PIRMATNĒJĀS SABIEDRĪBAS KULTŪRA

Pasaules un cilvēka sākotnes problēma

Kultūra ir veidojusies mijiedarbībā ar cilvēka darbību; tie savstarpēji papildina viens otru, tomēr pastāv jautājums, kad ir radies cilvēks? Neviens nevar atbildēt uz šo jautājumu, jo cilvēka atmiņa tik tālu nespēj iesniegties, kā arī par tik seniem laikiem nav drošu zinātnes avotu, faktu un pierādījumu, tāpēc ir daudzas hipotētiskas ziņas par tiem laikiem, par cilvēku rašanos, attīstību. Pēdējo pusotra gadsimta laikā ir parādījušās daudzas teorijas, sensacionāli atklājumi, tomēr liekas, ka neviens nespēs īsti precīzi atbildēt uz šiem jautājumiem. Daudz ir arī mēģinājumi rast atbildes dažādās zinātnēs, kā arī mitoloģijā, reliģijā.
Pasaules sākotnes problēma cilvēku ir nodarbinājusi visos laikos, jo katrā kultūrā, katrā laikmetā pastāv teorijas par pasaules un cilvēka izcelšanos; daudzas no tās dažādām tautām ir kopīgas.

PIRMATNĒJAIS CILVĒKS, TĀ DZĪVES VEIDS

Pirmatnējā cilvēka dzīvesveids un nodarbošanās

Tajā laikā cilvēku dzīvības ilgums bija apmēram 30 gadi, kaut gan dažu zinātnieku domas atšķiras šajā jautājumā, jo ir atrasti izrakumos arī 50 gadus veci un vecāki kauli.
Akmens laikmeta cilvēki cietuši no daudz dažādām slimībām, par ko norāda izrakumos atrasto cilvēku kaulu pētījumi.
Jau kopš seniem laikiem ir arī attīstījusies ārstniecība. Senie cilvēki mācējuši sadziedēt brūces, izārstēt kaulu lūzumus, pat esot veikuši operācijas, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi.
Pamatos pirmatnējo cilvēku visu brīvo laiku aizņēmuši pārtikas meklējumi, arī augu vākšana, bet brīvais laiks paiet rituālos un atpūtai, spēlēm, savstarpējai apciemošanai.
Lai ietu medībās, bija nepieciešamas arī zināšanas un prasmes, jo ne visi mācēja jaunos paņēmos, kas izstrādājās gadu gaitā. Ar medniecību bija saistīti arī dažādi rituāli, kas nodrošināja veiksmi medībās - tātad cilvēkiem nodrošinātu dzīvi vismaz konkrētajās dienās, jo tolaik nevarēja veidot nekādus pārtikas uzkrājumus.
Ledus laikmetā cilvēkiem bijis arī jāmeklē drošs, silts miteklis. Domājams, ka uguns izmantošana varētu būt saistīta ar aukstuma periodu, kad lielā aukstuma dēļ tā bija nepieciešama, lai sasildītos. Ledus laikmetā liela nozīme arī bijusi organizētībai un savstarpējai sadarbībai, lai labāk pārciestu auksto periodu.

