REFORMĀCIJAS UN KONTRREFORMĀCIJAS IETEKME UZ KULTŪRU

A. Šteklijs, Tomass Mincers. Rīga, Izdevniecība "Liesma", 1970.

A. ŠTEKLIJS
TOMASS MINCERS

Citāts no: A. Šteklijs, Tomass Mincers. Rīga, Izdevniecība "Liesma", 1970.

OTRĀ NODAĻA

ZIBENS SPĒRIENS PULVERA MUCĀ

Viņam bija vislabākie nodomi. Viņš negrib?ja ne palikt pulveri zem katoļu baznīcas celtnes, ne sarīdīt tautu pret garīdzniekiem. Trīsdesmit trīs gadus vecais augustīniešu mūks - teoloģijas doktors un Vitenbergas universitātes profesors Martins Luters tiecās sasniegt tikai vienu mērķi - paglābt baznīcu no ļaunprātīgas izmantošanas, ko piekopa negodīgie kulta kalpi, un atgriezt to pie sākotnējās kristiānisma skaidrības. Viņš redzēja, par ko bija pārvērtusies garīdzniecība, un zināja, kādas milzu summas katru gadu aizplūst no Vācijas uz Romu. Tirgošanās ar indulgencēm viņu satrauca līdz dvēseles dzijumiem.
1517. gada 31. oktobrī Martins Luters piesita pie Vitenbergas baznīcas vārtiem savas deviņdesmit piecas tēzes. Viņš asi iebilda pret atlaižu pārdošanu, taču ne domāt nedomāja personīgi apvainot pāvestu. Leo X 9, protams, nenojauš, kā rīkojas viņa kalpi. Ja viņš zinātu, kādas blēdības pastrādā indulgenču pārdevēji, tad atzītu par labāku, lai svētā Pētera katedrāle nodeg līdz pamatiem nekā lai to ceļ uz ļaužu kauliem un asinīm.
Luters cerēja, ka viņa atzinumus iztirzās disputā. Taču tas, kas notika, pārsteidza viņu pašu. Mācītiem vīriem domātās latīņu tēzes divās nedejās izplatījās visā Vācijā. Tās cītīgi pārrakstīja, pārtulkoja vācu valodā, pārdrukāja un izplatīja. Beidzot radies cilvēks, kurš nebaidās saukt lietas īstajā vārdā!
Tēzes lasīja visur: gan zemnieku būdiņās, gan firstu pilīs. Lai glābtu dvēseli, nav jāpērk indulgences. Izrādās, ka manīgie pāvestieši nekautrīgi izkropļo dieva vārdu.
Draugi universitātē bija nobijušies. Šādas atbalsis neviens nebija gaidījis. Luters centās attaisnoties: vai tad viņš vainīgs, ka viņa teoloģiskās tēzes pēkšņi pārvērtušās ierocī, kuru vērš pret baznīcu?
Lutera vārdi krita auglīgā augsnē. Romas jūgs vairs nebija panesams. Katra ļaužu kārta atrada tēzēs tieši to, ko tiecās atrast. Vācijas laicīgie valdītāji tajās saskatīja atbalstu savām kvēlākajām vēlmēm - sagrābt savās rokās baznīcas neizmērojamās zemes. Izputējušie bruņinieki sapņoja par bijušās varenības atjaunošanu viņi iegūs kāroto, kad ķeizars viņus aicinās karagājienam uz Romu. Birģeļi ienīda pāvestiešu nodevas un alka pēc lētas baznīcas. Tautā runāja ko citu: baznīca jau no senseniem laikiem attaisnojusi pastāvošo iekārtu. Bet, ja tās lēmumi runā pretim dieva vārdam, tad jau arī šī iekārta nav no dieva un tātad var tikt grozīta un tā jāgroza.
Luters ar savām tēzēm stipri iedragāja baznīcas autoritāti. To būtība atjāva daudz ko secināt. Bet tas bija tikai pirmais pamudinājums. Pat tie cilvēki, kuri tiecās pēc izšķirošām pārmaiņām, Luterā tagad saskatīja savu varoni. Tomass Mincers arī nebija izņēmums. Jā, vispirms jāuzveic Romas briesmonis, bet pēc tam jāķeras pie pašu asinssūcējiem!
No visām pusēm plūst Luteram domāti atzinības un pateicības vārdi. Bet viņš dzird arī citādas balsis - draudīgas, lāstu pilnas. Dominikāņi saceļ neticamu brēku. Vitenbergas universitāte devusi patvērumu ķecerim! Tie lielās, ka Luters drīz atradīšoties uz sārta. Tipogrāfijas iespiež skrejlapas, kas viņa tēzes apgāž.
Augustīniešu vadītāji uztraukušies: Luters apkaunojis visu ordeni. Kūrfirsts Frīdrihs, Saksijas valdnieks un Vitenbergas universitātes patrons, nesteidzas izteikt savas domas. Lutera draugs Spalatins, kūrfirsta biktstēvs un uzticamais sekretārs, arī turas nomaļus.
Piesardzīgi cilvēki Luteru skubina, lai viņš no savām tēzēm atsakās, kamēr nav par vēlu. Atteikties? Viņu grūti pārliecināt. Viņš droši vien būtu saprātīgāks, ja būtu cēlies no kādas muižnieku ģimenītes, taču viņa dzīslās rit biezās un kveldās zemnieka asinis. Luters noaudzis tikpat spēcīgs kā viņa tēvs kalnracis. Viņš ir ļoti stūrgalvīgs. Viņam neklājas viegli: te viņa cellē ierodas pats velns, neticības un šaubu valdnieks, naida sējējs, te kā ar nāves kaulaino roku viņa sirdi sažņaudz izbailes. Luters zināja, ka baznīca nesaudzīgi soda atkritējus. Sapni viņš bieži redzēja sārtu.
Bet Martins palika pie sava. Viņš studējis bībeli ilgus gadus, viņš ir pārliecināts, ka dieva vārdi ir viņa pusē. Kristīgajai ticībai jāatgriežas pie sava pirmavota pie svētajiem rakstiem. Triecienus, kas birst uz viņu, Luters neatstāj, bez atbildes. Deviņdesmit piecās tēzēs izteiktās domas tas attīsta tālāk. Viņš iedrošinās nosodīt baznīcas kārtību arvien asāk. 1518. gada pavasarī Luters pārtrauc sakarus ar saviem skolotājiem. Tie atzīst, ka viņš pāršāvis pār strīpu. Toties jaunatne viņu jūsmīgi apsveic. Studentu skaits, kas saplūst Vitenbergā, aug nevis dienām, bet stundām. Viņš vēl griežas pie pāvesta, pazemīgi un pieglaimīgi lūdz aizstāvību, apsola uzklausīt tā spriedumu kā paša Kristus balsi, tomēr jau šajā padevīgajā vēstulē ir tāds teikums, ka visi pazemīgie vārdi zaudē jebkādu jēgu: «Atteikties es nevaru! »
Pāvesta rīcībā ir briesmīgs ierocis - izslēgšana no baznīcas. Luters jūt, ka to vērsīs pret viņu. Savos sprediķos viņš aizrāda, ka pāvesta pasludinātā izslēgšana no baznīcas nespēj pazudināt dvēseles. Luters rokas zem viena no visas svētā krēsla politiskās un finansiālās varenības galvenākajiem balstiem. Dominikāņi Romā nesnauž. Viņi panāk, ka pāvests pavēl savas svētās pils maģistram izteikt par Lutera tēzēm savas domas. Tam viss ir skaidrs. Tieši trīs dienās viņš izpilda uzdevumu. Viņš neielaižas sīkumos un ar Luteru nestrīdas - vienkārši atzīst tā domas par «melīgām» un «ķecerīgām». Luteram pavēl ne vēlāk kā pēc sešdesmit dienām no izsaukuma saņemšanas brīža ierasties Romā. Luters zina, kas tam draud, un negrib doties pūķim tieši rīklē. Viņš griežas pie kūrfirsta Frīdriha ar lūgumu: lai taisnīgi tiesneši izskata viņa lietu pašā Vācijā.
Mincers ir sajūsmināts par Luteru. Lai gan Luters tikai sešus gadus par viņu vecāks, Tomass to dēvē par savu skolotāju. Viņš ar to lepojas. Visi Romas mēģinājumi piespiest Luteru atteikties ir veltīgi. Stāvoklis Vācijā ir visai sarežģīts, un pāvests spiests rēķināties ar Saksijas Frīdriha - iespaidīgākā kūrfirsta nevēlēšanos izdot sodīšanai mācīto teologu, kura balsi viņš uzklausa. Svētais krēsls grib visiem līdzekļiem Luteru piespiest atteikties. Kad visi draudi izrādās nesekmīgi, stūrgalvīgo augustīnieti sāk pierunāt. Viņu nesodīšot, bet viņam jāatzīstot savi maldi vai vismaz jāapklustot.
Luters ietiepīgi atkārto, ka viņam taisnība. Tagad tas vairs nav viens. Viņam ir daudz piekritēju. Andreass Karlštats, slavenais Vitenbergas universitātes profesors, atbalsta Luteru ar spalvu un vārdiem. Visur - gan izslavētajās universitātēs, gan panīkušajos ciematiņos noris nikna pāvestiešu cīņa ar ķeceriem. Tajā visrosīgāko dalību ņem arī Mincers. Vitenbergā viņu pazīst kā ļoti apdāvinātu, noteiktu un drosmīgu cilvēku. Viņu nosūta uz tuvējo Jīterbogas pilsētu, visrūdītāko tumsonības kalpu midzeni. Uzdevums kuram katram nav pa spēkam. Tur vajadzīgs sludinātājs, kurš nebaidās no visvarenajiem franciskāņiem. Mincera uzturēšanās Jīterbogā nebija ilga, toties tā bija vētraina, Lieldienās, liela jaužu pieplūduma laikā, viņš asi uzstājās pret pāvestu un svēto pielūgsmi. Dažas dienas vēlāk viņš atkal no kanceles uzbruka pāvestiešiem. «Baskāji» sacēla trauksmi. Parādījies vēl viens ķeceris! Baznīcas vara nekavējās iejaukties. 1519. gada maija sākumā Tomasam nācās pilsētu atstāt. Jīterbogā tika uzrakstīts pirmais polemiskais sacerējums, kas bija vērsts pret Minceru. Tajā pirmoreiz publiski kā lamu vārds bija nodrukāts Ingolštates teologa Johana Eka izgudrotais «luterānis».
Tomass ieradās Vitenbergā, lai par visu ziņotu Luteram un Karlštatam. Viņu uzņēma labvēlīgi. Martins uzslavēja Tomasa dedzību. Kurp viņam tagad doties? Tādam cilvēkam kā Tomass atradīs piemērotu vietu. Bet pagaidām Karlštats tam ieteica doties uz viņa draudzi un padzīvot tur pie viņa vietnieka Konrāda Gliča.
Orlaminde ir maza, klusa pilsētiņa. Gliča mājā bija milzums grāmatu. Mincers ilgi nepiecēlās no galda.
Pie Gliča dzīvoja virēja, strādīga, ārēji gluži necila sieviete. Vakaros, piekopusi virtuvi, viņa sēdās pie grāmatas. Ko viņa lasa? Uzjautrinošas blēņas, bruņinieku romānu vai svēto dzīves aprakstus? Tomass bija pārsteigts, ieraudzījis viņas rokās Johana Taulera 10 «Vācu mistiku». Sieviete izprata vissarežģītākos jautājumus labāk nekā daudzi izglītoti teologi. Tomass savā izbrīnā dalījās ar mājas saimnieku. Gličs viņu mierīgi uzklausīja: virējas ietekmē pats doktors Karlštats ieinteresējies par Tauleru!
Mincers sāka vērīgi studēt šo grāmatu. Kaut ko no Taulera terminoloģijas viņš pieņēma, taču tā mācības būtībai nepiekrita. Viņam bija sveša kā pazemības sludināšana, tā atziņa, ka ar prātu dievu izzināt nevar.* Mincers netiecās pēc mistiskas «savienošanās ar dievu», viņš meklēja tādu pasaules uzskatu, tādu ticību, kas cilvēkiem palīdzētu cīnīties ar tirāniem.
Viņš daudz nodarbojās ar Floras Joahimu, Kalabrijas filozofu XII gadsimta beigās, un to augsti vērtēja. Joahims rakstīja par nākamo pasaules apvērsumu. Tas Minceram patika. Bet viņš gāja tālāk par Joahimu, kas atzina, ka cilvēka loma būs pilnīgi pasīva. Nē, apvērsumu izdarīs ar cilvēku rokām!
* Engelss pasvītroja, ka pēc Mincera atzi4as ticība ccneesot nekas cits kā vien saprāta atmošanās cilvēkā».
Johans Eks, viens no redzamākajiem Vācijas teologiem, ātri saprata briesmas, ko slēpa Vitenbergā pasludinātās idejas. Atkritēji grib satricināt svēto krēslu! Ekam asa oža: viņš tūlīt aptvēra, ka apdraudēta visa katoļu baznīcas diženā celtne. Ja no pamatiem izlauzīs vairākus akmeņus, nenoturēsies arī sienas.
Starp Eku un Karlštatu izraisījās nikna polemika. Eks jutās drošs: aiz viņa muguras stāvēja liels spēks. Pāvests oficiāli paziņoja, ka mācība par grēku atlaidi, ko Luters noraida, ir pareiza un negrozāma. Strīdēties tikai ar Karlštatu, kad galvenais jaunums bija Luters?
Eks redzēja, ka Lutera ierosinātie teoloģiskie jautājumi liek apšaubīt pāvesta varas autoritāti. No laika gala Romas virspriesteri uzskatīja sevi par Kristus vietniekiem. Virspriesteri apgalvoja, ka viņu vara pamatojoties uz tā kunga piešķirtām tiesībām. Bet, ja tas tā nav, tad Romas pāvests ir vienkāršs uzurpators.
Savās tēzēs Eks sevišķi pasvītroja atzinumus, kuriem vajadzētu Luteru piespiest atklāti izteikt savus uzskatus par pāvesta varu.
Disputam vajadzēja notikt starp Eku un Karlštatu, taču bija skaidrs, ka Luters nepaliks nomaļus. Par disputa vietu izraudzīja Leipcigu.

