Citēts no:
Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Ligita Zitāne. "Jauno laiku kultūras
vēsture vidusskolām" Rīga, 1999
Spānijā pilnībā atbalstīja kontrreformācijas idejas. Atsevišķo svēto
kanonizācija un dogma par nevainīgo ieņemšanu papildināja spāņu glezniecības
ikonogrāfiju. Klosteru pasūtījumi bija tikpat svarīgi kā laicīgie.
Statiskie un skulpturālie askētiskie Francisko de Surbarana (Zurbaran, 1598 - 1664)
portreti liecināja par iepriekšējā gadsimta mākslas ietekmi. Surbarana mistiskajiem
un cēlajiem darbiem kā pretstats veidojās kapuciešu mūku iecienītā Bartolomē
Estabana Muriļjo (Murillo, 1618 - 1682) maigā un smalkā glezniecība, ko apdvesa
jutekliska dievbijība. Viņa idealizētās reliģiskās kompozīcijas vairāk
atgādināja sadzīves žanra gleznas ("Svētā ģimene", 1645 - 1650). Muriļjo
pievērsās arī sadzīviskai glezniecībai, gleznojot bērnus ("Zēns ar suni,
piecdesmitie gadi).
Spānijā monumentāli dekoratīvā glezniecība nebija lielā cieņā. Tās vietu
veiksmīgi aizpildīja iespaidīgas stājgleznas. Spāņu glezniecības skolai slavu
atnesa Djego de Silva Velaskess (Velazquez, 1599 - 1660). Viņa glezniecībā dabiskums
apvienojas ar monumentālām formām, tēlu un notikumu patiesu atveidojumu un smalku
gleznieciskuma izpratni. Viņš bija Spānijas karaļa Filipa IV galma gleznotājs, un
viņa karjera līdzinājās Rubensa dzīves ceļam. Velaskess bija tiešs, izsmalcināts
un galants, viņš spēja iegūt ne vien karaļa, bet arī savu nelabvēļu cieņu,
stāvot pāri jebkādām galma intrigām. Kaut arī Velaskess strādāja glamā, viņš
uzturēja kontaktus ar izcilākajiem tālaika Eiropas māksliniekiem. 1628.gadā viņš
tikās ar Rubensu, 1629. un 1649. gadā apmeklēja Venēciju un Romu. Mākslinieks
atradās tālaika mākslas dzīves centrā.
Velaskesa agrīnajā daiļradē nozīmīgs bija sadzīves žanrs. Mākslinieks
atspoguļoja dzīvi tādu, kāda tā bija, bez izskaistinājumiem, izmantojot
karavadžisma paņēmienus. Šīs sadzīves ainas, t.s. bodegones, ar mierīgām,
statiskām figūrām un klusās dabas motīviem priekšplānā, vēl nav brīvas no
samērā pacieta formu modelējuma, patumša, silta un pabieza krāsu klājuma, gaismēnu
kontrastiem ("Brokastis, ap 1617; "Ūdenspārdevējs", ap 1620). Velaskess
daudz gleznojis portretus - karali Filipu IV (1628, 1634-1635, 1657 u.c.), hercogu
Olivaresu (1634, 1635, 1638), karaļa galma ākstus (1631 - 1648), pāvestu Inokentiju X
(1650), infanti Margaritu (1653 - 1660) u.c. Viņam bija raksturīgs reālistisks un
objektīvs tēlu traktējums, lakoniska kompozīcija, atturīga un izsmalcināta krāsu
gamma. Nedaudz sarežģītāk un svinīgāk Velaskess gleznoja reprezentatīvos parādes
portretu ("Filips IV ar lūgumrakstu", 1628; "Infants Baltasars
Karloss", 1634 - 1635). Velaskess gleznojis arī mitoloģiskus darbus, kas nepavisam
nebija tik raksturīgi spāņu glezniecībai ("Bakhs", 1628 - 1629;
"Vulkāns smēdē", 1630). Viņš uzgleznojis vienu no skaistākajiem aktiem
("Venēra ar spoguli", ap 1654), darinājis reliģiskas kompozīcijas un
ainavas, pievērsies patiesiem vēsturiskiem notikumiem ("Bredas kapitulācija",
1635).
Vēl tagad skatītājus sajūsmina viņa gleznas "Las Meninas"
("Galmadāmas", 1636) un "Vērpējas" (1657). "Galmadāmās"
Velaskess izmantojis spoguļa motīvu. Formas tajā it kā izkūst gaisa un gaismas
saskarsmē. Šajā vizuālajā gaisa un gaismas savstarpējā saspēlē glezniecība
pārvērtusies šķietamībā - tās nav, ir tikai vīzija. "Vērpējās"
mākslinieks apvienojis paklājā ieausto un redzamo, taustāmo īstenību. Tās abas
saplūst vienotā tonalitātē. Velaskess atteicies no kontūrām, apjomus veidojot tikai
un vienīgi ar krāsu. Šie Velaskesa daiļrades pēdējā posma darbi ar tiem piemītošo
noslēpumainību un poētiskumu met tiltu uz 19. gadsimta impresionisma mākslu.
Lions Feihtvangers "Goija", Rīga, 1980
Viņa [Marija Luīze] ieteica Goijam gleznot viņu kā mahu.
Fransisko bija nepatīkami pārsteigts. Vispirms viņa vajadzēja gleznot Pepu zirgā,
tagad karalieni kā mahu. Klusībā viņš atzina, ka tai piemīt dažas mahai
raksturīgas īpašības, kaut vai tai ziņā, ka viņa atstāja novārtā galma etiķeti
un nepievērsa uzmanību tenkām, bet it sevišķi mahiska viņā likās nevaldāmā
dzīves kāre. Taču augstdzimusī dāma varēja tērpties mahas kostīmā labi ja tikai
masku ballē; ja doņja Marija Luīze lika sevi gleznot šādā tērpā, tad visiem tas
liksies vismaz dīvaini.