Pārtikas iegūšana

Senie cilvēki lielākoties pārtika no augu valsts produktiem - tā, ko varēja atrast dabā: sēnēm, riekstiem, dažādiem augiem, ogām, savvaļas graudiem. Senie cilvēki savam uzturam izmantoja arī olas un putnu mazuļus.
Medības vairāk bija saliedētības un vienotības simbols un ar medībām pārsvarā nodarbojās vīrieši, kaut gan lielo dzīvnieku notveršanā palīdzēja arī sievietes un bērni, iedzenot tos lamatās. Ar medījumu cilvēki nodrošināja sevi, kā arī tas deva materiālu apģērba izgatavošanai, kas savukārt nodrošināja aizsardzību pret aukstumu.
Jaunākajos laikos arvien vairāk uzlabojās medību tehnika un medniekiem vajadzēja speciāli sagatavoties, piemēram, jebkurš nemācēja ar šķēpu un bultām notriekt lidojošos putnus, ar harpūnām un āķiem noķert zivis. Senais cilvēks arī mācēja iedzīt dzīvniekus panikā, lai varētu tos notver veselu ganāmpulku. Domājams, ka medību guvums sastādīja 20-30% no ikdienā lietojamās barības. Medībās ne vienmēr pavadīja veiksme, bet cilvēku labklājība bija atkarība no medību iznākuma, tāpēc nereti cilvēki ceļoja medījumam līdz. Arheoloģiskie izrakumi arī liecina, ka, ejot medībās, netika nogalināts jebkurš dzīvnieks, kas gadījās ceļā, tomēr ir arī atrastas milzīgas dzīvnieku kaulu grēdas, kas varētu liecināt par to, ka senie cilvēki rīkojuši dzīres - tātad pratuši arī dalīties ar guvumu.

Darbarīki

Arheoloģiskajos izrakumos jau no vissenākajiem laikiem tika atrasti dažādi primitīvi rīki, kas atviegloja cilvēku ikdienas dzīvi. Sākumā tie bija darināti no kaula, tie bija arī rupji apstrādāta akmens rīki. Domājams, ka sākumā visvairāk rīki tika darināti no koka, tāpēc arī tie nav izrakumos saglabājušies.
Krams bija vissenākais materiāls, no kā izgatavoja darba rīkus un ieročus. Izrakumos tika atrastas ļoti primitīvas cērtes, kā arī rīki griešanai, kas tika pielāgoti cilvēka rokas formai. Tika atrasti arī rīki citu rīku izgatavošanai.
Senajiem cilvēkiem bija nepieciešams arī lietas pārvietot, tāpēc lēnām attīstījās pīšanas un mezglošanas tehnika. Grozi un somas bija nepieciešami, lai apmetnē pārnestu salasītās ogas vai citas dabas veltes, kā arī lai veidotu mājās nelielus uzkrājumus.
No medījuma ādas tika izgatavoti apģērbi, savukārt apģērbu izgatavošanai izmantoja kaula adatas, bet ādas apstrādei - visdažādākos skrāpjus.
Tradīcijas, esošā kārtība bija ļoti svarīga, tāpēc ne visi jaunievedumi tika atbalstīti. Senais cilvēks vēlējas pasauli redzēt konstantu, tātad neko īpašu mainīt tajā negribēja. Dažreiz par jaunievedumu ciltī varēja rasties nepatika un pat sodīt to, kas jaunievedumu ieviesis.

Darba dalīšana un seno cilvēku sabiedrības organizācijas

Sākumā darbs bija kolektīvs, kas gan prasīja arī individuālu pieeju, kā rezultātā radās daudzi atklājumi. Cilvēki dalījās ar guvumu, kopīgi ierīkoja mājokļus, kopā arī vāca pārtiku. Valdīja nesavtīga ziedošanās starp visiem grupas locekļiem. Spēja izdzīvot tikai tās ciltis, kas apvaldīja agresivitāti savā starpā un spēja būt vienotas grūtos periodos, piemēram, sasaluma periodā.
Domājams, ka vissenākā cilvēku sabiedrības forma bijusi ģints kopiena (no viena mātes vai tēva nākušu pēcnācēju grupa, kas tālāk sadalās atsevišķās ģimenēs.) Palielinoties ģints kopienas locekļu skaitam, tā sadalījās, kā rezultātā tās locekļu grupa meklēja sev jaunu mājvietu, kā arī medību teritoriju. Tajā laikā nepastāvēja privātīpašums kā tāds, jo visi dzīvoja kopīgi celtos mājokļos. Barība, kā jau tika minēts, tika sadalīta starp visiem ģints locekļiem. Privātīpašumā iespējams vienīgi atradās dažādi ieroči, darba rīki, apģērbs.
Ģintis veidoja lielākas ciltis, kas sazinājušās vienā valodā, tām bijusi kopīga teritorija, kā arī paražas. Notika dažādas cilšu apspriedes, kā arī precības jauno cilvēku starpā starp dažādām ciltīm, dažādi svētki, reliģiski rituāli.
Vēlākajā laikā ciltis sadalījās sīkākās vienībās, katrā apmēram bija 15 - 25 cilvēku, kas bija saistīts ar apgrūtinātu pārtikas iegūšanu.
Vēl joprojām nav īsti noskaidrots, kādā veidā noteica pēcnācējus - vai pēc tēva, vai pēc mātes līnijas, kā arī to, kas ir senāks - matriarhāts vai patriarhāts. Strīdīgs ir arī jautājums par to, kas bijis vairāk izplatīts un vai visur pastāvējusi poligāmija (daudzsievība) un poliandrija (daudzvīrība) vai arī monogāmija.
Parasti ciltī bija nepieciešams cilvēks, kam uzticējās un kas bija psiholoģiski gatavs vadīt cilti, pieņemt svarīgus lēmumus, novērst konfliktus.