Eks ieradās Leipcigā pirmais. Viņu sagaidīja ar godu. Nākamajā dienā reliģiskā ceremonijā viņš soļoja blakām teoloģijas fakultātes mācītajiem vīriem.
Tomass nepacietīgi gaidīja Luteru un Karlštatu. Viņi ieradās 24, jūnijā, un abu iebraukšana pilsētā nebija ne krāšņa, ne svinīga. Tas, kas cerēja pamielot acis ar spožu kavalkādi, jutās vīlies.
Vitenbergas zinātnieki brauca divos parastos ratos. Pirmajos milzīgas foliantu kaudzes vidū sēdēja mazais, melnmatainais Karlštats. Luters un Melanhtons 11 atradās otrajos ratos. Viņus pavadīja ap divi simti studentu, kuri katram gadījumam bija paņēmuši līdzi pīķus un āvas. Pagriezienā priekšējam pajūgam pēkšņi salūza ritenis. Karlštats pilnā sparā izlidoja no ratiem. Visapkārt atskanēja skaļi smiekli. Studenti palīdzēja Karlšlatam piecelties. Viņš bija nokritis ļoti neveiksmīgi un satriecis rokas. Putekļos vāļājās milzīgās grāmatas.
Ļauna zīme! Laikam gan gaidāmajos strīdos dieva žēlsirdība nebūs Vitenbergas prātnieku pusē.
Viņi apmetās grāmatiespiedēja un krodzinieka Melhiora Lotera namā. Karlštats jutās visai nelabi. Ārsts pārsēja viņam rokas un nolaida asinis.
Drīz Luteram paziņoja, ka pie baznīcu durvīm parādījusies bīskapa pavēle par disputa aizliegšanu. Tiesa, maģistrāts tūlīt lika lapiņas noraut, bet .cilvēku, kurš tās izlīmējis, iesēdināt cietumā. Disputu atjāvis hercogs Georgs, un tam jānotiek.
Kaut gan maģistrāts pagodināja Karlštatu un Luteru ar tradicionālo vīna kausu, taču bija redzams, ka pilsētas virsslāņu labvēlība pieder Ekam. Atklāti satikties ar Vitenbergas zinātniekiem iedrošinājās tikai atsevišķas personas. Bet Ekam bija plaši atvērtas visu labāko namu durvis, un viņš skaļi un nekautrīgi kā klejojošais aktieris balamutīgi spriedelēja sajūsmināto klausītāju barā. Nezināja, kā viņam iztapt. Kad atklājās, ka Eks paradis katru dienu izjāt, pilsētas tēvi nodeva viņa rīcībā lielisku zirgu un izveicīgu staļļa puisi.
Sākumā bija vienojušies, ka disputēs pēc vācu parauga, tas ir, katrs nolasīs iepriekš sagatavotu runu. Bet nu Eks, juzdams hercoga atbalstu, pieprasīja, lai disputs noritētu pēc brīvā itāļu parauga. Viņš bija pārliecināts, ka aizrunās kuru katru. Būdams pieredzējis, atjautīgs orators, ar asu mēli, viņš veikli mētāja skanīgas frāzes, radīdams iespaidu, ka viņa apgalvojumi nav apstrīdami. Eks lieliski saprata, ka viņa sekmes gandrīz aizvien atkarīgas nevis no viņa aizstāvētās tēzes patiesīguma, bet no izcilās mākas ātri un veikli noslīcināt pretinieku vārdu virpulī. Eks necieta, ka viņa runas pieraksta. Vaļas brīdī pasēžot pie protokola, nebija grūti saskatīt, cik Eka argumenti pavirši. Un kāpēc vispār izplatīt šķeltnieku melīgos uzskatus! Tāpēc viņš ietiepīgi uzstāja, lai protokolus nepublicētu.
Luters ieradās kā viens no Karlštata pavadoņiem. Taču Ekam svarīgāk par visu bija uzvarēt Luteru. Viņš neslēpa, ka ieradies Leipcigā tikai doktora Martina dēļ. Viņš pierunāja Saksijas Georgu atļaut Luteram piedalīties disputā.
Galu galā Karlštats bija ar mieru, ka disputa materiālus laidīs klajā pēc tam, kad šķīrējtiesneši izteiks par tiem savus uzskatus. Par šiem tiesnešiem ilgi strīdējās. Vitenberģiešiem centās uzstādīt visneizdevīgākos noteikumus: lai tie vai nu atsakās no disputa, vai piekrīt, ka par tiesnešiem izrauga tos cilvēkus, kurus tiem ieteic. Pilsētā paklīda baumas, ka viņi aiz gļēvuma gribot no strīda izvairīties. Viņi šo izaicinājumu pieņēma.
27. jūnija rītā Eku un Karlštatu ceremoniāli apsveica universitāte. Pēc svinīgā dievkalpojuma procesija devās uz hercoga pili. Zāli rotāja dārgi paklāji. Poētikas profesors, briesmīgi kāsēdams un sēkdams, veselas divas stundas latīņu valodā nomocīja klausītājus ar visapnicīgāko runu: «Par to, kā jāvada disputs, sevišķi teoloģijas jautājumos». Kad tas beidza, tika nodziedāts psalms, ko visi noklausījās, nometušies ceļos.
Un tad sākās disputs. Grūti atrast cilvēkus, kuri tik krasi atšķirtos viens no otra. Eks - liela auguma, spēcīgi veidots, platām krūtīm, stiprs un pašpārliecināts. Viņš ļoti mīlēja teatrālus žestus un tēloja lielu kungu. Pat Eka piekritēji atzina, ka viņa rupjā seja un viss izskats drīzāk piederoties miesniekam vai dauzoņam landsknehtam nekā teoloģijas profesoram. Viņam blakām Karlštats šķita pavisam sīciņš un izčākstējis.
Karlštatu bija grūti klausīties. Nolīcis pār papīra lapiņām, viņš diktēja savus atzinumus kā pedantisks skolotājs saviem neattapīgajiem skolniekiem. Eks acumirklī izprata, kā savu pretinieku vislabāk atbruņot. Viņš panāca, ka disputa rīkotāji strīdniekiem aizliedza izlietot piezīmes un šķirstīt grāmatas. Viņiem viss jāatceras no galvas!
Maģistrāts, baidīdamies, ka neiedegas kaislības, kārtības uzturēšanai pilī bija norīkojis simts apbruņotu pilsētnieku. Tie nīka bezdarbībā. Disputa dalībnieki garlaikojās. Ļaunas mēles melsa, ka pat Leipcigas teologi, sēdēdami ap katedru, gulējuši, un, kad pienācis laiks doties pusdienās, tos vajadzējis modināt.
Karlštata neveiksmi skaidri redzēja arī viņa draugi. Ka viņam taisnība, tas bija mazs mierinājums. Karlštats disputē tik gļēvi, ka Eks nesodīts var izmantot visus savus blēdīgos paņēmienus: piedēvēt pretiniekam svešus uzskatus, strīda gaitā veikli izdomāt citātus, kuri nevienā grāmatā nav atrodami. Karlštats taisnodamies paskaidroja, ka sasitumu dēj un asiņu nolaišanas dēļ viņš uz Eka izlēcieniem nespējot ātri atbildēt.
Tomasam Karlštats, šis neglītais cilvēks, kurš izskatījās vecāks par saviem gadiem, ar katru dienu iepatikās arvien vairāk. Šoreiz viņš neapžilbināja ar savu daiļrunību, bet aiz smagnējām frāzēm bija jūtama nesatricināma pārliecība. Arī grāmatas viņš taču izmanto nevis aiz nevarības, bet grib pamatīgāk pierādīt pretinieka maldus. .
