"Renesanse. Virzieni un stili". Latvijas enciklopēdija, Rīga, 1999
"Noslēgumā piebildīsim, ka par kontrapunktu renesanses laikmeta mūziķi gan zināja daudz, tomēr mūsdienu harmonijas pamati vēl bija miglā tīti, un tieši tāpēc plašs darba lauks pavērās vēlākajiem censoņiem. Vienlaikus paturēsim prātā, ka renesanses mūzika nav tikai zināms mūzikas vēstures posms vien - pateicoties pasaules klases dižgariem , tā pati par sevi ir vērtējama kā patiesi apbrīnojams sasniegums. Komponisti Laso, Palestrīna un Bērds renesanses mākslu pārstāvējuši tikpat spoži kā gleznotāji Leonardo, Rafaēls un Mikelandželo. Tik ilgi novārtā atstātais mantojums pēdējā laikā beidzot atkal atradis cienītājus un, pateicoties mūziķiem, kas veltījuši sevi renesanses mūzikas popularizēšanai, piedzīvo otru, jaunu mūžu."
"Mūzika XV un XVI gadsimta Rietumeiropā sasniedza tik augstu attīstības līmeni, ka līdz ar glezniecību un tēlniecību pelnīti uzskatāma par vienu no renesanses kultūras spožākajām virsotnēm. Ja vizuālajās mākslās svarīga nozīme bija antīkajiem paraugiem, mūzika dabiskā kārtā gāja neatkarīgu attīstības ceļu, pirmos soļus šajā virzienā spērusi jau kristīgajos viduslaikos. Tāpat kā agrāk, noteicošais vārds piederēja baznīcas klēpī apmācītajiem mūziķiem, tomēr zināmu vērtību tagad bija iemantojusi arī laicīgā mūzika, un, pateicoties tam, ka izmantoti tika arī garīgās mūzikas teorētiskie pamati, tā ieguva bagātākas tembrālās nokrāsas un lielāku emocionālo pievilcību. Atšķirība strap garīgo un laicīgo mūziku mazinājās, lielākā daļa komponistu labprāt darbojās abās jomās. Mūzika vairs netika uzskatīta tikai par izklaidi vai dievkalpojuma piedēkli vien - tā iemantoja neatkarīga un visnotaļ nopietna mākslas veida statusu."
"Pēc Eiropas mūzikas karalienes goda kāroja daudzas valstis. Tāpat kā pārējos mākslas veidos, zināms handikaps šajā ziņā bija tām, kurās mūziķus atbalstīja dāsni patroni, tātad - turīgo tirgotāju pilsētu Itālijai un Ziemeļeiropas bagātākajiem karaļnamiem. XIV gadsimtā Itālijā un Francijā spēkā pieņemtās agrās jeb protorenesanses mūzikas kustība, kas iemantoja nosaukumu ars nova (jaunā māksla). Tās izcilākie pārstāvji bija komponisti Frančesko Landīni (apm. 1325 - 1397) un Gijoms de Mašo (1300 - 1377). Ars nova mūziķu sacerētie madrigāli, balādes un citas dziesmas piederēja pie laicīgās mākslas, taču šī laikposma lielākais sasniegums bija ārkārtīgi sarežģītais, tomēr daiļskanīgais kontrapunkta stils, kas tika izmantots arī baznīcas motetēs. Turklāt Mašo mūzikas vēsture iegājis kā pirmais komponists, kurš ieviesis daudzbalsību mesas dziedājumos."
