Renesanse Francijā, Anglijā, Spānijā

Citēts no: M. Lapiņa, D. Blūma, L. Zitāne, Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām. Rīga, RaKa, 1999

Citēts no: A. Rubenis, dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Rīga, Zvaigzne ABC

Citēts no: Universāls palīgs skolēniem, Literatūra Māksla. Rīga: Juventa, 1997

Citēts no: A. Avotiņa, Renesanse. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999

Citēts no: M. Lapiņa, D. Blūma, L. Zitāne, Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām. Rīga, RaKa, 1999

Grāmatas, bibliotēkas, skolas

Renesanses laikmetā izcila loma bija grāmatām. Jau slavenajā Petrarkas bibliotēkā ir vairāk nekā tūkstotis grāmatu. Savā testamentā Petrarka bibliotēku novēlēja svētā Marka baznīcai Venēcijā, bet ar nosacījumu, ka tā būs pieejama visiem. 1441. gadā Sanmarko klosterī Florencē tika izveidota pirmā publiskā bibliotēka.
Lielākais rokrakstu glabātājs bija Kozimo Mediči speciālais padomnieks bibliotēku jautājumos Nikolo Nikolli. Visus savus ienākumus viņš tērēja grāmatām un savu bibliotēku novēlēja dzimtajai Florencei: Arī valdnieki krāja un veidoja lieliskas bibliotēkas. Tādas bija Kozimo Mediči, Urbīnas hercogam Federigo da Montefeltri, Pāvestam Nikolajam V un citiem. Daudzās bibliotēkās bija ērtas un plašas lasītavas. Pēc Pāvesta Siksta IV ierosmes Vatikāna bibliotēkā pirmo reizi sāka izdot grāmatas uz māju.
Daudzas grāmatas renesanses laikmetā bija greznas, pārrakstītas uz pergamenta, krāšņos vākos un ne katram pieejamas. Pārrakstītāji par tekstu prasīja lielu samaksu, un bieži cilvēki paši sev pārrakstīja grāmatas. Izglītība tika iegūta trīsgadīgajās pamatskolās (triviums) un. četrgadīgajās skolās (kvadriums). Universitātēs apguva medicīnu, jurisprudenci un teoloģiju.
Humānisti renesanses laikā zinātnes dalīja teoloģiskajās (studia diuine) un cilvēcīgajās (studia humavitcrtis). Pēdējām tika pievērsta liela uzmanība. 1425. gadā Vitorio da Feltre (1373 - 1446) Gonzagas galmā Mantujā izveidoja bērnu skolu "Prieka nams" (Casa gioisa). Tā bija skola harmoniskas personības attīstībai.

Renesanses zinātne un lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Visai mūsdienu civilizācijai pamati tika ielikti tieši renesanses laikmetā. Jebkura veida darbībai tika meklēts teorētisks pamats. Pateicoties ģeogrāfiskajiem atklājumiem, pilnībā izmainījās cilvēka priekšstats par pasauli. Izglītots 15. gadsimta florencietis vairs nedomāja, ka pasaule balstās uz trim vaļiem. Renesanses cilvēks jau sāka saprast, ka pasaule ir apaļa, viņš bija tikai pārliecināts, ka tās centrā ir svētā pilsēta Jeruzaleme, taču viņam vēl joprojām nebija skaidrs, cik liela ir Zeme.
Lielie jūras braucieni šos priekšstatus padarīja pilnīgākus un konkrētākus. Jau 13. gadsimtā Eiropā (Ķīnā dažus gadsimtus agrāk) parādījās moderns kuģa stūres rats, ļoti tuvs tam, kādu izmanto mūsdienās. Sāka būvēt lielus kuģus, arī tādus, kuri spēja peldēt pretī vējam. Un jau 1492. gadā cilvēkam izdevās šķērsot Atlantijas okeānu.
Spānis Kristofors Kolumbs (itāliski Colombo, spāniski Colon, 1451 - 1501), meklējot rietumu jūras ceļu uz Indiju, viņpus Atlantijas okeāna faktiski atklāja Ameriku. Kolumba vīri izkāpa Bahamu salās, bet gada beigās nonāca līdz Kubai un Haiti. Vēl trīs Kolumba ekspedīcijas atklāja Lielās un Mazās Antiļu salas, Centrālameriku un Dienvidameriku.
Portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama (Gama, 1469-1524) 15. gadsimta beigās veica jūras ceļu no Eiropas apkārt Āfrikai uz Indiju un atpakaļ, apbraucot Labās Cerības ragu. 16. gadsimta sākumā Viņš to atkārtoja.
Portugāļu jūrasbraucējs Spānijas dienestā Fernans Magelāns (Magallanes, ap 1480 - 1521) 1519. gadā ar piecu kuģu eskadru devās uz Moluku (Garšvielu) salām pa rietumu ceļu un Dienvidamerikas krastos atklāja Patagoniju un šaurumu ar Ugunszemi. 1521. gadā Magelāns atklāja Marianas un Filipīnu salas, kur tika nogalināts. Pirmo ceļojumu apkārt pasaulei Magelāna vietā pabeidza H. Elkano. Izcilā jūrasbraucēja Magelāna vārdā nosaukts šaurums Estrecho de Magallanes starp Dienvidameriku un Ugunszemi, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu.
Viens no svarīgākajiem jūrnieka "ieročiem" ir kompass. Jau 1. gadu tūkstotī p. m. ē. Ķīnā magnēta bultiņu spējas izmantoja zīlēšanā un maģiskos rituālos. Ķīniešu jūrasbraucēji pirmos magnētus sāka izmantot 12. gadsimta sākumā. Eiropieši to pašu izdarīja l2. gadsimta beigās, taču abi kompasi tik ļoti atšķīrās viens no otra, ka diezin vai ķīniešu kompass tika kopēts Eiropā.
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ne tikai atklāja jaunas zemes. Tie deva priekšstatu par Zemes, vēlāk arī Visuma, uzbūvi. 1543. gadā vācu renesanses centrā Nirnbergā iznāca poļu astronoma Nikolaja Kopernika (Kopernik, 1473 -1543) galvenais darbs "Par debess sfēru griešanos", kurā viņš izklāstīja savu mācību par heliocentrisko pasaules sistēmu. Pāvesta cenzūra 1616. gadā to aizliedza, un aizliegums bija spēkā līdz 1828. gadam.
Itāļu fiziķis Galileo Galilejs (Galilei, 1564 - 1642), balstoties uz N. Kopernika heliocentrisko sistēmu, pilnībā sagrāva Ptolemaja un Aristoteļa aplamo uzskatu par pasaules uzbūvi. Tas grāva arī baznīcas autoritāti, jo teoloģiskā zinātne Ptolemaja ģeocentrisko pasaules sistēmu bija pieņēmusi par pareizu.
Tieši Kopernika atklājums, kuru vēlāk apstiprināja un pierādīja Dž. Bruno, G. Galilejs un J. Keplers, pašos pamatos mainīja priekšstatu par pasaules uzbūvi. Baznīcas autoritāti nomainīja zinātnes autoritāte, kas lielā mērā balstījās uz Galileja izstrādāto pētījumu eksperimentālo metodi, bez kuras zinātnes attīstība nebūtu iedomājama.
Milzīga nozīme bija arī 1609. gadā Galileja uzbūvētajam teleskopam. Tiesa, gan Galileja izgudrojumi (pulksteņa mehānisms, teleskops), gan pētījuma eksperimentālā metode īsti tiks izmantota tikai jaunajā laikmetā.

Renesanses literatūra

13. gadsimts iezīmēja jaunu pavērsienu arī literatūrā. Lai gan valdošās pozīcijas joprojām piederēja viduslaicīgajai baznīcas literatūrai, kulta drāmām un bruņinieku romāniem, uz pilsētu literatūras bāzes ļoti ciešā saistībā ar tautas literatūras tradīcijām iezīmējās jaunā laika literārās tendences. Nozīmīga loma bija pirmo universitāšu brīvajam garam. Topošais laikmets un jaunās sabiedrības pārvaldes formas pilsētās izraisīja nepieciešamību studēt romiešu tiesības, pētīt antīkās sabiedrības zināšanas medicīnā, līdztekus iedziļinoties visā kultūras bagātībā, ko ar grāmatu un literatūras starpniecību mantojumā nākamajām paaudzēm bija atstājuši romieši un senie grieķi. Universitātes Boloņā, Padujā, Pizā, Romā, Perudžā un citās pilsētās (14. gadsimtā to skaits sasniedza 15) pievērsās antīko autoru darbu studijām, tulkoja senatnes izcilo rakstnieku darbus, kurus līdz tam no tautas bija šķīrušas klosteru bibliotēku biezās sienas. Nu tas bija iespējams, jo universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles.
Apbrīnojami īsā laikā uz Toskānas dialekta pamata izveidojās itāļu valoda, pakāpeniski un palēnām izspiežot sarunvalodā lietoto latīņu valodu. Literārie sacerējumi, kas tapa šajā laikā, pacēla vietējo dialektu līdz literārās valodas līmenim. Arvien vairāk un drošāk dzejnieki un rakstnieki pievērsās sava laika atspoguļojumam, jūtu patiesam attēlojumam pretstatā bruņinieku literatūras samākslotajiem sižetiem un klerikāļu pamācošajām morālēm. Tieksme uz reālismu bija viena no topošās literatūras pamattendencēm. Arvien pārliecinošāk literāro darbu centrā nostājās pilnasinīgs šā laika cilvēks ar savām vājībām, iekšējām pretrunām un sevis meklējumiem. Tā bija individualizēta personība, kas formējas laikmeta apstākļu ietekmē. Cilvēcisko kaislību cīņas attēlojums sāka spēcīgo raksturu kultu literatūrā. Tie vairs nebija viduslaiku sadomātie un idealizētie varoņi, bet gan reāli ikdienas cilvēki, kuru rīcību, domas un tieksmes autori centās psiholoģiski pamatot, radot pilnasinīgu sava laikabiedra tēlu.
Antīkie varoņi parasti bija no sava laika attālināti un heroizēti, turpretī jau agrīnās renesanses literatūras sacerējumos izpaudās pozitīvā varoņa meklējumi vidusšķiras un sabiedrības zemāko slāņu cilvēkos. Tas reizē bija arī tautas pārstāvis, kas saskatīja un kritizēja sava laika negācijas, novecojušās tradīcijas, aristokrātiskā slāņa zemiskumu un nebaidījās atmaskot baznīcas kalpu liekulīgo morāli. Uzmanības centrā izvirzījās materiālā pasaule ar visiem tās priekiem un bēdām.

* * *

Par sava laika literatūras dižgariem Francijā kļuva Fransuā Rablē un Mišels de Montēņs.
Franču tautas humānistu, ārstu, juristu, dzejnieku, filologu, filozofu, arhitektu, pedagogu un dabaszinātnieku Fransuā Rablē (Rabelais, 1494 - 1553) var dēvēt par vienu no renesanses laikmeta universālākajiem cilvēkiem. Šķiet, nav nozares, kurā izcilais literāts nebūtu darbojies, taču populārajā darbā "Gargantija un Pantagriels" viņš pārtop dzēlīgā satīriķī, kurš, izmantojot kariķētu viduslaiku romāna formu, izzobo sava laikmeta un laikabiedru trūkumus.

* * *

Gandrīz tikpat dzēlīgi kā Erasms Rablē izsmej reliģisko dogmatismu, mistiku un izvirtušos mūkus un garīdzniekus. Romāna beigās autors piedāvā savu utopisko ieceri par dzīvi Telēmijas abatijā. Tur cilvēku nevis apskauž un ierobežo, bet gan dod brīvu vaļu viņa dabiskajām tieksmēm un intelekta attīstībai. Tā ir sabiedrība, kurā karali nevis valda pār tautu, bet gan rūpējas par iespējām tai brīvi attīstīties un vairot savu labklājību.
Mišels Montēņs (Montaigne, 1533 -1592) ir franču renesanses filozofs un rakstnieks, esejas žanra nodibinātājs, humānists, jo arī viņa uzmanības centrā ir cilvēks - tāds cilvēks, kas dzīves jēgu meklē šajā pasaulē, ne pēcnāves dzīvē. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā Montēņs aiziet no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un caur sevi visas pasaules cilvēkiem. Cilvēks, viņaprāt, ir viens no lielākajiem noslēpumiem, mūžīgi mainīgs un neaprēķināms. Katrā cilvēkā atrodams gan cēlais, gan zemiskais, kas gaida atbilstošu situāciju, lai izpaustos. Montēņs meklē līdzsvaru starp ķermeni un dvēseli. Viņš uzskata, ka saslieties pret savu ķermeni, tā materiālo dabu būtu tas pats, kas saslieties pret Dievu. Un tomēr garīgās baudas kā ilgstošākas un noturīgākas viņš vērtē augstāk. Dzīves māksla viņam šķiet lielākā no visām. Kā dzīvot, lai nepazaudētu sevī cilvēku? Rakstnieks nedod gatavas atbildes, bet viņš tic milzīgajām cilvēka attīstības potencēm un apzinās, ka pastāv arī iespēja dziļi maldīties un krist nožēlojamā stāvoklī. "Saprātīgs cilvēks nav zaudējis neko, ja saglabājis sevi pašu... Pats dižākais pasaulē ir prasme piederēt sev "
Reliģiskās tematikas īpatsvars literatūrā 16. gadsimtā Spānijā izskaidrojams ar absolūtisma nostiprināšanos, par balstu izraugoties militāri policijisko režīmu katoļu baznīcas virsvadībā, kam nesaudzīgi vajadzēja apkarot katru mazāko brīvdomības izpausmi. Jezuītu ordenis un inkvizīcija nepieļāva protestantisma ideju attīstību šajā zemē. Apspiesta tika arī katra humānistu radošās domas izpausme, tāpēc par īpašu un izcilu uzskatāms spāņu dramaturgs Migels de Servantess (Cervantes, 1547 - 1616) - viens no retajiem sava laika humānistiem, kam savos darbos izdevās reālistiski atspoguļot 16. gadsimta nogales krīzi spāņu tautas dzīvē. Tas jūtams gan viņa "Paraugnovelēs", gan izcilajā parodijromānā "Dons Kihots", ar kuru Servantess gribējis pateikt, ka laika straujais ritējums prasa, lai cilvēks dzīvotu un attīstītos tam līdzi, lai nekūļātos pagātnes ēnā, velti cenšoties reanimēt jau atmirušās formas. To autors mēģina atsegt ar prātā jukušā Kihota tēlu. Varonis grāmatu ietekmē sevī jūt modušos viduslaiku bruņniecisko garu. Savus humānos principus viņš cenšas realizēt ar laikam neadekvātu rīcību. Lai arī mērķi un nolūks ir paši labākie, Lamančas bruņinieks kļūst par izsmieklu visu apkārtējo acīs, vēl vairāk - viņa rīcības sekas nes sabiedrībai tikai postu un ļaunumu, jo viņš nespēj novērtēt, ka laiks kļuvis cits, ka tas prasa citādi domājošus cilvēkus. Tāpēc Kihota cīņa atgādina leģendāro cīkstēšanos ar vējdzirnavām. Kihota ideālismam pretī stāv laikmeta materiālisms un egoisms. Cik savādi, ka varonis, par kuru smejas gan lasītājs, gan pats autors, reizē iemieso arī sava laika pašas humānākās idejas. Tieši caur viņu autors izsaka savus filozofiskos atzinumus par personību. Lūk, daži no tiem.
"Ieskaties pats sevī, mēģini sevi izprast, un tā ir visgrūtākā izprašana, kādu vien var iedomāties. Izpratis pats sevi, tu neuzpūtīsies kā varde, kas gribēja līdzināties vērsim."
"Asinis tiek mantotas, bet tikums jāiegūst, un tikumam pašam par sevi ir tāda vērtība, kādas nav asinīm."
"Brīvība, Sančo, ir viena no dārgākajām mantām, ko debess piešķīrusi cilvēkiem; tai nevar līdzināties nekādi dārgumi; kas slēpjas zemes klēpī un jūras dzīlēs; brīvības un goda dēļ var un vajag likt uz spēles dzīvību; nebrīvība turpretī ir lielākais ļaunums, kāds vien var piemeklēt cilvēkus."
"Man šķiet cietsirdīgi padarīt par vergiem tos, ko Dievs un daba radījusi brīvus."