Pēc dažām disputa dienām Eks bija pārliecināts, ka Karlštats pieveikts. Bet kā izturēsies Luters? Tas modināja visu ziņkāri. Doktors Martins izdevīgi atšķīrās no Karlštata - spēcīgs, enerģisks, dzīvām, vērīgām acīm. Pat viņa ārējais izskats izraisīja tukšas pļāpas. Tika ievērots viss: gan uzvalka audums, gan beretes šuvums, gan auguma kalsnums - runāja, ka caur drēbēm viegli varot saskaitīt tā kaulus, - gan gredzens pirkstā. Savādi, doktors Martins arī šai ziņā nelīdzinājās citiem. Modē bija zelta gredzeni, bet Luters valkāja sudraba gredzentiņu. Kas tas bija? Noslēpumains amulets, līdzeklis pret nešķīsto spēku vai arī kaut kādas zāles, ko atkritējam uzdāvinājis nelabais? Droši vien tur kaut kas slēpās. Zinātāji apgalvoja, ka viņa gredzenā sēžot pats velns. Mūki, sastapdami Luteru uz ielas, pārgāja otrā pusē un trakā uztraukumā krustījās: "Atkāpies, sātan!"
Ieraudzīdami, ka Karlštata vietā katedrā uzkāpj Luters, daudzi atviegloti nopūtās. Doktors Martins prata lieliski savaldīties. Viņš bija pasvītroti mierīgs un pašpārliecināts. Viņa stājā izpaudās zināma mākslotība. Luters bija atnesis līdzi neļķu pušķīti un, it kā nekas cits viņu neinteresētu, ostīja ziedus, kamēr Eks raidīja pret viņu zibeņus un pērkonus. Kaut gan Mincers par Martinu bezgala jūsmoja, šāda vaļība viņu saīdzināja. Norisa cīņa par cilvēku saprātu. Vai patlaban bija īstā reize gražīgi paslēpt degunu sārtās neļķēs? Minceram pozas riebās. Ja izšķiras par cīņu, tad jāiegādājas ierocis, nevis puķes.
Luters sāka runāt, un zālē iestājās dziļš klusums. Doktors Martins bija lielisks orators. Laba balss. Valoda skaidra un skopa. Pēc pērkonam līdzīgajiem Eka vārdu plūdiem bija patīkami klausīties, jo vairāk tāpēc, ka Luters bija visai apvaldīts. Viņš paziņoja, ka aiz godbijības pret pāvestu un katoju baznīcu ar lielāko prieku vispār nepieskartos disputā izvirzītajiem jautājumiem, ja Eks viņu uz to nepiespiestu.
Taču nākamajā rītā disputs izvērsās ļoti ass. Eks bija nolēmis trāpīt nag1ai tieši uz galvas. Kāpēc strīdēties par visādiem sīkumiem, kad katram skaidri jāsaprot, ka Lutera aizstāvētās tēzes gluži vienkārši ir husītu ~2 ķecerība? Eks paziņoja, ka Lutera uzskati par pāvesta varas raksturu pārsteidzoši atgādinot čehu šķeltnieku maldus.
Luters noraidīja Eka izlēcienu kā negodīgu izdomajumu. Taču Eks pat nedomāja atteikties no tēmas, kas deva iespēju parādīt pretinieku neizdevīgā gaismā. Ņirdzīgā balsī viņš jautāja Luteram: «Ja mācītais tēvs patiešām ir pret husītiem, kāpēc tad viņš neizmanto savus izcilos talantus, lai rakstiski satriektu husītus?» Martins kategoriski pretojās mēģinājumam iztēlot viņu par Husa piekritēju.
Kad paziņoja pārtraukumu, klausītāju pūlis traucās iebaudit pusdienas - cits uz mājām, cits uz traktieri. Luteru ielenca draugi. Mincers nevarēja apvaldīt uztraukumu. Martina atbildes radīja viņā nemieru. Te nedrīkstēja laipot. Luters pārāk dedzīgi nosauca Eka mēģinājumus saistīt viņa uzskatus ar Husa mācību par negodīgiem izdomājumiem. Vai noraidīt idejisku radniecību ar Husu nenozīmē Husu noliegt? Vai tādā gadījumā jaunie reformatori daudz ko atšķiras no tiem garīdzniekiem bendēm, kuri nosūtīja Husu uz sārta? Vajag atklāti paskaidrot savu nostāju pret Husu - vai Luters viņu uzskata par ķeceri vai ne. Protams, šādam paskaidrojumam vajadzīga drosme. Attaisnot baznīcas nosodītu ķeceri nozīmē pašam krist ķecerībā.
Mincers priecājās, ka nebija Martinā vīlies. Tūlīt pēc pārtraukuma Martins pievērsās jautājumam, uz kuru Eks pūlējās saņemt atbildi. Viņš svinīgi paziņoja: «Daudzi Jana Husa un husītu izvirzītie atzinumi ir patiešām kristīgi un evaņģēliski, un baznīca tos nevar nosodīt! »
Lutera vārdi sacēla vētru. Sašutuma kliedzieni sajaucās ar piekrišanas saucieniem. Vitenbergas studenti neganti trokšņoja. Hercogs Georgs skaļi izlamājās: «Nu gan ārdās!» Nerrs, kas sēdēja viņam blakus, ķēmīgi vaikstījās.
Eks piesējās Lutera vārdiem. Tā taču esot tīrā ķecerība! Iznākot, ka mācītais tēvs apvaino maldos Konstances koncilu, kas atzina Husa mācību par ķecerīgu un ķeceri sadedzināja?!
Saprazdams, kurp Eks virzās, Luters paskaidroja, ka viņam nav bijis ne prātā uzstāties pret koncila lēmumu. Taču Eks, pamatodamies uz Lutera rakstiem un runām, ņēmās pierādīt, ka tas jūtot līdzi husītiem. Doktors Martins viņu pārtrauca un nosauca šo apgalvojumu par nekaunīgiem meliem.
Luters iesniedza sūdzību. Eks pārkāpj disputa noteikumus un neizturas kā viena no līdztiesīgajām strīdīgajām pusēm, bet tīko pēc tiesneša lomas. Atgriezdamies pie Husa, Luters sacīja: «Husa maldus es neesmu attaisnojis, un lai man pierāda, ka atzinumi, kurus es nosaucu par kristīgiem, ir kļūdaini.»
Pretiniekiem vajadzēja lietot uzrunu «doktora kungs», taču strīda karstumā viņi viens otru godināja pavisam citādi. Viņi abi, kā Eks - «Bļaura kungs», tā Luters «Nekaunīgais mūks», mīlēja stiprus vārdus.
Hercoga komisārs, kas bija pilnvarots rūpēties par kārtību disputā, aizliedza personiskus izlēcienus un apvainojumus. Eks atrunājās, ka viņš neesot nosaucis Luteru par ķeceri, bet tikai noskaidrojis, ka tas aizstāv ķeceru uzskatus.
Zālē trokšņoja. Hercogs Georgs neatļāva turpmāk šai tēmai pieskarties. Tomēr arī nākamajā dienā Husa dēļ atkal izcēlās sadursme. Kaislības iekarsa vēl vairāk, kad Luters pievērsās citam jautājumam: uz kādām tiesībām - dieva vai cilvēku - balstās pāvesta vara? Baznīcas koncilu lēmumus Luters neatzina par nemaldīgiem. Vispirms jāpierāda, ka koncili nekad nav kļūdījušies un nevar kļūdīties.
Pēkšņi ar viņam nepierastu pieklājību Eks sacīja: «Ļoti cienījamais tēvs, ja jūs ticat, ka koncils kļūdījies vai var kļūdīties, tad, pēc mana ieskata, jūs ne ar ko neatšķiraties no pagāna. Bet, kas ir ķeceris, to šeit nav vajadzības iztirzāt.»