Uzmanīgi viņš mēģināja karalieni no šī nodoma atrunāt. Viņa nepiekāpās.
Samierinājās tikai ar to, ka mahas tērpam nav jābūt raibam, bet gan melnam. Citādi
viņa, kā vienmēr, bija labs modelis, kas gleznotāja darbu tikai sekmēja, nevis
traucēja. Viņa atkal un atkal atgādināja:
- Gleznojiet mani tādu, kāda es esmu. Neidealizējiet mani. Es gribu būt tāda, kāda
esmu.
Goija rakstiski lūdz atļauju atgriezties Madridē; ģīmetne esot tikpat kā gatava,
pārējo varētu veikt arī tur. Viņš saņēma strupu atbildi, ka viņas majestāte
vēloties, lai darbu pabeidz šeit pat. Apmēram pēc desmit dienām viņam atkal tikšot
atvēlēts seanss, un - lai viņš no Madrides pasūtot sev melnu uzvalku.
Tā kā no Madrides aizmirsa atsūtīt viņam melnas zeķes, tad viņš ieradās seansā,
uz kuru beidzot atkal tika aicināts, pelēkās zeķēs. Marķīzs de la Vega Inklāns
lika viņam aizrādīt, lai tādā tērpā neiedrošinoties ierasties pie majestātes.
Sarūgtināts Goija aizgāja atpakaļ uz saviem apartamentiem, uzvilka baltas zeķes, ar
tušu uzkrāsoja uz labās zeķes vīru, kas bija aizdomīgi līdzīgs galma maršalam,
bet uz kreisās - kāda cita vīra seju - temperamenta ziņā marķīzam radniecisko
kambarkungu. Nekaunīgs un sadusmots viņš šoreiz neļāva sevi aizturēt un nokļuva
pie Marijas Luīzes. Viņš to atrada karaļa sabiedrībā; tas nesaprata, kas noticis,
un, mazliet sadusmots, jautāja:
- Kas jums tur uz zeķēm par dīvainiem, nepiedienīgiem vīreļiem?
Ar drūmu izteiksmi platajā sejā Goija atbildēja: - Sēras, majestāte, sēras.
Marija Luīze skaļi smējās.
Goija nostrādāja vēl vienu nedēļu. Tad ģīmetne bija gatava. Viņš soli atkāpās.
- Karaliene doņja Marija Luīze mahas tērpā, - viņš iepazīstināja dzīvo karalieni
ar savu uzgleznoto karalieni. Tur nu viņa stāvēja savā dabiskajā un tai pašā laikā
reprezentablajā stājā, maha un karaliene reizē. Acis virs plēsīgā putna deguna
raugās gudri un alkatīgi, lūpas virs stingrā zoda dimanta zobu dēļ cieši
sakniebtas. Viņas nosmiņķētajā sejā gudrība, iekāre un varmācība. No parūkas
lejup slīdošā mantiļa sakrustota pār krūtīm, izgriezums dziļi atsedz kaklu, kas
vilina ar savu tvirtumu, rokas apaļīgas un glīti veidotas, kreisā roka ar gredzenu
brīvi nokaras uz leju, labā tur virs krūtīm mazu aizvērtu vēdekli, kas aicina un
gaida reizē.
Goija bija pūlējies gleznot ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Viņa, doņja Marija
Luīze, bija neglīta, bet šo neglītumu viņš bija padarījis dzīvības pilnu,
mirdzošu, gandrīz pievilcīgu. Viņš bija ievijis viņai matos zilgansārtu lentu, un
šīs lentas gaišums liks mirgot mežģīņu lepnajam melnumam. Viņš bija uzāvis
viņai zeltītas kurpes, kuras mirdzēja no melno svārku apakšas, un visai viņas
būtnei piešķīris blāvo miesas krāsas mirgojumu.
Ģīmetnē karaliene neatrada neko tādu, ko būtu varējusi pelt.
Glaimu pilnos vārdos viņa izteica savu apmierinājumu un uzaicināja Goiju šeit,
Sanildefonso, izgatavot vēl divas kopijas.
Godbijīgi, bet nelokāmi viņš priekšlikumu noraidīja. Ja viņš kādam darbam
ziedojis tik daudz pūļu, tad kopēt to vairs nevarot.
- Paklausieties labi uzmanīgi, mans mīļais, kā esmu nodomājis jūs izmantot, -
karalis sāka Goijam skaidrot, - tā nu ir sagadījies, ka šai skaistajā maija mēnesī
visi mani tuvinieki sapulcējušies te, Aranhuesā. Un tad man ienāca prātā doma: jums
jāuzglezno mūs visus kopā, don Fransisko, vienā gleznā.
Šai dienā Goija dzirdēja labi, un majestātem bija skaļa balss. Tomēr viņam likās,
ka ir pārklausījies. Jo tas, ko viņš izprata no karaļa vārdiem, bija vienreizēja,
pasakaina laime, un viņš baidījās, ka tā varētu izgaist, ja viņš par daudz
steidzīgi to tvertu.
Reti kad karalim rodas patika pozēt gleznotājam kopā ar visu ģimeni. Augstdzimušām
personām trūkst pacietības, un, ja vienam bija brīvs laiks, tad aizņemts bija otrs.
Tikai sevišķi augsti novērtēti meistari drīkstējuši gleznot šādus grupu
portretus, kopš Migela van Loo laikiem - neviens.
