REĀLISMS TĒLOTĀJMĀKSLĀ 17. GS.

* Reālisma rašanās priekšnoteikumi un izplatība 17.gadsimtā
* Reālisms Itālijā (Karavadžo (1573 - 1610))
* Reālisms Francijā (Žaks Kalo (1592 - 1635), brāļi Lenēni (1593 - 1648) un Žoržs de Latūrs (1593 - 1652))
* Reālisms Flandrijā (Jakobs Jordānss (1593 - 1687) un Adrians Brauvers (1606 - 1638))
* Reālisms Holandē: portrets (Franss Halss (starp 1581 - 1585 - 1666)), sadzīves žanrs, interjera žanrs, ainava, klusā daba; Rembrants van Reins (1606 - 1669)

Reālisma rašanās priekšnoteikumi un izplatība 17. gadsimtā

Jau 16.gadsimta beigās Rietumeiropas mākslā strauji izplatījās reālisma iezīmes. 16., 17. gadsimta mijā Itālijas mākslas mācību iestādēs pirmo reizi tika atdalīta naturālās dabas izziņa un tās idealizācija. Pamazām savu nozīmi zaudēja visaptverošie un universālie ideāli, kam reālajā dzīvē bija maza nozīme. Mākslas darbi kļuva vienkāršāki un lakoniskāki gan pēc satura, gan formas.
17. gadsimta pirmajā pusē reālisma tradīcijas sastopamas visās Rietumeiropas valstīs un vadošajos glezniecības centros. Pie reālistiem tiek pieskaitīti ļoti dažādi mākslinieki. Paviršāk aplūkojot viņu daiļradi, liekas, ka tiem ir ļoti maz kā kopīga. Starp citu, reālisma iezīmes vērojamas arī tipisku baroka vai klasicisma pārstāvju darbos.
Par reālismu kā dominējošo virzienu un tā uzplaukumu var runāt tikai līdz 17. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad savu nozīmi zaudēja visreālistiskākā no nacionālajām skolām - holandiešu glezniecība.
17.gadsimtā Eiropā uzplauka nacionālās glezniecības skolas. Savdabīgas nacionālās tradīcijas, ko vienoja pastiprināta interese par iespējām atdarināt apkārtējos cilvēkus, priekšmetus un vidi, attīstījās Holandē, Flandrijā, Itālijā, Francijā un Spānijā. Dažu gleznotāju māksla stāvēja pāri vietējo skolu robežām un dziļi ietekmēja glezniecības attīstību kopumā (Karavadžo, Rembrants, Velaskēzs, Rubenss).
Galvenās novitātes, kas līdz ar interesi par reālo dzīvi ienāca 17. gadsimta pirmās puses mākslā ir stājglezniecības attīstība (mākslinieki sāka gleznot tādas ainas un sižetus, kas vairs neatbilda baznīcas pieprasījumam un nebija piemēroti sakrālo celtņu dekorēšanai), pakāpeniska atteikšanās no reliģiskajiem un mitoloģiskajiem sižetiem, pievēršanās tādiem žanriem, kas līdz tam tika uzskatīti par nebūtiskiem vai atdarināšanai nepiemērotiem - zemnieku un sīkpilsoņu sadzīvei, krogu un vidusšķiras namu iekšainām, reālistiskai ainavai, klusajai dabai, psiholoģiski niansētam portretam.
Protams, ka nebija iespējams straujš lēciens no reliģiskās uz žanrisko glezniecību. Tādēļ gandrīz visu 17.gadsimta sākuma mākslinieku daiļradē parādījās īpatnēja tendence Bībeles ainās darbojošās personas, to tērpus un noskaņas traktēt ļoti reālistiski un laikmetīgi. No šiem audekliem pamazām pilnībā tika izskausti baznīcas priekšmeti un reliģiskie atribūti. Tas bieži vien noveda pie pasūtītāju neapmierinātības un saniknoja baznīcas pārstāvjus (īpaši katolicisma zemēs), tomēr šī tradīcija ļoti strauji izplatījās visā Eiropā un ir sastopama gandrīz visu reālistu daiļradē.
Runājot par gleznieciskajiem līdzekļiem būtiski kļuva tuvplāni, raksturīga tumšāka krāsu palete, izteiktas un kontrastējošas gaismas un tumsas attiecības, kas palīdzēja māksliniekam izcelt svarīgāko.
Kopumā 17.gadsimta reālisti bija ļoti dažādas un spilgtas personības gan dzīvē, gan mākslā. Viņu māksla nebija tīri un sausi reālistiska, bet gan daudzveidīga, pilna meklējumu un jaunu atklājumu. Bieži vien viena gleznotāja daiļradē sastopamas gan tīri reālistiskas, gan romantiskas, groteskas vai klasiskas kompozīcijas un tēli. Tādēļ 17.gadsimta pirmo pusi Eiropas mākslas vēsturē var raksturot kā meklējumu un izziņas laiku, kurā attīstījās pārliecība par to, ka ir iespējams pārnest īstenību uz audekla, pie tam ar māksliniecisko līdzekļu palīdzību piešķirt tai dzīvīgumu un psiholoģiskas kvalitātes.

Reālisms Itālijā

Spēcīgas tēlotājas mākslas tradīcijas Itālijā tika atjaunotas jau 16.gadsimta beigās. Citas nacionālās skolas attīstījās krietni vēlāk, tādēļ tajās vērojama itāļu skolas ietekme. Daudzi kaimiņvalstu mākslinieki mācīties devās uz Itāliju. Gadsimtu mijā Roma kļuva par Eiropas mākslas centru. Jaunas idejiskās vēsmas un tehniskie atklājumi glezniecībā, kā arī reālisma elementi pamatā ir saistīti ar vienu mākslinieku - slaveno itālieti Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (1571 - 1610). Jau 13 gadu vecumā Karavadžo sāka mācīties gleznot. Pēc astoņiem gadiem viņš devās uz Romu. Savu aizbildņu labos nodomus iekārtot jaunā mākslinieka dzīvi un palīdzēt ar pasūtījumiem Karavadžo izjauca, jo nodevās dzeršanai, mīlēja uzdzīvi un izklaides. Romu Karavadžo bija spiests atstāt slepkavības dēļ. Karavadžo pretrunīgā personība, kas izpaudās gan viņa trakulīgajā uzvedībā, gan mākslas darbos, vairoja gan nelabvēļu, gan sekotāju un apbrīnotāju skaitu. Tomēr vairākus gadsimtus pēc gleznotāja nāves šie izcilie mākslas darbi - gleznas, altārgleznas un freskas - gulēja aizmirstībā.
Pirmie darbi, ko Karavadžo gleznoja, bija neliela izmēra žanriskās ainas ("Zēns ar augļu grozu", "Ķirzakas sakostais jauneklis", u.c.). Mākslinieks mīlēja gleznot mūziķus, kāršu spēlmaņus, zīlnieces. Tajā laikā Itālijā žanriskā glezniecība tikko kā sāka veidoties, tādēļ Karavadžo pamatoti var uzskatīt par tās pamatlicēju.
Viens no populārākajiem agrīnā perioda darbiem ir vēl 16.gs. gleznotais "Jauneklis ar lautu" jeb "Lautists" (ap 1595). Šo darbu Karavadžo gleznoja savam aizbildnim kardinālam Frančesko del Montem. Šis ir viens no pirmajiem Karavadžo darbiem, kurā gleznotājs lieto vēlāk tik raksturīgo apgaismošanas tehniku, spilgtos gaismas un tumsas kontrastus. Tas padara formas reljefas, liek pievērst uzmanību tieši tam, kas ir svarīgs pašam māksliniekam. Nebūtisko viņš vienkārši atstāj biezā un necaurredzamā tumsā. Tomēr kopumā gaisma vēl ir izkliedētāka nekā vēlīnā perioda darbos.
