Citēts no: T.Kačalova, “Mākslas vēstures pamati”, “Zvaigzne”, 1976

“Līdz 4. g. tūkst. p. m. ē. – pirmatnējās kopienas iekārtā – eksistēja tikai pirmatnējā māksla. Nākamajos laikmetos tā turpināja pastāvēt vienīgi mazāk attīstītajās zemēs. Mūsu dienās pirmatnējās mākslas veidi sastopami vēl dažos Āfrikas novados, kā arī Polinēzijas un Mikronēzijas salās. Pirmatnējās mākslas vēsturē pieņemts tāds pats hronoloģiskais dalījums kā mūsdienu arheoloģijā. Tā pamatā ir kultūras atkarība no materiāla, ko izmanto darbarīku izgatavošanai. Sākumā tas bija akmens (600. gadu tūkstotis – 4. gadu tūkstotis p. m. ē.), tad bronza (sākot ar 4. gadu tūkstoti p. m. ē.), pēc tam dzelzs 9sākot ar VII gs. p. m. ē.). Tāpēc pirmatnējās kultūras galvenos periodus XIX gs. zinātnieki nosauca par akmens (paleolīts un neolīts, t.i., senais un jaunais akmens laikmets), bronzas un dzelzs laikmetiem. Bronzas un dzelzs laikmetos sastopama pirmatnējā sabiedrība ar tai atbilstošu mākslu un arī šķiru sabiedrība ar savu mākslu.”

“1745. gadā tika uzieti krama priekšmeti, kurus uzskatīja par pirmatnējā cilvēka darbarīkiem, taču šo hipotēzi zinātnē atzina tikai XIX gs. pirmajā pusē. 1879. gadā pētnieks D. Sautuola Altamiras alā Spānijā atklāja uz sienām bizonu atveidus. Viņa pieņēmumu, ka šie gleznojumi varētu būt pirmatnējā cilvēka mākslas darbi, atzina tikai 1901. gadā, pēc tam, kad, galvenokārt Francijā un Spānijā, tika atklātas vēl daudzas alas ar līdzīga rakstura gleznojumiem. Zinātnieki meklēja materiālus arī par pārējo pirmatnējā cilvēka māksliniecisko darbību. Pirmais tāds atklājums notika 1863. gadā, kad franču ģeologs un arheologs E. Lartē (1801 – 1871) atrada Francijā Madlēnas grotā raga plāksnīti ar iegravētu mamuta attēlu.”

“XIX gs. tika likti pamati jaunai mākslas zinātnes nozarei – zinātnei par pirmatnējo mākslu. Tās redzamākie pētnieki bija dāņu arheologs K. J. Tomsons (1778 – 1865), kas sadalīja pirmatnējās kultūras trīs galvenajās grupās: akments, bronzas un dzelzs laikmeta kultūrās; dāņu arheologs J. Vorso (1821 – 1885) viens no pirmajiem sāka sistemātiski pētīt neolīta kultūras slāņus; angļu pētnieks Dž. Leboks sadalīja akmens laikmetu paleolītā un neolītā, franču arheologi G. Mortiljē (1821 – 1898) un A. Breils (1877 – 1961) izstrādāja paleolīta kultūru periodizāciju; zviedru arheologs un kultūras vēsturnieks O. Monteliuss (1843 – 1921) ieviesa bronzas un dzelzs laikmetu atradumiem tipoloģisko pētniecības metodi un uz tās balstīja šo laikmetu periodizāciju; padomju arheologi A. Okladņikovs (1908), S. Zamjatins (1899 - 1958), M. Artamonovs (1898) un citi zinātnieki pētīja paleolīta un dzelzs laikmeta kultūras slāņus Padomju Savienības teritorijā. Tomēr jāņem vērā, ka visi šie dati ir aptuveni.”