- Es esmu iedomājies tā, - dons Karloss turpināja skaidrot. - Jūs radīsiet kaut
ko skaistu, omulīgu un tomēr cieņas pilnu, tāpat kā Filipa Ceturtā gleznā, kur
mazā infante sniedzas pēc ūdensglāzes un viens no puišeļiem sper ar kāju sunim. Vai
arī kā mana vectēva Filipa Piektā gleznā, kur visi tik omulīgi sēž kopā. Es,
piemēram, varētu salīdzināt savus pulksteņus vai arī spēlēt vijoli. Karaliene
lasa, mazākie bērni ķersta cits citu. Visi patīkami izklaidējas, un tomēr, viss ir
cieņas pilns. Jūs jau saprotat, don Fransisko!
Dons Fransisko saprata. Bet viņš visu iedomājās citādi. Žanra gleznu, nē, nekad!
Taču viņš bija piesardzīgs, viņš negribēja izpostīt savas brīnišķīgās
izredzes. Viņš godbijīgi teica, ka esot pateicīgs karalim par dāvāto uzticību un
par neparasto pagodinājumu. Viņš lūdzot vienu vai divas dienas laika pārdomām, pēc
tam atļaušoties majestāti iepazīstināt ar saviem projektiem.
Šai dienā un arī nākošajā sabiedriskais Goija vairījās no ļaudīm. Nogrimis
domās, no laimes gandrīz apmāts, nedzirdēdams vai arī negribēdams dzirdēt, kad
viņu uzrunāja, viņš staigāja pa brīnišķīgajiem dārziem, zem Calle de Alhambra un
Calle de los Embajadores koku lapotnes arkām, pāri tiltiem un tiltiņiem, garām grotām
un strūklakām.
Kaut ko "omulīgu", nē, no tā majestātei vajadzēs atteikties. Van Loo
"Filipa Piektā ģimenes" samāksloti dabiskais grupējums bija tikai muļķīga
izrāde, bērnišķīgs savārstījums, tik zemu viņš negribēja krist. Un Velaskesa
"Galma dāmas", viņa "Menīnas", protams, bija augstākais, ko
sasniegusi spāņu glezniecības mākslas, viņš apbrīnoja šo gleznu. Bet viņam bija
sveša tās stingrā jautrība. Kā arvien, viņš negribēja ne ar vienu sacensties, ar
lielo Velaskesu tikpat maz kā ar neievērojamo van Loo. Viņš gribēja sacensties tikai
pats ar sevi; viņa gleznai vajadzēja būt Fransisko Goijas gleznai - un neviena cita.
Otrā dienā viņa acu priekšā kā no liela attāluma neskaidri tēlojās tas, ko viņš
gribēja gleznot. Bet viņš neiedrošinājās to apskatīt tuvāk, lai redzētais
nepazustu. Domādams un sapņodams par neskaidro, tālumā vizošo ainu, viņš likās
gultā un iemiga.
Otrā rītā pamodies, viņš skaidri zināja, ko gleznos. Iedomātie tēli stāvēja
viņa priekšā. Tie bija tikpat kā ar rokām tverami. Viņš pieteicās pie
majestātēm. Pastāstīja par savu izdomu, vairāk runādams ar doņju Mariju Luīzi
nekā ar donu Karlosu. Kautrīgi viņš paskaidroja, ka viņam izdošoties attēlot
katoliskās majestātes vislabāk tad, ja drīkstēšot izcelt to reprezentablo, neparasti
cienīgo, ko izstaroja pašas augstības. Viņš baidoties no pārāk samākslotas
nepiespiestības, kas varētu radīt iespaidu, it kā būtu attēlota tikai muižnieku vai
pat pilsoņu ģimene. Karaliskās ģimenes locekļi jāglezno tādi, kādus tos radījusi
dieva žēlastība, proti, kā jau karaļi un infanti. Viņiem jābūt attēlotiem
vienkārši, bet visā spožumā.
- Atvaino, Fransisko, - dons Migels teica. - Es zinu, ka padomdevēji reti ir
tīkami viesi, taču mans pienākums būt pret tevi atklātam, un tāpēc man tev tomēr
jāsaka - nerādi gleznu tādu, kāda tā ir šobrīd! Es tevi ļoti lūdzu. - Un,
nebaidīdamies no īgnuma, kas pavīdēja Goijas sejā, viņš turpināja: - Vismaz
Karlosu un Mariju Luīzi tu varētu - viņš meklēja vārdus,- padarīt mazliet
žēlsirdīgākus. Beigu beigās no mums visiem vienīgi tu esi tas, kas viņus redz
īpaši žēlsirdīgus.
- Es neredzu viņus žēlsirdīgus, - Goija atbildēja, - un es neredzu viņus
cietsirdīgus, es redzu viņus tādus, kādi viņi ir, un tādi viņi paliks. Uz visiem
laikiem.
- Desmit un divdesmit divas minūtes. Četrpadsmitajā jūnijā pulksten
desmitos un divdesmit divās minūtēs. Darbu jūs nododat laikā, don Fransisko.
Un tā nu visi šie Burboni atkal stāvēja zālē, gan ne tādā kārtībā kā gleznā,
bet juku jukām, un dzīvie Bruboni apskatīja uzgleznotos, katrs apskatīja pats sevi, un
katrs apskatīja citus. Un aiz viņiem ēnā - kā īstenībā, tā arī gleznā, -
stāvēja mākslinieks, kas viņus bija nostādījis šādā kārtībā un uzgleznojis
šādā izskatā.