Priekšplānā autors ļoti smalki un perfekti ir uzgleznojis puķes, augļus, mūzikas instrumentus. Tie ir ļoti reālistiski un pauž mākslinieka interesi par priekšmetu faktūru (koks, audums, papīrs), izgaismošanas iespējām, klusās dabas tipa kompozīciju. Ļoti perfekti Karavadžo ir izzīmējis notis. Mākslas vēsturnieki ir atšifrējuši, ka tās ir slavena tā laika madrigāla "Jūs zināt, ka es Jūs mīlu" notis.
Vēl viens darbs, kas atspoguļo Karavadžo interesi par kluso dabu ir "Augļu grozs" (ap 1596), kurā attēlotie augļi un ziedi ir pat pārāk reālistiski. Gleznieciskums, nianses vai zemteksti ir pakārtoti ļoti precīzam dabas attēlojumam. Tādēļ šo darbu uzskata par vienu no pirmajiem klusās dabas žanra paraugiem Eiropas mākslas vēsturē.
Pirmais īsti karavadžiskais darbs ir vēl Romā gleznotais "Bakhs". Vēlāk Karavadžo radīja vēl vienu darbu par šo tēmu "Mazais slimais Bakhs". Ar šo brīdi katra no Karavadžo gleznām kļuva par īstu revolūciju. Attīstījās mākslinieka tradīcija mitoloģiskos un reliģiskos sižetos ieviest reālu un laikmetīgu cilvēku tēlus, kas pakāpeniski aizņēma arvien lielāku audekla daļu. Mākslinieks spēlējās ar sižetiem un kompozīciju, lietoja brutālu un kaislīgu glezniecības manieri. Viņš atļāvās pievērsties īstenībai un gana estētiskā un ētiskā veidā iepludināt to reliģiskos sižetos, novērsties no bībeliskajām daudzfigūru kompozīcijām un gleznot no svētajiem rakstiem izrautus tuvplānus. Līdz ar to Vecās un Jaunās Derības vēstījumi pamazām zaudēja savu ideju un saturiskumu.
Veidojot kompozīciju, galvenais mākslinieka palīgs bija gaisma, kas kalpo ne vien kā izgaismojošs, bet arī kā saliedējošs, telpu organizējošs elements. Parasti Karavadžo akcentēja sejas un rokas, tātad - mīmiku un žestus.
Figūras gleznotājs izvietoja jocīgos rakursos. Reizēm Karavadžo reliģiskā satura darbi liekas pat tīši izaicinoši, ačgārni būvēti, nepareizi un dumpinieciski. Tāda ir, piemēram, darba "Apustulis Pāvels" kompozīcija, kuras centrālo daļu aizņem milzīgs darba zirga rumpis.
Aizvien kontrastainākās gaismas un tumsas attiecības, noslēpumainā nakts glezniecība, neredzamais gaismas avots tuvina Karavadžo mākslu 19. gadsimta romantismam un piedod tai mistisku un dievišķīgu noskaņu. Brīžiem Karavadžo māksla atgādina elegantu baroka un reālisma sintēzi.
Vairākus Bībeles sižetus Karavadžo gleznoja atkārtoti, cenšoties tos aizvien vairāk pietuvināt realitātei. Spilgts piemērs ir darbi par Dāvida un Goliāta tēmu, kas tajā laikā bija ļoti populāra. Parasti tā tika izpildīta retoriskā manierē, bāli rozā un zilos toņos. Karavadžo gleznās "Dāvids un Goliāts" un "Dāvids ar Goliāta galvu" lielās Dāvida figūras ir spokaini teatrālas, Goliāta galva atgādina halucināciju. Kompozīcija ne mazākā mērā neatbilst kanoniem. Un tomēr ir jūtama Karavadžo interese par reālu cilvēku un tā uzbūvi, ko atspoguļo izcili modulētais Dāvida kailais ķermenis.
Kontarelli kapelai gleznotais darbs "Apustuļa Mateja aicinājums" (1599 - 1600), iespējams, ietver paša Karavadžo dzīves pieredzi. Matejs ar biedriem, kas atgādina itāļu blēžus un noziedzniekus, tumšā pagrabā skaita naudu un kaldina savus plānus. Audekla malā stāvošais Kristus aicina Mateju sev līdzi. Mateja sejā jaušamas emocijas, pārsteigums un neizpratne. Interesants ir darba daudzveidīgais, intensīvais, tumsnējais kolorīts un, protams, netradicionālais apgaismojums. Neitrālajā fonā ir uzgleznots logs, taču gaisma plūst nevis no tā, bet no mistiska, skatītājam neredzama avota.
Karavadžo daiļrades kulminācija attiecas uz pašu 17.gs. sākumu (1602 - 1606). Darbu kompozīcijās parādās vairāk figūru, aktuāls kļūst sarkanais un rozā tonis, kompozīcija kļūst ekspresīvāka. Darbi, kas spilgti raksturo šo periodu ir "Guldīšana kapā" (1602 - 1604) un "Marijas nāve" (1605 - 1606). Sižets ir gandrīz pilnībā zaudējis reliģisko ideju un tēli ir kļuvuši absolūti reālistiski (mirusī Marija un Kristus tēls), šīm gleznām raksturīgas nedaudz teatrālas ciešanas, skulptūrām līdzīgas figūras un barokālas pozas. Gleznā "Marijas nāve" dievmāte ir attēlota ļoti drosmīgi - tā ir nabadzīgā sarkanbrūnā kleitā tērpta parasta sieviete basām, izplestām kājām un rokām. Tikpat laikmetīga ir pie gultas sēdošā meitene itāļu zemnieces tērpā. Monumentālu svinīgumu un nozīmīgumu gleznai piedod sarkanā drapērija pie griestiem un garie, svinīgie apustuļu tērpi.
1609.gadā tapusī glezna "Gani pielūdz Jēzu" liekas no parastu cilvēku dzīves izkadrēta aina. Kaaravadžo no kompozīcijas ir izmetis silīti, tradicionālos tērpus un citus reliģiskos atribūtus.
Karavadžo daiļradei bija milzu loma itāļu un citu Eiropas valstu mākslas attīstībā. Viņa reālisms ieguva īpašu nosaukumu - Karavadžisms. Par karavadžistiem sauc gan tiešus itāļu meistara sekotājus, kas izprata viņa reformu būtību - jauno tēlu sistēmu, kas ļāva radīt māksliniecisko tēlu, balstoties uz tiešu īstenības attēlojumu, gan daudzos atdarinātājus, kam bija svarīgi ārējie izteiksmes līdzekļi - oriģinālie kompozīcijas būvēšanas paņēmieni, novatoriskais gaismēnu lietojums un apgaismojuma koncepcija.

Reālisms Francijā

Francijā reālisma iezīmes visspilgtāk vērojamas virtuozā grafiķa un zīmētāja Žaka Kalo, Karavadžo sekotāja Žorža de Latūra un savdabīgo zemnieku dzīves slavinātāju brāļu Lenēnu, jo īpaši vidējā brāļa Luija Lenēna daiļradē. Kaut arī visus viņus vieno vēlēšanās pēc iespējas dziļāk izzināt un attēlot īsteno dabu un cilvēku, dziļākajā būtībā viņu daiļrade ir ļoti atšķirīga. Šī skola izceļas arī citu nacionālo skolu vidū, kas kopumā ir dzīvespriecīgākas un krāsainākas.
Grafiķis Žaks Kalo (apm. 1592 - 1635) strādāja 16.,17.gs. mijā. Lielāko mūža daļu Kalo pavadīja Itālijā un tikai 17.gadsimta divdesmitajos gados atgriezās Francijā. Līdz ar to Kalo skološanās un mākslinieciskā rokraksta veidošanās laiks ir saistīts ar Itāliju. Grafiķis galvenokārt strādāja oforta tehnikā, kurā ir radījis vairāk nekā 1 500 gravīru par visdažādākajām tēmām un notikumiem.
