PAREIZTICĪGO ZEMJU KULTŪRA

Termins 'pareizticība' radies no grieķu izcelsmes vārda ortodoksija jeb "pareizā ideja". Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumromā (395. g.), Romas krišanas (vēl pēc gandrīz simts gadiem - 476. g.) un Bizantijas impērijas uzplaukuma iezīmējās noteiktas atšķirības starp romiešu un grieķu kristietības atzariem.
9.gs. tika formulēti grieķu ortodoksijas pamatpostulāti un dogmas. Otra lielākā teritorija bez pašas Bizantijas, kurā kristietība tika ieviesta tās ortodoksālajā formā, bija Kijevas Krievzeme. Oficiāli Krievija pieņēma kristietību 988.gadā, Kijevas kņaza Vladimira valdīšanas laikā. Tomēr Krievijā baznīcai bija jāiesakņojas vidē, kas glabāja spēcīgi attīstītu mitoloģisko tradīciju. Šī kultūra nebija iznīcināma, tādēļ Senajā Krievijā baznīca distancējās no kristietības fundamentālā, globālā traktējuma un kļuva dziļi nacionāls valstisks institūts. Cilvēku apziņā veidojās etniska pareizticības un pagānisma sintēze. Spilgts piemērs tam ir vietējie svētie, kas jo kuplā skaitā radās Krievijas iekšienē un arī citās slāvu apdzīvotajās teritorijās. Ļaudis turpināja pielūgt pagānu dievības, kuru vārdi tika transformēti atbilstoši svētajiem rakstiem.
Jau 9.gs. pareizticību pieņēma Bulgārija, Serbija. Šī kristietības forma izplatījās arī Gruzijā un Armēnijā. Tomēr tā kā šīs valstis atradās daudz tuvāk Bizantijas impērijai un zināmu laiku bija tās sastāvā, pastāvēja nepārtraukta šo kultūru saikne un mijiedrabība. Tādēļ to savdabīgo mākslu un kultūru, ko mūsdienu pasaulē uzskata par pareizticīgo, visdziļāk atklāj Senajā Krievija.

Literārā tradīcija jeb Senkrievu literatūra radās 10.gs. un aptvēra 7 gadsimtus (11.-17.gs.). Literatūras rašanās un pierakstīšana bija iespējama, pateicoties Bizantijas misionāram Kirilam, kurš ieviesa slāvu alfabētu ar grieķu burtiem jeb kirilicu. Žanriskā un idejiskā ziņā būdama viduslaiku literatūra (autori galvenokārt pārstāvēja garīdzniecību vai mūku slāni, galvenie žanri bija vēsturiskā proza, svēto un tautas varoņu dzīves apraksti), senkrievu literatūra atšķīrās ar vairākām savdabīgām iezīmēm. Tā stāstīja par reāliem vēsturiskajiem notikumiem, konkrētiem, tautā pazīstamiem varoņiem. Literatūrā bija dzīvs folkloras elements, tajā bieži parādījās ticējumi, sakāmvārdi, nostāsti, pasaku elementi, biļinas. Tā bija daudz maigāka un poētiskāka nekā bizantiešu literatūra.
Galvenie senkrievu literatūras pārstāvji bija Nikons, Nestors, Vladimirs Monomahs, protopops Avakums; darbi - "To gadu hronika", "Aleksandra Ņevska dzīve", "Teiksma par Borisu un Gļebu", "Teiksma par Igora kauju", "Novgorodas hronika", "Vladimira Monomaha pamācība", "Domostrojs".

Arī mūzikas attīstībā Senajā Krievijā liela loma bija folklorai. Ļoti iemīļotas bija tautasdziesmas, kas skanēja pat kņaza galma aprindās. Laicīgo mākslu pārstāvēja skomorohi -aktieri jeb stāstnieki un muzikanti, kas spēlēja tautas instrumentus. No Novgorodas un tās apkaimes zemēm 10.-11.gs. skomorohi izplatījās pa visu Krievzemi. Iecienīti bija dažādu varoņdarbu apdziedātāji un teicēji, kas piedalījās arī galma svinībās.
Pēc Kijevas Krievzemes sabrukuma (12.,13.gs.) līdzīgi kā ikonu glezniecībā, attīstījās vairākas baznīcas mūzikas skolas - galvenā bija Novgorodas skola, sākot ar 15.gs. - arī Maskavas skola.