“Mākslas izcelšanās sākumi meklējami senajā akmens laimetā paleolītā, kaad pirmatnējais cilvēks apguva pirmos darba paņēmienus. Darbs attīstīja ne tikai cilvēka roku veiklību, bet arī novērošanas un domāšanas spējas. Cilvēks sāka gūtos iespaidus iemūžināt līnijās, krāsās, formās. Apmēram pirms 40 tūkstošiem gadu radās tēlotāja māksla: no mīksta akmens veidotas primitīvas figūriņas, uz akmens, raga un kaula plāksnītēm ieskrāpēti zīmējumi utt. Taču vispilnīgāk pirmatnēja cilvēka mākslinieciskā jaunrade izpaudās gleznojumos uz alu sienām, kuri tapuši laikā no 20. līdz 12. gadu tūkstotim p. m. ē. Visbiežāk tika attēloti dzīvnieki, galvenokārt to sugu pārstāvji, kam bija nozīme medniecībā, - bizonis, meža cūka, briedis u. c. Šie atveidi, piemēram, Lasko alā Francijā, ir ļoti izteiksmīgi. Gleznojumi ir patiesi, var pat teikt – reālistiski. Pirmatnējais mākslinieks pratis radīt ne tikai dzīvības pilnu attēlu, bet arī atsegt dzīvnieka raksturu, izceļot gan vērša mežonīgo skatienu, gan smago un mierīgo degunradža gaitu, gan rotaļīgo kazlēnu lēcienus. Gleznojumos nav noteikta figūru izvietojuma, nav horizontāļu, vertikāļu, simetrijas. Uz alu sienām dzīvnieku figūras nereti izvietotas augšpēdus un vertikāli. Gleznojumu haotiskais izkārtojums dažkārt atkarīgs no sienu nelīdzenās struktūras, kam gleznotāji piemērojās.”

“Ap 8. gadu tūkstoti p. m. ē., jaunajā akmens laikmetā neolītā, kad attīstījās lopkopība un zemkopība un cilvēki sāka izgatavot smalkākus akmens darba rīkus, radās trauku veidošanas māksla – keramika (no grieķu vārda keramos – māls). Sākumā, māla traukus darinot, izmantoja tādu ādas maisu, izdobtu ķirbju un koka trauku formas, kādus agrāk lietoja ūdens glabāšanai. Vēlāk sāka meklēt formas atkarībā no jaunā materiāla – māla īpatnībām. Traukus bieži rotāja ar iespiestiem vai apgleznotiem ornamentiem – ģeometrisku formu vai dzīvnieku shematisku attēlu ritmiskiem atkārtojumiem.”

“Gan paleolītā, gan neolītā jau pazina celtnes. Pirmatnējās kopienas zemnīcām un celtnēm no zaru pinumiem, koka, niedrēm vai māla bija tikai praktiska nozīme, taču tās ieņem savu vietu arhitektūras vēsturē, jo, tās ceļot izveidojās priekšstati par balstiem un pārsegumiem, t. i., konstrukciju. Tā, piemēram, kolonnu prototips meklējams niedru kūļos, arkas forma sāk veidoties no diviem vidū sasietiem un saliektiem kūļiem, velve – no pītām teltīm vai no daudziem kopā sasietiem niedru kūļiem utt.”

“Ilgu laiku mākslas zinātnē uzskatīja, ka pēc paleolīta līdz Ēģiptes un Mesopotāmijas kultūras uzplaukumiem ar sienu apgleznošanu nenodarbojās. Tomēr nesen uzietie gleznojumi uz klintīm (Āfrikā – Sahārā, 1956 – 1957) un māju sienām (Mazāzijā – Tšatalhujukā, 1961, u. c.) liecina par to, ka arī pēc paleolīta turpināja attīstīties šis mākslas veids, mainījušies tikai figūru attēlošanas paņēmieni. Jaunāko periodu gleznojumos vairs neizceļas formu apjomīgums un pozas mirklīgums, bet sniegti priekšstati par dzīvnieku vai cilvēku vispār, tēlu stilizējot tāpat kā ornamentālo rotājumu vai dzīvnieka atveidu uz traukiem. Taču svarīgi ir tas, ka parādās darbības tēlojumi un figūras apvienotas kompozīcijās.”

“Bronzas laikmetā pieauga cilvēka tehniskā prasme. Viņš iemācījās sakausēt varu un alvu, lai iegūtu jaunu materiālu – bronzu, ko izmantoja darbarīkiem. Sākās dunču, nažu, vairogu, saktu un dažādu citu metāla priekšmetu izgatavošana. Attīstījās metālapstrādes pamattehnikas: kalums un liešana. Jostas sprādzes, saktas un citus priekšmetus rotāja jauns plastiskā ornamenta veids – spirāle, kam pamatā metāla stieples vijīgums un lokanums.”

