RENESANSE ITĀLIJĀ
Renesanse - atdzimšana. Ar to apzīmē 15. un 16. gadsimta zinātnes un mākslas atmodu Eiropā.
Renesanse aizsākās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laikposmu no 14. līdz 16. gs.
Renesanses periodizācija:
Protorenesanse 13. gs. otrā puse - 14. gs.
Agrā renesanse 15. gs. sākums un vidus
Dižrenesanse 15. gs. beigas - 16. gs. 30. - 40. gadi
Vēlīnā renesanse un manierisms 16. gs. 2. puse
Pastāv arī citi periodizācijas varianti.
Agrīnā renesanse literatūrā un mākslā
Agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kas bija izglītības un zinātnes centri. Universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles. Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku.
Itāļu renesanses izcilākais ir dzejnieks Dante Aligjēri (1265 -
1321). Dante tiek uzskatīts par itāļu literārās valodas pamatlicēju, jo savus darbus
rakstīja nevis latīņu valodā, bet gan dzimtajā toskāniešu dialektā, tādējādi
aizstāvot tautas valodas pamattiesības.
Dantes autobiogrāfiskais darbs "Vita nuova" ir par dzejnieka
iepazīšanos un pirmajām jūtām pret sievieti, kuras vārds ir Beatriči Portināri.
Šī tikšanās un bezcerīgā iemīlēšanās atstāja iespaidu uz visu dzejnieka
turpmāko mūžu.
Pasaules slavu ieguvis viņa ievērojamākais darbs - poēma "Komēdija" , kas
14. gs. beigās ieguvusi nosaukumu "Dievišķā komēdija" (1472).
Poēmā dzejnieks atklāj savus uzskatus par cilvēka laicīgo un mūžīgo dzīvi.
Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā tiek uzskatīts Florences meistars Džoto
di Bondone (1267 - 1337). Džoto bija lielisks meistars, viņš pārzināja gan
arhitektūras, gan mozaīkas, gan tēlniecības noslēpumus.
No gleznotāja darbiem vislabāk saglabājušās freskas (glezniecības tehnika, kas
tiek gleznota uz svaiga kaļķu apmetuma) Padujā un Florencē.
Padujā Arēnas kapelā Džoto strādāja no 1302. līdz 1305. gadam.
Arēnas kapelas freskas Padujā attēlo Marijas un Kristus dzīvi. Kapelā ir pieci logi
un ļoti vienkāršs interjers. Freskas uz monolītajām sienām izvietotas trīs rindās,
kas ļoti labi un skaidri saprotamas, jo emocionālais piesātinājums tiek panākts ar
precīziem un ļoti reāliem cilvēciskiem tēliem. Atšķirībā no viduslaiku
tradīcijām cilvēki cieši saistīti cits ar citu un apkārtējo pasauli. Šo ciklu
mēdz saukt par Džoto Evaņģēliju. Tas ir cilvēcisku pārdzīvojumu cikls. Šī cikla
raksturīgākā freska ir "Jūdas skūpsts", kuras centrā ir Kristus
un Jūdas figūras. Džoto mūžseno Bībeles sižetu piesātina ar laicīgās dzīves
dramatismu. Kapelas freskās Džoto ir pratis parādīt galveno un izcelt mūžīgo.
Jaunā laika domāšana, kas sākas ar Danti un Džoto, turpinās arī nākamajos
gadsimtos, mākslinieku un filozofu skatījumā uz pasauli. 15. gadsimta beigās Florence
bija kļuvusi par Itālijas kultūras dzīves centru, kurā dzīvoja un strādāja
slavenākie tā laika mākslinieki.
Dižrenesanses mākslinieki
Leonardo da Vinči (1452 - 1519) - itāļu gleznotājs, tēlnieks,
arhitekts, zinātnieks un inženieris. Dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs.