Mīta un rituāla nozīme seno cilvēku dzīvē

Senajiem cilvēkiem tāpat interesēja t.s. mūžīgie jautājumi: "Kā veidojusies pasaule? Kas es esmu? Kas notiks tad, kad es nomiršu?" Tāpēc cilvēki vienmēr tam ir meklējuši kādu izskaidrojumu. Cilvēki meklē skaidrojumu mītos [tēlainos skaidrojumos par pasaules, cilvēku, dievu, dzīvnieku un dažādu lietu, parādību, kā arī visa dzīvā izcelšanos]. Visām tautām ir dažādi mīti par pasaules, saules, Zemes, cilvēka un dažādu dabas parādību un norišu izcelšanos. Daudzām tautām mīti par izcelšanos ir līdzīgi. Visām tautām radītā pasaule ir svēta, kas nodrošina stabilitāti - tātad drošību. Sakrālā jeb svētā pasaule ir pretstatā nesakārtotajai pasaulei.
Senajam cilvēkam bija ļoti svarīgi veikt rituālus, kas saistījās ar pasaules radīšanu. Viņš centās ik gadu atkārtot dievu darbību, kas tika veikta radot pasauli.
Senajam cilvēkam pasaule ir dzīva, izdibināma, nozīmīga. Tieši mīts ir tas, kas pasauli padara izskaidrojamu, dzīvu, izprotamu.
Cilvēks ir daļa no svētās pasaules, kam ir svēta nākotne un, vadoties pēc tās, viņš spēj izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns, kas ir derīgs un kas nederīgs. Senajam cilvēkam mīts bija absolūtā patiesībā un neradās nekādu šaubu par tā nozīmīgumu un īstumu, jo mūsdienu cilvēks tomēr mītu vairāk uztver kā pasaku, apšaubāmu patiesību, kam var ticēt un arī neticēt.
Mīts bija tas, kas padarīja senā cilvēka pasauli drošu, tas deva arī atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, kā arī visumā nodrošināja senā cilvēka garīgās vajadzības. Bet ar rituāla palīdzību cilvēks varēja kaut nedaudz līdzināties dievišķajam, atkārtojot to ik gadu noteiktā laikā. Tā senais cilvēks varēja labāk iekļauties pasaules tapšanas procesā, varēja pasauli vērst labāku.

Pirmatnējās sabiedrības māksla

Māksla ir radusies apmēram 35 tūkstošus gadus atpakaļ, kad cilvēks sāka attēlot savus pārdzīvojumus, vērojumus tēlu un simbolu valodā, attēlojot tos. Radās tas, ko mūsdienās sauc par mākslu.
Interese par pirmatnējo mākslu bija ļoti sena, tomēr tikai 19. gadsimtā radās zinātne par pirmatnējo mākslu. Tikai šajā gadsimtā sākās tās hronoloģiskā noteikšana un zinātniskā pētniecība. Tika atklātas dažāda veida figūriņas, kā arī zīmējumi un gravējumi uz klinšu sienām, dažāda veida skrāpējumi uz visādiem materiāliem: kaula, koka, akmens un citām virsmām.
Zinātnieki ir izdalījuši pirmatnējās mākslas posmus:

paleolīts - 35 000 - 12 000 g. p. m. ē.
neolīts - 8 000 - 4 000 g. p. m. ē.
bronzas laikmets - 3 000 - 1 000 p. p. m. ē.
dzelzs laikmets - ap 1 000 g. p. m. ē.