"XV gadsimta sākumā aktuāli iemantoja franču, flāmu un itāļu mūzikas elementu sakausējums, ko izmantoja Burgundijas hercoga hercoga galma mūziķi. Šī mūzika bija maiga un melodiska, tomēr gadsimta otrajā pusē tikai mazliet skarbāku noskaņu piešķīra ziemeļflāmu nacionālais kolorīts. XVI gadsimta sākumā franču - flāmu komponisti jau darbojās ikvienā daudzmaz ietekmīgā Eiropas galmā vai katedrālē, un pamazām iedibinājās reģionālas vai nacionālas skolas, kas parasti izstrādāja pēc iespējas pievilcīgāku flāmu mūzikas kombināciju ar vācu, spāņu vai itāļu tradīciju. Ciešā saistībā ar renesanses glezniecību un dzeju radās daudz un dažādi mūzikas žanri. XVI gadsimta otrajā pusē nacionalizētā franču - flāmu stila vadošās figūras bija viens no renesanses laikmeta daudzpusīgākajiem komponistiem flāms Rolāns de Lasi jeb Orlando di Laso (1532 - 1594) un itālis Džovanni Perluidži da Palestrīna (apm. 1525 - 1594), kurš pēc Romas pāvestu pasūtījuma rakstīja ārkārtīgi komplicētu polifonisku kormūziku katoļu dievkalpojumiem. Mūzika uzplauka arī XVI gadsimta Anglijā, kur ar naudu neskopojās Tjūdoru monarhi - Henrijs VIII un Elizabete I. Tur jaunu, slavas pilnu dzīvi sāka madrigāls, kurš XVI gadsimta tika importēts no Itālijas, turklāt, kas jo svarīgāk, vietējo skaņražu dziesmas un instrumentālie skaņdarbi mūzikā iezvanīja jaunas vēsmas, kas pēcām kļuva aktuālas arī kontinentālajā Eiropā. Komponista Viljama Bērda (1543 - 1623) daiļrade apliecināja to, ka renesanses Anglijas mūzika nebūt nav vērtējama zemāk par flāmu un itāļu skaņražu sasniegumiem. Šķiet, karalienes Elizabetes laikā muzikāli izglītotu cilvēku bijis vairāk nekā mūsu dienās - ģimenes lokā un neoficiālu sanākšanu reizēs angļi labprāt dziedājuši vairākbalsīgi, un ikvienam izglītotam cilvēkam pienācās prast lasīt notis."
"Dīvainas sakritības dēļ tajā pašā 1543. gadā, kad dienas gaismu ieraudzīja Kopernika "Debess sfēru kustība". Klajā nāca arī Vezālija darbs "Par cilvēka ķermeņa uzbūvi", kura loma zinātnes vēsturē izrādījās gandrīz tikpat milzīga. Vezālijs bija pasaules pilsonis - dzimis Briselē, studējis Parīzē, bet vēlāk pārcēlies uz dzīvi Itālijā, kur strādājis par anatomijas un ķirurģijas pasniedzēju Padujas universitātē. Viņa pētnieciskā darba pamatā bija visnotaļ pareizs atzinums par to, ka antīkās anatomijas teorija bijusi kļūdaina. Viņaprāt, Galēna (proti, medicīnas Ptolemaja) mācību bija iespējams labot tikai ar tiešu novērojumu palīdzību. Tieši tāpēc Vezālijs čakli nodarbojās ar līķu sekciju, tādējādi lūkodams noskaidrot, kā cilvēka ķermenis izskatās tad, kad tam novilta āda. Ar vārdisku aprakstu vien viņam nebija gana, palīgā tika pieaicināts mākslinieks (Jans van Salsars, Vezālija tautietis, kurš Itālijā bija ieradies mācīties glezniecību pie Ticiāna), un tas redzēto iemūžināja detalizētās gravīrās. Mākslas vēsturnieki joprojām nav tikuši skaidrībā par to, ciktāl van Salsars ilustrācijas Vezālija grāmatai veidojis Leonardo da Vinči anatomisko zīmējumu iespaidā. Tomēr pat tad, ja viņa darbs bijis pilnīgi patstāvīgs, nav šaubu, ka, tēlodams cilvēka ķermeņa anatomismās detaļas, mākslinieks strādājis itāļu renesanses glezniecības tradīcijas ietvaros. Vezālija "Cilvēka ķermeņa uzbūves" 1543. gadā izdevuma ilustrāciju kopums piedāvāja pavisam jaunu debesstelpas karti. Grāmatā Vezālijs ne tikai aprakstījis un ilustrējis cilvēka ķermeņa daļu izskatu, bet arī raudzījis rast izskaidrojumu tam, kā ķermeņa daļas kustas un cita ar citu sadarbojas. Tāpēc valda ieskats, ka viņš licis pamatus ne vien jauno laiku anatomijai, bet arī mūsdienu fizioloģijai. "Cilvēka ķermeņa uzbūve" bija patiešām izcilākais auglīga starptautiska mēroga kopdarba rezultāts, kurā lieliski apvienojusies teorija un prakse, zinātne un māksla, tāpēc ar to renesanses zinātnes sasniegumu noslēgsim."