Citēts no: Heinrihs Štolls, “Ala pie nāves jūras”, “Zinātne”, Rīga 1968

“Kas ir Kumranas rokraksti? Tie ir divus tūkstošus gadu veci un vēl vecāki ādas tīstokļi, kas, ievietoti māla krūkās, bija saglabājušies līdz mūsu dienām Judejas tuksneša alās Nāves jūras ziemeļrietumu piekrastē, Palestīnā. 1947. gadā kāds beduīnu zēns vienā no šīm alām iemeta akmeni, un plīstoša trauka sķindoņa iezvanīja atklājumus, kas turpmākajos gados piesaistīja sev visas pasaules uzmanību. Tīstokļos bija saglabājušies seni Bībeles teksti un kādas izzudušas sektas raksti, kuros daudzas vietas izrādījās pārsteidzoši līdzīgas kristiešu Jaunās derības mācībām. Tīstokļu tekstos pavīdēja pat kāda vārdā nenosaukta “Taisnības skolotāja” tēls – tik lielā mērā līdzīgs pašam Jēzum Kristum, ka daudziem teologiem baismās nojautās aizrāvās elpa, jo “Taisnības skolotājs” bija dzīvojis krietni agrāk. Tas tātad nebija Kristus līdzinieks, bet gan priekštecis...”

Citēts no: Mārīte Lapiņa Vera Bartoševska, Ligita Zitāne, “Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām”, RAKA 1998

“Pirmatnējās kultūras vēsture nenoliedzami sevī ietver arī jautājumu par mākslas izcelšanos, par tās attīstību vairāku desmitu gadu tūkstošu laikā, sākot ar pašiem senākajiem paleolīta laika pieminekļiem līdz pat dažām mūsdienu primitīvajām tautām. Tajā laikā radušies pirmatnējās mākslas paraugi vēl šodien uzdod zinātniekiem daudzus un dažādus jautājumus.”

“Atšķirībā no mūsdienām pirmatnējā māksla nav autonoma tā laika kultūras sastāvdaļa. Pirmatnējā sabiedrībā mākslinieciskā darbība cieši savijas ar visām tobrīd eksistējošām kultūras formām – mitoloģiju un reliģiju. Tās bija savstarpēji saistītas, un tagad to dēvē par pirmatnējās sinkrētiskās kultūras kompleksu.”

“Pirmatnējā sabiedrībā gandrīz visas garīgās kultūras sfēras bija saistītas ar mākslu vai tika izteiktas ar tās palīdzību. Māksla bija daudznozīmīgs garīgās kultūras instruments. Pirmatnējās mākslas ietvaros veidojās pirmie priekšstati par apkārtējo vidi, kas bija arī cilvēku sazināšanās līdzeklis. Darbs bija līdzeklis cilvēka cīņā ar dabu. Māksla sakārtoja priekšstatus par apkārtējo vidi, regulēja sociālos un psiholoģiskos procesus un kalpoja kā līdzeklis cīņā pret haosu cilvēkā un cilvēku sabiedrībā.”

“Kas radīja mākslu? Kāpēc tā radās, kādā nolūkā tā tika radīta? Kas lika cilvēkam ne no šā, ne no tā pievērsties tam, ko mēs šodien saucam par mākslu? Tie ir jautājumi, uz kuriem centušies atbildēt daudzi zinātnieki.”

“Pastāvēja un pastāv dažādas teorijas par mākslas rašanos. Viena no tām – ilgu laiku pastāvējusī reliģiskā teorija, kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī šodien. Zināmā mērā tas bija teologu uzskats, ka māksla ir īpaša Dieva mīlestības izpausme, apveltot cilvēku ar talantu. Un tomēr šī teorija nenoliedzami ir tikai viens no pieņēmumiem. Nav jau arī noslēpums, ka māksla tika dēvēta par “dievišķo”, par “Dieva dāvanu”, kā tas bija antīkajā sabiedrībā, kur Zeva meitas – mītiskās mūzas – bija tās, kas aprūpēja kādu no mākslām. Seno indiešu priekšstatos Brāma bija tas, kurš apmācīja mūzikā un poēzijā dižo gudro Branti-muni.”