Kalo pirmām kārtām var uzskatīt par sava laika un vides portretētāju. Savās smalkajās, groteskajās un nesaudzīgajās grafikās un zīmējumos viņam bija svarīgi iemūžināt to, kas notika visapkārt - vai tie būtu svētki vai kara ainas. Kalo aizsteidzās tālu priekšā oficiālās mākslas iespējām un pārkāpa pieļautā robežas - lielākajā daļā darbu viņš savā pārspīlēti izsmalcinātajā rokrakstā attēloja kara ainas, līķus, postošas nelaimes ("Pakārto koks"). Kalo ļoti patika veidot milzīgu cilvēku pūļu kompozīcijas, bieži savos darbos viņš pacentās iekļaut rekordlielu personu skaitu. Ir saskaitīts, ka 1620. gadā radītajā darbā "Imprunetes tirgus" ietvertas 1 138 personas.
Panorāmiskās daudzfigūru kompozīcijas bija Kalo visiecienītākais izteiksmes veids. Tā radās neskaitāmas svētku, medību ainas, tirgus skati, kaujas un kara ainas ("Bredas nodošana"; ofortu sērija "Kara šausmas"). Masu skatos liela nozīme ir fona ainavai, kam tīrā formā Kalo pievērsās mūža nogalē. Kalo ainavas liecina par ļoti skrupulozām, rūpīgām un dziļām apkārtējās vides studijām, interesi par reālo dabu.
Tomēr līdzās šīm monumentālajām kompozīcijām Kalo bieži tēloja arī citas tēmas un sižetus - Florences sadzīvi un Parīzes ainas, pilsētniekus un zemniekus, ielu dzīvi (sērijas "Kapriči", "Ubagi", "Čigāni"). Viņš zīmēja portretus ("Aklais ar sunīti"), ceļojošus čigānus, vienkāršas dabas ainavas. Šo ciklu dēļ arī Kalo daiļradē iespējams izdalīt reālistisko šķautni.
Divdesmitajos gados Kalo darināja sērijas, kuru tēli bija pārspīlēti kariķēti un teatrāli izteiksmīgi. Tajos atspoguļojas grafiķa pastiprinātā interese par itāļu masku komēdiju un teātra pasauli (sērijas "Dejas", "Kuprīši").
Apbrīnojama ir Kalo rūpība un pacietība - viņš perfekti izzīmēja katru no simtiem mikroskopisko figūriņu, sākot ar kustību un beidzot ar tērpu. Protams, ka individuālie vaibsti šajos pūļos saplūst un izzūd. Kopumā tas liecina par Kalo attieksmi pret cilvēka vietu pasaulē, viņa niecību un bezspēcību, kas ienes Kalo darbos nosacītību un traģiskas noskaņas. Jāatzīmē, ka šīs ir barokam raksturīgas atklāsmes. Ofortā "Sv. Sebastjana ciešanas" šo filozofiju atspoguļo mocekļa vientuļā figūra lauka vidū uz ko bezjūtīgi mērķē malās izvietoti strēlnieki un vienaldzīgi noskatās pūlis; ofortā "Iebrukums fermā" - virs uguns pakārts kaila cilvēka ķermenis; darbs "Pakārto koks". Šim ofortam ir izcila un novatoriska kompozīcija. Lapas vidū attēlots koks, kura zaros karājas desmitiem pakārto. Apakšā maziņi cilvēciņi spēlē kauliņus un tērzē, itin kā neredzētu mirušos virs savām galvām.
Visās šajās traģiskajās ainās pats autors uzvedas kā tāls, objektīvs novērotājs, kas nespēj ietekmēt notiekošo, tikai ilustratīvi un dokumentāli to attēlot. Kalo stilā vērojama baroka un manierisma ietekme, saturs un tematika, savukārt, ir ļoti reālistiska.
Žoržs de Latūrs (1593 - 1652) līdzīgi kā vairums Rietumeiropas jauno gleznotāju vairākus gadus pavadīja Itālijā. Tur viņš padziļināti iepazinās ar Karavadžo daiļradi. Tas, cik spēcīgi Latūru ietekmēja lielais itāļu novators, redzams gandrīz visos viņa darbos, īpaši gaismēnu lietojumā. Un tomēr, kopumā Latūrs ir nosvērtāks, stabilāks, skulpturālāks, mazāk jaušama baroka ietekme.
Latūrs daudz ceļoja un bieži mainīja dzīvesvietu. 1639. gadā viņā uzgleznoja Karaļa Luija XIII pasūtījumu un kļuva par Karaļa galma gleznotāju, labi pazina aristokrātu aprindas, galvenokārt gleznoja pasūtījumus.
Ir grūti izsekot Latūra daiļrades attīstībai, jo saglabājušies ļoti maz oriģināldarbu, pie kam tie nav datēti. Tādēļ Latūra darbus var dalīt pēc cita, savdabīgāka principa - dienas un nakts ainās. Nakts ainas gandrīz pilnīgi sāka dominēt Latūra daiļrades vēlīnajā posmā.
Jaunībā Latūrs, līdzīgi kā Karavadžo, gleznoja žanriskās un sadzīves ainas ("Zirņu ēdāji", "Leijerkastnieks", "Tracis", "Zīlniece", "Kāršu spēlmaņi"). Latūra reālisms šajos darbos ir objektīvs un nosvērts.
Latūrs lietoja to pašu izgaismošanas manieri, ko Karavadžo. Ja Karavadžo gaismas avots bija mistisks, skatītājam nezināms, tad Latūrs mīl dzīvo uguni - vientuļas sveces vai lāpas drebelīgo, kustīgo gaismu. Pateicoties šai gaismai Latūras savus tēlus it kā izbūra no nakts tumsas. Daudzfigūru kompozīcijas "Sv. Irēna apraud Sv. Sebastjanu" viens no galvenajiem elementiem ir liela trauksmaina lāpa. Darbā "Eņģeļa parādīšanās Sv. Jozefam" ir ļoti sarežģītas gaismas un tumsas gradācijas, izgaismota tikai eņģeļa seja. Gaismas avots ir svece, kas nav redzama, bet tikai nojaušama, jo to aizklāj eņģeļa roka.
Figūras ir izvietotas nenosakāmā telpā, ko atdzīvina tikai gaismas uzplaiksnījumi. Parasti Latūra audeklos nav ne loga uz ārpasauli, ne ainavas elementa vai interjera sastāvdaļas - tikai plikas sienas, ko atdzīvina sporādiski gaismas stari, pāris cilvēku vai dzīvnieku mestās ēnas.
Latūrs saprata, ka meistarīga manipulācija ar gaismas avotu var izolēt figūras no apkārtējās pasaules un tās it kā nejauši izcelt. Atsevišķu detaļu, piemēram, sejas pārspīlēta un pēkšņa izgaismošana piešķir tai īpašu nozīmi. Dažos darbos Latūrs ar gaismēnu palīdzību sasniedza gandrīz kubistisku vienkāršību ("Sv. Sebastjans").
Vēl viena Karavadžo ietekmes iezīme bija maniere izturēties pret reliģisku sižetu varoņiem kā pret saviem laikabiedriem (Marija Magdalēna izskatās pēc vienkāršas jaunas francūzietes, Sv. Jozefs pēc veca noguruša zemnieka, savukārt eņģelis - pēc dzīvespriecīga meitēna), ikonogrāfijas aizstāšana ar reāliem tēliem un aksesuāriem (tas raksturīgs arī lielajiem reālistiem Rembrantam, Velaskēzam u.c.). Tādēļ Latūra daiļradē ir pat grūti atšķirt žanriskās ainas no reliģiskiem sižetiem. Par piederību vienai vai otrai tematikai liecina tikai darbu nosaukumi ("Eņģeļa parādīšanās Sv.Jozefam", "Magdalēna ar sveci un spoguli", "Gani pielūdz Jēzu"). Grūtības noteikt atšķirību starp sakrālo un laicīgo vēl pastiprina spokainās gaismēnu spēles.