Pirmatnējā laikā radušies pirmie mākslas paraugi, par kuriem vēl joprojām izceļas daudz jautājumu. Senajos laikos māksla nepastāvēja kā neatkarīga kultūras sastāvdaļa, bet gan cieši savijās ar citām kultūras formām - reliģiju un mitoloģiju. Māksla bija veids kā izpausties, jo ar tās palīdzību senais cilvēks varēja apliecināt sevi dažādās kultūras sfērās. Māksla bija veids kā izteikt savu attieksmi pret apkārtējo vidi, attēlot dabas norises. Māksla bija kā veids, kas izlīdzināja dažādus procesus,. kas norisinājās tā laika sabiedrībā - gan psiholoģiskos, gan sociālos, gan arī citus.
Daudzus zinātniekus nodarbina jautājums, bet kas tad mudināja seno cilvēku pievērsties mākslai? Kā tā radās un kādam nolūkam kalpoja?
Noteikti sākumā gleznošanu, veidošanu jāsaista ar reliģiskām vajadzībām, dažādiem rituāliem, priekšstatiem. Veiktie pētījumi liecina, ka jau paleolīta laikmetā māksla izpaudās dažādās formā - bija sastopama gan tāda mākslas forma, ko mūsdienās sauktu par monumentālo glezniecību (tāda glezniecība, kas paredz kontaktu ar vairākiem skatītājiem vienlaikus un kas atšķiras ar samērā lieliem izmēriem). Jau paleolītā varēja sastapt dažāda veida gleznojumus, klinšu zīmējumus, ciļņus uz griestiem, kā arī uz alu sienām. Cita mākslas forma, kas bija sastopama jau paleolītā un kuru mūsdienās dēvētu par stājmākslu (mākslas veids, kas domāts kontaktam tikai ar vienu skatītāju. Apkārtējās pasaules izskaistināšana, ikdienas lietu izskaistināšana, kādu mītiski simbolu iegravēšana ar aizsardzības nozīmi un cits). Tās bija galvenokārt dažāda veida skulptūras, dažāda veida grebumi, gravējumi.
Pirmatnējā māksla arī daudz ko spēj liecināt par seno cilvēku, jo lai radītu mākslu, tam bija nepieciešami dažāda veida instrumenti, krāsas un citas lietas. Tātad tas liecina, ka mākslas darbi tika radīti apzināti, nevis tikai kā nejaušs laika kavēklis. Mākslas izcelšanos nevar saistīt tikai ar praktiskiem apsvērumiem, jo atrastās plāksnītes ar grebumiem uz kaula vai citas virsmas, liecina par pretējo - tām nebija praktiskas nozīmes. Liekas, ka nepareizs arī ir ilgus laikus dominējošais uzskats, ka skaistais ir tikai tas, kas ir derīgais.
Gleznošanai pārsvarā tika izmantotas zemes krāsas: melnie kvēpi, dzeltenais un sarkanais okers, kā arī baltais, ko izmantoja ļoti reti un ieguva no īpašiem zemes māliem.
Pārsvarā tika gleznoti dažādi dzīvnieki, nereti to dabiskā lielumā. Senākajos laikos netika plaši zīmēti sižeti. Laikam ejot, mākslinieku meistarība pieauga, jo attēlotās dzīvnieku figūras kļuva arvien pārliecinošākas. Cilvēku attēlojumi paleolītā ir atrodami, bet samērā maz un interesanti ir tas, ka attēlotie cilvēki bieži ir kariķēti, atspoguļoti tikai to apveidi, nevis gleznoti pilnībā kā to darīja ar dzīvniekiem.
Domājams, ka dzīvnieku attēli tika izmantoti rituālos kā gleznoto dzīvnieku aizstājēji, bet iespējams, ka arī kā reliģiskie simboli. Lielie dzīvnieki varēja arī tikt pielūgti kā totēmi vai arī tie kalpoja kā augstākā spēka simboli.
