Citēts no: Andris Rubenis, "Senās Romas kultūra", Zvaigzne ABC, 1999

"Romas nozīmi Eiropas un pasaules kultūras vēsturē ir grūti novērtēt par augstu. No Romas valodas - latīņu valodas - nāk vārda "civilizācija" sakne, kas apzīmē cilvēku kopdzīves pilsonisko pamatu izveidošanu un izvēršanu. Antīkā pasaule kopumā un kristietība ir Eiropas civilizācijas stūrakmeņi, mūsdienu sabiedrības izcelsmes avots. A. Franss rakstīja: "Roma nav mirusi, jo tā dzīvo mūsos." Un tas ir ne tikai tāpēc, ka arvien jaunas paaudzes un laikmeti ir mantojuši romiešu sasniegumus mākslā, izglītībā, amatniecībā, literatūrā u.c. Senās Romas nozīme mūsdienu civilizācijai ir daudz lielāka. Roma ir tās sakņu sistēma, jo pasaules vēsture lielā mērā ir romiešu izveidotā pamata paplašināšana un nostiprināšana."

"Senajā Romā būtībā pirmo reizi bija realizēta iespēja izveidot vienotu civilizācijas pasauli, kas iekļāva sevī lielāko daļu no tajā laikā pazīstamajām zemēm un tautām. Romas impērija bija pirmais mēģinājums apvienot cilvēkus ar valsts institūcijas palīdzību, paužot cilvēces vienības ideju nevis tikumiskā aspektā kā visu paaudžu vienlīdzību Dieva priekšā, bet uzsverot domu par sabiedrību kā vienotu veselumu arī juridiski politiskajā un ekonomiskajā ziņā. To savā vēstures un pasaules izpratnes koncepcijā uztvēra kristietība. Ne velti Dievs ar apustuļa Pāvila starpniecību savu baznīcu nodibināja šajā Visuma centrā - vēsture mainīja savu veidolu, bet saglabāja vienību pasaules attīstībā. Roma kļva par vēstures nepārtrauktības simbolu."

"Roma Eiropas sabiedrībai deva ne tikai pasaules vēstures vienības izjūtu, bet arī brīva cilvēka suverenitātes apjausmu, kas balstījās uz antīkajiem priekšstatiem par cilvēka augstāko stāvokli dzīvo būtņu hierarhijā, ko nosaka viņa ar saprātu apveltītā daba. Romā šī apziņa no mentalitātes sfēras pārgāja pilsoniskajā dzīves jomā, iemantojot tiesiskās un valstiskās garantijas. Romiešu pilsoņi skaitījās "personas", un ar to viņi lika pamatus eiropeiskam individuālismam un "Eiropas izrāvienam" vēstures attīstībā."

"Vēsture bija it kā izvēlējusies Seno Romu par arēnu, kurā tika uzvestas un izspēlētas visas iespējamās un neiespējamās politiskās situācijas, savstarpējās indivīdu un grupējumu cīņas, kultūras uzplaukums un sabrukums, veikti grandiozi sociāli eksperimenti, gūti militāri panākumi un ciestas sakāves, novērots cilvēka gara pacēlums un zemiskuma izpausmes. Roma ietvēra sevī visu - kārtību un sabrukumu, likumu un patvaļu, augstu morāli un pilnīgu amorālismu. Tās ievērojamie cilvēki kļuva par paraugu, ar kuru sevi salīdzinājušas daudzas jo daudzas vēlākās paaudzes."

"Eiropas civilizācija daudzus gadsimtus izjuta nostalģiju pēc Romas, kas mudināja valstis proklamēt sevi par tās varas mantiniecēm. Konstantinopole kļuva par "otro Romu", Maskava - par "trešo" (arī Sanktpēterburga tika celta, orientējoties uz Romu kā paraugu); uz Romas mantojumu pretendēja Karolingu impērija, Svētā Romas impērija, kā arī (vismaz daļēji) neskaitāmas citas valstis un valstiņas. Romas impērija ieguva gandrīz vai sakrālu raksturu. Tās slavas dziesminieks Vergilijs kļuva par Dantes pavadoni infernālajā pasaulē; franču revolūcijas darbinieki tērpās romiešu drānās. Romas kultūrai pievērsās renesanses, klasicisma un citos laikmetos."

"Pēcteču uzmanību saistīja ne tikai Romas varenība un lielums. Interesi izraisīja arī tās sabrukuma process - milzīgās, varenās impērijas bojāeja, kurā daudzi saskatīja noteiktu "laika robežu", grandioza vēsturiskā laikmeta beigas. Interese par Romas norietu sevišķi spilgta bijusi vēsturiskās attīstības pagriezienu un lūzumu brīžos."

"Romas republika un impērija ir radījusi paliekošas vērtības visās kultūras jomās. Ar to pētniecību ir nodarbojušās daudzas zinātnieku paaudzes visā pasaulē. Romas vēstures galveno posmu apguve ir neatņemama izglītības procesa sastāvdaļa, jo tā dod Eiropas kultūras tradīciju dziļāko sakņu izpratni."

"Kopš savas pastāvēšanas sākuma Roma nemitīgi karoja ar kaimiņiem, un šie kari lielā mērā noteica arī tās organizāciju, uzbūvi, vēsturi. Kā attaisnojums šai ekspansijai, impēriskajiem centieniem tika radīts mīts par Romu un tās varonīgo tautu, kura cīnījusies un gājusi bojā par impērijas slavu un varenību, tautu, kurai vienīgajai pa1īdzējuši uzvarēt dievi, tādējādi demonstrējot tai savu labvēlību. Nemitīgo uzvaru gaitā II gs. p.m.ē. dzima doma, ka romieši ieņem īpašu vietu Visumā. Romiešu leģioni un amatpersonas pakļautajās zemēs ieviesa kārtību un mieru, ko pirms tam tās nepazina. Romieši bija pārliecināti, ka viņu aicinājums ir arī novērst konfliktu cēloņus, apstādināt asinsizliešanu, pārtraukt tautu pārvietošanos, īsumā - arvien jaunās un jaunās teritorijās izplatīt taisnīguma principus, kas pamatojas uz tiesībām. Pirmo reizi par to runāja vēsturnieks Polibijs ap 150. g. p.m.ē."

"Saskaņā ar Romas mītu tās misija ir valdīt pār citām tautām, pakļaut tās pašu šo tautu labā. Kalpošana Romai būtībā sakrīt ar kalpošanu cilvēcei, tās vēsture - ideāls vēstures modelis. Jābūt lepnam par piederību romiešu tautai. Augstākā vērtība romietim - viņa tēvija (patria), viņa dzimtā pilsēta Roma - mūžīga un nemirstīga, tā pārdzīvos atsevišķu indivīdu, un tāpēc atsevišķas personības interesēm ir jābūt pakļautām lielā veseluma interesēm un labklājībai. Šis Romas mīts, kas slavināja romiešu darbus un propagandēja viņu mērķus, tika speciāli izstrādāts un pamatots līdz ar impērijas sākuma posmu."

"Imperatora Augusta laikā sevišķi liela nozīme bija viņa padomniekam Gajam Cilnijam Mecenātam, kurš ap sevi izveidoja nelielu literātu pulciņu, dodot tiem uzdevumu radīt mākslas darbus, kas slavinātu romiešu cēlumu un diženumu, tās īpašības, kuras Romu pacēla varenības virsotnē. Īpaši liela loma bija vēsturniekam Titam Līvijam (59-17 p.m.ē.), kas sarakstīja Romas vēsturi 142 grāmatās ("Kopš pilsētas dibināšanas" - "Ab urbe condita") , un Pūblijam Vergilijam Maronam (70-19 p.m.ē.) un viņa sacerētajai "Eneīdai" ( Aeneis"), kas tieši sludināja lielo Romas misiju:
Romieti, iegaumē to - tev valdīt pār pasaules tautām!
Tāpēc būs uzdevums tavs: tās radināt mierīgai dzīvei,
Pakļautās žēlīgi saudzēt, bet spītīgās satriekt ar varu.
Šā sacerējuma, kurš daudzus gadsimtus apjūsmots kā romiešu kultūras vispilnīgākais mākslas darbs, 12 grāmatās stāstīts par romiešu tautas ciltstēva trojieša Eneja gaitām un darbiem. Literārais paraugs "Eneīdai" bija Homēra eposi (poēma ir it kā "Iliādas" un "Odisejas" romiešu versija), taču ir zīmīgas atšķirības. Homēra pasaule - šaura, apdzīvota, visos sīkumos izjūtama un izprotama un tāpēc arī tuva; Vergilija bezgalīgi paplašinājusies, sarežģījusies un tāpēc cilvēkam nesaprotama un sveša, lielvalsts telpa. Paplašinājies ir kosmoss: dievi kļuvuši cilvēkam tāli, to griba - ļaudīm nesaprotama; paplašinājusies telpa: Enejs ceļo nevis pa nezināmām jūrām, bet pa vietām, kurās jau pabijuši grieķu un trojiešu kolonisti; paplašinājies laiks: Odisejs Aīdā saņēma pareģojumu pats par savu tuvāko likteni, turpretim Enejs saņem pareģojumu par ļoti tālu pēcnācēju likteni; visbeidzot pats galvenais - paplašinājusies cilvēku garīgā dzīve un līdz ar to darbības dinamika pārvietojusies no rīcības sfēras uz pārdzīvojumu sfēru. Uzmanība koncentrējas uz notikumu jēgu."

"Vergilijs ticēja pasaules garam, kura dzirkstis iemiesojoties kļūst par cilvēku dvēselēm, pārceļo no viena ķermeņa citā, pateicoties saviem nopelniem un pirms nāves sasniegtajai attīrīšanās pakāpei. Smagas mocības aizkapa valstībā cieš to cilvēku dvēseles, kas izraisījuši pilsoņu karus, nodevuši tēviju tirānu varā un pārkāpuši seno pietas (pienākumu pildīšanu pret dieviem, saimi, tēviju). Savukārt svētlaimīgo laukos atrodas to ļaužu dvēseles, kas krituši par tēviju, ar savu darbību veicinājuši tās uzplaukumu. Nolaidies aizkapa valstībā, Enejs redz tos, kam lemts kļūt par Romas varoņiem, kā arī pašu ievērojamāko no tiem Augustu (Eneja dēlu sauca par Jūliju - no šā fakta Jūliji atvasinās savas dzimtas vēsturi). Enejs iziet cauri visiem pārbaudījumiem, jo viņam saskaņā ar Jupitera gribu ir jākļūst par Romas dibinātāja Romula un Romas glābēja Augusta senci. Kalpojot Romai, Vergilija varoņi kalpo cilvēcei, pakļaujas kosmosā valdošajām likumsakarībām un izzina tā noslēpumus. Saskaņā ar autora domām vēsture savu kulmināciju ir sasniegusi Augusta laikā un savu gaitu būtībā ir pabeigusi."