Viena no skaistākajām Latūra gleznām ir 1650.gadā gleznotais darbs "Jaundzimušais". Divas sievietes ar neizsīkstošu mīlestību un rūpēm skatās uz aizmigušo zīdaini. Darba kompozīcija ir ļoti vienkārša, tēli - maigi un reālistiski. Arī šeit gaismas avots ir svece, ko aizklājusi vecākās sievietes roka. Tādēļ tas ir tikai nojaušams un plūst it kā no pašas mātes un viņa mazuļa.
Latūra glezniecību kopumā pieņemts dēvēt par "klasicisma aizsācēju" - tai raksturīga skaidra kompozīcija, konkstruktīva precizitāte, noteiktas formas, tieksme pēc lakonisma un līdzsvara - iezīmes, kas raksturīgas visai 17.gadsimta pirmās puses franču glezniecībai. Nevar runāt par bagātīgām krāsām un daudzveidīgiem toņiem, jo tie atklājas tikai retajos izgaismotajos laukumos. Paletē dominē tumšas krāsas, brūnais un sarkanais tonis.
1629. gadā Parīzē ieradās trīs brāļi Lenēni - Antuāns (1588 - 1648), Luijs (1593 - 1648) un Matjē (1607 - 1677). Viņi kļuva pazīstami kā vēsturisko ainu gleznotāji. Tomēr trīsdesmitajos gados šajā jomā radās liela konkurence un brāļi veiksmīgi pievērsās portretam un žanriskām ainām no zemnieku dzīves. Dzīvojot netālu no Flandrijas, viņi labi iepazinās ar flāmu reālistu skolu un tradīcijām. Starp citu, apmēram divdesmit gadus brāļi strādāja kopā, tādēļ ir gandrīz neiespējami precīzi noteikt katra veikumu.
Meistarību brāļi ieguva Parīzē, tomēr ir vairāki darbi, kuros jūtama Karavadžo ietekme ("Kāršu spēlmaņi", "Ķilda") - kontrastējošas gaismēnas, pret skatītāju pavērsušās statiskas figūras uz tumša un tukša fona.
Sākumā brāļi gleznoja arī reliģiskus sižetus, tomēr pakāpeniski viņi pievērsās žanriskajai glezniecībai un attēloja dzimto novadu, cilvēkus, ainavas īstenībai atbilstošās proporcijās un krāsās. Atšķirībā no Latūra viņu darbiem nav raksturīga teatralitāte, apgaismojums ir dabisks un izkliedēts, cilvēki un pozas - gaišas un dabiskas.
Visslavenākais un talantīgākais no brāļiem ir Luijs Lenēns, kurš gleznoja vienkāršo cilvēku sadzīves ainas ("Piena sievas ģimene", "Ciemos pie vecmāmiņas"). Luijs Lenēns bija lielākais tā virziena pārstāvis, ko Francijā dēvēja par "reālās dzīves glezniecību".
Viņa darbiem raksturīga vienkāršība un nosvērtība. Sākumā Luijs izmēģināja spēkus kompozīcijā, gleznodams reliģiskas un mitoloģiskas kompozīcijas ("Svētais vakarēdiens"), portretus. Daiļrades uzplaukums saistās ar 17. gadsimta četrdesmitajiem gadiem kad Luijs Lenēns pilnībā pievērsās zemnieku dzīvei, kurā viņš meklēja un, iespējams, arī atrada ideālu cilvēku. Pretēji holandiešu zemnieku žanra pārstāvju darbiem, Luija Lenēna gleznās jūtama dziļa cieņa un liriskas noskaņas ("Piena sievas ģimene", "Zemnieku ģimene" u.c.). Šiem darbiem raksturīga statiska kompozīcija, gaišas sejas, kas pavērstas pret skatītāju, pilnīga cilvēka un dabas harmonija.
Dažus darbus Luijs Lenēns radīja gaišā un priecīgā plenēra glezniecības manierē ("Vezums"). Viens no dinamiskākajiem Lenēna darbiem ir glezna "Smēdē", kurā zemnieku figūras ir kustīgākas, kopējā darba noskaņa - trauksmaināka, tēli - psiholoģiski un emocionāli daudzveidīgāki. Lenēns ir izmantojis Karavadžo ieviesto apgaismojuma principu - vienīgais gaismas avots ir smēdes krāsns mute.

Reālisms Flandrijā

17.gadsimtā flāmu glezniecībā galvenās figūras bija Pīters Pauls Rubenss un Antonijs van Deiks. Daudzos viņu barokālajā un aristokrātiskajā manierē gleznotajos darbos, jo īpaši portretos, noteikti pastāv reālisma iezīmes. Tādas ir, piemēram, ļoti reālistiskās un dzīvīgās, neizskaistinātās sejas Rubensa 1609. gada dubultportretā "Rubensa un Izabellas Brantas portrets". Trīsdesmitajos gados Rubenss kļuva īpaši reālistisks un sāka gleznot ainas no zemnieku dzīves, Flandrijas ainavas ("Ainava", "Zemnieku dancis", "Helēne Furmane ar bērniem").
Tas pats attiecas arī uz vairākiem van Deika portretiem. Tādēļ ir grūti atraut šos gleznotājus no visapkārt plaukstošajām reālisma tendencēm.
Par spēcīgākajiem reālisma pārstāvjiem flāmu glezniecībā uzskata Jakobu Jordānsu un Adrianu Brauveru. Jāpiemin arī smalkais žanrisko ainu meistars Dāvids Tenīrss Jaunākais (1610 - 1690) un kluso dabu gleznotājs un animālists Franss Sneiderss (1579 - 1657).
Jakobs Jordānss (1593 - 1678) pēc Rubensa un van Deika nāves kļuva par flāmu nacionālās skolas līderi. Viņa daiļradē apvienojās Rubensa skola, Karavadžo novitātes, holandiešu reālistu tradīcijas un flāmu mitoloģijas iezīmes. Jordānsa māksla ir ļoti tautiska, dzīvespriecīga un daudzkrāsaina, tā pauž mākslinieka lielo mīlestību pret savu tautu un līdzcilvēkiem.
Karavadžo ietekme vērojama Jordānsa jaunības darbā "Gani pielūdz Jēzu"(1618 - 1620). Jordānss tajā ir attēlojis dzīvespriecīgu flāmu zemnieku kompāniju. Vienīgi tradicionālais gleznas nosaukuma atklāj to, ka Jordānss ir gleznojis Bībeles sižetu un ka šķelmīgā, vienkāršā zemniece kompozīcijas vidū ir domāta Jaunava Marija. Sižetam neatbilstoša ir salmu micīte ar piespraustu puķi un modernā medus krūka priekšplānā.
Jordānsa audekli bija ļoti lieli, jo viņam patika savas figūras gleznot gandrīz dabiskā lielumā, pie kam mākslinieks mīlēja daudzfigūru kompozīcijas.
Visvairāk Jordānsam patika gleznot sadzīves ainas un svētkus. Bieži vien viņš pie noteikta sižeta un tēliem atgriezās vairākkārt. Viena no tām ir Satīra tēma ("Satīrs viesojas pie zemnieka"; "Satīrs un zemnieki"). Līdzīgi Velaskēza "Bakha dzīrēm", Jordānss šajos darbos pie kopīga galda ir sapulcinājis savus laikabiedrus un mitoloģisko tēlu Satīru.
Jordānss gleznoja arī portretus, kuri ir nosvērtāki, mierīgāki un ļoti patiesi ("Veca vīra portrets").