Pēc Lutera atkal Karlštats strīdējās ar Eku par gribas brīvību. Taču galveno jau bija pateicis Luters: Romas pāvesta tīkojumi pēc neaprobežotas varas nedibinās uz dieva pasludinātām tiesībām.
Eks gavilēja. Kādi pierādījumi vēl vajadzīgi, lai Luteru notiesātu kā ķeceri! Viņš priecājās, ka palīdzējis dumpīgajam mūkam pašam izrakt sev kapu.
Gaidīdams augstus viesus, hercogs Georgs gribēja uz to ierašanās laiku, kā nākas, sapost pili, tāpēc pavēlēja ieilgušo disputu ātrāk beigt. Luters nešaubījās, ka viņa pierādījumi ir stiprāki par Eka argumentiem. Taču Leipcigas disputs viņam sagādāja ne mazumu sarūgtinājumu. Viņš vēl ilgi aizvainots atcerējās, ka hercogs Georgs un pilsētas varasvīri bija izturējušies pret viņu netaisni.
Bet lielīgais Eks iedomājās, ka ir uzvarētājs. Hercogs Georgs ne vien apmaksāja visus Eka izdevumus, bet apbēra to arī visādām veltēm. Arī maģistrāts neatpalika. Ekam uzdāvināja vērtīgu kamieļvilnas tērpu un dārgus svārkus. Viņš jutās lieliski. Nevaldāms un kārs uz izpriecām kā landsknehts, viņš cītīgi apmeklēja dzertuves un prieka mājas. Pēc viņa domām, alus Leipcigā bija paplāns, bet «Venēras māsiņas» pārāk uzņēmīgas. Šajās lietās teoloģijas profesors bija lietpratējs. Nododamies uzdzīvei, Eks neaizmirsa arī savus darījumus: griezās pie Vācijas rietumu zemju virsinkvizitora ar lūgumu palīdzēt tam cīnīties pret Vitenbergas ķeceriem.
Eks bija ļoti kareivīgi noskaņots. Nodrošinājies ar inkvizitora atbalstu, viņš panāca, ka divas universitātes - Kelnes un Luvenas - nosodīja virkni Lutera tēžu un izteicās par viņa darbu iznīcināšanu. Bet Brandenburgas bīskaps atzinās, ka atkal mierīgi gulēšot tikai pēc tam, kad Luteru aizvedīšot uz sārta.
Tomēr, lai kā Eks iztēlojās sevi par triumfatoru, ar īstiem panākumiem viņš nevarēja palielīties. Pēc disputa Luters un viņa. draugi pārplūdināja grāmatu tirgu ar rakstiem, kuros tika izsmieti un apgāzti Eka aizstāvētie uzskati. Lutera piekritēju pulks auga. Lēmums par disputa gala iznākumu bija jāpasludina šķīrējtiesnešiem - Parīzes un Erfurtes universitātēm. Erfurte nevēlējās izteikties, bet Sorbonas zinātnieki pieprasīja tik glītu summiņu, ka hercogam Georgam, izrādījās, tā nebija pa kabatai. Viņš gan bija dedzīgs katolis, bet ne tādā mērā, lai pašrocīgi atgrūstu Parīzes teologiem seši simti vai septiņi simti zelta kronu.
Ķeizara Maksimiliana nāve izsauca īstu alkatības drudzi. Nelaiķis Svētās Romas impērijas tronim bija izredzējis savu mazdēlu Kārli. Kūrfirsti, no kuriem bija atkarīga izvēle, apsolījās par viņu balsot, bet, kad Maksimilians nomira, saprata, ka tagad viņu gribu nekas nesaista. Spānijas un Neapoles karalim Kārlim bija bīstami sāncenši: Anglijas karalis Henrijs un Francijas karalis Fransuā. Doma par ķeizara kroni nejāva gulēt daudziem Eiropas valdniekiem. Romas kūrija izsūtīja savus manīgos aģentus uz visām pusēm. Pāvests Leo X, baidīdamies, ka Kārļa ievēlēšana sakopos Habsburgu rokās pārāk lielu varenību, atbalstīja Francijas karali. Pašpaļāvīgais un godkārais Fransuā bija pārliecināts par panākumiem. Viņš ciniski, gandrīz atklāti uzpirka kūrfirstus. Taču Fransuā bija pārvērtējis savas iespējas. Viņš parādīja sevi kā pārāk uzņēmīgu un patvarīgu valdnieku. Vācijas firsti saskatīja tā slepenajos tīkojumos draudus pašu varai. Jaunais Kārlis, bez pieredzes, kas sēdēja tālajā Madridē, pēc viņu domām, bija pieņemamāks. Pēdējā brīdī no Fransuā atteicās pat pāvests.
1519. gada 28. jūnijā, kad Leipcigas disputs vēl tikko sākās, Frankfurtē pustumšā kapelā kūrfirsti ievēlēja Kārli par ķeizaru.