Uz audekla viss zvīļoja un mirgoja, īsti karaliski zvīļoja, īsti karaliski mirgoja,
un viņi stāvēja uz audekla visā augumā, vēl lielāki nekā savā augumā, dzīvi,
patiesāki nekā dzīvē, pazīstami katram kas viņus kaut tikai reizi pavirši
uzlūkojis.
Viņi skatījās un klusēja, mazliet apmulsuši; tā bija tik liela glezna, nekad vēl
viņi nebija gleznoti uz tik liela audekla, un nekad vēl katru atsevišķi nebija
apmirdzējusi tik liela visu pārējo greznība.
Dons Karloss - liels un smagnējs stāvēja vidū - kā uz gleznas, tā zālē. Glezna
viņam patika, viņam patika viņš pats. Cik brīnišķīgi uzgleznoti viņa
kastaņbrūnie parādes svārki, tūdaļ visiem redzams, ka tie ir no samta, un cik
precīzi atainots zobena rokturis un katra ordeņa zvaigzne un katra ordeņa lenta, un cik
iespaidīgi izskatās viņš pats, tik stingrs, nesatricināms, katram redzams, cik daudz
viņa kaulos vēl spēka un izturības, par spīti vecumam un kaulu sāpēm. "Kā
klints," viņš domā. "Yo el Rey de las Espa?as y Francia," viņš domā.
"Ļoti iespaidīga glezna." Viņš jau gatavojas pateikt Goijam kaut ko
draudzīgu un jautru, tomēr atzīst par labāku nogaidīt, kamēr savas domas izteiks
doņja Marija Luīze.
Viņa, vecīgā, neglītā, neizgreznotā Marija Luīze, stāv sava vīra, sava drauga un
savu bērnu vidū, un viņas šaudīgās, asās acis pēta vecīgo, neglīto, izgreznoto
Mariju Luīzi gleznā. Daudz kas šajā sievietē daudziem nepatīk, bet viņai tā
patīk, viņa izsaka tai savu atzinību. Šai sievietei ir neglīta seja, bet tā ir
vienreizēja, tā liek sevī skatīties, tā iespiežas atmiņā. Jā, tā ir viņa,
Marija Luīze Burbone, Parmas princese, visu Spānijas zemju valdniece, abu Indiju
karaliene, lielhercoga meita, karaļa laulātā draudzene, nākošo karaļu un karalieņu
māte, sieviete ar nelokāmu gribu, spējīga gūt no dzīves visu, ko vien tā var dot,
sieviete, kas nepazīst baiļu un nožēlas, un tāda viņa paliks, līdz to nesīs uz
Eskoriālu un noguldīs karaļu kapenēs - Panteon de los Reyes. Un ap viņu stāv viņas
bērni. Ar labpatiku viņa raugās uz jauko, mazo infantu, ko karaliene gleznā tur pie
rokas, un uz skaisto mazo infanti, kuru viņa apskāvusi ap pleciem. Tā ir teicama,
patiesa glezna, bez salkanības, bez liekulības, skarba un lepna.
Ilgi valdīja klusums. Goija jau kļuva nemierīgs. Sapīcis viņš raudzījās uz
Migelu. Vai tiešām šis rūgumpods būs piesaucis nelaimi ar saviem drūmajiem
pareģojumiem? Arī Hosefai glezna bija likusies šaubīga. Vai tad arī majestātes
atzīs, ka neesmu uzgleznojis viņus pietiekami žēlsirdīgus? Bet viņam taču pat
prātā nav nākusi neviena necienīga doma, vienmēr viņš izjutis tādu kā godbijību
pret šo vēlīgo karali un simpātijas pret dzīvespriecīgo sievieti - reizē karalieni
un mahu. Viņš bija gleznojis patiesību. Līdz šim viņš vienmēr bija atzinis
patiesību, un šī viņa patiesība visiem bija patikusi, kā maho, tā grandiem, pat
inkvizīcijai. Un viņš vēl bija ticējis, ka šī glezna viņu padarīs par karaļa
pirmo gleznotāju - vai tad arī šoreiz visas cerības vējā? Kad beidzot viņi atvērs
muti, šis stulbenis un palaistuve?
Bet tad jau arī doņja Marija Luīze sāka runāt.
- Tas jums ir izdevies, don Fransisko, - viņa teica. - Tā ir īsta, patiesīga glezna,
tā paudīs nākošajām paaudzēm, kādi mēs, Burboni, esam.
Un arī dons Karloss nekavējās skaļi izteikt savu piekrišanu.
- Lieliska glezna! Īsts ģimenes portrets, tieši tāds, kādu mēs vēlējāmies. Starp
citu, cik tā ir liela, - cik augsta, cik plata?
- Divus metrus astoņdesmit centimetrus augsta un trīs metrus trīsdesmit sešus
centimetrus plata, - Goija informēja.
Kaijetāna lūdz Fransisko kopā ar viņu uzkāpt miradorā - skatu tornī. Taču
šoreiz viņa vairs nepagāja garām aizslēgtajām durvīm kāpņu vidusdaļā, viņa
atslēdza tās un lūdza Goiju ieiet.
Tas bija mazs kabinets, pretī sitās sasmacis gaiss, telpā valdīja krēsla. Kaijetāna
atvēra logu aizvirtņus, gaisma ar joni plūda iekšā. Telpa bija tikpat kā tukša, pie
sienas karājās viena vienīga glezna - vidēja lieluma, greznā ietvarā, tās priekšā
stāvēja divi ērti, nolietoti krēsli.
- Apsēdieties taču, don Fransisko. - Kaijetāna aicināja ar tikko manāmu un, kā
Goijam likās, viltīgu smaidu.