" "Eneīda" visciešākā veidā saistīta ar romiešu pietas izpratnes savdabību. Zīmīgi ir tas, ka galvenā persona nav varonis jaunietis. Viņš ir saimes galva spēka gados, kurš pēc Trojas nopostīšanas ugunsgrēkā zaudējis savu sievu un dodas ar tēvu un mazgadīgo dēlu pāri jūrai, vērīgi un ar pietāti ieklausoties tēva padomā, rūpējoties un cīnoties par dēla nākotni. Enejs nav nekāds piedzīvojumu meklētājs, kas cīnītos par mīļoto, laimi vai varu, bet cilvēks, kas ar varu padzīts no savas tēvijas. Viņš ir bēglis, kurš ceļojuma laikā pazaudē daudzus pavadoņus un kļūst arvien vientuļāks; šo vientulību, ciešanas un pamestību viņš uztver kā savu likteni. Enejs ilgojas pēc kārtības un miera, taču arvien cīnās un novirzās no ceļa, negūstot drošību. Viņu stiprina tas, ka viņa dzīve ir pakļauta augstākam uzdevumam nekā sava "es" slavināšana, proti, pārnest uz jaunu vietu sagrautās pilsētas Trojas dievus - penātus, kuriem atņemtas senās kulta vietas. Enejs ir nākamais varonis aiz bojā gājušā Hektora, kuram uzticētas rūpes par tradīciju un dievišķo svētību."

"Tas, ka Enejs atrod patvērumu Itālijas centrālajā daļā, nav personiskās gudrības vai draugu padomu nopelns, bet dievu sūtīta zīme. Viņa lielumu nosaka spēks un griba tai sekot. Tā ir pietas īstenošana. Enejs nonāk pat pazemes valstībā, lai no mirušā tēva saņemtu sava liktenīgā ceļa izskaidrojumu. Radot Itālijā penātiem paliekošu dzimteni, viņš liek pamatakmeni romiešu pilsonībai. Šajā mirklī tiek pārvarēta mītiskā eposa pasaule un Enejs kļūst jau par vēsturiskā uzdevuma nesēju, Romas pilsoņu ciltstēvu, tās vēstures iniciatoru, kas no pagātnes caur šodienu iesniedzas nākotnē."

"Teiktais dod iespēju izprast romiešu "šovinisma" avotus, pārliecību par to, ka Roma ir īpaša, neatkārtojama, nodalīta no pārējās pasaules un it kā pacelta nesalīdzināmi augstākā hierarhijas pakāpē pāri citām tautām, kuras ir vairāk vai mazāk nepilnvērtīgas un radītas, lai pakļautos tai. Romieši vienīgie, būdami uzticīgi savas kopienas dieviem, ir patieso garīgo vērtību dievbijības, tiesiskuma, pilsonības nesēji, bet pārējās tautas, kuras šos dievus nepazīst un tāpēc neatzīst tos kā vērtību, ir netikumiskas un organiski sabojātas. Tāpēc romieši ir radīti, lai valdītu, un prāts (sapientia) - kosmosa uzbūves pamatprincips - liek vairot Romas bagātību, paplašināt robežas, apspiest citas tautas. Ievērojamais politiskais darbinieks un orators Cicerons neilgi pirms savas nāves uzsvēra domu, kas bija tuva daudziem romiešiem: "Romiešu padarīšana par kalpiem ir pasaules uzbūves principu neievērošana, jo saskaņā ar dievu gribu viņi ir radīti, lai valdītu pār citām tautām." "

"Cicerons bija pārliecināts, ka Romas valsts ir taisnīguma iemiesojums zemes virsū, vislabākais, kas kādreiz bijis, ir un būs. Pasaule ir sakārtots veselums, kurā kārtību nosaka patiesība un tiesības. Katra cilvēka, kurš apveltīts ar pienākuma apziņu, mērķis ir sargāt un atjaunot šo kārtību. Tās atspulgs ir
senā Romas republika kā tikumīb (maiores) paraugs, un to atjaunot neatliekams dzīves uzdevums."

"Kad Augusta principāta laikā o ciālā ideoloģija pasludināja, ka "Romas misija" pabeigta, ka iestāji "zelta laikmets", ka sasniegts viss par ko gadsimtiem ilgi romieši bija cīnījušies, - tad tas viss liecināja par pasaules uzskata un tikumiskās krīzes iestāšanos - par to, ka bija zuduši visi kolektīvie mērķi, kuri apvienoja līdzpilsoņus un kuru dēļ bija vērts dzīvot un cīnīties. "Romas mīts" vēl izskaidroja pagātni un attaisnoja tagadni, bet vairs neizvirzīja mērķus nākotnei. Šāda kopīgo centienu mazināšanās, it kā vēstures apstāšanās neizbēgami noveda pie reālās dzīves devalvācijas, pie kultūras un tikumiskās krīzes visos tās aspektos. Mūsdienās Romas vēsturē izdala šādus periodus.
1. Arhaiskā Roma, kuras vēsture sākas II g. tūkst. p.m.ē. beigās kopš t.s. pilsētas dibināšanas, kas ietver arī leģendāru septiņu valdnieku periodu un ilgst līdz republikas sākumam.
2. Romas republikas vēsture, kas ietver trīs posmus:
a) agrīnās republikas periods un kārtu cīņa (500-287 p.m.ē.);
b) klasiskās republikas periods (287-133 p.m.ē.);
c) revolūciju laikmeta republika (133-30 p.m.ē.).
3. Romas impērijas periods, kas ietver sevī laikmetu no Augusta līdz Romulam Augustulam un sadalās divos posmos:
a) principāts (30 p.m.ē.-284 m.ē.); b) domināts (284-476 m.ē.). Turklāt īpaši vēl izdala vēlīno antīko laikmetu, kas aptver laikposmu no Diokletiāna reformām (284-305 m.ē.) un Konstantīna Lielā varas nodibināšanas (306 m.ē.)."

"Dedzīgs republikas aizstāvis bija izcilais politiskais darbinieks un orators Marks Tullijs Cicerons (106.-3. g. p.m.ē.), ko paši romieši uzskatīja par savu pirmo un gandrīz vai galveno skolotāju filosofijā. Viņš ir atstājis lielu literāro mantojumu: savas dzīves laikā Cicerons esot teicis 105 runas, no kurām vismaz daļēji saglabājušās 75 (pilnībā - 58 runas), vinš sacerējis daudzus filosofiskos traktātus un milzīgu daudzumu vēstu)u (vairāk nekā 800)."

"Filosofisko un oratora izglītību Cicerons sākumā ieguva Romā, tad Atēnās, Mazāzijā un Rodas salā, kur klausījās toreizējo skolas vadītāju slaveno Posīdoniju, kuru vēlāk viņš nosauks par savu "skolotāju". Kā domātājs Posīdonijs tiecās pēc universālām zināšanām, kas balstītas uz dabas filosofijas atziņām. Taču šis universālisms neizbēgami veda pie eklektikas: viņa mācībā filosofija savienojās ar astroloģiju, stoiķu izteiktās idejas - ar platoniķu un peripatētiķu atziņām. Noklausījies Posīdoniju, Cicerons pasludināja, ka starp filosofiskajām skolām nav nepārvaramu barjeru, katrā ir izteiktas domas, kas pieņemamas visiem.
Savas dzīves laikā Cicerons kā politiskais darbinieks secīgi ieņēma visus augstākos amatus Romā: 76. g. p.m.ē. kļuva kvestors, 66. g. p.m.ē. - pretors un 63. g. p.m.ē. konsuls. Visa vipa dzīve un literārā darbība bija saistīta ar politiskajiem notikumiem Romas republikā. Cicerona politiskie uzskati nebija noturīgi. Vispirms viņš pauda jātnieku kārtas pārstāvju intereses, pie kuras pats piederēja pēc savas izcelšanās, un uzstājās pret nobiļiem. Lielu popularitāti 70. g. p.m.ē. iemantoja viņa runas pret romiešu provinces vietvaldi Verru, kas nežēlīgi aplaupīja valsti. Šīs uzstāšanās deva iespēju Ciceronam iemantot sava laika labākā oratora slavu. Pēc provinces iedzīvotāju lūguma Cicerons uzstājās kā apsūdzētājs. Viņš rūpīgi sagatavojās tiesas procesam, savāca bagātīgu faktu materiālu, sameklēja nepieciešamos lieciniekus, lai atmaskotu Verra noziedzīgo rīcību. Cicerons to sekmīgi paveica. Pirmajā sesijā viņš teica divas runas, un līdz otrajai sesijai prāva nenonāca, jo Verrs bija spiests atzīt sevi par vainīgu. Cicerons publicēja visas septiņas runas arī grāmatā "Pret Verru" ( "Actio in C. Verr."), kurā aprakstīja vietvalžu alkatību provincēs un korupciju nobiļu vidū. Tad Cicerons pārgāja senāta partijas pusē, cenšoties samierināt divu augstāko kārtu intereses."

"Zīmīgs bija Cicerona konsulāta laiks 63. g. p.m.ē., kad viņš atmaskoja Lūcija Sergija Katilīnas sazvērestību un sacerēja runas pret to. Katilīna bija senāta loceklis un cēlies no pazīstamas patriciešu dzimtas. Viņa sazvērestība sākās 64. g. p.m.ē. vēlēšanu cīņas laikā par konsula amatu (cīņa notika starp Katilīnu un Ciceronu). Katilīna piesaistīja sev lielu piekritēju pulku no visām kārtām, izvirzot pamattēzi par "veco parādu atcelšanu". Viņa politiskā programma bija nenoturīga, tās galvenais mērķis bija varas sagrābšana. Cicerons kā konsuls sasauca ārkārtēju senāta sēdi, kurā piedalijās arī Katilīna. Te viņš teica pirmo runu pret Katilīnu, kas bija ļoti efektīga, būvēta pēc visiem oratora mākslas likumiem; tā izraisīja lielu rezonansi. Cicerons iezīmēja Katilīnas tēlu drūmās krāsās un nosauca viņu par tēvijas ienaidnieku. Pēc senāta sēdes pēc Cicerona ierosinājuma Katilīna pameta Romu. Daudzus sazvērestības dalībniekus sodīja ar nāvi. Katilīna ar citiem saviem sabiedrotajiem bēga uz Etrūriju, kur viņi visi gāja bojā cīņā ar senāta sūtīto karaspēku. Vēlāk Cicerons tautas un senāta priekšā teica vēl trīs pret Katilīnu vērstas runas. Visas četras runas tika publicētas. Tas bija augstākais punkts Cicerona kā oratora darbībā. Tomēr, neskatoties uz sazvērestību atmaskojošo runu panākumiem, Cicerons pēc konsula pilnvaru beigām devās izsūtījumā, jo baidījās no Katilīnas piekritēju atriebības."