Jīterbogas franciskāņi, apvainodami Minceru ķecerībā, saistīja viņa pārliecību ar čehu ķeceru uzskatiem. Pirms vairāk nekā simts gadiem Jans Huss uzstājās ar pārdrošu oficiālās baznīcas nosodījumu. Viņš nosodīja garīdzniecības pagrimumu, izteicās pret baznīcas milzīgajiem zemes īpašumiem, pret pāvesta varu, pret grezno un nevajadzīgo ritu meliem. Viņš bija sašutis par indulgenču pārdošanu un garīdzniecības alkatību. Romas kūrijas lēmumiem Jans Huss pretstatīja svēto rakstu liecības. Vienkāršajiem ļaudīm dieva vārdu sprediķis jādzird dzimtajā valodā! Viņš mācīja, ka starp garīdznieku un laicīgo cilvēku nav atšķirības un tāpēc katrs cilvēks var baudīt svēto sakramentu abos veidos - saņemt ne vien maizi, bet baudīt arī vīnu no biķera.
Husu izsauca uz Konstances koncilu un, kaut arī ķeizars bija devis aizsardzības apliecību, sadedzināja kā ķeceri. Taču Husa pasāktais darbs ar to nebeidzās. Čehu tauta sacēlās. Husītu kari satricināja visu Eiropu. Pret čehiem raidītās krustnešu armijas tika sakautas. Bet husītu starpā nebija vienotības. Turīgie pilsētnieki un muižnieki gribēja aprobežoties ar reliģijas reformu un baznīcas īpašumu konfiskāciju. Viņus dēvēja par biķerniekiem, jo viņi uzstāja, ka sakramenti jāsaņem abējādi. Sīkie amatnieki un zemnieki izprata Husa mācību pēc sava prāta un centās atbrīvoties no kungu jūga. Viņu galvenā nometne atradās Taboras pilsētā, un viņi sevi dēvēja par taborītiem. Biķernieki vienojās ar vāciešiem un, nodevīgi uzbrukdami taborītiem, tos sakāva. Romas svētais krēsls bija spiests piekrist biķernieku prasībām.
Tagad Čehijā līdzās katoļu baznīcām pastāvēja biķernieku baznīcas, kur dievkalpojumus noturēja dzimtajā valodā. Taču taborītu mācības tautā turpināja izplatīties. Arī Minceru šīs idejas stipri ietekmēja. Taborīti sludināja, ka «izredzēto» pienākums ir ar zobenu apkaut visus jaunuma iznēsātājus un iznīcināt personisko īpašumu!
Mincers Husu ļoti mīlēja. Viņa vārds katram cilvēkam jātur svēts un dārgs! Bet kāpēc Martinam attiecībā uz Husa uzskatiem ir tik daudz iebildumu?
Virkne Lutera spriedumu Tomasam šķita maldīgi. Viņam viss jāizprot pašam. Kad Minceram piedāvāja biktstēva vietu sieviešu klosterī Boidicē, viņš piekrita. Tur būs brīva laika atliku likām. Ieradies Boidicē, viņš tūlīt sēdās pie grāmatām.
Luters nemitīgi cildina savu svēto Augustīnu 13 ! Tomass ķērās pie Augustīna rakstiem. Četros mēnešos viņš rūpīgi izstudēja piecus biezus foliantus. Tad redz, kur kļūdu būtība - sekodams Augustīnam, Luters laupīja cilvēku ģintij gribas brīvību! Tā bija nekrietna rīcība tā nicināt cilvēkus!
Luters māca, ka cilvēks «attaisnojas», tas ir, atbrīvojas no grēkiem un izpelnās mūžīgu svētlaimi vienīgi caur ticību. Attaisnošana esot dieva žēlastība. Nē, tam Tomass nekad nepiekritīs. Cilvēku glābj vienīgi viņa paša uzvedība, viņa nesamierināmā cīņa ar jaunumu, viņa spēja atteikties no personiskā vispārējā labuma vārdā!
Tomass studēja Tauleru un bez tam vēl paguva izlasīt vairākas hronikas un Josifa Flavija «Judejas kara» vecu latīnisku tulkojumu. Par spīti spraigajam darbam, viņš, kā arvien, bija dzīvespriecīgs un sabiedrisks. Mūķenes zināja par viņa nodarbībām. Viena otra vaļsirdīgi nožēloja, ka maģistrs Tomass, šis labais cilvēks, kurš labprāt mīlēja jautru joku, pārāk daudz enerģijas atdod zinātniskajiem traktātiem. Viņam sagādāja prieku pasniegt meitenēm mazas dāvanas. Reiz mūķene Urzula vēstulē šķelmīgi apvaicājās, vai tik Taulers neesot viņu iemācījis tā apdāvināt skaistules.

