Volhovas upes krastā. Šī mazā baznīca savās formās ir ļoti vienkāršota. No trijām apsīdām tikai vidējā sasniedz visas celtnes augstumu, bet malējās ir krietni mazākas. Dekoratīvu rotājumu nav nekādu, ja par tādiem neuzskata nedaudzos logus, kuru šaurās melnās acis noslēptas dziļi fasādē.
Ņeredicas baznīca bija slavena ar savām 12.gs. freskām. Iekštelpas rietumgalu rotāja viduslaiku mākslai tipiskais bargās pastarās tiesas tēlojums, kas tika pasniegts visai drūmās, pelēcīgās krāsās. Bet par šajā didaktiskajā sižetā Novgorodas meistari atrada iespēju izteikt savus sociālos uzskatus. Tā ievērību pelna freska, kas attēlo bagātnieka mokas ellē. Daudzajās ainās, kas attēlo Kristus dzīvi, iezīmējas Novgorodas mākslai īpatnējā tieksme attēlot īstenības novērojumus. Tā Kristus kristīšanas ainā, kas notēlota pēc visiem kanona priekšrakstiem, kreisajā pusē ļoti reāli parādīta kāda kristāmo grupa, kas pusizģērbušies, saspiedušies kopā, salst un drebinās. Turpat kāds cilvēks velk nost kreklu, kāds cits metas upē."