Goija apskatīja gleznu. Tur bija aina no mitoloģijas ar muskuļotiem, spēcīgiem
vīriem un pilnīgām sievām, šķita, ka tā radusies Pītera Paula Rubensa darbnīcā
un ka tie gan nevarēja būt viņa labākie skolnieki, kas pie tās strādājuši.
- Jums ir arī labākas gleznas, - pēc brītiņa teica Fansisko.
Kaijetāna piespieda pogu sienā. Mitoloģiskā ainava pavirzījās sānis, protams, ar
kādas atsperes palīdzību un atklāja skatienam kādu citu gleznu.
Fransisko sarāvās, piecēlās no krēsla un apgāja tam apkārt. Viņa seja saspringa,
no uzmanības kļuva gandrīz drūma, apakšlūpa pastiepās uz priekšu. Visa viņa
būtne vēroja, skatījās.
Gleznā bija attēlota guļoša sieviete, kas, atspiedusies uz labās rokas, aplūkoja
sevi spogulī, skatītājam pagriezusi muguru. Sieviete bija kaila. Spogulī, ko viņai
priekšā turēja mazs, ceļos nometies, spārnots zēns, viņas seja bija saskatāma
tikai neskaidri. Bet šo kailo sievieti nebija gleznojis ārzemnieks, tā nebija radusies
ne Antverpenē, nedz Venēcijā - daža laba tāda no ārzemēm ievesta glezna karājās
karaļu vai arī grandu pilīs - nē, šī glezna, kuras priekšā tagad stāvēja
Fransisko, bija spānieša rokas gleznota, to varēja radīt tikai viens vienīgs - Djēgo
Velaskess. Tā bija, par to nevarēja būt šaubu, tā glezna, par kuru viņam bija
stāstījis dons Antonio Ponss un, iespējams, arī Migels. Tā bija Velaskesa
pārdrošā, aizliegtā, nopeltā cildinātā "Do?a desnuda" - kailā sieviete
[Venēra ar spoguli], Psihe vai Venēra, vienalga, kā viņu nosauktu, taču katrā ziņā
ļoti reāla, kaila sieviete. Viņa nebija ne sārta un pārāk apaļīga, ne balta un
pārmērīgi resna, tā nebija nekāda Ticiana itāliete, nedz Rubensa holandiete, tā
bija burvīga spāņu meitene, tātad patiešām eksistēja šī Velaskesa "Do?a
desnuda", un Fransisko Goija stāvēja tās priekšā.
Viņš aizmirsa, ka glezna bija jau savus simt piecdesmit gadus veca, aizmirsa, ka atrodas
Kadisā un Kaijetāna stāv viņam blakus. Viņš skatījās uz sava amata biedra gleznu,
it kā tikai nupat tā būtu gleznota, skatījās uz sava amata biedra Velaskesa
pārdrošāko, bīstamāko gleznu - doņju desnūdu.
Ikviens taču izvēlas par savas dzīves paraugu kādu citu cilvēku - dzīvu vai mirušu.
Ja Fransisko Goijam liktenis būtu ļāvis kaut ko izlūgties, tad tā būtu bijusi
Velaskesa māksla un slava. Spānijā viņš atzina tikai vienu meistaru par izcilu - tas
bija Djēgo Velaskess. Pati daba un šis dons Djēgo bija viņa skolotāji, un visu mūžu
viņš bija centies līdz galam izprast Velsakesa meistarību. Un tagad te nu bija šī
lielā, jaunā, noslēpumainā, izslavētā glezna. Straujš savās jūtās un uztverē,
straujš mīlā, naidā, pielūgsmē un nicināšanā - Goija, vēl nebija pagājusi ne
pusminūte, jau saprata - viņš šo gleznu apbrīno un viņš to noliedz.
Viņš apbrīnoja, cik dabiski bija veidota šī ļoti pievilcīgā sieviete, turklāt
viņas pozā nebija ne vēsts no vaļības; viņa paša, Fransisko, cilvēki bieži
lidinājās gaisā, nevis sēdēja vai gulēja. Viņš apbrīnoja viltību, ar kādu viņa
amata biedrs sievietes seju bija atainojis neskaidrā spoguļa dūmakā un visu
skatītāju uzmanību novirzījis uz brīnišķīgajām auguma līnijām, uz gulētājas
īsti spāniskajām ķermeņa kontūrām - ar tievu vidukli un spēcīgi attīstītām
gūžām.
Taču galvenokārt viņš apbrīnoja to, ka dons Djēgo vispār bija iedrošinājies
gleznot šādu gleznu. Inkvizīcijas noliegums gleznās attēlot kailu ķermeni bija
nepārprotams un stingrs, un neviens cits spāņu meistars nebūtu iedrīkstējies gleznot
pašu pavedinošāko visā pasaulē - kailu sievietes miesu. Lai arī cik lielu karaļa
vai kāda cita varena mecenāta labvēlību Djēgo būtu baudījis Filipa Ceturtā galmā,
bez šaubām, arī garīdzniekiem un svētuļiem bija liela teikšana, un, kā zināms,
varasvīru garastāvoklis nav nemainīgs. Velaskess bija gleznojis šo sievieti tāpēc,
ka viņu vilināja vēlēšanās parādīt, ka ķermeņa kailumu var parādīt arī
savādāk, nekā to bija darījuši Ticians un Rubenss. Viņš nebija baidījies no
briesmām, tāpēc, ka viņš bija liels mākslinieks un lepns spānietis, tāpēc, ka
viņš bija gribējis pierādīt, ka arī mēs, spāņi, esam uz to spējīgi.