* * *

Šajā darbā kā spogulī sevi varēja vērot un pazīt absolūtisma neierobežotās varas iemiesotāji un garīdzniecība, un tauta izdarīja secinājumu, kas bija īstie posta un nabadzības vaininieki, kuru bezjēdzīgās militārās avantūras 16. gadsimta beigās bija novedušas Spāniju līdz krīzei.
Angļu renesanses literatūra savu augstāko uzplaukumu sasniedza karalienes Elizabetes valdīšanas laikā (1558 - 1603). Dramaturģijas žanra uzplaukums ir angļu literatūras lielākais sasniegums, kura saknes meklējamas jau viduslaiku reliģiskajā drāmā. Angļu humānisti izmantoja moralitātes (moralizējošas lugas) formu dažnedažādu ētikas un morāles problēmu risināšanai. Moralitāte kļuva par pamatu arī jaunās laicīgās drāmas radīšanai. 16. gadsimta otrajā pusē vēl nepieredzēti uzplauka dramaturģija. Izveidojās daudzas profesionālās teātra trupas, tika būvētas īpašas stacionāras ēkas teātra izrādēm.
Angļu renesanses literatūru iezīmēja divas spilgtas personības - Tomass Mors (More, 1478 - 1535) un Viljams Šekspīrs (Shakespaere, 1564 - 1616), pārstāvot renesanses sākumu un beigas.
Viens no izcilākajiem gadsimta sākuma humānistiem Tomass Mors kļuva slavens ar savu traktātu "Utopija" (1516), aizsākot utopiskā sociālisma literatūru. Darbs atgādināja vēlīno grieķu dēkaino ceļojumu romānu, atsaucot atmiņā arī viduslaiku izplatītākās leģendas par "paradīzi zemes virsū" jeb svētlaimes un mūžīgā prieka salām. Mora "Utopija" spēcīgi ietekmēja pasaules literatūru. No tās mācījās gan Rablē, gan Šekspīrs, gan Svifts. Visas vēlākās 16. - 19. gadsimta sociālās utopijas lielā mērā iespaidoja T. Mora darbs.
Renesanses laika Anglijā īpašu uzplaukumu piedzīvoja dramaturģija. Tā bija cieši saistīta ar tālaika teātra attīstību.
Viens no ievērojamākajiem un talantīgākajiem Šekspīra priekštečiem bija Kristofers Mārlovs (Marlowe, 1564 - 1593) - filozofiski psiholoģiskās traģēdijas un vēsturiskās hronikas aizsācējs dramaturģijā. Viņa traģēdiju centrā - personība, ko vadīja neremdināma varaskāre ("Tamerlans Lielais", 1587 - 1588, izdota 1590), alkas izzināt visu nezināmo ("Traģisks stāsts par doktoru Faustu", 1588 -1589, izdota 1590). Viena no nozīmīgākajām Mārlova lugām reālistiskā hronika "Edvards II" (izdota 1594) risināja būtiskas 16. gadsimta sabiedrības problēmas. Mārlovs spēcīgi ietekmēja Šekspīru un citu viņa laikabiedru daiļradi.
Viens no izcilākajiem ne tikai angļu, bet arī renesanses rakstniekiem Viljams Šekspīrs savā daiļradē padziļināja no priekštečiem mantoto pieredzi, dziļi un vispārināti attēlojot sava laika izjūtas, domas un problēmas. Viņa darbi saglabājuši māksliniecisko un idejisko nozīmi arī mūsdienās. Par Šekspīru, vienu no visu laiku izcilākajiem dramaturgiem, zināms visai maz. Nav saglabājušies viņa lugu manuskripti. Mums pazīstamās Šekspīra lugas ir sastādītas no aktieru lomu izrakstiem un stenogrāfiskiem pierakstiem, tās atjaunotas pēc Šekspīra draugu aktieru atmiņas. Varbūt tāpēc vēl arvien eksistē daudz versiju par to, ka Šekspīrs nemaz nav šo lugu autors, ka tās ir rakstījis kāds cits, daudz izglītotāks tālaika cilvēks, kurš, visticamāk, vēlējies palikt nezināms. Tikai ap 16. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Šekspīrs iepazīstas ar aristokrātu dzīvi sava labvēļa Sautemtona pilī, lai gan Šekspīra lugās aristokrātu dzīve vienmēr atklāta dziļi un daudzpusīgi. Tikai deviņdesmitajos gados viņš iestājas aktieru trupā, kuru vada slavenais Berbedžs. Trupa uzceļ teātri "Globuss", un par tā līdzīpašnieku kļūst arī Šekspīrs. 1612. gadā Šekspīrs pēkšņi atgriežas dzimtajā Stretfordā, kur vairs neuzraksta ne vārda. Tradicionāli Šekspīra daiļradi iedala trīs periodos:
1. Optimistiskais (1590 - 1600);
2. Traģiskais (1601 - 1608);
3. Romantiskais (1609 - 1612).
Pirmajā periodā sarakstītas gandrīz visas vēsturiskās hronikas par angļu vēsturi no 14. gadsimta beigām līdz 15. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Šo lugu galvenais temats - cilvēks un valsts, cīņa par vienotas valsts nodibināšanu (triloģija "Henrijs IV", 1590 - 1592). Tajās spilgti raksturoti valdnieki, patriotiski monarhi ("Henrijs V", 1598), noziedzīgi un vardarbīgi tirāni ("Ričards III", 1593), cietsirdīgi despoti. Šā perioda komēdijās uzdzirkstīja renesanses dzīvesprieks, tajās cildināta mīlestība un draudzība, uzticība un ass prāts. Agrīnajās komēdijās ("Spītnieces savaldīšana", 1593. gadā, un citās) vēl daudz farsa elementu un klaunādes. Komēdijā "Sapnis vasaras naktī" (1596) Šekspīrs apvienoja reālo un fantastisko. Šajā posmā radās Šekspīra izcilākās komēdijas ("Jautrās vindzorietes", 1598; "Liela brēka, maza vilna", 1598; "Divpadsimtā nakts", 1600. gadā, un citas)
Otrajā daiļrades posmā sarakstītajās traģēdijās jūtamas nopietnas izmaiņas Šekspīra pasaules uzskatā un dzīves uztverē. Šekspīra traģēdijas atspoguļo nozīmīgus sociālus un filozofiskus jautājumus, attēlo cilvēka un sabiedrības, cilvēka un laikmeta sadursmes ("Hamlets"; 1601, "Otello", 1604; "Karalis Līrs", 1605). Šekspīra lugās atspoguļojās domājoša cilvēka sadursme ar varas ļaunumu un amoralitāti, pievilta uzticība un tās izraisītā traģēdija, atklāsmes iemantojamība caur necilvēcīgām ciešanām, atsevišķa cilvēka un tautas traģēdijas saplūsme. Dramatiskas un spēcīgas personības iekšējā cīņa starp sirdsapziņu un neapvaldāmu godkāri atklājās traģēdijā "Makbets" (1606).
Šajā posmā Šekspīrs pievērsās arī antīkajiem sižetiem ("Antonijs un Kleopatra", 1607; "Koriolāns", 1607) un t.s. drūmajai komēdijai ("Dots pret dotu", 1603).
Trešā perioda lugās ("Ziemas pasaka", 1611; "Vētra", 1612) apvienojās traģikomēdijas, pastorāles, simboliskās alegorijas žanra iezīmes un dominēja sapnis par skaistu un humānu pasauli.
Šekspīra daiļrade skāra lielus un būtiskus cilvēka dzīves jautājumus, sniedzot uz tiem dziļas atbildes. Tas jo īpaši labi atklājās otrā posma traģēdijās, kurās Šekspīra doma ieguvusi sevišķu asumu. Šekspīra traģisms ir cildenā un nelietīgā sadursme. Pēc Šekspīra domām, jebkura cilvēka likteni nosaka viņa raksturs un ārējie apstākli. Rakstnieks to atklāj ar dzelžainu loģiku - labākie un cēlsirdīgākie, gudrākie un apdāvinātākie parasti iet bojā.
Šekspīra lirika viņa daiļradē ieņem nelielu vietu, taču tai bija nozīmīga mākslinieciska vērtība. Viņa sarakstītās poēmas piederēja pie tajā laikā izplatītā renesanses poēmu žanra, taču tajās jautās stingri reālistisks sižeta traktējums. Šekspīra 154 sonetos jūtama itāļu ietekme. Soneta formā Šekspīrs atklāj kaismīgus pārdzīvojumus un pārdomas. Sonetu krājumā izšķirami vairāki cikli, kas radušies dažādos dvēseles stāvokļa brīžos, tie veltīti mīlestībai, draudzībai un greizsirdībai, pārdomām par savu likteni. Šekspīra daiļradi raksturo neparasts vērienīgums - ārkārtīgi plašs interešu loks. Viņa lugās ir milzīga tēmu, situāciju, laikmetu, sabiedrisko apstākļu daudzveidība un dažādība. Neierobežota bija arī viņa fantāzija. Lugās ietvertās darbības dramatiskais strāvojums, koncentrētība, spēcīgas un nevaldāmas kaislības, cilvēku stiprā griba renesanses laikmetam bija ļoti tipiski. Šekspīra daiļrade spēcīgi ietekmēja visas Eiropas literatūru. Tās nozīme jūtama vēl apgaismības laikmetā un pēc Lielās franču revolūcijas. No tās dzīvinošā spēka enerģiju smēlās romantiķi, un 19. gadsimtā Šekspīrs ietekmēja tos dramaturgus, kas centās radīt nacionālo drāmu.

Renesanses teātris un dramaturģija

Renesanses laikmetā ļoti rūpīgi tika pētīta antīko autoru dramaturģija. Tiesa, tā vairāk bija domāta lasīšanai, nevis iestudēšanai. Romas universitātes profesora Pomponija Leto (Leto, 1427 - 1497) pulciņā Plauta drāmas sāka lasīt lomās. Itāļu galmā sāka iestudēt Plauta un Terencija komēdijas latīņu valodā. Ap 1473. - 1478. gadu Romas Akadēmijā iestudēja Plauta komēdiju "Ēzeļi". 15. gadsimta beigās itāļu humānists Batista Guarini sāka tulkot antīko dramaturģiju itāļu valodā. Jaunie galminieki spēlēja iestudējumos, kas tika pārvērsti par krāšņām izrādēm ar dārgām dekorācijām.
16. gadsimta sākumā Itālijā parādās t. s. zinātniskās komēdijas, kuras sarakstīja itāļu humānisti, izmantojot antīkās dramaturģijas sižetus un tēlus. Par šādas dramaturģijas aizsācēju uzskata Ludoviko Ariosto, kurš sarakstījis "Komēdiju lādē", "Studentus" un citus darbus. Savukārt cits komēdijas autors Pjetro Aretīno (1492 - 1556) savos darbos jau ievērojami attālinās no antīkajiem darbiem.
Ap 1480. gadu Policjāno Mantujā iestudēja pirmo laicīgo renesanses drāmu itāļu valodā "Orfejs". 1487. gadā Boloņā par godu Lukrēcijas d'Estes un Anibales Bentivoljo laulībai tiek iestudēta Plauta "Amfitrione". 1490. gadā Milānā pēc hercoga Lodoviko Moro ieceres top galma svētki "Festa del Paradiso", izmantojot Bernardo Belincīoni lugas. Svētku režisors bija Leonardo da Vinči. 1491. gads ir ļoti nozīmīgs Eiropas teātra vēsturē. Ferrārā pirmo reizi slēgtās telpās tiek iestudēta Plauta "Amfitrione" un Terencija "Andrija". Tieši šeit sākās pāreja uz eiropeisko "zāles" teātri. Vēl pēc dažiem gadiem - 1494. gadā - Sjēnā notiek pirmais mēģinājums dramatizēt noveli - tiek iestudēta Akolti komēdija "Virdžīnija" pēc Dekamerona noveļu motīviem.
Renesanses laikmetā Itālijā populāra bija arī pastorāle, kuras pamatā bija romiešu bukoliskā dzeja. Gani un ganes dabas vidū dziedāja savas mīlas dziesmas. Pastorāles dzimtene ir Ferrāra, un viens no izcilākajiem šā žanra dramaturgiem bija Torkvato Taso (Tasso, 1544 - 1595). 16. gadsimta vidū ļoti populārie itāļu pilsētu karnevāli lika pamatus komēdijas teātrim - comedi del certe.
Anglijā karalienes Elizabetes laikā (1558 - 1603) Londonā teātru dzīve rit strauji, turīgie ļaudis labprāt apmeklē teātri. Šajā laikā Londonā ir ap 20 teātru, kuru ēkas gan ir ļoti primitīvas - apaļas, ovālas vai daudzstāvu koka celtnes bez jumta. Izrādēs tikpat kā nav dekorāciju. Teātri ir labi apmeklēti, un tiem ir vajadzīgas lugas. Angļu renesanses laika dramaturgi (Mārlovs, Kids un, protams, Šekspīrs) savās lugās vairs nerisina reliģisko pārdzīvojumu drāmas. Renesanses laika angļu dramaturģijai, pat vēsturiskajos darbos, ir citi - laicīgi - uzdevumi.