Leipcigā starp klausītājiem, kuri ar sevišķu interesi sekoja disputam, bija vairāki čehi. Viens no tiem, Prāgas ērģelnieks Jakovs, atgriezies dzimtenē, pastāstīja par disputu un savu satikšanos ar Luteru. Vitenbergas zinātnieks esot ne vien atzinīgi atsaucies par Husu, bet arī izteicis vēlēšanos izlasīt kādu viņa darbu.
Prāgā, Tinas baznīcā, sapulcējās pārliecināti Husa piekritēji. Divi šī dievnama sludinātāji uzrakstīja Luteram vēstuli, draudzīgi to apsveica kā Saksijas Husu un aizsūtīja Husa sacerējumu «Par baznīcu».
Taču pagāja divarpus mēneši, kamēr Luters šo vēstuli beidzot saņēma. Tā jau izrādījās pabijusi daudzās rokās. Luters baidījās pats čehiem atbildēt un negribēja, ka to darītu arī kāds no viņam tuviem cilvēkiem. Pēc viņa lūguma Melanhtons nodiktēja sūtnim, kas devās uz Prāgu, vēstuli, kurā pateicās par uzdāvināto grāmatu.
Attiecības ar čehiem bija grūta problēma. Luters bija spiests pievērsties tai no jauna. Nē, nē, pasarg dievs, viņam nenāca ne prātā cīņai ar Romu meklēt sabiedrotos starp čehu ķeceriem! Viņš sapņoja atkal samierināt biķerniekus ar katoļu baznīcu un paziņoja, ka dotos uz Čehiju, ja vien būtu pārliecināts par panākumiem. Luters bija pilns apņēmības uzstāties pret «čehu maldiem». Taču notikumi ņēma negaidītu pavērsienu.
Husa grāmata «Par baznīcu» bija izdota Vācijā 1520. gada sākumā. Daudzi to jau bija lasījuši, bet Luters tai tā arī nepieskārās. Tikai martā viņš atrada laiku ar to iepazīties. Un bija gluži satriekts, cik lielā mērā viņa paša uzskati bija tuvi Husa mācībai.
"Es līdz šim," Luters atzinās, «neapzinīgi esmu mācījis to pašu, ko Huss . . . Mēs visi netīšām esam husīti . . ."
Šī atzīšanās uzlika daudzus jaunus pienākumus.