“Atspoguļošanas teorijas p iekritēji uzskatīja, ka māksla radusies pašizziņas ceļā. Nākamā – spēles teorija – visos laikos bijusi vispopulārākā. Lai izdzīvotu, cilvēkam vajadzēja cīnīties ar dabu, ar ienaidniekiem un nikniem zvēriem. Tas bija piespiedu process: nestrādāsi, necīnīsies – aiziesi bojā. Tieši tas acīmredzot nomāca pirmatnējo cilvēku. Tāpēc viņš meklēja atslodzi, lai atpūstos no apkārtējās vides. Tieši spēlē viņš atbrīvojās un spēja sevi pierādīt. Māksla bija viens no šīs spēles elementiem. Tātad – ja cilvēks attēloja medības, zveju vai zvērus, tad tas nebija darbs, bet atpūta, spēle. Tomēr arī šī teorija pilnībā nespēj izskaidrot mākslas izcelšanos.”

“Mākslinieciskā instinkta teorija savā ziņā līdzinājās iepriekšējai. Šīs teorijas aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā, jo jau Platona darbos tika izstrādāti aizmetņi domai par iedzimtām idejām, t.i., ka, pirms cilvēks ierodas šajā pasaulē, viņa dvēsele jau ceļo viņpus reālām lietām un parādībām. Tieši tur, “ārpasaulē”, dvēsele apcer idejas – reālo priekšmetu aprises un tēlus, to dievišķo skaistumu. Tālāk dvēsele, iemiesojoties cilvēka ķermenī, nododas atmiņām par kādreiz redzēto. Skaistā radīšana – tā ir mākslinieka instinkta izpausme, respektīvi, augstākās pasaules atklāsme. Arī šī teorija nebūt nav absolūti pierādīta.”

“Atdarināšanas teorija arī bija viens no mēģinājumiem izskaidrot mākslas izcelšanos. Jau Dēmokrits savā laikā teicis, ka putnu dziesmas radījušas mūziku. Ar to viņš domāja putnu dziesmu atdarināšanu, to imitāciju. Aristotlis “Poētikā” arī pamatoja šīs atdarināšanas iemeslus – cilvēkam piemīt tieksme imitēt. Tadējādi bauda, ko viņš guva no šādas atdarināšanas, lika viņam to darīt vēl un vēl. Tās ir tikai dažas teorijas, kas izteiktas dažādu laiku un dažādu zinātnieku darbos. Tomēr neviena teorija nav spējusi līdz galam izskaidrot mākslas izcelšanos.”

“Mākslas pirmsākumi meklējami senajā akmens laikmetā – paleolītā, kad pirmatnējais cilvēks apguva pirmos elementāros darba paņēmienus. Darbs bija tas, kas attīstīja ne vien cilvēka roku veiklību, bet arī viņa novērošanas spējas un garigo domāšanu. Cilvēks apkārtējā vidē gūtos iespaidus sāka atveidot līnijās, krāsās un formās. Tādējādi apmēram pirms 35 tūkstošiem gadu radās māksla.

Lai gan par pirmatnējo mākslu interese bija radusies jau diezgan senos laikos, tikai 19. gadsimtā tika likti pamati zinātnei par pirmatnējo mākslu. Sākās tās zinātniskā izpēte un hronoloģijas noteikšana. Dāņu arheologs K.J.Tomsens (1788 – 1865) to sadalīja trīs galvenajās grupās – akmens, bronzas un dzelzs laikmeta kultūrā. Viņa kolēģis J.Vorso (1821 – 1885) viens no pirmajiem sāka sistemātisku neolīta kultūras slāņu izpēti. Franču arheologi G.Mortijē (1821 – 1898) un A.Breijs (1877 – 1961) izstrādāja paleolīta kultūras periodizāciju. Šajā nozarē strādājuši un vēl turpina strādāt daudzi jo daudzi arheologi un mākslas zinātnieki.”

“Pirmatnējās mākslas hronoloģija:

Paleolīts – 35000 – 12000.g.p.m.ē.

Neolīts – 8000 – 4000.g.p.m.ē.

Bronzas laikmets – 3000 – 1000.g.p.m.ē.

Dzelzs laikmets – ap 1000.g.p.m.ē.”