Sievietes tēls tika izmantots vēlāk. Tas gan tika attēlots bez galvas vai arī ar izplūdušiem sejas pantiem, nepievēršot uzmanību detaļām, kas ir pilnīgi pretēji dzīvnieku attēlojumam. Attēlojot dzīvniekus, sevišķu rūpību pievērsa visam, īpašu uzmanību pievēršot, sugas izdalīšanai, ragu un nagu formām, kā arī raksturīgām kustībām. Sievietes tēls noteikti ir kalpojis vairāk kā simbols reliģijā un simbols vispār, kas saistās ar zemes auglību, auglību vispār, dzimtas turpinātāju.
Interesanti, ka līdzekļi, ar kuriem radīti mākslas darbi ir līdzīgi plašā areālā: gan Rietumeiropā, gan arī Urālos.
Vieni no slavenākajiem pirmatnējo cilvēku zīmējumiem ir Altamiras alas zīmējumi Ziemeļspānijā. Atrodot tos, radās šaubas, vai tie vispār ir seno cilvēku zīmējumi, jo to meistarības līmenis bija augsts un zinātnieki neuzskatīja, ka pirmatnējais cilvēks spēj ko tādu.
Izpētot tuvāk alās atrodošos zīmējumus, zinātniekiem radās secinājums, ka to izkārtojums uz alu sienām nav nejaušs: ir ieturēta strikta kompozīcija. Parasti centrā atradās sieviešu attēli, kā arī sumbru, zirgu un citu dzīvnieku attēli. Pārējās alas daļās bija attēloti citi dzīvnieki un, tikai tverot visas alas zīmējumu kopainu, ir iespējams izprast tās domu, informāciju, ko senais cilvēks ir gribējis sniegt. Svarīga nozīme alu zīmējumos bija arī krāsām. Parasti sieviešu attēli, arī zīmes, kas attēloja sievietes, tika gleznotas sarkanā krāsā, bet zīmes, kas attēloja vīriešus tika gleznotas melnā krāsā. Arī attēlojot dzīvniekus tika izmantoti pretstati - sarkanā un melnā krāsa. Zivis un putni tika gleznoti samērā reti.
Dažreiz ir sastopamas dzīvnieku figūras, kas atradās viena uz otras, ko nevar skaidrot ar telpas trūkumu, bet gan ar īpašu nozīmi. Domājams, ka to var skaidrot no reliģiskā viedokļa, jo to vieta, kur tika uzzīmēta figūra, uzskatīja par enerģētiski spēcīgāku, tātad spēks, ar ko senais cilvēks apveltīja dzīvnieku, tādā veidā pieauga divas reizes.
Uz alu sienām netika atrasti tikai dzīvnieku un cilvēka attēlojumi, bet arī dažādas ģeometriskas figūras, ornamenti, kā arī līnijas, roku nospiedumi. Sastopami bija arī t.s. negatīvie roku nospiedumi, kas tika apvilkti ar krāsu. Domājams, ka tas varēja nozīmēt aizsardzību, vai arī kādu piederības zīmi maģiskajos rituālos.
Tikai vēlākajā laikmetā, vēlīnajā paleolītā, tomēr īpaši tam pievērsās mezolītā un neolītā - radās interese par sižetu, rodoties plašam, izvērstam stāstījumam, kā arī attēlotais kļūst stilizētāks. Ja agrāk galvenais bija attēlotā figūra, tieši precizitāte to zīmējot, tad tagad par galveno kļūst sižets. Senajam cilvēkam kļūst svarīgi parādīt darbību, notikumu, rituālu vai medību, vai kādas citas darbības saturu. Mākslinieks mēģina attēlot notikuma dažādus etapus, parādās attēlojums, kas ir noticis dažādos laika periodos. Parādās arī zīmējumos cilvēku grupas, kas veic dažādas darbības, tomēr tāda veida gleznojumu atšifrēšana ir problemātiska, jo citreiz nevar īsti saprast, vai tās bija domātas medības vai kāds rituāls ar maģisku nozīmi, vai arī kāds cits process.
Domājams, ka jau ļoti sen ir pastāvējis priekšstats par pasaules koku, kā arī priekšstats par pasaule modeli: debesis, zeme, apakšzeme. Iespējams, ka arī attēlu grupas uz alu sienām pārstāv šo pasaules dalījumu trijās grupās: putni - debesis, dzīvnieki - zeme, bet čūskas un zivis - pazeme.