Renesanses mūzika

Viduslaiku mūzika pārsvarā bija garīgā mūzika, kas atraisīja cilvēku sarunām ar Dievu, taču renesanses mūzikā ienāk komponista individualitāte, personība, radošā izdoma, pārdzīvojums. Mūzika kļūst reālistiskāka, tuvāka dzīvei. Aizvien vairāk daudzbalsīgajā mūzikā ieviešas mažora un minora gammas.
14. gadsimtā itāļu (arī franču) mūzikā ienāk jauns virziens ars nova (latīniski - jaunā māksla), kuras pārstāvji pievērsās galvenokārt laicīgās mūzikas žanriem - balādei, rondo, madrigālam.
1320. gadā iznāk Filipa de Vitri traktāts "Ars nova", kas uzskatāms par laicīgās profesionālās mūzikas teorijas aizsākumu. Itālijā par "Ars nova" centru kļūst Florence, kur jau 14. gadsimtā sāka veidoties jaukta vokāli instrumentālā mūzika.
1475. gadā Johans Tinktoriuss (1446 - 1511) Neapolē izveido pirmo muzikālo vārdnīcu Eiropā, ko izdod 1476. gadā.
Mūzikā straujš attīstības posms Itālijā sākas 16. gadsimtā, kad par populāru daudzbalsīgas dziesmas formu kļūst madrigāls. Dziesmām sāk izmantot ne tikai ganu dziesmu tekstus, bet arī mīlas liriku, īpaši Petrarkas sonetus. Līdz pat operas aizsākumiem 17. gadsimtā madrigāls kļūst par izplatītāko un iemīļotāko mūzikas formu. Madrigālus sacerēja ne tikai profesionāli mūziķi, pat hercogi izdeva savus pašsacerētus madrigālu krājumus. Par vienu no izcilākajiem itāļu madrigāla meistariem uzskatāms Luka Marencio (1553 - 1599), kuru laikabiedri dēvēja par "dievišķo komponistu". Sākotnēji Marencio bija kardināla d'Estes kapelmeistars un 1595. gadā kļuva par pāvesta kapelas ērģelnieku Romā. 16. un 17. gadsimta mijā gandrīz katru gadu iznāca kāds Marencio madrigālu krājums.
15. gadsimta beigās Otāvio Petruči (Petrucci, 1466 - 1539) izgudroja nošu druku. 1498. gadā Petruči saņem atļauju no Venēcijas pilsētas padomes drukāt notis ar speciālām metāliskām literām. 1513. gadā pāvests Leons X deva tiesības Petruči drukāt visus kora un ērģeļmūzikas darbus. Tomēr par nošu drukāšanas sākumu daudzi uzskata 1501. gadu, kad Petruči izdod "Harmonice musices Odhecaton A".
Venēcijas Svētā Marka katedrāles ērģelnieks Džovanni Gabriēli (Gabrieli, ap 1555 - 1612 vai 1613) bija viens no izcilākajiem Venēcijas polifonijas skolas pārstāvjiem. Viņa izcilākie skaņdarbi apvienoti 77 skaņdarbu ciklā "Svētās simfonijas", kas tapis 1597. gadā.
Līdzās Gabriēli otrs izcils renesanses mūzikas pārstāvis bija Romas polifoniskās skolas dibinātājs Džovanni Palestrīna (Palestrina, ap 1525 - 1594). Svētā Pētera katedrāles kapelas vadītājs savos darbos tiecās līdzsvarot polifoniju un harmoniju. Izcilākie viņa darbi saistīti ar garīgo a capella kora mūziku. Palestrīnas motetes, mesas, madrigāli ir apgaroti un harmoniski.
Nīderlandiešu mūzikā 15. un 16. gadsimts ir vokālās polifonijas ziedu laiks. Tiesa, daudzi 15. gadsimta mūziķi Nīderlandē bija franču izcelsmes mākslinieki, taču viņi daudz ceļoja pa Eiropu, daudzi no viņiem darbojās ne tikai Nīderlandē, bet arī pāvesta galmā, arī Florencē, Milānā, Mantujā un citās ievērojamās tālaika pilsētās.
Nīderlandē 15. un 16. gadsimtā īpaši attīstījās daudzbalsīgas, sevišķi četru un piecu balsu, kora kompozīcijas. Viens no izcilākajiem tālaika komponistiem Nīderlandē bija Gijoms Difē (Dufay; ap 1400 - 1474), kura dzimtā pilsētiņa bija Kambrē, lai gan dzīves lielāko daļu viņš pavadīja Itālijā, bija arī pāvesta kapelas mūziķis, tomēr mūža novakarē atgriezās Kambrē. Difē pirmais savās garīgās mūzikas kompozīcijās sāka izmantot nevis viduslaiku korāļus, bet gan laicīgas melodijas.
16. gadsimtā Nīderlandē kora kompozīcijas bieži pārvēršas par matemātikas uzdevumu: balsis dzied vienu un to pašu melodiju, toties sāk nevis visi kopā, bet gan cita pēc citas.
Par vienu no izcilākajiem nīderlandiešu komponistiem uzskatāms Žoskēns de Pre (Josquin des Pres, 1450 - 1521), kurš darbojās arī Milānā Sforcu dienestā, arī pāvesta kapelā Romā. Vienu no saviem slavenākajiem darbiem - mesu "Hercules Dux Ferraire" - viņš velta hercogam d'Estem. Mūža beigu posmu de Pre pavada Francijas karaļa Ludviķa XII dienestā. Vienlīdz ievērojama bija gan de Pre laicīgā, gan garīgā mūzika. Komponists sarakstījis 32 mesas, arī motetes (četrbalsīgus un piecbalsīgus kora skaņdarbus balsīm bez instrumentāla pavadījuma) un laicīgas dziesmas.

Renesanse Anglijā

Renesanse Anglijā sākās ar Indriķa VII nākšanu tronī 1485. gadā un beidzās ar Elizabetes nāvi 1603. gadā. Jau 15. gadsimtā, par spīti politiskajām ķildām un rnilitārajām neveiksmēm, Anglijas saimnieciskā dzīve strauji attīstījās. 16. gadsimtā Anglija no feodālās zemes pārvērtās par klasisku kapitāla uzkrāšanas zemi. Šajā laikā Anglijā bija vērojams arī neparasts uzplaukums visās zinātnes un daiļrades nozarēs.
Anglijas renesansei bija visai savdabīgs raksturs. Pilsētās strauji attīstījās manufaktūras. Laukos muižnieki ar varu sagrāba zemnieku kopienu zemi, lai pārvērstu to aitu ganībās.
Angļu renesansi lielā mērā ietekmēja t. s. Sarkanās un Baltās rozes karš - feodālo dinastiju karš par Anglijas troni 1455. - I485. gadā. Par troni cīnījās divas dinastijas - Lenkasteri, kuru ģerbonī bija sarkanā roze, un Jorki, baltās rozes "bruņinieki".
Lenkasterus atbalstīja Ziemeļanglija un Velsa, Jorkus - Dienvidanglija un bagātie pilsētnieki, kuri bija ieinteresēti stipras karaļa varas izveidē. Pirmā kauja starp naidīgajām nometnēm notika 1455. gada maijā, pēdējā - 1485. gada augustā. Par Anglijas karali kļuva attāls Lenkasteru radinieks Indriķis VII. Apprecējis Jorku mantinieci Elizabeti, viņš savā ģerbonī apvienoja sarkano un balto rozi.
Sarkanās un baltās rozes karš bija nepieredzēti asiņains, saistīts ar masveida slepkavībām un nāvessodiem. Daļa feodālās aristokrātijas tika iznīcināta, un tās pilis pārgāja buržuāzijas īpašumā. Reformācijas laikā ļoti plaši tika izpārdotas baznīcu un klosteru zemes.
Radās protestantisma paveids - anglikānisms, kurā ietilpa 14 baznīcu savienības: Velsa, Skotija, Īrija, arī ASV un Kanāda. 1534. gadā Anglijas parlaments ar "Aktu par virsvaru" pasludināja karali par anglikāņu baznīcas galvu un sarāva Anglijas baznīcas sakarus ar pāvestu. Anglikānisma pamati formulēti "39 pantos" (1571) un "Kopējā lūgšanu grāmatā", kuru 1549. gadā sastādīja Krenmers.
17. gadsimta vidū Anglijas buržuāziskā revolūcija atcēla anglikānismu kā valsts reliģiju, bet Stjuartu restaurācija to atjaunoja. Ar laiku karaļa virsvadība pār baznīcu anglikānismā kļuva visaptveroša: parlaments apstiprināja svarīgākos baznīcas aktus, iecēla bīskapus (visbiežāk no lordu palātas locekļu vidus), arī anglikāņu baznīcas īpašumus pārvaldīja valsts. Anglikānisma rezidence bija Kenterberijas arhibīskapa "sēdeklis" Lembetas pili Londonā.
Renesanse Anglijā ilga aptuveni gadsimtu. Tās agrais posms sakrita ar reformāciju, kura faktiski Anglijā notika no augšas, ar karaļa Henrija VIII valdības dekrētu (1534).
Reliģijas un baznīcas dzīves jautājumi agrīnos angļu humānistus ietekmēja nesalīdzināmi vairāk nekā itāļu humānistus, jo pirmā aizraušanās ar antīko literatūru un jaunajām filozofijas idejām Anglijā hronoloģiski sakrita ar briestošās reformācijas problēmām.
Anglijas renesanses otrajā posmā stāvoklis radikāli mainījās. Iznīcinādama baznīcas varenību, karaļa vara iedragāja tās autoritāti un mazināja idejisko ietekmi. Eiropas mērogā angļu renesanse bija vēlīna parādība, tāpēc angļu humānisti varēja izmantot citu zemju humānistu idejisko mantojumu.
Renesanses idejas Anglijā uzplauka Elizabetes valdīšanas laikā (1558 - 1603), kas bija arī valsts koloniālās varenības un tirdzniecības uzplaukuma laiks. Tas bija arī nacionālās apvienošanās, patriotiskas sajūsmas laiks. Elizabetes valdīšanas laikā protestantiskā un buržuāziskā Anglija guva pārsvaru pār Spānijas katolisko monarhiju un kļuva par varenāko jūras lielvalsti.
Anglija strauji uzņēma visas Eiropas humānistiskās kultūras bagātības. Nepieredzēti plaši attīstījās tulkotā literatūra: līdzās antīkajiem klasiķiem Anglijā tulkoja itāļu, franču un spāņu rakstnieku darbus. Attīstījās zinātne un filozofija, kas gadsimta beigās vainagojās ar Frānsisa Bēkona (Francis Bacon, 1561 - 1626) materiālistiski filozofisko sistēmu. Bēkona svarīgākais sacerējums ir "Jaunais organons" (1620). Atšķirībā no Aristoteļa "Organona" Bēkons nesaudzīgi kritizē viduslaiku zinātni un iesaka jaunu metodi, kas balstās uz eksperimentālu dabas pētīšanas metodi. Bēkons uzskatīja, ka galvenie zinātnes attīstības priekšnoteikumi ir novērojums, salīdzinājums, eksperiments, indukcija un analīze.

Renesanses sadzīve un mode

Renesanses laikmetā Itālijā ļoti populāras bija pilis (palacco). Palacco Strocci un Palacco Pitti celtas kā cietoksnis ārpusē, bet ar vieglu, arkām apjoztu pagalmiņu, kuru šķērsojot ienācējs varēja nokļūt krāšņi iekārtotās zālēs un īpašnieku dzīvojamās telpās. Florenciešu un venēciešu viesistabās un guļamistabās bija dārgas mēbeles antīko priekšteču stilā. Dienvidos mājas iedzīve bija daudz atturīgāka, interjerā dominēja akmens: sienas, grīdas, durvju rāmji tika apšūti ar marmoru, griesti - ar koku, tomēr iedzīve bija daudz vienkāršāka nekā Itālijas ziemeļos. Bagātnieki sāka iekārtot arī ārpilsētas villas seno romiešu stilā. Līdztekus pilīm un villām parādās pavisam jauni, līdz šim nebijuši ēku tipi, kuri izteica jauno dzīves ritmu, noliktavas, slimnīcas, rātsnami, teātri vairs nebija retums ne ziemeļos, ne dienvidos.
Renesanses sadzīvē ienāk kāda neliela, bet svarīga iezīme: sadzīves priekšmeti vairs netiek izgatavoti kā viens vienīgs amatniecības mākslas paraugs. Ne tikai ēkas, bet arī sadzīves priekšmeti vispirms top skicēs uz papīra. Viduslaiku sadzīves etalons veidojās kā nākamā pakāpe gadu gaitā, turpretī renesanse "pārkāpa" vairākiem gadsimtiem un sadzīves detaļās vairāk balstījās uz antīko, nevis iepriekšējo gadsimtu tradīciju.
Viduslaikos cilvēku hierarhija bija stabila un nemainīga, un arī mēbeles stingri un noteikti tika novietotas pie telpas sienām uz ilgu laiku, to bija samērā maz, un tās izpildīja stingri noteiktas funkcijas. Renesanses laikmetā parādās pavisam jaunas mēbeļu formas, daudzveidīgākas kļūst esošās, tās ir mainīgākas un mobilākas. Lai arī ļoti populāras vēl joprojām ir dažnedažādas lādes (ar lādi - solu - sākot un līgavas pūru beidzot), renesanses laikmetā notiek pāreja no horizontālas drēbju glabāšanas uz vertikālu, sāk izmantot dažnedažādus skapju veidus - no apģērba līdz trauku un dažādu sadzīves priekšmetu glabātājiem. Tiesa, vertikālo skapi renesanses laikmetā lieto tikai Lombardijā, pārējos Itālijas mēbeļu centros (Toskānā, Venēcijā un Boloņā) vēl joprojām ļoti populāras ir tās pašas vecās lādes.
Arhitektūrā un glezniecībā tik ļoti iecienītā proporcija un t. s. zelta viduslīnija ienāk arī sadzīves priekšmetos. Mēbeļu izgatavošanā jaunums ir t. s. arhitektūras stils, kad sadzīves priekšmets kļūst par miniatūru pili ar kolonnām, pilastriem un karnīzēm. Formu un dažādības ziņā sevišķi izceļas formas sēdēšanai - no t. s. strocci krēsla uz trim kājām un ar ļoti augstu atzveltni līdz bagātīgiem griezumiem dekorētam krēslam uz četrām kājām. Visos Itālijas novados vēl joprojām ļoti populāri ir dažnedažādi saliekamie krēsli ar mīkstu polsterējumu.
Un tomēr renesanses iezīmes itāļu sadzīvē visspilgtāk izpaudās modes tendencēs. Jaunais itāļu ģērbšanās stils radās Florencē, un tas lielā mērā bija saistīts ar jaunu audumu un rotaslietu ievešanu no tālajiem jūras braucieniem.
Līdzīgi kā antīkajā pasaulē renesanses laika tērpā valda ritms, visu atsevišķo daļu harmonija. Renesanses mode atteicās no nedabiskām tērpa detaļām un veidojumiem: jostasvietas pārāk zemo vai, tieši otrādi, pārāk augsto novietojumu, asajām tērpa izgriezuma līnijām, apavu spicajiem purniem, neērtajām piedurknēm un pārāk augstajām cepurēm. Renesanse tā visa vietā ieviesa dabiskumu un "apstiprināja" arī to skaistuma etalonu, kas eksistē vēl tagad, - slaidu augumu, platus plecus, šauru jostasvietu, staltu gaitu.
Protams, neiztika arī bez modes kaprīzēm. Par skaistām tika uzskatītas vienīgi sievietes ar gaišiem matiem. Jau toreiz pazina vairākus krāsu izmaiņu paņēmienus: matus krāsoja vai arī lietoja parūkas ar gaišiem, dabīgiem matiem. Renesanses laika māju fasādēs tika speciāli veidotas dziļas nišas, kurās dāmas savus matus balināja saulē. Tiesa, sauļošanās laikā bija ļoti jāuzmanās, jo sejas ādai bija jāpaliek bālai. To panāca ar speciālām cepurēm solana ar platām malām, uz kurām tika uzkarināti mati, seju atstājot ēnā. Pati svarīgākā modes prasība bija augsta, atsegta piere. To nedrīkstēja "aizēnot" pat uzacis. Tās izplūkājot likvidēja ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Katrīnas Sforcas pamācības, kā krāsot seju, zināja katra sieviete, kas kaut nedaudz interesējās par modi. Renesanses laikmetā mode nebija tikai iegriba, kaprīze vai sevis izteikšanas veids. Sievietei, kura ievēroja zināmas sabiedrības normas, vajadzēja arī pakļauties modei neatkarīgi no pašas vēlmēm, gaumes un iedzimtajām īpatnībām. Renesanses laikā radās arī pirmā literatūra par modi un kosmētiku.
Tieši tāpat, kā itāļu arhitektūra ir it kā šūta pēc cilvēka izmēra, arī pats tērps bija veidots harmoniski, detaļas saskaņojot. Sevišķi tas izpaudās sieviešu tērpā - pirmo reizi strikti tika nodalīti svārki un tērpa augšdaļa. Elegantās piedurknes tika pārgrieztas, radot rokām kustību brīvību. Šie iegriezumi šur tur atsedza balto veļu. Apakšveļa kļuva ļoti izsmalcināta, un balti audumi bija ļoti dārgi.
Renesanses beigu posmā vērojama arī divu toņu saplūšana vienā apģērbā un divu dažādu materiālu izmantošana vienā apģērbā, un tā jau ir manierisma pazīme.
Vīriešu modē dominēja visai īsa tunika, kura bieži pat nesniedzās līdz ceļiem un atsedza krāsainas bikses. Antīkā toga tika pārveidota par apmetni ar ļoti platu apkakli, tās gali nereti sniedzās līdz ceļiem. Tunika bija zinātnieku, inteliģences un padzīvojušu ļaužu apģērbs, un vēl tagad tā ir daudzu universitātes profesoru goda tērps.