Leonardo da Vinči - daudzpusīgi apdāvināts ģēnijs. Viņš uzskatīja, ka galvenā
loma ir praktiskām zināšanām, t. i., zināšanām, kas gājušas caur pieredzi, kas
vienīgās sniedz ko jaunu. Balstoties uz pieredzi, cilvēks balstās uz sevi, tāpēc
visas autoritātes un grāmatas ir personiski jāpārbauda. Leonardo veicis teorētiskos
pētījumus visdažādākajās jomās: mehānikā, hidroloģijā, kartogrāfijā,
ģeoloģijā, optikā, bioloģijā, fortifikācijā un mašīnu būvniecībā. Pretēji
baznīcas stingram aizliegumam studējis cilvēka anatomiju.
Jau agrīnajos darbos kā "Madonna gotā" (1483) un "Madonna
Lita" (1470 - 1490) un citos Leonardo da Vinči pierādīja sevi kā izcilu
meistaru. Viņš ne tikai radījis lieliskus mātes un bērna tēlus, bet spējis
saskatīt un attēlot daudzveidīgās gaismas noskaņas, vissmalkākās nianses ēnās, to
sabiezinājumā ienesot vieglu gaismas blāzmu.
Viens no izcilākajiem Leonardo da Vinči darbiem ir Milānas perioda monumentālā freska
"Svētais vakarēdiens" klostera "Santa Maria delle Grazie"
ēdamzālē (1495 - 1497). Sižetiski tajā ir attēlota Kristus un viņa mācekļu
pēdējās vakariņas. Notikums ir izklāstīts Jāņa evaņģēlija 13. nodaļā, kad
Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: "Patiesi, patiesi es jums saku, viens
no jums mani nodos!". Leonardo da Vinči parādījis, cik dažādas var būt cilvēku
izjūtas, katram personāžam atrodot raksturīgu veidolu un individuālo raksturojumu.
Leonardo uzskatīja, ka labam gleznotājam ir jāparāda divas lietas - cilvēks un tas,
par ko viņš domā. Pirmo parādīt ir viegli, otro - grūti, jo tikai ar žestu
atveidojumu var atklāt tēlu domu gaitu. Tieši to mākslinieks ir spējis attēlot
šajā slavenajā freskā.
Pati noslēpumainākā un slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir portreta šedevrs
"Mona Liza" ("Dzokonda"; 1503 - 1506). Portretā
atspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šajā
visu daļu kopībā un harmonijā - daba tiek parādīta kā zīme priekšstatam par to,
kas ir skaistums. Renesanses ģēnijs atrod saistību starp atsevišķo un kopīgo,
līdzīgi, kā renesanses zinātne sāk grūto, bet pareizo ceļu - kopīgās
likumsakarībās atrast atsevišķās daļas. Šis darbs saistīts ar leģendām,
piemēram, stāsta, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pats sevi.
Leonardo da Vinči daba ir noslēpums, kas jāatklāj, un viņa darbi aicina apzināties
mūs kā dabas daļu un saplūst ar to. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājušies
apmēram tikai kādas desmit Leonardo da Vinči gleznas, bet ir arī daudz zīmējumu,
rasējumu, projektu skices, kas liecina par meistara daudzveidīgajām interesēm.
Otrs dižrenesanses pārstāvis ir Rafaēls (īstais vārds Rafaello
Santi 1483 - 1529) - itāļu gleznotājs un arhitekts.
Pirmās iemaņas glezniecībā viņš ir guvis pie sava tēva - gleznotāja Džovanni
Santi. Rafaēls mācījies un strādājis P. Perudžīno darbnīcā Perudžā. Florencē
1504. gadā Rafaēls ieradās pilsētā, kurā jau sen bija vēlējies nokļūt, jo tajā
laikā tur dzīvoja un strādāja Leonardo da Vinči un Mikelandželo, kas atstājuši uz
Rafaēlu spēcīgu ietekmi.
Rafaēls ir radījis savu, skaistu, izsmalcinātu Svētās Marijas tēlu, kuram viņš
veltījis ļoti daudz darba. Tās ir madonnas - gandrīz reālas, dievišķi cilvēciskas.