“19. gadsimtā, pateicoties arheoloģijas attīstībai, par pirmatnējo mākslu radās itin skaidrs priekšstats. Tika atklātas no mīksta akmens veidotas primitīvas figūriņas, kā arī uz akmens, raga vai kaula plāksnītēm ieskrāpēti zīmējumi.

Senākie zīmējumi liecina, ka tos darinājusi labi trenēta roka, kas zinājusi, ko tā grib attēlot, tāpēc pastāv pieņēmums, ka pirms tam bijis tāds kā “sagatavošanās” posms. Par to liek domāt neandertālišu t.s. lāču alas. Tās bija neapdzīvotas, un senie cilvēki tajās novietoja savas medību trofejas – lāču galvas un ķepas, domājams, kopā ar ādu. Medības bija senā cilvēka galvenā nodarbošanās un iztikas avots. Tāpēc, lai tās izdotos, vajadzēja imitēt cīņas ar nolūkoto zvēru. Lāča atliekas, ļoti iespējams tika izmantotas kā uzbudinošs līdzeklis, kā dzīvā zvēra aizstājējas. Tomēr ar laiku tās nolietojās, tāpēc vajadzēja aizvietot ar zvēra atveidojumiem mālā. Cilvēkiem jau bija izveidojies noteikts priekšstats par dzīvniekiem, un viņi tos spēja attēlot ļoti dabiski. Šīs “skulptūras” bija masīvas, un tās gruva kā zem sava svara, tā arī zem mednieku šķēpu triecieniem. Tāpēc zvēru figūras sāka veidot tā, lai tās atspiestos pret alas sienu. Tās arī vairs nebija tik masīvas un biezas, un laika gaitā šie darinājumi pārvērtās par cilni. Cilnis bija sākums kontūrzīmējumam, ko vēlāk sāka ievilkt klintīs.”

“Vieni no senākajiem šādiem zīmējumiem bija t.s. makaroni – samudžinātas viļņveida līnijas un joslas, kurās tikai nojaušamas, čūsku, zirnekļu, mamutu, briežu u.c. figūru visai nosacītās aprises. Šeit mēs sastopamies ar haotisko un saprātīgo vienlaicīgi, jo no it kā nemākslas rodas māksla. “Makaronu” noslēpumainās līnijas atdarināja kaut ko līdzīgu lāča nagu iesrāpējumie un alu sienām. Uz alu sienām atrodam arī cilvēka roku nospiedumus. Ko simbolizēja šie nospiedumi? Varbūt tā pirmatnējais cilvēks vēlējās apliecināt savu klātbūtni, iezīmēt sev piederošo teritoriju.”

“Apaļskulptūras parādījās vissenākajā posmā, apmēram ap 23. – 20. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Parasti tās bija nelielas, apmēram 5 – 10 cm. augstas skulptūriņas - lielākoties sieviešu figūriņas. Sievietes attēlojums acīmredzot izskaidrojams ar viņas nozīmi pirmatnējā kopienā un ar viņas lomu dzimtas turpināšanā. Sievietē tika uzsvērts nevis skaistums, bet gan viņas sūtība – dzimtas turpināšanas funkcija. Šīs t.s. Veneras raksturoja lieli vēderi, platas gūžas un milzīgas piebriedušas krūtis. Visa uzmanība koncentrēta uz galveno un būtisko, un daža laba figūriņa demonstrē savdabīgu pirmatnējo reālismu. Visām skulptūriņām bija raksturīgas un kopīgas dažas iezīmes: lielākajai daļai no tām netika izveidotas ekstremitātes; galvas veidotas ļoti vispārināti, bet sejas vaibstu izstrādājuma (ar retiem izņēmumiem); izceltas sievietes – mātes pazīmes. Slavenākā no statujiņām ir Villendorfas Venera, kas tika atrasta Austrijā pie Villendorfas ciema, kur atklāja paleolīta laika apmetni.”

“Tomēr vispilnīgāk pirmatnējā cilvēka mākslinieciskās dotības izpaudās gleznojumos uz alu sienām. Tie tapuši laikā no 20. līdz 12. gadu tūkstotim pirms mūsu ēras. Visbiežāk tika attēloti dzīvnieki – bizoni, mežacūkas, brieži, zirgi u.c. Šie atveidojumi ir ļoti patiesi, pat reālistiski, attēlojot dzīvniekus visdažādākajās pozās un pat kustībā. Sākumā tika iezīmētas tikai kontūras, bet vēlāk parādījās arī krāsa, kas pakāpeniski no viena toņa pārgāja uz diviem, trim un par vairākiem krāstoņiem.”