"Četrpadsmit runu Cicerons vērsa pret Marku Antoniju, kas pēc Cēzara nogalināšanas 44. g. p.m.ē. pretendēja uz viņa pēcteča lomu. Šīs runas ieguva nosaukumu "Filipikas" ("In Marcum Antonium Oratio Philippica"), jo atgādināja Dēmostena runas pret Maķedonijas valdnieku Filipu. Cīņa ilga no 44. g. p.m.ē. 2. septembra līdz 43. g. p.m.ē. 21. aprīlim. Cicerons aicināja senātu aizstāvēt republiku no tirāna. Kad cēzarieši Antonijs, Oktaviāns un Lepids izveidoja otro triumvirātu, Ciceronu, kuru pēc Antonija pavēles ieslēdza proskripciju sarakstos, 43. g. p.m.ē. 7. decembrī nogalināja. Ciceronam kā valsts un politiskajam darbiniekam bieži ir pārmesta nekonsekvence, bezprincipialitāte, liekulība, pat nodevība. Tik tiešām, viņam nemitīgi nācās risināt personisko un kopīgo interešu saskaņošanas, reālās politikas un tikumiskās apziņas savienošanas jautājumus. Lai izprastu pastāvošo konfliktu būtību, ir jāņem vērā tālaika romiešu tikumiskās apziņtas struktūra."

"Cicerona vecvectēvi vēl neizturējās pret sevi kā autonomas personas, kas būtu nodalījušās no pilsoniskā kolektīva un nestu patstāvīgu atbildību par savas uzvedības morālo jēgu. Cicerona pēcteči vairs nešaubījās, ka tikumiskajai atbildībai ir personisks raksturs. Cicerons pats un viņa laikabiedri atradās šā ceļa vidū. Viņi valstisko rīcību jau uztvēra un izvērtēja distancēti, kā tikumiskajam novērtējumam pakļaujamu, taču paši novērtējuma kritēriji palika pārpersoniski. Šāds tikumiskā kritērija pamats bija valsts uzticība savam principam, savam ideālajam mēram, t.i., senču novēlējumiem un likumiem.
III gs. p.m.ē. slavenais karavadonis Klaudijs Marcells karoja, lai paplašinātu Romas valsts robežas; pamatot savu rīcību ar ko citu kā vien ar praktisku mērķtiecību un labumu valstij viņam neienāca prātā. Cicerons izvērsa veselu karu teoriju un norādīja, ka tie tikai tādā mērā atbilst Romas varenībai un ir derīgi tai, kādā ir attaisnojami no likumu viedokļa un tāpēc taisnīgi. Šos karus nosaka un vada dievu griba, un tieši tāpēc romieši ir varējuši pārspēt pārējās zemes un tautas."

"Cicerons nemitīgi uzsvēra sabiedriski politiskās darbības tikumiskos aspektus, tās atbilstību valsts un dievu likumiem. Viņš nemitīgi runāja par likumības triumfu, valsts tikumisko dabu, būdams visdaiļrunīgākais no romiešu politiskajiem morālistiem. Taču vienlaikus arī neviens no tiem tik bieži kā Cicerons nepārkāpa paša proklamētos morālos principus savas godkārības, galvenais - pašas politiskās darbības dēļ, kuras mēris bija gūt uzvaru un panākumus. Taču starp amorālu rīcību "augstu mērķu vārdā" un amorālu rīcību savtīgu interešu dēļ ir ļoti nenoteikta robeža. Kāds tad Cicerons bija patiesībā - augstu morālo normu aizstāvis vai viltīgs, gļēvs intrigants?"

"Jāņem vērā, ka jauno laiku cilvēku apziņā augstākais tikumiskās uzvedības kritērijs ir iekšējā saskaņa pašam ar sevi, uzvedības atbilstība iekšējai pārliecībai, izvēles brīvība un atbildība par šo izvēli, atbildība par atsacīšanos no šiem uzskatiem ārējās nepieciešamības spiediena rezultātā. Taču Cicerona laikā šie kritēriji vēl nebija izveidojušies, klasiskajā antīkajā pasaulē tie nebija pazīstami. I gs. p.m.ē. romietis zināja, kas ir atbildība dzimtas, grupas, saimes priekšā, un atbilstīgi šim kritērijam vērtēja arī uzvedību - savu un svešu. No sabiedrisko un valsts interešu viedokļa Cicerona rīcību var vērtēt kā godkārību, neizlēmību, nekonsekvenci, taču runa nevar būt par morālo vērtējumu vēlāko laiku izpratnē (piemēram, par saskaņu ar sirdsapziņu)."

"Cicerons bija viens no tiem filosofiem (līdzās Lukrēcijam un Varronam), kas izstrādāja latīņu filosofisko terminoloģiju, kaut arī pats īpaši oriģinālas idejas neizvirzīja (kā jau romietis, viņš sintezēja stoicisma, platonisma un citu grieķu filosofijas skolu pieredzi). Cicerona galvenais filosofēšanas kritērijs bija noderīgums republikai."

"Republika Ciceronam bija ne tikai reālas valsts reāla politiska iekārta, bet arī ideāls cilvēku kopdzīves tēls. Cicerons nemitīgi uzsvēra: Roma ir tik stabila un varena tāpēc, ka tai ir attiecīga politiskā iekārta. Citās ciltīs, valstīs ir sagrozīts vai deformēts galvenais sabiedrības iekārtojuma princips - līdzsvars starp cilvēka enerģiju, tieksmēm, brīvību un valsti ar tās tradīciju, likumiem, objektīvo nepieciešamību. Vienas tautas par būtiskām uzskata atsevišķas personas intereses; tā rezultātā anarhistiskā brīvība sagrauj sabiedrības kā vienota veseluma spēku; citas pazīst tikai valsti, kas iemiesojas monarhā, kura priekšā persona ir nivelēta un beztiesīga; šo iekārtojumu vienpusīgums padara to barbarisku.
Principiāls pretstats barbarismam ir vienīgi Roma, pateicoties tās neatkārtojamai sabiedriskajai iekārtai, kurā kaislības un saprāts, pilsonis un valsts, inovācijas un tradīcijas, kaut arī konfliktē, taču - īpaš ā veidā, turklāt atrisinās dzīvā republikāniskā harmonijā. Šeit cilvēks un sabiedrība kā divi pretstati arī cīnās, taču cīņas gaitā katrs apzināti ierobežo pats sevi augstākā mērķa - republikas uzplaukuma un attīstības - vārdā. Cilvēks, kas aizmirsis par sabiedrības interesēm, nav vis romietis, bet barbars. Pretstats barbarismam ir kultūra kā republikānisks dzīvesveids, kurā cilvēka un valsts intereses ir nesaraujami vienotas.
Cicerons - izcils orators, kuram doma bija skanoša, ritmiski organizēta valodas matērija. Vārds viņam bija nepieciešami saistīts ar pilnīgas republikas formu, ideāls līdzeklis, lai atrisinātu dzīves pretrunas. Runa vispār, uzskatīja Cicerons, ir cilvēciskās sākotnes izpausme, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka. Sabiedrība saista cilvēku ar saskarsmi, prātu, runu (societas, ratio, oratio), kā trūkst pārējā dzīvajā pasaulē. Cilvēks ir saistīts ar līdzpilsoņiem, pateicoties savai spējai tos pārliecināt, bet sabiedrība spēj izmantot savu locekļu prātu, talantu un enerģiju, pateicoties spējai šo runu uztvert. Vārds ir cilvēka cilvēciskotājs, un būt par cilvēku nozīmē pārvaldīt vārdu."

"Cicerons lepojās ar savu copia sententiarum verborumque - "domu un vārdu bagātību", kaut arī pētnieki bieži vien norāda, ka vārdu bagātība viņam nereti dominējusi pār domu bagātību. Turklāt viņš nespēja pilnīgi atbrīvoties no t.s. aziātiskās uzpūtības - manieres, ko bija apguvis jaunībā. Ciceronam bija pamats uzskatīt sevi par patētisku oratoru, taču viņa patoss bieži pārauga skaļā pārspīlējumā un sentimentalitātē."

"Cilvēks savu pienākumu pret sabiedrību var izpildīt tikai tad, ja pārvalda vārdu. Ists pilsonis - vir bonus ir tas, kas pilda pienākumus kā augstāko dzīves tikumisko jēgu (honestus omnis vitae). Saskaņā ar Cicerona mācību pat ticēt dieviem vajag, ņemot vērā valsts intereses. Reliģija (religio) ir ticības paveids, un nevar dzīvot, ja netic (credere). Dievu eksistence nav pierādāma, bet ticēt tiem piespiež vēsture un pilsoņa dzīves prakse. Tāpēc reliģiskie kulti, kas nāk no senčiem, ir dievbijīgi jāievēro. Reliģija ir nevis teoloģija, bet dievbijība, kas īstenojas republikas interesēs, jo romiešu valsts diženumu radīja tie, kas piekopa tēvu reliģiskos kultus. Reliģija vispār atšķiras no māņticības (superstitio) ar to, ka tā ir saprātīga un apgaismota dievu pielūgšana, ticība pasaules un valsts saprātīgumam; māņticība ir nesaprātīgi un neapgaismoti aizspriedumi. Galu galā Cicerons nonāca pie atziņas, ka reliģija ir nepieciešama tikai politiskajai manipulācijai."