Sakrālā māksla un arhitektūra veidojās, apvienojoties tautas mākslas iezīmēm un Bizantijas tradīcijām. Senajā Krievijā būvēja ārēji ļoti vienkāršas, spoži baltas (parasti no kaļķakmens) krusta kupola plānojuma baznīcas. Īpaša uzmanība tika pievērsta kupoliem, kas varēja būt viens (Pestītāja baznīca Neredicā, 1098) vai vairāki (Kijevas Sv. Sofijas katedrālei ir 13 dažāda izmēra kupoli). Bieži kupoli tika krāsoti spilgti zili un izrotāti ar zeltītām detaļām vai pilnībā apzeltīti. Senās Krievijas baznīcu ārējā apdarē parādījās t.s. zakomaras - savdabīgs fasādes augšējās daļas risinājums, kad trīs, četras vai vairāk reizes tika atkārtota velves liektā pusapļa līnija. Zakomaras, celtnes masīvajās horizontālajās sienās bieži vien asimetriski izvietotie logi, kā arī vairāku baznīcu apdarē izmantotie dekoratīvie ciļņi radīja ļoti savdabīgu dekoratīvo efektu.
Baznīcas iekšpusē sienas tika apgleznotas. Īpaša nozīmes celtnes interjerā bija ikonostasam - laicīgās un pārlaicīgās pasaules robežai (koka, marmora vai balta akmens siena, kas atdala altāra daļu no pārējās telpas un ir noklāta ar ikonām vai freskām), kas Senajā Krievijā ieguva jaunu veidolu un simbolisko nozīmi.
14.gs. 2. pusē par Krievijas centru kļuva Maskavas kņaziste. Līdzās Kremlim un daudziem izciliem dievnamiem (Sv.Marijas Debesbraukšanas katedrāle, Pasludināšanas katedrāle u.c.) kņazistes teritorijā cēla apjomīgus klosteru kompleksus, kuros ietilpa vairākas baznīcas, zvanu tornis, dzīvojamās un saimnieciskās ēkas (Sv. Andronija klosteris (1427. g.), Sergija Sv. Trīsvienības klosteris Zagorskā (1360/70. - 1430. g.)).
Bulgārijā un Serbijā sakrālās celtnes atšķīrās ar to, ka lielāka uzmanība nekā Bizantijā tika pievērsta baznīcu ārsienu apdarei. Tās tika būvētas, rotājot ar krāsainu akmeņu un ķieģeļu salikumiem, kokgriezumiem, pulēta marmora apšuvumu, nelielām dekoratīvām arku virknēm, figurāliem akmens ciļņiem. Populāri fresku tēli bija vietējie svētie, valdnieku un to ģimenes locekļu portreti, vēsturiski sižeti.

Būtiska cilvēku dzīves daļa Senajā Krievijā un citās slāvu teritorijās bija ikona, kas tika uzskatīta par starpnieku lūdzēja ceļā pie Dieva, par svētā tēla iemiesojumu reālajā dzīvē. Ikonas bija ne vien baznīcu un klosteru, bet arī dzīvojamo namu, publisko laukumu neatņemama sastāvdaļa. Ar ikonām bija saistīta virkne noteikumu: ikonas nedrīkstēja pirkt vai pārdot, tās mainīja pret naudu vai dāvināja. Ikonas nedrīkstēja kārt, tās novietoja uz īpaša plauktiņa. Sievietes vai neticīgie nebija nedz tiesīgi, nedz spējīgi gleznot ikonas.
Krievijā ikonu glezniecība attīstījās ļoti augstā līmenī ("zelta laikmets" - 14.,15.gs.) un jau sākot ar 12.gs. ieguva specifiskas nacionālās īpatnības. Radās spēcīgas ikonu skolas (Novgorodas, Pleskavas, Maskavas skola), kas lielo attālumu un ierobežoto sakaru dēļ saglabāja savas īpatnības un tradīcijas pat vairākus gadsimtus. Pamazām ikonu glezniecības centri attīstījās arī Vladimirā, Suzdaļā, Ņižņenovgorodā, Tverā, Ziemeļu reģionos u.c. Ikonu sižeti pamatā tika mantoti no Bizantijas, tomēr ļoti populāri kļuva vietējo svēto tēli (Boriss un Gļebs, Paraskeva Pjatņica u.c.). Krievijā ikonas ieguva jaunu idejisko nozīmi, emocionālo nokrāsu, kļuva maigākas un atklātākas, palēnām atsakoties no Bizantijas skolai raksturīgā askētisma, skarbuma un drūmās krāsu paletes. Ļoti būtisks bija siluets un līnija, kas kļuva mīksta, plūstoša, kaligrāfiski smalka. Izzuda didaktiskā nokrāsa, kompozicionālā pārblīvētība. Pateicoties mitoloģiskajai tradīcijai, kļuva atklāta svēto saikne ar lūdzēja reālajām prasībām.
Ikonas gleznoja uz liepas vai priedes dēlīšiem, kuru vidusdaļa bija nedaudz izdobta. Mākslinieks visā, ko veica, ievēroja stingru secību - vispirms tēli tika uzzīmēti ar ogli, tad kontūras ievilka ar melno krāsu vai ieskrāpēja. Tam sekoja fona un citu daļu zeltīšana, uzklājot zelta vai sudraba plāksnītes, krāsu ieklāšana (krāsa gatavoja paši, bet toņus, ko nevarēja iegūt no vietējo minerāļu pigmentiem, ieveda no Bizantijas). Svarīgākās attēla vietas bija ķermeņa neapsegtās daļas - seja un rokas. Tās tika gleznotas pēdējās. Īpaša nozīme ikonu glezniecībā bija krāsai. Katram tonim bija sava simboliskā nozīme. Dominējošā krāsa un triepiena maniere ir viens no galvenajiem elementiem, kas nosaka ikonas piederību vienai vai otrai skolai.