Citēts no: A. Rubenis, dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Rīga, Zvaigzne ABC

RENESANSES KULTŪRAS PRIEKŠNOTEIKUMI

Renesanse nav iedomājama bez izglītības līmeņa celšanās. 15. gs. rakstītprasme aptvēra arvien plašākus sabiedrības slāņus. Arvien vairāk lasīja un rakstīja ne tikai klerikāļi, bet arī laji, vēl vairāk, pēdējie arvien biežāk kritizēja garīdzniekus zemā izglītības līmeņa dēj. Pieauga mācību grāmatu, "speciālās literatūras" kvalitāte, un plaši izplatījās pacilājoša satura literatūra (par to liecina vairāk nekā 1000 rokrakstu, kas saglabājušies no vēlīnajiem viduslaikiem). Inkunābulu pirms 1500. gada bija nedaudz mazāk par 27 000 (agrāk rēķināja ap 40 000) nosaukumu. Parasti to metiens bija 300-500 eksemplāru, taču 15. gs. parādījās izdevumi, kuru metiens pārsniedza 1000 eksemplāru. Par grāmatu izdošanas centriem izveidojās Venēcija, Strasbūra, Ķelne, Roma, Bāzele, Augsburga, Nirnberga, Parīze, Florence, Milāna, Liona un Leipciga. Šai periodā aizsākās garīgās produkcijas komercializācijas process.
Rakstību arvien vairāk izmantoja ikdienas vajadzībām. 15. gs. izraisīja visdažādāko aktu plūsmu. Gotu. šrifts ne vien tika izstrādāts mākslinieciskā ziņā, bet arī .izveidots daudzveidīgās formās, ko rakstīšanas meistari sistematizēja. Izglītoto cilvēku šrifti iemantoja individuālas iezīmes. Šo daudzveidību vēlāk aizvietoja humānistiskā šrifta formas vienveidība - 1420. gadā Nikolo Nikoli izstrādāja humānistisko kursīvu, kas ieviesās kā eiropeiskais šrifts.
Šis laikmets radīja pastiprinātu vajadzību pēc kultūras vērtībām. Renesanses kultūru finansēja jauna sabiedriskā kārta - pilsētu pilsoņi, birģeri. Viņi dižciltīgo un klerikāļu vietā kļuva par vadošo sabiedrisko grupu, turklāt vēl pārspējot tradicionālās kārtas prasībās pēc kultūras. Pateicoties iegūtajai bagātībai, pilņsoņi varēja pieņemt dienestā dzejniekus, zinātniekus,. māksliniekus, kuru veikumi viņiem un viņu pilsētai vairoja slavu un sagādāja godu. Ar intelektuāļu un mākslinieku palīdzību birģeri apliecināja savus ideālus un vērtību sistēmu.
Renesansē intelektuālais darbs parasti kalpoja noteiktam uzdevumam, kas bija saistīts ar kārtu un profesionālajiem mērķiem, orientēts uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Izglītības sistēma bija izveidota tā, ka jaunekļi tika sagatavoti tirgoņa, notāra, ārsta, teologa vai kādam citam amatam. Florencē, piemēram, no apmēram 100000 iedzīvotājiem 8000-10000 bija pieteikti pilsētas privātajās skolās. Lielākā daļa devās uz elementārajām skolām, kur izglītības pamatus mācīja tautas valodā; ap 1000 cilvēku apmeklēja īpašas skolas, kur mācīja saimnieciskajai karjerai nepieciešamo matemātiku, un 500 cilvēku - augstskolas, kur nodarbojās ar latīņu gramatiku, retoriku un loģiku profesionālā līmenī. Tas liecina par to, kādu vērtību Florence piešķīra izglītībai, un arī par lielo lasīt un rakstīt pratēju daļu (viena ceturtdaļa vai pat viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem).
Izglītības sistēmas plašums un kvalitāte (klosteri, universitātes, elementārskolas) veidoja pilsētu priekšrocības, kuras pieaicināja un finansēja talantus no ārpuses. Līdzās institūcijām, kas deva formālu izglītību, cunftes savā sistēmā nodrošināja profesionālo sagatavotību. Pilsētās varēja iemantot bagātību un slavu, tur izglītību ieguva juristi, notāri, ārsti. Par sasniegumiem izvēlētajā darbības virzienā cilvēki iemantoja publisku atzinību: zinātniekam tā bija iecelšana kādā publiskā amatā vai par profesoru universitātē, māksliniekam - līgumi. Oficiāla atzīšana, īpaši intelektuālo un māksliniecisko sasniegumu gadījumos, bija būtisks agrīnās renesanses aspekts.
Renesanses kultūras priekšnoteikumi ir arī ne tikai vesela virkne būtisku izgudrojumu, bet arī paša izgudrotāja un radītāja tēla izstrādāšana.
Viduslaikos izgudroja pulveri, pulksteni, kompasu u. c., taču šis laikmets nepazina izgudrotāju kā individuālu radītāju. Starp izgudrojuma rašanos un tā izplatīšanos varēja paiet gadsimti. Viduslaikos vispār apziņa nebija virzīta uz tehnisko jaunradi un izgudrotāju vārdus cilvēki necentās paturēt atmiņā. Šādu darbību necienīja un nevērtēja augstu, jo negatīvi vērtēja visu jauno. Par vienīgo patieso Radītāju atzina nevis cilvēku, bet Dievu, kas. figurēja kā universāls amatnieks. Dievs - inženieris, konstruktors, mākslinieks, kas rada pasauli un cilvēku kā kaut ko jaunu, mērķtiecīgi organizētu. Cilvēkam radīt ir aizliegts; izgudrojums, kas nenāk no Dieva, ir burtiskā nozīme «velns viņu zina kas», t. i., tas, ko zina velns. No izgudrojumiem baidījās kā no kaut kā velnišķīga. No jaunā vairījās arī tāpēc, ka jaunās tehnikas ieviešana grāva tradicionālās amatniecības struktūru, kas balstījās uz piespiedu vienlīdzību. Tas iedvesa pat mistiskas bailes - ilgu laiku nevienu kapteini nevarēja piespiest ņemt līdzi jūrā kompasu.
Renesanses gaitā, līdz ar pasaules kā funkcionāla veseluma atzīšanu, izzuda Dieva kā konstruktora, mākslinieka tēls. Pasaules aina ne tikai demitoloģizējās, bet arī sterilizējās - tā kļuva abstrakta un pieejama zinātnei. Renesanse deva intelekta instrumentalizāciju (pāreja no pasīva pasaules vērojuma uz izgudrojumu), pasaules matematizāciju (pāreja no orientācijas uz absolūtām formām uz matemātiski mehāniskām konstrukcijām), cilvēka naturalizāciju (ideālo normu aizvietošana ar dabiskajiem impulsiem), kā arī laika demitoloģizāciju (eshatoloģisma nomaiņa ar vēsturiskumu). Sākās orientācija uz stingrām un sistematizētām zināšanām. Tika atmesti tādi zināšanu avoti kā leģendas, garša, ticība, krāsu uztvere, smarža. Zinātne - bezkrāsainu formu kvantitatīva fiksācija. Zuda noskaņas, realitātes intuitīva apjausme, bioloģiskā saistība ar vidi. Renesanse atņēma tiesības uz eksistenci vājprātam. Agrāk garīgi slimos nesteidzās izolēt un ārstēt, jo uztvēra tos kā būtnes, kurām jāvēstī patiesība par cilvēka likteni. Kopš renesanses viss; kas neietilpst zinātnes ietvaros, ir viena vienīga anomālija. Vājprāts - nevis dziļdomīgs noslēpums, bet vienīgi negatīva īpašība, proti, prāta trūkums. Tas, ka savām fantāzijām pakļautais garīgi slimais var daudzko izciest, tika uzskatīts par viņa dzīvnieciskās bezjēdzības pierādījumu.
Savukārt radīšana pirmo reizi tika pozitīvā nozīmē sasaistīta ar cilvēku kā neatkārtojamu individualitāti. Meistarības kults tika aizvietots ar paša meistara kultu (viduslaikos turpretim rezultāts bija svarīgāks par darītāju; tajā kā pārindividuālajā faktā saskatīja mūžīgo pirmtēlu). Tas noveda pie atklājuma, ka cilvēks veido ne tikai savu pasauli, bet arī sevi. Renesansē darītājs sāka figurēt nevis kā augstākās gribas instruments, bet kā subjekts, personība. Objektīvisms apvienojās ar individuālismu.
Renesanse mainīja attieksmi arī pret tehniku. Viduslaikos galvenais "tehnikas" masīvs bija zeme, dzīvnieki, pats cilvēks. Tehnika burtiskā nozīmē bija tikai palīglīdzeklis. Pilsētās ieviesās sarežģītas mehāniskās ierīces. Pirmām kārtām jāmin dzirnavas, kas balstītas uz mehānisku kustību un kuras darbina nevis cilvēki vai dzīvnieki, bet dabas stihijas. Dzirnavas bija mehāniska sistēma, kas brīva no organiskām asociācijām; tās tīri mehāniskā formā demonstrēja objektīvās atkarības. Iepriekšējie laikmeti nespēja koncentrēt uzmanību uz tīri mehānisko kustības formu. Uz praksi orientēts bija arī viduslaikos izgudrotais pulkstenis, kas kā mehānisms izvirzīja stingras prasības detaļu savstarpējai saskaņošanai.
Nozīmīgs priekšnoteikums renesanses kultūrai bija stikla ražošanas izvēršana. Stikls objektivēja telpiski sakārtotās formas, pasaules telpisko iekārtojumu. Logs deva iespēju paraudzīties uz pasauli no malas kā uz kaut ko ārēju. Logs ietvēra attēlu, no kura novērotājs tika nodalīts. Tā bija desakralizēta aina, ko varēja vienkārši novērot. Ārpus loga esošo varēja saprast, tikai sasaistot lielumu ar attālumu (perspektīva). Logs deva iespēju izdalīt pasaules fragmentu, padarīt par novērojuma objektu lokālus procesus un parādības, kā arī pavēra iespēju to nepārtrauktai objektīvai interpretācijai. Tas mācīja redzēt telpu: stikls - aparāts, lai redzētu tukšumu. Izveidojās jauns pasaules redzējuma modelis.
Savukārt spoguļu ieviešanās sadzīvē deva iespēju cilvēkam ieraudzīt sevi no malas. Distance attiecībā pašam pret sevi ir objektīvisma priekšnoteikums. Paštīksmināšanās, žesti, pozas liecina par to, ka cilvēks iemācījās redzēt sevi no malas. Cilvēks pa jaunam apguva savu iekšējo pasauli. Pieredze komunikācijā pašam ar sevi padarīja uzskatāmu saistību starp iekšējo un ārējo atskaites sistēmu, nodibināja attiecības starp ārējo ritualizēto uzvedību, kas atbilst pieņemtajām normām, un iekšējo "uzvedību", kas balstās uz personisko pašapziņu un pašsajūtu.
Ap 1445. gadu Johans Gūtenbergs (Johann Gutenberg, ap 1399-1468) Maincā izgudroja grāmatu iespiežamo ierīci. Šis atradums īsā laika periodā ātri izplatījās pa visu Eiropu un dažu gadu desmitu laikā būtībā aizvietoja rokrakstu izgatavošanu. Iespiesto grāmatu izplatība strauji palielināja lasītpratēju loku. Izveidojās plašs ļaužu slānis, kas "konstituējās" ap grāmatu: lasoša publika un šai publikai rakstoši autori. Pēkšņi kļuva iespējams apmierināt lielo vajadzību pēc drukāta vārda un ietekmēt ar tā palīdzību plašu cilvēku loku. Ar skrejlapu un brošūru palīdzību izplatījās ziņas (arī visfantastiskākās) par Ameriku un Austrumāziju, tika popularizēta humānistu cīņa ar saviem pretiniekiem u. c.; arī reformācijai drukātā produkcija radīja ātru un plašu rezonansi. Starp iespiestajām grāmatām pirmā vietā bija Bībele un reliģiska satura raksti. Kopš 15. gs. 60. gadiem iespieda arī antīko autoru un baznīcas tēvu darbus. Kopš šā perioda grāmatas ir neatņemams zinātnes instruments, kas nodrošina informācijas apmaiņu un atklājumus padara zināmus publikai. Iespiestā produkcija kalpoja arī valdniekiem un pilsētu pārvaldei, kuru mandātus, rīkojumus, pavēles u. c. ātri nodrukāja un izplatīja.
Pasaules vēsturē tas bija revolucionārs jaunievedums. Tekstu un bilžu pavairošana, ko reljefa veidā iegravēja uz koka tāfelēm (ksilogrāfija), bija pazīstama jau agrāk. Jaunā apvērsuma būtība bija saistīta nevis ar iespiežamās preses ieviešanu, bet ar kustīgo burtu izmantošanu, kurus varēja kombinēt pēc vajadzības.
Gūtenbergs izgudroja tipogrāfijas salikumu. Grāmatu iespiešanas galvenais princips tādējādi ir vārda organiskā veseluma sadalīšana neitrālos, tīri kvantitatīvos elementos, kas pieļauj funkcionāli attaisnotu pārkomponēšanu, jaunu salikšanu. Tas bija vienkāršs, jo sastāvēja no jau gataviem elementiem, kurus varēja izmantot atkārtoti. Arī kļūdas izlabot vairs nebija problēma. Gūtenbergs izgudroja arī racionālu veidu, kā pavairot pašas literas. Tā kā to liešanai sāka izmantot metālu, tas deva iespēju arī to nodrošināt burtu ilgu izmantošanu. Drukāšanas procesā notika daudzu novilkumu izgatavošana ar iepriekš saliktas formas palīdzību. Viena no brīnišķīgākajām inkunābulām (tā dēvēja visus iespieddarbus līdz 1500. gadam) bija skaistākais Gūtenberga iespieddarbs: 42 rindiņu Bībele (ap 1453. gadu). Vispār ir zināmi vairāk nekā 50 viņa iespieddarbi. .
Jaunās drukāšanas tehnikas ieviešanas rezultātā pergamentu nomainīja lupatu papīrs. To pazina jau Ķīnā mūsu ēras sākumā. 7. gs. tas sāka savu ilgo ceļu uz rietumiem. 8. gs. Samarkandā ķīniešu gūstekņi ar to iepazīstināja Āzijas tautas. Tad tas nokļuva Tuvajos Austrumos, Sicīlijā un caur Spāniju citās Eiropas zemēs. 13. gs, pirmās papīra dzirnavas izveidoja Itālijā, gadsimtu vēlāk - Francijā. Vācijā 14. gs. izmantoja galvenokārt itāļu papīru; tikai 1390. gadā to sāka ražot arī Vācijā. Tad, kad tika izgudrota grāmatu iespiešana, Vācijā darbojās apmēram desmit papīra dzirnavu, kas katra ražoja ne mazāk kā 1000 papīra risu (1 riss = 480 lappuses). Jaunajam pasākumam papīra netrūka (Nirnbergas kanceleja 1440. gadā iepirka tikai četrus risus papīra). Pamazām uzlabojās papīra kvalitāte, un kopš 1475. gada tas galīgi nostiprinājās praksē. Tipogrāfija deva iespēju īstenot darba dalīšanu, ražot standarta produkciju par relatīvi zemu cenu.
Tipogrāfiskie teksti veicināja lielu etnisko un politisko apvienību izveidošanos, kas varēja funkcionēt bez tiešiem personiskiem kontaktiem. Veidojās zīmju realitāte, kas nodalījās no skanošā vārda un rituālās darbības un kas tieši realizējās tikai iekšējā darbībā - personiskajās šaubās un individuālajā izpratnē, kas veidojās pēc saviem īpašiem likumiem - patiesības un taisnīguma principiem. No šā brīža izprast īstenību nozīmēja nevis pacelties pār to pie dievišķā pirmtēla, bet no jauna tīri ideāli to konstruēt un ievietot tekstā. Jaunā izpratne balstījās uz īstenības faktu sadalīšanu standartizētās elementārās vienībās un to izklāstu loģiski sakārtotā secībā, kas lasīt pieradušai domai kļūst absolūti caurskatāmas un acīmredzamas. Līdz ar to mainījās arī attieksme pret vārdu.
Viduslaikos dominēja vārda absolūta autoritāte, to izrunāja sakrālajā valodā, un tas bija dievišķs savā būtībā. Atšķirībā no ikdienas vārda tas varēja būt tikai patiess. Vārds bija izņemts no cilvēka patvaļas sfēras. Tas pieļāva iztulkojumu, izskaidrojumu nepilnīgajam klausītājam, taču izslēdza daudznozīmību runātājam (Dievam un tiem, caur ko viņš runāja). Tam bija jēga, taču nebija pragmatikas.
Renesansē vārds kļuva cilvēcisks. Kļuva acīmredzams tas, ka vārdam atkarībā no konteksta var būt daudzas nozīmes. Vārds, līdzīgi politikai, kļuva vijīgs un individuāli nozīmīgs.
Viduslaikos vārds varēja būt nesaprotams, taču tas, kas to nesaprata, zināja, ka nesaprotamā nozīme ir neatkarīga un objektīva. Ikdienas runa sakrālajā valodā bija neiespējama. Labais un patiesais atradās ārpus ikdienas sfēras. Vārds nebija spēles priekšmets. Renesansē vārds kļuva nacionāls, saplūda ar tautas runu dzimtajā valodā. Saprotamība pārvērtās relatīvā pragmatikā. Parastais vārds aizvietoja Vārdu. Vārds demokratizējās, vienlaikus zaudējot savu autoritāti, uzticamību un stabilitāti. Klausītāji sāka baidīties no apmāna, izturēties pret vārdu ar aizdomām. Zuda ticība vārdam, un to saistīja nevis ar Dievu, bet gan ar velnu. Izplatījās demagoģija: aizliegums šaubīties (šaubas - tas, kas kalpo velnam) par vārda patiesību. Par jaunu autoritāti kļuva drukātais vārds, kas baumas ne tikai nemazināja, bet pat veicināja.
Uz renesansi atstāja ietekmi vēl vesela virkne izgudrojumu. Jauna kuģu konstrukcija veicināja tālos ceļojumus un līdz ar to arī pasaules paplašināšanos. Bronzas liešanas tehnikas pilnveidošana deva iespēju savus šedevrus radīt Donatello (Donatello, 1386-1466), Čellīni (Cellini, 1500-1571) u. c. renesanses meistariem. 1482. gadā tika izgudrots granulētais pulveris un sāka liet standartveida lodes, kas izmainīja visu kara tehniku. 1459. gadā pulkstenim parādījās spirālveida atspere, kā rezultātā privatizējās un individualizējās laika izjūta. Tika izstrādāti grandiozi pilsētu un citu apdzīvotu vietu pārbūves projekti. Parādījās Fausta tēls, kas pārdevis velnam savu dvēseli. Par velnišķīgu sāka uzskatīt visu cilvēka radošo roku radīto.
Viens un tas pats renesanses cilvēks tiecās glezniecībā radīt realitātes ilūziju, karoja, izmantojot lielgabala lodes, kas tālo padarīja tuvu, kā arī devās regulārajos tālajos ceļojumos, kas pārvērta iluzoro reālajā, neparasto - par ikdienas faktu.