"Dzīves beigās Ciceronu kā republikāni, cīnītāju par brīvu republiku (res publica libera) pasludināja ārpus likuma, t.i., būtībā piesprieda nāvessodu ar īpašuma konfiskāciju par cenšanos pēc Cēzara nāves restaurēt republiku. Cicerona ienaidnieka Marka Antonija vīri nocirta viņam galvu un roku un nogādāja tos Antonijam brīdī, kad viņš Forumā vadīja tautas sapulci. Antonijs bija sajūsmināts un samaksāja slepkavām desmitkārtīgi. Galvu viņš esot nolicis uz sava pusdienu galda, lai izbaudītu uzvaru, un viņa sieva Tulvija - Cicerona nāvīgā ienaidniece durstījusi oratora mēli ar adatām. Vēlāk galvu un roku izstādīja vispārējai aplūkošanai. Apiāns teicis, ka "lūkoties uz to saplūda vairāk tautas nekā kādreiz viņu klausīties" "

"Divi galvenie Cicerona traktāti dialogi "Par republiku" ( "De re publica", 54.-51. g. p.m.ē.) un "Par likumiem" ("De legibus", 52. g. p.m.ē.) uzrakstīti kā atbildes Platona pazīstamajiem darbiem "Valsts" un "Likumi". Cicerons atdarina Platonu un Aristoteli, taču viņš risina problēmu, kas grieķus interesēja maz, proti, jautājumu par cilvēku laimi. Pasauli grieķi iedalīja grieķos un barbaros, kurus grieķiem ir tiesības pakļaut un padarīt par vergiem. Cicerona viedoklis ir plašāks, jo viņu ietekmēja dienests provincēs un stoiķu mācība. Viņš ticēja Romas misijai, taču uzskatīja, ka valsts vienību var sasniegt un saglabāt, tikai pateicoties brīvībai un pašpārvaldei. Romas vara tik ilgi noturējusies tāpēc, domāja Cicerons, ka tā reti bijusi pazemojoša un neciešama pakļautajām tautām. Atšķirībā no grieķiem viņš uzskatīja, ka jebkuras rases pilsonis var sasniegt vislielākos garīgos panākumus, ja vien atradīs skolotāju. Dialogā "Par republiku" Cicerons balstās uz grieķu mācību par trim pārvaldes formām (monarhiju, aristokrātiju un demokrātiju) un grieķu vēsturnieka Polibija teoriju, ka Romā šīs trīs pārvaldes formas atrodas pareizās attiecībās. Galvenais darbā pārdomas par labāko valsts iekārtu un labākajiem politiskajiem darbiniekiem. Šajā sakarā tiek pausti dažādi viedokļi un ilustrācijai izmantoti daudzi vēstures piemēri, taču līdz galam ideāls tā arī netiek noformulēts. Cicerons norāda, ka politiķa galvenās rakstura īpašības ir saprātīgums, aukstasinība un nepakļaušanās kaislībām. Diskusiju par labāko valsts darbinieku Cicerons pārvērš jautājuma par valdnieka tikumību apspriešanā. Cicerons aizstāv jaukta tipa pārvaldes formas, kas atspoguļo viņa politisko "visu kārtu saskaņas" vadlīniju. Traktātā "Par likumiem" Cicerons attīsta un papildina jau izteiktās atziņas. Viņš risina jautājumu par dabisko tiesību problēmām, kuru pamats ir nevis cilvēku domas, bet dabiskais taisnīgums. Cicerons uzskata, ka, lai iemūžinātu dabiskās tiesības un dabisko taisnīgumu, likumos ir jāatspoguļo "senču tikumi". Šajā traktātā Cicerons izmanto arhaisko latīņu valodu, tādējādi atspoguļojot saistību ar senatni."

"Vēl viena iezīme atšķir Ciceronu no grieķu domātājiem un pietuvina viņu kristietībai: priekšstats par mīlestību kā par spēku, kas saista cilvēkus. Platons un Aristotelis uzskatīja cilvēku vienīgi par sabiedrisku dzīvnieku, bet valsti - par cilvēka vajadzības pēc sabiedrības augstākajām izpausmes formām apmierinājumu. Cilvēka jūtas un instinkti tikai izejmateriāls, no kura prāts izveido sociālās un politiskās struktūras, un tikai saprāts var kalpot kā visu lietu mērs.
Liela nozīme ir Cicerona darbiem par runas mākslas teoriju "Orators" ("Oratore"), kurā aplūkoti runas stila jautājumi, "Par oratoru" ("De oratore", 55. g. p.m.ē.), kas veltīts oratora izglītības sistēmai, un "Bruts" ( Brutus), kurā atspoguļota romiešu daiļrunas vēsture. Par visatbildīgāko oratora mākslā Cicerons uzskatīja pašas runas teikšanu tautas priekšā. Viņa literārā valoda bija kaut
kas vidējs starp diviem novirzieniem retorikā - aziātismu, kas orientējās uz stila krāšņumu, un atiskumu, kas paredzēja vienkāršu un sausu stilu. Ar laiku Cicerons nosliecās uz mērenas runas stilu. Lielu lomu viņš piešķīra runas ritmam, garo un īso zilbju maiņai, atseviš?o runas periodu labskanībai, īpaši uzsverot tās nobeigumu. Cicerons pilnībā pārvaldīja oratora mākslinieciskos līdzekļus, kas pastiprināja runu patētisko raksturu, - izsaucienus ("O tempora! O mores!" - "Ak, laiki! Ak, tikumi!"), retoriskos jautājumus ("Cik ilgi tu, Katihna, ļaunprātīgi izmantosi mūsu pacietību?"), vēršanos pie dieviem ("O di immortales!" - "Ak, nemirstīgie dievi!"), fiktīvas runas, kuras ielika alegorisku personāžu mutē (piemēram, pirmajā runā pret Katilīnu Cicerons runāja Tēvijas vārdā), metaforas (Katilīnas uzvedību viņš salīdzināja ar nesavaldīta zirga rīcību) u.tml. Visi Cicerona darbi bija stilistiski nevainojami nostrādāti."

"Cicerons izvirzīja uzdevumu izklāstīt latīņu valodā grieķu filosofijas saturu un secinājumus un tad, kā pats izteicās, "to uzlabot un pilnveidot romiešu vēsturiskās pieredzes gaisotnē."

"Cicerona filosofijai raksturīga eklektika. Agrāk šo terminu lietoja negatīvā nozīmē, t.i., kā mēģinājumu nekritiski savienot vienā mācībā dažādas filosofiskās idejas, kas ņemtas no nejaušiem avotiem, turpretim mūsdienu pētnieki saskata tajā mēģinājumu uz jaunas sociāli vēsturiskās bāzes radīt īpašu romiešu filosofiju, kuras raksturīgā iezīme būtu tās universālisms un vienlaikus prakticisms, t.i., filosofiju, kas paustu romiešu valsts garu un pilsoņu individuālās garīgās vēlmes. Šai filosofijai milzīgajā un pretrunīgajā romiešu pasaulē neizbēgami vajadzēja būt eklektiskai jeb, citiem vārdiem izsakoties, tik sistēmiskai, kas spētu apvienot sevī visu, ko radījušas tautas, kuras tika iekļautas Romas sastāvā. Taču erudīcijas izrādīšana pati par sevi nebija Cicerona filosofijas mērķis, viņa galvenais nodoms bija izstrādāt jaunu, metodes un satura ziņā universālu, pēc sava gara - romisku filosofiju. Roma bija paplašinājusies tiktāl, ka ietvēra sevī visu romiešiem zināmo pasauli, un romiešu filosofijai bija jāparādās kā vispasaules filosofijai. Šī ideja Cicerona filosofijai piešķīra reizē kosmopolītisku un patriotisku (romiešu) raksturu. Tāpēc, izklāstot filosofiju, vinam svešs ir sektantisms, partijisks naids. Ciceronam "pierādījumu spēks ir augstāks par jebkuru autoritāti". Otrs filosofijas, kas pēc savas izcelsmes bija grieķiska, kritērijs ir tās "derīgums republikai", kas praksē nozīmēja tās derīgumu romiešu tikumu un izglītības sistēmas uzlabošanai. Filosofija ir "zinātne par dvēseles ārstēšanu", "zinātne par ienīgu dzīvi", kā arī dvēseles vadītāja, tikumības meklētāja, netikumības novērsēja, tāpēc "nosodīt filosofiju nozīmē to pašu ko mēģināt nogalināt māti". Tāpēc Cicerons uzskatīja par savu uzdevumu iepazīstināt romiešus ar filosofiju, iepotēt viņiem mīlestību pret to, iemācīt atšķirt viltus gudrību no īstās gudrības. Savā ziņā viņš bija tālaika filosofs apgaismotājs."

"Cicerona filosofijas humānisms izpaudās viņa uzmanībā pret cilvēka individuālo likteni, viņa psiholoģiju, priekiem un bēdām. Filosofijas uzdevums ir padarīt cilvēku laimīgu jebkuros, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Tāpēc viņš aizstāvēja heroiskas brīvības ideju un izrādīja saudzīgu attieksmi pret kultūras mantojumu. Filosofija, uzskatīja Cicerons, izpaužas cilvēka sociālā, pilsoniskā un morālā pienākuma pamatojumā, augstā draudzības novērtējumā, mīlestībā uz tikumību un pārliecībā, ka patiesi laimīgs cilvēks var būt tikai godīgs cilvēks (vir bonus). Viņš mācīja nebaidīties no nāves, vīrišķīgi izturēt ciešanas, ievērot mēru kaislībās un neierobežot sevi, veicot labus darbus. Galvenais jautājums, ko risināja Cicerons, bija: kā kļūt labākam?"

"Viņa darbu, kas sacerēti 45.-44. g. p.m.ē., - "Par labā un ļaunā robežām" ("De finibus bonorum et malorum"), "Par dievu dabu" ("De natura deorum"), "Par divināciju" ("De diuinatione) un "Par likteni" ( De fato") vadmotīvs bija valdošo aizspriedumu kritika. Tajos Cicerons nesolidarizējās ne ar vienu no filosofiskajām skolām, jo uzskatīja, ka patiesību vispār nevar monopolizēt neviena no teorētiskajām sistēmām, to pārbauda cilvēku darbība, kas šo patiesību aizstāv. Tāpēc patiesībai pēc tās dabas ir morāls raksturs. Cicerons uzskatīja, ka par patiesību ir jāpieņem tikai tas, ko var pierādīt ar tīri racionālu argumentu palīdzību, vai arī tas, ko attaisno vēsturiskā pieredze."

"Piemēram, jautājumā par dieviem Cicerons izdala divus aspektus - teorētisko un praktisko jeb filosofisko un tikumiski politisko. Viņš izsaka lielas šaubas par teorētiskās teoloģijas iespējām, kurā viss ir balstīts uz pierādījumiem, nevis uz aklu ticību. Taču vienlaikus viņš atzīst, ka reliģija ir nepieciešama ticībai un politikai. Cicerons pasludina, ka ticība ir nepieciešama dzīvei: nevar dzīvot, neticot tam, kas nav pieejams tiešajai jutekliskajai uztverei. Dievu eksistenci pierādīt nevar, bet ticēt tiem piespiež vēsture un pilsoniskās kopdzīves prakse. Lai arī dievu daba nav pieejama cilvēka izziņai, reliģiskie rituāli, kas nāk no senčiem, ir svēti jāievēro. Reliģija ir saistīta nevis ar teoloģiju, bet ar "godbijīgu dievu kultu" (deorum cultu pio)."