“Apsekojot milzīgu Altamiras alu Spānijas ziemeļos, M.Sautvola (? – 1888) 1979. gadā uz tās griestiem un sienām atklāja simtiem daudzkrāsainu zīmējumu – ārkārtīgi daudz polihromu bizonu, zirgu, briežu u.c. dzīvnieku attēlojumu. Sākotnēji to uzskatīja par mistifikāciju, taču, atklājot arvien jaunas alas, pētnieki saprata, ka šie gleznojumi ir īsti un ka tiem ne viens vien gadu tūkstotis jau aiz muguras. 1940. gadā Francijā atklāja Lasko alu, kas kļuva daudz slavenāka par Altamiru. Lasko alu šodien uzskata par pirmatnējās mākslas “Siksta kapellu”, un tā ir pārvērsta muzejā. Tā bija augstas klases glezniecība, ko šeit ieraudzīja pētnieki un kas bija ārkārtīgi labi saglabājusies. Tieši Lasko ala sniedza vislabāko priekšstatu par alu glezniecības īpatnībām, par figūru izvietojumu dažādās alas vietās, par izmantotajiem sižetiem. Gleznojumos nebija noteikta figūru izvietojuma, nebija horizontāļu un vertikāļu, simetrijas. Nereti dzīvnieki izvietoti augšpēdus un vertikāli, to figūru visai haotiskais izkārtojums acīmredzot bijis atkarīgs no sienu nelīdzenās virsmas.”

“Apmēram 8. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, jaunajā akmens laikmetā – neolītā, attīstījās lopkopība un zemkopība. Attīstījās darbarīku un ieroču izgatavošanas māka. Cilvēki centās dzīvot noteiktās vietās, nevis klejojot no viena uz otru. Viņi vairs nedzīvoja alās, bet centās izveidot sev piemērotus mājokļus.

Pirmatnējās kopienas celtnes bija visai primitīvas. Tās taisīja no zaru pinumiem, koka, niedrēm un māla. Ceļot šādas būves, cilvēkiem radās priekšstats par balstiem, pārsegumiem, par ēkas konstrukciju kopumā. Viņi iemācījās darināt traukus no māliem, pīt grozus, aust utt. Māla traukus sākumā darināja, izmantojot ādas maisu, izdobtu ķirbju un koka trauku formas. Vēlāk šīs formas pilnveidojās un attīstījās. Traukus rotāja ar iespiestiem vai apgleznotiem ornamentiem – ģeometrisku figūru vai dzīvnieku shematisku attēlu ritmiskiem atkārtojumiem.”

“Ilgu laiku valdīja uzskats, ka līdz pat Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūru uzplaukumam pēc paleolīta sasniegumiem nekas īpašs nav ticis radīts. Ka tas tā nav, pierādīja 20. gadsimta 50. – 60. gados atklātie klinšu zīmējumi un gleznas. Sahārā, vienā no lielākajiem pasaules tuksnešiem, 1956. – 1957. gadā atklāja pirmatnējās mākslas izcilus paraugus. Tasilinadžera nogāzēs, seno apmetņu vietās, bija saglabājušies lieliski reljefi un gleznojumi. Tajos attēlotie ziloņi, briežu un bizonu medības ļāva secināt, ka senos laikos tur, kur tagad valda mežonīgs karstums un zemi klāj neauglīga smilts, pletusies dāsna un auglīga zeme.”

“Bronzas laikmetā pieauga cilvēku tehniskā prasme. Viņi iemācījās kausēt metālu, sakausēt varu un alvu, iegūstot brinzu, ko izmantoja darbarīku un ieroču izgatavošanai. Līdzās praktiskām lietām darināja arī dažādas rotaslietas, līdz ar to attīstījās tāda metālapstrādes tehnika kā kalšana un liešana. Ieviesās arī ornamentējums, kas kļuva visai plastisks. Eiropā vēl valdīja samērā primitīva kultūra, bet Austrumu zemēs šajā laikā jau attīstījās vergturu iekārta, veidojās valstis un valsts prasībām atbilstoša māksla.”