Viens no populārākajiem Jordānsa darbiem ir 1638. gadā gleznotais "Karalis dzer" jeb "Pupas karalis", kurā attēlota 6. janvārī svinētā "Trīs karaļu diena". Šinī dienā svētku pīrāga gabalā tika ieceptas pupas. To, kurš tika pie šī gabala, kronēja par svētku karali. Viņam galvā uzmauca butaforisku kroni, viņš izvēlējās karalieni un galminiekus - no ministra līdz ākstam. Jordānsa laikā šādas dzīres ilga diennaktīm, bija ļoti trokšņainas, līksmas un populāras. Šī tēma māksliniekam bijusi īpaši tuva, jo tai veltīti ap 10 zīmējumu un gleznu.
Glezna "Karalis dzer" (1638) un tās figūras ir ļoti lielas (audekla izmēri - 130cm x 213 cm). Raksturīgi gaismēnu kontrasti un neparasts grupas apgaismojums, izteiksmīgi varoņu žesti un mīmika, izcila daudzfigūru kompozīcija, jautrība un dzīvesprieks, dinamisms, spilgti brūni, sarkani, rozā toņi. Priekšplānā esošais tumšais vīrs ar sarkanbrūno cepuri un mazais omulīgais bērnelis it kā aicina pievienoties dzīrēm.
Vēl vētrainākas un vērienīgākas dzīres iet vaļā 1656. gadā gleznotajā darbā ar tādu pašu nosaukumu. Tai ir stihisks raksturs, vairāk personāžu, pie tam tie ir attēloti stāvus, pilnā augumā, plašāka telpa, vairāk dinamikas un dzīvīgas enerģijas, vairāk mīmikas un jocīgi saviebtu seju.
Ar līdzīgu sajūsmu un pāri plūstošu omulību Franss Sneiders gleznoja savas klusās dabas - augļu un medījumu kalnus, ap tiem klīstošos mājdzīvniekus.
Adrians Brauvers (1606 - 1638) pēc izcelsmes bija flāms, tomēr lielāko mūža daļu nodzīvoja Holandē. Brauvers bija izcilā holandiešu portretista un reālista Fransa Halsa skolnieks, viens no pirmajiem zemnieku un vienkāršo ļautiņu dzīves apdziedātājiem, tuvs holandiešu glezniecības skolai un tradīcijām. Brauvers ir vienkāršāks, tiešāks, robustāks un rupjāks gleznotājs par Jordānsu. Savos darbos viņš rādīja to, ko tradicionāli pieņemts uzskatīt par neētisku un neglītu. Brauvers tiek uzskatīts par Brēgeļa tradīcijas turpinātāju un ir viens no dīvainākajiem 17.gadsimta māksliniekiem.
Brauvers gleznoja nepareizas figūras ar neglītām, pat riebīgām, tomēr ļoti kolorītām un dzīvām sejām ("Rūgts dzēriens"). Tie bija dzērāji, kāršu spēlmaņi, pīpmaņi, kaušļi ("Pīpmaņi"). Gleznotājam patika izvēlēties sarežģītas kustības un pozas, kuras viņš spēja uzgleznot ļoti meistarīgi("Ciema ārsts").
Brauvers bija lielisks kolorists (bagātas toņu attiecības un saspēle), ļoti artistisks un temperamentīgs mākslinieks. Mūža nogalē Brauvers sāka gleznot dīvainas, emocionālas un romantiskas ainavas. Viņam patika nakts apgaismojums, mēness gaisma.

Holandiešu glezniecība

17. gadsimtā tieši holandiešu reālisti līdz pilnībai attīstīja klusās dabas, reālistiskās ainavas, sadzīves žanru, kā arī deva milzīgu ieguldījumu reālistiskā portreta attīstībā. Ja mēs runājam par skolas līderi, tas neapšaubāmi ir Rembrants. Tomēr līdzās šim ģēnijam 17. gadsimtā Holandes mākslas centros - Harlemā, Amsterdamā, Leidenā, Delftā un citur darbojās ļoti daudzi izcili gleznotāji.
Tik dziļa un izplatīta reālisma attīstība bija iespējama vairāku objektīvu iemeslu dēļ. Holandē vadošā reliģija bija protestantisms, kam ne tuvu nebija tāda ietekme uz jaunradi kā katolicismam Itālijā vai Spānijā. Līdz ar to attīstījās stājglezniecība un bija iespējama brīva sižetu un žanru izvēle.
Holandiešu mākslinieki gleznoja pārdošanai. Viņi nekautrējās doties ar savām gleznām uz tirgus placi un pārdot tās tirgoņiem, sīkpilsoņiem vai zemniekiem. Tās bija maza izmēra glezniņas, kuras varēja ievietot nelielajās istabās. Pircēji šajās gleznās gribēja redzēt pazīstamus priekšmetus, cilvēkus, ainavas.
Divdesmitajos gados vērojama absolūta reālistisko un demokrātisko tendenču uzvara un dominante. Šajā laikā izkristalizējās galvenie sižeti, žanri, to principi un īpatnības.
Viens no holandiešu skolas pamatlicējiem bija Franss Halss (dzimis starp 1581 un 1585 - 1666). Halss nāk no Antverpenes, taču savu gleznotāja karjeru turpina Harlemā (tur viņš 1610.gadā kļūst par gleznotāju ģildes locekli) un Amsterdamā, kur 17.gs. pirmajā pusē sāk gleznot portretus pēc pasūtījuma.
Pirmām kārtām Halss bija portretists, kurš iemūžināja sava laikabiedra tēlu. Līdzās tradicionālajiem portretiem Halss ir radījis savā laikā lielāko grupas portretu sēriju. Pirmais šīs sērijas darbs ir 1616. gadā gleznotais "Svētā Georga ģildes strēlnieku grupas portrets", kurā strēlnieki ir attēloti pie dzīru galda. Kaut arī sižeta izvēle ir tradicionāla, Halss ar šo portretu atrisina grupas portreta pamatproblēmu - viņš ataino katru ģildes locekli kā neatkarīgu personību, taču tai pat laikā spēj raksturot grupu kā vienu veselumu. Kompozicionāli ļaudis saista gan viņu vienādie formas tērpi, gan dzīvās sarunas, gan audeklā iekomponētais diognālais karoga kāts un baltais viesību galds. Strēlnieki aktīvi mēģina uzsākt diskusiju arī ar skatītāju, kas liek tam justies kā svētku līdzdalībniekam. Halsa strēlnieku kustības un mīmika ir ļoti dzīva. Tāda ir arī gleznas kompozīcija kopumā.
Divdesmitajos gados Halss kļuva ļoti populārs. Šajā laikā viņa tēliem ir daudz kas kopīgs, tiem raksturīgs īpašs dzīvesprieks un enerģija, tomēr katru raksturo ļoti spilgtas individuālās iezīmes. Viens no spožākajiem divdesmito gadu portretiem ir "Smejošais kavalieris" ar lepni atmestu galvu, šķelmīgi piemiegtām acīm, eleganti uzskrullētām ūsām. Tas ir laimīga, droša un pašpārliecināta cilvēka portrets. Kavaliera figūru izceļ vienkrāsains, neitrālais fons, kas raksturīgs vairumam Halsa portretu.
Halsa daiļrades uzplaukums ir saistīts ar 17.gadsimta divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, kad Halss sāk gleznot visdažādāko sabiedrības pārstāvju solo, dubultos un daudzfigūru portretus. 1622. gadā viņš glezno pirmo ģimenes portretu, izvēloties attēlot figūras pilnā augumā uz sarežģīta ainaviskā fona. Tas ir Īzaka Abrahama Massa un viņa sievas Beatrises van der Lānas dubultportrets. Abiem cilvēkiem ir ļoti izteiksmīgas pozas un mīmika. Ir tāda sajūta, it kā viņu dzīvajā sarunā uz mirkli iestājusies pauze. Pateicoties meistarīgi un brīvi gleznotajai fona ainavai un dabiskajam saules apgaismojumam, kā arī nepiespiestajām kustībām, šī glezna ir ļoti patiesa un dinamiska.