"Darbā "Par divināciju" (gr. mantiha) tika analizēts jautājums par "nākamo notikumu nojausmu un zināšanām", t.i., par zīlēšanu. Cicerons parādīja, ka, pirmkārt, dievu zināšanas ir bezpriekšmetiskas; otrkārt, ka tā vispār nav zinātne, jo attiecas uz nejaušo, turpretim zinātne analizē nepieciešamo; treškārt, ka tās vispār nav, jo divinācija ir nejaušā paredzēšana, t.i., to nevar paredzēt pēc savas dabas. Tradicionālā ticība dieviem ir māņticība un izdomājumi.
Darbā "Par likteni" Cicerons pirmo reizi filosofijas morālās daļas apzīmējumam izmanto terminu parsmoralis, kas cauri viduslaikiem nonāks Eiropas jauno laiku literatūrā." "

"Galvenais jautājums, kuru risina Cicerons, ir gribas brīvība un cilvēka atbildība par savu rīcību. Cilvēka pienākums ir cīnīties par republikas brīvību. Ja eksistē liktenis, tad visi notikumi, arī cilvēka rīcība un gribas lēmumi, notiek saskaņā ar nepieciešamību; likteni nosaka ārēji cēloņi, un tāpēc tas nav mūsu varā. Ja tas ir tā, tad mēs neesam nedz brīvi savā rīcībā, nedz spējīgi uzņemties atbildību, mēs nepelnām nedz atzinību, nedz sodu. Tādā gadījumā zūd jēga arī tiesībām un ticībai un līdz ar to arī visai pilsoņu kopdzīvei, kura balstās uz cilvēka brīvību un atbildību. Tāpēc var pieļaut, ka nekāda likteņa nav. Taču iespējams, ka liktenis ir, ja ir iespējama divinācija, t.i., visu nākamo notikumu patiess pareģojums. Divinācija būtu neiespējama bez iepriekšējiem (antecedentes) ārējiem (externae) cēloņiem. No tā izriet, ka atbrīvošanās no likteņa ir saistīta ar pierādījumu, ka ne visu var iepriekš pierādīt, ka eksistē neparedzami nejauši notikumi, kas atkarīgi no mūsu brīvās rīcības."

"Pati cilvēka gribas pastāvēšana, centība (studium) un audzināšana (disciplina) liecina par to, ka nebūt ne visu mūsu rīcību nosaka iepriekšēji cēloņi, t.i., liktenis. Pasaulē notiekošo notikumu savstarpējā nosacītība nav viennozīmīga, jo tajos nemitīgi iejaucas cilvēka brīvā griba. Tāpēc divinācija nav iespējama.
Tāpēc Cicerons uzskata, ka ir 1) jānošķir cēlonības un nepieciešamības jēdzieni - nav nekā bez cēloņa, bet ne viss ir nepieciešams; pasaulē pastāv gan patiesi nepieciešami un mūžīgi cēloņi (causa aeternae), proti, "dabas ietekmes" (efficientia naturalis), gan arī nejauši cēloņi (causa fornitae), kas izraisa notikumus, bet nepakļaujas dabas vispārējām noteiksmēm; 2) jāatšķir cēloņi no rīcības apstākļiem. Cēlonis nav viss, kas bijis pirms, bet tikai tas, kas bijis pirms un izraisījis to, kā cēlonis tas bija. Cicerons cēloni definē šādi: "Cēlonis ir tas, kas ar savu klātbūtni nepieciešami izraisa to, kā cēlonis tas ir." "

"Cicerons secina, ka ne viss ir atkarīgs no ārējas nepieciešamības un likteņa. Fakts ir tas, ka nekas nav bez cēloņa. Bet tas nenozīmē, ka visu mūsu rīcību nosaka tikai ārēji cēloņi, jo par mūsu rīcības cēloni var būt arī mūsu griba, kā arī patvaļīgas kustības (motus voluntarius). Dvēseles daba ir dzīvība, kas izpaužas paškustībā un spējā uz pašnoteikšanos. To, kas nosaka pati savu kustību, sauc par brīvību. Ja cilvēka dvēsele ir brīva, tad nav nekāda likteņa. Brīvību attaisno iekšēja cēlonība. Jānorāda, ka mūsdienās Cicerona filosofisko traktātu vērtību lielā mērā nosaka citu antīko teoriju izklāsts, jo daudzas no tām nav saglabājušās nevienā rakstītā avotā. Plaša izglītība un literārais talants Ciceronam deva iespēju izstrādāt daudzus interesantus darbus par ētikas un morāles tēmām ("Katons Vecākais jeb Par vecumu" - "Cato Maior sive De senectute", 44. g. p.m.ē., "Par labā un ļaunā robežām" u.c.). Traktāts "Lelijs jeb Par draudzību" ("Laelius sive De amicita"), līdzīgi daudziem citiem viņa darbiem, ir sarakstīts dialoga formā. Tajā tikumiskajai argumentācijai tiek izmantots plašs vēsturiskais materiāls, sākot ar pusleģendāro vēsturisko laiku un beidzot ar tiem laikiem, kas tuvi dialoga dalībniekiem. Draudzība rodas, vienam cilvēkam dabiski tiecoties pie otra; tās pamats ir tikumība. Izvēloties starp draudzību un sabiedriskajām interesēm, priekšroka ir jādod pēdējām. Draudzībā obligāts likums ir neprasīt no drauga negodīgu rīcību, un arī pašam nav jārīkojas negodīgi, pakļaujoties drauga prasībām un lūgumiem. Vislielāko kaunu sagādā rīcība, kas kaitē valstij, ja to izraisa savtīgas intereses. Traktāts "Par pienākumiem" ("De officiis", 43. g. p.m.ē.) trīs grāmatās nav sarakstīts dialoga formā, bet gan kā padomi dēlam Markam, kuri, protams, derīgi jebkuram cilvēkam. Tās ir tikumiskās pamācības ar politiska rakstura atziņām un vēsturiskiem piemēriem. Cicerons rekomendē dēlam sekot noteiktiem piemēriem, kurus dēvē par skaistiem. Piemēri nav saistāmi tikai ar izcilu cilvēku rīcību, tie pamudina uz vīrišķīgu rīcību un uz sabiedrības interešu ievērošanu visus pilsoņus. Tādējādi darba adresāts ir ne tikai dēls, bet arī visi romiešu jaunieši, kas domā pievērsties politiskajai darbībai."

"Tā kā morālā kritika atbilda romiešu pilsoniskajam ideālam, Cicerons vērsās arī pret hellēnisma laikmeta teorijām. Tas atspoguļots darbos "Tuskulanas sarunas" ("Tusculanae disputationes", 45. g. p.m.ē.), "Katons Vecākais jeb Par vecumu", "Par pienākumu". Šie darbi liecina par Ciceronu kā par zinātnieku intelektuāli, kas visu mūžu lasījis grieķu filosofiju un domājis par to. Tos caurauž akadēmiķu, peripatētiķu, stoiķu, epikūriešu un citu autoru idejas, un vienlaikus tie ir romiešu valstsvīra sacerējumi, kuros filosofija ir nesaraujamā vienībā ar politiku un grieķu teorija - ciešā saistībā ar romiešu valstiskajām aktualitātēm."

"Vienīgā Tita Lukrēcija Kāra biogrāfija ir viņa poēma, kas par savu autoru būtībā nesniedz nekādu informāciju. Arī romiešu literatūra, izņemot pavisam neievērojamus mājienus, neko nestāsta par savu ievērojamo pārstāvi. Iespējams, ka viņš dzimis 99. vai 95. g. p.m.ē., miris - 55. vai 51. g. p.m.ē. Lukrēcijs bija liecinieks revolucionārajām pārmaiņtām romiešu sabiedrībā, kas ilga turpat vai pusgadsimtu: sabiedroto kari, kurus iniciēja Marijs, proskripcijas, kuras organizēja Sulla, Katilīnas sazvērestība, Cēzara konsulāts, aristokrātijas degradācija. Pasaule draudēja pārvērsties haosā, neviens nebija drošībā par savu stāvokli un dzīvību. Lukrēcija poēma atspoguļo autora tieksmi pēc fiziska un garīga miera. Viņš centās noslēpties dabas, filosofijas un poēzijas pasaulē. Lukrēcijs, līdzīgi epikūrismam kopumā, neaicina uz baudām ikdienas nozīmē, viņš slikti izsakās par sievietēm, nosoda skaistumu kā pavedinātāju un dod jauniešiem padomu nomierināt savu miesu."

"Lukrēcijs savam darbam izvēlējās drīzāk filosofisku nekā poētisku virsrakstu, proti, "De rerum natura" ("Par lietu dabu"); tas bija vienkāršs vārdkopas tulkojums no grieķu valodas, jo grieķi (Ksenofans, Parmenīds, Empedokls u.c.) bieži apzīmēja savus darbus ar nosaukumu "Par dabu' ('Peri physeos"). Viņš veltīja to Gaja Memnija (pretors 58. g. p.m.ē.) dēliem. Darbam vajadzēja palīdzēt tiem atrast patieso dzīves ceļu, izvairīties no bailēm un rast adekvātu izpratni par pasauli. Paraugam Lukrēcijs izvēlējās Empedokla episko manieri un Ennija runas asumu; par ieceres nesēju kļuva elastīgais heksametrs."

"Lukrēcijs sāk savu poēmu ar vēršanos pie Veneras, kas, līdzīgi Empedokla Mīlestībai, tiek saprasta kā radošo alku un pasaules ceļu simbols. Viņš noliedz reliģiju, pamatodams šo viedokli ar atziņu, ka tās paspārnē notiek arī daudz ļauna. Lukrēcijs pārstāsta leģendu par Īfigeniju Aulīdā, runā par cilvēku upuriem, par hekatombām, ko velta dieviem un piepilda ar cilvēka alkatību; viņš atgādina par bailēm, kas pārņem jaunos cilvēkus, kad tie sastopas ar atriebīgiem dieviem, par šausmām, kuras izraisa zibens un pērkons, nāve un Aīds. Viņš pārmet cilvēcei par to, ka tā ir devusi priekšroku upurēšanai un nevis filosofiskajai dabas izpratnei. Romiešu epikūrietis domā, ka gars, prāts (animus) ir tāds pats orgāns kā kājas un acis; tas arī ir dvēseles (anima) funkcija un rīks, kas kā vissmalkākā matērija caurauž visu ķermeni un padara dzīvas visas tā daļas. Dvēseli veido jutīgie atomi, pie kuriem pienāk tēli jeb plēves, kuras raida jeb sūta ķermeņu virsma; tas arī ir mūsu sajūtu avots. Garšu, ožu, redzi, tausti nosaka šo daļiņu ietekme; visas sajūtas pēc formas ir pielīdzināmas taustei. Patiesības kritērijs ir jutekļi; ja mums šķiet, ka tie maldās, tad tas ir atkarīgs no to nepareizas iztulkošanas un tikai citi jutekļi te var ienest korektīvas. Prāts nevar būt patiesības kritērijs tāpēc, ka tas ir atkarīgs no pieredzes, t.i., sajūtām."