Mincers bieži runā par «patieso evaņģēliju», par svēto garu, bet viņa mutē šie vārdi skan pavisam citādi nekā garīdznieku mutēs. «Svētais gars» - tā ir cilvēka tiekšanās pēc vispārēja labuma, spēja vispārējā labuma vārdā atteikties no visām personiskajām, savtīgajām vēlmēm. Dzīvot saskaņā ar evaņģēliju nozīmē īstenot vispārējā labuma principu. Citticībnieki, turki vai ebreji, kas cieš no saviem kungiem, var iemantot «Kristus garu», bet bīskapam, kurš izsūc savu zemnieku asinis, tas droši vien atņemts. Pēc Mincera domām, cilvēki dalās «izredzētajos» jeb «taisnajos» un «atstumtajos» jeb «nešķīstajos». Dievs nenosaka cilvēka likteni. Tikai no cilvēka paša, no viņa darbiem un centieniem, atkarīgs, vai viņš būs izredzētais vai atstumtais. * Nē, nav jāgaida pastardiena, lai noteiktu, kas ir taisnais un kas netaisnais. Izredzētais nedižojas ar savu bezgrēcību, bet tam piemīt «dieva bijāšana» - sirdsapziņa nejauj darīt jaunu. Bet atstumtajam sirdsapziņa snauž, tas, par citiem nedomājot, savtīgi cenšas saraust jo vairāk dažādu laicīgu labumu un tā sevi nodod. Tāpēc visi apspiedēji, lai maskētos kā maskēdamies, ir nešķīsteņi!
Izredzētie pakļauj savas ieceres un rīcību cīņai par «dieva valstības» nodibināšanu zemes virsū, par tādu dzīves iekārtu, kad varu īsteno tauta, bet visa manta kļūst kopēja. Ikviens pēc vajadzības visu saņem no kopienas.
Gadu simtiem cilvēki sapņoja par dieva valstību virs zemes, par vienlīdzību, par kopīpašumu. Baznīca ķecerus nesaudzīgi vajāja, taču šo vēlmi nomākt tomēr nespēja. Tūkstošiem cilvēku dažādos laikos strīdējās, kā panākt taisnīguma uzvaru. Tomēr arī to starpā, kuri to patiesi vēlējās, bija daudz nesaskaņu. Kopīpašums? Skaista ideja! Bet vai to var realizēt? Patmīlības gars