"Kopernika uzsākto revolūciju līdz likumsakarīgam iznākumam noveda Keplers ar Galileju. Johans Keplers (1571 - 1630) bija mistiķis, kurš no mūsdienu viedokļa vairāk darbojās kā burvis nekā zinātnieks. Astronomiju viņš studēja tāpēc, lai atklātu Dieva darbu dziļākos noslēpumus. Keplers vadījās no pārliecības, ka visumu Dievs radījis saskaņā ar matemātiskiem likumiem. Izmantodams dāņa Tiho Brahes (1546 - 1601) novērojumos iegūtos jaunos un ārkārtīgi precīzos astronomiskos datus, Keplers varēja izvirzīt divus pieņēmumus attiecībā uz planētu apļveida kustību, ko Koperniks bija uzskatījis par aksiomātisku un ar novērojumos konstatētajiem faktiem netika saskaņojis. Poļa teoriju par planētu vienmērīgo kustību Keplers aizvietoja ar paša atklāto "pirmo likumu", proti, atzinumu, ka planētas kustības ātrums ir apgriezti proporcionāls tās attālumam no Saules, savukārt aksiomu par apļveida orbītām nomainīja ar "Keplera otru likumu" - tēzi par to, ka Zeme un pārējās planētas ap Sauli apraksta elipsi. Kepleram pieder arī apgalvojums, ka orbitālo kustību nodrošina magnētiskas dabas pievilkšanās spēks, kāds pastāv starp Sauli un planētām. Vairums XVII gadsimta mehānicistiķu šo teoriju noraidīja kā pārdabisku, tomēr patiesībā no tās tieši izrietēja vispasaules gravitācijas likums, ko XVII gadsimta nogalē formulēja Izaks Ņūtons."
"Ja Keplers pilnveidoja Kopernika heliocentriskās teorijas matemātisko bāzi, Galileo Galilejs (1564 - 1642) to stiprināja ar jauniem, astronomiskos novērojumos savāktiem pierādījumiem. Izmantodams paša izgatavotu teleskopu, kurš bija trīsdesmit reizes spēcīgāks nekā jebkurš no agrāk pazīstamajiem, viņš atklāja Jupitera pavadoņus, Saturna gredzenus un Saules plankumus. Galilejs konstatēja arī to, ka Piena Ceļš ir debess ķermeņu kopa, kas pastāv neatkarīgi no mūsu Saules sistēmas, un iemantoja zināmu priekšstatu par milzīgo attālumu, kāds mūs šķir no saredzamajām zvaigznēm. Sākotnēji šiem atklājumiem neviens īsti negribēja ticēt, taču ar laiku zinātnieki bija spiesti nonākt pie secinājuma, ka Kopernika pamattēze ir patiesa. Heliocentriskās sistēmas teorija pēdīgi piedzīvoja triumfu, kas vēsturē iegajis ar nosaukumu "Kopernika revolūcija" un izrādījās viens no būtiskākajiem notikumiem pasaules ideju vēsturē, jo pīšļos un putekļos sagrāva viduslaikos iedibināto pasaules uzskatu un nobruģēja ceļu jaunajiem laikiem raksturīgajai mehānistikai, skepticismam un priekšstatam par bezgalīgu laiku un telpu. Viens otrs prātnieks uzskata, ka tas tiklab sekmējis cilvēka degradāciju, jo tagad cilvēks izrādījās nogrūsts no visuma valdnieka troņa un pārvērties par sīku puteklīti neizmērojami milzīgajā kosmosa mašīnā."