"Dvēsele nav nekustīga, jo pretējā gadījumā tā nevarētu kustināt ķermeni. Tā aug un kļūst vecāka kopā ar cilvēku; tā kā ķermenis ir pakļauts slimībām, to var ietekmēt zāles un vīns; dvēseles atomi izklīst līdz ar tās nāvi. Dvēsele bez ķermeņa būtu nejūtīga un bezjēdzīga: kam ir vajadzīga dvēsele bez jutekliskajiem orgāniem? Dzīvība turas mūsos tik ilgi, kamēr mēs varam to izmantot. Kad mūsu spēki ir galā, mums ir jāaiziet no dzīves dzīrēm tā, kā pieklājīgs viesis dodas prom no galda. Pati par sevi nāve nav nekas baismīgs; bažas izraisa tikai neziņa par tās sekām. Kas sekos pēc tās? Lukrēcijs, nomierinot savus lasītājus, apgalvo, ka pēc tās nekā nav. Aīds ir šeit uz Zemes, tur valda ciešanas, kuras rada cilvēku neziņa, kaislības, alkatība, kareivīgums; arī debesis ir uz Zemes - tās ir "augstie zinību tempļi"."

"Tikumība ir saistīta nevis ar bailēm no dieviem un no baudām; tā kļūst iespējama, pateicoties juteklisko orgānu sakarīgajai darbībai un spējām, kuras nodrošina prāts. Labāk ir nevis dzīvot sasmakušajā piļu gaisā, bet "jauki izstiepties mīkstajā zālē", klausīties saldas melodijas, nodoties mīlestībai un rūpēm par bērniem. Laulība ir labums, kaislīga mīlestība - ārprāts, kas nomāc prātu. Cilvēku laulība un sabiedrība nevar būt noturīga, ja tā balstās uz erotisko reiboni."

"Lukrēcijs atgādina, ka agrāk cilvēki esot bijuši stiprāki, dzīvojuši bez uguns, stājušies dzimumattiecībās bez laulības, nogalinājuši bez likuma un miruši no bada. Kā notikusi civilizācijas veidošanās? Sabiedriskās dzīves organizācija ļāvusi cilvēkam izdzīvot cīņā ar dzīvniekiem, kas bijuši daudz spēcīgāki par to. Cilvēki iemācījušies iegūt uguni, no žestu valodas izveidojuši sarunvalodu un, atdarinot putnu dziedāšanu, radījuši mūziku. Cilvēks piespiedis dzīvniekus pildīt viņam vajadzīgos uzdevumus un savaldījis sevi ar laulības un likumu palīdzību. Cilvēks sācis apstrādāt zemi, izgatavot apģērbu, liet no metāla ieročus, vērot debesjumu, mērīt laiku; karojot cilvēks pilnveidojis mākslu nogalināt, paverdzināt vājos, un rezultātā radušās pilsētas un valstis. Vēsture ir valsts un civilizācijas attīstības gaita, kuras rezultātā valsts rodas, uzplaukst, degradējas un mirst; taču visas sabiedrības kā mantojumu atstājušas paražas, tikumus, mākslu."

"Visas lietas, kas spēj augt, iet arī bojā: orgāni, organismi, saime, valsts, planētas, zvaigznes; tikai atomi nekad neiet bojā. Spēki, kas visu rada un iznīcina, līdzsvarojas nemitīgajā dzimšanas un nāves ķēdē. Sākotnēji pastāv gan labais, gan ļaunais, ciešanas ir katras dzīvības elements, un katrai attīstībai seko sabrukums. Pat mūsu Zeme pakāpeniski mirst, un tas izpaužas zemestrīcēs. Zeme izsīkst, to sagrauž lieti un upes, pat kalni nonāk jūras dzelmē. Arī visa mūsu zvaigžņu sistēma ies bojā. Tad radīsies jauna pasaules sistēma, jaunas zvaigznes un planētas, cita Zeme un sāksies jauna dzīve."

"Stoicisma filosofiskās skolas, kas radās III gs. p.m.ē. sākumā un pastāvēja līdz pat antīkās pasaules beigām, pamatlicējs bija Zēnons no Kitijas (336-264), kas atradās Kipras salā. Tā bija grieķu pilsēta, kuras iedzīvotāji bija feniķieši. Būdams tirgonis, viņš trīsdesmit gadu vecumā ar purpura kravu ieradies Pīrejā un iepazinies ar Ksenofonta grāmatu "Atmiņas par Sokratu". Ar sajūsmu izlasījis darbu, viņš esot jautājis, kur atrast šādus cilvēkus. Nejauši garām gājis kiniķis Kratēts, un kāds pārdevējs teicis: "Seko tam." Pēc izskata Zēnons esot bijis ļoti neglīts, ar līku kaklu, īsām kājām, nesamērīgu augumu, tievs, tumšu ādas krāsu, fiziski nespēcīgs, taču pietiekami fiziski rūdīts un īpašas ērtības nealkstošs. Pēc rakstura viņš esot bijis kautrīgs un neesot pieņēmis uzaicinājumus uz pusdienām. Lielāko baudu viņam esot sagādājušas lielas dateles un sauļošanās. Zēnons esot vērsies pie orākula ar jau tājumu, kā vislabāk dzīvot. Uz to dievs esot atbildējis: Ņem piemēru no mirušajiem!" Zēnons sapratis, ka jālasa seno autoru sacerējumi. Desmit gadus Zēnons esot mācījies pie Kratēta, pēc tam arī pie Stilpona, akadēmiķiem Ksenokrata un Polemona. Vēlāk viņš esot sācis izklāstīt savu mācību, staigājot gar Apgleznoto Stoju - tā saucās portiks Atēnu agorā, kas bija celts V gs. p.m.ē. un ko bija apgleznojuši labākie mākslinieki (piemēram, Polignots). Šeit t.s. trīsdesmit tirānu laikā tikuši nogalināti apmēram 1500 atēniešu, un ļaudis no šīs vietas vairījās. Tad, kad Zēnons sāka izklāstīt savu mācību, cilvēki atkal sāka to apmeklēt, lai paklausītos filosofiskos prātojumus. Drīzumā viņam parādījās uzmanīgi un uzticami skolnieki, kurus nosauca par stoiķiem. Zēnons miris, atteicies no ēdiena. Ko mācīja Zēnons? Par to ir grūti spriest, jo no viņa vairāk nekā divdesmit sacerējumiem nav saglabājies neviens. Viņš pārņēma Akadēmijā pieņemto filosofijas iedalījumu fizikā, ētikā un loģikā, taču pirmajā vietā lika loģiku un īpaši nodarbojās ar tās izstrādāšanu. Kleants no Asas (330-232) jaunībā esot bijis cīnītājs dūru cīņās, nabags, kas pelnījis sev iztiku, rokot zemi, nesdams ūdeni u.tml. Viņš kļuva par Zēnona garīgo mantinieku un skolas vadītāju. Tās darbību viņš ieturēja ortodoksālā garā (vēlāk to vadīja Aristons Plikgalvis no Hilas)."

"Kleanta skolnieks Hrīsips (281/277-208/205) nāca no Solām vai Tarsas un sākumā nodarbojās ar atlētiku. Viņš bijis apdāvināts un asprātīgs, turklāt ļoti darbaspējīgs un ražīgs autors, kas sarakstījis vismaz 705 grāmatas, no kurām 300 esot bijušas veltītas loģikas problemātikai. Pēc vienas versijas, Hrīsips esot iedzēris neatšķaidītu vīnu un pēc piecām dienām miris, pēc citas - miris no smieklu lēkmes, kad bija pielīdzinājis ieraudzīto ēzeli, kurš apēd vīģes koku, sievas un vīra attiecībām."

"Stoiķi iedalīja filosofiju loģikā (piešķir filosofiskajai sistēmai veselumu), fizikā (nodarbojas ar dabu) un ētikā (māca dzīvot saskaņā ar dabu). Šo iedalījumu viņi pielīdzināja olai - olas čaumalai, baltumam un dzeltenumam - vai arī žogam, augļu dārzam un augļiem. Ētika atradās trešajā vietā tāpēc, ka filosofijai ir jādod atbilde uz jebkuru jautājumu, ja tas labi pamatots. Stoiķi norādīja uz zinātnisko pētījumu svarīgo nozīmi cilvēku dzīvē - šī tēze tos atšķīra no kiniķiem."

"Imperium Romanum nebija vienota, visu saistoša un universāla imperatora kulta, t.i., arī oficiāli par dievu (divus) padarītais imperators nebija valsts dievs. Tomēr daudzos impērijas rajonos un daļās atsevišķiem imperatoriem tika izrādīta šāda pielūgsme: no Cēzara un Augusta līdz pat Konstantīnam diez vai bija kāds imperators, kuram vismaz provincē jau savas dzīves laikā nebūtu iedibināts kults."

"Kādi bija tā avoti antīkajā kultūrā? Cilvēka dievišķošana par daudzpusīgu fenomenu kļūst jau hellēniskajā grieķu pasaulē. Tā sākumi ir meklējamiAustrumos, brīvajās grieķu polisās, un tas iesniedzas Aleksandra Lielā laikā. Senākais piemērs dzīva cilvēka dievišķošanai ir saistīts ar Peloponēsas karu: iespējams, ka 404. g. p.m.ē. beigās Samā tika nodibināts karavadoņa Līsandra (Lysandros) kults. Tā galvenais motīvs bija pateicība par pilsētas glābšanu vai atbrīvošanu. Sākumā šāda valdnieka pielūgsme bija retums, bet pēc Aleksandra nāves tā kļuva arvien biežāka un izvērsās par populāru diplomātijas praksi."

"Pats Aleksandrs esot saņēmis ēģiptiešu dieva Ammona uzticību. To, ko viņam atklāja dievs, Aleksandrs neuzticēja nevienam cilvēkam, tikai savai mātei. Arī savus apsvērumus, kāpēc viņš pieņēmis šādu lēmumu, Aleksandrs turēja stingrā
slepenībā. Pravieši viņu sveica kā Zeva (t.i., Ammona) dēlu. Kopš tiem laikiem izplatījās valodas, ka viņš nav Filipa dēls, ka māte Olimpija to ieņēmusi no Ammona, kas parādījies viņai čūskas izskatā. Taču dzimšana no dieva bija tikai priekšpakāpe dievišķai pielūgsmei."