Renesanses jēdziens

Kopš 18. gs. apgaismības teorētiķu laikiem renesansi un humānismu saprot kā kustību, strāvojumu (un arī tam atbilstošu dzīvesveidu), kas kopumā izsaka novēršanos no viduslaikiem, to "pārvarēšanu" un signalizē par "jauno laiku" sākumu. Kopš 14. gs. renesanse attīstījās Itālijā ar centru Florencē kā jauna kultūras pašapziņas forma, kas saistījās ar antīkās literatūras un mākslas "atdzimšanu" (1550. g. Džordžo Vazāri (Giorgio Vasari, 1511 - 1574) runāja par rinascita vai rinascimento). 15. gs. beigās tā aptvēra arī citas Eiropas zemes. Vēlāk šo izšķirošo etapu Eiropas vēsturē nosauca par «renesansi» (franču vārdu renaissance jau 1553. gadā lietoja P. Belons; no jauna to sāka lietot 17. gs. beigās). Sākumā runa bija par daiļliteratūru, taču, pateicoties izglītības izplatībai, tā ātri izgāja ārpus literatūras ietvariem. Tika izvirzīts mērķis pārveidot visu cilvēku, radīt izglītota indivīda tipu.
Ar renesansi plašā nozīmē saprot izglītības ekspansiju, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu domājama. Šīs izglītības nesēji bija pilsētu iedzīvotāji. Itāļu pilsētu sabiedrībai raksturīgs bija tas, ka tajā birģeru slāņi neatradās konfliktā ar aristokrātiju (pretēji pilsētām uz ziemeļiem no Alpiem), kuru uzskatīja par vadošo sabiedrības spēku. Itālijas pilsētās dižciltīgo un birģeru attiecības sasniedza noteiktu sintēzi. Renesanses izglītības pasaulē attīstījās jaunā "gara aristokrātija", kas nebija atkarīga no dzimtās kārtas un balstījās uz personiskajiem veikumiem. Itāļu sabiedrība deva iespējas cilvēkiem strauji un augsti pacelties, pateicoties individuālajiem panākumiem, kas arī tika izmantots.
Plašā nozīmē renesanse ir arī kultūras pārorientācija, kad viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Cilvēkus vairāk sāka interesēt senās Romas nekā jaunās Jeruzalemes dzīve. Viduslaiku teocentrisko pozīciju, kad visa mērs bija Dievs, nomainīja antropocentriska orientācija, kad par visa mēru kļuva cilvēks. Akcents tika likts nevis uz Dieva, bet cilvēka slavu. (Nav gan jāaizmirst, ka renesanse attiecās galvenokārt uz sabiedrības augšslāņiem, bet praktiski neskāra zemākos.)
Renesansē cilvēks it kā atvēra acis un paskatījās sev apkārt. Tas vairs neraudzījās uz debesīs notiekošajām mistērijām, ne arī zem viņa esošajām ugunīgajām elles briesmām un arī vairs negremdējās sevī, lauzot galvu par savas izcelsmes likteņa jautājumiem un vēstures miglainajām determinantēm. Cilvēks sāka tiekties aptvert un izzināt Zemi kā savu īpašumu, kas viņam sagādā estētisku baudījumu, - pirmo reizi kopš antīkās Grieķijas laikiem. Renesanse bija izteikti orientēta uz šaipusējo pasauli, kas līdzās pozitīviem momentiem ietvēra sevī arī daudz negatīvā: vienotas reliģiskās ainas zudumu, bailes no jaunā, nedrošības un sašķeltības sajūtas. Augstprātībai un iedomībai pretmets bija: kritiens bezdibenī, ilgām pēc paradīzes - ceļš uz elli, korumpētajai baznīcai - sirdsapziņas sacelšanās.
Cilvēka ideālo stāvokli renesansē attēloja kā zemes svētlaimes panorāmu. Viduslaiku vertikālais skats uz mūžīgo dzīvību un paļāvību «uz augšu» vairs neatbilda laikmeta mentalitātei. Cilvēkam gribējās iekārtoties zemes dzīvē, gūt panākumus, baudīt esamības prieku. Viduslaikiem raksturīgo grēcības izjūtu (kur centrālā figūra bija Ījabs) nomainīja lepnības un pašapziņas pilnās pretenzijas uz paradīzi, kuras iestāšanos paredzēja jau tuvākajā nākotnē. Paradīzes dārzi un Dieva pilsēta - debesu Jeruzaleme - nebija tikai metafiziski solījumi. To centās fiksēt topo
grāfiski. Savā braucienā Kolumbs meklēja zeltu, Dievu un paradīzi Zemes virsū.
Gara atmodu stimulēja atklāšanas dziņa, izpētes tieksme un iekarošanas kāre. Cilvēks it kā no paaugstinājuma, kā no centra lūkojās uz to, kas pasaulē ir radīts un varētu tikt radīts. Renesansē arvien vairāk nostiprinājās «skats uz pasaulīgo: Montes Saeculi kļuva svarīgāki nekā Montes Dei. Orientācija uz horizontālo visuzskatāmāk atklājās glezniecībā: raksturīgs bija skats no baznīcas loga vai reliģiski determinētas iekšējās telpas.

Renesanse un tēlotājmāksla

Viduslaiku glezniecības kompozicionālais modelis ir balstīts uz prāta redzējumu, renesanses - uz redzi, kas tiek īstenots principiāli un secīgi. Skatītājs skatās un perspektīvas līniju krustpunktā, vietā, kur koncentrējas līnijas, ideālajā redzes punktā redz galveno varoni (kā Leonardo da Vinči darbā «Svētais vakarēdiens»). Pasaules modelim, kas balstīts uz redzi, šajā Leonardo darbā ir divas nozīmes: te ne tikai tiek modelēta pasaules aina tā, kā to redz vai, precīzāk, kā tā jāredz ideālajam skatītājam, bet tiek arī noteikta skatītāja pozīcija, kas atrodas novērojamā objekta priekšā.
Viduslaiku ikonā arī figurēja līnija, kas nodalīja debesis no zemes, taču tās uzdevums bija nodalīt divas - debesu un zemes - sfēras un noteikt priekšmetu stāvokli kopīgajā pasaules hierarhijā, kas bija atkarīgs no tā, cik zemu vai cik augstu atbilstoši šai līnijai tie bija novietoti. Renesanses glezniecībā horizontālā līnija nav tik daudz robeža, kas nodala zemi no debesīm, bet drīzāk robeža, kur tās apvienojas vienotā redzējumā. Leonardo teica: «Debess un zemes horizonts beidzas vienā un tai pašā līnijā.» Un, tā kā tieši uz horizonta atrodas perspektīvas līniju krustpunkts, tas iegūst ne tikai optisku funkciju, bet arī kļūst par jēgas nesēju, proti, top par redzes pievilkšanas līniju, kaut ko līdzīgu magnētiskajam polam. Ikonā šis pols atradās kompozīcijas augšdaļā un simbolizēja augstumu, tagad tas atrodas gleznas iekšienē un nozīmē tālumu. Redzējuma un jēgas telpa ikonā atradās starp augšējo un apakšējo daļu, renesanses gleznā - starp priekšējo plānu un horizontu.

* * *

Viduslaiku ikonā personāžs, pat pacelts pāri visiem, nav telpiski izolēts - viņš atrodas tajā pašā dimensijā, kur citi priekšmeti un tēli. Renesanses gleznā varonis turpretim telpiski vienmēr ir vienpatnis - viņš atšķirībā no pārējiem personāžiem atrodas citā dimensijā, citā telpiskā realitātē.

* * *

Renesanse tēlotājmākslai nozīmēja pagriezienu, pārorientāciju šādos momentos: pirmkārt, šai laikā glezniecībā ienāca plastiski apjomīgas ķermeņa figūras izjūta, kas intensificēja dramatisko darba sižetu; otrkārt, paralēli interesei par antīko mākslu tika apgūta telpiskā perspektīva; treškārt, izmainījās arī mākslas darba saturs, kas nu ieskāva filozofiskās un literārās tēmas. No Bībeles vai kristīgās tradīcijas aizgūtos sižetus bieži aizstāja antīkās mitoloģijas sižeti vai laicīgā tematika. Pavērsiens uz senatni izpaudās arī tādējādi, ka gleznotāji labprāt sāka nodarboties ar scēnām no antīko filozofu dzīves un antīko varoņu leģendārajām gaitām, turklāt dodot priekšroku mītiem, kas saistījās ar Jupiteru (Eiropa, Danaja u. c.) un Veneru (Parīds, Adoniss u. c.).

Renesanses mākslinieks

Nekad iepriekšējos laikos mākslai netika ierādīta tāda nozīme privātajā un sabiedriskajā dzīvē kā renesansē. Māksla burtiski caurauž renesanses kultūru. Mākslinieciskā aizraušanās aptvēra visus slāņus, tēlainība figurēja domāšanā un radošajā darbībā, politikā un ikdienas saimnieciskā darbībā, karā un diplomātijā. Mākslinieciskā gaume ietekmēja neredzēti plašu cilvēku loku.

* * *

Jānorāda, ka viduslaiku un renesanses māksliniekiem bija jāveic galvenokārt darbietilpīgi un apjoma ziņā plaši darbi - apgleznojumu cikli, skulptūru sērijas, lieli altāri. Tādu uzdevumu risināšanai mobilizējās visa darbnīca, kaut arī tajā bieži nebija vairāk par pieciem cilvēkiem: pats meistars, divi zeļļi un mācekļi. šādos apstākļos atsevišķa indivīda rokraksts izpaudās visai vāji. 15. gs. Itālijā popularitāti iemantoja tā saucamās «sadraudzības" - compagnie - divu meistaru darbnīcu īslaicīga apvienošanās kādu uzdevumu veikšanai.

* * *

Mākslinieku videi renesansē nebija laba slava. Viņu starpā notika nemitīgi strīdi par naudu, savstarpēja sacensība, kas sistemātiski noveda pie neslavas celšanas un pat noziegumiem; alkohola lietošana, skandāli un izvirtība deva bagātīgu materiālu baumām un policijas ziņojumiem, kas nebūt nebija tikai leģendas. Daži renesanses mākslinieki tika nogalināti (Piloto, Pordenone) vai arī beidza dzīvi pašnāvībā (Roso). Citi paši kļuva par noziedzniekiem (Leoni, Cellini - abi slepkavības gadījumi bija saistīti ar konkurences cīņu). Vazāri raksturoja māksliniekus kā impulsīvus, viegli uzbudināmus, nepastāvīgus, skaudīgus cilvēkus. Pat "maigais" Leonardo divas reizes panāca, ka pasūtījumus, kuri jau bija nodoti citiem, atdeva viņam (abi netika pabeigti). Mikelandželo, kuram deva izdevīgākos pasūtījumus, vajadzēja pamest Boloņu, jo viņam bija jābaidās no vietējo mākslinieku atriebības. Mikelandželo vēstulēs apgalvo, ka Bramante vēlējies to nogalināt. Sevišķi asi konflikti bija starp skulptoriem, īpaši materiālu dēļ. Marmors maksāja dārgi, un to iegūt bija ļoti grūti (Mikelandželo «Dāvids» tika radīts tāpēc, ka Florences sinjorija gribēja tomēr kaut kā izmantot marmora bluķi, kuru pirms tam bija sabojājis meistars Simone).
Kopumā mākslinieku grupas - botteghe - attīstījās nonkonformisma un individuālisma virzienā, topot ne tikai par kopīgas dzīves un uzdzīves, bet arī par diskusiju centriem.

Citēts no: Universāls palīgs skolēniem, Literatūra Māksla. Rīga: Juventa, 1997

Viduslaiku Eiropas literatūra

Viduslaiku literatūras nozīmīgākā daļa ir bruņinieku literatūra. Tajā bija trīs atzari: varoņeposs, galma lirika un romāns.