Viņš to pierādīja. Apbrīnojami, kā krāsa harmonēja: miesas perlamutrs, bālganais
šķidrauts, spoguļa zaļganais pelēkums, matu tumšais brūnums, kailā zēna sārti
violetās lentas, viņa spārnu vieglās varavīksnes krāsu nianses. Maiga, viegla,
stingra un eleganta bija gleznota šī kailā sieviete, bez lētiem efektiem, bez
atklātas, acīs krītošas saldkaires, ko tik bieži pauda itāliešu un holandiešu
meistaru gleznotie sieviešu akti. Drīzāk gan šī glezna izstaroja kaut ko drūmu,
melnais paklājs, uz kura šī sieviete gulēja, tumši sarkanie aizkari, spoguļa
tumšais ietvars, viss šis nopietnais kolorīts noliedza jebkādu intimitāti. Dons
Djēgo bija spānietis. Viņam skaistums un mīla nebija nekas viegls, šīs jūtas viņam
nozīmēja kaut ko nopietnu, mežonīgu un ļoti bieži arī kaut kā smaga, traģiska
pirmsākumu.
Fransisko skatījās un apbrīnoja. Droši vien dons Djēgo bija gribējis, lai ļaudis
skatītos un apbrīnotu. Bet, ja kāds mākslinieks uzgleznojis sievietes miesu tajās
brīnumainajās krāsās, kādas daba tai piešķīrusi, un turklāt uzgleznojis tā, ka
skatītājs to apbrīno un paliek nejūtīgs, vai tad glezna nav sasniegusi savu mērķi?
Labi, dons Djēgo ir sasniedzis šo meistarību, šo meistarību bez naida un mīlas, šo
vienaldzību, par kuru tik daudz bija pļāpājuši Vinkelmanis, Rafaels, Mengss un Goijas
nelaiķa svainis, viņš ir sasniedzis meistarības kalngalus, bet ja viņam, Fransisko,
šobrīd velns par velti piedāvātu šādu meistarību, viņš negribētu to iegūt,
viņš teiktu: - Liels paldies, nē! - Ir jau labi, ka pasaulē ir šis apbrīnošanas
cienīgais, glezni rotaļīgais un skumjais kailās sievietes attēls. Taču labi arī
tas, ka to nav gleznojis viņš, Goija. Un Fransisko bija laimīgs ne tikai tāpēc, ka
tas nav viņš, kas atdusas Sanhuanas Bautistas lepnajā kapličā, bet vispār tāpēc,
ka viņš ir gleznotājs Fransisko Goija, nevis gleznotājs Velaskess.
- Vai tu nesaproti? - viņa jautāja. - Es vēlos, lai tu mani beidzot uzglezno kā
mahu, kā īstu mahu.
Goija viņu cieši uzlūkoja. Vai viņš Kaijetānu [hercogiene Alba] saprata? Velaskesa
kailā sieviete - tā viņš pats bija viņai skaidrojis - nebija ne dieviete, ne
grandesa, tā bija maha.
- Es vēlētos pasūtīt divas ģīmetnes, don Fransisko, - viņa teica, - vienu - mahas
apģērbā, otru - īstu mahu.
Ja viņa tā vēlējās, lai tad viņai arī tiek. Viņš uzgleznoja to dārgajā,
košajā apģērbā, un jau tagad caurspīdīgajās drānās viņš to gleznoja kailu.
Viņa gulēja mīlas priekiem paredzētajā guļvietā uz blāvi zaļiem spilveniem, rokas
sakrustojusi aiz galvas, kreiso kāju mazliet pievilkusi, labais augšstilbs maigi
atbalstīts pret kreiso, klēpja trīsstūris viegli izcelts. Viņš lūdz sejai uzlikt
mazliet smiņķa un gleznoja, taču tā nebija viņas seja, viņš piešķīra tai
daudznozīmīgu, noslēpumainu izteiksmi, tā bija vienas noteiktas sievietes seja un
reizē arī ikvienas sievietes seja.
Viņš gleznoja istabā, kur bija paredzēts gleznas novietot. Gaisma, kas plūda no
kreisās puses, bija piemērota apģērbtajai mahai. Bet kailo viņš gleznoja uz skatu
torņa - miradora lēzenā jumta, jo šeit, pateicoties balustrādei, gaisma krita tā,
kā viņam vajadzēja. Dueaņja, kaut arī nosakņota nelabvēlīgi, stāvēja sardzē;
augšā varēja justies drošībā. Un tomēr, tas ko viņi darīja, bija pārdrošība;
šāda veida pasākumi jau nekad ilgi nepaliek noslēpums. Goija gleznoja saīdzis. Viņš
saprata - Kaijetāna liedz viņam Serafīnu, viņa grib būt viņam vairāk nekā
Serafīna. Arī kā maha viņa grib būt pārāka par Serafīnu. Taču tas viņai
neizdosies. Goijā brieda ļauns prieks.
Tā, kas radās uz audekla, nebija maha. Un, kaut arī dzimta un bagātība viņai devusi
visu, ko vien Spānija spēj dot, - no tautas vidus viņa paliek izstumta, vienmēr viņa
bijusi un paliks nožēlojama grande. Viņa nespēj kļūt par mahu, lai kā pēc tā
tiektos. Un taisni tad viņa nebija maha un nometa savu pēdējo plīvuru.