* Raksturodams Mincera uzskatus, F. Engelss raksta: "Viņa teoloģiski filozofiskās doktrīnas vērsās ne vien pret visām galvenajām katolicisma, bet arī pret kristiānisma dogmām vispār. Kristīgā formā viņš sludināja panteismu... kas vietām saskaras pat ar ateismu."

cilvēkā iemīt jau no dzimšanas. Vai cilvēka dabu var pārveidot?
Nožēlojamas mazticīgo šaubas! Protams, patlaban katrs manās vilkt uz savu pusi, jo tauta vēl ir tumša. Bet, tikko cilvēku sirdīs atspīdēs īstā ticība, visi šķēršļi izgaisīs. Vai vispirms sātans nav jāsavalda sevī pašā? Tiklīdz cilvēki kļūs citādi, vai tad izzudīs arī jaunuma valstība? Gadsimtos ļaudis centās pārliecināt, ka šis ceļš sola glābiņu! Bet kas ir mainījies? Viņš, Mincers, saprot ļoti labi, ka ideālus par dieva valstību zemes virsū pilnībā varēs piepildīt tikai tad, kad cilvēki patiešām kļūs citādi. Bet pacelt cilvēku līdz noteiktai iekšējās pilnības pakāpei izdosies vienīgi tai gadījumā, ja tam neliks šķēršļus tirāni, kuru dēj tauta dzīvo trūkumā un gara tumsībā. Mūžīgās rūpes par maizes kumosu un pienākums piepildīt rijīgo kungu vēderus trūcīgajiem traucē izprast patiesības balsi. Tāpēc vispirms nepieciešams atdot tautai brīvību. Jo drīzāk zemnieki un amatnieku kārtas ļaudis atbrīvosies no kungu jūga, jo sekmīgāk veiksies cīņa par taisnīguma valsts nodibināšanu zemes virsū.

1520. gada sākumā visā Vācijā izplatījās jauna vēsts: Luters aizbēdzis uz Čehiju! Tomasu šī ziņa sajūsmināja. Martins radis sevī spēku atmest šaubas. Luters, kurš tik piesardzīgi cildināja Husu, tagad drosmīgi, firstus neievērodams, nostājies uz cīņas ceļa!
Taču šis prieks nebija ilgs. Drīz vien noskaidrojās, ka doktors Martins joprojām dzīvo Vitenbergā un vērīgi uzklausa kūrfirstu. Doktors Martins, jādomā, nav tāds cilvēks, kas stātos bīstamajos sakaros ar ķecerīgajiem čehiem.
Saskatīt taborītu pēctečos savus brāļus un sabiedrotos var tikai tie vācieši, kuri patiešām vēlas īstas pārmaiņas.
Mincers sāka nopietni domāt par braucienu uz Prāgu.

Viņš dzīvoja ļoti pieticīgi. Kopš studenta gadiem pieradis skaitīt katru grasi, Tomass, ja tam arī bija nauda. sev iztērēja maz. Apmierinājās ar visvienkāršāko uzturu un nedomāja par jaunu apģērbu. Papīrs bija dārgs. Viņš rakstīja uz ceturtdaļloksnēm, uz saņemto vēstuļu otrajām pusēm, uz rēķiniem - visur, kur tikai bija palikusi tīra vieta, starp rindām un uz lappušu malām. Ceļasomā viņš bieži stiepa līdzi dažādu piezīmju kaudzi tāpēc vien, ka tās varēja izlietot melnrakstam.
Viņam piemita kaislība, kas to padarīja aplam izšķērdīgu, - kaisle iegādāties grāmatas. Šai ziņā Tomass nezināja nekādu mēru. Viņš pazina daudzus izdevējus un grāmattirgotājus, sākot ar augstprātīgajiem Leipcigas dižvīriem līdz vienkāršajiem grāmatu iznēsātājiem, kuri ciematos tirgojās ar lubu lapelēm.
Grāmatām viņš iztērēja vairāk, nekā atļāva līdzekļi, un pastāvīgi bija tirgotājiem parādā. Nereti pagāja daudzi mēneši, iekams radās iespēja norēķināties. Bieži vien dzīves posmi, kad pilnīgi trūka naudas, Tomasu sevišķi nomāca tāpēc, ka bija laupīts prieks pirkt jaunas grāmatas. Viņš bija neprātīgs grāmatu mīlētājs. Atgadījās, ka pasūtīja vienas un tās pašas grāmatas divus eksemplārus.
Tomasa interešu loks bija ļoti plašs. Viņš centās nepalaist garām nevienu jaunumu: pirka visus Lutera, Karlštata un Melanhtona darbus, antīko rakstnieku grāmatas un humānistu rakstus. Viņš iegādājās baznīctēvu jaunos greznos izdevumus un Apuleja vieglprātīgo sējumiņu.
Pret grāmattirgotājiem Tomass izturējās kā īsts Krēzs14, bet pret visu pārējo viņa pieticība jau līdzinājās askētismam.

1520. gadā aprīļa vidū Minceram piedāvāja sludinātāja vietu kādā no Saksijas pilsētas Cvikavas baznīcām. Leipcigā Luters bija iepazīstinājis Tomasu ar savu piekritēju Johanu Vildenhaueru, kurš, sekodams modei, pēc latīņu parašas saucās par Egranu. Egrans bija aizbraucis, un viņa vieta pagaidām, līdz Miķeļa dienai, atbrīvojusies. Luteram maģistrātā bija draugi, un viņš tiem bija ieteicis Minceru.
Tomass tūlīt piekrita.