* * *

Lirika, ko sacerēja bruņniecības dzejnieki, kas Dienvidfrancijā (Provansā) sevi dēvēja par trubadūriem, Ziemeļfrancijā - par truveriem, Vācijā - par minezingeriem, - šī lirika bija tā skola, no kuras vēlāk mācījās un izauga Dante, Petrarka, bet uz viņu dzejas pamata tālāk veidojās visa jaunās Eiropas liriskā dzeja. Tā sākās 11. gadsimtā Provansā un pamazām izplatījās pa visu Rietumeiropu. Šīs poētiskās tradicījas ietvaros tika izveidota galma ideoloģija kā izsmalcinātas sociālās uzvedības un garīguma norma - pirmā augstākās sabiedrības ideoloģija viduslaiku Eiropā. Un galma literatūra - galvenokārt mīlas lirika, kas vēl neiztika bez didaktikas, satīras, izteikumiem par politiku. Svarīgākais jaunievedums šajā literatūrā bija Daiļās Dāmas kults (kā Dievmātes kulta atdarinājums), pašaizliedzīga kalpošana mīlestībai, kas izaugusi no vasaliskās uzticības ētikas: Galma poēzijā mīlestība bija kā pašvērtība, psiholoģisks stāvoklis, pēc kura jātiecas ikvienam. Tas bija solis uz priekšu cilvēka iekšējās pasaules izpētē.
Uz galma ideoloģijas pamata veidojās bruņinieku romāns. Tā dzimtene bija 12. gadsimta Francija, bet viens no žanra pamatlicējiem un smalkākajiem meistariem bija Kretjēns de Truā. Bruņinieku romāns drīz vien "iekaroja" Eiropu. 13. gadsimtā tas uzplauka Vācijā (Volfs fon Ešenbahs; Strasburgas Gotfrīds). Šajos romānos bija gan aizraujošs sižets (darbība noteikti risinājās brinišķajā karaļa Artura valstī, kur brīnumiem un piedzīvojumiem nebija gala), gan nopietnas ētiskas problēmas (individuālais un sociālais, mīla un bruņinieka pienākums). Bruņinieku romāns savā episkajā varonī atklāja jaunu rakstura iezīmi - dramatisku apgarotību.
Trešais plaši izplatītais viduslaiku literatūras atzars bija pilsētas literatūra. Tajā nav bruņinieku romāniem raksturīgā idealizējošā patosa, tas ir tuvāks dzīvei, reālistiskāks. Un tajā ir spilgti izteikts pamācības un tikumības elements, kas veido plašas, vispārinātas didaktiskas alegorijas (Giljoma de Lorisa un Žana de Mēna «Romāns par Rozi», sākums sarakstīts 13. gs. 20. gados, pabeigts pēc 40 gadiem). Pilsētas romāna satīras diapazons ir visai plašs, sākot ar monumentālo "dzīvnieku eposu", kurā darbojas zvēru karalis Lauva, feodālis Vilks, arhibīskaps Ēzelis («Lapsa Kūmiņš» («Lapsas romāns»), 13. gs.) un beidzot ar nelielu joku vai satīrisku stāstiņu dzejā (franču fablian, vācu Scwank).Viduslaiku drāma un teātris, kas nebija saistīti ar antīko teātri, aizsākās baznīcās kā mēģinājums ar dramaturģijas elementiem atdzīvināt dievkalpojumus. Taču no tempļiem drāma drīz vien izgāja tautā, radot viduslaikiem tipiskos dramaturģijas žanru paveidus: mistēriju, kas ilga pat vairākas dienas (inscenējums, kurā attēlota pasaules radīšana no Ādama līdz cilvēka nonākšanai pazemes valstībā un stāšanās pastarās tiesas priekšā), žirgto farsu (komisku sadzīves lugu), nopietno, nosvērto moralite - alegorisku darbu par labā un ļaunā cīņu cilvēka dvēselē. No viduslaiku drāmas vēlāk izauga Šekspīra, Lopes de Vegas, Pedro Kalderona talants.
Viduslaiku literatūru un pašus viduslaikus nereti vērtē kā reliģiska fanātisma un tumsonības periodu. Šis raksturojums, kas radies jau Apgaismības laikmetā un nav atdalāms no Renesanses un klasicisma laicīgās kultūras cīņas par savu vietu un pastāvēšanu, kļuvis par tādu kā klišeju. Īstenībā viduslaiku kultūra ir pasaules vēsturiskā progresa posms, kuru nav iespējams izslēgt vai noliegt. Jo viduslaiku cilvēks pazina ne tikai lūgšanu ekstāzi. Viņš mācēja baudīt dzīvi un priecāties; prata visu to paust savā jaunradē. Mākslā viduslaiki ir atstājuši mūžīgas vērtības. Konkrēti - atmetot antīkā pasaules redzējuma plastiskumu un ķermeniskumu, viduslaiki paveica milzīgu darbu cilvēka garīgās pasaules izpētē. "Nemaldies ārpus sevis, bet ieej sevī," - tā laikmeta rītausmā rakstīja kristīgās pasaules lielais domātājs Augustīns.
Viduslaiku literatūra, nenoliedzot tās vēsturisko specifiku un pretrunas, ir solis uz priekšu cilvēces kultūras attīstībā.

Servantess (kristīts 1547 - miris 1616)

Servantess dzimis ārsta, nabadzībā krituša muižnieka - idalgo ģimenē. Kopš bērnības viņš pazīst nabadzību un rūpes. Tikko jauneklis pabeidza universitāti, viņu savervēja karam pret turkiem. Lepanto kaujā sašautā roka palika nekustīga uz visu mūžu. Armijai viņš vairs nebija derīgs. Kopā ar brāli Rodrigo Servantess atgriezās dzimtenē. Vidusjūrā brāļus sagūstīja jūras laupītāji - korsāri - un aizveda uz Alžīriju. Servantess vairākkārt mēģināja bēgt, taču neveiksmīgi, un tikai naudas izpirkums atdeva viņam brīvību.
1580. gadā Servantess atgriezās Spānijā. Pirmie literārie mēģinājumi nekādu peļņu nedeva, un Servantesam bija jāsāk strādāt par nodokļu piedzinēju. Tas bija mokošs pienākums un vienas vienīgas nepatikšanas. Ne savas vainas dēļ viņš galu galā nokļūst cietumā. Te viņš sāk rakstīt savu romānu "Atjautīgais idalgo Lamančas dons Kihots", kas padarīja viņa vārdu nemirstīgu (latviski pirmoreiz izdots 1921. - 1922. gadā).
Romāns stāsta par nabadzībā grimuša muižnieka Alonso Kihano, kurš sevi nosauca par Lamančas donu Kihotu, neparastajiem, uzjautrinošajiem, bet visbiežāk gan - bēdīgajiem piedzīvojumiem. Viņš iztēlojās sevi par klejojošu bruņinieku.
Ko tikai savā ceļā nesatiek dons Kihots un viņa uzticamais ieroču nesējs Sančo Pansa! Un Servantess savā darbā taču rakstīja par visu Spānijā: gan par nabadzīgo, beztiesīgo zemnieku, gan plātīgo muižnieku.
Pārlieku aizrāvies ar bruņinieku romāniem, dons Kihots zaudē realitātes izjūtu. Šie fantastiskiem nostāstiem, burvestībām un pārvērtībām pilnie romāni par viduslaiku bruņinieku varoņdarbiem bija sen novecojuši, taču Spānijā - vēl plaši izplatīti.
Servantess izmantoja bruņinieku romānu formu, lai izsmietu šo žanru, parādītu, cik tas atrauts no dzīves; cik aizvēsturiski un smieklīgi ir šie varoņi.
Grāmatās attēlotā bruņinieku pasaule dona Kihota apziņā liekas īsta. Vīlies ikdienā, viņš izvēlas iedomu pasauli.

* * *

Kaut arī Servantess mīl donu Kihotu, viņš to apveltījis ar tīri komiskām īpašībām. Jau pašās pirmajās romāna lappusēs rakstnieks ar humoru apraksta sava varoņa ārieni, novecojušo bruņinieka ietērpu un nožēlojamo kleperi Rosinanti.
Neveiklajam, garajam un izkāmējušajam "Skumjajam bruņiniekam" visur pa pēdām seko viņa ieroču nesējs Sančo, neliels, drukns, labsirdīgs zemnieks, nelabojams optimists. Viņa dzīves gudrība un veselais saprāts redzams ik uz soļa. Autora līdzjūtība spāņu zemniecībai izpaužas tieši šajā romāna tēlā, kas ir tikpat nozīmīgs kā galvenais varonis dons Kihots.

* * *

Kritikai darbā ietvertās vērtības palika nesaprastas. Pat Lope de Vega, iepazinies ar romānu pirms tā iznākšanas, privātā vēstulē raksta, ka neesot tāda muļķa, kas varētu donu Kihotu cildināt

Lope de Vega (1562 - 1635)

Lope Felikss de Vega Karpio dzimis 1562. gada 25. novembrī Madridē, amatnieka ģimenē. Nākamais rakstnieks ieguva labu izglītību.
Jau skolas gados viņš sāka rakstīt dzejoļus, atdzejot no latīņu valodas un pat mēģināja rakstīt lugas. 16. gadsimta 80. gados talantīgo dzejnieku jau pazina galvaspilsētā.
1588. gadā viņš brīvprātīgi pieteicās spāņu eskadrā ar spožo nosaukumu «Spārnotā Armāda», kas devās karot ar Angliju. Taču cieta smagu sakāvi, un Lope de Vega bija viens no nedaudzajiem, kas atgriezās dzimtenē.
Dzejnieks un dramaturgs dažus gadus dzīvoja Valensijā, bet pēc tam bija hercoga Albas sekretārs viņa muižā. Vēlāk pārcēlās uz Toledo, tad - Madridi. Un, kaut arī viņš bija visā Spānijā slavens dramaturgs, tomēr visu mūžu viņam vajadzēja meklēt bagātus aizgādņus, pildīt sekretāra pienākumus.
Lope de Vega tā arī neguva atzinību karaļa galmā, bet, kad 1635. gada 27. augustā beidzās dzejnieka mūžs, aiz viņa zārka gāja tūkstošiem Madrides iedzīvotāju.
Vairākas Lopes de Vegas lugas rāda vēsturiskus notikumus. Tajās - gan Polijas, gan Japānas, gan Krievijas un citu valstu pagātnes notikumi, taču lielais vairums Lopes de Vegas darbu -rāda spāņu tautas dzīves ainas, runā par laikmeta notikumiem.
Kā daudzi Renesanses laikmeta rakstnieki, Lope de Vega kritizē feodālo norobežošanos, iestājas par valsts apvienošanu un «tautas monarha» varu, kas rūpētos par vispārēju labklājību. Tāds, piemēram, ir karalis lugā "Karalis Vamba". Tajā stāstīts, kā vienkāršs zemkopis, ievēlēts par monarhu, cenšas apvienot valsti.
Cieņa pret savu tautu un tās tiesībām, naids pret feodālajiem varmākām jo spilgti izpaužas tautas varoņdrāmās, no kurām pati ievērojamākā ir "Avju avots" ("Fuente Ovehuna").
Lope de Vega atainojis patiesus, tautasdziesmās apdziedātus notikumus - 1476. gada zemnieku sacelšanos Fuentes Ovehunas ciemā pret tā komandoru (viens no augstākajiem posteņiem garīdznieku ordenī) Fernānu Gomesu de Gusmanu.

* * *

Rakstnieks, būdams humānists, ticēja, ka cilvēks ir skaists un labs, ka nav tādu šķēršļu, ko nespētu pārvarēt dziļas un patiesas jūtas. Par viscēlākajām jūtām Lope de Vega uzskatīja - mīlestību.

Šekspīrs (1564 - 1616)

Šekspīra soneti, traģēdijas, vēsturiskās hronikas un komēdijas dzīvo vēl šobaltdien, saviļņodamas un satraukdamas skatītāju iztēli. Pasaules labākie teātri un slavenākie aktieri joprojām uzskata par godu, laimi un savas meistarības eksāmenu - uzvest Šekspīra lugu, tēlot tajā.
Noskatījušies šādu izrādi vai izlasījuši Šekspīra darbu, jūs droši vien vēlēsities uzzināt kaut ko vairāk par cilvēku, kas tos radījis. Taču - tas nebūs tik vienkārši!
Par lielā dramaturga dzīvi zināms ļoti maz. Šekspīrs nav rakstījis ne memuārus, ne dienasgrāmatas. Nav saglabājušās viņa vēstules. Un arī rokraksti ne. Līdz mūsu dienām nonākuši tikai daži dokumenti, kuros minēti vairāki viņa dzīves aspekti. Ikviens no tiem, pat ja dokumentā par Šekspīru minēti tikai daži vārdi, ir daudz pētīts un interpretēts. Milzīga vēsturiska vērtība ir ik papīra lapiņai, kurā dažas rindas rakstītas ar Šekspīra roku vai salasāms viņa paraksts.
Viljams Šekspīrs dzimis 1564. gada 23. aprīlī nelielā Anglijas pilsētiņā Stretfordā pie Eivonas upes. Viņa tēvs bija amatnieks un tirgonis. Nostāsti par Šekspīra bērnību un jaunību ir ļoti tēlaini, taču zinātne tos nevar atzīt par pilnīgi nepatiesiem. Kad Šekspīram bija tikko pāri divdesmit gadiem; viņš no Stretfordas piepeši .aizbrauca.
Jauniņais Šekspīrs devās uz Londonu. Būdams lielpilsētā bez līdzekļiem, draugiem un paziņām, viņš, kā vēsta nostāsti, sācis pelnīt sev iztiku, uzraudzīdams pie teātra zirgus, kamēr kungi skatījušies izrādes. Vēlāk - un tā jau ir patiesāka biogrāfijas ziņa - Šekspīrs strādājis teātrī. Raudzījies, lai aktieri laikā uznāktu uz skatuves, kā arī pārrakstījis lomas, aizvietojis suflieri. Vārdu sakot, pirms uzvest uz skatuves savus varoņus, nākamais dramaturgs bija iepazinis aizkulišu sūro dzīvi.
Pagāja daži gadi. Šekspīram sāka iedalīt nelielas lomas teātrī, kuru vēlāk nosauca par "Globusu" un kura izrādēm Londonā bija lieli panākumi. Šekspīrs nekļuva par lielu aktieri. Bet viņa atziņas par aktiera mākslu un, galvenais, ar meistara roku rakstītās runas liecina, ka autors pazīst skatuvi un tās likumības.
Bez tam - Šekspīrs rakstīja ne tikai lugas vien. Viņa soneti saviļņoja laikabiedrus un ar jūtu un domu dziļumu, izslīpēto domu sajūsmina arī mūs.

* * *

Taču Šekspīra lielā kaislība un mūža darbs bija lugu sacerēšana.