Cilvēki šos tēlus uztver kā šķīstības un nevainības simbolu.
Mākslinieka agrīnie darbi ir liriski līdzsvaroti, lakoniski un pauž dižrenesanses
mieru. Tā laika ievērojamākie darbi - "Madonna Conestabile" un
altārglezna "Marijas saderināšana".
1508. gadā pāvests Jūlijs II uzaicināja mākslinieku uz Romu, lai kopā ar citiem
māksliniekiem apgleznotu Vatikāna pils pieņemamās zāles jeb stancas. Laikā no 1509.
līdz 1517. gadam Rafaēls apgleznoja trīs lielas zāles. Visspožāk Rafaēla
monumentālista un dekoratora talants atklājas Parakstu zāles freskās. Sienu puslokos
izvietotās kompozīcijas "Disputs", "Atēnu skola",
"Parnass", "Gudrība, Pieticība un Spēks"
simbolizē četras cilvēka garīgās dzīves jomas - dievbijību, filozofiju, poēziju un
tieslietas. Mākslinieks panācis organisku saistību starp kompozīciju un arhitektūras
formām.
Izcils darbs, ko Rafaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai ir altārglezna "Siksta
madonna"(1519). Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko
mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos.
Slavu Rafaēls iemantojis arī kā portretu mākslinieks, kurš spēja atklāt cilvēka
rakstura vissmalkākās nianses - Rafaēla pašportrets, pāvesta Jūlija II portrets,
Leona X portrets ar kardināliem un "Baldasāres Kastiljones portrets".
Mākslinieku Itālijā pazina arī kā lielisku arhitektu. Rafaēls bijis Romas Sv.
Pētera katedrāles galvenais arhitekts.
Mikelandželo Buonarroti (1475 - 1564) - itāļu tēlnieks,
gleznotājs, arhitekts un dzejnieks. Viņš vispilnīgāk atspoguļo dižrenesanses
humānisma ideālus - monumentalitāti, vispārinātu formu, cilvēka skaistuma un
neierobežoto spēju apliecinājumu. Viņš ir arī jaunā, baroka stila ievadītājs.
Baroka tendences, jaunā domāšana un renesansei neparastie izteiksmes paņēmieni
raksturo Mikelandželo darbus, kas radīti pēc 1520. gada.
Mikelandželo pasaules uzskats un pārliecība, ir vēlme, lai cilvēks izjūt sevi kā
pašu augstāko būtni, kam citi nespēj līdzināties. Mākslinieka attiecības starp
cilvēku un dievu ir mokoša traģēdija.
Mākslinieks kļuva slavens jau ar agrīnajiem darbiem. Viens no pazīstamākajiem darbiem
mūsdienās ir marmorā veidotā skulpturālā grupa "Pieta" (1499,
mirušā Kristus apraudāšana). Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi harmoniski
apvienoti un izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšējā līdzsvara pilnā
konusveida jeb vienādsānu trīsstūra kompozīcija.
Laika posmā no 1501. līdz 1504. g. Mikelandželo rada statuju "Dāvids".
Tas ir skaists jūdu jauneklis Dāvids, kurš divkaujā uzvarēja mītisko milzi Goliātu.
Tēlnieks savu varoni attēlojis vispārējā garīgo un fizisko spēku saspringuma
brīdī. Skulptūra ir gandrīz piecus metrus augsta, un vēl šodien tās kopija
apskatāma Florences rātslaukumā (oriģināls atrodas Ufici galerijā - viena no
slavenākajām mākslas galerijām pasaulē un nozīmīgākā Itālijā). Šodien
Mikelandželo skulptūra ir kļuvusi par Florences simbolu.