"Visnotaļ iespaidīgi ir arī sasniegumi, ko īstenojuši renesanses laikmeta mediķi un anatomi. Vislielāko uzmanību te pelnījis vācietis Teofrasts fon Hohenheims, plašāk pazīstams kā Paracelzs (1493 - 1541), spānis Migels Servets (1511 - 1553) un beļģis Andreass Vezālijs (1514 - 1564). Ārsts Paracelzs līdzīgi Kopernikam ar Kepleru uzskatīja, ka visuma darbīgajiem spēkiem ir nevis materiāla, bet garīga daba, tāpēc cieši ticēja alķīmijas un astroloģijas iespējām. Tomēr zināšanas par kaitēm un to dziedināšanu viņš krāja, balstoties uz paša novērojumiem. Paracelzs atsacījās sekot antīko speciālistu mācībām un devās tālos ceļojumos, pētīdams konkrētu slimību izpausmes atšķirīgos apstākļos un izmēģinādams dažādus ārstniecības līdzekļus. Par nozīmīgāko uzskatāms fakts, ka viņš uzsvēris ķīmijas un medicīnas radniecību, tādējādi tuvinādams un atsevišķos gadījumos pat tieši iespaidodams svarīgus jauno laiku zinātnieku sasniegumus farmakoloģijā un ārstniecībā. Migels Servets vairāk interesējās par teoloģiju un kā ārsts tikai pelnīja iztiku. Tomēr vēlēdamies pierādīt to, kā bijusi iespējama Jēzus nevainīgā ieņemšana, viņš atklāja mazo jeb plaušu asinsrites loku. Servets aprakstījis kā asinis izplūst no sirds labā kambara, plaušās tiek attīrītas, tad atgriežas sirdī un no šejienes plūst tālāk uz visām ķermeņa daļām. Taču Servets vēl nezināja to, ka sirdī asinis atgriežas caur vēnām - to XVII gadsimta sākumā atklāja anglis Viljams Hārvijs."
"Jauno laiku zinātnes veidošanos veicināja arī process, kura gaitā tika likvidēts viduslaikos uzceltais mūris starp zinātnes teoriju un praksi. Viduslaikos sholastiķu apmācītie garīdznieki par dabas pasauli gan terorizēja, taču ne reizi neiedomājās izjaukt un salikt kādu mehānismu vai paskatīties, kā iekārtots līķis, jo empīriska attieksme pret parādībām sholastikas ietvaros pazīstama nebija. No otras puses, neskaitāmi cilvēki tehnikas jomā bija iemantojuši atzīstamas un daudzveidīgas praktiskās zināšanas, toties viņi, kā likums, necik daudz nebija baudījuši no oficiālas izglītības un gandrīz neko nebija dzirdējuši par abstraktajām teorijām. XV gadsimtā teorija ar praksi sāka apvienoties. Daļēji tas notika tāpēc , ka tiltu starp abām jomām uzcēla ar augstu autoritāti apveltītie renesanses mākslinieki - viņi bija ne tikai bērnišķīgi sava amata meistari, bet manāmi pavirzīja uz priekšu arī matemātiku un zinātni, jo pētīja perspektīvas un optikas likumus, izstrādāja ģeometriskas metodes, lai izskaitļotu, kā sadalīt celtņu milzīgo kupolu svaru, un studēja cilvēka ķermeņa un tā sastāvdaļu uzbūvi. Īsi sakot, viņi zinātni padarīja empīriskāku un praktiskāku nekā jebkad agrāk. Teorijas saplūšanu ar praksi veicināja arī fakts, ka aizvien zemāks kļuva pārmērīgi terorizējošo universitāšu prestižs un dīko ļaužu vidū pieauga interese par alķīmiju un astroloģiju. Arī te manāma zināma likteņa ironija - šodien alķīmija un astroloģija tiek uzskatītas par caur un cauri nezinātniskiem māņiem, taču XVI un XVII gadsimtā viens otrs bagāts amatieris, dzīdamies pakaļ modei, iekārtoja labaratoriju un sāka novērot zvaigžņu stāvokli. Līdz ar to zinātniskas nodarbes iemantoja vispārēju atzinību un jauno laiku zinātne bija nonākusi uz diženu atklājumu sliekšņa."