Fransuā Rablē (apm. 1494 - 1553)

Rablē bija īsts sava laikmeta - Renesanses - dēls. Kā daudzi tā laika gaišie prāti, arī viņš bija apbrīnojami daudzpusīgs. Rablē bija gan ārsts, gan jurists, gan dzejnieks, gan filologs, gan filozofs, gan pedagogs, gan dabaszinātnieks. Viņam piemita dzirkstoša asprātība, karavīra varonīgums un zinātnieka apcerīgums.
Savas grāmatas pirmo daļu Rablē laida klajā 1532. gadā. Bet pēdējā, piektā, iznāca, kad pēc dzejnieka nāves bija pagājuši jau vienpadsmit gadi - 1564. gadā. Ikviens izdevums viņa dzīves laikā autoram nesa vienīgi nepatikšanas. Visniknāk uzbruka baznīctēvi, par kuriem Rablē, bijušais mūks, zobojās vai katrā nodaļā.
Pirmo grāmatu katoļu garīdznieki aizliedza gandrīz tūlīt pēc tās iznākšanas. Arī 1546. gadā izdoto trešo grāmatu nekavējoties aizliedza, bet 1552. gadā izdoto ceturto grāmatu, draudot autoram ar nāvessodu, izņēma no apgrozības.
Mūki centās Rablē nomelnot. Viens no tiem, kāds Piterbuss, 1549. gadā rakstīja: "Vai tad nav galīgs izvirtulis šis Rablē, kurš nebīstas Dieva un neciena cilvēkus, kurš mīda kājām visus Dieva likumus, cilvēku darbus un ņirgājas par tiem?"
Baznīca visu laiku draudēja arestēt Rablē un sadedzināt uz sārta. Viņu māca garīgās un laicīgās varas naids. Aizstāvji pamazām no viņa novērsās, un pat daudzie draugi, baidīdamies briesmu un varas dusmu, pamazām atsvešinājās.
Taču Rablē nenokāra galvu. Palika stingrs, neiebiedējams un, par spīti visam, izdeva savas gudro un kareivīgo milžu grāmatas.
Ar ko Rablē bija izpelnījies tādu varas un garīdzniecības naidu?
"Gargantija un Pantagriels" ir pasaku grąmata. Tās varoņi - tautas iztēles radīti milži, kas tik sen un labi pazīstami gan pieaugušajiem, gan bērniem. Taču senajās tautas teikās un pasakās Rablē ielika jaunu, kareivīgāku garu.
Savās grāmatās rakstnieks uzbruka plašā frontē: viņš cīnījās pret visu feodālajā sabiedrībā atmirstošo un novecojušo, pret tumsonību visās tās izpausmēs, pret despotismu un tā balstu - katoļu baznīcu.
Nevar audzināt cilvēku, dzenot viņam galvā visādas blēņas, kā to dara mūki. Rablē dod saviem lasītājiem jaunas apmācības un audzināšanas metodes. Viņš rada lielisko pedagoga Ponokrata tēlu, kurš prot atmodināt audzēknī cilvēciskās ipašības, visus viņā slēptos talantus.
Nedrīkst pieļaut, ka dumjie, trulie un alkatīgie spriež tiesu pār cilvēkiem. Rablē zobojas par šarlatāniem - likumu kalpiem, kurus viņš dēvē par "vecajiem tukšvāržiem", kas raksta "skursteņslauķu, pavāru un podlaižu stilā", nicina tiesnešus - ierāvējus un blēžus. Rablē izsmej arī plānprātīgo karali, iekarotāju Pikroholu, nosoda bezjēdzīgos feodālos karus, kas tautu izputina.

El Greko (1541-1614)

Īstenībā El Greko nemaz nav El Greko, bet gan Domeniko Teotokopuli. Par El Greko viņu nodēvēja nevīžīgie itālieši, kad viņš, pēc izcelsmes grieķis (no šejienes - Greko), ieradās Itālijā, lai mācītos pie turienes meistariem. Pirmo mākslas izglītību viņš bija ieguvis dzimtajā Krētas salā. Sākumā mākslinieks dzīvoja Romā, pēc tam Venēcijā, un visur viņš bija kā tāds «baltais zvirbulis», - viņš nepatika karalim un bija spiests doties uz Spāniju, sākumā uz Madridi, bet pēc tam uz Toledo, senu spāņu aristokrātijas kultūras centru, kurā bija saglabājies viduslaiku dzīves ritms.
Iespējams, ka attieksmē pret izcilo meistaru zināma nozīme bija tam apstāklim, ka El Greko aizrāvās ar manierisma estētiku, šā virziena oriģinālo pasaules māksliniecisko uztveri. Gleznotāja daiļradē atspoguļojās dzīves nestabilitātes subjektīvā uztvere, apkārtējās vides traģiskās pretrunas, cilvēka neaizsargātība un neticība liktenim. El Greko, tāpat kā citu manieristu (Pontomro, Parmidžanino, Vazāri), gleznas raksturo neparasti mākslinieciskie paņēmieni, nosacītība, pagarinātas figūras, nestabilas un sarežģītas ķermeņu pozas, spēcīgi krāsu un gaismēnu kontrasti:
El Greko rada filozofiskas domas piesātinātas gleznas, kuru fantastiskais sižets palīdzēja izteikt reālās dzīves jēgu: «Svētā zīmoga noņemšana», «Grāfa Orgasa guldīšana kapā», «Kristus Ģetzemanes dārzā», «Marijas debesbraukšana».
«Grāfa Orgasa guldīšana kapā» gleznota 1586. gadā. Gleznai ir it kā divas daļas: zeme un debesis. Uz zemes svētais Augustīns un svētais Stefans piedalās grāfa apbedīšanā. Aiz viņiem, melnās drānās tērpti, stāv divdesmit divi muižnieki bālām sejām. Vieni pacēluši acis uz debesim, citi - kautri nolaiduši plakstus. Gleznas lejasdaļā valda svinīgas sēras. Tās augšdaļā - debesis - Kristus, madonna un Jānis Kristītājs. Drīz pie viņiem ieradīsies arī mirušā grāfa Orgasa dvēsele. Par spīti fantastiskajam sižetam, visu muižnieku sejas ir portretiskas, te redzams apbrīnojams reālisms ar apgarotību un garīgo pārdzīvojumu.
El Greko portretiem raksturīga liela psiholoģiska. izteiksmība. Viņš gleznoja Toledo aristokrātiju, baznīcas kalpus, dzejniekus, rakstniekus, zinātniekus. Izcils un spilgts savā izteiksmībā ir inkvizitora Ninjo de Gevaras portrets, kurā mākslinieks izcēlis personāža spēcīgo un stingro raksturu, tā vērīgo un piesardzīgo būtību.
El Greko uzgleznojis savdabīgu Toledo ainavu, parādot pilsētu pirms negaisa. Skarba un spokaina, tā šķiet sastingusi neizprotamu spēku cīņas gaidās.
El Greko daiļrade bija nozīmīga parādība spāņu mākslā, kaut arī tikai nedaudzi mākslinieki sekoja viņa savdabīgajai glezniecības manierei. Tuvojās jauns mākslas virziens - baroks.

Citēts no: A. Avotiņa, Renesanse. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999

Renesanse Francijā

Francijā renesanse sākās ievērojami vēlāk nekā Itālijā. Kā spēcīga valsts tā bija izveidojusies jau Simtgadu kara laikā, kas norisinājās starp Franciju un Angliju. Francijas varenie karaļi bieži apmeklēja Itāliju un daudz ko mākslas jomā gribēja sev iegūt tieši tādu kā Itālijā. Francijā ļoti populāra bija gotikas arhitektūra, un, protams, tā ietekmēja arī citus mākslas veidus.
Tāpēc piecpadsmitā gadsimta vidū, sākoties glezniecības uzplaukumam, Francijas mākslā vēl ir jūtamas spēcīgas gotiskās tradīcijas. Francijas renesansei bija pilnīgi cits gars nekā citur Eiropā, jo galvenais tās uzdevums bija demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. Kārļa VII un Ludviķa XI galma mākslinieks bija Žans Fukē. Viņa darbos apvienojas Itālijas mākslas monumentalitāte, Nīderlandes reālisms un Francijas miniatūru precizitāte. Līdzīgi vitrāžām, arī Fukē glezniecībai raksturīgas košas, tīras krāsas, kurās dominē zilie un sarkanie toņi.
Sešpadsmitajā gadsimtā Francija kļūst par lielāko absolūtisma valsti Eiropā. Tās valdnieks Fransuā I bija liels skaistuma mīļotājs un ļoti rūpējās par mākslas uzplaukumu. Tieši viņš bija iecerējis padarīt Parīzi tikpat slavenu kā Romu un tāpēc uzaicināja Leonardo pārcelties uz dzīvi Francijā. Tas arī notika, tikai, par lielu nožēlu karalim, Leonardo neko vairs neuzgleznoja.
Francijā atbilstoši vispārējām galma tradīcijām mākslā uzplauka tieši portreta glezniecība. Labākais meistars šajā jomā bija Žans Kluē, kurš ir radījis visa galma portretu galeriju. Tie ir nelieli, samērā filigrāni portreti, kuri galvenokārt ir tieši parādes jeb reprezentatīvie portreti. Neparasts parādes raksturs piemīt arī šī laika arhitektūrai. Tajā savijās senās gotiskās tradīcijas un Itālijas renesanses jaunievedumi. Šamboras pils ir lielisks pierādījums šādai eklektikai.
Interesanti, ka šis neparastais process ir apzināts un loti mērķtiecīgs. Pirmajā mirklī pils izskatās pēc cietokšņa, bet vēlāk pārņem sajūta, ka tas ir rotaļu cietoksnis. Protams, jo tās bija izpriecu pilis galmam, kurš turpmākos divsimt gadus noteica Eiropas gaumi!
Renesansei raksturīgais humānisms vislabāk atklājās literatūrā un filozofijā. Mišels de Montēņs ir franču filozofs un humānists, kurš tiek uzskatīts par esejas žanra aizsācēju. Viņa tēvs bija stingrs itāļu renesanses un klasikas pielūdzējs un rūpējās, lai arī dēls kļūst par tādu. Jau sešu gadu vecumā viņš devās uz skolu un diezgan brīvi runāja latīniski. Vēlāk viņš studēja jurisprudenci, kas arī kļuva par viņa galveno darbu turpmākajā dzīvē. Francijai šis bija grūts laiks. Reliģiskās cīņas bija ļoti nežēlīgas. Tās skāra arī Montēņu: viņš bija katolis, bet māte un māsas kļuva par protestantēm. Eiropā šajā laikā tāds liktenis piemeklēja daudzas ģimenes. Montēņs visas savas izjūtas un tā laika filozofiskās pārdomas pierakstīja kā īsas meditācijas. Tā ir neliela apjoma literāra forma, kura vēlāk tika nosaukta par eseju. Esejās parādījās skumju noskaņa par lielajām izmaiņām cilvēka dzīvē, šaubas par patieso cilvēka lomu pasau!ē. Viņa literāros sacerējumus ir ietekmējušas gan Cicerona (106 - 143 p.m.ē.), gan Senekas (ap 4 p.m.ē - 65 m.ē.) darbu studijas. Atbilstoši jaunajai pasaules izpratnei kļuva populāri apšaubīt visus iepriekšējos uzskatus un pat zinātnes atklājumus. Montēņs savos vērtējumos demonstrēja elegantu moralizējošu skepticismu. Šīs kardinālās nostājas dēļ kontrreformācijas laikā viņa darbi tika iekļauti aizliegto grāmatu sarakstā.

Renesanse Anglijā

Sešpadsmitā gadsimta sākumā arī Anglija ieņēma svarīgu vietu Eiropas internacionālajā politikā. 1534. gadā tā galīgi atdalījās no Romas katoļu baznīcas un lielāku politisko uzmanību pievērsa citām protestantiskajām zemēm. Karaliene Elizabete I bija liela katoļu baznīcas pretiniece un tādēļ izrādīja īpašu interesi par Nīderlandes neatkarības cīņām ar katolisko Spāniju. Anglijas ģeogrāfiskā noslēgtība bija labvēlīga atšķirīgas kultūras attīstībai.
Mākslā ievērojamu vietu ieņēma, piemēram, vācu mākslinieka Hansa Holbeina Jaunākā gleznotie portreti, kurus viņš darināja pēc Henrija VIII pasūtījuma. Daudzi autori ietekmējās no Holbeina izsmalcinātās mākslas, bet ietekmējoties diemžēl paši neradīja neko īpaši ievērības cienīgu, ja nu vienīgi brīnišķīgās miniatūras, kurās tiešām var saskatīt gan renesanses iezīmes, gan arī ārzemju mākslinieku ietekmes. Tajās parādījās Šekspīra varoņu melanholiskais dzejiskums.
Literatūra Anglijā attīstījās daudz straujāk nekā tēlotāja māksla. Tās uzplaukumu būtiski ietekmēja grāmatu iespiešanas tehnoloģija, kas jau piecpadsmitā gadsimta beigās bija pazīstama visā Eiropā. Humānisma attīstību Anglijā ietekmēja Erasms Roterdamietis, kurš Kembridžas Universitātē sadraudzējās ar seru Tomasu Moru. Erasma ietekmē Mors sarakstīja "Utopiju", kurā ir jūtama spēcīga Platona ideju ietekme. Daudzus autorus sajūsmināja Petrarkas dzeja, citi ietekmējās no Kastiljones "Galminiekā" paustajām idejām, jo tās bija īpaši tuvas Anglijas galmam un šķiet dzīvas tur vēl šodien. Tomēr lielākie renesanses sasniegumi literatūras jomā ir saistāmi tieši ar drāmas attīstību. Angļu drāmas klasiskais paraugs ir Senekas latīņu traģēdijas un Terencija komēdijas. Tās renesansē tika bieži drukātas un bija kļuvušas ļoti populāras. Arī teātris kļuva ļoti populārs, un it īpaši galma dzīvē tas ieņēma ievērojamu vietu. Teātra uzvedumiem būvēja speciālas zāles un regulāri pasūtīja gan jaunas drāmas, gan komēdijas. Lielākais no visiem tālaika un vispār angliski rakstošajiem dramaturgiem neapšaubāmi ir Viljams Šekspīrs. Viņa slavenākie darbi ir "Romeo un Džuljeta", "Makbets", "Otello", "Hamlets", "Karalis Līrs", "Antonijs un Kleopatra" u. c. Nav tāda teātra Eiropā, kurā līdz pat šodienai netiktu regulāri iestudēts kāds Šekspīra šedevrs. Visiem viņa darbiem raksturīga augsta dzejas kvalitāte un neparasts intelektuāls smalkums. Šekspīra sacerējumi liek iedziļināties cilvēka eksistences dziļākajā būtībā, kur bezgalīga mīlestība savijas ar nāves mistēriju un kļūst par dzīves saturu.

Spānijas kultūra 15.-16. gadsimtā.

Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta pirmajā pusē uzplauka arī tās kultūra. Spānijas renesanses kultūra veidojās komplicētos apstākļos. No vienas puses, tā pārņēma spāņu nacionālo tradīciju dziļi tautiskās iezīmes. Šīs tradīcijas bija veidojušās gadsimtu ilgā cīņā pret arābiem, kurā galvenā nozīme bija plašām tautas masām. Zemes skarbā un varonīgā senatne atstāja Spānijas kultūrā dziļas pēdas.
Tautas pašapziņas augstais līmenis ietekmēja literatūru un mākslu, veicinot reālisma attīstību un kritisku attieksmi pret tā laika sabiedrisko iekārtu. Tomēr, no otras puses, Spānijas kultūras attīstību ietekmēja reakcionāro spēku kundzība zemē un baznīcas spaidi. Baznīcas naidīgā nostāja neļāva šeit izplatīties humānisma idejām, kā arī dabas zinātnēm un eksaktajām zinātnēm, kas, ar nelieliem izņēmumiem, neguva nozīmīgus panākumus. Spānijā ilgāk nekā citās zemēs saglabājās kultūras reliģiskais raksturs. Spānijas 15. un 16. gadsimta literatūrai, kā arī tēlotājai mākslai piemīt slimīgas fantāzijas un mistiskas eksaltācijas iezīmes.
Sevišķi spožu uzplaukumu Spānijā sasniedza literatūra. 15. gadsimta beigās un 16. gadsimtā šeit radās tā saucamā «blēžu romāna» žanrs, kas pēc tam plaši izplatījās Eiropas literatūrā. Viens no šā žanra agrīnākajiem paraugiem Eiropā ir anonīmais romāns «Tormesas Lasarijo dzīve» (16. gadsimta pirmā puse). Blēžu romānā tika attēlota reālā dzīve, tās visikdienišķākās parādības, pie kam šiem tēlojumiem nereti piemita satīrisks raksturs. Spāņu literatūras augstākais kalngals ir Servantesa (1547-1616) daiļrade. Servantess iemiesoja savos darbos nacionālās kultūras labākās tradīcijas. Viņa «Dons Kihots» ir ģeniāla satīra par tā laika Spāniju. Šajā grāmatā, kas atspoguļo visus sarežģītos Spānijas apstākļus 16. gadsimta otrajā pusē, vienlaicīgi nosodīta un izsmieta tukšā fantazēšana, kam nododas aristokrātija, kura dzīvo vēl ar viduslaiku bruņniecības ideāliem, kā arī jaunais naudas un iedzīvošanās kults. No otras puses, autors sulīgi, ar lielām simpātijām tēlo plašu tautas dzīves ainu. 16. gadsimta otrajā pusē uzplauka arī spāņu nacionālā drāma, ko pārstāvēja vesela virkne rakstnieku, starp kuriem pirmajā vietā minams Lope de Vega (1562-1635).