Pārtikas ražošanas uzsākšana

Vēlākajā laikā, apmēram pirms 12 000 gadiem, mednieki vairs nerīkoja medības un dzīres, jo sākās aukstuma periods un izzuda medījums. Laika posmā no 33. līdz 10. gadu tūkstoti p. m. ē. valdīja "ledus laikmets". "Ledus laikmetam" beidzoties, aukstumu mīlošie dzīvnieki, piemēram, aļņi, ziemeļbrieži, mežacūkas, devās tam līdz. Daļa cilvēku arī devās medījumam līdz, tomēr daļa palika.
Apmēram divu miljonu gadu ilgā laika periodā cilvēki vāca pārtiku, devās medījuma līdz, bija atkarīgi no medību veiksmes, dabas velšu dāsnuma. Apmēram trijos līdz četros gadu tūkstošos pēc sasaluma perioda beigām pārtikas ieguves procesā tika veikta viena no svarīgākajām revolūcijām cilvēces vēsturē - cilvēki pārgāja no pārtikas vākšanas uz pārtikas ražošanu. Cilvēku grupas pēkšņi apmetās vienā patstāvīgā dzīves vietā un sāka nodarboties ar graudaugu audzēšanu, dzīvnieku pieradināšanu. Tādā veidā mainījās arī sabiedrības sistēma, jo veidojās ciemati, attīstījās tirdzniecība pieauga cilvēku skaits, kas dzīvoja patstāvīgā vietā, bet, pieaugot cilvēku skaitam, sāka rasties pirmās civilizācijas - tātad arī pilsētas un līdz ar to arī vispārējā kultūras attīstība.
Pārtikas ražošanas revolūcija, protams, nenotika dažu gadu laikā, bet vairāku gadu tūkstošu laikā, kā rezultātā arvien vairāk attīstījās darbarīki un parādījās daudz citu vērtīgu izgudrojumu, kas atviegloja cilvēku dzīvi.
Vēlākajā periodā cilvēki arvien vairāk sāka rūpēties par pārtikas audzēšanu, kā arī savvaļas dzīvnieku pieradināšanu. Cilvēki centās nebalstīties tikai uz vienu kultūru, jo neražas vai kādas nelaimes gadījumā tie varēja palikt bez pārtikas. Sākumā pieradināja dažas kazas un aitas, bet tāpat dažreiz vajadzēja klejot no vienas apmetnes citā, tomēr viņiem jau bija līdzi pārtika un pārvietoties ar dzīvniekiem nebija sarežģītāk kā pārvietoties ar zīdaiņiem, pat vieglāk.
Vēlākajā periodā jau tika domāts par savvaļas labības audzēšanu, ko ja ne tikai audzēja, bet arī nedaudz uzkrāja, lai varētu paņemt līdz, dodoties meklēt nākamo apmetni. Ar laiku arī attīstījās graudkopība, jo senie cilvēki sāka novērot, ka graudaugi aug daudz labāk, ja tos izravē, kopj, kā arī ja tos stāda irdenā zemē. Laika gaitā cilvēki iemācījās daudz tādu vienkāršu "gudrību", kas ievērojami uzlaboja graudkopību, līdz pamazām no tā visa radās zemkopība.
Uzsākot dzīvi patstāvīgā vietā, cilvēkiem vajadzēja strādāt daudz smagāk un arvien mazāk atlika laika brīvā laika, ko agrāk veltīja dažādiem rituāliem, dzīrēm un izpriecām. Zemnieka darbs bija daudz smagāks, tomēr šādam dzīvesveidam bija arī pozitīvās puses, jo nemitīgās ceļošanas rezultātā, bija samazinājusies dzimstība. Nenoliedzami, ka vīrietim pārceļot nesagādā lielas grūtības, bet sievietei vajadzēja rūpēties par bērnu vai par vairākiem, kas ievērojami apgrūtināja ceļošanu, kā arī dzimstību, jo nereti grūtniecība ceļošanas periodā beidzās neveiksmīgi vai arī ilgais zīdīšanas periods apgrūtināja novilcināja nākamās grūtniecības.