"Renesanses laikmeta zinātnieku darbs noritēja starptautiskā mērogā. Izcilāko jaunatklājumu astronomijā kopīgiem spēkiem izdarīja polis Koperniks, vācietis Keplers un itālis Galilejs - viņi formulēja un pierādīja heliocentrisko teoriju par to, ka Zeme griežas ap Sauli. Vēl līdz XVI gadsimtam Rietumeiropā par neapstrīdamu patiesību tika uzskatīts Ptolemaja viedoklis, tas ir, ka visuma centrā atrodas Zeme. Pirmais alternatīvu modeli piedāvāja poļu garīdznieks Nikolajs Koperniks (1473 - 1543), kurš, mācīdamies Itālijā, bija iepazinies ar jaunplatoniķu uzskatiem. Viņš veica vairākus jaunus novērojumus, tomēr daudz par zemu novērtēja seno astronomu sakrātos datus. Iedvesmojies no jaunplatoniķu atzinumiem par to, ka ideālais ģeometriskais ķermenis ir sfēra, ka kustība ir dievišķāka nekā miera stāvoklis un ka visuma "tronī" sēd Saule, "planētas kā savus bērnus vadīdama ap sevi uz riņķi vien", Koperniks izstrādāja jaunu, heliocentrisku teoriju. Darbā "Par debess sfēru kustību", kurš pabeigts ap 1530. gadu, bet klajā laists tikai 1543. gadā, autors izvirzīja tēzi, ka Zeme un planētas ap Sauli apraksta koncentriskus apļus. Kopernika sistēma vēl bija stipri nepilnīga - tā nekādi nesaskanēja ar visu to, kas bija zināms par planētu kustību. Turklāt tās dēļ ļaudīm vajadzēja atsacīties no pieņēmuma, kurš bija saskaņā ar veselo saprātu, jo ikviens skaidri un gaiši redzēja, ka pa debesīm kustas saule, bet zeme zem kājām stāv uz vietas. Vēl jo nopietnāk izrādījās tas, ka Koperniks nonāca pretrunā ar to, kas bija rakstīts Bībelē, piemēram, ar stāstījumu, kā Jozua licis saulei apstāties. Visu minēto problēmu dēļ līdz pat XVII gadsimta sākumam Kopernika heliocentriskās teorijas piekritēji bija un palika nospiedošā mazākumā."
Citēts no: "Renesanse. Virzieni un stili". Latvijas enciklopēdija, Rīga, 1999
"Renesanse ir laikposms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar spožu zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu (Itālijā no 14. līdz 16. gs., citās valstīs no 15.gs. beigām līdz 16. gs. vidum)."
"Šā posma kultūrai atšķirībā no gotikas ir izteikti laicīgs raksturs. To noteica topošās pilsētu buržuāzijas aktivitāte, kā arī idejas, ko izplatīja, humānisma pārstāvji (humānisms - pasaules uzskats, kas atšķirībā no iepriekš atzītā baznīcas pasaules uzskata par cilvēka niecību Dieva priekšā apliecina cieņu cilvēka prātam un cilvēkam kā visu vērtību radītājam). Ierosmi humānisti smēlās antīkajā filozofijā un literatūrā, pārliecinot savus piekritējus, ka visas laikmeta kultūras vērtības radušās, studējot antīko mantojumu. 16. gs. itāļu gleznotājs un arhitekts Džordžo Vazāri savā 1550. gadā iznākušajā grāmatā "Slaveno gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti" šim laikposmam deva apzīmējumu rinascimenta - atdzimšana, ar to saprotot sava laika tēlotājas mākslas atdzimšanu pēc viduslaiku pagrimuma. Kaut arī tagad vairs neuzskatām, ka viduslaiki bija tumsības laikmets, un zinām arī, ka antīkais toreiz neatdzima savā klasiskajā veidā, bet tikai deva ierosinājumus jaunajiem apstākļiem atbilstošas mākslas attīstībai, mēs tomēr neatsakāmies no šā apzīmējuma, jo tas dod iespēju novērtēt tā laika neredzēti straujo, savstarpēji saistīto intelekta un radošās prakses attīstību, kā arī cilvēka pašapziņas neparasti spilgtu izpausmi - fenomenu, kas izraisa asociācijas vienīgi ar antīko Grieķiju."
"Termins "renesanse" jau kopš 18. gs. apzīmē arī stilu. Priekšstats
par renesansi kā par stilu var rasties, iepazīstot visus tālaika mākslas veidus, it
īpaši to itāliskajā aspektā, jo Itālija ir zeme, kur renesanse guvusi visstiprāko
izpausmi un kuras sasniegumi kalpojuši par etalonu citu zemju šā perioda
māksliniekiem.
Katrai Itālijas pilsētai ir savs raksturs. Kopš seniem laikiem tās atradušās
nemitīgi savstarpējā sacensībā. 15.gs. galvenā centra nozīmi ieguva Florence,
liekot pamatus renesanses kultūrai un veicinot tās izplatīšanos visā Itālijā. Taču
lielākie renesanses sasniegumi saistīti ar 16. gs. 1. pusi, kad Roma aizsteidzās
Florencei priekšā un renesanse izvērtās par virzienu, kas spēja sajūsmināt visu
Eiropu."