Arhitektūra Spānijā

Renesanses formu attīstība Spānijas arhitektūrā un tēlotājā mākslā noritēja gausi. 15. gadsimtā un 16. gadsimta sākumā Spānijas arhitektūrā vēl dominēja pārejas formas no gotikas uz renesansi. Šajā laikā izplatījās tā saucamais «plateresko stils», kura raksturīgā īpatnība ir smalkā un bagātīgā, it kā filigrānā ornamentika. Apdarē tika izmantoti arī renesanses arhitektūras dekoratīvie motīvi. Tipisks plateresko stila piemineklis ir Seviļas pašvaldības nams. Renesanses formas Spānijas arhitektūrā nostiprinājās tikai ap 16. gadsimta vidu.
Huans de Erera (Juan de Herrera). 16. gadsimta otrajā pusē Spānijas arhitektūra attīstījās tiešā Itālijas renesanses arhitektūras ietekmē. Tās galvenais pārstāvis bija Huans de Erera (1530-1539). Pēc šā meistara vārda dižrenesanses stils Spānijas arhitektūrā nereti tiek saukts par Ereras stilu. Galvenais Ereras darbs ir karaļa pils - Eskorjals. Šī pils tika celta Filipam II un aptvēra Sv. Laurentija baznīcu, klosteri, karaļa rezidenci, karaļu mauzoleju - kapenes un bibliotēku. Tā ir apmēru ziņā milzīga četrstūrveida celtne ar torņiem stūros un baznīcas kupolu centrā. Eskorjals izceļas ar stingru, skarbu, vienkāršu vispārējo risinājumu, tam gandrīz pilnīgi trūkst dekoratīvo elementu. Ar savu drūmo veidolu tas atgādina cietoksni. Arī interjeriem raksturīga tā pati vienkāršība un lakonisms. Ievērojami Ereras darbi ir arī Valjadolidas katedrāle un Seviļas birža.

15. gadsimta glezniecība Spānijā

Būdama galvenokārt reliģiska māksla, Spānijas glezniecība bija sevišķi stipri pakļauta baznīcas prasībām. Inkvizīcijai šeit bija sava veida cenzūras tiesības. Tā aizliedza attēlot kailus ķermeņus, nostājās pret reliģisku sižetu laicīgu traktējumu, lika šķēršļus antīkās mitoloģijas sižetu izmantošanai glezniecībā. Tas viss bremzēja Spānijas mākslā renesanses parādību attīstīšanos. Tiesa, 15. gadsimta beigās dažu Spānijas mākslinieku, piemēram, Haima Uges (? - ap 1500. g.) vai Pedro Berugetes (Pedro Berruguete, ? - 1506) gleznās vērojamas spēcīgas reālisma tendences, kas izpaužas tipāža daudzveidībā, mēģinājumā sniegt darbojošos personu sociālo raksturojumu, lieliskā priekšmetu faktūras atveidojumā. Tomēr šo mākslinieku darbos vēl maz attīstīta perspektīva, saglabājies nosacītais zeltītais fons, figūras izvietotas plaknē. Šajos darbos izmantoti reliģiski sižeti, pie kam sevišķi bieži tēlotas dažādas moku, sodīšanas u. tml. ainas. Zināma ietekme uz 15. gadsimta spāņu glezniecību bija Ziemeļeiropas zemju vēlīnās gotikas un agrīnās renesanses mākslai. Ievērojamu ietekmi it īpaši atstāja slavenā Nīderlandes mākslinieka Jana van Eika brauciens uz Pireneju pussalu 1492. gadā. Aizraušanās ar Nīderlandes glezniecību izpaudās tehnikas patapināšanā un tieksmē pēc rūpīga detaļu izstrādājuma, kas, sākot ar šo laiku, kļuva spāņu glezniecībai raksturīga.

16. gadsimta glezniecība Spānijā

16. gadsimta sākumā, kad Spānija izveidojās par pasaules mēroga lielvalsti, ievērojami paplašinājās arī tās starptautiskie kultūras sakari. Ķeizara Kārļa V karagājieni uz Itāliju veicināja to, ka spāņi iepazinās ar Itālijas mākslinieku darbiem. Kopš tā laika Spānijā radās liela interese par Itālijas renesanses mākslu. Daudzi gleznotāji devās uz Itāliju mācīties un centās apgūt tās mākslas progresīvos sasniegumus - perspektīvu, gaismēnu, prasmi atveidot cilvēka ķermeni. Spāņu mākslinieki iemācījās Itālijā daudz ko, taču pati Itālijas renesanses būtība viņiem palika sveša. Spānijā nebija augsnes, kur attīstīties dzīvi apliecinošai pasaules uztverei un skaidram racionālismam, kas veidoja Itālijas mākslas kultūras pamatu. Pēc savas būtības krietni tuvāka dažiem spāņu glezniecības virzieniem bija manierisma māksla, kas rada Spānijā daudz sekotāju. Pat tie mākslinieki, kas atdarināja dižrenesanses meistaru darbus, parasti tos traktēja manierisma garā. Raksturīgs piemērs šai ziņā ir Valensijas gleznotājs Huans de Huaness (Juan de Juanes, ap 1523. g. - 1579. g.), kuru iedvesmoja Leonardo da Vinči «Svētais vakarēdiens». Spāņu gleznotāju darbos kaisme un pārspīlēta ekspresija arvien prevalē pār centieniem pēc līdzsvarotības un harmonijas.
Glezniecība Filipa II galmā. 16. gadsimta vidū, Filipa II valdīšanas laikā, manierisma virzienu Spānijas mākslā izspieda oficiālā galma māksla, kurā, pašam karalim to veicinot, ieviesās dižrenesanses paraugu, galvenokārt Romas skolas paraugu atdarināšana. Arhitektūrā, kā iepriekš redzējām, šajā laikā radās mākslas virziens, kura priekšgalā bija Erera. Glezniecībā radās sadomāti un vēsi darbi, kas būtībā ir tikpat sveši Itālijas renesansei kā iepriekšējā laika mākslinieku darbi. Karaļa galms tagad kļuva par mākslas darbu galveno pasūtītāju un diktēja māksliniekiem savas prasības. Šajā periodā visinteresantākā spāņu glezniecības joma bija portrets - vienīgais laicīgais žanrs, kas attīstījās Spānijā. Starp portretistiem, kas darbojās Filipa II galmā, izceļas divi lieliski mākslinieki, kuri lika pamatus spāņu galma portretiem. Tie bija Alonso Sančess Koeljo (Alonzo Sanchez Coello, dz. ap 1532. g. - miris 1588. g.) un Huans Pantoha de la Kruss (Juan Pantoja de la Cruz, 1551-1609). Šo mākslinieku darinātajos portretos, kur attēlota aristokrātija, izceltas šai kārtai raksturīgās iezīmes - klīrība, uzpūtība, atturīgi žesti, bagātīgs tērps.

Francijas māksla XVI gadsimtā

Francija 16. gadsimtā. Visu 16. gadsimtu Francija vēl joprojām bija feodāla, agrāra zeme, taču tajā jau radās kapitālistiskas attiecības, tika darbinātas pirmās manufaktūras, strauji attīstījās ārējā tirdzniecība. Kārļa VIII (1483 - 1498), Ludviķa XII (1498 - 1515) un jo sevišķi Franciska I (1515 - 1547) un Indriķa II (1543 - 1559) valdīšanas laikā karaļa vara nostiprinājās un ieguva absolūtās monarhijas formu. Absolūtisms balstījās uz vidējo un sīko muižniecību, kā arī uz «mantijas buržuāziju». Absolūtisma centralizācijas un protekcionisma politika bija izdevīga arī pilsētu buržuāzijai. 1516. gadā ar pāvestu noslēgtais konkordāts piešķīra karalim tiesības rīkoties ar baznīcas amatiem un mantu. Muižniecības un buržuāzijas saliedēšanos ap karaļa varu veicināja arī agresīvos nolūkos ar Itāliju iesāktais karš (1494 - 1559), kas drīz vien ierāva Franciju ilgstošā cīņā ar Habsburgu monarhiju.
Ilgstošie kari, kas nenesa Francijai nekādu reālu labumu, un tā saucamā cenu revolūcija izraisīja gadsimta otrajā pusē ekonomisku pagrimumu, kā arī sociālo un ekonomisko pretrunu saasināšanos. Pretrunas savukārt izraisīja ilgstošu pilsoņu karu, kas ieguva reliģisku nokrāsu. Reliģiskie kari (1562 - 1594) notika starp katoļiem un absolūtajai monarhijai naidīgi noskaņotajām feodāli aristokrātiskajām hugenotu partijām, kam pieslējās arī daļa buržuāzijas.
Šīs cīņas saasināšanos veicināja karaļa varas vājums Kārļa IX (1560 - 1534) un Indriķa III (1514 - 1589) valdīšanas laikā. Tautas sacelšanās, kas uzliesmoja šīs cīņas pēdējā posmā, nobiedēja naidīgās partijas, un tās noslēdza kompromisu. Indriķa IV valdīšanas laikā (1589 - 1610) atkal tika atjaunota spēcīga karaļa vara.
Sākot ar 16. gadsimtu, Francijā attīstījās humānisma kultūra. Tā kā renesanses kultūra Francijā veidojās tajā laikā, kad renesanse Itālijā jau bija sasniegusi pilnīgu briedumu, tad Itālija stipri ietekmēja Francijas renesansi, sevišķi gadsimta pirmajā pusē, kad karagājieni uz Itāliju deva iespēju plaši iepazīties ar Itālijas kultūru un mākslu. Pie tam nepieciešams ņemt vērā, ka Francijas renesanse veidojās ne tikai Itālijas renesanses plaukuma ietekmē. 30. gados Itālijā jau bija sākusies arī humānisma krīze un veidojās manierisma māksla.
Francijas renesanses kultūras raksturīga īpatnība bija tā, ka tajā (vairāk nekā Itālijā, Vācijā un Nīderlandē) liela nozīme bija muižniecības uzskatiem un gaumei, kas piešķīra Francijas tā laika mākslai ar galmu saistītas aristokrātiskas iezīmes. Šīs iezīmes tomēr pilnīgi vai lielā mērā tika pārvarētas 16. gadsimta ievērojamākajās Francijas kultūras parādībās. Tāda bija ģeniālā franču rakstnieka Rablē daiļrade, kas savā slavenajā satīriskajā romānā «Gargantija un Pantagriels» izsmēja sholastu tumsonību un izglītības trūkumu, un P. Ronsāra izsmalcinātā dzeja, kas apdzied dzīves prieku un Francijas nacionālo diženumu, skeptiķa Montēņa filozofija, kurš savos «Eksperimentos» dogmatiskajiem tradicionālajiem uzskatiem pretstatīja izziņu.

Tēlniecība Francijā

Mākslinieciskās nozīmes ziņā pirmo vietu Francijas renesanses mākslā ieņem tēlniecība. Primatičo, pēc kura zīmējumiem darinātas Fontenblo pils dekoratīvās skulptūras, stipri ietekmēja ievērojamākos franču tēlniecības meistarus. Liela nozīme bija arī tam, ka no 1540. līdz 1545. gadam Francijā dzīvoja B. Čellini. No viņa šajā laikā darinātajiem darbiem saglabājušies tikai slavenais Franciska I zelta sālstrauks (Vīne) un bronzā lietais «Fontenblo cilnis». Čellini kailās figūras, kas stila ziņā līdzīgas Primatičo figūrām, stipri ietekmēja Francijas tēlnieku daiļradi. Tomēr franču meistariem bija iespēja studēt ne tikai manieristisko, bet arī klasisko skaistuma ideālu, jo Primatičo atveda no Romas daudzu slavenāko antīko oriģinālu ģipša nolējumus.
Žans Gužons (Jean Goujon). Ievērojamākais franču renesanses tēlnieks bija Žans Gužons (dz. ap 1510. g. - miris 1568. g.). Viņš savu darbību sāka Normandijā. Gužona agrīnā perioda ievērojamākais darbs ir kapa piemineklis Luijam de Brezē Ruānas katedrālē (ap 1535. g.). Tā ir sarežģīta, horizontāli sadalīta, divdaļīga celtne, kas piekļāvusies pie sienas. Celtnes augšējā daļā uz arkas fona novietota jātnieka statuja, kurai abās pusēs atrodas divas kariatīdes, kas tur smagu antablementu. Kariatīdes veidotas ar lielu meistarību un liecina par to, ka mākslinieks bija iepazinies ar klasiskiem paraugiem. No 1544. gada Gužons kopā ar arhitektu P. Lesko strādāja Parīzē pie Sv. Žermēna baznīcas kanceles, kurai viņš darinājis piecus ciļņus (Luvra); četras evaņģēlistu figūras un «Kristus apraudāšanu». Šajā darbā stipri jūtama Itālijas manierisma ietekme, atsevišķas figūras patapinātas no Parmidžanio un Roso, jūtu izteiksme pakļauta dekoratīvajam efektam. Tomēr cilnis darināts ļoti meistariski, sevišķi tērpu krokojumi, kas ļauj izcelties ķermeņu formām.
Visievērojamākie un pilnīgākie Gužona skulpturālie darinājumi ir «Nimfu strūklaka» (1547 - 1549) un viņa darbi Luvrā, kas darināti kopā ar P. Lesko.
«Nimfu strūklaka» (iesaukta par «šķīstīšanas strūklaku», jo turpat atrodas baznīca ar tādu pašu nosaukumu) sākotnēji bija taisnstūrveida celtne, kas atradās laukumā, kura divas malas robežojās ar vienu ielu, bet trešā - ar citu ielu. 18. gadsimta beigās tā tika pārvietota laukuma vidū un pārveidota. Tās skulpturālais rotājums ir ciļņi (tagad atrodas Luvrā). Uz sešiem šauriem vertikāliem ciļņiem attēlotas vieglās drēbēs tērptas nimfas, kas tur rokā krūkas, no kurām līst ūdens. Uz trim garajiem, horizontālajiem ciļņiem attēlotas najādas un tritoni, bet trīs ciļņus rotā amori. Šo ciļņu tuvība Fontenblo skolai, it īpaši Primatičo daiļradei, ir neapšaubāma. Tiem raksturīgas izstieptas figūru proporcijas un izsmalcinātas pozas. Tomēr klasiski traktētie tērpi, kas krīt smalkās paralēlās krokās, piešķir tiem īpašu raksturu. Figūrām ir apbrīnojama pozu daudzveidība un brīvu kustību grācija. Pārsteidz meistarība, ar kādu mākslinieks pratis zemcilnī atveidot sarežģītus rakursus. Gužona daiļradē franču renesanses māksla sasniedza savu pilnīgo briedumu. Tai piemīt tas skaidrais stils, atturība, kā arī ritma un harmonijas smalkā izjūta, kas ir Francijas mākslas raksturīgas iezīmes.