Viņš vairs nedomāja par dzīvo sievieti un pievērsās darbam. Viņš nesaprata, vai
tā bija māksla, ko viņš patlaban radīja. Ko gan par to būtu teicis Luhans, viņa
skolotājs Saragosā! Luhans bija licis viņam zīmēt glīti apģērbtas ģipša
statujas, jo ne par velti viņš bija inkvizīcijas cenzors. Un tas, ko viņš šeit
darīja, bija bezgala tālu no tās bezkaislīgās, indiferentās mākslas, par kādu
jūsmoja Mengss un Migels. Bet carajo! - pie velna! Viņš taču negribēja sacensties ar
nelaiķi Velaskesu, un tāda nu reiz bija viņa doņja desnūda. Ar šo apģērbto un
neapģērbto kailo viņš gleznoja visas sievietes, ar kurām kādreiz bija gulējis
gultā vai kādā kaktā. Goija gleznoja uz visādām baudām pavedinošo miesu. Un
turklāt divas sejas: vienu - gaidu un saldkaires pilnu, gandrīz sastingušu no alkām,
cietsirdīgu, pavedinošu, bīstamu skatienu, otru - mazliet miegainu, lēnām mostoties
pēc remdinātām vēlmēm, bet jau tvīkstot pēc jauna piepildījuma. Tas, ko viņš
gribēja gleznot, nebija ne Alba, ne maha. Tā bija saldkaisle vispār - nekad
neapmierināma, truli svētlaimīga un bīstama.
Gleznas bija gatavas. Nedroši Kaijetāna raudzījās no vienas uz otru. Sievietei
toreadora apģērbā bija cita seja nekā kailajai. Abas bija viņas sejas, un tomēr tās
nebija viņas sejas. Kāpēc Frančo nebija gleznojis viņas īsto seju?
- Jūs esat radījis kaut ko vienreizēju, don Fransisko, - viņa beidzot sacīja, - kaut
ko satraucošu. - Tad viņa no gleznām novērsās. - Bet tik krāšņa nu gan es neesmu,
- viņa teica rotaļīgā draiskulībā.
Nākošajās dienās Goija vēlreiz apsvēra, kādas "Kaprīzes" atstāt
publicējamo skaitā, kādas izmest. Bet viņš nepadomāja par to, kas varētu apvainot
Manuelu vai doņju Mariju Luīzi, viņš neraizējās ne par galmu, nedz par politiku, bet
gan tikai sev jautāja: vai es esmu taisnīgs pret Kaijetānu? Un viņš atstāja
krājumā dievu zaimojošo "Debesbraukšanu", bet nolika pie malas "Sapņus
par meliem un nepastāvību".
Aizvien vairāk "Kaprīzes" viņam kļuva par personisku lietu. Tās kļuva par
viņa dienasgrāmatu, par viņa dzīves hroniku.
Tagad viņam vairs nepatika, ka pirmajā vietā nolikta lapa ar spoku ielenkto, uz galda
uzmetušos Goiju. Šai lapai jāatrod vieta kaut kur tālāk, varbūt otrās daļas
sākumā - pirms spoku cikla, bet tā nebija piemērota, lai ar to atklāj visu
"Kaprīžu" krājumu.
Šai asējumā attēlotais Goija bija idealizēts, viņš bija pārāk slaids un pārāk
jauns. Bet galvenais - tas bija necienīgi, tas bija augstākā mērā nepiedienīgi, ja
Goija pirmajā lapā slēpj savu īsto seju. Tik drošsirdīga darba autoram sava seja
bija jāparāda. Viņam jānostājas sava gara ražojuma priekšā - jābūt visiem
pazīstamam. "Kaprīžu" pirmajā lappusē bija jābūt īstajam Fransisko
Goijam. Tam jābūt šodienas Goijam. Tam Goijam, kam nāve laupījusi Hosefu, Martīnu,
Kaijetānu, tam Goijam, kas bija iegrimis dziļajā, šausmīgajā atvarā un atkal no tā
izniris. Tam Goijam, kas piespiedis savu fantāziju pakļauties prātam un radīt nevis
briesmoņus, bet gan mākslu.
Viņš bija gleznojis un zīmējis daudz pašportretus: vienā bija attēlots Goija
jaunībā, kurš, stāvēdams ēnā, kautrīgi, tomēr pašpaļāvīgi raugās kādā no
saviem varenajiem mecenātiem, otrā - mazliet vecāks Goija - nekaunīgs, pārdrošs,
toreadora apģērbā, kurš zina, ka viņam pieder pasaule, trešā - švītīgs
galminieks, kurš galanti lakstojas ap savu Kaijetānu, tad vēl viens Goija, kas, atkal
stāvēdams ēnā, pārākuma apziņā noraugās uz karalisko ģimeni, un, beidzot viņš
bija uzzīmējis bārdainu, izmisuma pārņemtu, visu ļauno dēmonu apsēsto Goiju.
Bet nu bija jārada šodienas Goija, tas Goija, kas nostaigājis atziņas ērkšķaino
ceļu un iemācījies pasaulei gan pakļauties, bet nepiekrīt, ka tās likumi pareizi.
Viņš rūpīgi sasukāja matus pār ausīm un ilgi domāja, kā apģērbties. Tieši
"Kaprīžu" pirmajā lapā jābūt reprezentablam Goijam, cienīgam Goijam,
nevis acu apmānītājam un jokdarim, bet gan karaļa pirmajam gleznotājam. Viņš aplika
augstu apkaklīti, kas sniedzās līdz pat zodam, ietērpās krāšņajos, pelēkajos
vizītsvārkos un uzlika lielajā, apaļajā galvā lepnu cilindru - bolīvaru - ar
platām malām.
Tādu viņš zīmēja savu portretu, ziņkārīgs, kas no visa tā iznāks.