"Bieži domā, ka ticība valdnieka dievišķumam nāk no Austrumiem. Taču tas neatbilst faktiem. Tikai Ēģiptē valdnieks bija dievības iemiesojums. Neviens no lielajiem valdniekiem Āzijā, un vismazāk persiešu valdnieki, nav izrādījuši pretenzijas uz dievišķu pielūgsmi. Valdnieka iecelšana dievu kārtā ir uzplaukusi grieķu teritorijās. Tas bija iespējams tāpēc, ka grieķi robežu starp dievu un cilvēku daļu uzskatīja par izplūdušu un nenoteiktu. Grieķi stingri nenodalija dievu un cilvēku pasauli, ļaujot vienai pāriet otrā. Pusdievi, dieva dēli un varoņi bija pazīstami ne tikai aizvēsturiskajos laikos, to skaits līdz ar vēstures attīstību vairojās. Turklāt jāņem vērā, ka, pirmkārt, tautas reliģija pateicības dēļ par dieviem paaugstināja cilvēkus; otrkārt, vismaz izcilu cilvēku dvēseles zināmā mērā tika uzskatītas par dievišķām. Valdnieka kults bija pateicības vai varas atzīšanas izpausme. Iniciatīva te nāca no pavalstniekiem, nevis valdnieka. Vispār valdniekiem nebija intereses par savas personas kultu; tas bija faktors, ko prasīja valsts organizatoriskā vienība. Demokrātiskajās polisās tika proklamēts, ka pastāvošajai likumdošanai ir absolūti jāpakļaujas; tāpēc Platons gudro filosofu konsekventi nostādīja augstāk par likumu, kuru tas pats izdod.
Aleksandrs pieprasīja proskinēzi, proti, lai atzītu, ka viņš savā darbībā oficiāli vairs nav cilvēks, bet ir dievs (tas gan neattiecās uz viņa privāto dzīvi). Viņš savu absolūto monarhiju izveidoja nevis atbilstīgi orientālistiskajai, bet gan grieķu izpratnei, vienlaikus stājoties apzinātā pretstatā grieķu pasaulē valdošajām idejām. 324. g. p.m.ē. Aleksandrs, atgriezies no Indijas, spēra izšķirīgo soli: viņš izvirzīja prasību, lai grieķu pilsētas uzņemtu viņu savu dievu saimē. Neviena pilsēta neuzdrošinājās tam pretoties, visas steidzās izpildīt šo vēlmi, arī Atēnas un Sparta. Viss, ko Aleksandrs pavēlēja, kļuva par likumu nevis tāpēc, ka viņš bija valdnieks, bet tāpēc, ka bija dievs."

"Sākotnēji romiešiem šīs attiecības bija svešas. Romā nebija vietējo varoņu kulta, un romiešu priekšstati par dieviem nebija tik antropomorfi kā grieķiem, tāpēc nebija iespējama viegla pāreja no cilvēku attiecībām pie dievu attiecībām. Kad romieši 200. g. p.m.ē. kā grie)iu sabiedrotie parādījās uz Vidusjūras politiskās skatuves, viņi sāka izmantot šo pateicības un slavināšanas sistēmu, dievišķā goda piešķiršanu. Kad romieši kļuva par noteicējiem Austrumos, grieķi savu domāšanas veidu pārnesa uz jaunajiem valdniekiem. Daudzi romieši Austrumos saņēma dievišķu pielūgsmi. Pirmais romietis dievcilvēks, kuram kāda grieķu pilsēta iedibināja kultu ar svētku dienām un upurēšanu, kā arī iecēla priesteri, bija Filipa V uzvarētājs un Grieķijas atbrīvotājs Tits Kvinktijs Flāminijs (Titus Quinctius Flaminius). Kā glābēju (sotēr) Titu pielūdza arī citās pilsētās, ieskaitot pašu Romu. Roma romiešu varas dievišķs iemiesojums, kam 195. g. p.m.ē. grieķu pilsētā Smirnā (Smyrna) tika ieviests kults un ierīkots templis (templum urbis Romae). Romas kundzība tika ietērpta dievišķā formā. Vēlāk grieķu pasaulē bija spēkā abas pielūgsmes formas - impērijas nesēja (senāta, atsevišķu dižciltīgo u.c.) dievišķa godināšana un dievietes Romas kults. Romiešiem veltītie kulti bija retāk sastopami nekā Romas kulti. Tad, kad imperators Augusts 29. g. p.m.ē. provincēs ieviesa impērijas kultu, modelis jau bija gatavs. Grieķijas iedzīvotāji savus priekšstatus attiecināja uz imperatoru, ko uztvēra kā labdari, glābēju un svētību nesošu būtni."

"Ilgu laiku pilsētās dominēja varas nesēja kults, kas tika dievišķots, pateicoties īpašām politiskām darbībām (palīdzība, glābšana). Līdzās tam III gs. p.m.ē. laikā radās oficiāli hellēņu valdnieku valsts kulti un līdz ar to tika institucionalizēts valdnieku (Ptolemaju, Seleikīdu) kults. Pilnīgi izvērstā formā tas paredzēja, ka valdnieks tiek dievišķots jau dzīves laikā. Ptolemajs I 311. g. p.m.ē. Aleksandrijā nodibināja dieva Aleksandra valsts kultu ar templi pilsētā un priesteriem. Ptolemajs II jau pasludināja sevi un savu laulāto draudzeni (māsu) par dieviem. Valdnieku pāri cieši saistīja ar Dionīsu, Isīdu un citiem, kas uzstājās kā to senči, dievības, kuras sargā to personas un ir paraugs darbībai."

"Romā līdz I gs. p.m.ē. neviena ievērojama persona tās dzīves laikā netika pielūgta kā pārcilvēciska būtne. Sākotnēji Romā nebija arī varoņu kulta - nedz publiskajā, nedz privātajā jomā. Senčus vai slavenus priekštečus arī saimes kultā neuztvēra kā indivīdus, kas prasītu īpašu pielūgsmi. Visvairāk ticams, ka senos laikos nav pastāvējis arī Romas dibinātāja un romiešu tautas ciltstēva Romula kults, jo senākā norāde uz tā dievišķošanu nāk no literatūras (Ovidija, Līvija un citu darbiem) un to ietekmēja grieķi. Šīs poētiskās versijas nekādi neliecina par faktisko kultu. Vēlāk romieši Romulu pielīdzināja Kvirīnam. Romuls/Kvirīns - dievišķotais pilsētas dibinātājs un valdnieks, kas uz uzstājās kā parens patriae.
Cicerons rakstīja: "Visiem, kas sargā tēviju un tai palīdz .., ir noteikta vieta debesīs, un tie tur svētlaimīgi bauda mūžīgo dzīvību." Šajā koncepcijā tika uzsvērta darbu īpaša, nozīme valstij, pēcnāves uzņemšana dievišķajā pasaulē, tās lokalizācija zvaigžņu sfērā. Tāpēc var apgalvot, ka I gs. p.m.ē. vidū Romā bija sagatavots teorētisks un praktisks pamats, lai dievišķotu izcilu valstsvīru pēc tā nāves. Citādi bija ar vēl dzīvojošo cilvēku pielūgsmi. Oficiāls senāta lēmums par cilvēka dievišķošanu pēc Cēzara uzvaras pār Pompeju netika pieņemts. Taču I gs. p.m.ē. laikā atsevišķi darbinieki (Marijs Grakhi) spontāni tika cildināti "tēvijas glābēji", lai gan to dievišķošana nepastāvēja. Situācija Romā mainījās līdz ar Cēzara uzvaru pār Pompeju, kad uzvarētājs ieguva nedzirdētas pilnvaras un izpelnījās jauna veida pielūgsmi kā vienvaldnieks. Šai sakarībā jāatšķir dievināšana un dievišķošana - "kvazidievišķa ranga" iegūšana un sakrāla pievienošana valsts dievu saimei ar oficiāla kulta nodibināšanu. Dievināšana bija starpposms ceļā uz dievišķošanu. "Pusdieva" Cēzara kā ekumenes valdnieka statuja tika novietota Kapitolija Jupitera tuvumā. Vēlāk to pārvietoja uz Kvirīna templi. Cēzara ziloņkaula statuju novietoja arī starp citām dievu skulptūrām pie pompa circensis. Tas bija pamats vēlākajai apoteozei. Cēzara mantinieks Oktaviāns virs statujas galvas Venus Genetrix templī lika piestiprināt zelta zvaigzni, tādējādi mēģinot savu priekšteci oficiāli dievišķot. 42. g. p.m.ē. Cēzaru kā Divus Julius uzņēma romiešu dievu kopienā. 29. g. p.m.ē. Forumā, vietā, kur tika sadedzināts viņa līķis, iesvētīja viņam veltītu templi (templum Diui Julii)."

"OktaviānsAugusts savas personas dievišķu pielūgsmi pieļāva tikai templī un saistīja to ar Romas dievišķošanu. Imperatora dievišķā persona iekjāvās Romas idejā. Visi dievišķuma apliecinājumi imperatoram sākotnēji nāca no provinces, proti, nevis no augšas, bet no apakšas. Augusts un viņa pēcteči skaidri apzinājās imperatora pielūgsmes politisko lomu. Tas nebija realizējams vienkārši, jo Romā valdīja pārliecība (formula), ka cilvēks, kas komandē karaspēku, ir īpaša amatpersona. Viņš nebija un nedrīkstēja būt valdnieks, jo komandiera politiskā vara tika ietērpta tiesiskā formā. Romiešu karavīru acīs formāli imperators kā amatpersona bija patrons, persona ar lielu sociālu autoritāti, gādīgais tēvs. Turpretim Augusts pirmais mēģināja panākt (un tas viņam arī izdevās) imperatora reliģisku pielūgsmi. Šai sakarā jāpaskaidro tuvāk jēdziena augustus nozīme romiešu valstiskajā teoloģijā. Tā dara saprotamākas atšķirības starp numen un genius. Genius piemīt gan dieviem, gan cilvēkiem, turpretim numen saskaņā ar republikānisko teoloģiju tikai dieviem. Tas, būdams saistīts ar dieva vārdu ģenitīvā (numen Jovis), izsaka dieva spēku un īpašības, kādas tās atklājas, stājoties kontaktos ar cilvēkiem. Šai nozīmē šis apzīmējums parādījās arī saistībā ar Augustus. Imperators tādējādi vēl netika padarīts par dievu, bet šo vārdu romieši uztvēra tā, it kā kāds īstens dievs ar savu varenību būtu ielauzies notikumos uz zemes. Romiešu teoloģiskajā izpratnē tas nozīmēja: Augusts nav vēl numen - šo godu viņam piešķirs tikai pēc nāves, bet viņam pieder numen - spēja parādīties cilvēku un dievu savstarpējās attiecībās, tas nozīmē - augustus. Šis vārds solīja laimi, jo romieši ticēja, ka tas ir saistīts ar augare vai augurium. Tituls Augustus bija līdzīgs kompromisam starp cilvēku un dievu kā tituls princeps - starp pilsoni un valdnieku. Jau Augusta laikā imperatora dievišķošana sasniedza jaunu pakāpi. 30. g. p.m.ē. viņa dzimšanas diena kļuva par oficiālu svētku dienu. 29. g. p.m.ē. viņa vārdu sāka sumināt līdzās citu dievu vārdiem un viņa ienākšanas diena pilsētā tika pasludināta par svētu. 27. g. p.m.ē. viņš saņēma titulu Augustus. Ar viņa vārdu saistīja Jupiteru, Marsu Ultoru, Apollonu, Minervu, pat Isīdu un ķeltu Eponu. Tika pielūgts arī viņa Genius (šis kults ļoti ātri izplatījās pa visu pasauli); imperatora statujas Romā novietoja ielu krustojumos kopā ar laru statujām. Kāds senators apzvērēja, ka pēc Augusta līķa sadedzināšanas Marsa laukumā viņš esot redzējis, ka mirušais imperators paceļas debesīs. 14. gada 17. septembrī senāts nolēma uzņemt imperatoru kā Divus Augustus valsts dievu vidū."