Viens no grandiozākajiem Mikelandželo darbiem tapa Siksta kapelā Vatikānā
(1508 - 1512). Darbs Siksta kapelā Mikelandželo kļuva par smagu pārbaudījumu, kas
ilga četrus gadus. Viņš apgleznoja griestus un sienu augšdaļu ar daudzām
kompozīcijām, kurās attēloja vecās Derības sižetus (pasaules radīšanas vēsturi,
praviešus un sibillas - sievietes, kas pareģo nākotni, senajiem grieķiem un
romiešiem). Fresku izmēri ir grandiozi - 13,41 x 39,01m. Visas 343 figūras, kurās
attēloti Bībeles varoņi, ir sakārtotas loģiskā kompozīcijā, kas ir labi
pārskatāma.
Siksta kapelā māksliniekam vajadzēja atgriezties 1536. gadā, lai pēc pāvesta Pāvila
III aicinājuma gleznotu "Pastaro tiesu" uz kapelas altāra sienas.
Šī freska attēlo visu cilvēces traģēdiju - pasaules bojāeju. Pēc vairāk kā
divdesmit gadiem mākslinieka rokraksts un pasaules redzējums ir krasi mainījies. Darbs
atklāj paša Mikelandželo dvēseles krīzi. Šeit jau pilnībā tiek demonstrēta cita
mākslinieciskā sistēma, kas ir raksturīga nākamajam mākslas periodam. Centrā ir
attēlots Kristus kā soģis, kura paceltā roka atdala grēciniekus no taisnajiem.
Kompozīciju veido cilvēki, kas ierauti nepārvaramā stihiskā kustībā, kurai nav
iespējams pretoties. Freska ir satraukuma, nemiera, šausmu un izmisuma pilna.
Mikelandželo smagie iekšējie pārdzīvojumi atspoguļojas arī viņa darbā pie Mediči
kapelas Sv. Laurentija baznīcā, Florencē, (1520 - 1534). Arhitektoniski
skulpturālajā ansamblī ir hercogu Džiliāno un Lorenco Mediči statujas un
alegoriskas, nemiera, šaubu un traģisma pilnas figūras, kas izvietotas uz sarkofāgiem,
ir laika simboli - "Rīts", "Diena", "Vakars" un
"Nakts".
Ticiāns Večellio (1476 vai 1480 - 1576) - itāļu gleznotājs. Viņa
māksla bija dzīves kaislību un jūtu pārpilna. Ticiāna atklājums bija formas
veidošana ar krāsu palīdzību, niansētu toņu lietojums un sulīgais kolorīts, kas
atstāja lielu iespaidu uz nākamo paaudžu māksliniekiem. Mākslinieka gleznās savijās
intīmais un svinīgais, realitāte un mitoloģiskais.
Pazīstams viņš kļuva ar gleznu "Zemes un debesu mīlestība" (1515
- 1516). Bet ap 1518. gadu Ticiāns rada vienu no saviem labākajiem darbiem -
altārgleznu "Asunta" jeb "Marijas debesbraukšana" Santa
Maria dei Frari baznīcā Venēcijā. Kustību, dinamismu un emocionālu piesātinātību
Ticiāns panācis ar spilgtām krāsām un spēcīgiem gaismēnu kontrastiem. Visi šie
kontrasti pakļaujas mērķtiecīgam kompozīcijas risinājumam, ar kuru izceļ galveno
ideju - Marija tiek uzņemta debesīs!
16. gs. 40. gados mākslinieks pievēršas portretam. "Kārlis V", Pāvils
III" un "Pašportrets". Mākslinieks portretos atklājis personības
iekšējo pretrunīgumu.
Ticiāns savā slavenajā gleznā "Danaja"(1554) atklāj mīlestību, maigumu un
sievietes ķermeņa skaistumu.
Leģendas motīvi izmantoti glezna "Sv. Sebastjans"(1570), kurā romiešu
kareivis Sebastjans pieņēma kristīgo ticību un tādēļ tika pakļauts briesmīgām
mocībām. Ticiāns šajā darbā mēģina atklāt vientuļa cilvēka ciešanas.