Novgorodas skola attīstījās 14. un 15.gs. Novgorodas ikonu meistarus nenoliedzami ietekmēja no Bizantijas ievestās ikonas, kā arī grieķu ikonu, fresku un grāmatu miniatūru mākslinieka Teofana Grieķa darbība (meistars Novgorodā pavadīja 10 gadus). Novgorodas skolai raksturīgas vienkāršotas un ģeometrizētas formas, dzīvespriecīga un drosmīga tīru krāsu palete, kurā īpaši dominē sarkanā krāsa (zelta fons, citas krāsas - balts, zaļš, gaiši zils). Iemīļots svētā tips ir fiziski attīstīts tēls ar apaļu galvu un nacionāla tipa seju, pat nedaudz rupjiem vaibstiem. Populāras kļūst statiskas kompozīcijas, kurās blakus stāv vairāki svētie.

Pleskavas skolai (13.-15.gs.), kas bija visdemokrātiskākā un impulsīvākā, raksturīga asimetriska kompozīcija, drūms un krēslains kolorīts, kurā īpaši iecienīta ir koša tumši zaļā krāsa, kas brīžiem saplūst ar melno. Foni reti ir zeltīti, parasti tie ir netīri dzelteni. Ar zelta līniju tiek apvilktas kontūras. Triepiens ir enerģisks un ekspresīvs. Tēlu sejās trūkst individuālo vaibstu.

Maskavas skola (14.,15.gs.) ir vienīgā, kuru pārstāvēja konkrēti mākslinieki - Teofans Grieķis, Andrejs Rubļovs un Dionīsijs. 14.,15.gs. mijā Grieķis un Rubļovs pēc kņaza Vasilija Dmitrijeviča pasūtījuma kopīgi gleznoja freskas un ikonostasu Maskavas Pasludināšanas katedrālei. Līdz šim Krievijas un Bizantijas baznīcās ikonostass bija salīdzinoši zems un neaizklāja visu altāra daļu. Ikonas vai freskas atradās tikai trīs rindās. Ierobežotā laukuma dēļ svēto tēlus parasti attēloja tikai līdz pusei. Strādājot katedrālē, Teofans Grieķis radīja jaunu ikonostasu. Viņš to palielināja, piešķirot jaunu monumentālo raksturu. Tagad ikonostass gandrīz pilnībā aizsedza altāra arku. Radās iespēja attēlot pilna auguma figūras kuru izmēri sasniedza 2 metrus. Ikonostass tika paplatināts un paralēli galvenajiem tēliem - Kristum, Jaunavai Marijai un Jānim Kristītājam, iekļāva jaunas figūras - baznīcas tēvus un svētos mocekļus.
Teofana Grieķa darbos (freskas Novgorodas Pestītāja augšāmcelšanās baznīcā, ikonostass Maskavas Pasludināšanas katedrālei) dominē Bizantijas tradīcijai raksturīgas tumšas, drūmas krāsas, skarbi un nepieejami svēto tēli. Andrejam Rubļovam (Trīsvienība, freskas Sv. Marijas Debesbraukšanas katedrālēs Maskavā un Vladimirā, ikonostass Sv.Trīsvienības baznīcā Sergija Sv. Trīsvienības klosterī), savukārt, svarīgs ir cilvēciskais sākums, krieviskā dvēsele. Šīm izcilajam māksliniekam raksturīgas vieglas un graciozas figūras, dinamiska kompozīcija, drosmīgi krāsu salikumi, gaiša un mierīga izteiksme. Paletē gandrīz nav ēnu, tumšo laukumu, tā ir gaiša un caurspīdīga.