Gleznu beidzis, brīnīdamies
Skatījās viņš zīmējumā
Savā. Vai šis vecais, bargais
Kungs bija viņš? Vai viņš tas bij? Šīs
Acis vērās cilvēkos tik
Ļauni, asi. Apakšlūpa,
Īgni pastiepta uz priekšu,
Atkārās. Un dziļas krunkas
Sniedzās tam no deguna uz
Leju līdz pat sašķobīto,
Plāno lūpu kaktiņiem. Bet
Stingrā, visu noraidošā,
Ieapaļā lauvas galva
Zem šī platā bolīvara
Šķita vēl jo spēcīgāka.
Tā ar jūtām nenoteiktām
Goija vērās zīmējumā.
Vai viņš tiešām izskatījās
Jau tik ļoti vecs un īdzīgs?
Vai viņš sevi, vientulīgu
Mizantropu, nākamībā
Attēlojis?
Tādēļ nikni
Skatījās viņš gleznā. Un tad
Parakstīja savu vārdu:
"Gleznotājs Fransisko Goija
Lusiente." Pēc tam teica:
"Redziet, kāda slavenība!"
Noņemiet tai galvassegu!
Atveriet tai galvaskausu
Un jūs brīnīsieties visi,
Redzēdami, kas tur slēpjas."
D.Kalniņas pēcvārda L.Feihtvangera grāmatai "Goija", Rīga, 1980
L.Feihtvangers savu romānu nosaucis "Goija jeb atziņas ērkšķainais
ceļš". Akcents, sakāpinājums tātad jau virsrakstā. Atziņas ērkšķainais
ceļš. Goijas ceļš 13 gadu laikposmā. Jau no dzimšanas pārlieku jūtīga, bet reizē
zemnieciski gudra, slavas kāra, savās kaislībās nerimtīga cilvēka, mākslinieka
ceļš zemē un laikā, kurā viss izkustējies no ierastajām vietām. Materiāls
patiešām spēcīgs. Goijas atziņas - varētu teikt - apziņas, pilsoniskās apziņas
veidošanās tēlota ar īstu "dziļumpsihologa" roku.
Vispirms tā ir hercogiene Alba, kas Goijam liek pārdzīvot sava veida katarsi. Saragosas
amatnieka dēls - galma gleznotājs sākumā tic, ka var būt reizē gan galminieks, gan
palikt maho. Pārdzīvojums, ko rada mīlestība un kaislības pacēlums un pazemojuma
rūgtums, atziņa, ka Alba nekad nevar būt arī maha, lai cik karsti pati to vēlētos,
beidzot šķiršanās no viņas ir Goijas pirmā lielā vērtību pārvērtēšana.
Personiskajos pārdzīvojumos skaļāku atbalsi gūst liberāli noskaņoto draugu balsis.
Šķietami neitrālais Goija apzināti un neapzināti savā mākslā kļūst aizvien
vairāk politisks. Būtībā viņš tomēr palicis īsts savas tautas dēls, maho; pat
greznais galminieka tērps nevar noslēpt viņa zemniecisko smagnējību. "Kas dzimis
par sīpolu, nevar kļūt par rozi," saka Goijas māte. Un, kad to izpratis Goija
pats, kad viņš kurls un bez laika novecojis mūļu dzinēja Hila pavadībā dodas cauri
visai Spānijai, Hils viņā saskata cilvēcisku lielumu un atrod šķirisku un garīgu
radniecību: "Jūs esat liels vīrs, don Fransisko, jūs piederat mums." Draugi
bija varējuši pārliecināt Goiju, ka tieši mākslinieki spēj runāt visām tautām
saprotamā valodā (idioma universal). Ne vairs uzmetumi gobelēniem piļu greznošanai
(bet arī tajos bija modeļi no tautas!). Ne vairs galminieku un karaļnama pasūtītāju
portreti (bet kā tajos kontrastēja garīgi nabadzīgās sejas ar ārējo greznību!). Ne
vairs apģērbtā un kailā maha (bet kāds izaicinājums tradicionālajai glezniecībai -
sievietes miesas valdzinājumu apvienot ar prāta asumu!). Pēc visām šīm, jau īsti
goijiskajām gleznām, top grafikas: "Kaprīzes", vēlāk - spāņu - franču
"geriļjas" laikā, Napoleona brāļa iebrukuma un Madrides sacelšanās
iespaidā - arī pārējie asējumu cikli "Parunas", "Kara posts",
"Vēršu cīņu vīzijas".
Šie darbi dažam var likties pārspīlēti, kroplīgi vai pat ārprātīga cilvēka
vīziju un murgu tēli. Gluži nepareizi tas nav: mākslā, bet jo sevišķi groteskā,
vienmēr ir zināma "pārspīlējuma" pakāpe, pretējā gadījumā būtu
jārunā par naturālistisku kopiju. Un vai kroplīgo dzīvē var netēlot kroplīgu? Jau
sen runājam par "neglītā estētiku": mākslinieks izteic savu "pozitīvo
ideālu", attēlodams "negatīvo" - neglīto, atbaidošo, baismo. Goija ap
sevi un sevī pašā redzēja pietiekami daudz neglītā un baismā. Iespējams, bija
brīži, kad viņš atradās tuvu ārprāta robežai. Bet māksliniekam pietika spēka un
talanta, lai savas šaubas, izmisumu, vientulību, sašutumu "norakstītu"
asējumu ciklos un gleznās. Turklāt, mūža beigās - kurls un gandrīz akls - viņš
radīja vēl asējumu "Te tā ir - patiesība", gleznas
"Ūdensnesēji" un "Klusā daba ar augļiem, pudelēm, maizēm" -
darbus, no kuriem strāvo Sančo Pansas vai Kolā Breņjona vitalitāte, pārliecinošs,
dabisks dzīves apliecinājums. Ne velti, runājot par Spānijas glezniecību, parasti
vienā elpā piemin Velaskesu, Goiju un Pikaso.