Šajā laikā Halss uzgleznoja jaunu "Svētā Georga ģildes strēlnieku grupas portreta" variantu (1627), kas liecina par jaunām kvalitātēm un atklājumiem. Kā jau tradicionāli pieņemts, strēlnieki atkal ir attēloti dzīru laikā, gaismas pielietā telpā. Tēli, viņu mīmika un žesti, kā arī darba kolorīts ir pārsteidzoši ekspresīvi un patiesi. No gleznas staro dzīvesprieks un jautrība. Vēl aktīvāk, nekā agrīnā perioda variantā, strēlnieki aicina arī skatītāju pievienoties dzīrēm. Glezniecības maniere un kompozīcijas uzbūve ir ļoti brīva un plaša, bet tai pat laikā ļoti novatoriska. Vēlreiz šo grupu Halss portretēja arī 1639.gadā.
Viena no nedaudzajām Halsa žanriskajām kompozīcijām ir 1623.gadā gleznotais dubultportrets "Kavalieris Ramps un viņa draugaļa" ar lielisku tēlu psiholoģisko raksturojumu, izciliem toņiem, kompozīciju un kustību.
Halss mīlēja gleznot bērnus. Ir saglabājušies vairāki viņa paša bērnu portreti, kā arī gleznas ar nabadzīgiem un nošņurkušiem, bet dzīvespriecīgiem holandiešu puišeļiem ("Bērni ar krūzīti", "Mazais zvejnieks", "Dziedošie zēni").
Lieliski ir tie Halsa portreti, kuros viņš glezno nevis turīgo holandiešu pasūtījumus, bet gan vienkāršus ļautiņus - "Mulats", "Čigāniete", "Āksts ar lautu", "Jautrais dzerājs", Harlemas ragana un krodziniece "Malle Babe". Šos portretus varētu dēvēt par "raksturportretiem", jo tajos attēlotas ļoti kolorītas un atraktīvas personas. Aizvien spilgtāk izpaužas mākslinieka spēja uzgleznot cilvēka raksturu, mirkļa izjūtas un slēptākos nodomus. Aizvien brīvāka un izteiksmīgāka kļūst kompozīcija un triepiens.
Starp citu, Halss ir pievērsies arī reliģiskajiem motīviem un trīsdesmito gadu sākumā uzgleznoja divus apustuļus - Mateju un Lūkasu. Tie abi ir tuvplānā tēloti veci vīri - viens iegrimis grāmatā, otrs - intensīvās pārdomās.
Trīsdesmitajos gados pasūtījumi Halsu bija burtiski pārpludinājuši. Šajos desmit gados viņš izcēlās ar neredzētu produktivitāti - uzgleznoja 65 portretus un 3 lielus grupas portretus. Pēc tam mākslinieka daiļradē jūtamas būtiskas pārmaiņas - kompozīcija kļūst vienkāršāka, mierīgāka, monumentālāka, foni - tumšāki, sejās parādās vairāk pārdomu un dzīves gudrības, izzūd pāri plūstošā jautrība, krāsu bagātība. Glezniecības maniere kļūst nenoteiktāka, impresionistiskāka. Dominē melnā krāsa uz kuras izceļas baltās apģērba detaļas. Tomēr arī melnā ietvaros Halsam izdevies sasniegt pārsteidzošu tonālo daudzveidību. Ne velti Van Gogs ir teicis, ka Fransam Halsam ir ne mazāk kā divdesmit septiņi melnie toņi.
Halsa daiļradei ir milzīga nozīme Holandes nacionālās glezniecības skolas attīstībā. Pie viņa ir mācījusies lielākā daļa holandiešu reālistu.
Nacionālās reālistiskās ainavas glezniecībā darbojās vairāki izcili ainavisti, kas pilnā mērā uzskatāmi par ainavas žanra dibinātājiem un ieviesējiem Eiropas mākslas vēsturē. Tā kļuva brīva no reliģiskajām iezīmēm un atribūtiem, brīva no cilvēkiem, dabiska un nepārspīlēta. Starp vadošajiem ainavistiem jāmin Jans van Goijens, Jakobs van Reisdāls, Meinderts Hobema, Adrians van de Velde. Interesants ainavists un animālists bija Pauls Poters.
Jans van Goijens (1596 - 1656) darbojās 17.gadsimta pirmajā pusē un gleznoja reālas Holandes ainavas. Viņš mīlēja sarežģīt uzdevumus un izpētīt tehniskās iespējas, izvēloties neparastus laika apstākļus un dīvainu apgaismojumu. Uz audekla ļoti daudz vietas ir atvēlēts debesīm, mākoņiem, gaisam. Šī īpatnība raksturīga vairumam holandiešu ainavistu. Līdz ar to mākslinieka palete ir caurspīdīga un smalka, ļoti viegla un gaisīga, kopumā pakļauta pelēcīgi brūnajiem toņiem, kas raksturīgi Holandes apmākušajām, dūmakainajām dienām. Goijena ainavu kopumā raksturo tas, ka tā vairs nav statiska, bet ir ieguvusi kustīgumu.
Nākamās paaudzes ainavisti ar Jakobu van Reisdālu priekšgalā savos atklājumos apsteidza priekšgājējus. Ja van Goijena un viņa laikabiedru galvenais uzdevums bija uzgleznot patiesu un reālistisku ainavu, tad šīs paaudzes mērķis bija padarīt ainavu kompozicionāli vienotu, atklāt tās materiālo daudzveidību. Figūras pamazām izzuda un ainava ieguva patstāvīgu un neatkarīgu vērtību. Visizteiksmīgākais un daudzveidīgākais ainavists 17.gadsimtā bija Jakobs van Reisdāls (1628/29 - 1682). Reisdāla ainavas ir dinamiskas un trauksmainas, tajās ir nozīmīga visniecīgākā dabas daļiņa. Reisdālam patika gleznot dabas stihijas. Līdz ar to viņa ainavā ietverta īpaša noskaņa, tai piemīt it kā cilvēciskas īpašības, apgarotība. Nereti Reisdāla ainava ieguva romantisku nokrāsu. Reisdāls gleznoja mežu ar dziļiem un spēcīgiem gaismēnu kontrastiem, vētrainus ūdenskritumus, vecas drupas, aizlaistas kapsētas, arī jūru un piekrasti.
Arī klusās dabas attīstībā holandiešu veikums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Klusās dabas žanra aizmetņus viņi izkopa un konkretizēja līdz pilnībai, piedodami tam arī augstu māksliniecisko vērtību. Jūtama milzīga interese par formas daudzveidību, priekšmetu krāsu un faktūru, to savstarpējām attiecībām, jo populāri ir gleznot gan bagātīgi klātus galdus ar dārgiem traukiem, dažādiem ēdieniem, augļiem, dzērieniem, pīpes un smēķēšanas piederumus (šis pīpēšanas kults holandiešu darbos saistīts ar to, ka Holandē tikko kā bija iepazīta un sāka izplatīties smēķēšanas tradīcija), jūras delikateses un zivis (gleznotājus aizrauj īpatnējā zvīņu mirga), jocīgu nelielu priekšmetu kompozīcijas, puķes. Holandes klusās dabas meistari apliecināja lietu estētisko vērtību, apdziedāja sadzīvi ar kuru ir nesaraujami saistīta katra cilvēka eksistence. Izcilākie klusās dabas meistari Holandē bija Vilems Kalfa, Jans Davids de Hēms un Vilems Heda.