"Imperatora dievišķošana Romā bija saistīta ar īpašu oficiālu aktu, ko nosauca par consecratio. Šis jēdziens apzīmēja tiesisku un rituālu kādas personas vai lietas ierindošanu svēto kategorijā. Romiešu valsts reliģijā šīs tiesibas, proti, tiesības uz lēmuma pamata uzņemt Romas valsts dievu vidū, bija senātam. Divinizēto pēc tam uzskatīja par dievišķu būtni, un tas saņēma dieva vārdu: Divus Claudius, Divus Pertinax Pater u.c. Šiem dieviem par godu tika izpildīti rituāli, dāvāti asiņaini un neasiņaini upuri, no viņiem tika gaidīti brīnumi."

"Princepam par dievišķošanu Romā vajadzēja samaksāt ar savu nāvi. Nāve pilnībā nenoslēdza fizisko dzīvi, tā bija nevis bioloģisks, bet gan sociāls akts: apbedīšana nošķīra aizgājēju no palikušajiem. Konsekrācija (ritus consecrationis) sekoja pēc apbedīšanas. Parastu cilvēku apglabāja vienreiz, jo tas arī mira vienreiz. Antonīnu laikā konsekrēto romiešu imperatoru sadedzināja sārtā divreiz, šai procedūrai sekoja divinizētā debesbraukšana (uzņemšana debesīs). Miesiskā attālināšana bija romiešu konsekrācijas jēga un mērķis. Attālināšanās ir atbrīvošanās no nāves, tāpēc tas ir brīnums, kas prasa ticību. Brīnumainā pacelšanās debesīs paredz attālinātā izzušanu."

"Imperatora kultā politika dominēja pār reliģiju. Ipaši tas atklājās provincēs, kur līdzās monarham pielūdza Romu un senātu. Divinizēta tika nevis personība kā tāda, bet tajā iemiesotā pārcilvēciskā vara. Valdošajam imperatoram par godu provincēs tika nodibināts simtiem tempļu, mirušajiem - arī Romā un Itālijā.
Imperators Domiciāns oficiāli sevi sauca dominus et deus. Citi imperatori saskatīja sevī dievišķo epifāniju vai arī uzskatīja sevi par miesiski dzīvojošiem dieviem. Imperatora kults kļuva par vispārobligātu prasību. Vienīgi kristieši un jūdi reliģisku apsvērumu dēļ nevarēja upurēt imperatoram. Viņi nevēlējās tikt sodīti."

"Imperatora dievišķošana beidzās tikai vienlaikus ar impērijas savienošanu ar kristietību, proti, kristietības padarīšanu par valsts reliģiju 325. gadā. Imperatora kults bija, no vienas puses, simbols politiskajai uzticamībai valdniekam, kuru sākotnēji noliedza tikai nedaudzie kristieši. No otras puses, tas ietvēra sevī visu reliģisko sistēmu, kas pagāniem bija tik pašsaprotama, ka tie nevarēja iedomāties neko citu. Kristiešu konflikts ar imperatora kultu bija konflikts starp dogmu reliģiju un rituālu reliģiju. Ievērojot Pāvila mācību, martīri bija gatavi respektēt imperatora majestāti, bet vairījās izrādīt savu lojalitāti ar imperatora pielūgšanas rituāla starpniecību."

"Senajā Romā skulptūra aprobežojās ar vēsturisko reljefu un portretu, taču plaši izplatījās tēlotājmākslas žanri ar iluzoru apjoma un formu traktējumu - freska, mozaīka, stājglezniecība -, kuri grieķiem bija maz izplatīti."

"Romiešiem bija jauna (salīdzinājumā ar grieķiem) mākslinieciskās formas un telpas mijattiecību izpratne. Priekšroka tika dota noslēgtām formām. Šis princips atspoguļojās gan arhitektūrā, gan skulptūrā. Grieķu atlētu plastiskās formas vienmēr ir atklātas, turpretim romiešu - lielākoties sevī noslēgtas, koncentrētas.
Grieķu meistari apzināti atsacījās no konkrētas cilvēka iezīmju neatkārtojamības par labu portretējamā dzejnieka, oratora vai karavadoņa būtības izpratnei, bet romiešu meistari koncentrēja uzmanību uz personiskām, individuālām cilvēku īpašībām."

"Pēc kāda nostāsta, pirmie tēlnieki Romā ieradušies Tarkvinija Lepnā laikā. Tarkvinijs pēc etrusku parauga izdaiļojis Kapitolijā uzceltā Jupitera tempļa jumtu ar māla statujām. Pirmā bronzas skulptūra bija auglības dievietes Cereras statuja, ko izlēja V gs. p.m.ē. sākumā. Kopš IV gs. p.m.ē. romieši sāka darināt maģistrātu un privātpersonu statujas. Daudzi romieši centās novietot savas vai savu senču skulptūras Forumā. II gs. p.m.ē. Forums bija tā pārblīvēts ar bronzas statujām, ka tika pieņemts īpašs lēmums par daudzu statuju noņemšanu. Romiešiem skulptūrā vissvarīgākā bija portretiskā līdzība ar oriģinālu. Statujai vajadzēja cildināt konkrētu cilvēku, viņa pēctečus, tādēļ bija svarīgi, lai skatītāji nesajauktu attēloto seju ar kāda cita cilvēka seju."

"Kopš III gs. p.m.ē. romiešu tēlniecību sāka spēcīgi ietekmēt grieķu tēlniecība. Izlaupot grieķu pilsētas, romieši aizveda daudz skulptūru. Tā, piemēram, kāds romiešu karavadonis pēc karagājiena aizveda uz Romu 285 bronzas un 230 marmora skulptūras, cits karavadonis savā triumfa gājienā veda 250 ratus ar grieķu statujām. Grieķu skulptūras izvietoja forumos, tempļos, termās, villās, pilsētnieku namos utt."

"Īpaša loma Romas mākslā ir portretam. Tā sākums ir vaska maskas, kuras veidoja, noņemot kopijas no mirušo sejām, un kuras pēcnācēji uzglabāja mājās daudzas paaudzes. Šīs maskas, kurām bija rituāla un maģiska funkcija, tika uzskatītas par cilvēku aizvietotājām."

"Romiešu portreta un reljefa māksla savu uzplaukumu sasniedza I gs. p.m.ē.: grieķu māksla beidzās ar portretu, bet romiešu - sākās. Reālisms, kas atšķir seno romiešu portretu no hellēņu un etrusku skulpturālā portreta, izskaidrojams ar to nozīmi, kādu ieguva šīs no mirušā noņemtās vaska maskas republikas periodā. Portreti, kas patiesi līdzinās maskām, ir ļoti reālistiski. Tos caurauž "verisma" (Ueritas - patiesība) gars patiesība par nodzīvoto dzīvi, kas vienlaikus atklāj cilvēka - patricieša, pilsoņa, republikāņa - ideālu. Romiešu aristokrāti vadījās pēc vēlmes uztvert savas un senču individuālās iezīmes nedeformētas: krūšutēli neidealizēja un neheroizēja."

"I gs. p.m.ē. krūšutēlu veidotāji neaprobežojās ar līdzības reproducēšanu, bet tiecās atspoguļot arī cilvēka dzīves gājumu. Pretstatā etrusku portretiem, kuri bija veidoti ar domu paildzināt cilvēka dzīvi pēc nāves, romiešu portrets ir vērsts uz pagātni un tiecas atklāt portretējamā cilvēka tēlā pārdzīvoto notikumu pēdas. Senajiem romiešiem cilvēka vērtību noteica viņa darbi, iepriekšējās dzīves pieredze. Šai ziņā portreti pietuvinās historiogrāfijai, proti, tajos vērojama tieksme iemūžināt cilvēkus, nevis saistot mirušos tikai ar ēnu valstību, bet saglabājot atmiņu par tiem nākamajām paaudzēm."

"Savu nemirstību romieši centās nodrošināt ar skulptūras palīdzību. Uzskatīja, ka, piemēram, imperators ir patiesi vēsturiska figūra un pelnījis, ka viņa darbi tiktu iemiesoti skulptūrā. Skulptūra - tilts no pagātnes uz nākotni, tā pauž tieksmi atstāt, saglabāt savu vārdu, tēlu vēsturei. Vēsturiski domājošajam romietim tas nebija maznozīmīgs fakts. Šim uzdevumam kalpoja arī kapenes, mauzoleji; kapenes romiešiem vairs nav iegremdētas zemē kā etruskiem, bet iznāk virs zemes, top par mauzoleju un pieminekli."

"Savukārt plastikā īpaša nozīme bija grieķu paraugam. Pēc tam kad vēlīnās republikas laikā un hellēnisma periodā iegūt oriģinālus kļuva arvien grūtāk un vienlaikus pieauga vajadzība pēc greznuma priekšmetiem bagātnieku mājās, dārzos un villās, Romā izveidojās amatnieku darbnīcas, kas nodarbojās ar kopēšanu. Šīs darbības rezultātā arī ir saglabājušies dārgie grieķu meistaru darbi. Te notika romiešu un grieķu plastikas sintēze: piemēram, slavenā Augusta statujai, kurā viņš attēlots ietērpts bruņās, ir Poliklēta skulptūras "Dorifors" auguma proporcijas; tā parāda Augustu kā karavadoni, viņa žests-imperatora žests, kas liek tautai apklust pirms uzrunas."

ATPAKAĻ