TERMINI:

Amulets - priekšmets, kam piedēvētas maģiskas īpašības un spēja pasargāt tā īpašnieku no nelaimēm.

Animisms - pirmatnējo tautu uzskats, ka jebkurai lietai piemīt dvēsele, gars; uzskats, ka dvēsele piemīt katram priekšmetam, kā arī dabas parādībām.

Maģija - 1. māka, darbības, ar kuru palīdzību iespējams izsaukt pārdabisku spēku iedarbību uz cilvēku vai apkārtējo vidi.
Baltā maģija - pozitīvo spēku iedarbības izraisīšana.
Melnā maģija - negatīvo spēku iedarbību izraisīšana.
2. Spēja apburt; burvestība, burvība; neizprotams spēks, kas spēj ietekmēt cilvēku dažādos veidos.

Matriarhāts - pirmatnējās kopienas iekārtas stadija, kad radniecība tika noteikta pēc mātes līnijas.

Mitoloģija - 1. mītu kopums.
2. zinātne, kas pētī mītus.

Neolīts - vēlais akmens laikmets (no 6. vai 5. gadu tūkstoša līdz 2. gadu tūkstotim p. m. ē.), kad sākās pāreja no pārtikas vākšanas uz pārtikas ražošanu, ražojošo saimniecību (zemkopību, lopkopību), attīstījās darba rīku ražošana, keramika, jaunas materiālu apstrādes iespējas (urbšana, veidošana u.c.)

Paleolīts - senākais akmens laikmets, kas ir pirmais zināmais cilvēces vēstures periods, kas aizsākās pirms 3 miljoniem gadu un turpinājās līdz 10. - 9. gadu tūkstotim pirms mūsu ēras.

Patriarhāts - tāds iekārtas veids, kad radniecība tiek noteikta pēc tēva līnijas; kad vīrietim ir noteicošā loma saimniecībā un tāds sabiedrības veids, kur ģimenes galva un noteicējs ir vīrietis.

Tabu - aizliegums kaut ko pieminēt skaļi vai arī darīt kaut ko sakrāli (svēti) svarīgu. Piemēram, nedrīkst kādu dzīvnieku saukt īstajā vārdā, kuru uzskata par cilts totēmu vai arī, no kura baidās. Tāpēc sauc to kādā citā vārdā, piemēram, vārdi 'vilks' un 'lācis' ir aizvietotājvārdi.

Talismans - tāds priekšmets, kas nes laimi un veiksmi. (skatīt arī amulets)

Totēmisms - pārliecība kāda cilvēka, tautas, sugas vai kā cita radniecībai ar kādu dzīvnieku vai augu valsts pārstāvi, arī priekšmetu - totēmu; ko īpaši godā, pielūdz un kas ir svēts. Parasti totēmu grupas (ģints, kopienas) piederīgie nedrīkst savā starpā stāties laulībā.

Totēms - kādas tautas, grupas vai cilts mītisks pirmsencis vai arī kāda konkrēta cilvēka mītisks pirmssencis, ko īpaši pielūdza un kura vārdā sevi arī dēvēja.