Vilema Hedas (1594 - 1680) iemīļota tēma bija tā sauktās "brokastu ainas". Šajās kompozīcijās viņš iekļāva visdažādākās formas un materiāla priekšmetus - kafijas krūzes, kausus, fajansa un sudraba traukus, cenzdamies atainot katra pievilcību un īpatnību. Hedu interesēja gaismas mestie atspulgi uz dažādiem materiāliem - vara, stikla, metāla un porcelāna.
Hedas un arī dīvainu sadzīves priekšmetu gleznotāja Pītera Klāsa klusajām dabām raksturīga intīma, varbūt pat nedaudz mietpilsoniska noskaņa un mājīgums, ko izstaro nesteidzīga un laimīga mājas dzīve.
Vilems Kalfs (1622 - 1693) strādāja Amsterdamā un bija liels Rembranta cienītājs. Sākot ar 1653.gadu, kad Kalfs pirmo reizi apmeklēja Amsterdamu un iepazinās ar Rembranta daiļradi, viņa darbos ienāca bagātīgu gaismēnu lietojums, piesātinātas un starojošas krāsas, mirdzošs kolorīts.
Kalfs bija ļoti apdāvināts gleznotājs, kurš gleznoja visu, kas bija atrodams Eiropas lielākajā tirdzniecības centrā. Savām klusajā dabām Kalfs izmeklēja viselegantākos un eksotiskākos priekšmetus - austrumnieciskus paklājus, ķīnas porcelānu venēciešu stiklu un eksotiskus augļus. Kalfs lieliski prata attēlot priekšmetu faktūru un krāsu, kas lieliski izcēlās uz parasti tumšajiem foniem.
Sadzīves, zemnieku un iekšainu žanrā darbojās tādi meistari kā Adrians van Ostade, Jans Stēns, Judīte Leistere, Jans Vermērs van Delfts, Pīters de Hohs, Gerards Terborhs, Gabriels Metsu un citi.
Spilgtākais zemnieku žanra pārstāvis, Halsa skolnieks un Brauvera sekotājs Adrians van Ostade (1610 - 1685) gleznoja rupjus un agresīvus zemniekus iedzeršanu un kautiņu laikā. Ostade lieliski prata atdarināt zemnieku sadzīves atmosfēru un tās kārtību. Viens no Ostades šedevriem ir 1663.gada glezna "Mākslinieks savā darbnīcā" izcilās gaismu un ēnu saspēles, kustības un īpašās atmosfēras dēļ.
Tā saucamā sīkpilsoņu sadzīves žanra pārstāvji gleznoja čakla un pareiza pilsoņa dzīvesveidu, ģimenisko atmosfēru, ērto namu un tā priekšmetus. Viņu uzmanību piesaistīja nesteidzīgs dzīves plūdums, sīkas ikdienas epizodes un ainas, kam tika piešķirta gan estētiska, gan ētiska vērtība.
Jana Stēna (1626 - 1679) darbiem raksturīgs dinamisks sižets, jautri un bezrūpīgi varoņi, humors un līksmība, viegli didaktiska vai ironiska nokrāsa. Tomēr biežāk holandiešu žanristu darbos sižeta vai darbības nebija vispār. Tā piemēram, Gabriela Metsu (1629 - 1667) darbos ir attēloti "tipiski raksturi tipiskos apstākļos". Viņš smalki un izjusti prot traktēt atmosfēru, tērpus, starp cilvēkiem valdošo saskaņu. Demokrātiskāki, neparastāki un mazāk idilliski ir Gerarda Terborha (1617 - 1681) audekli. Viņa lielākais trumpis ir māka smalki un patiesi attēlot varoņu savstarpējās attiecības un psiholoģiskās noskaņas, kas izpaužas nemanāmos žestos, skatienos, kustībās. Daudz lielāku nozīmi nekā viņa laikabiedri Pīters de Hohs (1629 - 1989) pievērsa interjeram. Galvenā loma de Hoha gleznās bija tieši apkārtējai videi - interjeram, telpai, gaisam un gaismai, kas to piepilda. Arī cilvēks sāk atgādināt šī kārtīgā un mīlīgā interjera sastāvdaļu ("Saimniece un kalpone").
Sadzīves žanra pārstāvjus dēvē par "mazajiem holandiešiem" gan darbu nelielā izmēra dēļ, gan tēmas intīmā traktējuma dēļ, gan tādēļ, ka tajos nav ietvertas universālas idejas, dziļš saturs, nopietnas jūtas vai spēcīga kaisle.
Viens no izcilākajiem holandiešu žanristiem ir Jans Vermērs van Delfts (1632 - 1675). Vermērs gleznoja jaunus vidusšķiras pārstāvjus, galvenokārt sievietes, kas nesteidzīgi un omulīgi "eksistēja" savos mitekļos, glītas ainavas un pagalmus, pilsētas ēkas un ieliņas ("Pie savedējas", "Vīna kauss", "Meitene ar vēstuli", "Meitenes galva", "Delftas skats"). Darbu atmosfēra ir mierīga un klusināti laimīga, gaisma - skaidra un maiga, kontūras - neskaidras, it kā ar fonu saplūstošas. Viena no Vermēra glezniecības izcilākajām īpašībām ir saistīta ar krāsu. Viņa palete bija ļoti intensīva un bagātīga, krāsas ir tīras, dzidras un priecīgas, klātas lielos laukumos (zaļš, zils, dzeltens, sarkans utt.). Tikpat meistarīgi Vermērs mācēja uzgleznot telpā valdošo atmosfēru. Tā, piemēram, piecdesmito gadu darbā "Meitene ar vēstuli" Vermērs ir izcili atspoguļojis nedaudz saspringto klusumu un lielo meitenes koncentrēšanos, lasot vēstuli. Viena no krāsām, izteiksmes un gaismēnu bagātākajām ir Vermēra "Meitenes galva", kurā uz tumšā, neitrālā (māksliniekam kopumā neraksturīgā) fona izceļas jaunās sievietes portrets.

Lielākais holandiešu gleznotājs Rembrants (1606 - 1669) ir atstājis apmēram 600 gleznu, 300 skiču un ap 1 400 zīmējumu. Pie tam daudzi darbi ir pazuduši. Tikpat plašs ir arī Rembranta tēlu loks. Viņš ir gleznojis ainavas, aktus, portretus, sadzīves ainas, dzīvniekus, vēsturiskus un mitoloģiskus tēlus, Bībeles sižetus. Bez tam Rembranta atstātajā mantojumā ietilpst ap 100 pašportretu (gleznas un oforti), kas veido savdabīgu gleznotāja vizuālo biogrāfiju.
Rembrants bija izcils stāstnieks, viņš mīlēja cilvēku un spēja atklāt portretējamā dziļākās jūtas un niansētākos noskaņojumus. Rembranta gaismēnas lietojums radīja atmosfēru, kas atspoguļoja mākslinieka jūtīgumu pret dabu un dziļo cilvēka iekšējās pasaules izjūtu. Viņš ir no viens no tiem nedaudzajiem gleznotājiem, kas tik droši un ar tādu aizrautību tēloja Bībeles varoņu humānismu un cilvēcību. Tai pat laikā tikai Rembrants bija spējīgs iedegt dievišķo dzirksti jebkura visparastākā laikabiedra portretā.
Rembrants ir dzimis Leidenā. Gleznot viņš mācījās gan dzimtajā pilsētā, gan Amsterdamā. Atgriezies no galvaspilsētas Leidenā, viņš uzsāka savu gleznotāja karjeru. Leidenas periodam raksturīgi neliela izmēra ļoti precīzi darbi par Bībeles un vēsturisku tematiku. Viņa skolotāja Pītera Lastmaņa ietekme jūtama tēlu dzīvajos žestos un izteiksmēs, dzīvespriecīgajās krāsās un gludajā triepienā. Tomēr ātri jaunais Rembrants it visā pārspēja savu skolotāju. Jo īpaši tas attiecas uz gaismēnām, kas kļuva par Rembranta glezniecības galveno izteiksmes līdzekli. Rembranta gaismēna ir ļoti īpaša, gaisma - mirdzoša un kustīga, bet reizē it kā krēslas aizklāta, tumsa - ļoti dziļa, silta un piesātināta. Tāda apgaismojums, kādu lietoja Rembrants dabā nav. Gleznotājs to attīsta jau citā, garīgā plāksnē.
22 gadu vecumā Rembrants bija kļuvis par vietējo slavenību, ieguva sekotājus un mācekļus. 1632. gadā Rembrants devās uz Amsterdamu, kur nodibināja ģimeni un pavadīja atlikušo mūžu. Interesanti, ka Rembrants nekad mūžā nav ceļojis un pametis dzimto Holandi.
1632. gadā Rembrants saņēma ļoti prestižu pasūtījumu no anatomijas profesora Nikolasa Tulpa uzgleznot viņa anatomijas stundu un reizē Ķirurgu Ģildes pārstāvju grupas portretu. Publiskas anatomijas stundas tajā laikā bija ļoti pierasta un pieprasīta lieta. Tās tika rīkotas, lai demonstrētu cilvēka ķermeņa uzbūvi. Jau savā pirmajā grupas portretā Rembrants atteicās no tradicionālās kompozīcijas, kad grupas locekļi tiek nostādīti rindā viens otram blakus. Rembrants savus ķirurgus novieto vienā audekla stūrī, pulkā aiz kailā cilvēka ķermeņa. Kontrastā pārējām figūrām profesors Tulps sēž, viņam vienīgajam galvā ir liela, melna platmale. Kompozīciju vieno grupas dalībnieku kopīgā interese par kailo ķermeni, kā arī "no nekurienes nākošs", karavadžisks apgaismojums.
Lai padarītu kompozīciju dinamiskāku, Rembrants ir izvēlējies vairākus objektus, kam mācekļi pievērš uzmanību - tas ir pats skolotājs, cilvēka līķis un stūrī nolikta milzīga grāmata ko vairāki vīrieši uzmanīgi pēta. Jau šajā darbā parādās Rembranta vienreizējā spēja raksturot cilvēkus un viņu emocionālo stāvokli. Visu mācekļu sejās vērojama milzīga interese, aizrautība, koncentrēšanās. Šajā darbā spilgti izpaužas Rembranta pārliecība it visā sekot dabai. Pat uz galda guļošais līķis izrādās bijusi reāla persona, kādas slepkavas upuris.
Šis darbs nodrošināja Rembrantam vētrainus panākumus un padarīja viņu par pieprasītāko portretistu Amsterdamā. Rembrants kļuva turīgs un sāka kolekcionēt mākslas darbus.
Rembrants daudz portretēja savus tuviniekus, ģimenes locekļus, vecus cilvēkus. Izcili ir trīsdesmitajos gados gleznotie jaunās sievas un Rembranta mūzas Saskijas portreti. Saskija ir prototips arī daudziem Rembranta gleznu mitoloģiskajiem tēliem ("Danaja", 1636). Rembrants bieži gleznoja Saskiju kā Floru - ziedu un pavasara dievieti, ziediem un greznām lietiņām izrotātu ("Saskija kā Flora"). Mākslinieciski vēl virtuozāki ir otrās sievas Hendrikjes portreti ("Hendrikje pie upes" u.c.). Bieži Rembrants portretēja arī savu dēlu Titu. Šiem portretiem raksturīgas gaišas, it kā mirdzošas sejas, tumšāki, neitrāli foni, virtuozs impresionistisks triepiens un gaismēnas.
1635. gadā Rembrants uzgleznoja dubultportretu "Rembrants un Saskija" - ļoti patiesu un laimes pielietu darbu ar interesantu kompozīciju un kustībām. Savādāks ir viens no izcilākajiem Rembranta dubultportretiem, 1666.gadā gleznotais darbs "Īzaks un Rebeka" jeb "Ebreja līgava". Tas ir ļoti mierīgs, nosvērts un gudrs portrets ar izcilām krāsām (zelts, dzeltens, sarkans) un gaismēnām, ļoti patiesām un izteiksmīgām sejām. Ja savā un sievas dubultportretā Rembrants apdzied plaukstošo mīlu un jaunības prieku, tad "Ebreja līgavā" viņš tēlo tēva atvadas no meitas, kas gatavojas precēties un atstāt ģimeni. Tādēļ tas ir nedaudz skumīgs, apcerīgs un ļoti aizkustinošs darbs.
Vienu no nozīmīgākajiem darbiem "Naktssardze" Rembrants uzgleznoja 1642. gadā. Mākslinieks astoņpadsmit pasūtītāju grupas portretam piepulcēja arī paša izdomātus personāžus un apvienoja tos ar sacerēta sižeta palīdzību. Viņš tēloja naktssardzi, kas dīvaini apgaismotajā pilsētā šķērso kanālu. Gaismas un tumsas kontrasti ir ļoti spilgti un nedabiski. Spilgti ir izgaismotas atsevišķu personāžu sejas, citi atstāti dziļā ēnā. Līdzās strēlniekiem dīvains ir mazās mirdzošās meitenītes tēls, kas ir it kā nejauši iemaldījusies šajā kompānijā un atgādina eņģeli. Šis grupas portrets atgādina masu skatu - fona arhitektūra, satrauktās kustības un dzīvā mīmika, krāsainie daudzveidīgie tērpi, lielie darba izmēri rada svinīga notikuma iespaidu.
Tomēr paši pasūtītāji nebija apmierināti, jo netika attēloti pēc vispārpieņemtajiem reprezentatīvā portreta principiem. Tajā laikā nomira Rembranta sieva Saskija. Tas mākslinieku ļoti sarūgtināja. Viņš pamazām noraidīja pasūtījumus, jo nevēlējās iztapt publikas gaumei un sāka gleznot pats priekš sevis. Šajā laikā Rembranta māksla sasniedza garīgā dziļuma un glezniecības tehnikas augstāko pakāpi. Viņa brīnišķīgā gaisma, liekas, plūst no pašas gleznas. Ēnas ir kļuvušas intensīvas, vibrējošas un reizē netveramas. Senākā sensacionālā efekta vietā darbos ienāca miers, maigums, humānisms. Šajā periodā rodas izcili ainavu zīmējumi.
Mūža nogales darbos Rembrants atklāja pats savas nodzīvotās dzīves pieredzi. Viņš atmeta nejaušo un nebūtisko ne tikai portretējamo ārienē, bet arī to iekšējā pasaulē ("Veca vīra portrets sarkanā tērpā", 1652 - 1654, "Vadmalas tirgotāju sindiki", 1662, Jana Siksa portrets, 1654).
Viens no pēdējiem un reizē izcilākajiem Rembranta darbiem ir "Pazudušā dēla atgriešanās". Vairākos avotos minēts, ka šo gleznu ir pabeidzis cits gleznotājs. Saturiski gleznā Rembrants ir sasniedzis humānisma un līdzcietības augstāko pakāpi, formas ziņā tā ir ģeniāla un pilnīga savā vienkāršībā un izteiksmībā.
Gleznā iemiesota ideja par neizsīkstošu mīlestību pret savu tuvāko. Šī ideja ir ietverta lakoniskā un izteiksmīgā kompozīcijā, kas ir izteikti vertikāla - stāvošās figūras ir nosvērtas, cēlas un monumentālas. Visizteiksmīgākā ir mīlestības un rūpju pilnā dievišķi mirdzošā tēva seja. Gleznas apgaismojums un kolorīts ir ļoti cieši saistīti. Tērpu sarkanums it kā saplūst ar sarkanbrūno fonu.